RAINIS

 

Skolas un studiju gadi

1882-1886

 

 

1886. gads

 

DIENASGRĀMATA

 

 

23. marta d. 86.

[Viss man ir tik negatavs, pat rokraksts, arī Clem. man sacīja ko līdzīgu; ir tik daudz ko darīt, lai manī izveidotu raksturu. Ir pie tam jāatrisina liels daudzums jautājumu, kurus man būtu jāsāk risināt un kuri varbūt uz visiem laikiem paliks neatrisināti manas vienaldzības dēļ. Un tomēr no šo jautājumu atrisināšanas ir atkarīgs viss. Šī nelaimīgā vienaldzība, šī ļaušana visam iet savu gaitu mani izpostīs. Es jūtu, ka es ar to arvien vairāk kļūstu filistrs. Bet šie jautājumi, tie taču jāatrisina. Protams, ja es pieļaušu iet savu gaitu arī tiem, viņi arī atrisināsies paši no sevis bez manas palīdzības, bet tās tad būs manas beigas. Vai tad es piederu pie huzāriem? Pie tā pieder viss iespējamais, tikai ne tas, ko es glabāju sevi. Aristokrātam jābūt, mazākais, vīram, kas prot pasaulē dzīvot, pie tā pirmām kārtām pieder asprātība, arī oriģinalitāte, ģenialitāte. Bez asprātības vai ģenialitātes nav neviena zaļa studenta dzīves, ne Verns, ne Rodēns, bet dumja, galīgi riebīga, ikdienišķa dzīve, lopiska žūpošana, prātu izdzēruša sevis aptraipīšana, jo tā nav izprieca, bet darbs, muļķīgs, nederīgs, veselībai kaitīgs, ne neapdomāta jaunības pārgalvība, bet apdomāts prastums un zemiskums, labākajos gadījumos - idiotiska pakaļķēmošanās.]

Atmiņas spēks liekas man vājāks paliekot, kā es to manu mācīdamies. Fantāzija samaitāta, bet stipri vairojusēs un nelaiž vietas prātam, manā galvā tāpat izskatās kā šinī lapas pusītē - viss tāds sajucis, nepilns, paviršs.

Daudzi tā dzīvo, ka nekad nesadomā sev plāna, principa, pēc kura dzīvot vai kādu darbu darīt, vai zināmos gadījumos izturēties, nele ar apdomā katru mazu darbiņu. Viņi dzīvo instinktīvu jeb dabas dzīvi. Viņi laikam priekšā netiek, pakaļā nepaliek, viņi paši ir laiks. Viņi ir īstais cilvēku dzimums, bet viņi ir allažnieki. Un viņiem ir taisnība. Nau tik daudz laika katru darbu pārdomāt; kas daudz pārdomā, maz dara. Slaveni tie ir, kas mācējuši sev tik daudz laika sakrāt, ka var pārdomāt par savu filozofiju (lielam pūļam savas filozofijas nau, viņš tic un tic cieši par to, lai viņam nebūtu pašam jāpadomā, jākritizē un tā grūts darbs jādara), par vadošiem principiem svarīgākos jautājienos, un mūžam laimīgs, kas vēl pārdomā sevišķus darbus un paspēj viņus vēl padarīt, - tie ir ģēniji; tie, kas nepārdomā katru gadījienu un dara, rīkodamies pēc sava rakstura, tie ir slaveni varoņi. Pesimists nevar būt darītājs, bet vienīgi optimists.

(140637)