RAINIS

1896-1903

AUTOBIOGRĀFISKĀ ROMĀNA MATERIĀLI

Tas man arvienu bijis
jādzird no pašām mazām
dienām: zēns, zēns.

*

[Jūs nevarat lietot jauno rūgstošo spēku, ne putojošo vīnu, bet tikai norūgušo, mierīgo, smago vīnu, kurš galvu dara kaistošu, bet smagu. Jūs lietojat tikai savaldītu, mērenu, mierīgu spēku, jūs nolaižat asinis jaunajam spēkam. Naftas avotam jūs liekat dienām ilgi šauties gaisā, iekams jūs to pārstrādājat un liekat apgaismot pasauli. Milzums iet arī bojā. Jūs paši izšķiežat savu jaunības spēku krogos un atklātajos namos, un, kad esat tā iztrakojušies, tad kļūstat par svētības nesējiem izslāpušai sabiedrībai. Vai jūs esat kļuvuši brīvi lai tikai baudītu? Vai jums jāslīd atpakaļ? Maziskumā? Vai dzīvei jābūt ar vēl mazāku saturu? Agrāk mazi panākumiņi, tagad tikai bauda, t. i., veģetēšana kā dzīvniekiem? Jūs esat to sev pārāk vieglu domājuši, jūs esat mazi. Bet jēga bija tā, ka jums jākļūst lieliem. Jums jāspēj palīdzēt sev pašiem un citiem. Lieli nodomi un mērķi.

Mērķis ir kā māksla, kā cilvēki to izvirzījuši pretī dabai. Mērķis un māksla ir mūsu dabas izpratnes izpausme.]

(59035/123)

[Lai ļaudīs gūtu ievērību, vajag kaut ko palaist vaļīgāk, kaut arī tā būtu kurpe, kaklasaite vai pat skrūve galvā.]

*

[Kad es dzirdu griezīgi augstās "Donavas viļņu" falseta skaņas, man vienmēr ir tāda sajūta, it kā kādam būtu miesā iedurta kvēlojoša nagla, un viņš trīcētu tikpat bailīgi kā trilleris.]

*

[Un, ja Tu paslēpsies otrās klases visdziļākajos dziļumos un bezdibeņos, kasieris Tavu svārku dēļ vien dos Tev pirmās klases biļeti, un ar nopūtu Tev vajadzēs pārcelties uz pirmo.]

*

[Līgavainis tik jauns, blonds un nesamaitāti ideāls kā brūna nekļuvusi, pusizcepta bulciņa.]

*

[Modernas, lielas mežģīņu cepures, izejot uz pilsētu, labas kā saulessargi, vasaras svaigumā - kā lapenes.]

*

[Neharmonisko harmoniku "Donavas viļņu" falseta - skaņas uzviļņojot sekoja mums kā apkārt klīstoši kazaku un tatāru bari, uzbruka mums no visām pusēm, no apakšas un augšas, no kajītes un jumta. Kad mēs ēdām labajā pusē, tās mocīja un trīcēja kreisajā pusē, bēgām mēs uz pirmo klasi, tās atkal turējās mums pretī un līda vēl jo dziļāk nabaga smadzenēs. Bet spēlmaņa iekarsums vēl nerimās. Viņš izstiepa savu roku, kļuva dusmīgāks nekā iepriekš un gribēja dabūt pat samaksu: pēc tam, kad viņš bija laupījis mums mīļo saprātu, viņš gribēja vēl mūsu skaisto naudu. Un nebija vairs iespējams aizbēgt no "Donavas viļņiem", nekur, pat ja tie būtu Daugavas viļņi. Un mēs kritām izmisumā par šo pēdējo glābšanās iespēju; kvēlojošā nagla bija pārāk karsta, lai viļņojošu mutuli nodzēstu un aizrautu sev līdzi dziļumos. Tas taču tad būtu niecīgs mierinājums.]

*

[Ļaudis pastaigājoties vienmēr Tevi asi, pētoši noskata; viņi grib Tevi izteikt rubļos un kapeikās. Naudas lietās viņi negrib kļūdīties, tādēļ nopētī tik pamatīgi.]

(59035/12)

1897

Eps vai drāma.

Epam nevajag sasprindzinātas darbības, plašuma, epizožu, aprakstu, sarunu, stāstījumu - dod izdevību ievietot daudz vielas. Odiseja - arī viss cilvēka mūžs, taisnību sakot - dzīve, grieķu kultūras attīstība, līdzīgi Mūžīgajam Žīdam, Klīstošajam Holandietim, Čaildam Haroldam. Piemēram, māns uzmetums no agrāka laika. Bet maz saistoša forma. Veca. Vecās formas atjaunošana. Nīčes "Zaratustra". Eps - izjūk ne modernā romānā, bet feļetonu virknē. Tomēr šeit ir sakārtota gaita, tur tikai vaļīgi kopā samests, katru gabalu var lasīt atsevišķi.

Drāma ? la "Boriss Godunovs", "Pērs Gints", dažas Šekspīra drāmas, dramatizēta vēsture, runas un pretrunas dzīviskums, scēnu maiņa. Tēlotas galvenās dzīves epizodes. Taču - sašaurināta darbības telpa; epizodes grūti saaust kopā. Dzejoļi, dzejojumi, garāki, paliek pavisam ārpusē. Nav darbības vienības, tikai persona un raksturs. Vai tam vispār ir ietvars?

Trīs lielas daļas, cēlieni? Dzīve, miršana un augšāmcelšanās jeb jaunas dzīves pilnbrieds divatā. (Mīlulītes dzīvi var iepīt bez norādes, ka tā ir viņa, kā vispārēju, tādēļ ne individuāli tvertu dzīvi, pirmajā un otrajā daļā - sieviete līdz šim nav vēl individuāli dzīvojusi, bet tikai kā masa, vergi, rase, - un tikai trešajā parādās kā topošs indivīds.)

Šīs 3 daļas var izvērst par 5.

1) Dzīve, neapzinātā (arī priekšspēle, kas attēlo vidi, raksturo gadsimtu, varbūt arī zināmu vietu, tautas raksturu, vecākus un viņu idejas, - vispār izskaidro pamatu, no kūra viss izaug).

2) Dzīve, apzināta, šeit iziet cauri nacionālajām idejām. Reliģiskie jautājumi. Literatūra - vecā klasiskā: Homērs, Horācijs, Katulls, Tibulls, Alkinojs, Sapfo, Sofok[ls], Aristof[ans], Lukiāns. Literatūra - jaunākā, klasiķi: Gēte - "Fausts", Bairons - "Kains", "Manfreds", Turgeņevs, Dostoj[evskis], Tolstojs, "Jevg[eņijs] Oņegins", Ļermontovs, dzejoļi, Ņekrasovs. Visu sapīt, visas nācijas izmantot. Mans projekts tulkojumiem latviski, dzejoļu izlase, tad Marks Tvens, Dikenss - mūsu Bībele, tad satīra kā ierocis. Dunduri. III dziedāšanas svētku apdziedāšanas dziesmas, nav piepildījuma nacionālajās idejās; uzpeld ekonomiskie jautājumi, bet nesaprasti. (Poētiski sajūsminājos par Vredi, bet aug]i neienākas, sašutums, ka P. Heize apstrādā Donžuāna problēmu, kur gaida tik daudz lielāku.) Pakāpenisks atslābums, apnikums, nāves sākums.

3) Miršana - izmisums, trakošana ar dzeršanu un meitām, atkal atslābums un apnikums, izmisuma kliedziens, bet nekādu darbu, darba nespējas apziņa, padziļināta prātošana, nogrimšana sevi un noslēgšanās. Sevis izcelšana citu priekšā un pazemošanās savā priekšā. Gļēvulība, birokrātisms, zemiskums, sīki noziegumi, slimības, mēģinājums izrauties, dzejoļi - nosūtīti Reinbergam, nomācoša atbilde. - Atkārtots mēģinājums - prom, uz Daugavpili, uz Vidzemi, beidzot Jelgava, advokatūra, kungs, nepieejams, sarkastisks, pašgudrs (Jadzes notēlojums Cīrihē), tad 3. mēģinājums: Rīga, redaktūra, pirmais karstums, Stučkas atzīšanās, ka viņš izrakstījies, arī man nevajagot ilgi noņemties, taisīt pašreklāmu. Ievēro to. Un nu atkal trakulīga dzīve, bet bez nolūka apdullināties. Labpatika par to. Regulāras nelielas uzdzīves. Nāves cēliens sākas ar atslābumu, gulēšanu zemē un tad vēl trakošanu. Tas beidzās ar jautru, dzeršanas pilnu buršu dzīvi ar dzīru un mīlestības dziesmām; nekā pāri putojoša, viss gluži mēreni - anakreontiski, Horācija garā - Mirza Šāfī, Em. Geibels un jautrās dzīves gudrības uzplaukums. Apmierinātība, tā ir pilnīga nāve.

4) Neapzināta jauna dzīve. Jaunas idejas šinī cēlienā tikpat kā neienāk, attīstās vienīgi līdzjūtība.

5) Apzināta jauna dzīve kopš pirmā kopdarba, kopš otrās vasaras, Cīrihes brauciena, krīzes, ticības mijkrēšļa?

6) Nākotne, plāni, uzskati, idejas, secinājumi, pareģojumi - Epilogs vai cēliens?

Bet eps? Gari filozofēt kļūst garlaicīgi.

Jauna forma? Feļetons - stāstošs, varbūt sprediķojošs?

Romāns dzejā, romāns -?

Drāmā idejas var tikai pieminēt, epā tās jāattīsta.

Jeb divas lielas daļas, vecā un jaunā dzīve, katra tad atkal nodalīta atsevišķi.

Mīlulīt, palīdzi! Palīdzi, Mīlulīt, savam kukainītim, viņš grib lidot.]

Lapiņas otrā pusē Aspazijas rokrakstā pierakstīts:
[Formas jautājumi.]

(59035/64-71)

Jālasa [Gētes "Poēzija un īstenība"]. Kā ģēnijs rodas un attīstās. Zēni no līdzīgām dāvanām attīstās nevienādi, viens tiek vidusmēra cilvēks, otrs ģēnijs.

*

[Brandess: [2 nesalasāmi vārdi]. Arī eiropeiskas domas viest. - Iespējams arī literatūru atdzīvināt, izcirst no klints, kā Brandess norvēģu [literatūru]. Vai mēs arī nevaram eiropeiski domāt? Tādēļ jāzin, kas tur tiek domāts. Jānojauc šķēršļi, kurus radījusi reakcionārā prese, it kā Eiropā neko labu nebūtu domājuši.

Mēs vēl neesam eiropeiski, bet mēs gribam par tādiem kļūt. - "Labāks ceļš ir nevis pievērsties svešajam, bet gan apzināties pašiem sevi", "fotografēt vienīgi sevi". Bet kā lai sevi apzinās, nesalīdzinot?]

(59035/10)

[Vajag rakstīt tikai savam laikam, iegūt, cik vien iespējams, sev publiku, un tam mērķim publikai, cik vien iespējams, darīt sevi saprotamu, nākt pretī tās tieksmēm, nebūt subjektīvam utt., jo, rakstot nesaprotami, varbūt pārāk augstu saviem laikabiedriem, viņi nelasīs, bet nākamai paaudzei jau pašai būs sava gaume, kuru vēl mazāk var uzķert. Tā šīs pašas domas saņems no sava laikabiedra, kurš tobrīd viņiem būs "ģeniālāks". Tā gāja La markam. Darvins bija "ģeniālāks", lai gan bija tikai sauss speciālists, bet Lamarks - filozofs. Meijerbērs ir "ģeniāls", taču rakstījis tikai "teātra gabalus" "vienai dienai". Viņš taisīja reklāmu, un tas bija labi.]

(59035/26)

[Apbrīnojami cēlā un skaistā vienaldzība nāvē.]

*

[Katra nāve rada vispirms priecīgas jūtas: viņš, un ne es, ir miris.]

*

[Nezina, ko lai dara pie mirušā; zināms mulsums, altruistiem gandrīz vainas apziņa.]

*

[Redz tikai egļu zarus izkaisām un saožam miroņu smaku.]

*

[Tolstojs domā: arī atgādinājums, pārmetums priekš dzīvajiem. Vecums.]

(59035/33)

[Apstāvētāju pasaulīgās domas pie mirušā.]

*

[Nāvē katrs izskatās ievērojamāks. Taču tā nav nāves noslēpumainā iedarbība. Nāvē visi ir vienādi un pie tam vēl ievērojami, t. i., cilvēkiem tomēr no dzimšanas ir vienādas (relatīvi) dotības, un šis dotības ir ievērojamas. Katrs cilvēks reprezentē cilvēci, t. i., vēsturi, un tā ir nozīmīga un domu pilna. Kur šis vienādais no jauna parādās uz ārpusi, kā nāvē, tad kļūst redzams, ka šis dotības bijušas ievērojamas. Tieši atšķirīgais un neievērojamais rada sīkumainas, vispārībai pakļautas un tomēr uz viszemāko egoismu vērstas domas. Domas, jūtas liek darboties sejas muskuļiem un ādai piešķir šo nozīmīgo vai nenozīmīgo izteiksmi. Nāvē katra muskuļa kustība izbeidzas, un kļūst redzami sākotnējie vaibsti. Protams, tie arī ir dzīves laikā sagandēti. Atspoguļojas arī pēdējās nozīmīgās, sāpīgās iznīcības jūtas.]

(59035/93)

Žīdu zirdziņš tik novārdzis, ka tik spēj panest mēslus, kas aplipuši ap viņu pašu apkārt.

*

Redz nu, Tu vari lamāties, es ne! Kur paliek mūžīgā taisnība?

*

Blaumaņa, Šveņķa traģiski konflikti izceļas, kad viens otram iesper pa ribām, saimniece ar meitu salamājas.

*

"Jā, bet cimdi jau saplīsuši!"

"Ak, nē, tas ir tik kožu darbs."

*

[Bija tāds skats, it kā viņa nule būtu beigusi lielu tenkošanu.]

*

[Kad viņš pastaigājās pa dubļainajām P[leskavas] ielām, ar neatvairāmu varu tam kāpa degunā jaunības atmiņas par viņa mīļo, netīro dzimto pilsētu Gr[īvu], tā ka viņam bija jāšķauda.]

(59035/105)

Gaiss mīksts, valgans, smags un gurdinošs. Lietus neredzami garo augšup. Egļu skujas pilnas ūdens piļu. Tur manā priekšā zara galiņā spīd viena lāsīte spoži sarkandzeltena, tur sanāk cita zila blakus, apkārt, augstāk, lejāk daudzas vājākā vizmā gaišas, baltas, bezkrāsainas. Kā es eju tālāk, spoži sarkandzelten[ais] mainās, tiek arvien sarkanāks, līdz nozūd, apkārt zilas, zaļas, baltas no jauna spoži uzliesmo, [vienas?] krāsas nozūd, atkal citas ievizas, viena aiz otras: pa zāli izklīst, veselām garām starām stiepjas ņirbot - rotājot pār mitrajo pļavu.

*

Zariņi nolīkuši, Kur saule nespīd virsū, koks zara skujiņas savā galiņā tura uz leju svērdamās, nopūlējušās smaga ūdens pilien[iem], kā ar krellēm apšūtas skuju apakšbārkstes. No tālienes pērļu apšuvums izskatās kā pārmests tīklis, bālgans, miglojošs.

*

Augšējās starpās daudz sīkas pilītes, lejākās tās saplūdušas vienā lielā, kura turas pa lielākai daļai divu dvīņisku zariņu starpā. Vējš uzpūš, viņam atbild skujas ar klusu čukstēšanu, nobirdinādamas pilienus.

Pēc lietus gaiss ir kā mazgātas logu rūtis, tik skaidrs un caurspīdīgs.

*

Otrā rītā pēc lietus negluda, tumša smilts.

Iemin pēdiņas, kuras gludas un gaišas.

Atspīd, raug, kā plīšs vai samts ar iepresētām figūrām.

*

Vējš kokiem kā meitenēm saceļ baltas apakšdrēbes uz augšu. Apšu lapas, papeles.

*

Vissaldāk smaržo zāle, kad viņa nopļauta guļ zaļajā pļavā kā kaujas laukā. Vai zāli vajaga pļaut uz nāvi, lai viņa visu savu saldumu izdvestu smaršā iz savas dvēseles. Skaudīgi un kaunīgi slēpjas dvēselē visi viņas daiļākie spēki, līdz lielais satricinājums viņus izvilina: mīlestība vai nāve, dzimšana vai radīšana - dzīves atjaunošana.

(59035/138)

[Nāk zaudējumi pēc zaudējumiem: mājai un veikalam vajadzēja būt 25, bet ir tikai 16. Uz torgu neaicina, lai gan apsolīts. Zaudējums - 3 un vēl 3,8 - honorārs, t. i., 1/2 no procesa, jo viņš pats summu bija par to samaksājis. Māju proc[ess]. Zaudējums - 1200. Beigās darījumā 100% par aizņemto summu un 30 - neizņemtā alga. Uz klientiem vēl 3600. Pēc bankrota parādu palika 15. Tās ir summas, ko viņš zaudēja, nevarēdams brīvi rīkoties. Arvien vēl draud apsūdzība par krāpšanu, bet to iespējams novērst. Nesamaksāta summa. Bez likvidācijas, samaksa. Ciestu daži nevainīgi, piem., galvotāji. 3-5 gados viņš ar procentiem varēja dzēst visus parādus, maksājot pa 7 ik gadus. Agrāk gāja viss zudumā. Beigās ciestu tikai tie vislielākie naudinieki [no lādes?], kuri to visu varēja laikus novērst. Viņš nevar neko darīt un redz to ciešam, kaut gan viņa grib būt stipra. Viņš domā, ka viņai būtu labāk, ja viņš nestāvētu ceļā, ja būtu pārliecināts, ka viņa to pārdzīvos, uzņems kā epizodi "Reiz bija". Ar pagātni un pārmetumiem cīnīdamies, viņš nonāk pie pašnāvības; rīcības nespējīgs, [pakārties?] - neestētiski. Tagad viņš izmet viņu no dzīvokļa, domā, ka viņam esot aprakta nauda. Var draudēt ūtrupe un apcietināšana, līdz noskaidrojas ūtrupes raksturs. Viņai jābūt apgādātai, jo, ja ar viņu notiktu kas negaidīts, tai nāksies izmaksāt no kapitāla [māsai?] un arī mātei.

Bailes, vai ir patiess. Šajos nenormālajos, uztraucošajos apstākļos pasprūk kāds vārds, sakarību var iztulkot citādi nekā citos apstākļos, piem., brīvībā. Tikai tad var galīgi noteikt, vai ir (dalībniekiem) ticība un drosme sākt brīnumu, padarīt visu bijušo par nebijušu, sevi pazīt, atrast. Protams, nāk domas, vai tas iespējams, vai nav maldīšanās. Tajos brīžos, kad kaut kas [noticis?], tas nenoliedzami bijis patiess, un ar to jāapmierinās. Bailes no pārpratumiem ir dibinātas. Pagātnē veselas pārpratumu virknes. Jābūt ļoti pārliecinātam par savu spēku, pirms ko iesāk. Ja tagad neizdotos, tad tas būtu uz visiem laikiem; tas - pēdējais mēģinājums. Taču šīs bailes ir laba zīme.]

(59035/97 un 98)

Tā ir, kad bērni par daudz trako, pēc sāk raudāt. Vai tad nu mēs par daudz trakojam. Nu kā tad, veselus trīs kliņģerus apēdām.

(59035/84)

[Nākotnē - demokrātisku principu. Zemākas izcelšanās varonis, ticis uz priekšu saviem spēkiem. Apmeklējis skolu, pa lielākai daļai autodidakts ar Reklāma bibliotēkas palīdzību (ir jau arī laika parādība, literatūras popularizēšana; vēlāk populārās un zinātniskās avīzes). Pārdzīvo jaunākās idejas; visur nacionālā atmoda, ne tikai pie mums, lielākoties pie mazajām tautām, bet arī pie lielajām. (Vācu valodas kopējs, Zanders (Leopolda Jakobi uzslavēts), ķeizars Frīdrihs III) Par mazo tautu apspiešanu.

Katrā ziņā jābūt fantāzijai, piem., gluži zema izcelšanās, skolā nav gājis, pavisam autodidakts, jeb var arī to tā apvienot, ka dzejas norisē atklāj, ka šis un tas ir izdomāts. Bet vai tad noteikts, ka mēs, sīkpilsoņi un lielsaimnieki, neizjūtam strādnieku un kalpu sāpes un vēlēšanās? Kā lai šeit izlīdzas? Kukainīt, mīlulīt, palīdzi! Atbildi katrā ziņā uz šo jautājumu. Mīlulīt.]

(59024)

Katrs uzbudinājums kait. Grūti abstrahēties no pagātnes. Es ticu, ka domāts nopietni, bet es ar zinu, ka ar to vēl nau beigts, vēl bezgala grūtību ceļā, kamēr pats aprod ar domām, ka to dara nopietni, ne liekuļoti. Tā ir gluži cita pasaule. Vai esmu aufrichtig. Man atkal bail, ka ņemu par viegli un sekli un ka nesaku visu grūtumu. Cienība nāk taisni caur šo cīņu. Citur viņa nau atrodama. Cīņa ir pārvēršanās uz cienību. Pesimists nevar atkarāties no materiālām lietām, bet tikai no paša cienīš[anas]. Kas sevi neciena, tas izsamist. Materiālās lietas man nevar piedot vairāk cienības, bet tikai vieglumu, prieku. Par materiālu lietu pilnīgi klusēt? Bet tad meli paliek. Laba griba, visu labi iztulkot. Ne izskaidrojumi lielākā lieta, bet pārliecība, kas vieno cilvēkus. Bet uzticība uz cilvēku, ticība, ka viņš ir spēks, ka viņš ir labs. Sīko, mazisko, nepatīkamo ikdienišķību nosviest, dot pašcienību? Nē, bet būt kaut vienā vietā skaidram ar sevi un kādu līdzcilvēku. Bet kad tas būs? Ja ikdienišķību nosviest dod pašcienību, tad tas nekad nebūs.

Es nevaru noapaļoti parādīt, viss vienmēr izplūst līdz bezgalībai. Tu rādi raibas ainas un zvērus, es nekad nerādu ziloni, no kura redzamas tikai zināmas daļas, kuru tūliņ uzreiz nevar pārskatīt un saprast. Es neprotu ierobežoties, koncentrēju arī vismazākajā skicē tūliņ visu pasaules uzskatu. Kā lai es to pārvaru?

Viņš pārtiek labi un slikti, pareizāk sakot, ļoti slikti.

Aizvien var vēl tālāk būvēt; ikkurš būvē savu lielo ēku, un viņa būs uz viena foruma, un tā būs forma romānam. Nevar to izdomāt, kas būs, varbūt ir kāda tuvāka vienība, bet to līdz šim var ievērot, ka nekur un nekur nau piepildījies tā, kā es domāju, bet - bieži vairāk, nekā es domāju. Un horizonti aizvien vēl plētušies, kad es jau biju domājis, ka ir šis augstums nau priekš manis sasniedzams, atvēries vēl augstāks. Katrs var atrast, ka viņam nau iemesla maz no sevis domāt; un jo vairāk cilvēks no sevis domā, jo vairāk viņš - var tapt (ir liela starpība sacīt: jo vairāk viņš ir). Brīvās dvēseles aktīvas, visvairāk attīstības spējīgas. Ja viens vājš, otram viņa vistuvākam jāpalīdz, bet nemeklēt citur saviem spēkiem palīgu. Taisnība tā, ka divi akli pastāsta sev vislabāk ceļu, divi mēmi vislabāk sarunājas. Cik ļoti mīlu dvēseles gūt, man atriebjas viss prieks, kad manu, ka esmu starpā iejaucies. Visiem vajadzētu tik to vien teikt, ka viņi nau sāpes izbaudījuši, lai vīrs ar savu domu nu dzīvo kopā, lai lūko saprasties. Tikai šie divi var viens otram palīdzēties, un šis palīgs bez gala liels un vajadzīgs.

Cilvēks top tas, par ko viņš vēlas kļūt, jo stiprāk, jo ātrāk. Tā arī advokāti ir gudri, skolotāji naivi, sludinātāji labi. Es gribēju kļūt patiess un tāds būšu.

Satiksmē ar lieliem cilvēkiem ir patīkama sajūta, un pats jūties liels. Ar parastajiem cilvēkiem cilvēks jūtas ierobežots, nepatīkami un mazvērtīgi. Nejūt savu pārākumu, bet mazumu.

Viss Tevis sniegtais ir tā noslēgts sevī, tik labi izveidots, viegli saprotams, parocīgs, to viegli var parādīt, viegli izskaidrot, tvert; turpretim es savējo varu dot tik nebrīvi, lai ņemtu to kur gribēdams; vienmēr iznāk viss veselais, es nevaru rādīt atsevišķus priekšmetus, atomus, bet kopumu, viss ir tik cieši saistīts, neatraisāmi, kā lai ņemu vienu, ja viss no tā atkarājas.

Paņ[evēža]                                                          Pasts

["Lūdzu pastmarkas par rubli."

"Ko? Jūs nekaunīgais egoists, Jūs domājat gan, ka vienīgais rakstāt vēstules. Arī citi ļaudis grib dabūt pastmarkas."] I

(23090/81)

Jaungada stāstiņš

Īres nau ko maksāt, vieta pagalam, tomēr standard of life, citādi nevar cerēt nekādas vietas. Mīlestība irst; nāk laimes vēlētāji, biedrības dziedātāji. Ar jaunu gadu, ar jaunu laimi. Izlamā, izsviež no biedrības, pie miertiesas.

(23090/55)

Saimniece iebaidīta no policijas par plānu krējumu, nedrīkst lamāties. Iemērkuse īkši krējumā, saliek putriņu un bāž pārdevējai zem deguna: "Redz, kāds tavs krējums, redz kāds tavs krējums!"

*

"Jau atkal tev sapelēja ēdiens, aizstiepa uz mēslu dobi, ka nosmirdēja vien."

"Ej, jau ej!"

"Nu, kas tad cits novilka to smirduma strīpu pār visu pagalmu?"

(23090/54)

[Ir novērots, ka novecojot un līdzīgos procesos garīgie un arī fiziskie spēki nemazinās vienlaikus un visi reizē. Ar to saskan novērojumi par manu objektu. Cik es atceros, pēc tēva nāves, acīmredzot fizisko spēku zuduma dēļ gandrīz vienlaikus samazinājās redzes un dzirdes spēja, kāda kurā mērā, es neatceros, bet tā zuda īsti drīz un lielā mērā. Tuvumā viņa pat tagad redz ļoti labi. Liekas, ka dažus vārdus, varbūt ierastākos, viņa dzird labāk nekā pārējos. Viņa mīl ieklausīties un tad dzird patiešām daudz. Vai spēki koncentrējas dzirdē? Gan bieži ideju sadrumstalotība viņai neļauj īsti ieklausīties. Ja viņa spēj savu gribu novirzīt uz klausīšanos, tad dzirdes orgāni vēl paklausa. Vai tad sliktā dzirdēšanā vainīgas nav tiklab pārmaiņas orgānos, kā psihiski cēloņi?

Bet acis būtu jāizmeklē, jo te psihiskajam momentam tādas ietekmes nevarētu būt. Citi psihiskie spēki neliekas mazinājušies. Kustības spēja ir tikpat liela, viņai tikai nav vajadzības izkustēties ārā. Tā tas bija Rīgā un tikpat ierobežoti arī Jelgavā. Muskuļu spēks kustības orgāniem šķiet tāds pats. Zobi ir zaudēti jau agrāk, tāpat mati. Spēcīgi ir gremošanas orgāni. Liekas pat, ka tagad viņa ēd vairāk. Sagremošana arī šķietami labāka, lai gan pārtiku nepierasta. Tagad ēd īsti daudz gaļas, ko viņa agrāk maz lietoja. Sejas krāsa krasi uzlabojusies. Nav ievērots, ka mati ataugtu no jauna. Sagremošanas spēja jāvērtē jo augstāk tāpēc, ka viņai nemaz nav zobu. Viņa guļ ļoti daudz un ļoti labi. Pa lielākai daļai ir moža un jautra. Tātad - sagremošana būtu pirmā svarīgākā fiziskā funkcija. Tā visilgāk saglabājas nevājināta, pat šķietami vēl pastiprināta ar garīgiem momentiem, proti, garīgās dzīves norimšana, kam nu vairs nepatērē spēku. No garīgajām funkcijām zūd (es rakstu pēc atmiņas) darbošanās enerģija, plašāks skats uz savām interesēm. R[īgā] viņa vēl rūpējās par virtuvi, arī iepirkties vēl gāja, taču zuda kustēšanās prieks, Jelgavā - visuzkrītošāk, kur viņa izgāja tikai dažas reizes, ko tad uzskatīja par lieliem notikumiem. Tad zūd enerģija virtuves vadībai, viņa gatavo tikai izņēmuma gadījumos, tagad tikai pārrauga vai iemaisās, izdara atsevišķas darbības, kurām piedevām nav mērķa. Agrāk viņa bija ļoti strādīga un kustīga, tagad tai ir tikai darbi, kuri neprasa kustēšanos. Sākumā arī šeit viņa gribēja visu sagatavot, tagad tas viņu sāk apgrūtināt. Iespējams, ka šeit ir psihiska ietekme - spēlēt noble, kā meita. Atmiņa ir tiešām vāja, aizmiršanas dēļ dzīvo vienos pārpratumos. Tā ir jau ilgāku laiku, bet atmiņu nezaudēja kā pirmo. Taču viņai arī nav nepieciešamas produktīvas spējas, piem., kombinēšana. Vai viņai ir fantāzija, nevar pasacīt. Zināma viltība nav noliedzama, tomēr visumā atgādina dzīvnieku (maijvaboles izliekas mirušas), tā vienmēr saistīta ar meliem. Tagad viņa melo ļoti daudz, bieži pašai pavisam nevajadzīgi; tā kā viņai nav pārskata par savām spējām un rīcību, tad ļoti bieži runā pretī pati sev, un meli ir ļoti naivi. Bieži tie nav arī nekādi īsti meli, jo teikti bez nolūka, aizmāršībā. Bieži to, ko izdomājusi tikai viņas fantāzija, viņa uztver par faktu. Bet vairāk melots nepārprotami ir ar ļaunu nolūku; bieži nevar atšķirt nolūku no neapzinātā.

Rakstura studijas]

(23109/40 un 41)

Agri demokrātiski virzieni un uzskati. Laika tukšums, izmisums, mīlestība, demokr. nevar lieti likt, viņa nevar glābt bezdarbībā izmisušo dvēseli. Mīlest. arī vēl ne. Baudas.

Lielākais izmisums. Pašnāvības mēģinājums, dzīves riebums. Tad nolaišanās, anakreontisms, [grēcīga mīlestība, jutekliska - ? la Iniņa,] mirēja vēlējums, ironija. Vēl dziļāks riebums. Piepešs uzliesmoj[ums], filozofija (prozā?). Pamostas atspīd[ums] no demokr[ātijas]. Tad baskājība.

II daļa. Ne dzeja vajadzīga, bet godīga proza (Heine), darbība, un kur atkal atmostas poēzija, sevis pārdomāšana, vecas atmiņas, cietums un filozofija, dzīves riebums, bet aiz cita cēloņa (Toreiz cerējām) . . ., ka neizpildījušās agrās cerības. Šaubas par sevi un saviem spēkiem. Bet vēlāk [cietuma dzejoļos] pesim. un izmis. ir vispārpasaulisks, par pasauls iznīcību, par visu pēdējo galu - nakti un vientulību. Jaunības dzejoļiem sava nokrāsa, nevajadzētu sajaukt ar citiem.

*

[Man vajag varoni saskatīt pilnīgi pareizi, tā raksturam jābūt pilnīgi noteiktam, tad viņš lasītājam atklāsies bez īpašas tēlošanas. Apcerīgs vai uz priekšu tiecošs? Abējādi.]

*

Cik mīksti gulēt zaļā zālē. Vai atkal piezīmes par upesmalu, kurā sēdu, celmu "rudens dziesmā".

*

Pirmās jaunības saules stari vēl spīd, noiedami par dzejas iesākumu. Zeltmatainā 10-gadīgā meitene.

*

[Seklajā laikā arī sekls pesimisms: par vispārīgo pasaules ļaunumu, kaps un nāve. (Salīdzināt: nirvāna.)]

*

Nepabeigtus darbus arī uzņemt, tie raksturiski priekš tā laika un rakstura: visi labi pasākumi nīkst neizvesti.

*

Iedomājos pats sevi vecu un prātīgu esam, jauneklis būdams (kā bieži jaunekļi), arī soc[iālistiskais] gara virziens ienes daudz vecgudra un pārgudra jaunekļa domās, kaunas no savas dzejošanas.

*

Neuzrakstītā drāma, epus, idille.

Iesācēju dzejoļos un fragmentos tomēr nedrīkst būt nekā fragmentāra un bērnišķīga.

*

["Vai es gribu vēl ko vairāk pasacīt? Vai tā ir labākā forma?" Vai viņš jau meklē formu? neapzināti? vai viņš sev neatzīstas? Vēlas būt partijas cilvēks un praktisks? Viņam tas tad izdodas. Gadiem ilgi viņš darbojas praktiski, diletantiski. Vai šīs šaubas vispār nav jāredz? Vai viņš sevi uzskata par dzejnieku? [Dienasgrāmata?], jebkuru jūtu izplūšana, nemākslota.]

*

[Prom no] tautības [vai jauno noskaņas? Kāds laiks? Pagātne vai jaunākais laiks?]

*

[Daudz runāts par šaubām un sašķeltību - šaubu atrisinājums. Prātošanas veltīgums dod stīvu dogmu, kategorisko imperatīvo. Bet arī [Bullāna?] šaubas?]

*

[Iz mūsu laika, bet ne zvērināts pilsonis.]

*

Atdod visu un tiek par baskājieti, tad cietumā, un tad tik redz, ka nespēj palīdzēt viens cilvēks ar privātiem spēkiem.

*

Var nākt iekšā soc[iālā] dziesma: "Kapeik.", "Viņš to zināja". Latviešu "Līrs", "Slink[iem] soļiem"?

(23090/133)

Var iesākt gluži vienaldzīgi, it kā elpu atņemdamies. Bet drīz jānāk interesei - garā bērnības priekšvēsture, kā "Ceļojumu gados", nau laba.

*

Nekādu sentenču, morāļu starpā, tas ļoti traucē, nedabiska krāsa. (Manā skicē par sabiedrības trūkumiem.)

*

Īsas nodaļiņas! Vienam numuram! Katrs mazs gadījums - viena bilde.

*

Pavedienu var noraut, kur vien grib. Noraut interesantā vietā. Efekti. Lasītājs var pats iztēloties! Nedot sakarīgo vēsturi, bet savērtas ainas, i n t e r e s a n t u s   m o m e n t u s.

(23109/47)

[Tādas pašas teikas kā grieķiem Herkuless. Mēs varējām arī kļūt par grieķiem, sašķelti, izgaisināti.

Ilgas pēc lieluma arī zudušas, atkal atdzīvināt.]

No upes <augšup> kraujas, smago spārnu sitot,

<Kāpj> Švīkst augšup vārnas.

                                            (Cf. Novalis)

[Šeit dzejolītis par] sauli, [ilgas pēc saules, apkārt dziļa nakts, haosa, bezgribas, kūtrā miera bezgribas, vecuma dziļā nakts. Šeit jaunība un tieksme dzīvot.

Tie viņu nosit, jo viņš nesis šausmas (pils ar kara troksni ceļas augšup, viņi domā, ka tie kungi, viņi esot nodoti). Vai arī viņi tver pēc aizliegtās naudas, kas ceļas augšup. (Alkatība iznīcina ideālu.)]

*

[Jauns, smejošs viņš uzņemas nāves briesmas (muļķis), gudrie brāļi grib izcelt mantu, viņam jāuzņem sakari ar gariem, viņš ir nogalināms, prasītas nevainīgas asinis.

Šie saka viņam: "Mēs gribam aplaimot tautu, darīt to bagātu, izpirkt no kunga." Viņa sākumā naivais uzskats par tautas aplaimošanu, tad viņa paša plāni un piepeši, ģeniāla dziļuma izpratne. Ar pusdienlaika garu pasauli viņam sakari jau agrāk. Viņi grib dabūt no nakts gariem.

(Viņš viņiem agrāk stāstījis par kvēlojošo zeltu.)

Kad viņš grib viņus aizkavēt paņemt zeltu, viņi to nosit. Ja neņemtu, pils varētu uzcelties, ja nevienam nevajadzētu privātīpašuma, nāktu pārpilnība.]

*

[No viņa mūzikas atveras pumpuri, lapas nodreb aiz laimes. Pavasaris nāk ar mūziku, kas atver ziedus.

Radošs ģēnijs, tieksme un ilgas pēc darbības, - bet tās nebija, viņš ierobežojas, neprasa neiespējamo, politisku darbību, bet vienīgi sagatavošanos, audzināšanu, mierinājumu, ideāla parādīšanu. Vecākajam, gudrākajam brālim, uzmanīgajam naudas krājējam pretī - talanti.

Priekš kā ir dzīve? Lai atdotu sevi tās ideāliem.]

*

Saules dzēriens, maza atskaņa no saules - [tēja?], zeltaina kā saule, gaišu [dara?]. Sibīrijas ledus mežoņi, preces iz saules zemēm, kafija, pipari.

[Mazais zēns domā par to, kā varētu aplaimot visus cilvēkus. Atrast sauli, kura spīd dienu un nakti, nekad nenoriet, jo naktī notiek visas nelaimes. Mūžīgā saule.

Izdaudzināts par slimu, tāpēc jācieš.

Mūsu dzīve - Dieva daudzkrāsainais skūpsts. (Šnābels)

Svētais gars viskrāšņāk atklājas priekos un smieklos.

Ne tumši dobjš zvans, bet spītīgi gavilējošās trompeša skaņas pasludinās pusdienas stundu.]

*

[Tiek apžilbināts, bet tagad grib visus padarīt redzīgus.

Par viņu smejas, bet ar savu apgaroto runu viņš aizrauj visus.]

(29622)

T e m a t i. [Skolotājs kā cilvēku veidotājs.

Mācītājs kā tikumisko patiesību sludinātājs.

Zinību vīrs kā izpētītu patiesību dedzīgs priesteris.

Mākslinieks, kas nonīkst bez atzinības un mīlas.

Ir tikai dabīgs ceļš augšupkāpjošā, izglītību slāpstošā masā. Vispirms nopūlas smalkā sabiedrībā: kritikā, novērtēšana pēc naudas, interešu trūkums. Grūti sarast ar strādniekiem, savstarpēja nesaprašanās. Grib būt smalks. Arī šeit tiek aizvainots, tikai savādāk. Bet smalkāka māksla nesaprasta.]

*

[Kļūst par skolotām garīgām mašīnām (advokāti; ārsti), zaudē garīgo neatkarību un garīgo spēju baudīt kultūras sasniegumus, kuri ir vienīgi viņiem, citādi nav ne traģikas, ne darba.]

*

[Vispārēja spēcīgu, veselīgu gribas impulsu vājināšanās, piem., politisku partiju noderīgumā un nosliecē uz bezcerīgu fatālismu un dekadenci. Nīčes galvasjaukšana.]

*

[Tikumisku spēku un prieku dzīvei rod nevis silē, bet brīvā paša darbībā.]

*

[Cerību pilna kultūra un tikumības mācība. Nav baiļu no posta un trūkuma. Nav pazemojošas piespiešanas pie pārmērīga garīgo dzīvi nāvējoša darba.]

*

[Zinātniskās pārliecības par pārveidojumu nepieciešamību ir par maz, lai cilvēkus iekustinātu rīcībai.

Zinātne drīzāk aicina uz fatālismu.

Uz darbību rosina ideāls.]

*

[Spēcīga radīšanas prieka pilna valoda var īpaši labi attīstīties tikai nacionālas kultūras ietvaros, liels dzejnieks - pilns īstas, lielas nacionālās apziņas.

Nacionālā savdabīguma nozīme politiskā spēka un garīgās kultūras attīstībā.]

*

[Internacionāla īstenībā ir tikai eiropeiskā un grieķu un ebreju kultūra.

Visnacionālākais ir tas, kas mēģina pacelt savu tautu saimnieciski un mīl paliekošo, ko tā radījusi. Bet nacionālā jēdziens ir mainījies (mēs būtu vienisprātis ar Šilleru un Gēti).

Nacionālais ir dziņa iekšķīgi padziļināties un nostabilizēties, lai pasaules vēsturē varētu veikt bagātīgu kultūras darbu.]

(23109/29)

[Hutens un Lasāls: katru rindu bruņo ar sava gadsimta pilnīgāko izglītību.

Nabadzīga un zema radīšanas tieksme, augstprātīgs humors, pārdroši uzliesmojoša uzņēmīga, - ātra dziesma, tik sēklas graudi izkaisīti.]

*

T e m a t i. [Maiga varonība. Pienākuma un saprāta spēks pretī kaislības spēkam vai kailām dabiskām dziņām. Dabiskās dziņas valda pār cilvēku tikai tad, ja viņš ir caurmēra cilvēks. Visas vecās, reālistiskās modernās laulības pārkāpšanas traģēdijas un jutekliskā mīlestība ir cilvēku ganāmpulka, pūla traģēdijas. Katrs pret sevi un citiem pienākumu zinošs, lielumā ejošs vīrs un sieva, var tās pārvarēt. Lielo kaislību nedrīkst sajaukt ar zemu miesas kārību.

Pašcieņa. Mērķis sevi. Lidija.

Kuram mērķis ir ārpus sevis, tas arī savu mērogu rod ārpus sevis.]

*

[Jaunie negribēja netikumību, bet augstāku tikumību.]

*

[Vai karjera nozīmē tik daudz? Vai pašcieņas vairs nav?]

*

[Dzejdarim jātaisa mēģinājumi reklāmai, bet, kad viņam to uzstāda kā mērķi (sieviete), viņš sašutis. "Arī slikts dzejnieks ir dzejnieks, viņš sevi nepazemo."]

*

Austoša pilsonības atziņa, tiesības jušana, cīvis Romānum sum pie strādnieka, kurš atsakās no labuma, sargādams, nepārdodams savu, kaut ari mazvērtīgo tiesību (vākšanas tiesība, tiesība netikt pērtam (papiņa gadījums ar ispravņiku)).

*

[Aza ben Zebu. Vispārības labā kļuvis kroplis. Noraidīts jauna cilvēka labā. Atsakās - palīdz viņai to iegūt. Nu viņa liek tam pazust.]

*

[Stāja rada tai atbilstošu sajūtu - stalti, droši turēties - un kļūsi drosmīgs. (Lange)]

*

Nec vir fortis, nec femina casta.

*

[Sākumā naidīga kritizēšana, ironizēšana, tad labvēlīga saprašana.]

*

[Viņa: sekla daba, grib būt moderna un tikt no viņa pavesta. Viņu aizskar viņas dumjā izpratne par moderno, pilnīgais tukšums. Modernais ir tikai sega, ļauj viņai platoniski atrasties mīlas varā. Viņa sniedz šo uzskatu gluži kailu un atbaidošu; arī viņam tāds bija, bet ievīstīts sentimentalitātē.]

*

[Tagad kļūst uzmanīgs un noslēgts. Viņa tam pārmet pretrunu starp darbiem un vārdiem. Es domāju, tu mani mīli.]

*

[Ar apbrīnošanu un atzīšanu viņš viņu piespiež uz varonību. Pretojas, slīd sānis, bet viņš vienmēr tic tai, un tad viņa paceļas. Pamet spožo mīļāko viņa dēļ. Viņš garīgs, viņa miesas spēks.]

*

[Domāju, ka esmu nodrošināts ar savu amatu un īpašumu, ka man netiek klāt rūpes par pārtiku, proletariāta posts, bet pēkšņi tas bija klāt. Vājas, izlutinātas dabas iet bojā.]

*

[Dzīves tukšums.]

*

[Vecais ārsts sajūk, atdod prom visu savu īpašumu.]

*

[Pavisam maza skice ? la Multatuli, vai laimīgais ar vājo kuņģi, automāti. Чехов - lasīt. "Cilvēks futrālī".]

*

[Sausi, matemātiski pienākumcilvēki, Dreifuss, pedanti, Šillera ļaudis, principu jājēji, [1 nesalasāms vārds], kliķe, vispār kolonisti.]

*

[Koloniju vēsture.

Objektivitāte. Pārvērš savas jūtas idejās un atbrīvojas no tām. Ne kritiski un ne sentimentāli.]

(23109/26)

SLOBODSKAS LAIKA PIEZĪMES

Nāk[otnes] cilv[ēka] dienas grāmata

Slobodska

Mans agrākais: iz muižkunga dienas grāmatas.

[? la Verters, Gārborgs, "Nogurušie ļaudis".

Kāda būs forma: mantota dienasgrāmata? Kāds draugs atstāsta. Stāsts ar dokumentiem, piem., viņa vēstules un vēstules viņam. Sākumā dzīvi, enerģiski akordi, pēc tam grūtsirdība, beidzot sarkasms pret citiem un sevi pašu; pēkšņa maiņa: te darbība (visur meklēta, "Бесы" lasīt), te atslābums, ekscentriski gājieni (Palmbaums), pēdīgi Mirza Šāfī, baskājis à la Gorkijs, pēc tam pazust un augšāmcelties darbā citu labā. Agrāk tautasdziesmu vākšana nebija nekāds darbs. (Tautasdziesmu pakaļdarinājumi pašu dziesmās, svešas tautasdziesmas: somu, "Tautu balsis dziesmās".)

Pa starpām vienmēr demokrātiskas ieskaņas. Tautas nejūtība pret pašas postu.

Ar romānu turēt atsevišķi. Šeit dzejnieks, tur praktiķis (?). Šeit visu dot vispārinātu, derīgu tulkošanai, tur - speciāli latvisku.]

Tulkojumi iz leišu, igauņu tautasdziesmām. ["Tautu balsis", Ševčenko, arī grieķi, latīņi, Katulls.

Mani agrākie mīlas dzejoļi, arī vēlākie, piem., par pacelšanu rociņās.]

*

[Manas jaunības vēstules.]

*

R. Lencs

["Verters". Šillera "Laupītāji", "Mīla un viltus".

Izeja uz ārzemēm, cīņā priekš citiem, kad jau biju aiznācis līdz anakreontismam un Mirzam Šāfī.

Indivīds ir izdzīvojies tukšs, izmalies tukšs kā dzirnakmens; jāpiepilda ar praktisku darbību citu labā. Ikviens atbilstoši savai dabai domā lielās domas īpašu daļu. Tā nav viengabalains akmens bluķis, bet gan čupiena, mozaīka. Ikviens pienes pa akmentiņam, domu cilvēks dod zīmējuma ideju, pēc kura visi akmentiņi kārtojas mozaikā.]

*

[Romānā: praktiķis vai diletants, apdāvināts, bet ne mākslinieks, ne pravietis un siržu zinātājs. Darbība, bet ne izteiktas jūtas, Akla radīšana un ciešanas. Mēms un bez spējas izpaust savas dziļākās jūtas, šo vientulību un sarūgtinājumu, tādēļ ka ne reizi pat sev nespēj izteikt savu pārpilno sirdi.

Dzejnieka dienasgrāmata: Arī diletants, nav darbības, sevis aplūkošana, bet tā top auglīga. Viņš var izteikt, ko visi cieš.

Romānā. Sevis apcerēšana, jo nav darbības uz ārieni. Izteicas ne dienasgrāmatā, bet sarunās, vēstulēs, - lielākoties tomēr joku dzīšanā. Kaut kāds ekscentrisms un izrīcība.]

*

[Mazi mākslinieki arī iet bojā (Veidenbaums, Nadsons, Garšins, no viņiem arī tulkojumi), jo viņi par maz izkopj savu patību, nespēj sevi objektivizēt. Gēte visu pārvarēja radīšanā, ar Verteru viņš no sevis norakstīja sentimentalitāti. Tā noraksta varonis no sevis bezdarbību. Un tomēr nepietiek ar mākslu vien, jānāk klāt mīlai, kas viņā (varonī] modina visus spēkus. Bet viņš nevarēja tikt pie mīlas aiz berdarbības un laika spaida. Bet visdziļkākajā pazemojumā, kad spaids vairs nevarēja pieaugt, kļuva vienaldzīgs, nāca mīla, tagad tikai īsti izaugusi. Un tad viņam nāk atpestīšana.]

Romānā Nāk[otnes] cilv[ēka] draugs ir poēts, agrākās poēzijas un plāni tā nāk minēti. Dziedāš[anas] svētku poēms, drāmu pasākumi un fragmenti. Tad arī minēta dzejnieka dzīves raibā gaita, bet tik garām ejot, nau no galvenām personām. Rom. ir komentārs N. c. I daļai. Toreiz jau poētu daudz, arī praktiķi, advokāti dzejo: Vēbers u. t. t. Šis nozūd no skatuves, top praktiķis, bet ilgojas atpakaļ pēc poēzijas.

Dzeju varbūt ievietot romānā, jo raksturīga priekš tā laika.

[Vidū tukšas lapas priekš sliktiem laikiem, uz tām vēlākas piezīmes, pilnas izsmiekla un griezīgiem asumiem.]

*

[Zila un sarkana migla - prātošana un dzīve. Manas atmiņas no 1888. g[ada].]

(23090/144-145)

Romānu iedal[īšana] un ierobežošana

a) Darbības sakopošana un b) grupēšana,

Raksturu sakopošana.

Noskaņas.

Apraksti, stils.

Humoristiskais.

Efekti.

Filozofiskais, ideja, vadošās domas.

Caurgājēja jūta.

*

Ar ko sākt?

Ar priecīgu notikumu, Apsēna caurkrišana un gals.

Rom[ānu] sākt ar Pauflera krahu vai ar rudzu zādzību.

[Stacija?] 80. (Kontrast[am] - papa nemiers un darbīgums un mans miers un lomas spēlēšana, nesaprašana, glābiņš pie laika vai Lasmaņa izspiešanas mēģinājums.)

*

[Vispirms: priekšdarbs.

Iedalīšana, norobežošana.

Izvest: atsevišķas norises; dram[atiska] darbība (žurkas pie līķa, dienas no manas dzīves, no papa dzīves, situācija no Līzes vēstules).]

Lasāmvakars ģimnāzijā. Studentu lasāmvakars.

[Žūpošanas aina.

Izvest: tēlot raksturus, kā priekšdarbs - portretēt visus paziņas.

Izvest: noskaņas, kuras es atceros. (Balta ziemas sarma, rijā stāvēšana, kartupeļu ievešana rudenī, pavasarī uzraudzīt sēšanu, vasarā pie siena.)

Zemnieku jutekliskā dzīve.

Pierakstīt tautasdziesmas (papa pārsteigts, esmu gluži iekarsis).

Izvest: lasīt un sākt vilkt smalku galvenās darbības pavedienu.]

I [Pirmā naudas krāšana, vecie amati vēl neapzināti, aša nauda! no kunga ņemts: Rušmanis, Jozeps.]

II [Tālāka steiga, spožuma periods daudz notērējis, kroņa saimnieks dzīvojis labi, tiek aizsākti arī citi amati. Arī ideālie metas uz peļņu, jo nav garīgā apmierinājuma. Fantastiski blēžu darījumi. "Austra". Martinsons. I Tomsons. (I) Pārspīlējumi. Noziegumi.]

III Grūti laiki [vēl vairāk jūtami, kļūst redzams, ka kļuvuši nabagi, II viņi vēl nebija pavisam nabagi. III jau bada nāves. Kļūst redzams, no kurienes nācis īpašums, Vispārība ir bagātāka, jo vidējā un augstākā šķira ir skaitliski liela un redzama.]

*

[Seksuālā mīlestība pirmoreiz II romānā aiz garlaicības.] I tautietes, [fantāzija, citādi ļoti kautrīgs. III arī tad kautrīgs, kad jau visu riebeklību baudījis. Tāpat mazais mīļputniņš.]

*

III Līze mirst ar salauztu sirdi mūsu nesaskaņu dēļ un tādēļ, ka intrigas nomainījušas darbu.

[Romāns ar paša ilustrācijām

Papa, mammas, Apsēna, manas, Iniņas fotogrāfijas no Krāslavas etnogrāfiskā ceļojuma, brīvdienu ainas, Grīva (daudz fotogrāfiju), Rīga utt.

Simbolist. ķeburi.]

*

[Rom. iesākt ar veco Rīgu.

Linu vešana, Ērglis . . . Vai tas nav] Deglava "Jaunā pasaulē" lasīts?

*

[Varbūt A p s ē n a sajukšana 100 rubļu zaudējuma dēļ. (Mala.)]

I [Vecais spožuma periods.] Saules gaita.

II [Lejupeja.] Mirstoši ļaudis (dievi). [Lasīt] "Déb?cle".

III [Jaunais periods. Visur haoss, vide.] Agras ziedoņa vētras. Agrīnie ziedi.

IV Iz dziļumiem, [speciālie dīgļi. Mūsu ciešanu pirmā esamība.] Grūti laiki.

V Ceļā uz nākotni. Dīgstošā nākotne.

II [Mana saruna ar Bruņenieku. Jaunas idejas] tautības [vietā. Reliģiskā kustība.]

II [Es atbildu Volterim. Intereses par etnogrāfiju mazinās, tagad ekonomika.]

*

I [Nabadzība vēl nav redzama, vēl ir arī samērā maz nabagu, tiek apslēpti vispārējā uzplaukumā, bet uzplaukums visiem tikai pārejoši svētīgs; drīz atpaliek vājie, vairākums; priekšnojauta, ka daži tomēr atpaliek, ka] tautības saule nespīd vienlīdzīgi pār visiem - bagātiem un nabagiem. Arī īstā saule nespīd, jo nabag. tumšās telpās jāstr[ādā].

Nabagie tomēr pavēnītē.

Skats, ka nabaga puika prasa dāvanu: dodat man ar paskatīties un paklausīties to tautību.

                                    Vasaras 84-88

la Verdzībā

I Pusdienas saulē

                                        88-93

II Mirstoši dievi

                                        93-95

III Vīns rūgumā

                                          94

LV Iz dziļumiem

                                        95-93

V Ceļā uz ritu

                                          93

VI Mutuļos

                noskaidrojams

VII Vientulība     97-03

VIII Izeja lielā pasaulē. [Vēlāk pierakstīts:] Pa lielajiem vārtiem.

Malā pierakstīts:
[Varoņa spēkam vajag pastāvēt labsirdībā. Kaila enerģija ir negatīvs, ne pozitīvs spēks.]

(23109/53)

[Spēka dzejoļi. "Laupītāji", "Gecs", "Vētras un dziņas", Šekspīrs.

Tikai pie beigām elēģiski: nekur neredzēt darbību, arī ārzemēs viscaur labvēlība, miers, franču karš - 1870. Grinders. Turku karš - 1877.

Klusa atbalss no ārienes, nacionālās dzīves apstākļu šaurība.

Gorkija tēli atklājas poēzijā. Kāda Gorkija tēla dziesmas.

Izmisums nebrīves dēļ.]

*

Z I

[Paša zīmējumi, māja, koku grupa, [upe?], puķes, nodzeltējušas puķes.

Ar roku rakstītas notis.

Mākslai pievērsta daba, kura vēl nav izšķīrusies, meklēdama visās mākslās, arī zinātnēs. Gēte: zīmēšana, fizionomika. Grafoloģija.]

*

[Visur meklēta izeja, pēc tam mīlā.

Viss izdevums nav drukāts, bet rakstīts. Vispārēju turēt, nevis speciāli latvisku šajā laikā.)

Pašnāvības mēģinājums.

Politiskie sarežģījumi à la Aizups.

Dienasgrāmatas pēkšņa apraušanās.

Visa 1. daļa, vai labāk, 1. romāna viena nodaļa, epizode vai kādas bojā gājušas personas dienasgrāmata, kas attiecas uz varoni.

Tas izteic vispārīgo psiholoģijā, atšķirīgi speciālo, specifiski latvisko un tautisko romānā.

Lionardo dienasgrāmatas.

Ikdienība un tās spaids. Meterlinks.

Naivs iespaids, pirmās jaunības poēzija.]

(23090/136)