RAINIS

Darbs advokatūrā. Cietumā un trimdā

1896-1903

1896

DIENASGRĀMATA

[Aprīlis]

Liela pārvarēšanās, kamēr aizgāju pirkt šo kabatas grāmatiņu. Slinkums, varbūt arī bailes iziet ārā visu šo laiku Jelgavā. Itin nekā nevar strādāt, tikai lasu. "Erf[urtes] Pr[ogrammu]", brošūras, Volkslexikon, Frische, Martial, Haug, "Sturm Wind im Westen", "Gedichte in Prosa", Nirwana. Gribēju uzrakstīt naktdomas un šorīta grūtās jūtas, tādēļ apņēmos vest dienasgrāmatu, kurā arī ierakstīt visas gadījuma domas lasot, runājot, pārliekot. V. bija ar mieru 1./I, kad runāju par personas svaru, otrā dienā raudāšana, ka es neatsakos no lietas, es sev neuzticīgs. Vai Keuschheit vajadzēja mūsu starpā? Joki nelabi par mein schönes Gold, joks labs tik tad, ja viņam pamatā patiesība, še vismaz nevajaga būt tā.

Vakar V. grib [svētdienas?], esot priecājusies; pārtrauc mana nopietnība. Skolotāja jau piedāvājusies pie viņa iet stundā. Es: baltās puķes lomas spēlēšana, var pēc ievingrināšanās izdoties labi, bet ir tomēr māksliska - nevari dzīvot to lomu, iedomāties. Katrreiz jāuzrāda kļūdas, pašam jānomana, takts jūtas ierodas pašas. Ārējā forma grozās pēc iekšējā patosa. Es tagad jūtu it kā dzīvību augot, spirgtumu, it kā varētu viegli uzrakstīt savus sprediķus par pirmo pasauls uzskatu, kā es to saprotu (tik garš nebūt neiznāktu). V. pārāk tumšs dzīves uzskats, vienmēr zārks acu priekšā (rakstot pārgāja patīkamā jūta), "Kraft und Stofā" (tas jālasa), mūki, no sāpēm bēgdami, dara sev sāpes. Gribot atņemt viņai visu dzīves prieku, gribot dzīvot, bet, ja vajagot, varot arī mirt. Es: nevar iet līdz; gribas varbūt tiktu, bet spēka ne, un nau tiesības pret sevi, nedrīkst sevi novest. Scēna. Saprot, ka es baidoties traucēt V. attīstību, raud, pateicīga rokas bučošana. Vai tur pret manim nebūšot šķērslis? Es: nau Losschlagen ir tikai Rettungsanker, vai arī citād darboties, kopā, lēnajā ceļā (nau pilnīgi pareizi, ir gan šķērslis). Runāju tikai no pēdējās konsekvences, nebaidos tās, tā ir jāpārdomā. Jāzina, cik tāļi viens otrs spējam iet. S.: nevari ne iedomāties pēdējo konsekvenci; tik briesmīga viņa T[ev] ir. Vai mums pietiek mīlestības materiāla, vai netiekam bankrotā, ja uzsākam lielo darbu ar šo vien kapitālu? Man šķiet kapitāla par maz. Vajag vairāk m[īlestības]. Nevis nicinu bijušo, bija jauki, bet vajaga vēl jaukāk. Vai es spēšu kurināt, iesildīt, vēl vairāk, piepildīt V. visu vēl vairāk? Vai V. spēj uzņemt? Neredzu nekādas pārmaiņas. Aizvien vēl mīļākā (5 kap., lielais rēķins 60 r., lai brauc izņemt naudu, kaut gan zina, ka daudz nau, brošu pirkt, ametista kukaini, ne vairs 10, bet 12 r., un pat 15, raudzīja "nebalto puķi" rādīt, aizkārt man c . . . pate atnāca šodien, kaut gan zināja, ka tas nebūs pareizi, tomēr vēl mēģina "iespiesties" lab. familijā); acis tagad neesmu ievērojis, liekas, ka tās sarkani dzeltenās maldu liesmas vairs nau viņās. Stāzes līdzība Paulam, simpātisks meitens, arī V. to saka, atšķiroties no citām - sievišķīgāka, piemīlīgāka; klusa, sirsnīga, ar viņu Vesm[anis] u. c. neapietas tik familjāri, kaut ar tomēr pēc manas garšas vēl daudz. Sāku lasīt, V. apvainota, turot par muļķi, esot augsts, prātīgs, V. tiešām domā, ka visu saprot un es tikai tiepjos, V. vispār neatzīst nemaz, ka ir ļauna. Tad lasījām, lai apmierinātos, "Sturm Wind im Westen". Projām ejot - pāri. 12 - es viņu velti sāpinot, vajagot būt ar priecīgam. Es: lidot kā tauriņam, nezināt par sevi, būtu egoisms, ja es gribētu viens visu izciest. Viņa neatbild, bet tik bučo. Tas tā vienmēr. Citād arī atrunājas, ka tūliņ nevarot atbildēt, jāpārdomājot. Īsti silti arī pie atvadīšanās netiekam. Durvis drīz aiztaisa, uz to V, mēdz atbildēt, ka nevarot aizvien vienādā karstumā just, tas tomēr neesot aukstums. Man turpret V. pārmet, ka es iekrītot aizvien ekstremā, kad labi bijis, tūliņ nākot reakcija (tikai pa daļai taisnība). Nau man silti ap sirdi aizejot. Nabaga P. manis gaidījuse, tik mīļa, arī L. to pamanījuse un izlieto tā - es lai stellējot alu, tad P. tūliņ iešot. Man uznāk jūtas, ka es pats esmu tikai fragments, negatavs, daru to, ko viņai pārmetu; es šīs jūtas ar varu apspiežu, lasīdams "St[urm Wind] im W[esten]". Grāmata pasekla, uz pastellējumu rakstīta, pus Elīna, pus Magd[alēna] Dornis, pēc "Alwing u. Norm." fabula pazīstama, "L'argent Sakers", tikai sīkāks izdevums. 9.4. no rīta beidzu, žēlums uznāk pašam par sevi. Viens es palicis, visus pazaudējis, Mazo, Janci, Pēteri, bet es neņēmu vainu uz sevi, jūtu sev pārestību, viss tas nācis tādēļ, ka pie V. turos cieši. Ne es no viņiem atraujos, bet viņi no manis. (Līze teica senāk otrādi.) Ja viņi manus nolūkus arī nespēj saprast, tad viņiem vismaz varēja būt līdzcietība. Bet viņi ir tie mazie Nīčes pārcilvēki, kuri nepazīst mīlestības. Kristus lielāks pārcilvēks nekā Napoleons vai Bordža. Vai Mazais tiešām mīl P[umpiņu], ja viņam nau labsirdības, man jau pirmie mīlestības dīgļi dara "Gūte". Tas taču nau pie manis vien, bet veca pazīstama lieta. Es neatrodu apmierinājuma arī pie V., es gribu tad ari būt pilnīgi viens. Es kaislīgi raudāju un tad apmierināts aizmigu. Šorīt viss atjaunojās. Es izskatos stipri bāls un novārdzis. (Visa šī rakstīšana izliekas man drusku bērnišķa - es advokāts, 30 gada vecs, nodarbojos gar šādiem jautājumiem; ko teiktu veikalnieki. Cik naivi jocīgs izskatās Ārons, kad runā par kādu veikala lietu.)

Vakar vēl runāju par veikala un idejas cilvēkiem. Bisnieks arī veikala cilvēks. V.: Vai tu gribi badu mirt? Es: Nē, bet ne bagāts tikt, ņemt tikai nepieciešami vajadzīgo un būt gatavam uz Truka likteni. [2 nesalasāmi vārdi] Tu nevari būt muļķa, kā Truks. Vai nebūtu pats par sevi jauki, vienu dienu būt pilnīgi sev un ideālam uzticīgi?  Vai nau arī ideja - ar nodomu mirt badu caur to vien. ka netaisa nekur kompromisa? Temats skicei. Pācis atnāk, mēs garlaikojamies; viņš bijis veselu stundu, arī pie V. Nevaru strādāt. Lūkoju gulēt, neiet. 4. atnāk V. Mēs abi pabailīgi, V. paslima; vecā kaite un reimatisms. V.: veca vaina. Es: slikta dūša. Mums jāturas kopā. Neesam izrunājušies. Es neticot. Es: līdz absolūtai taisnībai, nebija arī absolūtas ticības. Es: palīdzi man pie tās tikt, pierādi ne vien vārdiem. V. to nedzird un neielāgo. L. atnāk. Sausa sasveicināšanās. V. noskumst. Es pāreju uz citu: lasīto grāmatu. Vai varu vēl drusku pasēdēt? labāk, brīvāk ir tomēr pie mums, kaut gan vakar Kristaps pār; steidza. Šķiramies it sirsnīgi; bet tomēr neiegūstam (es domāju arī par V.) īstas jautrības. Vakarā manu, ka gribētos aiziet pie V. Zināms tukšums. Tomēr es kādu laiciņu it kā apmierināts. Šaubas apklust. Vēlāk viņas atkal nāk. Bet es no viņām piekusis, viņas nesāp tā vairs, tāds pelēkums pārklājies par mani, kā miglains vakars. Nogurums no cīņas.

Ļoti gribētos iet pie rakstīšanas, bet, kad iesāku, norakstīju vairāk nekā pirmo reizi.

Es gribu būt patiess pret sevi. Pēc iespējas nemelot. psiholoģiski sevi aplūkot, sīkumos uzķert, varbūt vēlāk liter. izlietojams. Bet vispirms mācīties sevi pazīt, lai tiktu augstāk, un nemelot, vienam otrs vairāk jāatklāj un jāpārspriež. Še vēl iekšā arī visas piezīmes un grāmatu pārspriedumi. Es atplēsu V. vēstuli Olgai. V. sūdzas, ka slikti ejot, gribētu izraudāties, ne par sevi vien. Domājot, ka dažreiz spēka aptrūktu. Vai V. draugiem vairāk saka nekā man, un vai O[lga] zina ko, vai piepalīdz pret mani? Kauns bija uzplēst, bet tagad nenožēloju, varbūt tādēļ, ka ceru noslēpt. Gandrīz tikpat daudz, ne, bet tamlīdzīgu rakstīja N[īna]: Slikta dūša, bet es viņas vēstulei neatbildēju - slinkums, pats to nožēloju. Es tagad redzu, cik zemas man aizdomas un cik zemi līdzekļi. Ja es viņu varētu iegūt, ja viņa padotos virzienam uz augšu.

10/V 96.

[Jau vakar es biju iecerējis uzzīmēt lielo krīzi, lai pats sev kļūtu skaidrāks, lai vieglāk izskaidrotos ar L. (jūtu zināmu apmierinājumu un spēku pieplūdumu, ka esmu iesācis šo rakstīt) un arī paturētu atmiņā. Jau vakar es gribēju rakstīt, domāju to nosaukt par atgriešanos pie sevis. Vakar pirmo reiz es tā pa īstam sapratu, ka tā tiešām ir šķiršanās. Līdz tam es vēl vienmēr biju cerējis un ticējis, ka tas būtu pamats, kā atrast dzīvinošo valgmi - to, uz kā varētu celt tālāk. Es biju arī vēl vienmēr cerējis, par spīti visam, ka L. - kaut arī savā skopajā veidā, - bet tomēr mani mīlēja. Es to turēju par ģimnazistu - vienas savienības sabiedroto mīlu, ieaudzinātu tieksmi uz blēņošanos, koķetēšanu, alkatību, seklu fizisku iekāri, kamēr no iepriekšējā stāstījuma redzu, ka viņai nau nekāda stipri jutekliska daba, vai arī vismaz viņas fiziskās tieksmes bija kļuvušas seklas un notrulinātas no to pārāk lielas izlietošanas, kas bija atņēmis pilnīga apmierinājuma rašanos, bija atņēmis vēlēšanos pēc pilnīga apmierinājuma. (Tagad es redzu, cik noguris es šodien esmu; uzrakstītais man šķiet nedzīvs, neinteresants, vājš.) Vienīgi labā izdevība, alkalīgums un arī garīgā attīstība būtu varbūt varējuši radīt kaut ko līdzīgu, ja jau L. pat dotību nebija lielajai mīlai. Bet nu izrādās, ka L. tiešām ir mīlējusi, vai vismaz uz to saņēmusies - ārējās pazīmes visas uz to bija: lieliskais (to atjaujošais) pirmais iespaids no viņas personas vien, atzinīgā izteikšanās par viņas ķermeņa skaistumu, dzīvīgums, ugunīgums (tieši dedzinošs, kvēlojošs), acis, patīkams skats, izturēšanās godbijīga, garīgi brīvi uzskati, atturība, koķetēšanas iorobežošana, pusaprēķināta, pussajusta atraidīšana tādēļ, ka ir aizņemta ar ko citu. Visas tās ir sajūtas, kas mūsu attiecībās neparādījās. Nevienu no dzīvajiem pierādījumiem viņa man nau devusi (pretēji Helmera nāves pierādījumam). Nevēlēšanos iejusties personās, nevēlēšanos palīdzēt, neieinteresētību L. izskaidro ar nepietiekošu saprātu, vēl nepietiekoši pilnīgu attīstību. L. jau līdz pat beigām neesot šo to aptvērusi. Bet vai tad es tik ļoti esmu priekšā? To es neticu. Vai esmu tik tālu aizsteidzies uz priekšu? Būtu taču zems lepnums to sacīt, lai gan bieži esmu to domājis un arī sacījis L.]

(114128)