RAINIS

Darbs advokatūrā. Cietumā un trimdā

1896-1903

1897

DIENASGRĀMATA

[Ap 5. jūniju]

Mēs runājam tik izmeklēti augstos, lieliskos izteicienos par cilvēka piepildīšanos divos cilvēkos, par garīgu augšanu kopīgās domās, jūtās, kas atsevišķus spēkus pavairo. Dabai tas ir tikai ikdienišķs, pats par sevi saprotams notikums; atsevišķam indivīdam tas nozīmē atjaunošanos un tālāko radīšanu.

Viss augstais, neizsakāmais un ideāla cenšanās viņai nav vairāk nekas kā tikai miesīga ēšana un dzeršana, un radīšana. Bet priekš mums tas tomēr nav nekas, bet tikai priekš dabas. Mūsu visaugstākais ir viņai tikai parastais, viņa to visaugstāko dara vienaldzīgi. Viņa stāv pāri par visu to: Tā ir indiešu stingrā Nirvānas poēzija. Viscēlākais, ko cilvēki ir domājuši. Ja jau zelts un dimanti ir tik vienaldzīgi kā oliņas, cik skaistam tad tam vajaga būt, kas tur tiek uzskatīts par ārkārtīgu un ievērojamu!

Vai kaut kas līdzīgs nevarētu arī mums noderēt? Jaunai poēzijai? Vai viņa nevarētu mēģināt censties saprast šo cēlumu un vienaldzību? Vai šis cēlums nevarētu atvietot raibo skaistumu, kas tagad atspīd tūkstoš ideālos un ideāliņos un nav pat vēl sasniedzams. Šis cēlums, šis dabiskais izskaidrojums visām lietām ne ar pārdabiskiem cēloņiem, bet fiziskiem - ir jau īstā patiesība.

Te cēlums ar patiesību sakrīt kopā. Bet vai skaistums arī? Vai cēlums ir skaistums? "Messiade", Eshila drāmas, piramīdas nav skaistas, bet cēlas. Bet skaistumam un pilnībai vajag būt ne tik vien lieliem un ievērojamiem, bet arī dziļiem. Ja lielumam un dziļumam trūkst cilvēku tuvuma, radniecības, piemērošanās, tad tas taču nav skaists.

Piramīdas ir tik cēlas. Petrus baznīca pacilinoša un skaista, to dara viņas bagātībā, saturs un dziļums; un viņas radnieciskums ar cilvēkiem.

"Fausts" nav nekāda utopija. Vajadzētu tagad tikt rakstītam "Faustam", jo gētiskais jau top vecs. Tad tā taps utopija. Jo mēs nedzīvojam skaistajā Gētes grieķu "samērā" - ne darbā, ne baudās; ne tagadībā, bet mēs dzīvojam nākamībā un pavisam bez robežu un samēru. Gētem bija pārmērība un faustiskums: visu zemi un cilvēci aptvert. Mēs turpretim liekam vietā bezgalību un visu būtību. Indivīda attīstība embrionālā stāvoklī iziet visus organiskās dzīves attīstības posmus cauri, un vispār katrs pasaules posms attīstās līdzīgs ar garīgo attīstību bērnā. Tam arī īsā laikā jāuzņem visa gadu simteņu garā cilvēcīgā attīstība. Tas tad arī iziet cauri visai vēsturei. Indivīdā tātad atkārtojas visa garīgā attīstība. Ja jau veco attīstību ņem kā pamatu, tad bērns skolas izglītībā un dzīvē uzņem visu līdz vīra vecumam. Kā vīrs viņš atskatās uz savu attīstību atpakaļ. Tad viņš dzīvo apzinīgā attīstībā un attīsta pats sevi. Ja arī kāds garīgi visu kultūru neatkārto neapzinīgi, tad viņš to dara pa lielākai daļai apzinīgi. Skolā, dzīvē un sabiedriskā darbībā. Vai tad nav iespējams, ka visu attīstības gājienu zināmā stadijā, pat cilvēka dzimuma vispēdējā atrisinājumā, varētu saprast tā, ka nebūtu jāņem palīgā Fausts un Pērs Gints. Vai būtu nepareizi vienā cilvēkā apvienot visu cilvēci? Vai tad nevarētu šo indivīdu par sevi kā vienpatību tēlot? Kā visi citi indivīdi arī šo attīstības gājienu izgājuši cauri, bet ka šis vienpatis indivīds, būtu piesavinājis visu pēdējā laika izglītību, visas idejas, visu laika kodolu, un ka katrs cits indivīds tas būtu, ko viņš aptver sevi un saprot. Tā būtu tad īstā patiesība. Individuālisms tādā ziņā varētu vai nu pievilkt, vai atbaidīt, tādēļ ka tas nebūtu vispārīgs.

Mums nevajadzētu Fausta noziegumus atvainot un mazākus darīt, tie arī ir patiesi un rupji noziegumi. Viņš ar pilnīgu apziņu dod Grietiņas mātei indi un patiesi atstāj bikli Grietiņu un tad vēlāk velnu, uz kura vēlāk grib uzvelt savu paša vainu. Viņš patiešām ir neģēlīgs, gļēvs un mazisks - un tomēr viņš ir Fausts, centīgās cilvēces ideāls. Fausts mums ir tuvāks nekā Kristus, tādēļ ka mēs pie Kristus neatrodam nevienu vienīgu grēku, nevienu vienīgu vājību. Viņš ir par daudz dievs, viņam ir viegli svētam būt un svētam sprediķot.

Mēs, nabaga cilvēki, ik dienas krītam un grēkojam pavisam zemi un neģēlīgi, un no mums prasa to, kas pat dievam bija grūti. Fausts ir viscaur cilvēks. Un ja viņš iespēja ar godīgu censību sasniegt augstāko cilvēcību, nu tad mēs arī varam sasniegt to pašu, neraugoties uz mūsu grēcīgumu un maziskumu. Fausts jau arī iesāka, kad bija drusku par vēlu, kad visi spēki jau izsmelti, un kad ar viņiem vairs nevar lūkot uzņemt sevī visu dzīvi un paplašināt sevi par personību. Bet Faustam viegli izkļūt laukā no klizmas, viņš liek vecai bābai sev noņemties trīsdesmit dzīvības gadu un atjaunojas. Tas mūsu gaišos laikos vairs nav iespējams. Te jāmeklē citādi un pavisam citi dabīgi atjaunošanās līdzekļi: dzīve brīvā dabā un mīlestībā.

Fausts atmet pilnīgi savu dzīves filozofiju. Jūtas par vecu, lai jaunu saprastu. Pūlas, bet velti, un tad sabrūk. Vai tad tāpat nevar sabrukt arī veikalnieka dzīves gudrība, kas bez apdomas iziet uz peļņu? Kaut ko ideālu tas nespēj saprast, tādēļ ka nav to radis. Viss viņam izliekas altruistiska bezprātība. Viņš ir bijis mazs praktisks egoists. Lielo egoismu viņš nesaprot un bīstas no tā. Viņam nav izejas. Kas izmisas altruistisku ideālu dēļ, tam vismaz paliek mazais, ērtais filistru egoisms. Kā drāma "Fausts" ir bez satura. Dziļi subjektīvo, kas līdz šim tikai caur liriku tikusi tēlota. Bet tāda problēma lirikai ir atkal par lielu. Lirika attēlo tikai mazas atsevišķas jūtības. Ja daudz, domas, bet te ir vesels ilgs laiks un daudzums jūtību. Tas varētu būt dzeju krājums, bet tomēr arī nē, jo te patstāvīgs, ciešs saturs un kāpinājums. Dramatisks jēdziens. Priekšspēlē arī vajadzētu visām tautām iziet uz pirmpatiesības meklēšanu, vajadzētu pierādīt, ka visu šo tautu mantojums un centība satek indivīdā - jo visi cilvēki no dabas ir labi - relatīvi - viens vairāk, otrs mazāk. Un katrs var attīstīties līdz vislielākai pilnībai, un nevajadzētu ņemt tipu kā Faustu, bet tikai kādu indivīdu un dziļi analizēt. Šī priekšspēle attaisno un rāda vispārības sakaru ar vienpatību.

24. 7. 97.

Atkal man ir dzenulis - vai lai to saucu par enerģiju (taču neķēros pie "Fausta", ko man vajadzētu, - vēlos atpūsties) - dienasgrāmatot. Neskaitāmas reizes uznāk tāda tieksme. Tikai žēl, ka tā arvienu uznāk tad, kad pašreizējās attīstības interesantais periods vai kāds cits interesants stāvoklis jau ir pagājis. Pirmais laiks manā tagadējā cietumā ar manu dziļo, garīgo depresiju būtu bijis ļoti interesants un varbūt pat būtu noderējis pie psiholoģisko mana "es" jautājuma atrisināšanas. Tagad tas ir gandrīz bez rezultātiem un bez kāda labuma man norisināsies. Paņevēžas laiks: attīstība kopā ar mīlulīti un cietums, par visām lietām - mīlas atzinumu laiks, un tad visas tās ciešanas. Jā, bet enerģijas, pastāvības nav, tās aizvien man trūks, jeb vai es viņas tomēr iegūšu? Viens kaut kas man cietumā liekas klāt nācis, bet garīgās spējas rādās mazinājušās. Kā bezgalīga rotaļa: ja ir spēja un viela kaut ko teikt, tad nekad nav spēka, bet ja spēks ir, tad izrādās, ka nav nekā ko teikt, teicamais izliekas novecojies un atdzisis, par piemēru novelē: "Divas pasaules" - vecas sentimentalitātes. Ietērpa vēl pavisam veca, bet varbūt tas viss atkarājas tikai no vingrināšanās. Ja mīlulītis saka, ka nav labi iznācis, tad ar manu uzņēmību šim darbam ir beigas. Nav laba zīme, ka pats es nekā sevišķa pie šis noveles neatrodu, pat tagad nē, kad tā ir uzrakstīta. Citādi es atzīstu vismaz vēlāk. Vai es esmu izšķiedis savus spēkus, jeb vai tādu man nekad nav bijis? Esmu pašlaik nelabā omā, sabiedēts un nospiests, baidos par nākotnes cilvēku. Tā tad visam psiholoģiski interesantam jātiek atzīmētam dienasgrāmatā, pēc iespējas sīki tam, kas vēlāk var noderēt. Lai būtu par noteikumu katru reizi, ja notiek kas interesants, pavisam īsi to atzīmēt, bet katrā ziņā vēl tai pašā dienā, lai nekas neaizmirstos.

Nupat bija mīlulītis šeit, tik zeltaini mīļš kā vienmēr. Mīlulītis viss ir mīla, rūpība un ilgas. Viņai ir dziļa izjūta, to es redzēju, kad viņa tik nopietni uzņēma ticības jautājumu. Vai viņa ir Grietiņa, kas gribētu Faustu glābt? Mazliet ar varu. Apsolīja man. Vēstule arī gandrīz to prasa. Viņa domā īsto līdzekli atradusi. Tā ir pilna no sava atraduma un grib, lai arī es to mēģinātu. Tā ir straujā, neko neapdomājošā mīla, kas slimajam labprāt visas zāles uzreiz gribētu iedot. Saulīte raudāja, ka tūlīt nebiju ar visu uz mieru. Ak, kā nu tagad viss atkal būs? Un ja nu uznāk lielais posts, un ja nu patiešām man atkal jābūt bezgalīgi vientuļam un nav nevienas saprotošas dvēseles, kam varētu roku sniegt! Pats savā priekšā es gan izliekos drošs, ka tas nav nekas, ka viss noskaidrosies, ka tas ir tikai tukšs baiļu burbulis, jo mums abiem fantāzija ir tik tuvu pie rokas. Cik daudz tad trūka, ka es pats sev būtu palicis neuzticīgs, un taču ari trīcēju aiz bailēm un riebuma no nāves, jā, trīcēju varbūt īsteni nav pareizi teikts, tas ir riebums, absurds, netaisnība, kam nav līdzīgu, tā aizraut, īsti dabas gaumē. (Nu jā, es atkal izplūstu, nekādas domu disciplīnas, ko es ar lielām pūlēm iekaroju; mīlulītim tā ir pilnīgi dabīga, un viņa pati to nemaz neapzinās, pat vislielākā radīšanas darbā viņa pie tā nepiedomā, viņa tik vienkārši skatus uzraksta.) Bet tikai domājot vien, ka jāpaliek vientulim, top briesmīgi, un visur es ieraugu šīs briesmas. Tādēļ gribu labi drīz mēģināt uzrakstīt atspēkojumu Mopasāna "Kam taisnība"; es varētu tad izsamist, ka man ir taisnība; te būs arī gadījums pašam pārdomāt, savas domas pastiprināt, vai pašam atgriezties. Uz mani dara šausmīgu iespaidu vārds "atgriezties".

Mīlulītis šoreiz patiesi domā nopietni. Man vajadzēja apsolīt vēlreiz par to nopietni pārdomāt no mana un tad no mīlulīša viedokļa. Tam arī būs notikt šai dienasgrāmatā. Es taču patiesi gribu mēģināt tik dziļi domāt, cik vien to spēju. Vēlāk to varēs tad izsijāt, kārtot un sakopot un tad nākotnes cilvēkam pievienot. Nākotnes cilvēks, jā, mīlulītis man apsolīja arī no savas puses vēlreiz pārdomāt, arī izejot no mana viedokļa - bet vai viņa to pratīs? Mīlulītis gandrīz vai nepazīst manu viedokli, jā viņš spēja tik ātri apgriezties. Mīlulītis arī apsolīja palikt uzticīgs nākotnes cilvēkam. Es arī teicu mīlulītim, ka es viņu pielūdzu. Par atbildi - viņa raudāja. Vai viņa saprata to kā zaimus, vai arī - ka es viņu tik ļoti mīlu? Viņa labprāt būtu redzējusi, kas ir īsta mīla vai kas tam līdzīgs, - es teicu, ka man ir īstā mīla un skatījos uz viņu; viņa atkal raudāja. Kas tas bija? Mīlulītis pat vairākkārt raudāja, kad es atbildēju, ka tik piepēži es nevaru ticēt, es nevaru lūgties, jo tad es liekuļotu, es kaunētos izlūgties palīdzību no kāda sveša cilvēka, kuru nupat noliedzu. Mīlulītis raudāja. Kamdēļ tas tā? Vai viņa mani tur par nelabu, pazudušu, ietiepīgu cilvēku, kam nav mīkstas un pazemīgas sirds, kurš negrib atzīt patieso patiesību, nevar to izturēt? Jeb mīlulītis raud tāpēc, ka nevar man tūlīt palīdzēt, ka es neieņemu rūgtās, bet labās zāles? Mīlulītis dziļi mani mīl, bet vai pārliecība nevar mainīties? Ja es tagad man dotās zāles neņemu, vai es neesmu ietiepīgs, maziski iedomīgs, es negribu dot godu lielajam, bezgalīgajam, visaptverošajam, gribu pielūgt tik savu mazo personību? Pat faktiski svarīgo uzrakstīt ir tik grūti, kā gan aptvert visu iepriekšējo - lai vēl varētu nākotnes iespējamības apspriest! Un tomēr man vajag taisni pēdējo. (Es sākumā pie tā īsti nepiedomāju, ka še jautājumu varētu izšķirt, es piedomāju tikai pie vienkāršas dienasgrāmatas.) Vēl kaut kas faktisks, ko es atminos. Ak, mīlulītis ir tik labs, tik mīļš. Taču galu galā jādomā, ka tā jau ir pārdomāta spēle. Mīlulītis ticības jautājumā nekad nav bijis skaidrībā. Viņa to tagad apgalvo, bet tas ir tik nesen atpakaļ - Panevēžā, kad viņa reiz runāja par lielo netaisnību attiecībā uz Kristapu. Bet man tagad vajadzēs ari par jums visu domāt. Jeb vai mani pretiemesli un mani ieskati lai tiktu tūlīt sevišķi izstrādāti, - tad vispirms vajadzētu viņas iemeslus un uzskatus atspēkot, kā es tos visdziļāk saprotu.

Varbūt mīlulīša attīstības gaitu jeb, varbūt, labāk pašreizējo mīlulīša stāvokli, jo šinī jautājumā viņa nav attīstījusies. Tas uz mani atstātu mierinošu iespaidu, ja izrādītos, ka viņai noteiktu uzskatu nav. Bet ja nu tie bez manas piepalīdzības, bez manas ziņas, varbūt taisni naidīgi būtu agrākajam, t. i. nākotnes cilvēkam, ko tad? Tad es esmu pazudis. Tad tas nozīmē neizsakāmi sāpīgā cīņā viņai visu atkal atraut vai mīlulīti pavisam pazaudēt. Ak, man atkal paliek pavisam pretīgi un apnicīgi ap dūšu. Un viens, viens - tas vienmēr un arvien tagad man stāv acu priekšā. No tā man visādi jāizsargās. Tā tad atspēkojumu viņai rakstīt nākamai nedēļai. Bet ja nu viņa nelasa, ja tas neko nepierāda? Tomēr tas ir labāki, nekā kad viņa ir pilnīgi viena, pati ar sevi un sevi attīsta pret mani.

(Noveles temats: ir apspiests vai ar varu vilkts uz augšu. Nejauša brīvība. Pamatīgi uzelpo pēc pastāvīgās garīgās apspiešanas, kas vēl saistās ar mocošām fiziskām sāpēm. Mīla, viņas laime tikai sāpēs. Jūtas sevi garīgi augušu, bet pilnu noguruma. Siltumnīcas augs, ar varu dzīts pretī lēnai, maigai saulesgaismai. Paliek gan skaidrs, bet nepiesiets. Nekādu mocošu mērķu. Nekādas morāliskas saistības ar idejām. Brīvība un izdzīve. Laime mazam būt. Nekādas morāliskas piespiešanās būt lielam un cēlam. Ikdienai no ieaudzinātā gara ir pārpilnībā. Var ar to lepoties. Var iegūt slavu un panākumus, jo publikai tas patīk. (Ai, ai, cik patiess tas ir viss, bet es būšu vientulis nelga.) Viņa var vēl izlietot savus jaunos gadus. Absolūti nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Viņai ar sevi vien pietiek. Aizvien sprediķojusi par savu pašvarenību, patstāvību. Vienīgais visulielais apmierinājums pašam sevi attīstīt un dzīvām miesām uzkāpt debesīs. Lai tas tik to dara. Bet tas ir tikai bezspēcīgs cilvēks. Ak, tādi varoņraksturi var visu pārvarēt, bet es vairs negribu atkal būt jūgā. Nepaliek pat neauglīgais apmierinājums, ka viņa galu galā nožēlotu. Viņa jūtas par daudz laimīga mazajā laimē. Vai tās ir pravietojums? Šausmīgi, šausmīgi, - viņš taču ir bijis tikai cilvēks un gribētu no viņas, no tās saprašanas, ko viņš viņā dēstījis, jaunus spēkus smelties. Bez viņas viņš tūlīt zaudē spēku, un tā kā viņš nav ikdienišķs, viņam vajag mūžīgās bezspēcības, bojā gājušās cerības un dzīves mērķa dēļ sev galu padarīt. Visu uzsākt no gala vēlreiz ir garlaicīgi, un tas jau novecojies. Drāmas temats. Vēl sieviete pēc savas kultūras un domām nav vienlīdzīga ar vīrieti un nespēj tam palīdzēt, bet velk to uz leju.)

Viens gaismas stariņš. Mīlulītis domā, ka tas savienojams ar nākotnes cilvēku. Bet ja es viņai tikai nejauši pierādu, ka tas nav iespējams, tad viņa paliek pie svarīgākā, t. i., pie sava, un nākotnes cilvēku tad atmet. Mīlulītis pieķersies pie tā, ka viņš būs palīdzējis. Bet tam ar visu nav nekāda sakara. Ja viņš še ir palīdzējis, tad tas ir noticis caur ticību uz nākotnes cilvēku. Vēl kaut ko, pirms vēl pavisam satumst - tāpat juku jukām. Ko lai es daru, lai viņa mani mīlētu? Kādēļ mani Marija mīl? Kādēļ Olga vairs ne? Es nekā nesaprotu. Vai tad, kad es garīgi vēl vairāk padziļināšos, mīlulītis man spēs sekot, tagad, kur viņa pat atkal pie vecā atgriezusies? Tad tai kļūšu nesaprotamāks, varbūt vājāks saturā, un es vēl vairāk viņas acīs kritīšu. Jeb, ja labi - tad viņa no tā cietīs, ka nespēs man sekot, vai arī, ka viņai ir jāatmet savas, jau nostiprinājušās atziņas. Atkal un atkal uznāk domas, cik nejēdzīgi cietsirdīgi ir izbāzt galvu ārā, citā gaisā, kurā parasti nevar elpot, būt vienam pašam ar savu brīvību un lietu saprašanu. Tikai tagad es to spēju aptvert, cik Balzaks cilvēku dēj bija nelaimīgs: viņš saprata. Bet es taču domāju, ka abpusēji audzinoties nepaliek viens, bet ja nu viens šinīs centienos nespēj izturēt? Tad ir tūliņ Balzaka gadījums.

(Vai es varētu uzrakstīt kaut ko tādu, ko mīlulītis mīl, saprot? Kas gan tas varētu būt? Šinī nedēļā tam būtu jānotiek. Katrā ziņā atbildi.) Savādi, bet tas kā parasts, es gandrīz nekā no visa tā neesmu uzrakstījis, ko gribēju. Mācīties stenogrāfiju. Aprakstīt manu jauno māņticību.

25. 7. 97.

Vakar vakarā jau es apmierinājos. Piespiedu sevi auksti pārdomāt, un briesmas zuda, še es palikšu ne daudz ilgāki kā 1-2 mēnešus, un mīlulītis ir mīļš, un viņam nevar viņa ticība arī daudz kaitēt. Noteikti pamati tie ir tomēr, vismaz kā noskaņa. Šorīt atkal uznāk nemiers. Es šorīt vēl dūšīgi strādāšu.

Vakars. Es taču gribu šodien ap plkst. 6 vakarā ķerties pie korespondences. Enerģija ir, bet manas vecās metodes: vilcināties un nosist laiku, kā parasts, to nomāc. Ja tik kaut cik var, izlietot katru gadījumu, kā tas nupat, enerģija stiprināsies. Es gan īstenībā nevaru nemaz tik daudz enerģijas ieraudzīt, samērā ar agrāko, pat ne tik, cik Berlīnē. Sāpes mīlulīša dēļ man nedod miera, un ja es tām nododos, viss kļūst nepanesams un uzmācās karstas asaras. Vai es viņu paturēšu? Vai es mīlulīti paturēšu? Viņai tas nav vajadzīgs, bet man - gan. Varbūt es taču rakstīšu atbildi, bet tas prasīs daudz laika. Un tagad es strādāšu.

27. 7. 97.

Es tomēr 25-tajā neuzrakstīju korespondenci no Berlīnes, bet gan strādāju pie viņas tālāk, turpināju plānu. 26. jūlijā pasteidzu nokavēto "Faustu" un jau šai dienai to pastrādāju, lai šodien varētu mīlulītim rakstīt. Vakar es vēl dzejoju un pamatīgi izraudājos. Un šorīt arī vēl. Tagad es visu dienu līdz plkst. 5. par to vien rakstīju, un uz beigām man piepeši radās doma, ka mīlulītim nav taisnība, bet tomēr mani varētu pārliecināt. Ar savu pretpierādījumu es pats esmu sevi apstrīdējis. Pavisam savāds gara stāvoklis, varbūt pārāk liels nogurums. Varētu savienot dievticību un cenšanos; censties to atzīt - tā būtu ideja, panteisms. Bet personīgais, lūgšana nesaskan ar dievu kā ideju. Es varētu arī pie tā pierast. Kad es to pārdomāju, man rodas doma: ne domāt, tikai tā to pieņemt. Varbūt arī domāt, bet tas notiks pats no sevis. Nav iespējams visu to pareizi attēlot. Tas ir nogurums un neatlaidības likums kustībā. Bet es tomēr negribētu beigt domāt un rakstīt. Rokraksts jau ir pavisam noguris. Varbūt šādi arī mīlulītis ir pie lūgšanas nokļuvis. Visas domāšanas beigas jau tās nav, bet spars ir beigts.

Ap 29. 7. 97.

Pašlaik beidzu pie "Fausta" strādāt. Es sajūtu fizisku nogurumu, bet vēl vairāk stipru riebumu pret garīgu darbu. Viss tas sakāpinās pretīgumā pret sevi pašu. Viss man izliekas vienaldzīgs - darbs pie sevis pilnīgi veltīgs. No rīta it nekādi negāja ar tulkošanu. Līdz plkst. 12, t. i., 4 stundās, man bija tikko 30 rindas pārvarētas. Es jau izsamisu, domāju, ka esmu jebkuru garīgo spēku pazaudējis. Gara stāvoklis bija nospiedoši smags un sāpīgs. Bet tad, ap pusdienas laiku un pēc tam, gāja brīnum viegli un pat negribot pastrādāju nolikto daudzumu. Un tagad pretīgums. Bet tomēr kaut kas velk un velk strādāt. Bet pie noveles es nemaz nevarētu pieskārties. Man riebums pašam pret sevi, ka es esmu nespējnieks, kas garīgi gribētu radīt, bet nevar vismuļķīgāko, mazāko skici kārtīgi pārdomāt un nobeigt. Arvienu jaucas starpā citi plāni: patlaban divi tādi mazi temati, ko man sāpīgi atstāt, bet ko es nevaru rakstīt, ja skici rakstu. Vai tas tikai fizisks nogurums? Es gan esmu nežēlīgi novājējies. Arestantu apkalpotājs nožēloja mani patlaban un ieteica uzbaroties. Bet es jau arī agrāk nevarēju neko lielu, neko veselu radīt. Avīžu un lāpītāja cilvēks. Vai tad mīlulītis manī var ielikt to, kā nemaz man nav - radošo spēku, kas spēj lielu veikt? Viņa strādā pilnīgi naivi, pavisam neapzinoties. Mīlulītis nekad neizstrādā sev plānu, viss ir atkarīgs no tā - pirmo slinkumu pārvarēt. Viena scēna uzrakstīta, un pārējās virknējas kā pašas no sevis. Un turpretī es? Man vajag visu plānu izstrādāt sīkumos un pie tā turēties kā pie kruķiem. Un tad mans slinkums! Pat mīlulītis nogurst un raud, līdz tas viņu pārvar. Tā ir fiziska smagne, kas velk pie zemes. Nekad es neesmu ko lielu radījis, un nu lai es ar nākotnes cilvēku sāktu! Tas taču ir nieki. Tā, lūk, ir nejauka neiespējamība. Un tomēr! Galva taču vēl nestāv mierā, kaut kas nejēdzīgi sāpošs, smeldzošs laiku pa laikam pamostas, kad kāda doma izdzīvota un kad vēlētos izlietot iegūto patiesību mazajā dzīvē, nodoties mieram, nemeklēt vairs. Tas taču bija kaut kas jauns arī mazajās Panevēžas cietuma lapiņās, par šādu patiesības nozīmi es gan nekā vēl nezināju un taču, ja es šo domu tagad gribu pārstrādāt sīkā naudā - dzejās vai arī šai skicē, tad tā man liekas jau veca. Gribas ko ļaunu spēt. Īsteni, neatkarīgi no apstrādāšanas man jau vairākas dienas (vai nedēļas) pieteicas kaut kas ilgu pilns, mocošs. Kas tad lai būtu šis jaunais? Kas tad nu vēl? Vai tad nebūtu jau diezgan? Un atkal man liekas, tas līdz šim vispār nekas nav bijis, par ko būtu vērts runāt. No nāves es tomēr esmu baidījies. Dzīvības noslēpums paliek tumšs. Un mēs abi ar mīlulīti nepazīstam īsti. Vēl nav viss sacīts. Es vēl neizprotu sieviešu dabu. Es pats sevi nepazīstu. Es nedzīvoju pēc saviem likumiem. Vai tur arī Buda vainīgs?

Ak, tie būs grūti laiki, arī tad, ja atnāktu laime. Manamnabaga, nabaga mīlulītim būs jācieš, vēl un vēl, bet mīlulītim nebūs ciest, tik mīļam un labam kā tas ir! Bet varbūt mīlulītis to pašu ir domājis. Vēstules to saka. Ak, svētlaimībai tad nebūtu gala, un tad mēs varbūt beidzot varētu bez sāpēm augt.