RAINIS
Kastaņolas periods
1906-1920
1906
DIENASGRĀMATA
10.5.6.
Ierīkot kārtīgas dienas grāmatas.
Vakar pirmoreiz galīgi, netīšām uzkāpām Monte Brē Nogurums. Nemierīgi gulēts. Gandrīz bez sapņiem. Nelabs prāts, bet apspiežu. Noberzējamies ar aukstu ūdeni; tiek siltāk. Dabūjam pastu, apdrošinātu, jāiet pakaļ, prasa pases. Vēstules no Onkuļa, raksta par savu studēšanu, piesūta savas vēstules no Sašas un māsas. Biruta: grib braukt mājās, prasa 10 markas, No Lauras: aproce, tā]skats un manuskripti: "Virpuļa", bet nau I. "Dievzemītes". I. sāp kājas kāpjot, maz staigājam. I. sāp galva no errošanās. Pusdiena uzsildīta, laba. Lasu: pavirši, iz vidus: "Makrobiotik", "Cid". P[ēc]pusd[ienā] kārtojam rokrakstus. Saerrojos. Sāku sev kārtot. Ierīkoju vākus: romāna, dz[īves] gaitai, epum, kom[iskam] epum, kr[ievu] drāmai. Priekš dz. gaitas sāku rakstīt šādas dienas grāmatas. Tām jābūt īsām kā rēķinu grāmatām. Jāraksta ar tinti un skaidri.
Sēdam pēc pusd. mājā. Schl[affheit?]. I. aizvien vēl māga slikta no kāposta.
(114466/6)
1.5.6.
Noguruši. Saule. Drusku pastrādāju epu. Vakarā sabaramies dēļ malkas. Es gribu uzsvērt, ka nau jānoradinās. I. pierāda, ka mēs saluši vienmēr. Ta ne no radināšanās. Bet mēs mazasinīgi. Bet to nevajaga pastiprināt caur noradināšanos. Lietus līst visu vakaru, ari staigājot. Labi. Saprotamies. I. māga. Maz guļ.
(11466/6)
12.5.6.
Š[odien] no rītus. Saule. Kāpjam manā zaļā istabu per chiesas. I. ātrāk atpakaļ. Grib staigāt un ātrāki; citādi neatpūšas. Epum taisu plānus, nekā neuzrakstu. Vakarā viens eju pastaigāt, lietus, uzrakstu drusku epu. Pusdiena sildīta. Jūtos labi. I. noguriņ, žēlojas, ka netiek pie darba, daudz aizņem saimniecība, istaba pašai jātaisa. Nospriežam abi galīgi, kādi darbi jādara šogad ar nolūku, ka būs mūsu ieroči: 1.-2. mēn. 5-6 esejas, 1 m. 2 skices, 1. m. - romāns, bez tam "Dr[uvas]" kalendāram. Man: 1 m. - epus, 1 1/2 Spir., 1 "Gaismas pils", 1/2 "Falkone", 1 m. Rom[āns]. Prieks par skaidrību. Vakarā abi staigājam, lejā, tad Gandras, starumetējs meklē zagļus pa krastmalām. Kur tad tu nu domā atrast, vai ta tie taisni tagad ies laukā Vakaros maz ēdam. Es šodien vairāk. Nemierīga guļa.
(114466/7)
13.5.6.
Nelabi izgulēts. Zarņa vēstule un riebuma jūtas. Kā lai nu mierīgi strādā, ja arī pats es sūdzu pie goda tiesas. Tas viss vilksies cauru vasaru, kur nu darba atmosfēra. Te arī nau miera. Kā vakarējā sūdu smaka, nekur nevar izbēgt. Lasu iz vidus "Notre Dame", "Cid", tas ļoti skaists, īsts, skaidrs, viss teikts - lielas jūtas un raksturs, liela tauta.
Nevaru "Spartaku" rakstīt, par bēdīgu, būtu jālasa pats gals, kas viņu nodod. Gribu kā Gēte to pašu tēlot, kas spiež, un tā to no sirds norakstīt. Noguris, fantāzija neklausa. Pārvaros, plkst. 2 sāku rakstīt, iznāk 20 r[indiņas] epum. Pusdienā rīsi, maizes pantagi, kotletes. Maz ēstgribas. Bieži, kad strādāju. Paguļam p. pusd. Lasām "Cidu", I. - "N. Dame". Uz feste di fiori neejam. Uz pastu lūdz noiet kaimiņiete; nau. Rakstu šo, drusku kārtoju papīrus. Gribu iet staigāt, jauks laiks.
(114466/7)
*
Es liels biju, nu zems; viņš zems bij, zems palika, caur manu krišanu nau pacēlies. Vai mani neviens neaizstāv no tiem, kurus ēdināju un dzirdināju, kur palīdzēju, kad tie lūdza, kuriem palīdzēju slepeni, kurus par draugiem saucu. Kurus garīgi baroju.
(114466/8)
*
Cilvēki īsti ir tikai lielie, tik priekš tiem nau liekas frāzes visi ideāli, labsirdība, cilvēcība. Tikai viņi cenšas pēc ideālas nākotnes. Mazie ir pilni visādas zvērības, kuru spēj saturēt tikai laimīgos sajūsmības acumirkļos; jaunībā vai vispārējā uztraukumā.
Vajga būt ļoti veselam miesīgi un garīgi, lai izturētu visu mazo naidu un skaudību, radītu sev patīkamu mierīgu atmosfēru rakstīšanai, un lai vēl apgādātu sev pārtiku. Tasam abu pēdējo šķēršļu nebija jāpārvar. Tie jaunlaikos, kapitālismā, pienākuši klāt. Kāda ir mūslaiku dzejnieka traģēdija?
(124733/1)
14.5.6.
Nāk pērkons ar lielu melnu maisu, ko maukt kalniem galvā.
*
Mazie ļautiņi, zemie, jaunībā arī dabū ap savu misiņa, bleķa vai čuguna dvēseli plānu apzeltījumu. Dzīve ar savām rupjām rokām to ātri nobrauka, un tad top redzams šo mazo viss dvēseles netīrais metāls, kurš drīz aprūs un top melns un zaļš, un smird, un aptraipa katru, kas tai pieķeras, varbūt glābiņu meklēdams, varbūt vēlēdams spodrināt svešās dvēseles, ticēdams viņu labajam saturam. Bet kas nau pats zelts vai sudrabs, tas nespīdēs, lai to kā berztu, netaps par zeltu, ja zeltu klāt nejauks. Apzeltī. citus un izšķērd savu zeltu.
(114466/9)
21.5.6.
[No maniem iniciatīvu un projektu rakstiem, arī refleksiju, sataisīt grāmatas: piem., 3 burtnīcās būtu iekšā, tad 2 iepriekš sarakstīti, grāmata pa 2 mēn. iznāktu un tur būtu 5 b[urtnīcas] iekšā; no viņas atkal var nodrukāt kādu nodaļu.
Savu autobiogrāfiju. Ceļojumu apraksti. Satīra un humors. Michlet, franču revol[ūcijas] sievietes. Lasāls par mākslu "Fr[anz] von Sikingen".
Jāizraksta ne daudz, lai neizmanto tematus. Labāk sarunas; arī Lukiāns; objektīvi.
Jāmācās lieliem burtiem, skaidri rakstīt, vai viss jāpārraksta!
Liels laika aiztaupījums.
Jāmācās pašam visu uzrakstīt, nepalaisties uz citiem, tātad daudz rakstīt!]
(114466/11)
["Prātīgā, dzīvā kopībā sevi kā pēc iespējas vērtīgu locekli ierindot", kā Gēte prasa. "Gara valstij", ko Lesings pravietojis, ir jānāk.]
(114466/8)
22.5.6.
Lieli vīri dzīvo tikai pēc nāves, dzīvē viņiem par maz sapratēju un par daudz skauģu; tad skauž pat tādi, kuri nau tieši aizskarti, pat kritiķi skauž dzejniekus. Pēc miesīgās nāves viņiem piedod viņu lielumu, jo to var izlietot tad kā ieroci pret dzīvajiem, kuri tad sāk pacelties uz lielumu.
*
Ar lielām sāpēm atsacījos no praktiskās politiskās dzīves īsti tik tad, kad man visur deva saprast, ka man nau vietas un ka es neesmu vajadzīgs. To pašu noteica par manu rakstniecisko darbību. Es negribēju ne vienam, ne otram ticēt, jo redzēju ļaunprātību, bet lai ieņemtu sev vietu, vajadzēja lietot dūres, bet šī rupjā vara ir tik neģēlīga, un nekas man tā neriebj. Nekas nau tā samaitājis visu tautu, pat visas cilvēces raksturu, kā šī rupjā vara! Arī pretcīnītājus viņa samaitā. Visa attīstības gaita iziet uz viņas nelietošanu. Indivīdam vēl ātrāk no viņas jāatsakās, ja vien ir iespēja un viņa daba uz to ved. Es negribu varu nedz ciest, nedz lietot. Varbūt būšu šinī darbā tuvāk savam mērķim.
(114466/12)
24.5.6.
Man vajga mieru slēgt ar pasauli un sevi; ar tautu un partiju un sāncenšiem. Man savs pamats jāatrod, savs neatņemamais, jāstrādā tas, ko neviens cits nespēj. Ja katrs to dara, tad nevienam nau ko nīst un skaust. Un es vēl nīstu. Ja nau šī naida, tad nau nemiera cēlēja, tad dvēsele atpūšas, var visu savu strādāt un veikt, neskatās uz citu, var iegūt mieru un mīlēt. Negatīvie gari, lai cik lieli, nekad nevar izplēst visas savas spējas, un lai viņu darbi cik labi, nekad neradīs pēc nopelna atzīšanu: Bairons, Platons, sevišķi Heine. Tas arī vispār zīmējas uz politiskiem dzejniekiem, jo politika ir cīņa un cīņa ir naids. (Eckerm., I, 170.)
(114466/13)
4.6.6.
Man pašam sevi jāmeklē un jākultivē, lai svešie elementi, kas man radnieciski un var mani papildināt un tālāk attīstīt, dot arī veselus orgānus, būtu drošāk izmeklējami un uzņemami. Es pats sevi nemeklēju, atstāju, tādēļ arī neprotu tagad nekā ņemt no citiem, ko tik labi prata Gēte un I.
Paša jaunīb. dzejas nerakstīt un strādāt pie "Zuk. M.".
(114466/14)
Konsekvence ir viss. Zināt, ko gribēt un ko darīt - ir princips un programma. Tie jāizved līdz galam. Ja viņi nepareizi, tad vismaz maldi izvesti līdz galam, izzināts, ka ceļš ved purvā, un var drošāk iet uz patiesību.
Nepielaist nekad kompromisus aiz cilvēku žēluma, baidoties, ka nesauc par nehumānu. Principiāla, konsekventa nežēlība ir žēlīgāka, mazāk sāpīga nekā žēlīga inkonsekvence, sunim labāk uzreiz asti nocirst, ja jau atzīst, ka tas ir vajadzīgs.
Ļoti daudz gudrības, visu gara spēku vajaga pie principu atvasināšanas un uzstādīšanas, vajaga pilnīgi pārredzēt un caurredzēt sakarus, sastāvdaļas un viņu attīstības virzienu. Programmas jautājumam lielais svars.
Vai ir vajadzīgs, ka pastāv mazas tautas? Ja nē, tad konsekventi iznīdēt, bez žēlastības. Ja vajadzīgs, tad tāpat bez žēlastības audzēt, pretī nesaprastam sociālismam.
Vai vāci spēj mieru turēt? Ja nē, tos visus izkaut.
Ja latv. kā tauta dzīvības spējīga, viņa nesauks sevi par nevajadzīgu. Kas to saka, tam viņa jākauj. Ja to nedara, tad ir liekulis. Karot vajaga atklāti, visvairāk partijām, kas grib būt jaunas.
(114466/15)
9.6.6.
Kā šķiras Z. I no romāna. Z. I ir dzejnieka sēras, maigas jūtas par briesmīgo laiku un savu nevarību pret to; viss dzejots brīžos, kad asākās sāpes pārgājušas, kā atmiņas par briesmām. Briesmas nodzejo sev no kakla un iet laiku pārvarēt ar citādiem ieročiem, kad dzeja nespēj.
Rom. radošs, dzejošs raksturs, kas tikai neatrod līdzekļus, kā likt lietā savu radošo spēju; nau tādas mākslas, nau mākslas līdzekļu un materiālu, kā attēlot to, kas viņi iekšā, kā radīt to, kas viņa sirdī guļ iekšā. Nerašana un radītāju jūtu neaprimšana. (Kā sieviete, kuras mīlestībā mātes, t. i., radīšanas jūtas neapmierinātas, piem. "Zaļojošs augumiņš" un "Gars virs ūdens lidinājas".) Dievs grib radīt, to izsaka Z. I dzejnieks, bet Rom. dzejn. to nespēj ne izteikt, ne saprot pats savas jūtas un ir dziļi nelaimīgs.
Laiks nedod izdevības ko radīt, ir pārāk sekls un pašpieticīgs, nekā jauna nevajag.
Viņš var radīt tikai domātājus cilvēkus, nākotnes cilvēkus (kā es jauno paaudzi, kas pie manām kājām sēdēja: Lepskis, Hertels, Olga, Brencis). Viņš tādas dabas kā Rahele (vecais Gēte). Viņa pašsaēšanās ir briesmīga.
Brīnums, ka cilvēks var to izturēt 15 gadus cauri bez apstāšanās mokas. Bet mokās pats norūdījies, daudz ko izdomājis cauri, ir mīlestība un žēlums uz cilvēkiem, var labāk viņu mācīt, attīstīt savu īpašo mākslu: radīt nākotnes cilvēkus. Ir varbūt daudz mākslu, garīgas radīš. veidu, kuras neparādas, jo nau attīstījušies mākslas līdzekļi un veidi, arī ārēji apstākļi.
(114466/17)
II
Rom. varons diletē visās mākslās, kamēr atrod savu mākslu.
Izeja iz šaubām par sevi un savu spēju ir tā, ka nodibina pulciņu jaun. cilvēku, kurus garīgi attīsta. (Salīdz. Fleury Лень.) Tā pārvar arī nervozitāti.
Daudz nezināmu mākslu: te arī atbilde uz briesmīgo jautājumu, ko lai dara, kāds augstākais dzīves mērķis ikdienas cilvēkiem: lai attīsta katrs savu darbību par mākslu: t. i., par garīgu radīšanu, nau tikai dzejoš., mūzika un gleznoš., un aktierība vien mākslas, ir citas un vēl lielākas: politika, zinātne, filozofija. Pat kurpnieks var būt mākslenieks, ja reformē savu amatu. (Mani projekti un atradumi visās dzīves nozarēs.)
Māksla dod garīgu baudu, viņai nau cita uzdevuma. Viņa ir mērķis pati sev, bet tai baudai, ko viņa dod, ir jau mērķis ārpus sevis, jo baudai jāpaceļ tāpat kā priekam (Spinoza) viss garīgais cilvēka stāvoklis uz spēka sajūtu un pilnību.
Tas ir tas vecais pārpratums par art pour art. Ikdienas cilvēka romāns. Jāapņem visa latviešu kultūra. Mērķis tas pats kas "Gaismas pilij": pacelt visu tautu. Tas ir izdarāms ne vien caur dzejošanu, avīžu rakstīšanu (tā arī tiks plašāka), atklātu biedrību darbību, bet arī caur mākslas, privātdzīves, praktisku laulības jautājumu, pedagoģijas u. t. t., tad sociālistiskas ražošanas un pārvaldīšanas jautājumu sagatavošanu un izšķiršanu.
Katram vajga pašam sevi piepildīties.
(114466/16)
Sakārtot pēc uzrakstīšan. laika.
Ievads. Ja arī tieši nekalpo šis darbs tam lielajam mērķim, kuram mana dzīvība aiziet, netieši viņš taču teiks tam, kas klausīsies, ka nav neviena vārga, nevienas indiv. personiskas bēdas, kuras nenogrimtu lielajā miera idejā un tur neizkustu un neizklīstu, kā jūrā visas lielās straumes un sīkās lietus lāsītes. Šī ideja, šī masa, visas cilvēces savienība un brālība cīņā ir simbols visumam, kurš mūs aptver un līdzi rauj zvaigžņu lokos, ir simbols nemirstībai un mūžībai.
(114466/18)
Priekšvārdā: kā daži jau drukāti dzejoļi labi noderēja. Tiesības ņemt jau gatavu, visvairāk savu, Gēte ļauj arī citu. Drusku pārgrozīta forma, vienkāršāka. Īsti gluži citādi šie dzejoļi un viņiem arī cita nozīme jaunā vietā un svešā apkārtnē - mana jaun. dzeja?
(114466/19)
Nākotnē došu Z. I citādu apstrādājumu, patiesāku, "IchForm"; kā izeja ir nedzejošana, bet praktiska, nedzejo 15 gadus, apspiežu sevī šo dziņu.
Biogrāfijā?
Priekšv. Negribu neko vairāk teikt, teikšu vēlāk, kādas savādas jūtas mani attura, tās ir vēl arvien tik stipras, ka es nekā neiespēju pret viņām. Dzejnieks var visu ņemt par vielu, arī patiesību, un visu var veidot, arī vēsturisko patiesību grozīt.
Pat savu dzīves gājumu Gēte uzskata kā materiālu tematu poēzijai, un tas arī ir Dichtung un tikai blakus arī Wahrheit, vēsturiska patiesība. Biogrāfija nav vēstur. dokuments, bet dzeja, mākslas darbs. Es maz gribu izlietot no šīs brīvības apieties ar faktiem pēc dzejiskas vajadzības.
(114466/20)
10.6.6.
Vislielākais prieks strādāt, kad darbs vēl pašā sākumā, neskaidrs, daudz var fantazēt, nenokārtots haoss. Tad viss dzītin dzen pēc skaidrības, nokārtošanas, lai varētu darbu pārredzēt un tad patiesi nopietni strādāt. Pat dienas izliekas par īsām, nogurums vakarā un nakti ir traucējums, kuru ar varu gribētu nobīdīt. Bet kad nu panākta skaidrība, viss pārredzams, - tad piepeši darbs izliekas šaurs, sekls, mazs, nau vairs nekādas perspektīvas, kuras patiesībā bija iestāstītas tikai no necaurredzamā, tādēļ it kā plašā miglas apsega. Tomēr šāds izsamisums par darba maziskumu ir mānošs, tas palīdz aizsegt nogurumu vai slinkumu, jo nu tikai sāktos īstais darbs, piespiešanās. Fantāzija bija klaidošana. Fantāzija ir iniciatīva, ir māksla, ir mīlestība, darbs ir šablona, amats, dzemdēšana.
F[antāzija] - vīrišķais, izvešana - sievišķais princips. Mūsu laiks Eiropā cienī tikai izvešanu; kultūra un uz vietas stāvēšana jeb pagrimšana; nau iniciatīvas, kāres pēc jauna, pēc briesmām, pēc varonības.
(114466/21)
Tagad nau vairs bailes rakstīt rudens romānu, kad jau sen pavasars un kāpoša cīņa. Bet agrāk viņu nevarēja rakstīt, tad bailes būtu bijušas lasītājam un rakstītājam, tad neviens nerunāja par briesmīgo, kas katru mocīja un draudēja.
(Cf. Ievada projekts dzejo). "Tāl. Nosk.")
Man ir brennendes Verlangen zu helfen vai šādā vai tādā veidā.
Varbūt tas laika un tautas, un dzejnieka analīze, varbūt sajūta, vai pasauls jautājumi, varbūt tikai senas mīļas atmiņas, varbūt mana reliģija, - daudz kas cits vēl lielāks vai mazāks - lai katrs meklē un sev atrod.
12.6.6
Uzrakstīt manis turētās runas, kā jau Rom[ānam] Zaļenieku runu.
Vecumā rakstīt romānus pēc uzglabātiem materiāliem.
Tāpat biogrāfiju.
(114466/22)
Lai arī zūd viss: mani draugi, mana mīla, mana tauta pat, tik mans darbs lai paliek, un ja tas arī nākotnei nedzīvos, viņu darīt es gribu, tā ir mana dzīve.
(114466/23)
13.6.6
Šim darbam ir gluži sevišķa nozīme priekš manis, es vārdos nevaru izteikt, cik liela priekš manis. Priekš citiem? Es nezinu. Bet es domāju, ko viens cilvēks jutis īsti dziļi līdz dzīvības pamatam (dzīvajam kaulā). Tas nevar palikt bez iespaida, bez noderības priekš citiem. Jo pašos dzīvības dzijumos visiem cilvēkiem jāsatiekas, lai izteiktais būtu arī cik personiski krāsots, un es esmu stipri personisks, atsevišķs, kas man dara tik grūtu saprašanos ar citiem un sevis paša saprotami darīšanu citiem, sevis attēlošanu.
Es jūtu, es par agru priekš sevis sāku rakstīt šo rakstu, par agru priekš šī laika. Bet es arī nevaru gaidīt, es nezinu, cik man laika, jo tagad valda piepešība, kad sauks, ko viņa gribēs, tas notiks. Varoņu laiks, kad būs viņu laiks, katram būs jātop par varoni.
(114466/20)
Jo ilgāk esmu dzīvojis, jo jautrāks esmu ticis, jo labāki gan arī laiki tikuši, bet arī jaunos laikus labāk panesu. Gan arvien dziļāk ieskatījos ]aužu sirds zemumā, bet arī sapratis, cik briesmīgi daudz enerģijas aiziet pašsavaldīšanā un ka ļaudis vidusmērā nemaz nenāktu pie dzīvošanas un darbības, ja vienmēr savaldītos un attīstītu sevi cēlākas jūtas. Arvienu jo tālāk, jo vieglāks trauks arī tas tiks.
(114466/24)
21.6.6.
Dzejnieks var būt ari nesaprotams vai grūti saprotams, pat neskaidrs, kad pats nau skaidri domājis vai apzinājies savu jūtu. Runātājs, rakstnieks nedrīkst tāds būt.
Pirmais 1) dod sevi kā individualitāti, kā mākslas ražojumu, nevien ražotāju, 2) jūtas, ko viņš dod, var būt arī neskaidras, kā arī neskaidri izteiktas, maziem dzejniekiem pat šī neskaidrība ir mākslas līdzeklis.
Otrais dod 1) tikai objektu, ne sevi, ne subjektu, tam tātad jāizteicas tā, kā viņu saprastu, jāpiemērojas publikas saprašanai, 2) dod tik domas vai apzinātas jūtas, nekad ne neapzinīgas, un tās tad ir saprotami priekš publikas izteiktas. Tātad runāt zinātnieks un rakstnieks ir aprobežoti tematos un līdzekļos, bet viņu tēmi un līdzekļi augstāki, praktiskāki.
Liels dzejn. arī jūtas un neapzinīgo darīs publikai saprotamu, tas viņa mērķis, ka nevar sevi uzstādīt par [1 nesalasāms vārds] izteikts neapzināti, lai apzinātos vai neapzinātos.
(114466/24)
Markss apstrādātājs, Eng[elss] atradējs, tanī pat laikā Darvins arī liels apstrādātājs. Tāpat Gēte, bet tas reizē arī atradējs.
Apstrādātājiem nau fantāzijas - radītājas, tie tik lieli amatnieki.
Tauta viņus stāda augstāk par atradējiem: dievs apstrādā velna atrastos lopus.
(114466/27)
3.7.6.
Gēte ir sievišķas dabas, uz viņa nevar dibināties progresīva kultūra, viņš par daudz pieticīgs ar ikdienu, t. i., ar visu pastāvošo; ikdienas sīkā dzīve ar sīkiem centieniem viņam ir viss, no tā filistrība, kaut gan ar plašumu reālās zinātnēs, tas der ikdienai.
Uz priekšu ejošai kultūrai jādibinas uz varonību - pretī filistrībai, uz ārkārtējo pretī ikdienai, uz vīrišķību, uz filozofiju, uz ideju, uz Šilleri.
(114466/28)
21.7.6.
Esmu lūkojis dažas dzejas ievietot laikrakstos, bet bija par agru, viņu laiks varbūt arī vēl tagad nau atnācis. (Reinberģis Pegasus.)
(114466/30)
4.8.6.
Es tik daudz esmu strādājis, ka ļaudīm izliekas jau nedabiski un nesaprotami, ka es vien to visu būtu paveicis, un viņi sāk jau sev šo parādību darīt saprotamu tāda ceļā, ka izdala manus darbus uz citiem; it ko tie un ne es būtu tos pastrādājis. Ka es viens pats būtu "Faustu" tulkojis, liekas nedabiski, tātad tur palīdzēja Aspazija, un kad "Fausta" grāmatas izdevumā viņa pati izskaidro, ka tas manis viena paša darbs, tad to nelasīja neviens un visi palika pie agrākām domām, ka mēs abi "Faustu" tulkojuši.
(114466/31)
1.9.6.
Ne paša griba, ne patikšana liek man izlaist šo grāmatiņu. Še kopojums no visādiem veciem un jaundzejoļiem. Drauga roka to sastādījusi. Ne iekšējs dzinuls dzina uz grāmat. izdošanu. Tik maz jauna dzeja, jo nau laika dzejot, arī trimdā nau, nau patikas, nau miera, kad mājās kauj.
Bet še vieta atbildēt uz uzbrukumu.
Tagad visi reptīļi izlien no tumšām alām un nau nekādas iespējas gainīties no tiem riebekļiem. Visu latv. tautu apgāna, tādēļ nebūtu mm ko uztraukties. Bet tauta liela, un man uzbrūk tautas dēļ, tauta īsti dzina, tādēļ jāatbild. Es to tomēr gribu.
(124733/2)
31.10.6.
Ar vāc. cīnīties nevar dzejā, tas ir par daudz nežēlīgs, nau dzejas priekšrindā, nau gods cīnīties.
(124733/2)
À la Tolstoi 3 nāves - domas, sarunas ar sevi, tā notiesātā jaunekļa prātojums: vai vērts bija ziedoties, pūlis neatzīst, pārgrozību viņš pieņem un izlieto tikai priekš omulīgas miesīgas dzīves, top par filistri, apmierinājas un apkaro tālākos revolucionārus, katru progresu no zemākām šķirām. Bet šī ir pēdējā šķira, zemāku nau, cīņa priekš visas cilvēces. To teica arī 1787. g. un nebija taisnība. Kur paliek lumpenproletariāts (Iniņ. lai uzraksta, kas "[polit.?] soc[iālism]s, arī "Nau vērts"). Negribēt algas, nedz mīlas, dzīvot tik priekš sevis, alga nopelns pats sevī.
Masa, tauta, zeme nekā paša nedara, iz viņas izaug lielie domātāji un darītāji, bet viņa pate nau domātāja, zeme dod augļus, bet viņu pašu nevar ēst.
Katrs filistrs tikpat daudz vērts kā ģēnijs, ģēnijs atceļas tik savā apziņā, īsti gan sevi neuzskata par pārāku, par dievu.
Bet no kurienes nāca šī pārplūsma, no materiāliem apstākļiem nē, tie bij laikiem pat vēl sliktāki, ne garīgi cēloņi: japāņu karš, Plēve, stiprāka strād. aģitāc. sāka celties kā cerība, tā visus sacēla, kā pie mums iedomājas jau esam brīvību un ierīkojas uz jaunu dzīvi.
Tolstojs ar neatzīst varoņus, vadoņus (B. un M., Napol[eons]), darītāja ir tauta pate, un darbs pasīvs (kā īsti masai), viņa tiks galā gluži bez vadoņiem un arī bez darba, t. i., marksisma, gan jau mater. Ražoš. pati pārgrozīsies.
(114466/33)
Zeme runā tikai caur dvēseles sapņiem, viņai nau citas valodas. Tāpat tautai. Nau t. s. tautas balss, jo katrs tās neskaidrās skaņas, sajūtas un instinktīvos darbus un kustības iztulko citādi. Tauta runā tik caur vadoņiem.
(114466/34)
1.11.6.
Mēs esam kā miesas daļa no Krievijas, mēs esam labā roka, ko viņa sniedz uz Eiropu. Vāci ir svešs uzaugums, lieka gaļa. Ja viņi kur der, tad Vācijai, uz to tiecas, kā austriešu vācieši.
(124733/3)
18.11.6.
Agrāk cenzūras dēļ vajadzēja atlaist dz[ejas], kuras gribēja, tagad jāliek iekšā; kurus negrib. Cenzūra spiež uz ražoš.
(124733/3)
20.11.6.
Es ilgi šaubījos, vai rakstīt atbildi, jo tā manis apvainošana un ko man daudz par to bēdāt, ko par to runāt atklāti. Bet tad domāju, tā arī tautas lieta, es taču nostādīts redzamā vietā priekšgalā (nau nekāda pilnvara dota, tas pašam jājūt, ka nau skaidra pilnvara), daudziem būs par piedauzību, daudzus darīs šaubīgus. Es vilcinājos tādēļ, ka nau man skaidras pilnvaras, neesmu nekādu vadošu amatu ieņēmis, šaubījos, vai es neuzupurēju vietu, kas man nepienākas. Bet riebums jāpārvar.
(124733/4)
22.11.6
-vs "M. L." 219. ne varoņi, bet masa, varoņi viņas balss un roka.
Ar epu vajga dzelt tautu, lai atmostas no verdzības.
Bija entuziasmēta, tika no vadoņiem nevadīta uz darbiem, neorganizēta uz darbiem, vadoņi viņas domas gribēja tikai brīvi izteikties, bet masa gribēja jaunu darbu. Tad atstāta atkrita pusapātija, puspasīvi pretojās, kā meža brāļi, bez vadības, bez plāna. Tauta simpatizē ar laupītājiem: itāliešu karbonari un bandīti, krievu Steņka un Pugačs, bulgāru bandīti, haidemaki.
Šī tik uvertīra, priekšpulku kauja.
(114466/34)
27.11.6.
Dvēsele arī līdzi I cerēt, pareģot, gaidīt II līdzi strādāt, III līdzi ciest un atkal cerēt, tālu tik līdzi uzvaru svinēt, tērpties purpurā, to es nevaru, II mēteļa paklāšana nespēja lietot, kauns pacelties par citiem, nē, būsim visi vienādi; nau vairs kalpu un kungu, nau vairs Kristus un grēcnieku, nau vairs cilvēku un dievu, nau masas un ģēniju.
Ģēnijs agrāk pārdabisks, dievišķs, mūsu laikos (Lombrozo) ārprātīgs, nenormāls. Bet es saku: ģēnijs ir normāls cilvēks, cilvēks savā pilnībā, bet citiem līdzīgs. Īstais cilvēks nau zemais vai viduvējais, bet pilnīgākais, kā īstais ozols lielākais, staltākais, īstā priede, ne ziemeļu pundnru priedītes (Goethe, Ekermans par ozolu).
Gittenberger. Traģiska visa tauta, kad liela griba, aiziet bojā, lai gattungai labāk būtu, iekarotu nākotni.
Ar cerību uz nākotni, iekarošanu jābeidzas arī epum, mīklas nau pēdējais, bet priekšpēdējais.
Epa temats arī temats traģēdijai.
Tāpat kā vēsturiski - zemgalieši.
(114466/35)
10.12.6.
Varoņu nau, bet visai tautai jātop par tādu. No masas izaugs varonība un glābiņš.
Traģēdija žēlojas mūzim, ka labais un daiļais, t. i., varons,- mirst, bet masa, zemais uzvar.
Traģēdijai jāizbeidzas līdz ar pesimismu, jo no masas, zemā izaug labais un daiļais.
Kādēļ bēga vadoņi, kādēļ emigrēja?
Kad prasīs manu dzīvību, galu, es došu to, kā es devu savu dzīvi; darbu. Ja nespēšu ar darbu un dzīvi, līgšu ar nāvi, tas ir pēdējais un spēc. līdzeklis.
(114466/36)
11.12.6.
Dzelzs skaidas. Priekšvārds: norēķināšanās ar ienaidniekiem, tiem lai arī uzkrīt dz. skaidas, kad esmu darbā. Līdz šim aiz lielā darba tos neievēroju, tagad ceļā sastājušies, jāaizmēž kā Lāčplēsis: kovārņi - velni, sauju karstu kvēlošu dzelzs skaidu virsū.
Lielākais ienaidnieks - vācu filistrs - barons un kalps. Tad viņu kalps latv. lielais nodevējs, kas nāk ar niknāko apvainojumu: naudas zagš., ko viņš saprot; trešais: filistrības kalpi dzejā; miera sludinātāji, ģēniji un dievi. Es bezdievis. Es no Apsesdēla ņēmis, kad tā vēl nemaz nebija. Eglīša un Niedras praktika: nogānīt kritikā.
(23286/9)
Par 7 simts gadiem uzzied brīnumzieds Victoria regia - blaue Wunderblume.
Iznāk pa 100 gadiem reiz apburta jaunava iz kalna, prasa: atmini, kā mani sauc. Brīvība.
Min šā un tā: bezrūpība kunga gādībā; pieticības mazi atvieglojumi, žēlastības parādījumi; labklājība materiāla - tad beigās brīvība.
Tad es vēl reiz nākšu? Nākotnes valsts, visas cilvēces laime.
Tad arī uzplauks brīnumzieds. Uzplauka tagad.
Mana dvēsele ir zieda smarža.
*
Es neesmu vadons, es esmu j. strāvas dvēsele.
(114466/37)