RAINIS

Kastaņolas periods

1906-1920

1909

DIENASGRĀMATA

19.1.9.

Strādniekos vēl ir iespējama īstā drāma, kā Šekspīram, kuras dibinājas uz elementārām, fiziskām jūtām un kaislībām. Inteliģencē un buržuāzijā kaislību vietu ieņem jau aprēķins, galvenā jūta mantkārība, mēraukla visiem labums, pat nauda. Kamēr elementārā dzīvē vēl emocijas, strauji uznākošas iedomas, iegribas jeb kaislības, neapziņa. Trešā dzīve - ideologiem, ideālistiem, altruistiem, pamata jūta: domas, nesavtīgas jūtas, objektīvas domas, ārpus savas personas. Arī elem. jūtas apspiestas no aprēķina, bet ne uz sava, bet citu labuma un beigās pat ne uz labuma, bet "lietu par sevi", "lietas viņas dēļ".

Zuderm[anis] tēlo līdzās visam social. drām. strādn., salīdzinot ar citām šķirām: Hinter und Vorderhaus.

Gorkijs vienu daļu nemantīgo: baskājiešu, bet drāmā pāriet uz mazpilsoņiem un inteliģenci. Strādn. drāmas arī tur nau, kur strādn. ir sevis dēļ un ar sevi vien salīdzināts.

(23286/31)

22.1.9.

Kvantitāte top par kvalitāti, šī pāreja ir tas dzīves noslēpums. Dzīvotāju biezums (Dichtigkeit) ir līdzi arī īpašība kultūrā, citādai jābūt dzīvei, lai pārtiktu, citāda kultūra un tad arī māksla.

Katrs cilvēks par sevi neapdāvināts, masa dod pat jaunas idejas, visādā ziņā ir ar lieluma, cienības, sajūsmības garu (filistrs bez sajūsmības). Masā parādās tāds gars, kāds ir ģēnijā, masai uz īsu laiku, ģēnijā ilgi, masai maz diferencēts, vienkāršais spēks, ģēnijam smalks un daudzpusīgs, bet masai pārvarība, un kad arī ātri atslābst, tomēr vienmēr pamats, kas nezūd, ģēnijs mirst tik uz laiku, un cilvēks ir mūžīgs.

(23286/39)

23.2.9.

Atkārtošanās un paralēlisms drāmā estētiski patīkami tādēļ, ka bioloģiski attaisnojami, jo paralēlisms ir tikai dzīves ritmā un atkārtošanās attēlojums estētikā.

(23286/30)

25.2.9.

Vecā un jaunā drāma

Vecā drāma līdz pat Šilleram līdz. Starpība laikam lielākā ir pretspēlē; varonim vecajā drāmā jācīnās pret intrigām, kuras kā tādas top vestas no nedaudzām personām. Jaunajā drāmā varonim pretspēlē ne vairs intrigas, bet [1 nesalasāms vārds] apstākļi, kas ir ļoti daudzu personu un ļoti liela laika iznākums, sakoncentrēts spēks. Intrigas nau šķiru intereses, intriganti nau šķiru reprezentanti. Apstākļi un viņu reprezentanti stāv vistuvākā sakarā ar šķirām. Personības nobālst pret šķiru pārmērīgo spēku, varonis ir tas, kurš nepadodas šķiras iespaidam, vai sava paša šķiras, vai pretojās, kur tad viņš top nests no savas šķiras morāles.

(23286/30)

1.4.9.                                                              1902.

Vec. reālisms aprakstošs, ja daudz apsūdzošs; rāda lielas bēdas un pagrimš. izskaidro, ka tās nāk no ražošanas kārtības, bet tas ir viss. Viņš atzina pārvarīgus spēkus dabā un apstākļos, apvidū. Tie rāda visu, arī psihiku, arī mīlestību, tikai dzīvniecisku, tikai vārgu protestu. Bet arī protests tikai atzīst dabas spēku, priv. apstākļus, saimniecisko kārtību. Cilvēks kā persona arī viņam nau nekas, garam netiek ierādīta nekāda loma.

Jaunā māksla un arī politika atkal top aktīva, atzīst gan pasīvos apstākļus un dabas darbību, bet zina arī, ka tos var vērst gars.

*

Klaustiņš laikam agrāk mani mīlējis, bet viņam ir bijis par grūtu nest šo mīlestību, kura tik daudz prasa. Viņš tad beigās redzējis, ka manis mīlestība un sajūsmība nau sasniegusi kāroto mērķi. Sajūsmu cīņa ir zaudējusi, lielākā daļa ir no manis atkritusi un atzīst cīņu par gluži zaudētu, kamēr es ar mazāko daļu spītīgi palieku pie sava, ka jācīnās tomēr tālāk, ne pārtraukta cīņa. Tad viņš līdz citiem atpūtās un miera kārē ienīda mani, un, kā patiesāks un jūtīgāks cilvēks, viņš savu ienaidu klaji izteica, kamēr citi to slēpj un saucas pat par draugiem. Viņš līdz ar buržuāziju gāja atpakaļ uz vecajiem labajiem laikiem, kviešu laiku, pirmās spirgtās tautības, kur bij vienprātība un cīņa, kura tik nenogurdinoša gandrīz kā mocīja, un miers.

(23286/117)

Iekš manis nau tā, kas ir visos. Par mani varētu teikt, kas sacīts par Šilleri: "hinter ihm ein nebelloser Schein lag, was uns alle bändigt" (cf. Ruskin, Shelley).

Tas ir trūkums, bet vai to nevar piedot? Es caur to nevienam nekaitu, kā tikai sev, jo mani neatzīst par savu neviens laiks, ne katrs, es esmu svešs kā visas retas jūtas. Bet kad es nevienam savas jūtas neuzspiežu, kādēļ mani tādēļ nīst? Es neesmu svēts un nepārmetu citiem nesvētumu. Es neatzīstu savu darbu par labāko, tikai par citādu, es nosodu un nespriežu. Kait man arī šis trūkums, tādēļ ka laupa man varbūt daudz baudu, kuras jums ir un kuras es nesaprotu kā baudas.

Ja ar savu dzeju esmu darījis iespaidu uz jūsu gribu. viņu locījis, darījis viņai nepatikšanas un sāpes, tad es neesmu tās jūsu sāpes gribējis, bet cilvēces un tautas mērķu saprašanu, kuru dēļ taču arī jūs ziedojat savu mieru un patiku. Man tik tas varbūt nākas vieglāk nekā jums, jo man baudas nau jāziedo. Un varbūt vieglāk ziedot dzīvību nekā baudas. Man ir citas sāpes un varbūt lielākas par jūsējām, es par tām gribu ciest klusu, ja viņas izlaužas, tad netīšu un piedodat to.

Es zinu un jūtu, ka ir man draugi, nezināmi, kuri man visu piedod un pieskaita pat par nopelnu. Bet arī jums citiem nau ko uzstāties pret mani, jo nekad es neesmu nekā gribējis priekš sevis, tikai visu priekš cilvēces. Cik esmu ņēmis priekš sevis, ir bijis tik spēku uzturēšanai un attīstīšanai, pat attīstīšanu esmu sapratis tikai caur darbu priekš visiem, priekš idejas.

(23286/118)

12.5.9.

Mana dzeja tēlo vairāk cilvēku lielās attiecības pret pasauli un sevi nekā cilvēkus pašus. Viņa cilvēku attēlojumus ņem kā materiālu, no kura taisa slēdzienus. Attēlotājs reālisms viņai ir tikai ierocis lielākiem mērķiem.

Sociālismu identificē ar reālismu nedomātāji - kritiķi, ar šablonas un ikdienības prātu. Piesien sociālismu pie pārdzīvotas dzejas formas, kura der tik faktu krāšanai, empīrikai un dedukcijai. Bez rakstura un bez sava sprieduma ļaudis tomēr tai pašā reizē savieno sociālismu arī ar dekadenci un turpat arī apkaro dekadenci. Pret šādiem neloģiskumiem viņi neatduras, jo nekur viņus nevada lietu loģika, bet šablona. Un instinktīvi viņi jūt, ka šablona ir viņu reālisms un dekadence, un veikala sociālisms.

Eglīts nekad nau zinājis, ko viņš grib, tik runājis to, ko runā krievi, bet ko tie grib, viņš arī nau zinājis.

(23286/170)

12.8.9.

Bija laiks, kad māksla un literatūra bij par apsmieklu tapušas, - 1894. g. Tagad tās atkal apsmieklis. Tagad tādēļ, ka tikušas par baudu līdzekli. Un ka tādēļ no viņām atrāvušies talanti. Toreiz talanti atrāvās, jo apnika sentimentalitāte, taut. romantisms, cf. Otto Ernst. Kultūrā jāieved māksla kā sastāvdaļa dzīvei.

(23286/36)

27.8.9.

Kad nau pasaules manai taisnībai, tad tāda jārada mākslā. Tur rodas cilvēki, kas mani saprot un dod man taisnību. Tā ir bēgšana no īstas dzīves, bet ja man taisnība, tad varbūt viņa nāk vēlāk. Varbūt man taisnība nākotnē. Tad viņa nāks. Bet tad arī es pats palīdzu viņai nākt. Tad arī tā nau bēgšana vien no dzīves, bet jaunas dzīves radīšana.

(23286/84)

30.8.9.

Kas nemīl lielu un labu cilvēku, tas pats sevi dara mazu un ļaunu, kaut ari tāds nebūtu bijis.

(23286/3i)

31.8.9.

Cilvēks cilvēkam darīt laipnu spēj tikai nāvē, tur tikai aizmirst visus sīkumus un redz viens otrā cilvēku. Vai dzīve tik nespēcīga?

(23286/38)

6.9.9.

Kas deva A[spazijai?] pārsvaru tagad?

Laiks lēnāks ticis.

Pastāvīgi rakstīja noveles p[ublicistiskā?] garā.

Rakstīja publicistiku.

Mīlīgas dzejas ar drusku p[ublicistisku?] nokrāsu.

Tuvāk stāv publikai.

Arī romantika, fantastika ir parastāka.

Nau klasicisma.

Reālistiska.

Kas man jādara?

Neminēt varonību, necelt to par ideālu.

Rakstīt novelas.

Publicistiku.

Tuvāk stāties publikai, lai katrs saprot.

Reālistiski rakstīt.

Fabrikas rūkoņa.

Ikdienas problēmi d r ā m ā.

Arī fantastiskās drāmās Šeksp[īrs]. K a i s l ī b a.

(23286/83)

7.9.9.

Arī Markss atkrita no reālās partijas. Engelss gan vēlāk samierinājās, bet Engelss nau Markss. Fr. Mērings pārmet Marksam, ka viņš nespēj saprast ne reālo partiju, ne Lassālu, un tagadējai partijai ir interese atzīt, ka viņai taisnība pretī Marksam. Marksa vēstules nāca visas Mēringa rokās un izdotas ļoti nepilnīgi; Zorge pats saka, ka izvēlējies tik svarīgākās, protams, pēc sava ieskata. Varbūt iznīcinātas, kas runā pret tagadējo partiju.

Ja tā, tad Marksam būtu tikai tāpat gājis kā Kristum.

*

Sociālisma ideja mana pirmā mīlestība, viņa man top neuzticīga, ne es viņai. Man skaidrais Markss ir vairāk.

(23286/171)

12.10.9.

Lielo garu draudzība ar mazajiem ir tikai dzejas kompromiss ar prozu. Te tik redzama arī lielo garu atkarība no zemes un ikdienas. Te nau nekā pacildinoša. Vislabākais vēl tas, ka lielie gari rāda, ka viņi nau lepni un ka lūko velti pacelt pie sevis savu apkārtni. Viņiem tā ir briesmīga mācība par neiespējamo, un ja daudz, tad līdz ar to pierādījums par viņu lielumu, ja viņi par to vēl ir šaubījušies, jo viņi ilgi šaubās, pat visu mūžu. Tādā draudzībā ir tikai traģika: cēlais caur to pats sevi posta, ka ir cēls. Jo visa un pēdējā traģikas sakne ir šī: cēlais saposta sevi taisni caur cēlumu. Un tomēr viņš nevar citādi, viņam jābūt cēlam, lai mazs graudiņš tomēr paliktu no visa miljona izšķiestas sēklas. Dabas izšķērdība ar visu cēlu un visu sēklu, tā ir traģika.

(23286/40)