RAINIS
Kastaņolas periods
1906-1920
1910
DIENASGRĀMATA
19.1.10. rakstīts.
Manā jaunībā bij ļaudis naivāki. Es pats arī. 20 gad. brīnējos, ka Akm. te melni, te dzelt. mati. Un tomēr es biju pilsētnieks, students, progresīvs. Kā citi! In. naivitātes vēl tagad daudz. Pasaku muļķi nau fantāzija, bet reāli cilvēki, Januta u.t.l. nebij idioti. Vispār gara līmens bij zemāks. Es 40 g. vecs runāju tagad ar 20 g. vecu kā sev līdzīgu, ar mani toreiz tā nebūtu darījuši veči, es nebūtu to prasījis. Tagad visp. līmens augstāks, indivīdu ievērojamu mazāk. Kāda būs paaudze, kura jau 17-18 g. līdzi darbojās revolūcijā? Ļoti agra un pilna dzīve, vai nenogurdinās? Es sāku tik 8 g. mācīties un 17 beidzu ģimnāziju; tagad sāls 5-6 g., beidz 20 g.
(23286/250)
15.2.10.
Apstākļi tā sagadījās, ka man vajadzēja visvairāk darboties legāli, bet es neesmu tas, kas legālu darbību atzinis par vienīgo.
*
Es negribu nožēlot, ka šāds sirsnīgs atzinums nenāca agrāk, es tikai ar prieku klausu laika saucienam, un kad mani nesauc, tad es strādāju priekš tās pašas lietas klusībā to darbu, ko es varu un ko es atzīstu par lietderīgu. Un es esmu pārliecināts, ka proletariāta cīņā nezudis neviena pūles un darbs no miljonu miljoniem un arī ne manas klusības darbi. Mūsu lieta ir arī tik plaša un visaptveroša, ka viņa var lietot savā laikā katru viņai ziedotu darbu arī tad, kad darītājs tik pats atzina darba lietderību.
Es nestāvēšu dusmojot nomaļus, bet es arī nekad neatteikšos no sava atzinuma par labu dienas šablonai, kura kā katra šablona ir vienpusīga un novēršās no pamata principa, kurš ir tik plašs kā pats dzīves process.
(23286/251)
10.3.10.
Mans lielākais spēks ir mans garīgais drošums; katru domu izdomāt līdz galam, nebaidoties no slēdzieniem un viņu sekām.
Mīlas un laulības jautājums tiks tā izšķirts, ka atrod savienojumu pretējām prasībām: vienderībai kā augstākai laulības formai un brīvai mīlai kā plašai iespaidu uzņemšanai un došanai. Savienojums būs tas, ka dzimumu satiksme pate tiks no fiziskas par psihisku, brīva mīla par brīvu draudzību. Tāda brīva draudzība nebūs pretī vienderībai; vienderība pate grib 2 mērķus: indivīda garīgo, psihisko augšanu un sugas turpināšanos un pacelšanos. Abi šie mērķi turklāt ir reizē egoistiski un altruistiski, jo psihiski attīstīts indivīds vajadzīgs sabiedrībai, un sugas pacelšana vajadzīga indivīdam kā viņa paša vienīgā pastāvēšana, nemirstība.
Šos abus mērķus var savienot, bet arī šķirt, tā ka vieni individ. nododas vienam, otri otram mērķim. Bet var arī savienot, jo sugai nevajadzēs daudz jaunu indivīdu, nemirs velti tik daudzi; dzimumu satiksme notiks retāk, viņai nepiemitīs tik lielā mērā zemums un kustoniskums. Viss tas būs izvedams, kad maigums varēs attīstīties, kad nebūs kaitīgs, kad nevajadzēs ne atgainīties, ne uzbrukt. Tas būs tik pēc lielās sociālās cīņas izšķiršanas. Tagad vēl vajga cīnītāju un kareiviska gara. Vismaz jābūt savienojuma smalkumam un spēkam.
(23286/265)
18.3.10.
Kā atoms mūsu dienās sadalījās daļiņās, kā tauta sašķēlās šķirās, tā arī citiem nedalāmiem slēdzieniem jāsadalās: nau vienkāršais jēdziens ne mīlestība, ne prāts, ne jūtas. Matemātisks, muzikālisks, tehnisks, veikalniecisks, dzejisks, prāts, katrs savs.
Mūziķi, matemātiķi sevišķi prasa speciālu prātu; ļoti daudz tehnikas, nau laika aptvert citas dzīves parādības, - viņi bieži savādnieki, Bēth[ovens], Melngailis, rupji, maz izglītoti. Dzeja pate prasa lielāku dažādību un vispusību.
(23286/266)
20.7.10.
Kā skaistumu rast? Uzlūkot visu esošo kā pagājušu.
(23286/269)
5.9.10.
Katrs grib būt vienīgais. Neviens neredz otra. Tas ir jāzin. Nau jāalojas, ka tie, kas sakās visus žēlojam, arī tiešām sevi aizmirstu un redzētu otru. Sieviete sakās žēlotāja un visa piedevēja. Viņa tāda ir tik tad, kad tas viņai tīk, ne otram. Viņa tāda ir savā laikā, bet arī tad viņas loma tik stipri pastrīpota, ka žēl pieņemt viņas žēlastību. Tam vajga būt jau gluži pie gala, kas šo žēlastību pieņem; tas laikam iežēlojas par žēlotāju, kurai citādi nebūtu kur likt savu žēlastību.
(23286/270)
4.10.10.
Materiālistisks domāš. veids ieaudzināts un laikam jau iedzimis. Tā Marx. Bet jau priekš sistēmā ieviešanas tas eksistē, tā domā Napoleons, tā Cēzars. Tas redz cauri, tāds Šmitus.
Te priekš viņa nau nekādu principu, idejas starpības, ja daudz, tad Asp[azij]as progresivitāte. Konkurence arī nau, jo Š[mits] nau ne rakstnieks, ne atklāt. darbenieks, tikai mazas nomalīšu, palīga zinātnes piekopējs, ne patstāvīgs viszinātājs. Marx varēja atzīt lielos: Gēti, Freiligrātu.
A[spazijas] nozīme nau kādā sīkumiņā, nav lokatīvā, ne gerundijā, ne gramatikā, ne pareizrakstībā, bet daiļrakstībā.
"Jaun. str." pēc jaunlatv. lielākā, ja neskaita pēd. laiku, nau domājama bez A[spazijas]. Ko "jaun. str." sludināja priekš literatūras teorētiski, to A[spazija] izveda dzīvē liter. tēlos. Tikai politika nekad nau bijusi un nebūs viņas daļa. Bet pils. kultūra bez viņas nau domājama. Viņa devusi visaugstāko kultūras vērtību, un te nāk kāds burtu grabinātājs, gramatikas mandarīns un ortogrāfijas boncis no Ķīnas nomales un teic, lai kultūra, kur kultūra, bet burti nau pareizi. Par to viņam uzšūs uz cepures gala goda kņopi latv. bizmanis - mandarīņi.
"Saul[ains] stūr[ītis]" nāca kā maigs mierinātājs negantā laikā, saule un mīļa roka, tik maiga, to spēj tik sieviete, visa tauta uzelpoja brīvi, kaut uz acumirkli. Visi bija pārsteigti no mīļa saules stariņa, tik kurmis: nav riktīgi.
*
Gadu desmitus darbojusies un redzējusi, ka viņas darbs kultūru padzinis uz priekšu; gadu desmitus cietusi un nu, kur laiks priecāties, nāk kāds kājas pameslis, kurš, istabu slaukot, uzcelts uz galda un nu pārmāca un pamāca.
(23286/273)
6.10.10.
Kopums ir vairāk nekā viņa daļu summa. Šīs vecās patiesības apgāzums tādēļ iespējams, ka kopuma vairākums nau materiāls kā daļas, bet garīgs. Viņš ir sakopojuma kārtībā un daļu saskaņā. Viņš ir tas, kas ģēnijs masā, kas poēzija ikdienā, kas prāts sabiedrībā.
*
Baltijas vācietība zaudē visu, ja viņa zaudē zvērisko egoismu, un aprobežotību. Šīs mantas viņai jāaizstāv visciešāk, un instinktīvi viņa to vienmēr darījusi. Kamēr viņa būs dzīvības spējīga, viņa būs konservatīva, liberālisms viņā ir jau iziršanas process, citur visur tas ir progress un augšana.
(23286/268)
7.10.10.
Byrons nau pārvarēts ne no kāda dievticnieka, ne no Carlyla. Viņš vēl tagad ir lielākais protests pret pastāvošo kārtību. Viņu pārvarēs tik viņa paša prometiskais dzimums, proletariāts, kad uzvarēs un iznīcinās veco kārtību. Un ko buržuji sauc par Byrona pārvarēšanu arī nau nekas cits kā B[airona] ideālu izpildīšana, t.i., Byrona augstākā piepildīšanās.
Man vienmēr bijis jācieš aiz kauna par mūsu t. dz. vājo sentimentalitāti.
Duburs nu pat priekšzīmīgs dramatiķis! pat mācījis drāmas rakstīt. Jubilejas runas kūso vairāk pāri par glāzi nekā alus. Daudz tas nekait, kad tik no šīm putām nenoreibst.
(23286/227)
Nepietiek ar to, ka ir apdāvinājums, ne ar to, ka viņu izkopj; vajga prast un gribēt radīt viņam darba lauku un iespēju darboties. Un tas līdz šim laikam vēl nau nekas cits, kā prast un gribēt taisīt naudu. Kas nu īsts veikalnieks, netiks par īstu mākslenieku. Bet otra patiesība, kas ir īsts veikalnieks, arī netiks par īstu mākslenieku. Tātad mūsu dienās nau laika priekš īsta mākslenieka.
Māksleniekā vispirmā īpašība top arī vispirms iznīcināta - viņa dvēseles smalkums.
Kas neiznīcina pats sevi, top vai nu veikalnieks - Andrej[evs], Anuncio, Hauptm[anis] -, vai nonīkst, nogriežas uz visādām citām pusēm - Tolst[ojs], Gork[ijs] -, un labos apstākļos netop pilnīgi: Gēte izsīcis, Šekspīrs - agri mirst.
Dzejnieks rada, viņš nevar citādi, tāpat kā jautrais dzied, kā bēdīgais nopūšas aiz iekšējas vajadzības, bez iepriekš apdomāta nolūka.
(23286/267)
14.10.10.
Mani laika biedri gandrīz visi palikuši atpakaļ, arī apdāvinātākie. Tomēr ne vienādā mērā, reizēm neapdāvinātākie gājuši uz priekšu. Pēc dāvanām apspriest cilvēka tāļāko gaitu nevar. Viena mēraukla man likusies vispareizākā: darbošanās. Ne dabisks naskums, jo naskie var arī nestrādāt, vai arī izklaidēties. Pierādījums laikam tas, ka vingrinot aug locekļi, arī smadzenes. Laikam pat vienas daļas smadzeņu vingrināšana attīsta līdz zināmam mēram visas smadzenes: ja arī šauri speciālisti, vingrodami smadzenes, var sekot laikam. Piem., Resnais apd., strādā garīgi partijā, P[auls] D[auge] neapd., strādā p-ā un seko literatūrai. Jans[ons] mazāk, - iet līdzi, Lepskis nemaz, A[leksandrs] D[auge], Šmidts - atpakaļ gājuši.
Tātad var ar dzejošanu vien, bet pilnīgi tikai, kad seko dienu notikumiem, zinātnēm, un pats meklē un rada.
(23286/264)
20.10.10.
"Cilvēka vienotājs un veidotājs", ko teicis A[ndrejs] Up[īts], ir prātīgākais vārds, kas par mani teikts. Māksla un dzeja tik mans ierocis uz to mērķi.
Mākslai ir savi likumi iekš sevis pašas, bet viņai [nav] sava mērķa iekš sevis, - tas ir ārpus viņas. Pārprot, ka likums un mērķis ir viens un tas pats, un izteikts ar L'art potur l'art.
Mērķim jābūt ārpus mākslas, kā ārpus katras lietas, arī ārpus cilvēka. Tā tikai māksla un cilvēks saistās kopā ar pasauli un pastāv. Kam mērķis iekš sevis, tas drīz nīkst; viņu tura zināmu laiku, arī bez viņa gribas un apziņas, pasaule, kura tomēr no viņiem sūc sev mazu labumu. Visas lietas ir ar mērķi, tikai visai cilvēcei, un visai ārpus zemes pasaulei mēs nezinām mērķi, tādēļ priekš mums visu mērķis ir cilvēce. Jo laikam cilvēcei un zemei līdz ar viņu ir mērķis ārpus zemes, bet mēs to nezinām un tādēļ priekš mums paliek augstākais reālais jēdziens cilvēce. Un ja kāds domājas zinām ireālus mērķus cilvēcei, tad tie neder atsevišķam indivīdam, tos var pildīt tikai cilvēce savā visumā.
(23286/263)
22.10.10.
Nesaudzīgs pret sevi un citiem meklētājs, kas ne sevi, ne savu vietu nau atradis. Atradējs top saudzīgs pret citiem, viņš nau vairs pārcilvēks, bet skaita sevi par gudro, par izlīdzinātāju, par Kristu. Tad ir vēl pakāpe, kad top saudzīgs arī pret sevi, tad ieskaita arī sevi par cilvēku vien, pat ne par pārcilvēku, ne izlīdzinātāju vispār, ne pārāku par citiem, un tad var saudzēt arī sevi, kad mēraukla ir vienāda visiem. Lielākā daļa nesasniedz ne augstāko, pat ne zemāko no šīm pakāpēm, viņa pat nemeklē. Augstākā pakāpe ir pārliecināts s.d. pasauls uzskats, tā ir garīga vienlīdzība, arī pēdējā demokrātija un piepildīšanās.
(23286/262)
3.12.10.
Sadalīt drāmu ne pēc cēlieniem, bet pēc ainām. Drāmas attīstībai nau jāparādās mehāniskos nodalījumos, bet ainu iekšējā sakarā. Tas ir līdzīgs Š[ekspīr]am. Jaunais ir tas, ka lielāka vielas iekšējā koncentrācija, lai nebūtu par daudz ainu maiņas, kas laika ziņā kaitē un, galvenais, intresi novērš un sadala uz ēpiskiem iespaidiem. Koncentrācija līdzinās jauno drāmu frančiem tikai bez pārākas iežņaugšanas, šablonas un nogurdināšanas caur vienmuļīgo vienas pašas dekorācijas atkārtošanos. Intresi caur glezniecisko elementu vajga gan uzturēt, bet nedrīkst otrejādi nogurdināt caur pārpūlēšanos ar raibumiem.
Vairākas ainas pirmiem cēlieniem (1. vienu, 2. divas), 3. viena, 4. vairākas, 5. viena. Tātad apmēram 7. ainas.
(23286/253)
8.12.10.
Gētes kopotie darbi savā milzumā nau nekas cits kā liela zagļa bedre, viņš pats zagto mantu slēpējs. Viņa lielākais nopelns, ka viņš prata ierīkot rakstniecības kantori, rakst[niecīb]as lielrūpniecību, kā Skribs, Dimā. Pats čakls uzrakstītājs, diengrāmatnieks, tātad mazs domātājs, jo tādam nau laika vienmēr rakstīt.
*
Gadiem cauri no manis visu uzņemt, pat pret gribu tapt mācītai, bet būt par Ekermani vai pabalstīt mani centienos atrast sev Ekermani, to nē. Uzņemt, cik atmiņa ries un tad no atminas to uzrakstīt, kā savu. Savu šauro dabu paplašināt tikai līdz robežām, ne pāri tām. Bet nopelnu visu ņemt sev. Pat biogrāfijā neizteikt neviena pateicības vai atzinības vārda. Izdzēst savu nesēju. Neattēlots un neizlietots visā pilnībā paliek nesējs un iniciators. Kas par to? Tas ir mazais egoisms.
*
Jābeidz ātrāk; jāmeklē Ekermans, lai glābtu vēl paliekas, jo cik ilgi tad tecēs avots.
(23286/260)
17.12.10.
Л[ев] Т[олстой] neapzinīgs mākslenieks. Liek sekot tikai notikumiem; māceklim jādomā, ka tie ir noskatītas dzīves notikumi, un tā viņš tiek pavedināts uz neiespējamu tehniku, kura noliedz notikumu konstrukciju. Bet T[olstojs] pats domājis izdomātus notikumus, kurus jau izdomājot ir konstruējis. Tiem, protams, jāseko, kurp viņi ved, bet tie var vest tikai uz konstrukcijas izpildīšanu.
T[olstojs] ar mākslas tehn. jautājumiem nau nekad nodarbojies, vēlāk tikai reliģiozas lietas cilājis, bet viņš neapzinīgi, instinktīvi strādājis kā mākslenieks. Protams, tas izdodas tikai līdz zināmam mēram, un tā viņš arī nau ticis par lielu mākslenieku.
(23286/258)
24.12.10.
Pirmos liktens sitienus viegli panest un aizmirst, tik kad viņi sakrājušies pa neskaitāmiem simtiem un kad viņus vairs nevar visus atminēt, tad viņi top neaizmirstami un nepanesami. Ka viņi tad arī top izlīdzināti, tā nasta caur to netop vieglāka.
Tad tik var krīze glābt, pilnīga pasaules uzskata pārmaiņa. Jāizšķiras priekš pilnīgas pasauls nicināšanas un aktivitātes vai atdošanās un pasivitātes, vai pašnāvības. Tas laiks ir ap dzīves vidu vai drusku tam pāri, skatoties pēc tā, cik daudz kurš lietojis dzīvi.
(140225)
29.12.10.
Šekspīrs ir tagad jau kultūru atturošs spēks. Ar savu lielo personu, lielo poēziju viņš apsedz un attaisno savu drāmu satura zemo kultūras stāvokli, ne vien viņa liriku; bet arī traģēdijas jēdzienu vēl tagad liek par neatvairāmu paraugu. Bet traģēdijas jēdzienam vajadzēja būt izaugušam līdz ar izaugušo kultūru.
Šekspīra traģēdija dibinājas uz kaislībām kā dzinuļiem. Bet Š[ekspīra] kaislības ir skaidri kustoniskas, un citu dzinuļu uz drām. darbību viņam nau. Mums tagad jāatzīst, ka traģēdija gan nevar būt bez dzinuļiem, bet ka dzinuļiem nau jābūt kustoņu kaislībām vien. Kultūras dzīve jo tālāk, jo vairāk pārvērtusi cilvēka kustonisko dabu, un darbības dzinuļi tagad nebūt nau vairs tikai kustoņu kaislības, bet sabiedriski un ētiski motīvi, ideāli un pienākumi, prāta slēdzieni, un šie jaunie dzinuļi bieži top arī par kaislībām, bet tad par ētiskām kaislībām, un tad arī viņas vairs nesauc par kaislībām, bet par fanātismu, ideālismu, aplamībām, idée fixe, vienpusībām, ārprātībām vai par ģenialitāti.
Franču klasiķi Kornels un Rasins stāv kulturāli augstāk, tikai poētiski zemāk. Viņu varoņi tiek traģikā dzīti ne no kust, kaislībām, bet no goda un pienākuma, kārtas un šķiras jūtām un uzskatiem. Tādēļ tik daudz monologu, sausu pārspriedumu par pienākumu konfliktiem; franču varoņi rezonē, kur Š[ekspīra] darbojas, lamājas, uztraucas, gavilē. Fr. konflikti ir garīgi, t. i., kultureli, un top izcīnīti indivīdos garīgiem līdzekļiem: domām, šaubām, nožēlošanā. Tas nerunā tā uz jūtām, jo klausītāji uzņem mākslu ar jūtām vispirms un tādēļ, liekas garlaicīgs, jo klausītājiem jāpārvērš uzņemtās domas par jūtām; tas prasa garīgas pūles, to klausītāji negrib, tas ir garlaicīgi.
Bet ja tikai fr-i būtu bijuši lielāki liriķi, būtu pārvērtuši domu konfliktus jūtu konfliktos, būtu tik dziļi paši iedomājušies problēmas, kamēr atrastu viņu jūtu stīgas, vai būtu vismaz uzsvēruši vairāk pienākumu jūtu pusi (jo neviens ideāls nav bez jūtām), tad arī viņu drāmas būtu noturējušās līdzi Š[ekspīrā] drāmām. Viņi jauno kultūru gan saprata, bet maz, vairāk ārišķi. Un arī to, ko saprata, viņi nespēja dzejā pilnīgi attēlot. Ne viņu jaunais traģēdijas jēdziens bija nepareizs, bet viņi paši bij par vājiem dzejniekiem.
Te ir piemērs par indivīda iespaidu uz lieliem gadsimteņu laikmetiem visā cilvēces kultūrā.
Lesings, pēc Gēte un romantiķi, pa daļai padodamies patriotiskām jūtām, lai atsvabinātu vācu dzeju no fr-u iespaida, pa daļai arī neaptverdami jauno traģēdijas jēdzienu, dibinātu uz ētiku, ne uz kuston. kaislībām, kas bija jo vieglāk, ka fr-i faktiski formas ziņā spēra soli atpakaļ uz drāmas sašaurināšanu pēc pārprastas grieķu autoritātes, apkaroja franču kulturālo drāmu principā, atzina tikai mazā daļā: pilsoniskā drāmā, un ar savu autoritāti, kura tapa atkal pabalstīta no fr., t.i., Napoleona politiskas krišanas, uzvarēja franču jauno drāmu, atspieda kulturālo domu atpakaļ uz 1 1/2 gadsimteņiem.
Palika vēl tikai fr. būves tehnika, kura visvairāk caur fr. pils. drāmu pārgāja caur Šilleri ("Kab[ale] u[nd] L[iebe]") uz reālismu un Ibsenu.
Mēģinājumi pretoties Š[ekspīra] iespaidiem no Bairona, Grillparcera, kurš to iedrošinājās balstīdamies uz Lope de Vega un Tolstoja, kurš atkal slēpās aiz vēl lielākas autoritātes - Krista.
Hebeļa teoriju lasīt.
Sīkumos uzrādīt piemērus Š[ekspīr]ā. Nau neviena varoņa ar ētiskiem dzinuļiem. Otello, Lear - dibinājas un turas traģika uz viņu lielo muļķību, prāta apmulsinājumu caur kuston. kaislību. Mums vairs grūti saprotami raksturi, kā man, piem., katra pārāka muļķība, piem., Ķencis ar savu lūgšanu. Otello un Lear turas tikai savas sajūtu un ietērpas pozīcijas dēļ.
Tomēr Šilleri izrāda vairāk, kaut gan mazāk poēzijas, bet toties ētiski motīvi.
(23286/254-257)