RAINIS

Kastaņolas periods

1906-1920

1911

DIENASGRĀMATA

18.1.11.

Biruta ne vārda nesaka par "T. k. n.", bet tūliņ sūdzas, ko tad lai raksta, grib saplēst savu vēstuli. Tātad šāds iespaids pretī parastai pasaulei.

(124738/1)

5.2.11.

Lasot Nötpel. März 26.1911.

Katrs no citas partijas ir muļķis tādēļ vien, ka pieder pie citas partijas. Tas ir pretstats visasākā veidā. Otra partija nesaprot pašu dzīves pamatu, uz kura stāv pirmā; atzīt viņas saprašanu nozīmē atzīt sava pamata neesamību.

*

Nepareiza citēšana; to vārdu, kas top apkarots, citē it kā aizstāvamu.

*

Var arī pareizi citēt, bet aizrādīt tik uz dažām vietām; lasītājs nelasa to, kas pret viņa interesi.

*

Dara neiespējamu atbildēt turpat un tad nosauc par gļēvu, ka neatbild.

*

[1 nesalasāms vārds] aizvien laba.

*

Labākais ierocis: otrais grib apgāzt tavas intereses pastāvēšanu.

*

Neienīst mūs, bet tik fantāzijas ainu no mums raksta.

*

Apvainojumus sakrāt un uzrādīt. Arī kopraks.

(22750/2)

6.2.11.

(Ant.) Dzejnieks tikai ar smalkiem tieviem diedziņiem saistās pie reālās dzīves, jo dārgāki viņam ir šie smalkumi.

(124738/2)

24.2.11.

Garīgi radošā, t.i., fantāzijas darbība ir visgrūtākā, bet arī visstiprākā no visām. Smadzeņu kustība līdzīga rādija atomu kustībai, liekas gluži neizbeidzami tik stipra. Un galu galā viņa ir atomu sašķelšanās daļās un iznicināšana. Vai garīga darbība ir kas cits, kā stipra neizbeidzama izdošanās un miršana? Atoms sadalās un izplūst telpā un domātājs cilvēcē. Lūk, sakne katrai kūtrībai, negribas mirt, kā vecā Vainovskiene teica, kad grasījās viņai zobu raut.

*

Saka, es esot saucējs un modinātājs, tas esot mans uzdevums. Var būt. Es tikai to neapzinos un laikam tādēļ, ka pats sevi jūtu tik no iekšas, kamēr citi mani apsver no āras stāvokļa, pēc iespaida, kas nāk no manis. Es jūtu tikai, ka manī laužas ar visu varu izplesties uz āru. Lai sauc mani par saucēju, bet tiem būs taisnība tikai tad, kad tie paši atsauksies.

*

Kā neatlaisties? Mehāniski: darbs, kārtība iekustina ik dien no jauna. Darīt to, kas vieglāk padodas. Tā darbojas daba: tur spiež, kur atrod vismazāko pretestību.

(22750/2^a)

6.5.11.

Jaunā traģika: indivīds nau vainīgs, ne ārēji, ne iekšēji, nedz noziedzies, nedz nesaskaņa iekš sevis. Tiek lausts no liktens, no laika. Uzvar tik viņa ideja, bet arī ne tagad, tik nākotnē. Pats aiziet bojā, arī ideja neuzvar, tāla nākotne gandarīs. Tāla man mīlas drāma, aiziet postā, katram taisnība, nebauda, bet tik cīnās, nākotnē citi no tā iesāks un baudīs.

(22752/3)

10.5.11.

H. Kutter "D[er] Unmittelbare".

Mēs esam lielāki par mūsu domām. Domas nau atkarīgas no mums; ar patstāvīgu dzīvi. Mums nau jāliekas no viņām kalpināties. Mums jāiekaro sev pašiem atzinību, ne savām idejām.

Bet vai domas netop patstāvīgas būtnes, t. i., kustīgas kā bērni, kas arī mazāki par mums.

[Dzīve ir - mīlēt. Dzīve ir spēlēt. Ja mīkla pārvēršama rotaļā, tā pati ir atbilde uz visiem jautājumiem.

Vienīgi domas, ārpus dzīves stāvošas, rada mīklas. Mīklas, nopietnībā sastingušas spēles baigā izteiksme.

Dzīve rodas tur, kur personība top par priekšmetu un domu pavēlnieci.

Ne daudz mākslu, bet vienīgo - palikt uzticīgam sev pašam. Ne došanās tālumā, bet jau dotā radošā izveidošana. Ne pagātnes un nākotnes sapņi, bet mūžīgais tagadnes mirkļu pārdzīvojums. Nekādas starpniecības, bet tiešumu.]

Bet bez zināma ceļa un mērķa nevar arī sev palikt uzticīgs.

(22750/5)

23.5.11.

Kritiķi, arī Antons un J. H. pārāk ātri spriež no maz un nesaprastiem vārdiem.

Darbu datumus nezin.

J. H. Pirmie dzejoji neveikli - man šķiet labākie.

Gribas moments jā, - bet es pats bez gribas.

Pretrunu nau kā lirikā - ir, bet izdzēstas vai netop rādītas.

Dinamiskie simboli nau reti, bet pārvaldošie.

Neievērots liriskais, didaktisk. un satīrisk. elements.

(22750/6)

27.5.11.

Indivīds vienmēr pesimistisks, jo viņš neapzinīgi jūt, ka ies bojā un paliks tikai cilvēce. Optimistiski tikai aprobežotie. No pat vēstures gala indivīds jutis savu iznīcību un gribējis to labot, visas reliģijas ir tādi mēģinājumi. Lielākais un dziļākais ir indiešu mierinājums par daudzkārtējo dzimšanu un miršanu, kurš top pacelts lielāks domās, daudzkārtējo dzimšanu saprotot par attīstību uz pilnību.

*

Budisma kļūda (aiz gribas dabūt ērtākus cīņas apstākļus, tātad aiz kūtrības), ka viņš atzinis visas iepriekš pastāvošās ticības par vēl esošām. Viņš tik tagadnei un nākotnei uzkrāva pārāk lielu pagātnes nastu, padarīdams mākslīgu dzīvi par mirušu. Otrs nepareizības ekstrēms ir pagātni gluži aizmirst un atmest, tā ir bezkultūrība un mantas atmešana, tā darīja viduslaikos, bet viņiem vajdzēja rinascimento veco izrakt ar pūlēm.

Pareizais ir zināt pagātni, izprast to pilnīgi, mācīties no tās, bet nedarīt to dzīvu un nevalkāt sev līdzi.

Pagātni uzglabāt, iebalzamēt, herbarizēt, bet nolikt nomalis, kur nau ceļā; tad varēs nākotne augt.

To pašu kļūdu pārņem teoloģija un iznāk liela plaša neizšķirība, kurā pazūd lielā ideja aiz dažādiem mērķiem. Vajga asas domas.

(22750/7)

29.5.11.

Skūpsts ir apliecība un solījums.

*

Sieviete cenšas ne pēc sava: grib būt līdzstrādniece vīrieša darbā, nevis viņa papildinātāja dzīvē. Zin tik savu dzimuma dzīvi. Arī libidai ir sava psiholoģija, kas jākopj.

(22750/8)

2.6.11.

"Rom. un Jul." tā briesmīgā padotība zem citu, vecāko vaļas Mēs gandrīz vairs neredzam tur mīlas drāmu, bet vecāko varas traģēdiju; nevaram saprast un priecāties.

*

Viņu sekošana laikam nau laika saprašana, bet piemērošanās un padošanās. Viņi nezin laika garu, bet tik laika modi.

(22752/4)

3.6.11.

"R. un J." Nau mīlestības attīstības, nau viena un otra atsevišķas mīlas jūtas. Tikai viņu abu cīņa dēļ savas mīlas pret ārieni. Abi ir tiešām pilnīgi viens varons. Mums tāda vienība vairs nebūtu iespējama; mums mīla nau tik vienkārša vairs, ka pietiek, kad konstatē faktu ar nedaudziem aizrādījumiem. Mīla tagad arī diferencēta: abi dzimumi mīl savādi, katrs indivīds mīl savādi, un šīs savādības mēs gribam redzēt. Mums liekas, ka "R. un J." kad nau savādības, nau arī personības; tur mīla tikai tipiska; kaislība savā skaidrā veidā, neatkarīga no individ. starpībām. Mums te gandrīz nau drāmas, jo nau attīstības, nau darbības un cīņas, jo nau aktīva pretstata, tik pasīva. Arī jaunai tipiskai mīlas drāmai jārāda mīlas attīstība. Rosenmontag. Tā vajga arī man.

(22752/4)

5.6.11.

Rakstīt drāmas pirms prozā, tad pārvest pantos, kā "Ifigeniju", ir tas pats, kā zīmēt pirms kartonus, tad tos kolorēt, kā Rafaels vai Cornelius. Paliek nomaņa kā no mākslota, konstruēta. Šillers, īsts dramatiķis, tā nekad nau rakstījis. Šekspīrs pratis izšķirt, kur der labāk proza, kur dzeja, un tā tad lietojis. "Egmontā" nau poētisk. proza, bet nedabiska, labāk būtu dzeja.

(22752/5)

[Pēc 5. jūnija]

Es stāvu paaudzē, kura pārsniedz par 2 laikiem un ieiet trešā. Šinī paaudzē es nedzīvoju, tā man pretīga. Es nodibinājies jaun. str. laikā, nu pārdzīvoju un pārciešu pārkrievoto ļaužu laiku pie mums. Mans laiks nāks atkal 3. paaudzē. Tā gāja vecajam Gētem, viņš nederēja brīvības karu, vēlās romantikas laikā, kur arī bij garīgs jukums, vecā sadalīšana un jauna neatrašana; gļēvība, lielība, seksuālisms, nodevība. Viņa laiks nāca daudz vēlāk un iesniedzas šodien Eiropā.

(22752/6)

27.7.11.

No manis iziet divi virzieni - partijas retoriskais un romantikas simboliskais. Bet viņi top naidīgi brāļi.

*

Saulē nokaitis mūrs vakarā izstaro siltumu, bet pats akmens nejūtas silts, roku pieliekot. Jūt siltumu tikai gaisā, zināmā attālumā un vēl vairāk caurumos mūrā, kuros var roku ielikt. Tātad akmens atdod siltumu gaisam. Gaiss nevada to arī tāli un pats arī nesajaucas viegli ar tālāko auksto gaisu.

Kad istabā logs stāvējis vaļā arī visu nakti, tomēr ir uzkrītoši liela starpība starp gaisa svaigumu istabā, pie paša loga un āras gaisu. Vienas pēdas vai 1/2 pēdas platumā gaiss nau sajaucies ar apkārtējo. Un tomēr ir caurvējš bijis jūtams istabā, ko mana no saaukstēšanās. Kā izskaidrojams?

*

Cik maz cilvēkiem ir ideju! Gadiem, pat mūžiem cauri mēs piepaturam kādas domas, jūtas, slēdzienus, kuras pat nau nemaz svarīgas, kuru eksistenci agrākos gados mēs pat aizmirstam, kuras bieži atrodam it kā ko jaunu. Tā izskaidrojas arī cilvēku un šķiru atpakaļ palikšana, ja tāda ir.

*

"Īla" I daļa. I-III. Beidzās ar reliģijas vajadzības izbeigšanos, ar dieva miršanu.

*

Vielai vara pār ideju. Idejas tikai var viņā ielikt iekšā. Kad iziet no idejas un grib dabūt viņai miesu - vielu, tad jāņem dažādas vielas, lai izbēgtu no vienas vielas varas un piemērotu. Bet dažādas vielas kopojums ir neorganisks, un neorganiskums ir pretējs mākslas darbam. Kur izeja? Maza viela, katastrofa vien (Sofokls, Rasins, Šekspīrs nē.). Tad epus, nau tik strikti organisks.

*

Marx kā viela Zukun. Lasīt "Kapitālu". Nāk. Valsts kā ilgu fantāzija, ēnu luga.

(22752/7 un 8)

5.8.11.

Karalis nē, bet karals gan zinās, ka ģenetīvs ir karals. Jau tauta runā suns, ne sunis. Mums jau jāliek valoda šablonā. Tik jālūko, ka netop pārsvešināta, vāciska vai krieviskota. Sevī pašā lai attīstās, līdzi ar laika garu. [1 nesalasāms vārds] ir šablonizēta, neattīstās un stāv ceļā garīgai attīstībai. Ražoš. attīstība pārveido arī valodu, bet kultūras gaita var valodu paātrināt vai palēnināt.

Kā ražošanu gribam padarīt no sevis atkarīgu ne pēc dabas likuma, tā arī valodu grozīt pēc sava prāta.

(22750/9)

11.8.11.

"Herm[anns]schlacht" raksturisks dokuments par vācu barbarību. Tā Kleists iedomājas cīņu pret Napoleonu ar zemāko liekulību un asinskārību. Aiz lēnprātības franc. ir labi.

(22750/10)

18.8.11.

Var smieties par to, kas ir nopietns. Caur to nepazemina, bet paaugstina. Nopietnais un smagais top vieglis un pacelts. Smiekli rāda, ka smejamais ir rokā saņemts, arī garīgi aptverts. Smiekli ir gara uzvaras zīme pār matēriju. Smieklis uzvarētājs.

(22750/11)

25.8.11.

Visas jūtas un sakari ir pārejoši. Ir pēc dabas draudzīgi un naidīgi raksturi, bet arī tos loka egoisms. Arī psihiskā dzīvē vajga visu ņemt kā fizisko parādību mainu, vajga visu, kas gudrs, lietot sev par labu, par draudzību priecāties, bet zināt, ka viņa pate būtībā ir pārejoša un ar viņu nevar rēķināties uz ilgiem laikiem. Zinātne nedod vietas pesimismam, kurš indiv. dzīvi dara smagu un sagrauž. [Pārejoši?] ari laikmeta vēsturiskie likumi un idejas līdz ar pašiem laikmetiem, kaut gan tanīs metos īsti likumi un idejas. Paliekošs tikai cilvēces spēks, savā metā, un laikmetu un likumu secība un savstarpējs sakars. Bet jaušama šī spēka organiskā augšana no iekšas, jo tikpat stipri iespaidi no āras. Spēks nau organiski augošs, bet āras iespaidu organizējošs.

(22750/12)

26.8.11.

Man pārmet D[ora], ka es izlauzis durvis, kad mama un L[īze] mani nelaidušas ārā, lai sargātu manu morāli, un es viņas vēl par viņu labdarību nolamājis. Man savas taisnības nebija iet savu ceļu, man bij jāklausa, ko pavēl citi, kas man labu dara. Es cerēju savā mūžā atrast kādu, kas saprastu, ka man arī taisnība un tiesība uz savu personu. Es domāju to atradis I. Nu I. man saka, ka lamāt gan nevajadzējis, tas aizskarot sievietes smalkjūtību; mana ieruna nepalīdz, ka arī jērs aizskar vilka smalkjūtību, kad brēc no vilka kosts. Nu I. man jāsaka vēl skaidrāk: kad es uzbudinos par D[oras] minēšanu, tad tas notiekot laikam tādēļ, ka es slepen nožēlojot un jūtot savu netaisnību. I. labi domā un runā visā naivitātē, es jūtu no tā tik to, ka viņa ir dziļāk pārliecināta no manas netaisnības. Viņa tuvojas man ar visu mīlestību un piedošanu, neskatoties uz manu aukstumu, es jūtu, ka man nau nemaz vajdzīga piedošana. Es arī pret mamu nejūtos vainīgs un nebūt nenožēloju slepeni, es pat jūtu, ka man taisnība. Es esmu auksts pret I. nebūt ne kaut ko viņai pārmesdams, - viņas vainas nau, viņa runā un dara savas taisnības apziņā. Viņām ir abām kopēja taisnība, bet manas tur nau. Kur ir mana taisnība? Kur ir kāds, kas viņu atzītu? Mana taisnība, kas ir mana persona, pieder citiem, ne man. Kur ir pasaule, kur arī manai taisnībai būtu vieta? Nu es esmu gluži viens.

(22750/13-14)

27.8.11.

Mantojuma tiesības jāatceļ s[ociāl] d[emokrātijas] programmai. Prasījums tad izzudīs. Viņš loģiski vajdzīgs. Mantojums ir personas turpinājums, privātīpašums bez viņa nau domājams. Viņu atstājot, atstāj arī to. Ja arī raž. līdzekļi tiek kolektīvi, tad no mantotās privātīpašuma koncentrācijas izaugs vara administrācijas rokās, kas darīs iespaidu uz ražoš. līdzekļu lietošanu. Tie paliks kolektīvi, bet viņus pārvaldīs mantotāji. Jo valsts un dzīves, un ražošanas kārtību neatkaro būtnes, bet no dzīviem cilvēkiem, tos var vadīt, tad vada visu mehānismu.

Marksa uzbūves estētiskā puse.

Loģisks, formāls prasījums, bet teorijas šablonai jābūt loģiski pareizai.

(22750/16)

Tēlot pašu sevi, ne apkārtni, ne laika virzienu un personu,, jo arī pats pieder pie laika, pats sevi labāk zina un pats sevi vairāk jauna var radīt.

(22750/17)

28.8.11.

Schelling, Nowalis, Hölderin, Weiniger, Ern. Kircher, tanī rindā es iederu iekšā. Arī I. to saka un pirkusi Kircheri tādēļ, visi beidzas kā jaunekļi aiz nesaskaņas un riebuma pret ārpasauli. Liels smalkums, neaizskarama vīrestība un skaidrība, morāliska daudzprasība. Reizē maigums un gara asums, un skarbums. Reizē daudzprasība un tāli ideāli un - dziņa pēc praktikas un ideāla izvešanu, fantastika un darba krietnība. Tādiem raksturiem kritisks ir jaunības laiks, kad vēl nau pašu garīgu piedzīvojumu un mehāniskas sevis rokā turēšanas. Tad pārāk stiprās skaidrības dziņas un domu daudzums nevar tikt satverts vēl nenorūdītā ķermeni un lielākā daļa lūzt. Arī Kleists pa daļai še, arī Bairons. Kurš caur laimes gadījumu tiek cauri šim laikam, tas top ļoti liels. Tāds Dante, kuru noturēja domu vientulībā, atšķirtībā no sadursmes ar pasaules netīrumiem viņa aizsāktā mīlestība, nelaime. Arī man laikam palīdzēja mana nelaime: nerroja darba nespēja, nevajadzēja pazīt tuvāk pasauli, lai to tēlotu, un nevajadzēja ciest no aizskārumiem darbiem. Es zaudēju tikai 15 gadus dzīvības, bet glābis pašu dzīvību.

(22750/15)

Dostojevska personas top sauktas par slimīgām, anormālām. Izskaidro ar viņa epilepsiju. Ir labāks izskaidrojums un paskaidrojums: nau viņas slimīgas, un anormālas izliekas tik tādēļ, ka nau tādas, kādas esam paraduši redzēt, nau normālas, tātad ir anormālas. Jo viss anormāls, slimīgs, smejams un apkarojams, kas nau tāds, kā mēs - vienīgi normālie. Bet Dost[ojevskis] pat nedod varoņus, kuri taču arī mums saprotami, ja tiek tieši nostādīti ar šādu etiķeti. Dost. tēlo tos pašus ikdienas cilvēkus, visa anormālība ir tā, ka viņš tēlo tik bagāti, tik daudz īpašību cilvēkiem, kā mēs neesam paraduši cilvēkos skatīt un redzēt. Mūsu skats ir ļoti paviršs: mēs aši apzīmējam, t.i., šablonizējam cilvēkus: tas ir labsirdis, tas viltnieks, tas skopuls. Bet patiesībā katrs no šiem ikdienas cilvēkiem ir vesela jūtu un domu pasaule, kā katrs atoms ir pasaule. Kas rāda cilvēkus kā pasaules, tas rāda to, ko mēs neesam paraduši redzēt, ko normāli neskatam, un tas taču ir anormāls un slimīgs. Bet anormālus cilvēkus un anormāli ārpasauli rāda katrs dzejnieks.

(22752/9)

31.8.11.

Priekš mazām tautām pasauls valodas nodibināšana un pieņemšana ir dzīvības jautājums. Divvalodu sistēma: katra dabiskā valoda un mākslas kopvaloda ir vienīgā, kas viegli sasniedzama. Dabiskā savstarpējā dzīvības cīņā neviena no tagadējām arī lielo tautu valodām nepastāvēs un, cīņai ilgumā velkoties, vajdzēs garus laikmetus zaudēt vairāku valodu iemācīšanai: vismaz romāņu, germāņu, slāvu, tātad vismaz 5 valodas, jo jāskaita arī vismaz divas no mazām valodām. Ja iebilst, ka pasauls valoda nau iespējama tādēļ, ka uz eiropeiskas valodas dibināta mākslas valoda nebūs pieejama ķīniešiem un indiešiem, tad kultūras gaitā jau vispirms nodibināsies Eiropas mākslas valoda, ar kuru jau pilnīgi pietiktu. Bet Eirop. valodām un tautām jau tā kā tā būs jāorganizējas, lai pastāvētu cīņā pret Āziju un Āfriku. Vispāreiropeiska valoda būs ierocis šinī cīņā. Un V-eir. valoda jau pastāv zinātnē, mākslā un publicistikā, kas sevišķi no svara, jo prese ir stiprākais garīgais ierocis katrai modernai eirop. cīņai un uzvarai.

(22752/10)

Tautai vajga vairoties tikdaudz, ka 1) viņas pieaugums līdzinājas apkārtējo tautu pieaugumam, kuras viņā varētu pārpludināt ar savu imigrāciju; 2) šim pieaugumam vēl jāvairojas par tik, cik no šīs tautas pāriet citās pārvaldošās tautās aiz saimnieciskiem, kulturāliem un politiskiem iemesliem. Pēdējā vajadzība pieaugumam var tapt mazināta caur intensīvu tautas kulturālu un saimniecisku dzīves kustību, kas aiztura pāriešanu otrā tautā; 3) pieauguma veids, kurš iziet uz mākslisku cittautu pievēršanai sev, mazām tautām nau pieejams un lielām nederīgs, jo tas demoralizē viņas pašas, pārceldams dzīves centru no garīgas pašdarbības uz ārējas rupjas varas lietošanu bez garīgas pašdarbības. Tas veicina arī demokrātijas un organiskas pašvaldības pāriešanu mehāniskā birokrātismā un monarhijā. Kura tauta nespēj pieaugt 1. un 2. veidā, tai zināmā laikā jāizmirst. Otrādi ari maza tauta spēj pastāvēt, neskatoties uz pārvaldošo tautu lielāko pārsvaru skaita ziņā. No šā redzams, ka kultūrai un visu jaunu attīstības līdzekļu pieņemšanai, tāpat kā ražošanas procesā jaunu mašīnu pieņemšanai, ir galvenā loma priekš uzvaras.

(22752/11)

Ir telpa, kuru aizņem saule, laiks, kurā viņa pastāv. Ja ir telpas un laiks, tad arī ir gals, jo atoms sevī satura visu pasauli un ir galīgs. Bet tas tik līdzinājums, ne pierādījums. Mūsu gars prasa galību, jo mēs tādi esam: nesaprotam [bezgalību?]. Zinātniski pierāda vielas un spēka bezgalību tikai pēc 7000 gadu civilizācijas 1840. gados. Dvēseles nemirstība tikai kā šīs miesas turpinājums. Mūsu gars tā ir konstruēts, tāpat nemirstīgas būtnes nesaprastu galu. Mūsu nemirstība ir pārvērtībā, mūžība.

(22750/18)

1.9.11.

Ka Sofokls iznīcinājis sakarību starp vienas [drāmas?] tetraloģiju, nau solis uz priekšu, bet atpakaļ. Drāma, kuras triloģijā bija tik trīs daļas, un kura bija lieliska caur savu visas dzīves apņemšanu, ko grib parādīt Šillera un Šekspīra drāma, tika atkal saskaldīta, lieliskums tika atņemts un aptverošas drāmas vietā stājās "skati no dzīves", kā mūsu reālistiem. Pats drāmas princips tika iznicināts, jo triloģijas daļas nau daudz lielākas par mūsu cēlienu, piem., Šillera "Don Karloss", "M[arija] Stjuarte". Par to nu sauc Sofoklu par lielu; nē, Eshils ir liels.

(22750/18)

9.9.11.

Vecās modes atgriežas: ābolus dod ar mizām, pierāda to ar labām vielām, kuras sēdot apakš mizas. Vajga nu vēl tās labās vielas izvilkt un mizas celulozi atšķirt.

Mana mode: mīksts krekls un sienama šlipse, josta, bez vestes, top par modernu.

(12750/18)

Jaunā paaudze: mēs, jaunie! Vecie mūs nesaprot. Daudz pārāki. Un taču dzīvo tikai no mana galda atkritumiem, runā manu valodu, domā manas domas. Viņiem atveru durvis, un viņi, apžilbuši no gaismas, māca tos, kas spēj skatīties. Diletantisms, runājām uz viņiem daiļā valodā, un viņi domā, ka tā viņu valoda. Garīga kūtrība un uzpūtība. Demokrātijas iezīme. Viņi pļauj tur, kur es sēju, gavilē, kur es uzvarēju.

(22750/19)

11.9.11.

S. d-a Vācijā laikā neapķēra, ka jāatsvabinās no viesnīcniekiem, no alkohola. Vēsturiski izlietoja izdevīgos apstākļus, ka viesnīcas deva sapulces vietas vēl zem soc. likuma, bet arī arvien vēlāk, līdz šim. Mazākas kustības no tā brīvas, Beļģija, Somija - tautas nami, pat mums nau kopības ar krogiem. Jo tālāk, jo vairāk V-ā krodznieki nāks partijas ierēdnībā un uzņēmumos, kur materiālas intereses. [1 nesalasāms vārds] visādi veikali, [1 nesalasāms vārds] nāks krodzinieku rokās: 1) viņi veikli veikalos, 2) viņiem ir masa, kas no viņu krogu rēķiniem atkarīga. Masas kustība uz laiku atbīda atpakaļ šo krodz-u darbību, bet veikals vienmēr paliek un vienmēr būs k-u rokās. Bez tā kaitīgs iespaids arī uz partijas moralitāti, jo nevar apkarot žūpību tie, kas no tās dzīvo. Ar laiku tas atriebsies. Ar laiku iegūs lielāku svaru krievu kustība, kas jānožēlo viņas nekultūrības dēļ. Amerika pārsvērs visus: teritorijas milzīgums un vienība, neatkarība no Eiropas, ātrāks progress.

Es spēju izvest lielu politisku lomu; vajadzīgās īpašības man pa daļai ir, pa daļai es varu tās iegūt un sevi attīstīt. Plašs politisks skats, iniciatīve un kombinācija, ātra situācijas aptveršana un līdzekļu izvēle, runas spēja, patoss, temperaments, pravietība, neapjukšana piepēšās pārmaiņās, nebaidīšanās no lieliem pretniekiem, masām un briesmām, dzīvības nicināšana un nāves gatavība. Bet trūkst: nervu priekš ilgas un uztrauktas darbības, nogurums jau pēc 2 stundām, neprašana un neparaša ātri atjaunot spēkus (Napoleons pa 15 min. gulēšanu atjaunoja; es neguļu pēc savas gribas). Paradums lēni un klusi strādāt. Aizskaramība, personiska. Riebums pret maziskumu. Cienība pret cita patību, lai arī būtu zema un no manis nicināta. Vajadzētu: vingrināt miesu uz veselību un izturību. Nervu izveseļošanu. Pieradināšanās pie ļaudīm un masas. Riebuma un nicināšanas jūtu padarīšana par objektu, uz kuru varu pats noskatīties, kurus varu komandēt. Sevi un savas īpašības visas zināt un vajadzīgās attīstīt. Gribu stiprināt un virzīt mērķi. Ne vien zināt, kas esmu un ko spēju, bet arī zināt, ko vēl vairāk varu spēt un kas man ir jāgrib. Turēt rokās sevi un pasauli, kad zina, ko grib. Ir iespējams raksturi pilnīgi pārvērst, kad grib. Panākt to var, kad zina, kas jāgrib. Viens ceļš uz to: izpētīt pastāvošās spējas un tieksmes un uzbūvēt mērķi, kas stāv viņu attīstības konsekvences galā, organiskais ceļš. Napoleons. Bet ir arī otrs: gribēt to, ko grib ārēji apstākļi: tauta, cilvēce, laiks, mūžība, evolūcija, cik viņu var aprēķināt iepriekš - ne organisk. ceļš, kuru tomēr iet visa dzīvā daba. Gēte. Vēl trešais: turēt sevi gatavu uz darbību, kura gluži nenoteikta, laikam iet līdzi stumts un stumdams, kompromiss un citu orgāns. Bēbels. Šis ceļš nogurdina patstāvīgu garu, kā žurnālisms.

Man bij gadījums pāriet uz lielo politisko lomu, vācu teātrī taisni izaicināja, manteļa paklāšana. Zināju, bet nepieņēmu lomu. Visi gaidīja, ne vadoņi, bet masa. Mana kautrība masai ņēma ilūzijas par mani, atrāvās no manis; piegriezās tik vēlāk kā dzejniekam, tomēr jūtas vēl tagad kā pievilta.

Es biju izšķīries par labu dzejniekam, tas mani atturēja. Bet varbūt izšķiršana bija nepareiza. Heine ari ilgi nevarēja izšķirties; slimība viņu piespieda būt par dzejnieku. Kādas būtu bijušas toreiz sekas? Latv. soc. republika; kad jāspiežas uz citu rep-u dibināšanu: po]i, somi, mazkrievi, kaukāzieši. Vācijas iejaukšana, vācu s. d. vājums, - varbūt turki, persi, grieķi, portugāļi, spānieši. Vairāk grūti panākams: angļi, franči, itālieši. Visa pastāvēšana 5-10 gadi, tad beigas un gals un man līdzi. Iznākums: agrs pavasars; Parīzes komūna.

Otra izdevība ir domājama, vai vērts uz to gatavoties? Cik laika aizņems mani priekšdarbi? Vai netraucēs dzejas darbus šie priekšdarbi un vai tādi spēcināts organisms noderēs vajadzības gadījumā arī dzejai? Garš mūžs visādā ziņā der arī tai un visām lietām. Man daudz ko teikt un ko darīt. Vajdzīgi 200 gadi. Piemetu vēl 100, klāt, jo izplešas plāni. Jūtu spēku pieņemoties; "I. un Ā.", strādāšana, nelabos apstākļos, pašam jāapkopj un jātaisa ēst, bez sekretāra, tomēr nau iznīcinošs nogurums, bet atpūtinošs un audzinošs. Jādara ir. Būs.

(22752/12-15)

12.9.11.

Literatūra un publicistika. Publika prasa tikai pēdējo, t. i., vistuvāko praktisko labumu, kā savu dzīvi iekārtot, kā labāk justies, ko darīt? Uz to literatūra neatbild. Prasa šodien un rītdien. Atbild tik vakar uz nākotni. Lit. nespēj atbildēt uz šodienu, jo strādā ar atmiņu tikai vai atpakaļ, vai uz priekšu skatoša. Viņas orgāns atmiņa ar fantāziju. Prasa to, ko dod prāta orgāni. Tā nāks, ka nekad neatbild lit., un, ja atbild, tad atbilde ir tik gadījums. Werters Leiden Ibsenam jau nolūks, toties mazāk poēzijas.

Paceļ augst. uz laiku nopietns. Nau pārskatīš., bet gribēja atbildi uz dienas jautājumiem un to arī dabūja. Bet tā kā tie līdz ar dienu paiet, tad paiet arī tā dienas slava. Un lielākas vērtības tam nau. Bet prese tādēļ [neiespēj?], ka mana talantu, laiku aptvērēju, bet prasa ne lielu aptveršanu. Ja nu dabū lielu, tad nau miera. Pretestības slava! Wer seine Zeit geniesst, geniesst alles das Zeitlose, pat laika [galējība?]. Bet paliek tikai lielums.

(22750/20)

14.9.11.

Ibsens par sevi ņemts izliekas diezgan liels, līdzīgs gluži lielajiem. Bet tiklīdz tuvāk salīdzina viņa personu ar Šilleru, tad viņš gluži pazūd. Visi veči un rezoneri, ne varoņi: Rubeks, Borkmans, Solness, Stokmans pret Don Karlosu, Brands pret Moru, Skulte pret Vallenšteinu. Heddi Gabler pret Mar[iju] Stjuarti. Veči ņemti, lai dabūtu lētu piemēru un viņu domas un refleksijas, un sajūtas. Bet ne fiziska, ne morāliska kaislība nau maziska ikdienība, nau lieluma un varonības.

(22750/21)

20.9.11.

Es izlieku tikai savu ziņu un atziņu, pārliecināt par viņu patiesību man garlaiks. Lai lasa sev to pats, kas grib zināt.

(22750/21)

16.10.11.

Kad visi atstāj, kad ne saule, ne koki, ne ūdens nau draugi, tad viens paliek, ko es nezināju, ar visu dzirdēšanu nesapratu: tad izdomā sev dzīves draugus, to pašu vientulību, tās sāpes, bet labāk dzīves draugus, citus cilvēkus, kādu vēl nau. Tādus, kas visur Tevi uzklausa, ar kuriem nau bailes runāt, kas dzīvo citu, skaidru dzīvi. Būs izdomāti murgi, bet nebūs veltīgi, jo būs nākotnes cilvēki, un Tava vientulība un Tavas sāpes būs viņus radījušas.

(22750/22)

30.10.11.

Kad darbs liels un labs, tad viņš šai paaudzei nau vajadzīgs, kad viegls, paviršs, no citiem salasīts, vājš, tad viņš šai paaudzei der. Kad es strādāju grūti, ar visu spēku, ar labākiem, nopietn. nolūkiem, tad tas paliek neziņā, avīžu darba slava. Kad esmu stiprs, cēls, nesavtīgs, labs, tas neder. Briesmas, kas paaudzi spiež uz seklumu, uz maziskumu, tik seklo, ļauno un vājo mīl. Ne lielo, ne cēlo.

Un tomēr es iekalts šai paaudzē. No viņas es nespēju atsvabināties, ne es viņu sev izvēlējis, ne es varu atraidīt viņā dzīvot. Tās ir lielākās mokas dzīvībai. Tā ir traģiskākā netaisnība. Ar miesām jādzīvo še, gan citur. Un miesas spiestas pieņemt arī daļu no ļauna. Bet nau glābiņa.

(22750/23)

Aizdvesties vajga šinī niecīgajā intrigu un [1 nesalasāms vārds] pasaulē, žurnālisma kultūrā. Ko es še daru? Viss man svešs. Masas vadītāji arī žurnālisti, pieņēmuši grimstošo birģeļu garīgo pasauli, psiholoģiju. Garīgi atpūsties tik pie sevis, pie dabas, pie lielās kultūras Romā.

III dz. kr. Romā.

(22750/24)

1.11.11.

Šillers vairāk vācu vienību vēsturi dibinājis nekā Bismarks. Ļoti banāls. Lielā frāze, varonība, kādas dzīvē nau.

Kad [1 nesalasāms vārds] vēl Šillers nebija banāls. Kad viss panākts, varonības nau kur likt. Tad viņu sauc par banālu.

Būs atkal varonis, būs, būs atkal Š. nu lielums.

(22750/25)

6.11.11.

Man visas mākslas jāsaņem un spēki jālasa, lai saites netrūktu. Kopš apzinātas dzīves jaunībā visa darbība un dzīvība tik uz to gājusi, ka atvairītu aiziešanu, ka nemirtu. Pirmās darba jausmas, baudas, mīla, apzinīgs darbs, veikals, sociālisms, sajūsma, radošs darbs, savas īpašas pasaules radīšana fantāzijā, viss tikai, lai novērstu pašnāvību. Neviena acumirkļa nau, kad neteiktu: labāk taču ir mirt. Greizsirdība, skaudība, lai neapkaunotu manu tikko turošos dzīvību, lai tā nejustos nevērta dzīvot, kā bērnu labina ar saldumiem, un raud, kad citu glauda. Ko es vēl izdomāšu, lai atgainītu pašnāvību? Kad nu nāks vientulība, ko tad lai daru?

(22752/17)

22.11.11.

Nu likšu dienasgrāmatā, kas pāri kūso no domām, došu to pasaulei, ko agrāk nievai; barošu visus, kur agrāk baroju vienu.

*

Ikdienas cilvēks nau nemaz jāapmierina par viņa niecīgumu; viņš priecājas par savu fizisko spēku. Un ir par ko. Priecājas par savu uz leju ejošo dzīvi. Tāpat, jo tas viņam dabas likums.

(22750/26)

27.11.11.

Es tagad esmu viens. Ja es gribu pastāvēt, tad man vajga uzvarēt; ja gribu uzvarēt, tad vajga sevi pilnīgi turēt rokās: nekādu nolaidību sev nepielaist, nekur sevi nežēlot, nevienu acumirkli neatstāt neizlietotu cenšanā pēc mērķa. Katru vēstuli tūliņ atbildēt, katru darbu tūliņ padarīt, neatlikt sev salduma pēc. Visu prātu piespiest rīkoties. Veselību kopt vienmēr arī bez ārsta. Visu mīkstumu pret citiem, visu cietumu pret sevim. Nenoklīst uz blakus mērķiem. Nauda kā ierocis ir jau puslīdz rokā, var jau viņu lietot. Mērķa dēļ pārvarēties arī uz laipnību; negaidīt tās, bet ņemt sev kaut ar varu, kad prāts liek. Viens glābiņš tikai stingrībā pret sevi un aktivitātē uz āru. Prātu darīt plašāku un lokanāku, par visām lietām ašāku un drošāku. Pretnieku izolēt; sev iegūt draugus. Bet lielākais līdzeklis tomēr paliek: reizē mērķis, atpūta un veldze, un līdzeklis: produktīvs darbs. Kad visa pašvaldīšana un politika neizdodas, šis izdosies caur to vien, ka top darīts, un tā būs, kaut arī vēla, bet uzvara.

*

Es esmu labākais no mums. Vai man ir pienākums sevi iznīcināt par labu mazākam? Vai tam mazākam būs ar to līdzēts, ka lielākais pazemosies un kalpos viņam visu nākošu mūžu? Vai viņš top lielāks, jeb vai vēl mazāks? Piekāpties es varu visās vietās un visur upurēties, bet vai lielajam ir jāatsakās no sava lieluma? Vai pazemošanās ir vajdzīga priekš lieluma, lai taptu lielāks?

"Gribu būt liela izaugusi", - caur mani izaugusi, kad jūtas stipra diezgan, pasaka, Tu mani esi apvainojis, kalpo man vai ej projām. Tā saka bērni uz vecākiem, nākošā paaudze uz pagājušo. Kad vecā paaudze ir lielākā un viņai tomēr jāiet prom un vispārības lieta zaudē, tad iesākas traģika. Izlīdzināšana ir tā, ka katrai jaunai paaudzei ir taisnība, kā jaunai zālei uz Coloseuma, jo viņa ir loceklis dzīves turpinājumā. Vecai lielai paaudzei tas mierinājums, ka viņas lielā lieta, krisdama caur mazo pēcnācēju, tomēr reiz celsies līdz ar citu nākamu lielāku paaudzi, jo mazā pēcnācēja ir ari pārejoša un vēl ātrāk pārejoša nekā lielā.

*

Es par daudz esmu iegrimis apdomības darbos; līdzekļu jau puslīdz pietiek, var sākt strādāt priekš sevis paša, priekš lielā mērķa: sevi pašu un savu pasauli attēlojot - saprast un no turienes radīt jaunu ārēju pasauli. Tātad: 1) jāpabeidz norakstīt veco darbu nastu, kas ir sevis saprašana reizē ar sevis atvieglošanu un vingrināšanu; 2) jāaptver visa tagadne kā materiāls (dzeja un zinātne līdzi) - aptveršanai jābūt reizē attēlošanai: aptvert caur sadalīšanu simbolos, kuri saskaņojas sistēmā; 3) tad no šīm sistēmām, kuras reizē organiski darbi, jāaudzē lielorganiski. Lietišķība.

Jāsavieno dzeja un dzīve, prāts un sirds, griba un spēks.

(22752/18-19)

28.11.11.

Būtībai bij priekš manis 3 vārdi: pasaule, In. un es. Tagad tik 2, pasaule uzņēma sevī In., palieku pretī viņai tik es. Bet uzņemt sevī viņa nevar mani dzīvu.

(23286/91)

2.6.12. (no 1911?)

Tagad man un visam ap mani jātop jaunam. Bez miņas es nevaru dzīvot. Man tāds spēks, ka nau kur likt. Tad ir viena alga, vai mainīties un uzvarēt, atrodot jaunas dzīves iespējas, vai nedzīvot. Vai tu to spēsi?

(228752/29)