RAINIS

Kastaņolas periods

1906-1920

1914

DIENASGRĀMATA

29.1.14.

Man riebjas polemizēt. Ja nevarēs citādi, es atmetīšu visu latv. literatūru. Man arī citur būs darba diezgan, un mani pretnieki un varbūt arī visa latv. rakstniecība jutīsies bez manis brīvāki: es redzu, ka esmu tiešām visus dzinis uz turieni, kurp virai negrib un laikam arī nespēj iet. Lai top atkal miers.

(23286/277)

30.1.14.

Nāk atkal modē Verharns, sāk sīkumus un plašumus aprakstīt, visas cīņas un ideju lauku, un ieročus, un pretniekus. Mēs visi to jau sen zinām; mēs neaprakstījām, bet cīnījāmies un sajūsminājāmies, un zinājām. Un nu mums vēl rāda pretnieku un mūsu stāvokli! Kā tas nākas? Mēs par ašu pārgājām pāri attīstības pakāpei, gribējām pārlēkt uz augstāko. Bet ļaudis grib iet sistemātiski. Ne skolā nevar klasi pārlēkt. Kad citur sen izbeigts, Verharns nu ir pie mums, mēs pie viņa tomēr nākam.

(23286/278)

31.1.14.

Sentimentalitāte ir tuvība publikai. Nau neviena cita līdzekļa, kas tā tuvinātu. Sajūsma ir reti publikai. Lieluma sajūta vēl daudz retāk. Bet sentimentālības kodols: žēlīgums par kādām ne visai pārmērīgām bēdām, tas ir katrai jūtīgai sirdij. Nau nepieciešami, ka šīs jūtas būtu margarīns, tas ir tikai tik lēts sviests, ka cena gandrīz tā pate. Jūtas var būt īstas, bet tām jābūt seklām. Heine ir publikas dzejnieks ar savu sentimentālību. Viņam bez tam drusku romantika, pārākums pār ikdienas dzīvi, arī ļoti labi. Vēl labāk, ka tik drusku romantiķis, t. i., pārāks pat pār pārākumu par dzīvi. Tā talants top publikas acīs par ģēniju.

(23286/276)

8.2.14.

Mērķis dod spēkus un attaisnojumu dzīvošanai. Jā, bet mērķi garā dzīvē nepieciešami mainās. Kas dod spēku pārciest maiņas? Kas uztura pa bezmērķa laiku? Dzīves instinkts un paraša. Bet kad tie vājināti? Prāts, kas dod mērķus vai izvēli starp vairākiem. Jo mērķis nau sajūsma vien. Bet kad prāts neattīstīts vai kad nervi nespēj? Visi līdzekļi, arī nervi, ir garīgi; piepūlē viņus, attīstot un vājinot pašu enerģiju. Vajga mehāniska līdzekļa, kas nepiepūlē. Tie visi tikai parašās. Tās jādod pašam sev savas, nau jāapmierinājas ar sabiedriskām. Sākumā arī tas piepūlē, bet vēlāk parašas un vingrinājumi paši iet caur savu spēku un velk līdz visu dzīvības mašīnu. Mehāniski, higiēniski vingrinājumi, parašas: prātu attīstīt viņa dažādās spējās; klausīt savai gribai arī sīkumos; nesaudzēt sevi.

(23286/280)

9.2.14.

Katrs darbs labāks nekā katra pārdomāšana, - arī nepārdomātais. Kas izlīdzina pretrunu? Vajga mācīties tik ātri pārdomāt, ka nevar izšķirt laika ziņā pārdomāšanu no darba.

(23286/280)

10.2.14.

Zinātne ir tāpat fantāzijas darbs kā dzeja. Jo tuvu dzejai humanitārās zinātnes, un viņu slēdzieni nau uzņemami par normām, tikpat maz kā kritikas dzejai, Viņas tik reģistrē dzīves parādības, bet nedrīkst tās regulēt. Zinātnes nedrīkst apspiest dzeju, tā kā reglaments dzīvi; dzīvei vistuvāk ir dzeja, kura atspoguļo, ne izpēta un reģistrē dzīvi. Zinātnes un reglamenti tik stipri, kad dzīve atslābst, iekšējā dzīve.

11.2.14

Kad ētika grib likt svarā ne uz pastāvošā un bijušā izpētīšanu, bet uz vajadzīgā nolikšanu, tad viņa nau zinātne, bet publicistika. Par publicistiku jāņem šinī brīdī visas vēsturiskās zinātnes: visām raksturs ne reģistrējošs, bet pamācošs.

*

Kad biju nogrimis atkal greizsirdībā, nejaušs darbs pie dzejoļa izrāva. Dzejas darbs arī pieder pie mehāniskiem dzīves ierosinātājiem. Arī mehānisks darbs tā, ka tas pats pa savu laiku neļauj vaļas garīgam darbam.

*

Kad bioloģija atsakās no dzīves izpētīšanas, bet noteic par svarīgāku pašu dzīvošanu, tad to redz tūliņ kā atteikšanos no zinātnes vārda. Bet ar ētiku tas pats. Jābūt arī zinātnei, kas izpēta morāliskās parādības, un tā ir ētika, Izstrādāt mūsu uzvešanās ideālu ir labi, bet to publicistika un galvenais dzeja; ētikai šo ideālu vajga tikai reģistrēt, ne regulēt. Bioloģija izstrādājusi dažas formulas dzīvei, kas jādara arī ētikai savā laukā. Tas palīdzēs kā teorija arī dzīvai dzīvei.

(23286/281)

2.5.14.

Vāci nelasa vairs klasiķus, un viņi atstāti no dieva un no Gētes.

*

Pilsētas dzeja arī Plūdonim, arī Švābem, kas nu ir glābiņš no manis, ko prasīja Lat[vija?].

Atb. Jaunā dzeja objektīva, bez personības, episka, īstenībā didaktiska un aprakstoša. Iziet no Verharna, Oberlehrer, kurš ir atspoguļojums no Zolā. Nonēsātas drēbes un pērngada cepures. Esot formas bagātība, kas īstenībā bezformība, proza pāršķiebtām acīm, bez prozas loģikas, noteiktības, reālisma.

(23286/289)

6.5.14.

Kad netīrums top ļoti vecs, tad viņu nesauc vairs par netīrumu, bet par patinu. Un tad viņš nau vairs notīrams, bet svēti sargājams no notīrīšanas.

*

Lielais un īstais cilvēks tā izšķiras no citiem, ka viņš savā arī mazā sfērā daudz ievēro. Viņš arī tādēļ ir labas sirds, jo katru lietu un būtni dziļi ievērot nozīmē atrast viņas pastāvēšanas tiesības, un tas ir atkal atrast viņu par labu.

*

Jo kurš kuru lietu mazāk prot, jo vieglāk viņš to domā padarīt. ģēnijam liekas viss neiespējams, bet viņš dara neiespējamo.

*

Puķes, ieliktas ūdens glāzē, no sākuma uzsūc ļoti daudz ūdens un, kad pusvītušas, aši atdzīvojas. Bet otru dienu vairs uzsūc ļoti maz un laikam noslāpst, nevarēdamas dzert. Kādēļ neuzsūc? Augšdaļās vajga būt kādam sūcēja spēkam, kur darbojas tikai sakarā ar sakni. Jeb vai saknē specifisks ierīkojums? Bet zariņš, iedēstīts zemē, aug. Vai tas pats zariņš, ielikts ūdens glāzē, nonīkst? Vai ūdenī nau visu barības vielu? Jāzin.

(22751/29)

20.5.14.

Līdz 12. gadusimtenim, t. i., līdz krusta kariem, ir tirdzniecības satiksme no Bizantinas un Āzijas Caur Krieviju uz Baltiju. Krusta kari nodibina tirdznieciskus sakarus no Āzijas taisni un caur Dienvideiropu uz Ziemeļeiropu; nes reizē uz Eiropu kultūru. Bet tas aizņem tikdaudz spēka, ka atstāj vecos mazāk ienesīgos ceļus caur Krieviju uz Baltiju. Īsāki arī ir ceļi caur dienvidiem. Tātad ap 12. g. s.

*

Kultūras tecēšana no austrumiem uz Baltiju apstājas ap 12. g. s. Tātad līdz 12. g. s. ir Baltijā augsta kultūra, bet kad sākas vācu kolonizācija Baltijā, tad kultūra Baltijā jau ir sākusi iet atpakaļ, un tā izdodas vāciem iekarot latviešus un prūšus, kuri nu ir atgriezti no kultūras pieplūduma un var kultūru saņemt vairs tikai caur saviem ienaidniekiem. Tā ir latviešu traģika. Mēģinājumi atjaunot sakarus ar austrumiem nau iespējami, jo krievi priekšā. No krieviem nevar nekā gūt, jo tie tāpat atgriezti no austrumiem un tiem vēl uzmācas tatāri. Viesturs, Imants saprot šo domu. Leiši tādēļ pievienojas poļiem, lai caur tiem tiktu pie kultūras, bet iznāk atkarība, maigāka kā no vāciem, bet ilgāka. Mēģinājumi nākt sakarā ar Galīcijas krieviem, Daniļa un Mintauts. Mēģinājumi teorētiski ar kazakiem. Mēģinājumi vēsturiski: vest ar vāciem tirdzniecību neatkarīgi no Rīgas un krustnešiem; top no Rīgas apspiesti, lielās kaujas tādēļ ar kuriem ap Rīgu.

Hanza stājas austrumceļu vietā; Krievijā uzplaukst ar Hanzu Novgoroda, bet Baltija kādēļ nespēj nostāties kā līdzīga Hanzai tā kā Novgoroda? Novgozodā kultūra no varjagiem? Vai tas manāms Novgor. vēsturē? vai ir aizrādījumi? Baltijā kultūra no austrum. atgrimusi agrāk atpakaļ. Par ko nenodibinājas sakari ar varjagiem? Bij par stipru.

(22751/30)

24.5.14.

Visa diena ar I. kopā. Lasām Molo, Šilleru. Līdzīgs liktens I. Iekšējais cīniņš man, ārējais Iniņai. Mums abiem viens pamats: klasiskā izglītība. Tā vieno un pārceļ pār visu pāri. Kā būtu, ja vienam krievu kultūra vai dekadentisms, vai franču?

(22751/43)

25.5.14.

Dramatiķim likt pašam izdomāt lugas notikuma ārējo fabulu ir tikpat kā namdarim pašam cept ķieģeļus un cirst kokus. Priekš visiem šiem priekšdarbiem ir citi amatnieki. Dramatiķim ir viss viela. To nesaprast ir galīgi nesaprast drāmu un to darbu, kuru pie lugas izdara dramatiķis.

*

Man nau diezgan sistemātiskas kārtības arī periodiskās piezīmēs. Jāierīko 5 grāmatas: 1) Kalendārs: mehānisk. reģistrators līdz ar nedējas plānu. 2) Domas: t. i., šī dienasgrāmata. 3) Personiska vēsture. 4) Personiska uzbūves grāmata. 5) Projektu grāmata.

(22751/31)

*

Nogurums no traucējuma, kaut taču diezgan gulēts. Lietus iespaids.

(22751/48)

*

Kas man jādara, lai uzturētos spēkos?

Jāiegūst Latgale.

Jāiegūst Sievietes.

Jāiegūst str. masa.

Jāiegūst lauku skatuves.

Jāiegūst krievi.

Jāiegūst partija.

Jāiegūst kritika.

Jāiegūst prese.

Jādibina dien. grāmata.

-"- mans fonds.

(23479/10)

26.5.14.

Uzeju augšā pie I. pa 55 min. I. domā, ka es kā Jāzeps iebāzis 100 fr. dīķītī. Samirkstu visā kreklā, bet 2 st. nesalstu. Jūtos labi pēc svīšanas, bet tomēr nestrādāju. Lejā 40 min. Patīkami nekā nedomāt, tikai iet uz mērķi. Uznesu ēst. I.

(22751/48)

*

Saņemt sevi rokās: darīt to, ko domāju, ka tas jādara; tikai slinkums jāpārvar ar prātu. Saņemt rokās arī ekonomiski: vecie parādi nau piedzīti; izdarīt tagad to.

(22751/31)

27.5.14.

I. saka, ka nepatīk daba un arī neredz nekā dabā. Grib skatīties tik tad, kad es līdzi eju un aizrādu. Gribot skatīties ar manām acīm. Daudzi citi neredz tiešām; kad rādu, tad brīnas: jā gan, tas ir gan skaisti! Mūrnieks, slimais, daudz pateicas, ka es viņam rādījis un aizrādījis. Man tas izlikās jocīgi, pat neīsti. Kā tad viņi paši neredz, es tik gribēju dalīties priekā. Bet ir arī vēl tādi, kas arī tad neredz, kad rāda un aizrāda. Priedkalnam pat krievu ciemi liekas skaistāki, visādā ziņā interesantāki.

(22751/31)

6.6.14.

Es literārisks zaglis, kas apstrādājis Lāčpl. teiku, bet to apstrādājis arī Pumpurs un uz apstrādāšanu uzaicināja Mūzikas komisiju. Apstrādāt tautas mantas ir nospodrināt vecās bruņas un vairogus un dot tos atkal tautai. Noņemti tikai traipi un tos iznicināt ir zagt, jo tas senatnes svētums.

*

Zaļsvārcim - kukainim, galma padomniekam, apstākļi par šauriem istabā: tikko sāk laisties, atduras pret sienām. Mušām taisni labi, te viņas veiklas, viņš neveiklis. Liels cilvēks smieklīgs mazos apstākļos, bet viņš nevar tiem piemēroties, ja arī gribētu.

(22751/32)

22.6.14.

Ir tā: mazais brālis nekad nau pārliecināts par savas lietas taisnību, lai tā arī ķertos viņam pie dzīvības; viņš pazīst savu niecīgumu. Un kurš aizstāv viņa taisnību, no tā viņš baidās un gatavs to nodot katrā acumirklī, lai ari sev kaitētu diez cik daudz.

(22751/32)

8.8.14.

Prāts nau pirmais dzīves dzinējspēks. Viņš ir kūtrs un ir jādzen. Prāts sev noliek tradīcijas, dogmas, šablonus, autoritātes, kuras vairs nekritizē, bet ar kurām rēķinājas kā ar reāliem faktiem. Nu taču prāts pats zina, ka reāli fakti tie nau, bet tikai paša prāta slēdzieni, viņa agrākie panākumi. Tos viņš sev noliek par atpūtas vietām, atsakās tos pārbaudīt, t. i., atsakās ap tiem darboties un kustēties. Tradīcijas ir prāta nekustēšanās un nāve jeb muļķība. Jo nāve un muļķība ir viens, kā dzīve un gudrība ir viens. Prāts ierunā, ka tādas atpūtas vietas ir vajadzīgas, lai nepagurtu un lai ašāk varētu apspriest notikumus ar jau gataviem slēdzieniem un tikt ašāk pie mērķa, t. i., pie darbības. Bet, panākdams ašumu, prāts dod nepareizu virzienu darbībai, jo nau pārbaudījis pašu tradīciju, kura šinī gadījumā varbūt neder. Uz to ir ieruna, ka labāk kļūdīties nekā ilgi gaidīt, neizšķirties un pazaudēt visu. Bet vēl labāk ir cits: nedot prātam šo kārtības iemesli, bet radināt viņu pie tā, ka visādā ziņā ir jāizspiež lieta nevien aši, bet pareizi arī. Un priekš tā vajga radināt prātu vēl ašāk darboties un spriest. Lielie izšķir lietas brīnumaši, bet arī pareizi. Un muļķi ir tie, kuri domā, ka tur vienmēr laimes gadījumi. Nē, lielie ir tiešām visas varbūtības pārdomājuši, tikai ļoti aši. Ilgāk domāt un šaubīties viņiem nemaz nau vajadzīgs. Atsacīties no slinkuma un it visu pārbaudīt! Radināties un vingrināties ašāk domāt.

*

Pilnīga veģeterība nau pareiza. Augļi vien ēsti uzpūš māgu; sevišķi bumbieri grūti gremojami: skābums attīstās.

*

Var dzīvot vēl daudz lētāk, bet apvaino saimnieces, laupa garīgo līdzsvaru līdzcilvēkiem.

(22751/33)

11.8.14.

Mākslas valodai vajadzētu saukties Eiropas, un ne Esperanto, jo viņa ir palīgvaloda eiropiešiem un darināta no eiropiešu valodām, balstoties uz latīņu valodu. To uzsverot vajdzētu viņu vēl papildināt un par pamatu ņemt visiem eiropiešiem kopīgos: svešvārdus, zinātniskos un veikala terminus.

*

Jau reiz bija pasauls valoda un pilnīga Eiropas kopsajūta ar romiešu ķeizaru un ar pāvestu kā kopotājiem politiskā un garīgā ziņā. Visa jaunlaiku vēsture iziet uz šīs kopības ārdīšanu. Nu otrreiz uzņemas kopošanas mērķus sociālisms, tikai ar šaurākiem kopmērķiem, ar vienkāršākiem ideāliem, atsakoties no morālisku jautājumu izšķiršanas, uz kuriem pirmo reizi kristiānismā bija likts lielākais svars. Kristiānismā blakus pāvestam un morālībai attīstījās ķeizara un politiskās vienības ideja, bet saknes politikai un ķeizarībai bij jau dotas: Romas politika un ķeizara ideja. Sociālismam blakus galvenai politiskai un materiālai idejai nau morāliskas idejas, ja neņem kristiānismu, kurš nomirst. Bet varbūt no mirstošā kristiānisma attīstās morāliska blakusideja sociālisma politikai, tāpat kā no Romas politikas attīstījās viduslaiku ķeizara ideja. Ķeizara vienojošā ideja tika noveikta no šķirojošā nacionālisma, kas ir tagad pretstats kristiānismam! Kas sociālisms?

*

Kā viduslaiku Eiropas kopībai: Romas: ķeizars, pāvests un latīņu valoda - bij jākaro pret Eiropu, kuras tautas izauga uz patstāvību no mātes Romas, - tā tagadējai Eiropas kopībai: sociālismam, zinātnei (tehnikai) un esperanto būs jākaro pret Ār-Eiropu, kuras tautas izaugs uz patstāvību no mātes Eiropas - caur nacionālismu (? kā pirmo reizi) uz sociālisma pārveidošanu (? kā pirmo reizi uz ķeizarības pārveidošanu). Komplikācijas iznāk no nepabeigtas uzvaras pār kristiānismu. Arī ķeizarības ideja atjaunojas Napoleonā.

(22751/34)

11.11.14.

Atliekas no grieķu drāmas kora, tātad no pašas drāmas sākuma, ir vēl franču drāmas draugs un padoma devējs varonim; varoņa personificētā sirdsapziņa. Tiešā pēcnācībā šis draugs nāk no komēdijas verga, bet arī tur viņš bija kora mantnieks un atbalss. Līdz ar Šekspīru izbeidzās vecās tradīcijas.

(23286/279)

10.12.14.

Vēl tagad visā Eiropā mazgā miroņus. Kādēļ? Nau iemesla. Tātad te tikai atlieka no vecā miroņu kulta.

*

Sastādīt vecās latv. ticības ceremoniālu, kalendāri, dogmas. Veļu laiks.

(23286/239)