RAINIS

Kastaņolas periods

1906-1920

1916

DIENASGRĀMATA

13.2.16.

Manas neizlietotās gādības

Sibīrijas ceļojums pēc trimdas.

Neturēta runa, pārbraucot Zinīb. Kom.

Neturēta runa vācu teātrī un Risses vācu mēteļa nepieņemšana.

Kara manifesta nelaišana.

Pateicības neizteikšana jubilejās.

(29485/3)

22.2.16.

Manā dzīvē visi lielie uztraukumi, nepareizie soļi, ilgas ciešanas, pāresti, kas citiem cēlušies tikai no acumirklīgas negribas cilvēkus bēdināt vai no gribas kam patīkamu darīt. Nau te tik daudz padošanās svešai gribai, kā nespēja redzēt apbēdinātu vai aizskārtu cilvēku.

Viss man labi izdošoties, kas būšot darīts pēc mana paša gribas un dziņas, tā man rakstīja kāds grafologs. Pēc tā man jāturās. Jāmēģina būt cietam, t. i., galu galā taisnam un objektīvam. Jo tas, ko es saudzēju, - arī padevās tikai savai iegribai vai kaislībai, bet ne objektīvai lietas lietderībai. Nu man ir tik žēlums par citiem un sevi pasu.

(29485/4)

29.7.16.

Nebūt nau, kā agrāk domāja, tikai attīstība organiska, no iekšas augoša (pat visas pasaules kā organisms varbūt tas ir), bet tikpat normāla ir augšana no āras, no gadījumu cēloņiem, atkarība no citiem, no iekšējiem spēkiem. Arī organiskā augšana ir laikam pa daļai ārēja; baciļu iespaids kaut gan ārējs, saucams par normālu.

Vai psihika nau tas pats, arī augšana no āras? Apziņa tikai kopotāja.

(23286/292)

4.8.16.

Laime gan ir tā, kas nāk no āras, bez paša nopelna. Bet kad pats nau labā prātā, tad i āras laimi nevar uzņemt, un tā nedarīs laimīgu. Laime beigu beigās ir taču iekš paša; top apaug)ota no āras, bet var iztikt arī viena pati ar sevi. Bet arī te vēl nau gals; statikā nau nekad gala. Ir savstarpējas attiecības, kas dod un uztura kustībā: āra laime var pārvarēt patņa nelabo prātu vērst par labu. Un patnim sava dzīves pārpilnība jādod uz āru: jātop pašam par āra laimi citam. Un tie nau atsevišķi gadījumi, bet norma: tiklīdz darbojas patnis un aug, tūdaļ ir arī viņa pārpilnība; lai cik maza, tā staro, aug pati starodama un apaugļo citus patņus.

(22751/42)

15.8.16.

Kad kuru dienu rakstījis trīs vēstules, tad to dienu galva kā trim slotām izslaucīta tukša visu labu jūtu un domu.

*

Mušas un citi kukaiņi varbūt mana sveša ķermeņa tuvošanos ne tik daudz ar acīm, kā nojūt no gaisa saviļņojuma. Jo saviļņojums, kas mums izliekas mazs, kukaiņiem samērā ir jau ļoti liels.

(22751/43)

5.9.16.

Mans kalendars. Jūtu grām.

Mana gaita. M. vēsture. Mani dati. Datu grām.

Pirmās rudens dienas sajūta. Vēss, 14 grādi R. Līst. Visu dienu jātura logi cieti. In. salst pirkstiņi. Rakstu vēstules.

(124813/2)

6.9.16.

Atkal krīze. Es saku, kam nebij līdz pilsētai pirkt sev sviestu. Nepanes mācību. Aiziet visa diena. Raudu. Pelde.

(124813/2)

7.9.16.

Atzīst. No rīta aiznesu vēstules, sen kavētās, zviedriem. Nogurums, atpūta.

(124813/2)

12.10.16.

Kas sevi pats nožēlot sāk, to citi nožēlot beidz.

*

Nāk briesmas jau tuvu; es esmu vājš bijis un ļāvis salauzties. Nespārdos vairs, bet tapis vienaldzīgs; varu būt laipns, bez pretrunas darīt svešu, ko visu mūžu nebiju spējis. Varu spīdēt vienmēr kā spodrināts katla dibens. Nu es labs, nu to atzīst par mīlu. Riebums, izspļaut savu dvēseli. Kādēļ tad biju ticis vājš? Tikai mīla to dara. Kā tad ir? Vai mīla augstākais, kad salūzt patība? Riebums, riebums, riebums. Un tomēr, kā aiziet un atstāt, - nonīkt? Bet vai apdomāties jel mirkli atstāt mani? Nē, atstāt tūdaļ. Ko tad es? Tā jau ir tā vājība. Vai es nevaru vairs? Tad sabrūk atkal visa mana mīlas filozofija. Vai darbs nau vairāk nekā filozofija? Vai es neesmu vairāk nekā tas, kas bez manis neiztiek? Vai nau lielāks pienākums? Skaidrība, skaidrība, skaidrība.

(22751/43)

9.11.16.

Ir tagad tas pats noticis. Gandrīz ik nedēļas reiz mani jālauž. Laikam ir iedzimta vajadzība redzēt otra ciešanas, varēt salauzt un lauzt. Vai ir mans pienākums izdzist? Cik tālu tad ies ziedošanās? Dzīvību atdot, jā. Bet jau nau tas; to jau neprasa. Tā pat baidās. Jo tad jau zūdu es, kas esmu atbalsts. Cik tāls tad pienākums? Nau ārējs, bet mana paša vaļa. Ir robeža, kur daba pati neiztura. Bet pats nevar, kaut gan bez paša ziņas ienācis dzīvē. Dzīves princips uzliek pienākumu. Bet es esmu pie robežas. Ja neprasītu tik daudz darba, testamentu taisīt. Es jau nespēju strādāt. Ir jau arī mana nervoza kūtrība: nespēja izrauties. Vai arī cerība? Uz ko? Veselību?

(22751/44)

11.11.16.

Lapām ierīkota vieta, kurā atkrīt no koka. Tas pats ķirzaku astei. Vai šī atkrīt nost arī bez ārēja trieciena, kā lapa nokrīt bez vēja?

(22751/44)

30.12.16.

Priecājos, ka J. V. bij dūša palikt Rīgā, kad visi bēga, un uzturēt demokrātisko ideālu, kur viss likās jūkam. Īsti strādnieciskā demokrātija ir tautas priekšstāve, taut. valoda un kultūra ir viņai jāsargā un jākopj, tautas jauniekārta viņai jāceļ, jaunvārds jāsaka. Žēl, ka atstāju savu sarga vietu darboties jaun. tautai.

(124734)