RAINIS

Dienasgrāmata (1920. - 1929.)

1921. gads

1.1.21.

Viesu diena. Iesāka Ūdra. Tā atver durvis Veidemanim. Izrunājos; atnāk kāda jaunkundze — dzejniece. Veidemans runāja, lai dodot «Sidraba šķidrautu» Dailes teātrim.

Ar jaunkundzi runājām par dzeju vispār un par viņas un manu dzeju atsevišķi. Apskatīja visus vākus — kā tiekot dzejas taisītas. Izlūdza vienu dzeju par piemiņu.

Atnāk Rapas zēns; atnes «Daugavas kalendāru» un sveicienus. Tad atnāk liela plote sveicinātāju. Labi, ka nāk sērijām. 1. sērijā — Mierlauks, Operas Zālīts — no māksliniekiem. 2. sērijā — abi prorektori, 21 profesors un Kirhenšteins — no augstskolas. Artists Bērziņš — runājām par «Krauklīti».

Zālīts stāsta, ka Skulme jau sācis «Uguns un nakts» dekorācijas. Būšot labas.

Bērziņš stāsta — Kuga ņemšot «Spēlēju, dancoju» dekorācijas. Jau Pēterpilī sācis pie tām strādāt. Lielas idejas.

«Krauklīti» ņems Cimermanis. Ar profesoriem runājām par leiša sagaidīšanas komitejas dibināšanu. Bērziņš grib, lai būtu kultūrnieku inteliģences klubs, kurš šādos brīžos vienmēr funkcionētu. Ieminas, ka Bulduros bijis paredzēts. Kultūras birojs, bet ka no oficiālās iestādes nekas nau iznācis. Kultūras klubs varētu būt sākums Kultūras birojam. Vispār, kultūras jautājumus jāvada no sabiedrības, ne no oficiālām iestādēm.

Runājām par latv.-leišu vārdnīcu. Prorektori solās iekustināt šo jautājumu pie filologiem.

Visi piekodina nākt uz sēdēm. Saku — lai pasaka, kad jāiet. Tie atbild — katrreiz vajaga. Svarīgas kaujas tur notiekot. Ēdu pusdienu. 3. sērijā — skolotāji no Latgales: Smelters, Garjana kdze un kāds trešais, kurš varētu būt Garjans, — tievs un garš.

Visi spēcīgi laucinieki. Pilni sajūsmības par Latgali, Latviju un progresu. Katrs nāk ar savu sumināšanas runu, kuru rūpīgi sagatavojis, bet kuras izjaucu ar savu iemaisīšanos — piezīmēm. Visi vareni cilvēki, tādi, kādi mēs bijām 50 g. atpakaļ.

Skolotāju savienība ķērusies pie sistemātiskas gara mantu krāšanas.

Daudzi skolotāji labojot valodu teicējiem, ko paši atzīst par nepareizu. Vajadzētu fonogrammas no meldijām — naudas nau. Zūdot meldijas — gandrīz jau par vēlu. Bet vēl ir apgabali Ludzas nomalēs, Domopolē pie Klāniem, pie Peisas, Aiviekstes, neaizskārti no krievu un poļu iespaidiem. Tur senļatvju valoda. Grūti to saprast.

Tur vēl daudz vecas mantas, bet nelabprāt to pārdod.

Zvērējām viens otram uzticību un mīlestību. Solījos braukt ciemā. Izstāstīju kādus 5 vārdus pa latgaliski, bet viņi atrada — «dižan skaišķi» esot. 25 g. neesmu runājis latgaliski, 4. sērijā Kurcijs ar kdzi. Esam ar viņu mazo meitu — Latviju — lieli draugi. Kurcija kdzei bij veca sakta no 1870. g. 5. sērijā — Alfrēds, Rītiņš un zēns. Alfrēds stāsta, ka ministrija neļauj ievest pulksteņus. Porcelāna traukus ļauj ievest! Pulksteņi bij nodomāti Igaunijai, Lietuvai un Krievijai — ap 500 gab. Grib lielākas Šveices firmas, «Omega», «Zenit» u. c., dibināt pulksteņu centrāli Rīgā. No Rīgas izveslu uz Krieviju.

Pirms kara Krievija patērēja ap 40 milj. rbļ. Tagad varētu izvest par kādiem 40000 r.

Firma domāta ar ārzemes kapitālu un rūpniecības zīmēm, kas līdzinātos obligācijām un valsts naudas zīmiēm, — biržā kotētas.

Rītiņš ar sveicieniem un uzdevumu — lai rakstot jaunu latviešu himnu — Dievs, svētī Latviju; — agrāk bijusi — Dievs, svētī Baltiju, kura novecojusēs ar visām meitām, kas dzied, un puķēm, kas zied.

Arī Internacionāle ar savām asinīm neko nepasaka par mūsu dzimteni. Lai jauna himna saceltu jaunu sajūsmu un būtu pieturas punkts dzimtenes jūtām un centieniem. Jāmin Daugava. Apmēram tādu kā karodznieka dziesma, bet tā bij rakstīta speciālam gadījumam.

Kad tik nu neiznāk dziesma kā sajūsmas cēlēja, viņai vajaga būt tik sajūsmas rādītājai. Tad jau arī termometrs var sacelt temperatūru.

1.1.21.

Ciemā puisīts. Pacienāju ar bonbongām un gudrām runām par slidām, kukaiņiem, puķēm, burtnīcām, pasaules uzskatiem un vēl dažādām citām lielām lietām. Kad beidzās bonbongas, beidzās runas. Aizgāja skriet slidas. Mans mazais draugs apm. 10 g. vecs.

Kaktiņš, Klāra, Hektors. Aprunājām pilsētas strādniekus, kas piekāpās taisni tad, kad frakcija uzstājās par viņiem un atteicās no valdes. Nebiju domājis, ka pilsētas strādnieki, kuriem jābūt labākiem, pilni ar kalpa garu, kurš liek labāk piemēroties nekā pret kungiem urkšķināt. Ar tādu materiālu mums jāstrādā. — Ar Veidemani bij saruna par «Salameas tiesnesi». Varbūt neiet tāpēc, ka par daudz tiek izrādīta spēle, bez idejiska satura izcelšanas.

Viņš meklē citur iemeslus. — Viņam paticis mans vārds «Jaunākās Ziņās»: «Ne nepagurt, bet atjaunoties.»

2.1.21.

1 dzejolis. Segliņš un Priedīts. Pārrunājām par «Jāzepa» lomām. Kad nāks Segliņa «Jāzeps»? — Viņš atbild. — Viņš spēlēšot visu, ko liek, pat Asnati un Dinu! Teicu, labāk lai spēlē komiskas lomas, ka tik smuki atbild. Liek man priekšā rakstīt priekš kinofilmas. «Es karāi aiziedams» esot atnesis 150000 rbļ. skaidra atlikuma.

Došot man pāris desmit tūkstošus. Saku — par maz. Vajagot filmu priekš ārzemēm. Tur lieli ienākumi — lai maksā vairāk. — Runā par 100 000 r., jo es nevaru nodoties lietai pilnīgi, kad maza maksa. Tad tā iznāk tik blakus nodarbošanās. Man daudz citu darbu.

Ja maksa pietiekoša, tad var uz to koncentrēties, jo tas gluži citāds darbs kā līdzšinējais.

Veids kā drāmai. Spēt es to varētu, jo esmu dramatiķis un sekojis kiniem. Tiem ir nākotne. Itālijā kini ļoti labi nostādīti — mākslinieciski un poētiski. Nepārspējamas ainavas. Jau tagad var būt pilnīgi mākslinieciski — jauna mākslas forma. — Tikai nejēdzīgās piedevas un satura nabadzība, kuru grib padarīt bagātāku ar seksualitāti, maitā visu.

Dibinājas akciju biedrība, Vakarā strādāju. 8 sīki dzejoļi. Iekrīt prātā dāvājuma pantiņš. Plāni ar Aspaziju. Gulēt p. 12. Piekarsušu galvu.

3.1.21.

P. 8 uzcēlos. 1 dzejolis — vēl uz pagalvja.

Gulbja vīrs. Gulbis braukšot uz Vāciju. Būtu jābrauc līdz izrādes nokārtot.

Lasu kino biedrības statūtus. Pasta vīrs. Dzeramnauda. Vajadzētu prasīt, lai ierīko visi pastkastītes. Pastniekam vieglāk — mazāk laužu vajadzētu. Arī publikai labums — ātrāk dabūtu. Sētnieks. Dzeramnauda. Nams neko neesot vērts. — Olga un Deglavs. Olga aiziet žēloties ar Aspaziju. Izdodam apliecību. Deglavs stāsta, ka Bērziņš neesot atnācis pēc romāna. Saku, lai nes pats. Norunāts bijis. Šis prasot 2 r. par rindiņu. Romāns būšot 1000 lapp. 1 gadā nevarot nodrukāt. Laidīšot 2 daļās. Benjamiņš negribot novilkumu. Grāmatu izlaist maksātu par dārgu — 100 r.

Solījies ņemt Zeltiņš kopotos rakstos. Taisot stereotipu, lai vēlāk var nodrukāt. Arī maksā. Zeltiņš ar Goltu brāļudēli. Golts licies vairāk uz tekošo spirtu nekā uz grāmatu spirtu. Deglavam 2 pāri zābaku. Sola man vienus. Mērījām, un izrādās, ka dzīvojam uz vienādas kājas. — Nebūšot dzelteni, bet melni. — Edām. — Spriedām par budismu. — Atstāsta grūtības par dejas regulēšanu. Viņa laikos dejotāji par daudz spiedušies kopā. Biedrības valde nolēmusi šķirt dejotājus par puspēdu, Tiklīdz nošķīruši— saskrējuši atkal kopā. Policistu tik daudz nebijis.

Nosodīja modernās dejas.

Pētersona kdze. Ar Aspaziju jārunā. Atnesa patīkamu atmosfēru. Pēc pusdienas Lauciņ jkdze. Sajūsmināta, sirsnīga; politiķe ar iedvesmējas talantu.

Vajadzīgs cilvēks, kas mūsu pelēkos laikos var sajūsmu nest. — Smiļģis dēļ «Atriebējas». Var spēlēt ir veco, ir jauno. — Ļoti plašs ampluā. Ieteicu, lai idejas dēļ pirmo spēlē jauno. Kad būs vājš tēlotājs pozitīvā elementā, visa luga idejiski zaudēta.

Interesantāks ir negatīvais tips. Bet baudītājam.

Tā Šillera «Laupītājos» reālisma laikmets nolikts par intrigu gabalu tādēļ, ka galveno lomu izrādīja Franc Moora.

Redzēju Cīrihē kādu- citu galvenā lomā, un tūliņ visa luga pacēlās. Vieglums gan ir negatīva loma ir aktierim,

ir dzejniekam. — Bet tā būtu idejas uzupurēšana kūtrībai. — Atnāca Vilmiņa pēc stenogrāfijas stundām. Priekšā viesis. Tūliņ sākām strādāt. 2 dienu kronika — līdz pus 10 v. Saucu uz tēju. Bet Vilmiņa paliek lepna — iet mājā. Lai iet — gan atnāks rīt mazāk lepna!

Strādāju ap plāniem «Nemiera dziesmām». Ejam gulēt pus 12.

1 stundu strādāju pie vaļēja loga. Vilmiņa saka — tā varot saaukstēties. — Pa nakti bij iesnas. Viņai taisnība!

Parasts domāt staigājot vēl no cietuma laikiem. Vilmiņa saka — pie vaļēja loga arī vingrot nau labi. Labāk izvēdinātā istabā; tehniski nau iespējams.

4.1.21.

Augšā jau 7. Plāni par «Nemiera dziesmām». Iesākt ar «Prometeju». Meklēju grāmatas un aizkārtojos. Ivanovs un Teodors. Ivanovs atnesa frakcijas bildi ar parakstiem. Man jāparaksta. Solās arī priekš manis izgatavot ar parakstiem. Atpūties, uzbarojies; par pierādījumu atnesa man desas gabalu. Prezidija sēdes sāksies 18. janv. Brauc mājās. Teodors — «s mesta v karjer» tūliņ filozofēt. Šie domājuši, ka es kā godīgs cilvēks — dzīvojot siltā ligzdiņā Pārdaugavā, kuru šie tik skaisti ierīkojuši. Kas to dos! Atskrējis uz Rīgu visā burzmā iekšā! Dikti krata galvu. Ar svētiem vārdiem nostrosta. Saku, ka tad Pestītājs pats no debess ligzdas, kura vēl siltāka, nolaidās zemē no mūžības laicībā. Ja tas ienes atgaismu laicība. — «rad staratsja» mēs ar'! Bet, kad viņš to laicību grozījis ar mūžību, vai tad tā laicība nebūs arī viņu grozījusi un vai viņš uz savu mūžība aizgāja tāds pats kā bijis? — Vai tad mūžībai arī nebūs jāattīstās? — Ko citādi viņš būtu meklējis laicībā!

Teodors dikti sabīstas. Vai tad mūžība arī varot attīstīties? — Var gan! Vai tad mēs nezūdam tanī mūžībā? — Nezūdam vis. — Vai patība paliekoša? — Patība gan. Daudz esot domājis un bažījies. Priecīgs, ka var drošs būt. Bet vai tik tā esot? — Man pierādījumi skaidri zinātniskas dabas — vēsturiski. Kustība nezūd. — Meijera likums. Bet vai tas tik esot, drošs, vai neesot hipotēze. — Nau. Kopš 70 g. dabas vēstures likums. Mēs esam kustība. Dvēseles parādības ir kustības. Tātad domas un jūtas, kas tikai augstākās dvēseles parādības, arī ir kustības. Ir pat hipotēzes, ka domas un jūtas ir elektriski vai tam līdzīgi procesi. Visādā ziņā kustības, ja arī nezinām, kādas vielas. Pašas vielas pēc enerģijas hipotēzes arī ir kustības, enerģijas veids. — Un dvēseles parādības, domas un jūtas kopā ir dzīvs cilvēks. Kā tādas šīs kustības nezūd arī, cilvēkam mirstot bet pāriet citos veidos.

Kā vienkāršas dabas kustības — gaisma, siltums — šķietami zūdot, patiesībā pārveidojas. Dvēseles kustības vismaz še uz zemes paliek, tikai citādā veidā. Bet jāsaka cits: dvēseles kustībām ir iznākums: viņu kopīgā darbība dod cilvēku patību. Kā kustību komplekts viņu kopējais iznākums ir pati kustība, tā arī cilvēka patība, individualitāte ir arī kustība, tātad viņa arī pēc likuma nevar zust, tas ir gluži droši.

4.1.21.

Ja šaubas ir, tad tikai par to neziņu, kā pārveidojas šī patība, miesām mirstot. Kur paliek siltums un gaisma, elektrībai zūdot, to puslīdz visos gadījumos varam izzināt. Bet, kur paliek patība, to vēl nezinām. Un aiz pārpratuma nu ceļas šaubas par pašu kustības esamību.

Otrs pierādījums — dvēsele ir atoms, un atoms ir paliekošs. Atomu var sadalīt, bet viņa sastāvdaļas — joni — atkal top pastāvīgi un patības kā saules.

Runā Teodors ieminējās par koraļļu rifiem. Teicu — katrs mazais ķermenītis, no kura rifs sastāv, arī jūtas par patību, katra šūna mūsu miesā laikam arī jūtas par patību. Varbūt cilvēka patība arī ir tikai jons no atoma vai šūniņa no miesas. Bet viņa jūtas kā nedalāma un vienota. Nau jāaizmirst, ka atoms, kurš sadalās jonos, pret šiem joniem ir tik liels kā saule pret planētu.

Atomā atspoguļojas visa pasaule — tāpat patībā. Ja nu tomēr būtu jāmirst, — saka Teodors.

Vai labs nama saimnieks putinās savu mantu? Tu esi savu patību izkopis pus mūžu cauri. Vai tu to kapitālu nosviedīsi? Vai ekonomija nau dabas likums, un, ja daba ekonomiska, tad es negribu būt izšķērdīgs. Krāj vien pats sev.

— Daudz esot pārdomājis. Tie grūtie, grūtie brīži un ciešanas piespieduši uz domāšanu. Bet tomēr labas esot tās ciešanas.

Es sāku bārties. Spēka iztērēšana. Bez ciešanām spēki stiprāki un vairāk būtu padarīts.

Par šo tematu ļoti bieži baros. Visi mani priecina ar to, ka bij jāiet trimdā. Citādi neko nebūtot uzrakstījis. Grib cepināt uz uguns, lai tik bļauj dzejas. Kad viena dvēsele izkūp — ņem atkal citu priekšā!

Teodors domā — tas vēstures likums. Tā vienmēr bijis. Bijis gan, bet nau jābūt. Bijis ne liktenis, bet sliktenis. Mēs pārtaisīsim citādi to likumu — lai pasaulē tik daudzi par velti neizšķiestu spēkus.

Vēsturē arī visas zemes nosaimnieko savus mežus: kad tukšs — sāk dēstīt par jaunu. Ar dvēselēm dzīvo kā ar kokiem. Mēs taisīsim jaunu likumu, kurš taupīs spēkus. Vajaga tik pārgrozīt sociālos apstākļus, tad būs vispirms nost lielākais ciešanu avots — rūpes par barību. Gan tad iekārtosim aši, ka patības varēs izkopties un tapt katra par veselu, garīgu pasauli. Tagad tik retos gadījumos izdodas tapt par pasauli. Tos sauc par ģēnijiem. Katram tādam jābūt.

Ģēnijs nau ārkārtīgs cilvēks, bet normālais, un tādam Jātop katram.

Nepareizs uzskats līdz šim, ka ģēnijs ārprātīgs, nedabisks izvirtulis. Retais tik saprot, ka ģenialitāte ne slimības, bet veselības zīme. Spēki pilnā kustībā, plašumā un dziļumā, visu pretrunu kopībā ir ģēnijs.

Vilmiņa saka: būs tomēr starpība garīgā apdāvināšanā. Jā, ģēnijs viens no otra vairāk šķiras kā ikdienas cilvēki. Starpība būs liela, bet kvalitāte līdzīga. Mums laika diezgan to pierādīt ar piedzīvojumiem.

Šķīrāmies ar Teodoru ļoti sirsnīgi. Viņa acis šauras palika...

Pārrakstīju dzejas. Kārtoju prologus un sveicinājumus — plašs, auglīgs darba lauks.

Zeltmatis. Runājās ar Aspaziju. Slims bijis — plevrits. Pabāls, Viņa īstais amats — mākslas skola — režija. Draugu neesot. — Pirmais draugs lai ir sava paša māksla. Tad arī citi mīlēs. — Daži skolnieki mīlot. Tas īstais ceļš. Konkurentiem grūti būt par draugiem.

Zaldāts. Brauc uz Liepāju. Liepājas zaldāti ļoti palaisti, pat laupa. Virsnieki ar zaldātiem nesadzīvo un turas atšķirti. Izglītojošu iespaidu nedara, Es saku: Liepājā paši virsnieki dara blēņas, plēš sociāldem. karogus nost, traucē bēru gājienus un sapulces. Viņš saka: tā jau tā vaina esot. Citādi jau zaldāti būtu labāki. Patīkams cilvēks. No jaunākās paaudzes.

5.1.21.

Ilgi neaizmigu. Šorīt galva sāp — un tā visu dienu, Smelters. Latgalieši priecīgi, pateicīgi, sirsnīgi un mīlīgi. Nākot kā pie sava rada. Kur gan citur lai ietu? Lai aizdodot 1500 r. latgaliešu skolotājiem. Runā neveiklos vārdos, bet no katras kroķes spīd sirsnība.

Vilmiņa atstāsta, ka aizpērn pie kluba gribējuši nodibināt latgaliešu sekciju. Kurcijs pretī ar sīvu protestu — latgalieši nevarot kultūras ziņā tikt līdzi latviešiem. Biju domājis, ka latgalieši paši baidās. Arī tagad viņš baidījās dibināt «Jauno Straumi» Rēzeknē.

Aspazija dusmojas par neizdevušos ģīmetni. Iet pie Lapiņa — lai dod kādu ģīmetni. Vienu dabūjusi — neesot gatavas. Vajaga ģīmetni likt tādā pat apsardzībā kā literatūras darbus. Mans deguns tāds pat mans ražojums kā mans raksts.

Lūdzēja dēļ vietas. Galva sāp — nevaru neko strādāt. Pavakarē atnāca Art. Bērziņš dēļ romāna un lugām. Neļaujos piestiept tūliņ. Izdabūju «atvaļinājumu» līdz 1. aprīlim. Jāraksta «Ģirts». Aspazija arī dos no 1. jūlija. Baidos no eksperimenta, jo nekad neesmu rakstījis. Bērziņš saka: valoda man esot koncentrēta i dzejās, i aforismos. — Dramatiķis. Vai drīkstu pāriet uz citu? Viņš negrib ļaut «Šķidrautu» Dailes teātrim. Es negribu «Uguni un nakti» dot. Aspazija solās .rakstīt «Lakstīgalu» vai «Ruti». Es varētu dot ko reālistisku. Dailes teātris varētu ņemt «Zelta zirgu» vai «Pūt, vējiņi». Pulkstens 8 — pelde. Vakarā strādāju ap aforismiem. Beigās aizlasos Švābes «Kultūrvēsturi». Pulkst. ½ 2 gulēt. Neaizmiegu.

Domāju — kādā veidā labāki mirt? Smuki būtu vannā āderi laist Arī no karstas vannas var trieku dabūt; tas tikai nau tik droši. Nepatīkami, ka pēdējā sajūta savienota ar sāpēm. Drusku praktiskāka ir slīkšana. Savādi ir, ka daudz teoretizē.

6.1.21.

Agri augšā. Ap aforismiem. Uzrakstu 4 aforismus — 60 rindiņas. Avīzes. Staigāju pa istabu.

Orientācijs ar kundzi. Dikti mīlīgi cilvēki. Runājām par skolotāju kongresu. Viņš pārsteigts, ka skolotāji tik progresīvi. Sajūsmināts par Aspazijas runu. Arī melnie labi rakstījuši «Sargā». — Afelds. Lieli plāni — Rīgu padarīt par pulksteņu centrāli. Bet ministrija nedod atļauju pulksteņu ievešanai. Viņš grib iet pie Satv. sapulces. Aicina mani pulksteņnieku padomē. Es saku, ka no tādām praktiskām lietām daudz nesaprotu. Viņš esot sen manījis, ka es no veikala saprotu vairāk kā dažs veikalnieks. Man arī faktiski ir veikalnieka spējas, bet es nevaru viņas praktiski izlietot. Tas laikam atkarājas no amata, jo man kā dramatiķim visas lietas jāsaprot un jāsaprot līdz galam. Citādi dramatiķis netiek galā ar motivēšanu. Afelds brauks uz Šveici.

Veidemans. Grib, lai dod «Šķidrautu» Dailes teātrim. Nospriedām — izdalīt. Manas domas: «Šķidrauts» Dailes teātrim pēc tendences un tradīcijām.

Aspazija runājusi par jaunu lugu sarakstīšanu uz ašu roku. Mēs daudz uz to nepalaižamies, jo nāk parlamenta sēdes vakarā un komisijas rītā. Bez tam — Skatuves skola. Parakstu orderi uz 80000 r. Cerība dabūt vēl 100000 r. Vakarā izsargājos no aizlasīšanās. Lasīju persiešu dzeju.

7.1.21.

Agri augšā. Plāns par 2 g. veca «vīra» dzīves gājumu — bērna grāmatu. Būtu gluži kas jauns un interesants ne tikai pedagogiem, bet arī publikai.

Vilmiņas ideja — «Sietiņam» likt pa starpām arī prozu no bērnu un kustoņu dzīves vai fantastiskus stāstiņus. Bērniem tuvāka un mīļāka fantāzija kā reālā dzīve, jo arī viņi paši vēl dzīvo vairāk fantastiskā pasaulē. Tāpēc arī bērni tā mīl vecmāmiņu pasakas.

Lasu jaunākās vācu dzejas — «Aktionenbuch». Jātulko «Nemiera dziesmām». Apmeklētājs — dzejnieks. Nestādās priekšā, — mēs jau pazīstoties no Satv. sapulces. Es nu gan nepazīstu, bet ko tur lai saku. Nācis aprunāties, vai dzejas drukāt, vai ne. Kritiķi pārāk uzbrūkot, sarūgtinot visu dzīvi. Teicu, lai nebaidās. Kad nevar panest kritiku, kā panesīs dzīvi?

Dzīve — visasākā kritika. Kad nepanes kritiku — padara sevi par mīkstu un tad arī nepratīs sevi kritizēt.

Kas dzejā visvairāk jāievērojot? Kādās formās dzejot? Stāstu viņam: 1. likums — saturs un forma — viens. Atšķirat man — kurš ir saturs un kur ir forma, kad jūs redzat suni pa ielu skrejam? Dabas vēsturnieks pabrīnīsies, ja teiks, ka matērija un enerģija — divas lietas. Katrai dzejai sava forma, kura nekad neatkārtojas. Rādu viņam zaļu lapu. Katra savāda, patstāvīga, kaut gan līdzīga un koka sastāvdaļa. Tā arī dzeja patstāvīga, kaut gan atkarājas no laikmeta gara.

Vai uz ritmiku jāgriežot vērība? — Visa dzīve ir kustība, un katra kustība ritmiska. Bez ritina nau dzejas.

Rādīju savas dzejas. Diletanti mēdz likt alskaņas, kad viņas gadās. Tā arī viņam. Katrai dzejai sava forma. Jā, bet, ja forma diletantiska, — saku —, tāds pats arī dzejnieks.

Viņam viena traģika esot uzrakstīta. Draudot 10 g. katorga. Esot vienai meitenei gribējis palīdzēt dvēseles jautājumos. Tā jau tā grūta lieta, bet viņam grūti bijis atrast piemērotu telpu un laiku, un tā meitenes tēvs atradis meiteni naktī viņa istabā. Iesūdzējis viņu pie tiesas un apdraudējis ar 10 g. katorgas.

Mierināju — ka nau nozieguma sastāva, ja nekas nau noticis. Visvairāk baidījies par to, ka nesaucot priekšā. Lieta esot jau. Rīgā nonākusi. Saku — tas nozīmē to, ka lietu izbeigs. Tur nau nemaz jāsauc priekšā.

Viss būtu labi, ja tik viņš nebūtu savās lielās bēdās, savā sajūsmā salauzis manu krēslu. Tā man būs «dārga piemiņa». Bet es viņam to ļaunā neņēmu.

Aleksandrs Bērziņš — L. Paegles paziņa. Atbraucis no Krievijas pirms Upīša. Nevarot Rīgā turēties — bailīgi. Aizbraucis par skolotāju uz Vidrižiem. Prasa manu ģīmetni. Grib plašāk par sevi stāstīt, bet uznāk cits ciemiņš, un tā viņš aiziet.

Zeltmatis. 6. Rīgas pulks gribot Nacionālā teātrī brīvizrādi — «Jāzepu». Viss būtu par brīvu, tikai dienas izdevumus — 6000 r. — pulks segtu. — Honorāru lēti aprēķina — 100 r., bet tūlīt pieteikušies invalīdi — arī par brīvu. Aspazija ar mieru — atsakās no honorāriem. Es gribētu, lai kāds no pašiem atnāk parunāt, — citādi iznāk, ka autoram tā kā tā nekas nenākas. — Lamberts, Skulme, Mediņš. Runājām par «Uguni un nakti». Lai es sakot, ko gribot izvest. Es saku: — Viss. kas sakāms, ir izsacīts drāmā. Lai viņi saka no savas puses. Sākām apspriest. Ievadu arī izrādīs. Mediņa kompozīciju «Pāri upei» dziedās. Dziedātāju spundēs orķestrī. Ja redzams būtu, tad gājienu nevajadzētu. Kur mēness tiltu met — tur ies gājiens cauri un katra persona būs apspīdēta, ies un vēlāk pazudīs.

Pa gājiena laiku to dziesmu dziedās. 1. cēliens lai uzsver tautisko. Pretstats starp reālo un tautisko. Velni no 3 vietām nāks ārā. Velna duršana bez lēkāšanas. Parādība neies.

«Ugunī un naktī» raganu augšā braukšanu ņems, bet vajadzīgs bez kāpšanas iztaisīt. 2. cēlienā galvenās grūtības — zvēru un augu kustēšanās aiz stikla sienas. Pils uzcelšana uz prospekta. 3. cēliens viegls. Priekškars, Rīgu rādot, jālaiž plašs. 4. c. krāsas, kā priekšā rakstīts sižetā, — izdevīgas. Skatuve 3 dziļumos. 2. plānā liela ābele un klints aka spīdošām malām. Ābelē stāvēs Spīdola. 3. dziļumā — dzīru skats. 5, bez grūtībām. Cīņas vieta — paaugstināta. Kaktiņš 75 reizes gāzies, «Ugunī un naktī» kritīs, bet atkal celsies. Uzvedīs maijā. Skulmem — prieks, dekorācijām vajaga 3 ½ mēnešus. Mediņam —kompozīcijai — 7 gadus. Notes briesmīgi daudz maksā. Aspazija arī piedalās pie apspriedes.

8.1.21.

Cēlos 4. Galva sāp. Vienu stundu vēl aizmigu. Slikti jūtos. Kareivis ar vienu zvaigznīti — lai dodot «Jāzepa» izrādi par velti. Jāraksta zīme Mierlaukam, ka atsakos no honorāra.

Marija. Lai dod manuskriptus. Aspazija dos apcerējumu par «Uguni un nakti». Lilijas (Ivandes Kaijas) vēstule. Neganti pārmet par politiku.

Aspazija pārnāk no teātra sēdes. Budžets Skatuves skolai nau vēl iesniegts. «Jāzeps» gājis 20 reizes. Pirmo reizi — 13000, sestdien pāri 20000 r.

Rīta pārdomas: Kā būtu pēc miršanas? Vai pats redzētu un kā redzētu, jo orgānu nau? Bet vai tad pati redzes kustība neturpinātos? Jeb vai personība kā kustība izplatītos pa visu plašumu un reizē redzētu un dzirdētu? Kā spriestu par ļaužu izturēšanos? Mirušie sazinās, pēc manas prakses.

9.1.21.

Gulēju slikti. Miegs nenāk. Nakti cēlos augšā — galva sāp jau kādas 4 dienas. Projekts — celties un braukt uz jūrmalu — atpūsties un strādāt. Cits projekts — iet pie Pētersona kdzes — strādāt. Viņa dzīvo tuvu kapiem — kapi tik drūmi — negribu tādēļ.

10.1.21.

Galva sāp. Guļu vāji. Pārrunājām ar Aspaziju par «Ģirtu Vilku». Taisu plānus.

Mierlauks. Pārrunājām par «Krauklīša» lomām. Svešzemnieka un Glūda raksturi. Apmēram tāds sakars kā Melnajam bruņiniekam ar Kangaru. Atstāsta savas cīņas ar Duburu dēļ «Uguns un nakts», ar kritiku, Asaru, kurš grib čukstēšanu kultivēt. Tomēr darbs visu atlīdzina. Viņam palikusi taisnība. Mierlauks — pašā pamatā mākslinieks. Viņam māksla galvenais mērķis, ne materiālais stāvoklis.

«Tikai ģēnijs ģēniju var saprast — līdzīgs līdzīgu,» saka Aspazija par Spīdolu un Lāčplēsi.

11.1.21.

Meklēju vielu. Visām teiku vielām nelaime — dod augstāko momentu, bet ar garu, episku katastrofu. Ne ņemt par katastrofu, ne pielikt galu. Tāds arī «Pieres avots». Tas pats bij ar Induli, tas pats ar Augstrozi. Izdabūt varētu, kad noskaņotu uz tēva greizsirdību un vientulību. Bet kādēļ taisni šo rakstīt? — Idejas nau; var ielikt iekšā tikai pretešķības starp raksturiem.

12.1.21.

Veidemans. Stāsta par teātri; aktieriem alga samaksāta. Īre, elektrība — nost. Pētersona kdze pieņemta par darbvedi. Plāķa meita soloties atnākt. Plāķa pirmā sieva — skaista un progresīva. Tā meitene arī no pirmās sievas. Meitene atminoties, ka es viņu uz ceļiem šūpojis. Ar tēvu nevarot satikt.

Aspazija saka: «Tu esi kā velns — neproti savu dzīvi iekārtot. Es savu dzīvi ierīkoju, ka viena daļa iznāk sabiedrībai, otra — man pašai. Tev vajaga strādāt 3 st. dienā, bet tu strādā 10 stundas. Tāpēc arī tev slikta dūša un tu labi nejūties. Arī tev vajaga dienu tā iedalīt, ka viena daļa iznāk sabiedrībai, otra tev pašam. Ar atpūtām ilgi neies. Pūties un pūties! Lai tu esi pārliecināts, ka dzīvosi 200 gadus, bet jādzīvo tā, it kā tu nemaz vairs nedzīvotu. Tu esi pļēgurs — atdod sevi visu!»

Es atbildu: Pa atpūtas laiku uzrakstīju 6 grāmatas. Un pašlaik taisu 7. grāmatu. Bez tam — atbraukšana — liels lūzums. Atminies, kā tev gāja. Bez tam vēl 8. grāmata jau gandrīz gatava — «Sudrabota gaisma».

Aspazija saka: «Grūtie darbi tev jāstrādā — negrūtos tu tāpat padarīsi. Man tevi jāskubina uz priekšu — tas mans uzdevums. Es jau tev atpūtu dodu, bet piedomā arī par to, kas nāks.» Kad sāksies parlamenta sēdes, tikpat nevarēs savienot. No lielākiem darbiem — «Muroms», «Grahs».

«Muroms» — liels, filozofisks darbs. Viņā — lielas domas. «Grahs» — vēsturisks. Filozofija lielāka par vēsturi, jo vēsture ir saistīta pie laika. Man ļoti patīk «Stenka». Ko es varētu tagad strādāt no lielākiem? - «Grahu» un «Imantu», jo tie man ir te.

Aspazija saka — «Aleksandrs» būs ļoti smuks. Aleksandrs man jau no bērnu dienām mīļš. Es atbildu: Tur man materiālu nau tik daudz. Arī persiem daudz dzeju sadzejots par Aleksandru. Par Aleksandru stāsta, ka pēc viņa nāves — mūki ar tādām dusmām norāvuši tā zārku, ka pelnus izkaisījuši. Varētu tur tulkot vēl kādas Bakha teikas un maķedoniešu. «Grahu» vai «Muromu» varētu savienot ar parlamenta sēdēm.

13.1.21.

Liepājnieks. — Lai Aspazija braucot sestdien uz sapulci. Sievietes esot pārsvarā un jāsaturot kopā. Zanders zvejojot nost. Sievietes savā starpā neganti kaujoties un nozvērējušās klausīt, ko teikšot Aspazija.

Pētersona kdze. Lai eju pie viņas strādāt. — Sūdzos par kapiem. — Neesot bīstami. Miroņi mierīgi guļot. 20. janvārī pirmais termiņš. Jāizšķiras — Stukmaņi vai Sigulda. Lai Aspazija braucot apskatīt. Spriedām: cik ņemt zemes? Pētersona kdze saka: 5 pūrv. — kartupeļiem, saknēm un puķēm. Stukmaņos varētu ņemt 40 pūrv., iznāktu līdz Daugavai. Zeme gan vāja, bet Daugava. Vai nevajadzētu ņemt pilnu zemnieka mēru? — Kad 5 pūrv., tikpat jāņem kalps.

Cielēna māte viena uzņēmusi augļūdens ietaisi. Dūšīga sieva. Viena pati visu izdara. Augļūdeņiem uzlikta akcīze.

Tik nelaba dūša nau bijusi kopš tēviem un sentēviem. Nekad neesmu tik maz strādājis.

14.1.21.

Turpinu plānu «Brāļiem». Gatavs 4. cēl. lielākais ārējs notikums. 4. c. mēdz būt vājš pēc teorijas. 5. c. — psiholoģiski spēcīgs, varbūt pārspēs. 4. c. [un] 3. c[ēlienu1 arī psiholoģija pacels — tā domāju. Būtu paraugs īsuma drāmām. Ideju grūti ielikt tieši, bet netieši varēs uzbūvēt uz šķiru un rasu pretstatiem. Krāsu netrūks. Vajadzīgi materiāli.

Vēstule — lūdz sajūsmināt jaunatni uz darbu un dot statūtus jaunatnes pulciņam. Uzrakstu 1. cēliena «Brāļu» šēmu. Tāļāk gatavs, tik nepaspēju uzrakstīt.

15.1.21.

Nevedas darbs. Sagriežu papīrus, bet nekreņķējos tik daudz kā vakar. Smiļģis dēļ «Atriebējas». Vēlams papildinājums. Lieku priekšā «Pusideālistu». Viņš pareizi uztver lomu kā traģisku. Varbūt publika sapratīs. Varbūt mans labākais darbs, bet nevar un nevar publika viņu saprast.

Liku priekšā «Borisu Godunovu», Es viņu dramatizētu. Izmestu laukā Dimitrija un Marijas epizodi, lai panāktu drāmas vienību. Puškins, nebūdams dramatiķis, ņēma iekšā visu, kas tik smuks, un domāja, ka Šekspīrs tāpat darījis. Bet Šekspīra epizodu jeb gabalu tehnika ir tiešām tehnika un ne nolaidība. Mēģinot īsi rakstīt drāmas, es atradu, ko citi nezina, — ka šī Šekspīra epizodu tehnika iztek no drāmas īsuma. Īsi rakstot, vajadzīga bieža vietu maiņa. Modernā veidā sakopojot visu vielu 5—8 grupējumos jeb cēlienos, fabula koncentrējas ar ideju palīdzību. Ļaunums tas, ka bieži, ņemot vietas konc[entrāciju]. Labums tas, ka drāmas kopība vieglāk aptverama un izceļas ideja. Šekspīrs strādājis bez idejas. Viņš liek akmeni pie akmeņa — epizodes. Smiļģis liekas saprotam. Runāju viņam par vēlējumos rakstīt uz grieķu drāmas pamata — lai izceltu lielumu. Smiļģis piezīmē — grieķiem trūkstot notikumu — garāku norisinājumu.

Taisnība, tāds ir arī Šekspīrs — viņam pirmā vietā nestāv idejas, bet drāmas lielums. Grieķus mēs nesasniedzam — tas mans mērķis. Viņš protestē — Indulī esot lielums. Indulis lielāks par Jāzepu. Jāzepam sava personīgā vieta, savs egoisms. Indulis stāv tautas interesēs — bagātāks vispārības idejā. Iebildu — Jāzeps viss ir simbols.

Gulbis atnes rēķinu Aspazijai. Man tik papīri — es jau pagaidīšot. Aspazijai došot. avansu. Gulbis stāsta, ka svētku laikā — decembrī — pērkot grāmatas vājāk kā oktobrī un novembrī. Neesot naudas ļaudīm. Skolu jaunatne — nevarot nopirkt. Laucinieki, kuri pelna lielu naudu, — iet uz krogu un kino. «Trīs loki» izpārdoti tik 1000 eks. Domāju, ka pirks kā dāvinājumu uz svētkiem. «Krauklītis» arī 1000 eks. Arī «Jāzeps» — 1000 eks. Gulbis grib izdot «Uguni un nakti», ne «Induli»; to grib rudenī izdot, Viņš atzīst, ka «Jāzeps» nositis Operu. Opera — pusi tik pilna. Tas man liels triumfs. Tātad «Jāzeps» ne vien pacēlies pats, bet sev līdzi pacēlis citas lugas. Visas sēnalas tiek izpārdotas. 20. izrāde «Jāzepam» vēl gāja par paaugstinātām cenām. Tā zīme, ka vēl arvienu ļaudis plūst. Ne par velti Opera grib uzvest «Uguni un nakti»; viņa zin, ko dara.

Smiļģis teica — «Induļa» inscenējums ļoti attīstības spējīgs. Var vēl daudz dažādos veidos izrādīt. Var vēl rādīt 10 gadus. Viņš Induļa lomu atzīst par temperamentīvu. Taisnība. — Gulbim dodu jaunu ideju — grāmatā vidū, pie saknes, likt krāsainu švītriņu. Piem., «Addio bellai» — bāli zilu. Viņš atzīst par pareizu, tikai dārgi maksāšot. — Otrais — «Addio bella» liku jau vāka gleznu likt attālāku; bet ir vēl viena kļūda! Gulbis saka — šim arī liekoties, ka tur kā trūkstot. — Aiz «Treju loku» vāka — jāliek balta lapa. Jā — tā ir. Lielos — vai es nebūtu labs drukātājs? — Būtu. — Mani jau agrākais «Hanzas» drukātavas pārvaldnieks uzlielīja — es runājot par grāmatām, it kā būtu «metronpage»! Tā man līdz šim lielākā uzslava. Viņi man atsūtīja zeltainu goda lapu uz Jaungadu un 1 eksemplāru no «Muižniecības ģimeņu kronikas».

Man arī jāsaka — burtliči uzlikuši «Indulim» labāku zīmējumu nekā Tilberģis. Tas zobens ar sirdi virsū nāk no burtliča. Tagad viņš tik populārs, ka kāda divīzija bij atsūtījusi savu karogu ar šo zobena zīmi. Uz mana albuma Dzenis arī uzlicis šo zobenu. Un toreiz — atmetu Tilberga zīmējumu nost un pieņēmu šo zobena zīmējumu.

Gulbis brauc uz Vāciju dēļ «Jāzepa». Izrādās — Valters nau nemaz ņēmis līdz. G[ulbis] tur paliks kādas 6 nedēļas, kamēr būs nodrukāts. Stāsies sakaros ar lielākām firmām. Izsūtīs teātriem un Latvijas sūtniecībai dēļ propagandas. Rīgā cer pārdot — 1000 eks. Domā — būs veikals. Valters būtu griezies pie F. Virta — mūsu pretinieka.

Kultūras fonds došot pabalstu priekš «Jāzepa». Es saku — lai ieminas par franču tulkojumu. — «Ugunij un naktij» pabalstīšanu. Lai ņemot nost Grosvaldam. Lai griežoties pie ārlietu ministra. Nākošu rudeni ņemšot arī «Uguni un nakti» izdošanai. Frančiem vasarā nemaz neiznākot grāmatas. Grosvalds rēķina uz 10000 franku. Var lētāk. Vācija sevi augsti tur, bet arī mūsu valsts papīru spiestuve biļetenu labi drukā.

Vakarā — lasu Veidenbaumu, izlasu arī «Susuti». Dikti brīnos, ka «Susutis» smuki uzrakstīts. Pirmo reizi par savu darbu varu teikt — patīk. Aizlasos līdz p. ½ 2. Guļu nemierīgi.

16.1.21.

P. ½ 8 . Atbrauc Aspazija. Stāsta par Liepājas notikumiem. Dikti uztraucos par tiem. Izglābusies caur gadījumu — noticis uzbrukums no Ventspils pulka. Kad norunājusi teātrī — liela piekrišana. Pakavējusies tur un i tad tikai braukusi uz leišu biedrību. Būtu tūliņ braukusi no teātra, tiktu iekšā huļigānos. Pretim nākuši brīdināt. Teikuši — meklējot taisni pēc Aspazijas un Mendera. Menders nemaz nau uzstājies. Rudevics pēc sakaušanas leišu biedrībā braucis vēl uz kūrmāju un runājis tāļāk. Dūšīgs cilvēks — strādnieks; atstāj inteliģentu iespaidu. — Aspazija vairāk nau gājusi — nelaiduši. Postījuši teātri, laupījuši bodes. Aspazija ļoti nogurusi.

Virsnieks Priede — pateikdamies par «Jāzepa» brīvizrādēm 6. Rīgas pulkam. Esot liela daļa latgaliešu un daudzi pirmo reizi teātrī.

Metuzāls ar lielu pateicību. Dabūjis vietu. Čakstes kdze jāportretē un vēl kādi. Jātaisa Bruņinieku nama dekorācijas. Tad vēl Bružes, Kalpaka un mana fotogrāfija, Saku — lai laiž mani vaļā — tie miruši. — Rozentāla kundzes jour fixe iepazinos ar daudz māksliniekiem.

17.1.21.

Ceļos agri. Dibereju par Veidenbaumu. Jāiziet no viņa dzejas. Arējā stalaža — maza, jāņem tik tas, kas dzejai. Jābalstās uz sajūtu un uz pazīstamiem tipiem — students — dzērājs, pesimists. Sentimentalitāti izcelt uz ideju un nākotni, kuru pats vēl nezināja.

Elektriķis. Noņem 80 r., kas būtu jāmaksā saimniecei. Vīgant kdze. No vietas atlaista par to, ka gribējusi literatūru mācīt, ne gramatiku. Direktors briesmīgs.

Sūtu viņu pie Dēķena, Melnalkšņa.

Vilciņš. Vīrs ar 6 zvaigznītēm no 4. Valm[ieras] pulka. Grib «Jāzepa» izrādi. Daudz latgaļu no krievu robežas. Gribot to lugu — «Jāzeps un viņa brāļi»! Patīkams cilvēks. Smiļģis ar Aspaziju dēļ «Atriebējas».

Būs smuki. Sīkas teātra intrigas. Freimaniete — grib 10000 r. par 2 r[eižu] uzstāšanos. — Esot slima bijusi.

Kokals. «Boriss Godunovs» būšot dārgs bajāru kostīmu deļ. Smiļģis mierina — pat «Siminā» lēti izdarījuši; lai ņem «Pusideālistu». Liks iekšā pirmo redakciju — nestrīpotu -,izcels idejas pusi.

Lauciņ jkdze ar draudzeni — atnesa puķes un peperkūkas. Nedabū izrunāties — uznāk jaunkundze no laukiem.

Vilmiņa atnāca p. 8. Strādājām līdz p. 10 — kroniku. Lasīju Veidenbaumu.

Meklēju no veciem fragmentiem priekš noveles. Atradu «Virpulī» dažas sarunas, kuras man noderīgas, tik nezinu, vai viņas kā vēsturiskas nau neaizskaramas. Gulēt — 12.

18.1.21.

Pulksten 7 cēlos. Aspazijai jāiet uz Izglītības komisiju. Nebiju labi gulējis — domāju pagulēties. No rīta — domāju par Veidenbauniu. Vakar Kokals saka — gaidot «Ģirtu». Minu par Veidenbaumu — nesajūsminājas.

Paskatos uz jauniem dzejoļiem — atriebusies. Līdz šim nevarēju no tiem tikt vaļā, kaut gan sen gribēju drāmu sākt. Pilnīga periodicitāte — vajaga pie tās turēties — ražīgāka strādāšana.

Vajaga atzīmēt periodus. Dzejas periods turpinājas kopš atbraukšanas. Strādāju pie «Trejiem lokiem»; pret gribu uzrakstīju «Sudraboto gaismu». Trūkst tik kādi 3 lielāki dzejoļi, pāris mazāku un kārtojums, un grāmata gatava.

Labi, bet kad nu nāks tas jaunais periods? — Ko lai tagad daru, kad piespiežos — nebūs tik labi. Dažreiz tā bijis, ka piespiests darbs, kurš rakstot riebjas kā neveikls, vēlāk izrādās par labu.

Lirikai pa starpām strādāju pie drāmām un tulkojumiem. No decembra puses līdz janvāra ceturksnim uzrakstīju «Sudraboto gaismu».

Atsūtīja Šķipsnas dzejas — «Ejot», man tuvi arī formas ziņā. Sērīgs un mīlīgs. Pēc dzejām var spriest — varbūt taču laimīgi apprecējies. Lasu Gruznas «Kad jūra krāc». Veikli rakstīts. Visi vajadzīgie lozungi un raksturi iekšā. Pat poēzija uzlaista — «jūra krāc». Atliek tik uzvest.

Ļoti nepatīk, ka mīlestību savieno ar asins izliešanu. Mīla — augstākais cilvēka dzīvē — garīga — kā parādība, un to savieno ar zemāko — asins izliešanu. Tā «Salomejā». To var tik barbarisks, nekulturēls cilvēks. Ka tai lugai tik lieli panākumi — rāda, cik mežonīgs laiks.

Es reiz gribēju «Salomi» izlasīt, bet nevarēju līdz galam izlasīt — riebums. Vilmiņa saka — visa dzīve rāda, ka Eiropas kultūra vēl zvēriska, tik pārklāta ar plīvuru.

Lasu Šou «Šokoladnij soldaķik», Viss Šou man nekad nau paticis. — Dzejnieks, kam jāpastiprina talants ar . klauna jokiem.

Runājam par gleznām un puķēm. Vilmiņa stāsta — viņa vienmēr tiekot lūgta pirkt mākslas kartiņas un puķes — priekš citiem.

Bijis tāds mīlīgs gadījums. Piegājusi reiz Maskavā pie puķu pārdevēja pirkt kādu ziedu. Pienācis jauns, glīti ģērbies cilvēks un nopērkot visas puķes — veselu klēpi. Vilmiņa gribējusi iet prom. Te uzreiz cilvēks ar visām puķēm klāt: «Vai drīkstu piedāvāt?» Aši pārdomājusi, kā tas būtu. Viņš turpinājis: «Puķes tak visskaistākās — tanīs nekā ļauna nau.»

Vilmiņa paņēmusi arī. Jaunais cilvēks dziļi paklanījies un aizgājis. leks tā pastāv skaistuma spēks, ka viņš modina labākas un cēlākās jūtas. Tā skaistums un mīla atšķiras no itin visas pasaules.

Tik lielam garam jāizšķir lieli jautājumi. Kad mīla ir personīga lieta — viņu var atstāt. Kad tā cilvēkam būs vairāk — viņš viņu neatstās.

Mīla pāriet darbā vai citā garīgā kustībā, tāpat kā siltums elektrībā. Spēks nezūd — arī mīla ne.

Vilmiņa iebilst: Vai cilvēks ar savu darbu nepaliks viens — nenožēlos. — Paliks, bet mīla zudusi nebūs, tikai apmierinājums būs zudis. Kas viegli atsakās no mīlas — pats nau dziļš.

Mīla nebūt nau zemāk nostādāma. — Visi lieli garīgie darbi, varonība no viņas iziet kā no gaismas avota.

Vakarā lasu Šou, «Borisu Godunovu». Šou pārāk bezkaunīgs — anglisks, raksta par tādiem civilizācijas angstumiem, kurus citi nemaz nevar aizsniegt. Briesmīgi augstprātīgs, bet nekad cilvēcisks. Teicu — nepieņemšu.

19.1.21.

Plkst. 6 jau augšā. Sadomāju plānu «Veidenbaumam». Iznāk 5 cēlieni, tik 4. negrib padoties. Lasīju Veidenbauma tulkojumu «Pfaija» — stipra mīlestība, kas meklē pa visu pasauli un atrod tikai nāvē. 2. stāsts no krievu klaušu laikiem — bāreņi, māte klausībniece, muižniece.

Zālīša kdze. Pašā laikā. Lai stāsta par Veidenbaumu. — Maz zinot — Zālīts vairāk zinot. Tik daudz zināja pastāstīt — vidēja auguma, brūniem matiem, 21 g. vecs, dzīvespriecīgs. Plecīgs un veselīgs. Mīlējis runāt. Rakstījis garas vēstules — nekad bez 2 loksnēm nau bijis. Dzejas iekšā. Laikam jau tad rokrakstā izplatījušās viņa dzejas. Pats nau bijis tam pretī.

Gribējis braukt ar Zālīti uz Jēnu, Zālīts atrunājis — pirms lai pabeidzot studijas Tērbatā. Tā palicis. Materiālie apstākļi nebijuši tik slikti. Ar Beldavu bijis Tērbatā kopā. Jāpaprasa, ar kuru Beldavu — mācītāju vai ārstu? Kopā ar Beldavu kāvušies ar krēsliem pret letoņiem. Bijis liels ienaidnieks letoņiem.

Reiz Rīgā ar Zālīti sadzērušies. Nakti nākuši mājā. Uz Esplanādes sācis saukt: «Lai dzīvo Republika!» Gribējis kauties ar miesnieku zeļļiem. Šie ieraudzījuši, ka studenti, un ieveduši restorācijā, un cienājuši. Jutušies ļoti pagodināti.

Zālīts un Zvārgulis bijuši kopā Cēsu apriņķa skolā. Jēnā atsūtījis to fotogrāfiju ar cepuri — tad jau bijis panīcis. Miris ar diloni. Saku — lai pierunā Zālīti, lai uzraksta Veidenbaumam biogrāfiju.

Zīdi stāstot: «Ulmann ist ein vorziglicher Mann! Ich hab in 2 Tagen 600 000 R. gewonnen.» Ķirķis — atnesa statūtu projektu no universitātes. Stelmahers. Dauge izdošot žurnālu — lai dodot rakstus. — Lai drukā vecos.

Fredis. Stāsta par jauniem nama projektiem. Esot vairāki piedāvājumi. Klāra — par Raiņa klubu. Vakar bija Birutas svētki. Lasu vakarā Veidenbaumu un augstskolas 2. projekta statūtus. P. 10 pārnāk Aspazija, Turējusi runu studijā, — apsveikusi. «Atriebēja» smuki iznākšot. Eju gulēt p. 12. Jāiet agrāk gulēt — acis sāp no lasīšanas vakarā.

20.1.21.

Ceļos p. 7. Strādāju pie «Veidenbauma». Negrib padoties temats. Pārāk lirisks, notikumu maz, bet, tiklīdz pastrīpo notikumus, — lūst vispārējs raksturs.

Purgail. Vīrs izgudrojis automātisku šauteni. Grib, lai viņam dod darbnīcu. Sūtu pie ģen. Baloža.

Pētersona kdze. Siguldā klubs lūdz māju un dārzu priekš kluba vajadzībām. Tātad lieta nemaz negrozās ap mums. Jāņem Stukmaņi. Ja mēs neņemsim — muižu izdalīs bezzemniekiem. Mēs līdzīgām tiesībām ar bezzemniekiem, tik mums drusku mazākas.

Aspazija pārāk no teātra. Smuki. «Atriebējas» ģenerālmēģinājums. Publika — bezdarbnieki. Dikti pelēki, novārguši. Labi spēlējuši. Mazi bērni dacojuši un dziedājuši. Dikti auksts teātrī. Visi sēdējuši ar mēteļiem. Visapkārt ļoti slikti kurina.

21.1.21.

Itin vāji gulēju. Slikts sapnis. Māsu redzēju Vilmiņas apģērbā.

Mildiņa Robiņ. Runājām par matemātiku. Stāstīja par mājas apstākļiem — gaidāmo procesu. Brālis grib dzīt visus no mājas ārā — māti, māsas. Saku — lai ņem no tēva vekseļus vai lai liek tēvam pārdot māju viņai. — Baidās. Labāk grib ciest badu un atmest studēšanu.

«Daile un darbs» darbvede. Atnes «Kluso grāmatu» — 5 eksemplārus. Aizrādu uz nolaidīgu nodrukāšanu — tukšas lapas atstājuši. Izdevums glīts. Vienu eksemplāru aizsūtu Misiņam, jo viņam no visām manām grāmatām mēdzu sūtīt. — Pētersona kdze. Parakstu formulāru Stukmaņu zemesgabalam — 15 hektāru zemes. Slikta zeme, bet pieeja pie Daugavas. Mēbeles lai taisa. Pats arī gribu taisīt — tēvs galdnieks bijis.

Atmetīšu visus amatus un iešu par zemesrūķi. Viss apnīk. Lirikai tāls — redzēt nevaru! Drāma negadās. Politika apnikusi. Laikam cilvēks bez atpūtas nevar iztikt. Sešas grāmatas jau izdotas. Septītā — «Nemiera dziesmas» un astotā — «Sudrabota gaisma».

Aspazija aiziet ar 2 pavadonēm — Mildiņu un Vilmiņu — uz «Atriebējas» pirmizrādi. Kārtoju tulkojumus. Iznāks labi. Aspazija pārnāk no teātra, Dabūjusi puķes. 4. cēlienā pielikuši trepītes pie skatuves, lai varētu uzkāpt uz skatuves. Bijusi pēc tam frakcijas sēdē. Grib streikot 26. janvāri, bet nevar vienoties.

22.1.21.

Gulēju pavāji. Uzmodos vēlu — p. 8. Nodarbojos ar «Nemiera dziesmām». Lasu avīzes. Dzelzceļnieku kongress mani sveicina mīļi un vienkārši.

23.1.21.

Vājš guliņš, Strādāju ap «Nemiera dziesmām». Avīzes. Jūtos vāji. Pēcpusdienā Mednis ar kdzi un lielām dāvanām: albumu, medu, āboļiem, virumu bundžiņu un hiacinti.

Kundze prot izrādīt ar vaibstiem dažādus raksturus. Sakām, lai iet par kininieci. Mednis saka, ka fotogrāfijā var tāpat jaunus mākslas ceļus atrast. Rieksts izsaucies, ka jūtot gan vecā nederību, bet nespējot atrast jauno. Mednis grib jaunā ekspresionistu virzienā uzsvērt fotogrāfijā tikai svarīgāko un spilgtāko, ar ko darītu lielāku iespaidu. Atmesties no vecā, reālistiskā.

Klio Mednis — mākslinieks ar saviem līdzekļiem. Viņš arī nedzenas pēc materiāliem labumiem. Man liels prieks par viņu. Nau onkuļu meklētājs kā Lapiņš.

Vēlāk atnāk Biruta Skujeniece ar Sēju no Kraujas referāta. Atnesa man referātu par «Čūsku vārdiem». Klubā publikas bijis maz.

Biruta pierāda, ka neapspiež savu skolnieku individualitāti, bet māca tikai vajadzīgo tehniku. lesācējam nemaz vēl nau individualitātes, ko apspiest.

Kad skolnieks piesavinājas tehniku, tad viņam jāatzīst sava individualitātes, tehnika.

Arī rakstnieks iesāk no pakaļdarīšanas meistariem un vēlāk tikai atrod stilu.

Man mācības gada nemaz nau bijis, jo vēli iesāku — kad jau biju gatavs.

24.1.21.

Fragmentāriska gulēšana. «Nemiera dziesmas» — kārtoju. «Daile un darbs» darbvede — atnesa grāmatu. Cielēns ar vēstuli. 2 lūdzējas. Par viņām man vēlāk stāsta — esot blēdes. Viņas man stāstīja — maksājot 40 r. dienā par istabu. Izrādās — dzīvo mūsu mājā pie sētnieka un nemaksā nekā. P. 8 atnāk Vilmiņa. Strādājam līdz p. 10. Pārtulkojām 1 dziesmu un rakstījām kroniku. Gulēt p. ½ 1.

25.1.21.

No rīta tulkoju. Priedkalna kdze — aicina uz priekšlasījumu. Pats arī esot vārgs. Grib izdot lielu higiēnas grāmatu. Viņš — lietpratējs higiēnas jautājumos. Ar politiku nenodarbojas. Spitālīgam zāles izdzērusi — visus 2 kilogramus. Ar tām zālēm var apturēt un vātis slēgt.

Deglavs — ieklepoja iekšā un ar steigu metas pie tējasglāzes. Tad tik sāk runāt. Esot kara tiesā — tepat citadelē. Romānu neņemot. Raksta publicistiku. Romāna 2. d. ies — līdz 1905. g. pulciņam, 3. d. līdz rītdienai. 2. d. gatava.

Dārziņa māte. Spirgta; bijusi 1 mēn. uz laukiem. Krāsa uz vaigiem, dusuls mazāks. — Mūsu veco braucītāju ārstē-

šanas māksla tagad Eiropā visjaunākā metode — masāža. — Atgādina, lai Izglītības komisijā par viņu parūpējos.

Vīgner-Grīnberg kdze. Vainīgie brīvi staigājot apkārt; bet viņa tomēr nesaka — kuri tic vainīgie. Tādēļ nevar arī viņai līdzēt. Aizstāvēs Krastkalns. Grīnbergs slims bijis. Strādājot slimnīcas kantorī. — Apgādības ministriju paši sauc par «pašapgādības ministriju».

Žēlojas, ka atlaiduši no Operas. Bet Opera baidījās, ka publika viņu neizsvilpj. Viņu tura par vainīgu, ka pavedinājusi Grīnbergu. Rādījusi izmeklēšanas tiesnesim savus briljantus — tie skatuves briljanti — neīsti. Arī Čakste esot publikas uzskatos par viņas vainīgumu. Dzīvoklis esot liels, bet tukšs. Lietu atliekot uz marta mēnesi — papildu izmeklēšanai. Nevarot neko atrast, jo nevainīgs. Ielūdza pie sevis ciemā. — Kad mēs iesim, tūliņ visi teiks — viņi nau vainīgi. Daudz tievāka nau palikusi.

Vīgant kdze. Izstāsta visu savu dzīves gājumu pa Saratovu, Turkestānu, Sibīriju, Rīgu un atkal Turkestānu, Samarkandu, par Jāni Asaru, Želtmati, par Bausku, Liepāju un Rīgu.

Biruta. Grib spēlēt Dinu. Biruta neatzina aktierus par māksliniekiem, tagad aktieri negrib ar viņu kopā spēlēt. Es negribu arī viņiem to uzspiest. Runājām par veco un jauno mīlu. Vai mīla neattīstīsies nākotnē? Vēsturē un dzīvē pazīst vairākas pakāpes mīlas attīstībā. Vienmīla var pāriet daudzmīlā. Arī idejas mīla ir mīla un iet uz daudzām lietām.

Fiziskā mīla arī var turpināties attīstīties. Vienmīla ar atkārtojumiem var būt savā ziņā daudzmīla, tikai ne laikā, bet telpā. Es indusus ņemu kā materiālu. Brīnoties par «Jāzepa» beigām.

— Būtu lasījusi agrākos rakstus — nebūtu vajadzējis brīnīties. Bērni saprot lielo runas, kad tie iedziļinājas pārrunājamās lietās.

Mēs runājām ļoti nopietni ar zēnu, un interese bij abiem. Viņš atmin un mājās atstāsta mūsu sarunu: «Esot ļoti prātīgs cilvēks.» Mana interese arī nebij vis novērošanā, bet tieši lietišķa. Nelaime tā, ka lielie neņem nopietni ne bērnus, ne viņu lietas, un tā nemanto ne viens, ne otrs.

— Es kā 6 g. vecs puika biju tai pārliecībā, ka lielie neko nesaprot no bērniem, un domāju, ka jāraksta tādi raksti, ko jāraksta bērniem priekš pašiem bērniem, kur lielie nemaz lai nemaisās iekšā.

Faktiski tā ir, ka katrs augums redz tikai savu un ar to satiekas. — Vismaz ir kādas 3 paaudžu atsevišķas pasaules, un tā vajadzētu arī nošķirties apzinīgi, kas tiek darīts neapzinīgi. Katrā augumā ir gluži atsevišķi jēdzieni par visām lietām un arī morāle.

26.1.21.

Saule lec — ne priekš manis — priekš mākoņiem. — Tulkoju 3 dzejas. Aspazija iet uz sapulci, bet apslimst un neaiziet. Prologu arī netaisa. Aiziet uz Satversmes sapulci. Viņu izsauc Nik. Kalniņš — vēlāk lēmuši sūtīt delegātus runāšanai. Klāra teikusi — lai iet, bet lai demonstratīvi atstāj.

Konrāds. Pēc tam kāds tirgotājs, Zaprovskaja, Veidemans. Sasaukšot organ. komisiju un arodniekus, kaut gan baidās, ka tie nesaņem teātri savās rokās. Klubam būšot enerģiskāks priekšnieks. Saku — lai pieņem krietnu darbvedi — lai maksā krietnu algu. Tāpat arī māksliniekiem. — Lai rīko labus koncertus.

Iniciatīve iziet no kluba, visi pakaļdara un pārspēj. Mūzikas rītiem došot varbūt subsīdiju. Teātris saņēmis 100000 r. un vēl paliek pāri 55000 r. parādi. Man vien kādi 30 000 r., nemaz vēl nau maksājuši. Cerē uz februāra beigām uz tautasnama pabalstu. Neesot ietecējušas summas fondā. Veidemans piesolās atvest visu kluba valdi priekš apspriedes. Atnesa itāļu likumus par laukstrādnieku apdrošināšanu. Lai tulkoju — par 1 r. rindā. — Avīzes man maksā 4 r. Esot arī dāņu likumi. Izstāstīšu saturu tāpat — bez 1 rubli.

Sparīgi rīkojas. Visu kategoriju strādnieki iekšā, arī tie, kas nebij. Grib rīkot apdrošināšanas padomi. Ministrijas nevajadzēs, iztiks ar sociālo departamentu. 11 lekcijas turējis par apdrošināšanu, pāri par 100 klausītāju bijis — nākamie slimokasu darbinieki. Brauks ar īsāku referātu uz visām lielākām pilsētiņām. Tā no lejas spiedīs pret augšu. Apdrošināšanas likumu grib dabūt gatavu vēl šinī sesijā — pavasarī. Vēlu aizgāja. Lasīja krievu liriku. Tulkoju — 2 dzejas. Jo vairāk tulko, jo vairāk trūkst.

27.1.21.

Ceļos agri — 7. Aspazijai jāiet uz komisiju. Negāja — apslima. Gulēja un taisīja korektūru «Ziedu klēpi». Es tulkoju dzejas. Pārtulkoju — 5 dzejas. Lasu «Ullenspiegel» un krievu teikas. Atnesa pavēsti uz Lāčplēša ordeņu sēdi.

Leišu virsnieks. Atnesa no Natkeviča septiņas grāmatas un vienu tautisku lentu. Vilmiņa — atnesa ziņas par Ģertrūdes ielas namu. Strādājam līdz p. 10.

Atnācis «de jure» valstij, bet ne tautai. — Lielā dziedāšana, spēlēšana un — šaudīšana.

28.1.21.

P. 7 augša. Vingroju. — Lasu avīzes. Nau kritikas par «Atriebēju». Apsveikums no Raiņa kluba. Aleksandra vārtu nodaļas. Lilija.

Eju staigāt. Daugava dikti nejauka, viss ģīmis apvižņojis. Kas tas par ūdeni — ar ledu piesvaidīts! Vilmiņa atnāca. Rakstījām kroniku un rediģējām tulkojumus. Vakarā lasu «Kalevala». Nebij nekad dūšas bijis ķerties klāt, bet vakar ielasījos un dikti patika. Varētu arī latviski tādu eposu sarakstīt. — Otrais plāns. Gulēt p. 12. Nokavēju Aspazijai miegu, un viņa nevarēja labi gulēt. — Aizlasos.

29.1.21.

Mostos agri, ceļos vēlu — p. 10. Uznāk Mārtiņš. Nedabū paēst un muti nomazgāt — uznāk lauciniece ar visu puķi. Slaiks cilvēciņš, bet māksliniece, tik nevarot tikt pie mācīšanās. Brālis labs cilvēks, bet nevar satikt ar viņu. Aizbraukusi no viņa — uz Rīgu dzīvot.

Tirzmaliete arī nesaprotot. Mierināju, kamēr beigās drusku iesmējās. — Dvēseles tukšums. Gribu nodot labas rokās. Aizsūtīju pie Pētersona kdzes. Visu nedēļu baidījusies nākt. Nebūtu tāds sniegputenis — nebūtu arī šodien atnākusi. — Gribēju sākt mazgāties — atnāk Kokals un Smiļģis. Aktieri nostreikojuši vakardienas izrādi — «Salomeju». Auksts bijis —7°.

Bij sanākuši valdes sēdē pie manis. Nomazgājos, bet brokastis izputēja. Sāku ēst pusdienu—atnāk Veidemans. Apēdu 1 kartupeli — atnāk Prūsis. Pēc tam sāka nākt visi. Krepliņš — atnesa necerēti labas ziņas. Atnesa vēstuli. Esot daudz rakstījis Ķirpēns — neko neesmu saņēmis.

Gruzna, Smiļģis, Kokals un 2 aktieri — nospriedām izmeklēt ar lietpratējiem apkurināšanas jautājumu, uzskatīt kontraktus par lauztiem un noprasīt aktieriem, kas grib palikt, parakstus. Ainiņa. Ielūdz uz 4. vidusskolu. Aspazija aizgāja uz «Pānu» skatīties — cik tai interpelācijai pamats. Kambals buntojas. Tulkoju. Lasu «Kalevalu».

30.1.21

Aspazija vakar bij uz «Pānu». Pārnāca vēlu. Lieli plikumi esot. Galvenā loma pat bez triko. S[atversmes] sapulcei iesniegts pieprasījums no Kambala par lugas aizliegšanu. Frakcija balsos pret iesniegumu — lai neievestu cenzūru. Aspazija pret «Pānu», bet arī pret cenzūru. Līdzeklis ir — teātra reforma, ne cenzūra. Teātrim jānāk lietpratēju rokās, kas par visu atbild. Tagad tik dramaturgi, kuri neko nau atbildīgi. — Dabūju nomazgāties un brokastis paēst. Paegles kdze. Izrādās, ka viņa man radniecīga. Dzinām ilgu laiku radus kopā. lestigām tādā radu biezoknī, ka vēl tagad esmu kā apmaldījies.

Atnāca Bandrevičs — mūsu sūtnis Lietuvā — apsveikt mani ar «jurīti». Esmu ar viņu jau 3 reizes ticies, arī Bulduru konferencē. Viens no vissimpātiskākiem diplomātiem — ļoti labi saskan uzskatos.

Pārups. Runājām par mākslas apsardzības jautājumu, par mākslas veicināšanas biedrību. Paegle atstāsta, ka mūsu izstāde Stokholmā neiznāca tādēļ, ka Grosvalda kdze negribēja, ka kāds brauc līdz. Kora uzstāšanās Helsingforsā nenotika tādēļ, ka valdībai kuģis bijis vajadzīgs siļķu vešanai. Teātris jau bij nodots no somu puses. Transeijs gribot dabūt atpakaļ savu mākslas kolekciju, kā novietošanai vācu sūtniecības namā. No turienes izvest nenāktos grūti.

Sadzinām ar Paegles kdzi, ka radinieks bijis kurzemnieks. Rads man. bijis kāds aktiers Majors, bet netikām visus radus sadzinuši, paliek pāri mītiski radi Vitebskā, pat ar Pliekšāna vārdu. Biju lepns, ka esmu viens pats Pliekšāns.

Aspazija gatavojās uz galvas mazgāšanu kultūras jautājumu neievērošanā. Zaprovskaja ar biedreni. Doriņa. Sūdzējās par pasaules nelabu iekārtošanu un par katru cilvēku atsevišķi. Beigās dabūja kompromisā — vēl paciest. Maz laika. Iet augstskolā. Studentu starpā jūtas gluži sveša. Atnesa man šodien kāds svešs cilvēks — neredzēju viņu — «Jaunā Komunāra» izdevumu, kur iekšā dzejolis par mani ar pārmetumu, ka es nomiris, bet cer atdzīvināt manu pagātni. Dikti mīlīgā tonī rakstīts.

Vilmiņa. Strādājām no p. 8—10. Kroniku un 1 tulkojumu. Sacerēju 1 jaunu, bet kaut kas pret liriku, Gulēt ½ 12.

31.1.21.

Lasīju leišu rakstus vēl vakarā. Gulēju labi. Bet Šodien jūtos nervozs. Cēlos 7. Dzejoli domāju. Vēlu uzrakstīju un tad bij no jauna jātaisa. Atmiņa slikta. Ļoti bieži paliek dzejas neuzrakstītas. Šis jaunais dzejolis vēl nenozīmē, ka būtu atmodies lirisms.

Ģenerālis Deglavs ar lieliem, melniem zābakiem. Zābakus jāmauc nost — tie priekš manis, jāsūta tiem pakaļ. Stāsta, ka «Skatuves skolu» jāpielīdzinot vidusskolām — algas ļoti zemas. Ja pielīdzina augstskolai — jāprasa diplomi, kas atkal nau iespējams. Viss punkts strīpojams, bet lietai jāiet caur Satv. sapulci — jāpieņem. jauns likums. Rozīts licis nelaist Dailes teātra aktierus Nacionālā teātri.

Deglavs «Rīgu» neturpinot. Sētnieks. Fredis nerādās. Sētnieks stāsta par Alberta ielas 4-stāva namu un par namu Klostera iela. 6. Pētersona kdze. Lauciniece bijusi pie viņas. Dikti izbrīnējusies, ka es viņai neuzbļāvis. Nebijis dūšas pie manis nākt — nākusi pie Aspazijas.

Aina — avīzes. Rijniece. Žēlojas, ka no dēla kopš 2 mēn. nau atbildes. Baidās, ka nau nošauts. Solījos dabūt ziņas. Varbūt, ka Rijniece nāks pie mums, ja Mīla ietu prom. Strādājam ar Vilmiņu no 8—10. Vilmiņa netika nekā ēdusi vakariņās.

Vakarā lasu Bartels «Weltliteratur». Gulēt — 1. Aspazija baras, ka vēlu iet gulēt. — Slikta dūša.

1.2.21.

P. 8 cēlos. Slikta dūša. — Dzejniece Šlesser ar lielu manuskriptu. Pilnīgi iesācēja. Grib, lai viņas rakstu kur ievietojot.

Smiļgis dēļ «Atriebējas». Ēdam pusdienas abi. Attecēja pelīte — sākām strādāt. Vīgant. Stāsta par grūtībām ar uzņemšanu. Par skolotāju. Visvairāk Zālītis pretojies, Sētnieks — dēļ nama. Vācietis — lūdzējs.

Lasu konfiscēto R. Lapsas grāmatu. Atnāk Aspazija no parlamenta. «Pānā» nau runājusi. Kurcijs un Dermanis runājuši. Dermanis — labi. Laulības likumā Aspazija runājusi 3 reiz. Izkritis spīdoši cauri — 22 un 51 balsis. Civillaulība gan fakultatīva, bet, tā kā lielākā daļa laulāsies baznīcā, tad paliek bez nozīmes. Aspazija atnes Dauges grāmatu — manu biogrāfiju un dzejas tulkojumus. Sāku lasīt to un eju gulēt p. 1.

2.2.21.

Augšā jau p. 6. Nelaba dūša. Lasu ebreju poēziju. Zeltmatis mani aicina uz jubilejas izrādi «Jāzeps un brāļi». Blēži — vakar bij jau 27. izrāde. Viņi tik vēl skaitīja—24.

Zeltmatis esot «Druvā» uzdūries uz «Pūt, vējiņi». Grib atnākt vēl parunāt.

Viņš man ieteic savas zāles. Anna. Mācu rakstīt noveles. — 1. lekcija. Birutas vēstules nesēja, kuru nepazīstu. — Studijas audzēkņiem, bet mājā, tepat lasu viņiem -lekciju. Klāra aicina uz skābiem kāpostiem un desām. — Lai braucot es uz Vīni.

Klāra grib sievietes ieinteresēt, sākot no rajona, ne no lielām sapulcēm. Lai es rakstot publicistiku. Lai es izliekot savu programmu avīzēs.

Vakarā lasu portugāliešu Camoes dzejas, Verlēnu, Bartelsu. Gāju gulēt p. 12.

3.2.21.

Slikti gulēju. P. 6 augšā. Nelabi jūtos. Atnesa dzejas sprieduma došanai—Heine.

Brālis Deglavs. Stāsta — rīt padomes sēde un otrdien spriedīšot par Skatuves skolu. Aspazijai jaut. Samaksāju par zābakiem — 800 r. Eju staigāt.

Pirmā staiga pa klusām ielām. Te uzreiz žīds klāt — lai drēbes pārdodot. Iemaldījos Nikolaja ielā un iekritu pazīstamos. Pirmais noķēra Cielēns, tad Hermanovskis, un tad es teciņus atskrēju mājās.

Furman kdze. Atnesa Aspazijai biļetes uz kādu vācu izrīkojumu. Viņa latviski knapi runā, un vieta — Teātra bulvāris — sen vairs nau. Kad Aspazija atraida — nāk otrreiz atpakaļ un atvainojas. Vakarā lasu Verlēna «Gefāngnis». Gulēt ½ 2

4.2.21.

Lasīju, vakar vēlu aizgāju gulēt, bet šodien jau p. 7 augšā. Lasu Camoes sonetes. P. 12 gāju staigāt. Gāju uz Romanova ielu Nr. 3 — namu apskatīt. Nevienu nesatiku.

Liepiņ jkdze. Atnesa Aspazijai «Atriebējas» korektūru. Prasa man manuskriptus priekš žurnāla. Došu 4 dzejoļus. Vilmiņa atnāk. Strādājām — izlasot dzejoļus.

Klāra. Atnesa puķes. Šovakar jāiet uz teātri — sāku jau iepriekš kreņķēties. Dikti negribas redzēt «Jāzepu». Sen jau tam pāri. Gribu jaunu sākt, un nu man rāda vecus vekseļus.

Pārnāca Aspazija. Ejam abi uz 25. «Jāzepa» izrādes jubileju. No partera pa trepēm uz skatuvi uzved. Mierlauks norunā runu, kuru papriekš izrunā sufliers. Man nāk ļoti smiekli — aizslēpju viņus aiz laipnības. Pat bez vārda runas sabučojamies, bet Mierlauks neatlaiž — sper 3 reizes priekškaru augšā un demonstratīvi izpleš lauru vaiņagu ar visām šleifēm. Tai publikai taču jāredz, cik liels tas vaiņags un cik dikti esam pūlējušies. Aktieri mīlīgi un aplaudē. Es atkal viņiem pretī. Ļoti mīļi sadzīvojām kopā — jārunā arī uz aktieriem. Sagrābstu pāris vārdus turpat no kulisēm. Saku — kad jau tā velk ārā no gultas, tad jānāk ir. Saku — nevarēju iedomāties, ka no tās pelēkās grāmatiņas iznāks tādi lauri un puķes.

Toties atkal gluži sveša publika. Nekur visā Latvijā tik sveša nau bijusi. Platām acīm un muti skatās, kas tad šis tāds. Pat jaunatne gluži sveša — nevienas pazīstamas sejas. Vecais Dravnieks izsauca mani uz Satversmes sap., bet pusceļā sauca atpakaļ — jau nobalsojuši. Mākslinieku ložā 4 somi — 1 militārs atašejs un 1 valdības priekšstāvis. Pēdējais labi iesūcies. — Uzskata Latviju par krogu pēc Somijas sātības! Solījās sestdien vai svētdien atnākt.

Tad 2 krievu aktieri no Maskavas Dailes teātra. — Gaidarovs un Gzovskaja. Brauc uz ārzemēm rīkot krievu izrādes. Grib «Jāzepu» krieviski vai vāciski. Arī «Zelta zirgu» no «Latišsk. sborņika» un dzejas.

Freinberģis un Bērziņš solījās viņiem pagādāt. Atnākšot sestdien «pogovoriķ po duše!» Dikti jūsmo par «Jāzepu». Bērziņš un Freinberģis tulkojuši saturu Gzovskajai — esot pat raudājusi. Teātris pieņēmis savu fotogrāfu. Lejā kamera ierīkota. Veda iekšā apak?zemes pagrabos un lika zem 1000 l[uxj spīduma, — ar visiem lauriem, Mierlauku un Zeltmati.

Ļoti noguru. Gulēt — p. 2. Blakus bij vārddienas svētīšana un Rīgas dimdināšana.

5.2.21.

P. 8 augšā. Vāji gulēju. Kājas sāpēja. Pirmo dienu kā cilvēks staigāju ar drēbēm. Sacēlu zināmu uztraukumu publikā.

Zaldāts no kara darbnīcas — 800 vīri. Grib, lai dodu «Jāzepa» brīvizrādi. Izteikšot man pateicību. — Biju namu skatīt uz Ģertrūdes ielas. Nams patīk. Satiku Liliju Ēriku.

Vakar no acīm pazinusi viņas māsa Vilma, bet tikai tad, kad bijusi garām pagājusi. Domājusi, kur tādas acis redzējusi. Es neievēroju, kaut gan esot paskatījies. Viņas mātes lieta neesot izbeigta. Ko es sakot par izrādi. — Šie abi ar Ģērmani bijuši bēdīgi, bet šiem kritīšot 50. izrāde.

Es teicu, ka man patīk pirmais sastāvs labāk. — Citi viņu nemīl, bet man Lilija patīk.

Klāra. Aicina uz desu ēšanu; tik garas bijušas, ka stiepjas no piektdienas līdz svētdienai.

Jeruzalems. Ejot labi. Čakstes kdze jāzīmē, tad taisīšot pasu. Čakstes tēvu. Sarīkošot savu izstādi. Kliģera kdze. Paņēma 500 rbļ. Apsveikumi un puķes no CK un sociāl. Arī no Cesvaines pienāk taisni šodien. Ivande Kaija. Pēc korektūras. Aspazijai un man pēc manuskripta. Vilmiņa atnāk p. 2. Strādājām līdz p. 5.

8.2.21.

Ceļos p. 6. Sarunas ar Kliģera kdzi un piena meitu. Stāsta, ka niedristi nošāvuši viņas 15 g. veco māsiņu tādēļ., ka viņa gājusi uz priekšlasījumiem. Tēvu arī nošāvuši.

Zolitūdē vien nošāvuši 60 cilvēkus. Vienu meiteni p. 4 modinājuši: «Jaunkundz, ceļaties augšā — mums jums kas jāsaka!» — aizveduši un nošāvuši.

Nejūtoties droši savās mājās. Viņas var katru brīdi saņemt. Viņa naivi saka: «Vispār, kāds tad tas ir grēks, ja cilvēks grib tikt vaļā no sloga — no kungiem.» Ļoti daudz nevainīgie nošauti, jo vainīgie aizbēguši.

Kārtoju vēstules un sveicinājumus. — Afelds brauc uz Sveici. Aspazija viņam iedod uzdevumu — dažas grāmatas atvest. Eju pie advokāta dēļ mājām, Nekas neiznāca. Gaidu Vilmu — nesagaidīju. Kārtoju vēstules, Gulēt vēlu — ½ 2.

9.2.21.

Vēlu ceļos. Purgals — izgudrotājs. Viņš neuztic nevienam savu noslēpumu, Grib braukt uz Ameriku. Pa gadu grib sapelnīt naudu un atvērt savu darbnīcu. Sieva negrib laist. Saku — lai uztic pulkvedim Balodim.

Štelmahera sūtītais atnes «Dzintarzemi». Ielicis pats savu ģīmetni — tātad viņš tas sākums un gals. Braukšot uz Ameriku propagandēt.

Ziediņ jkdze. Kad sāku rakstīt ieteikšanas rakstu uz Latgali, tad sāka teikt: — lai nerakstot to vārdu, šai cits esot — Ziediņ. Bet lai tik par to neliekot iekšā «Sociāldemokrātā». Vietu nevar Rīgā dabūt un tādēļ brauc uz Latgali. Vecs tēvs esot. Grib mācīties klavieres.

Pēterson kdze. Saka viņai, lai ejot pie Straumes. Labs un lēts mūzikas stundu pasniedzējs. Pēterson aicina mani pie sevis.

Vilmiņa atnāk. Aizbraucu pie Pētersones, Smuka māmiņa un smuka istabiņa. Tēvs žēlojas, — ka būtu dēls — cita lieta. Viņai daudz fotogrāfijas no [190]5. gada. Tām vēsturiska nozīme. Piem., Grīniņa fotogr.

— Man no dzīves rezultāts — labāk dzīvot sabiedrībā, nekā bez. Es nāku no lielas vientulības un varu ko teikt par to.

Kurcija kdze. Atnesa man krievu lirikas klēpi. Viņa arī nevar sagremot ekspresionistus. Latvijai labi ejot. Bijusi slima. Gribot sākt nopietnāk nodarboties ar glezniecību. Lasu krievu liriku. Kas labs, tas vecs, kas slikts, tas jauns, Jauniem daudz mākslīgi uzpūstu. Gulēt p. 1.

10.2.21.

Agri augšā. Jaunsudrabiņš aicina uz mākslinieku vakaru. Kad labi samaksās, tad būs brīva ēšana. Mūziķi nākšot — Martinson, Sakss. Vispār tur viena liela maksāšana, bet paši labprātīgi nemaksā.

Purvīts uz savu vakaru ņēma 500 r. par ieeju. Mākslinieki nau gājuši, kamēr par velti tikuši.

Marija. Korektūra. Liela smiešanās. Viņa labprāt smejoties. Smejas skaļi un sirsnīgi. Teātra sulainis. Atnesa honorāru. Kliģer kdze. — Apzagta par 500 r. Atnesa vēstuli no Sašas.

Satiku Vilmiņu pašā saulītē. Apstaigājām 3 namus. Ar lielām grūtībām uzzinājām, ko vajadzēja. Satikām Kirhenšteinu. Edām pusdienas. Aizgājām klabošiem zobiem.

Pa prombūtni bijis Ivars Lūkins. Smuks vārds un piemērots puisis. Vedīšot uz 2. vidusskolas izrīkojumu. — Liels draugs mans!

Vakarā atnāk Buševics no Sibīrijas. Apstāsta pamatīgi par Krieviju. Necer, ka varēs noturēties. Nau. šķiras, uz ko balstīties. Zemnieki un sevišķi sarkanā armija — zemnieciska. Kultūras šķiru audzēt — nau laika. Paredz militāru diktatūru un komunisma krišanu — iznīkšanu, Tad arī mums briesmas! Pretspars ekonomiskais. Klāra — dēļ sieviešu dienu. Fredis — ar jauniem priekšlikumiem dēļ nama, Lasu krievu liriku. Gulēt p. 1.

11.2.21.

Aina. Marija ar korektūru, Brikmanis no akadēmijas, strādnieks no Tilova fabrikas. Strādājis 30 g. tur un tagad tiek dzīts ārā. Sūtīju viņu pie Nik. Kalniņa. Fabrikants Vācijā. Pilnvarotais izmanto strādniekus.

Biju pie adv. Pelhova — dēļ nama. — Pārdots jau. Norakstīju 2 vēstules. Vilmiņa. Aizkavē ciemiņš — Roberts. Garas un interesantas sarunas par Šekspīru un drāmu vispār. Dziļa filozofija par pareizu bērnu audzināšanu ideālistiskā vai reālistiskā garā.

Domāju — audzināt uz nākotni, lai ari nevarētu pareizi novērtēt tagadējos apstākļus. Ja nē, tad labāk nemaz neaudzināt. — Pats neesmu tapis audzināts. Mēs nedrīkstam bērniem stāvēt ceļā nākotni. Lai reālo viņi paši iemācās. — Būšot ciešanas. — Lai ir! Izsaka pateicību man. Es saku — nākotnē būs izpalīdzība tik vienkārša, ka nebūs vajadzīga pateicība. Ne pats jutīs nopelnu, ne otrs. Man tā jau tagad ir. Aizgājām uz Antiņa morāli. Esmu domājis, ka tā sīkpilsoniska.

— Jāiemācās par rēgulu dažas lietas darīt, lai nepiepūlētu vēlāk atmiņu. Piem., zīmuli vienmēr turu sev klāt.

Lasu krievu liriku. Gulēt p. 1.

12.2.21.

Staiga. Pie adv. Pusuļa. Nams maksā nevis 300000 r. Staigājot satiku Bandreviču. Vajagot sūtīt apsveikumus un deputāciju. Lai es parunājot ar saviem ļaudīm. Solos. Došu līdz leišiem grāmatas. Nevis caur Ķirķi vai sūtniecību. Leišiem tā būtu pretvizīte. — Poļi jāsavalda — mācoties leišiem virsū. — Viņš braukšot ar auto.

Pusdiena. Ivars. Paliek, lai vestu uz savas klases vakaru. Rakstu 2 vēstules leišiem — apsveikumus seimam. Ivars ar Vilmu — mielojas. Ejam uz 2. vidusskolu. — Satiekos ar Zāl[ī]ti, Daneberģi, Dārziņa kdzi. Dēls — inteliģents puika — 12 g. vecs.

Neesot pie mums nākusi — baidījusies. Solījās atnākt.

Divas dzejnieces un viens dzejnieks. Rāda savu mākslas žurnālu. Redaktors pats glīti norakstījis. Ivars par režisoru vai klavieru stumdītāju. Viena meitene nospēlēja. Astoņas dejoja tauriņu deju — loti smuki, balti ģērbušās. Glīti nodejoja un lieliskiem publikas aplausiem. Divas dziedāja «Aijā, actiņas». Meitenes uz skatuves daudz labāk prot turēties nekā puikas. Dabiskās, vienkāršās nepiespiestās pozās. Viens puisīts gluži šķībs.

Tad sakās rotaļas. Vienu «Kumeliņu» es arī izgāju līdz un ievilku pašu Zālīti un Daneberģi. Trīs meitenes apgriezu un atkal ārā.

Vakarā atnāca Felikss, Klāra, Maija. Par operu, teātri. Visi ir opernieki un tomēr nau bijuši uz «Don Žuana» pirmizrādi. Teātris pacēlies un nu pārpildītas pat vājās lugas, kā «Sulamīte». Klāra aicina uz sieviešu dienu. Vakarā lasu krievu liriku. Gulēt vēlu.

13.2.21.

Cēlos plkst. 9. Veidemans. Raksts pēc pabalsta. Kultūras fondam ienākuši 300000 r. Kult[ūras] veicin[āšanas] b-ba dabūjusi 300 000 r. Stelmahers arī dabūs priekš Amerikas braukšanas. Diplomātiskie kursi un danču grīdas arī dabūjušas. Veidemans projektē apcelt Bahmanieti. Viņa esot Vizbulim samaksājusi visu deficītu «Uļejā». — Grib tādēļ skriet un tūliņ grābt ciet. Atnesa man Ķuzes jaunās «kekšu» ceptuves — biskvītu fabrikātu, Tad vēl runājām par teātri.

Razums. Lai nākot uz organ. padomes sēdi. Žēlojās, ka melnie apstājuši.

Šlesser — dzejniece. Jāmāca dzejot. Teniņš, Apsīts — stāsta par poļiem. Antons — par leišiem.

Dainīts ar visu famīliju — klāt piederošiem sieviešiem. Izdancojām dažus kazakus viens otram pa galvu. Nō savas saimes nebij atvedis sunīti un trusīti.

Ģērmanis. Direktori un režisori visi lieli vīri, negrib «Krauklīti». Diez’ kā iešot. Esot kā bērni — no teātra neko nesaprotot. Ģērmanis sajūsmināts par Ventu. Mani ļoti apmierina, ka viņš tēlos. Ja to nespēlē labi — pazūd daudz.

Saku — «Krauklītis» priekš viņiem par latvisku. Rīdzinieki vispār nesaprot vairs latvisku. Samaitājuši savu valodu un dvēseli. Viņiem nevajadzētu būt noteicošam vārdam ne mākslā, ne politikā.

Vents ir tāds saulains tips kā tautas dēls vai dievu dēls tautas dziesmās. Vents kā tāds nevar nosist Svešzemnieku — kā grib dramaturgi un direktori. Ļaudis saprot vairāk nekā režisori un kritiķi. Un tad tik tie atmostas — kad ļaudis sāk runāt. Aktieri stāv par mani.

Vakarā atnāca jaunkundze — aicināja uz bērnu izrādi sociālās apgādes nodaļā. Būšot bērni no visām patversmēm — arī no krievu, vācu, poļu, žīdu, arī leišu. Būtu ļoti labprāt redzējis. Tā kā vasaru nopriecājos par 600 bērniem Romanova ielā. Mazākie no vismazākiem rāpjas klēpi iekšā. Gulēt — plkst. 11.

14.2.21.

Nakti modos. Gulēju slikti. Cēlos agri. Vēli nopļāpājām ar Aspaziju. Liels klepus. Lauris no dram. studijas. Atnāca Skalbe un Švābe teikt, ka Izglītības komis[ijā] rit p. 9 sēde. Neganti šimpēju Skalbi — par pesimismu. Viņš runā par pustoņiem — pasivitātes skaistumu un par «gan jau iznāks» tad, kad mums stāv priekšā vislielākais darbs — valsts jaunuzbūve. Ne pustuņi, ne kustoņi mūs neuzcels! — Dikti smējās.

Gribu pierunāt, lai paliek vēl «Balt. Vēstnesī» — lai ņem vēl savās rokās. Lai upurē vēl vismaz pusgadu. — Rakstīt arī tagad negriboties — jūtoties tukšs un noguris. Žēlojas, ka es neganti šimpējot. — Tik resns, ka šimpēšana viņam neko nevar padarīt.

Gāju apskatīt 2 namus. Kad pārnācu mājās, atradu Smiļģi. un Kokali.

Neesot vairs cita glābēja — vajagot izrādīt kādu romanu — lugu. To 3 dienās jāiztulko, 3 jānoraksta un septīta jāiestudē.

Tādā pat veidā grib Šekspīra lugu izstrādāt. Tad es gan ceļos pakaļkājās.

Lai tad es tulkojot.

Naudas nemaz nau un vajagot aktieriem pielikt līdz 2000 r. par mēnesi. Gulēt p. 11.

15.2.21.

Šorīt augšā p. 6. Līdz p. 9 kreņķējos. Atnāk Dziļleja. Prasa datus par «Čūsku vārdiem» un «Uz mājām». Žēlojas par skolas kursu — tiek ievesta špionāžas sistēma, eksāmenu sistēma, fotografēšanos uzspiež. Drusku iet aiz vecā carisma.

Četrus vīrus sauks pie tiesas par to, ka skolotāju kongresa uzradījuši špionāžas gadījumu, — Dziļleju, Straubergu, L. Paegli. Skolotāji vispār drusku paguruši.

Daudzi vecie skolotāji sāk palikt guvermentāri. Pretspars būtu no skolnieku literatūras, kura jau ieviesusies. Piem., Birkerta grāmatas, vēsturisk[as], literāriskas, kultūras vēstur[skas] u. c. izplatītas skolās. Viņas nevar izskaust nekādi Plāķi vai Ausēji.

Švābes «Kultūras vēsture», Stučkas «Darbs un zeme» neesot vēsturiskas, bet pilsoniskas.

16.2.21.

Vakar vēlu — p. 12 — pārnāk Aspazija ar Brigaderi no teātra. Brigadere paliek pa nakti.

Zeltmatis stāstot veselas leģendas par «Jāzepa» apmeklētājiem. Nākot no visām tautām. Vilmiņa saka nākot visas tautas uz izrādi — kā jau bībelē rakstīts. Kāds atbraucis ekstrā no Vācijas.

Kāda vecenīte atbraukusi no laukiem. Ēdusi melnu maizi visu laiku — lai varētu sataupīt naudu priekš «Jāzepa». Zeltmatis gribot aprakstīt visus tos gadījumus. Aspazija redzējusi lejā — parterā — sēdam gluži vienkāršus ļaudis — tālāk nevarot labi dzirdēt un redzēt.

Brigadere saka, ka vairs nekad neiešot uz «Jāzepa» izrādi. Par daudz labi spēlējuši — tā vairs nevarēšot spēlēt. Viņas tante arī nozvērējusies neiet. Viņa bijusi uz Amt[maņa]-Briedīša izrādi.

Briedīša izrāde nevar tā sajūsmināt, jo viņa nedod garīgo pretsparu pret brāļiem, un tad galvenais iespaids brāļiem. Drāmā jāredz cīņa starp puslīdz vienādiem spēkiem. Visādā ziņā varonim jābūt garīgi pārvarošam. Ja nē, tad redzams tikai nožēlojams cilvēks, kuram pāri dara, un pat nau traģēdijas, Gulēt — p. 1.

17.2.21.

P. 6 augšā. Aspazija iet uz komisiju — p. 9. Brigadere saka — «Zelta zirgs» viņai bijis briesmīgs no bērnības. Melnā māte žņaugusi to tēvu. — Tātad tēlots vairāk, nekā testā teikts. Brigadere aiznesa vēstuli no Aspazijas — Elziņai. Pirmā vēstule nau dabūta. Brigadere aizgāja dēļ vietas pie bankas direktora, bet nedabū mājās.

Auguste Šmidt. Grib dabūt pabalstu no krievu sūtniecības, jo vīrs sarkanarmietis Krievijā. Meitiņa maza — slimīga. Viņai nau pierādījumu. Vēstules nevienas nau dabūjusi. Teikuši — lai rakstot lūgumu.

Aizsūtu pie adv. Kalniņa. Gribu sūtīt pie bēgļu komisijas — Mandeikas — leitis. Nau vēl uzņemts Latv[ijas] pavalstniecībā. Kavējas ar uzņemšanu. Visu mūžu nodzīvojis Kurzemē. Pēdējos gadus turējis zemi uz renti. Tagad uzteikta zeme. Raidu uz Zemes ierīcības kom[isiju] pie Lindiņa un uz Ārlietu ministriju — lai pasteidzina uzņemšanu. — No visas sirds pateicas — grib man naudu maksāt par labu vārdu. Laikam nekad nau redzējis labus cilvēkus. Tīri izbrīnējies. Briesmīgi pārsteigts, ka godīgu cilvēku redzot. — Briesmīgi daudz dabū redzēt, satiekoties ar ļaudīm!

Vecīte Stanis. Vīrs atstājis ar 3 bērniem. Nodzēris viņas pabalstu no dzelzceļa valdes. Atlaists no vietas. Viņas 70 g. vecai mātei atraujot zupas un maizes pabalstu. Dēls 15 g. vecs. Tas prasa kurpes, bet abiem nau ne darba, ne maizes. 10 r. pa nedēļu nopelnījusi. Lai dabū no policijas apliecību, ka vīrs projām. Jāparunā ar Veidemani, vai nevar ko darīt. Iedevu drusku naudas.

Vakarā runājām ar Aspaziju. Lasīju krievu liriku. Šerš[n]evičs varbūt dotu atslēgu krievu visjaunākai lirikai. Vismaz imažiņist — posļedņie slova obviņajemovo, kur viņš sevi nosauc par fokusņiku, kas dievmātes priekšā izrāda savas mākslas, — jo tai viņa izteiksmē aiz visiem viņa kūleņiem jūtamas dziļas bēdas.

Tātad viņiem nau spējas dzejiski izteikt savas jūtas, un varbūt tas viņus dara dziļi skumīgus. «Mir gab ein Gott zu sagen, was ich leide,» saka Gēte. Un viņiem «gab er nicht zu sagen», saku es. Vakarā ½ 2 gulēt.

18.2.21.

Šorīt p. 6 augšā. Līdz p. 9 paliku gultā. P. 11 eju staigāt. Pa to starpu vēstule Aspazijai no Elziņas. Grāmata no Dziļlejas. Bilerts — no jaunatnes savien[ības] vakarkursiem.

Dzejniece Šlesser. Pēc Dziļlejas politikas man puslīdz šaubas par savu eksistenci literatūrā. — «Jāzepa» tulkotājs. Tulkojums Krievijas kanclejās pazudis. Tik daudz to ierēdņu, ka viņi neko nevar atrast.

Aspazija pārnāca vēlu — p. 12. Lasu krievu liriku un Dziļlejas politiku. Gulēt p. 3. Tā nekad nau bijis. Neiet labi. Jābrauc ašāk prom.

19.2.21.

Augšā p, 8. Vēstules. Gribu strādāt — neiet. Jābrauc ašāk prom. Somijas sutnis Zariņš. Nopelni politikā. Somi mus atzina pirmie — pēc Krievijas. Poļi zaudē savu prestižu arī pie somiem. Arī Ženēvas tautu līgas sēdēs. Poļu sūtnis Somijā, pats būdams sociālists, draudzējas tikai ar Manerheima grupu, kuras parole — visu zemju monarķisti, sievienojaties! Minu sava Induļa politiku, ka visām Baltijas jūras valstīm jāvienojas. Tā esot arī nordiešu politika, tikai baidoties no Vācijas, Somijai tieksmes uz kultūru un vienādība ar Latviju. Igauņi pretendējot uz pirmtiesībām pret somiem, it kā viņi vecāki. Viņi vairāk šovinisti nekā latvieši, jo mazāk kulturēli, Somu rakstnieks Jerviluoma gribot braukt šurp, braucot uz Vāciju. Gribot še uzvest savu lugu.

Mana «Jāzepa» 3. eksemplāru vācu tulkojumā Žariņš esot nodevis 3 teātriem — vienam zviedru, Atsauksmes labas. Soloties uzvest nākošā pusgadā, bet tulkot vēl nau devuši. Tātad nevarēs uzvest, jo tulkošana tik ātri neiet. Tas nozīmē — viņš nekā nau darījis. Var rēķināties tikai pats ar sevi, ne ar vienu citu. Kad nodrukāšana būs galā, man pašam būs jādod zviedriski tulkot. «Uguns un nakts» guļ jau 6 gadi.

Mēģināju gulēt. Mīle iebāza karstā ūdenī — par kaunu visai famīlijai — 2 mēnešus biju nemazgājies. Pati noplēsa man 2 ādas nost.

Brālis Deglavs. Tika neganti izšimpēts. Atzīstas, ka viņš un Madernieks iešot tikai tad no departamenta prom, kad viņus dzīšot. Deglava romānu nepieņemot — par daudz. garš. Ko tur var darīt, — Mūza viņam čukst. Labi, ka man viņa tik daudz nepļāpā. Izdomājis smuku nobeigumu 2. daļai. Bēdubrālis. Gals tāds, ka revolucionāra dēls, kad tēvs tiek izdzīts uz trimdu, nosauc pakaļ: «Lai dzīvo revolūcija! Lai dzīvo brīvā, neatkarīga. Latvijas» Apmēram kā Zolā «Paskāla» beigas. Vilma šaubās par pārmērīgo literārisko vērtību — viņš atstāj vecmodīgu iespaidu, Un tomēr viņš taču tikai 5 gadus vecāks kā es. Starpība izliekas uz 50- 100 g.

Vakarā bij Angelika Gailīte. Aspazija saka: «Ļoti simpātiska, interesanta sieviete.» Dikti šķelmīgas acis. Ļoti kautrīga. Ar saviem rakstiem nekādu reklāmu netaisa. Negrib par rakstnieci taisīties, kaut gan smuki stāsta interesantus ceļojuma aprakstus. Bijusi sieviešu emancipācijas cīnītāja. Gribot atteikties šai paguruma laikā. Tagad nāktos grūtāki, jo iekarotās tiesības jāizbūvē. — Tas nau iemesls atteikties.

Runājām par «Jāzepa» izrādēm. Viņai patīk labāk Briedītis. Tam izkopta, dabīga spēle.

Krāmējos ap dzejoļiem un krievu liriku. Mans jaunais krājums jo tāļāk, jo vairāk sašķobās. Gulēt vēlu. Gulbja vēstule, ka izbrauc uz Vāciju.

20.2.21.

Gulēju vāji. Sarunājāmies ar Paulīni. Ortogrāfijas komisijas sēde p. ½ 11. Zeltmatis, Dziļleja, Švābe, grāmatrūpnieki un grafiķi nau atnākuši.

Prof. Balodis. Visur labi gājis. Cerē tikt Berlīnē pilsētas valdē. Vinē esot lēta dzīve, bet, tā kā pārtikas maz, neļaujot palikt. Insbrukā varot. Vīnē istaba maksā 80 fr.= 30 r. un te — 40 r. par dienu. Itālijā maksā viesnīcā par mēnesi 8000 r.

Mildiņa atnesa pudeli krējuma, bet iekšā nenāca — sabijās. Ģērmams. Ēda vakariņas un uzmusināja — lai ejot pret Mierlauku! Dikti negribas gāzt Mierlauku ārā. Ģērmanis runā aktieru vārdā un uzaicina mani. Citas izejas nau, jo teātris esot palicis personīga iestāde. Lugas uzvedot atsevišķu lomu dēļ un tādas, kuras aktieriem labi piestāv. Mana interese ir, lai teātris neiet postā. Tādēļ pieņēmu. Aktieriem tāpat nekas nau pretī, ka eksistē 2 teātri, — tikai direkcija nīst Dailes teātri. Vakarā kaujos ar dzejoļiem. Gulēt p. 1.

21.2.21.

Augšā p. 7. Paulīne pie brokastīm tur runu. Staigāju, apskatīdams namus M. Popova ielā.

Traubergs. Priecīgs savā petrolejā. Katrs brauciens maksā 1 milj. r. Katra mēneša peļņa 11 vīriem 700000 r. Un tad vēl pārdodot. valdībai par 100 r. lētāk nekā parastā cena. Nemaz negribējuši ņemt tik lēti pretī. Lai neceltos kompānijai šķēršļi, ieņēmuši iekšā Ulmaņa brāli.

Ulmaņa brālis bijis dikti nemierā, ka valdībai noņēmuši tik mazu cenu. Gribējis pat sūdzēties — tā esot krāpšana — mānīšana. Laidīšot vilcienu uz Slovākiem, varbūt arī uz Rumāniju pēc maizes. Būšot daudz lētāk. Valdība par speķi Amerikā maksājusi 33 r., kamēr pašu latviešu zemnieki devuši par 32 r. Aizbildinājušies, ka nevarot piegādāt.

Darba grupa gribot sūtīt savu vilcienu un konkurenci taisīt Trauberga kompānijai, no valdības īrējot 15 cisternas un 1 lokomotīvi un dodot lielāku maksu, tomēr varot labi nopelnīt.

Rektors — prorektors Nomals. Augstskolai 70 milj. rubļu pabalsts piespriests. Nezin, cik jau dabūjuši. Sūdzas, ka studenti par daudz pārpūlēti. Kaujoties ar melniem. Statūtus apspriedīšot, lai es arī nākot.

Oļa. Lai Aspazija sestdien nākot lasīt sieviešu dienā. Sievietes savā starpā vien. 27. febr. sieviešu diena Krievijā. Klubnieki bēdīgi, ka labi neiet. Nezin izejas. Kā pie pēdējā līdzekļa grib ķerties pie smiešanās. Rīkot savās bēdās jautrības vakaru. Saaicināt visus smējējus — mēdītājus kopā: Orientāciju, Sukuburu un Šanteklēru. Liek cerības uz ārējām nodaļām. Bet tiem neesot izglītotu spēku. No centra būs jāsūta sarīkotāji un izpildītāji periodiski visām nodaļām.

Frakcija nenotur sēdes. Studenti gan nāk, bet savās istabās. Nu jau sūdzas, ka telpas esot sliktas. Būtu nauda — apkoptu. Sūdzas, ka strādnieki atturoties tāpēc, ka esot pilsoņi iekšā. Bet paši baidās no strādniekiem, nepievelk strādnieku organizācijas Dailes teātrī, kaut gan teātris ir vienīgais dzīvais spēks. Arī teātris sāk iet uz leju. Klubs baidās no strādniekiem, ka tie paņems teātri savās rokās. Valdība baidās no kluba, ka tur strādnieki iekšā, Un tā viss slīd. uz leju.

Bumbiers — lai Aspazija braucot uz Rēveli. Aspazija vispār labprāt nebrauc. Viņai jāraksta «Ilustr. Žurnālam» un negrib sarūgtināt Klāru, kas atkal brauktu ļoti labprāt. Viens sievišķs nepieciešams šai deputācijā.

22.2.21.

P. 7 augšā, «Daile un darbs» darbvede. H. Manna romāns gatavs. Aspazijas «Atriebējas» vāka zīmējums. Brauna brošūra, svešvārdu vārdnīca. Tulkojumu grāmata.

Bojāre. Atnesa apsūdzības rakstu. Tik briesmīgi brālim nebūs. Viņš gājis par invalīdu cita žīda vietā, kurš gribējis tikt vaļā no karaklausības — par 200 r. Cik liela nabadzība, ja cilvēks par tik mazu summu uzņem tik lielu risku!

Buciņa māte. Atnesa priežu zarus. Agrākus laikus tos neviens laucinieks neuzskatīja par skaistumu. Vilmiņa 2 gadus atpakaļ izbraukusi pie tantes uz laukiem. Bijusi nogāzta kāda egle ar visiem čiekuriem. Viņa salauzusi tos zarus un izrotājusi istabu. Pat sienas apspraudusi. Onkulis priecājies un tante teikusi, ka visu mūžu nodzīvojuši un nau zinājuši, ka tos var istabā nest, bet skaisti gan esot.

23.2.21.

P. 8 augšā. Krauja atnesa savu referātu «Uz mājām». Izdos visus trīs apcerējumus kopīgā grāmatiņā, 2 loksnēs. Lai vēl uzraksta kopsaņēmumu un varbūt kādu vārdu par kritikas trūkumu šinī laikā, Tā agrāk bijusi tāda tendence kritizēt, un tagad sintētisko kritiku vispār nau bijis. Bažījās, ka klasītāju maz bijis — tur viņš neesot vainīgs. Mierināju, ka klubs pats nau darbīgs un nepulcina publiku. Viņam tagad atliekot literatūrai pāris stundas nedēļā, bet esot paradis nodoties darbam ilgāku laiku netraucēts. Saku — lai izdod agrākās kritikas. «Uguns un nakts» kritika viņam zudusi; divas sīkākas varbūt atrastos pie Pīpiņa. Eglīts «Latv[ijas] Kareivī» neesot ņēmis. «L[atvijas] Kareivis» esot oficiāls orgāns; nevarot ierīkot nodaļu Raiņa dievināšanai.

Baltābola. Bolderājas projektu pārrunājuši. Atbildi varot dot pēc 2 nedēļām, kad noskaidrosies ar teātri. Lai aicinot uz lekciju Kačalovu vai Meierholdu. Tie braukšot caur Rīgu. Varbūt nāktu ari kāds režisors. Lai sūtot stipendiātus uz ārzemēm. Pati loti vēlētos tikt.

24.2.21.

Augšā p. 7. Atnāk Damberģis. Atnesa savas kritikas par «Addio bella» un «Čūsku vārdiem». Viņš attīsta savu teoriju par to, ka visa literatūra iet vienu ceļu 3 posmos: dabiskā, tad sagatavojas uz klasisko un pēc, ar mazu pagurumu starpā, — aleksandrīniskā. Es gribētu dabiskāko.

Stāsta par ceļojuma iespaidiem. Japānas ļaudis enerģiski, dzīvības pilni. Viņi ir uzbāzīgi, nāk runāties; grib labprāt iemainīt savas nevērtīgās lietas pret vērtīgām kā piemiņu. Ķīnieši atturīgi. Spēkos vājāki. Virsnieki ar iegrimušām krūtīm un brillēm uz acīm, vairāk pēc profesoriem nekā pēc kareivjiem. Es saku: veca kultūra. Damberģis: jā, bet pagrimstoša. Es saku: mēs viņus nepazīstam, nicinām. Bet viņiem ir Li Taipe. Viņiem ir oriģinalitāte visā kultūrā.

Šermons. Par jauna žurnāla dibināšanu. Neesot. neviena žurnāla departamentam. Tur būšot oficiāla māksla. Kad tādam žurnālam cara laikā bijusi sava loma, tad tagad būšot ne mazāka.

— Mūsu cenzūra un policija ir stingrāka kā cara laikā, jo labi zin visus mūsu stiķus. Minu Plāķi. Šermonam tomēr cerības. Pārrunājām iespējamos rakstniekus un dzejniekus. Aprunāšos ar tiem, un tad pārspriedīsim plašāk.

Vīzneriete. Dēļ spēļu- lietu fabrikas. Rekomendēju tirdzn[iecības] ministrim.

Kokals. Jāparaksta ielūgumi uz «Sidr. šķidrautu» — gleznotājiem: Purvītim, Tilberģim, Zariņam, Kugam. Būtu vajadzīgs Skulmem sūtīt — neiznāk. Čakstem, Ulmanim. Plāķis nebūs. Mierlauks, Zālīts arī nē, jo tie nelūdz mūsu aktierus pie sevis. Rozīts — jā. Trūkst Dzenim.

L. Ērika. Priecājas. Smejas pa visu seju. Aktieri nosprieduši mani vēlēt. No 65 balsīm man 62 un Mierlaukam 2. 1 — nevienam. Aktieri priecīgi, — es bēdīgs. Pastaigā uzdūros uz pašu Mierlauku ar Medni. Cēsu pulks arī gribot brīvizrādi un neesot mierā ar citu kā ar «Jāzepu». Aspazija jau atvēlējusi. Mierlauks žēlojas — lai viņu sviežot nost, kad nākot cienījamāks, bet kādēļ šo šimpējot? Tādēļ jau man arī negribas pieņemt, bet juku laiks — un citas izejas nau. Mierlaukam saku, ka viņam jānāk atpakaļ direktora vietā. Lai es neklausoties uz visādiem stāstiem. Es saku — vispirms griezīšos pie viņa. Vai viņš grib mūs jau atstāt?

Jel nē! Kad nevarēšot vairs spēlēt, tad nedzīvošot. Tā laikam tiešām patiesība. Arī Akmentiņa sūdzas, ka nevarot dzīvot. Skaidrīte sūdzas, ka viņai nedodot jaunas meitenes lomas, bet viņa priekš tā pārāk plaša. Mierlauka man ļoti žēl. Nezinu, vai tiešām pieņemt? Viņš ar mieru atkāpties pret mani, bet ne pret Lindi vai Jēkabsonu. Mājās pārnākot, dzirdu, ka nupat bijuši 3 deputāti: Ģērmanis, Švarcs un Segliņš. Spīdot no prieka kā 3 saules. Aspazija gluži sajūsmināta par viņu prieku, bet varbūt jāatgādājas, ka viņi vispirms ir —aktieri. Ģērmanis ir tiešām sajūsmināts — tas ir entuziasma cilvēks, bez blakus nolūkiem. Švarcs arī atstāj godīgu iespaidu. No Segliņa skaisti, ka viņš atsacījās bez ļaunuma no Jāzepa lomas, kaut gan mēģinājumi bijuši. Redzēju mēģinājumus; nebij vāji, bet protams, ne Ģērmanis. Promejot viņi satiek Mierlauku un Medni. No abām pusēm pārbīšanās.

1.3.21.

Vilmiņa atnāk uz bērnu slimnīcu pie manis ciemā. Es nometies par lielu bērnu un slimu. Atnācu uz slimnīcu jau 25. febr. 23. februārī atnāca Priedkalna kdze. Sēdējām visi pie galda, neko ļauna nedomādami, un ēdām. Ienāk Priedkalna kdze — lai braucot tūliņ uz slimnīcu veseļoties. Es nemaz par slimu neapzinājos un biju runājis tikai braukt pie Pētersona kdzes strādāt, bet nekādas ierunas nepalīdz. Viena diena dota žēlastības laikam, un 25. februārī aizveda. Nu un tā es te dzīvoju. Istabiņa skaista, bāli zila — manā krāsā, pilna puķēm; neesot šejienes, bet pirktas. Vainīga Priedkalna kdze, bet arī citas kopējas daudz palīdzējušas. Nākošu. dienu vēl atnesa puķes un alkšņu pumpurus. Amarillis izlaidis vienu nagu, un vēl nāks 9. Būs tas degošais krūms. Guļamistaba atsevišķa. Pirmo dienu pārēdināja. — 27. februārī Birkerta referāts — par strādnieku psiholoģiju — kluba nodaļā, Olīvu ielā. Publika — ap 50 cilvēkiem. — Referāts loti skaidrs, viegli aptverams un izsmeļošs. — Tādam vajaga būt īstam strādnieku priekšlasījumam. Birkerts labi attīstījies pa tiem gadiem. Apsievojies. Ļoti simpātiska kundze, dzīvām acīm, inteliģenta un smuka. Viņš brīnās, ka es tik labi psiholoģiju attēlojot. Varot iz maniem darbiem psiholoģiju studēt, Priekšlasījumā daudz pantus citēja. Tas man liekas izskaidrojams ar to, ka es neesmu tik daudz mākslinieks, cik cilvēks un attēloju tikai to, kas manī un ko es ārā redzu. Acis man labas. Man patīk, ka viņš jūtas liek galvenā lomā, jo prāts tikai visu attaisno, ko jūtās gribi, un ka viņš piešķir psiholoģijai lielu nozīmi arī partijas kustībās. Es gribu, ka psiholoģiju uzskata nevis kā greznumu vai daili dzīvē, bet kā atziņu, kuras veidi tikpat labi, pat labāki nekā prāta veidi. Viņš grib aizrādīt, ka tādu psiholoģijas pareizību citur literatūrā neesot atradis. Un turklāt: viņš nopietns un vienkāršs — tie nau glaimi no viņa puses.

1. martā braucu p. 12 uz teātra sēdi; direkcijā apstiprināts vēl neesmu. Pārrunājām aktieru un režisoru jautājumu. Mājās satiku Vilmiņu. Atnesa babiloniešu grāmatu — Jensen, Ungnad. P. 8 gāju uz teātri. Tur garas sarunas ar Smiļģi. Lai dodot «Uguni un nakti» — iztaisīšot smuku zelta pili no dzintara.

Grēviņš iedod krievu liriku. Stāsta par Pētersona apcietinājumu. Nezin par ko Seiliete stāsta, ka teātra ēka esot jau Rēzeknē. Trūkstot tikai soli un aktieri. Būšot uzvest «Māsu Beatrisi» un tad braukšot apkārt pa visu Latgali, kur trūkstot ne tikai solu un aktieru, bet pat ēkas! Ulmanis apprasījās par slimošanu, Vakarā mājās. Sēdē neeju. Lasu Gilgamešu.

2.3.21.

Atnāca no agra rīta Vilmiņa. Kārtojām dzejas un tulkojumus. Cilvēki, kurus neatminu. P. 1 uz teātri. Aktieru aroda b-bai sūdzas par līdzšinējām algām. Prasa 3-kārtīgi paaugstinātu algu — 12000 r. mēn.

Ceturtdien — brīvdiena. Lasu Ungnadi un Jensenu. Lielisks temats — Gilgamešs, bet grūti prieks drāmas apformēt. Grūti. savienot Engida tematu ar pārējo. Kaujās meklē pēc mūžīgas dzīvības. Jālasa vēl citas variācijas no Gilgameša; arī Izdubara apstrādātais. Jāzin arī vēl vairāk par latviešu dzīves un mūžības tematu. Te būs liels darbs grieķu stilā.

4.3.21.

Atkal mākslas kolēģijas sēde. — Režijas jautājums. Lindi gribam mēs, kādi 4, citi — Lāci. — Skaidrīte un Milda Riekstiņa sūdzas, ka lomas nedodot. Skaidrīte grib Asnati tēlot. — Būtu iznākusi Resnate. Mierlauks man atklātā sēdē noprasa, ko es sakot par to? Es saku — ar līdzšinējām spēlētājām biju gluži mierā. — Ar Priedkalnu runāju par veselības un ilgas dzīvošanas jautājumu. Viņš pats kopš 2 mēnesiem sācis lakto veģetārisku dzīves veidu un jūtoties daudz labāk ar savu sirdi. Es to jau sen piekopu, bet ne sistemātiski.

5.3.21.

Lasu Gilgamešu. Jauna dziesma par «Valsti, kas nevīžoja tapt». Virsraksts jau ir, tikai jāpietaisa grāmata klāt. Teātra sēde. Zeltmatis. Pie Brigadera. Grib atlaist Freinberģi, varbūt arī Bērziņu. Kad es saku — kur viņi paliks un ka man nau ērti sākt savu darbību ar ārā mešanu, Zeltmatis saka — lai ejot pie Dailes teātra. Es saku — likums neatļauj tā atlaist. Tad likšot vēlreiz balsot mākslas kolēģijai un, kad tā ieceltu Freinberģi, tad viņu pašu atlaidīšot un likšot. no jauna vēlēt. Esot cerība, ka ievēlēšot citus. Kas par vainu Freinberģim? — Plāķis teicis, ka viņš labi neuzvedies komunistu laikā, un īstais tuvākais iemesls — «Pānu» — negodīgu lugu uzvedis. Saku — es jau kontrolēšu. Prasījusi — kādēļ mani neapstiprinot? Teicis — es jau būšot tikai izkārtne.

Brigaders teicis — es saprotot no teātra un būšot pats vadīt repertuāru. Freinberģa vietā nāktu Akuraters, kurš pats biļa aizgājis prom. Avīzēs bija ziņa, ka visu teātri nodos privātuzņēmējiem. Varbūt šī plāna dēļ kavējas apstiprināt. «Jaunākās Ziņas» raksta pret Plāķi. Dzirdu no Marijas, ka Plāķis iesniedzis atlūgumos, bet tas laikam nau taisnība. Visu laiku Plāķa cīņa pret kultūru ir diezgan bīstama. Tālākās sarunas nau bijušas; arī teātri neesmu bijis. Laikam atliks dramaturga vēlēšanu, kamēr izšķirsies Plāķa palikšana vai iešana.

Aspazija sarunājusies teātrī ar režisoru par «Krauklīti». Ļoti nelabprāt grib dot Ģērmanim Ventu: liek priekšā Briedīti. Aspazija strīdējusies. Briedītis ir filmu biedrībā, un es viņam solījos 1, filmu taisīt. L. Ērikai grib dot Magoni, bet viņa pati netur ne muti, ne robežu un aģitē. Viņa būšot apkārt pēc protekcijas griezusies. L. Ērikai ir tas, kas vajadzīgs Magonei: smalkums, vieglums, cēlums. Magone nau vienkārša zemnieku meitene — viņa grib tikt ārā no savas kārtas. Uz Magoni kandidē vēl Paula un Mirdza. Mirdza — Baibiņa. Paula drusku par zemniecisku. Ērikai nemaz nevajadzēja tik daudz aģitēt.

14. marta vakarā braucu ar Priedkalnu uz Rīgu. Melngaiļa koncerts. Melngailis sūtījis savu kundzi ar 4 grāmatām — dāvinājumiem. Bez tam viena iesieta juhtādā, izdveš stipru smaršu, kas laikam simbolizē viņa jūtu izplūdumu. Koncerts skaists; sevišķi «Pūt, vējīņi» ar pretbalsīm. Lielākā daļa tekstu no manis. Kad klanās publikai, klanās arī ekstrā uz manu pusi. Man grūti mainīties. Es grūti atdziestu, bet, kad lūzums noticis, — varu tikai piedot, bet līdzīgs viņam vairs nejūtos — kā no augstuma, Pašam man tās jūtas dikti nepatīk — būt pārākam.

Savāds piedzīvojums man — ka esmu palicis svešs latviešu tautas meldijām. Man tikai patika kāds pusducis meldiju. Ļoti patika «Ak, kad es būtu zinājusi». No sākuma pat aizrāvos. Mana mamma dziedāja: «Skalojos, velējos». Tagad man liekas itāliešu tautas meldijas glītākas, ko ar lielām bēdām konstatēju. Man bēdas, ka es karājos gaisā: no viena aizeju nost — pie otra nepiestāju. — Novēroju, ka viena tautas dziesma runā garu reizi, kā puisis dēstījis rožu dārzu, un tas vajadzīgs tikai vienam mazam salīdzinājumam: Bij man vienas meitas dēļ tādu garu ceļu jāt.

Varētu radīt sevišķu dzejas formu, kuru varētu izlietot zināmos gadījumos. — Visi neganti skatījās — sveša publika, kaut gan pazīstamu daudz. Aspazija ar Ķirķi aicina tēļu dzert. Dārziņmāte, Gruzna, Trauberga kdze, Vītiņ, Dambekalns, Erdmans. Slavēja «Pūt, vējiņi». Pašam vajagot iet prom. Kalniņa priekšlikums — Operu nodot privātuzņēmējiem. Vakarā strādāju.

15.3.21.

Uz teātri neaizgāju. Vilmiņu meklēju; tik pamatīgi nozudusi, ka pat ielu nevaru atrast. Kad biju atradis ielu un māju, bija no vecenes jāizprasa, kur tiek iekšā. Tā plātīja tik muti; pēc tam bija ar suņiem jākaro. Atnāca Vilmiņa. Strādājām: notulkojām 1 dzeju — 30 rind. ar atskaņām -— 3 st. Lasu krievu liriku. Kad daudz cilvēku — tas atmiņu vājina, tāpat kā avīžu lasīšana.

16.3.21.

Augšā plkst. 6. Maz gulēju. Domāju par literatūru. Plkst. pus 11 sanāk Rakstnieku biedrības Ortogrāfijas komisija — Švābe, Zeltmatis, Dēķens. Dziļleja neatnāk. Mani. kooptē. Runājam par švīkuļiem un šņākuļiem. Protesti pret valdības patvarīgo rīkojumu. Jautājums jāapspriež plašākā apspriedē ar «Kult. Balsi» un skolotāju priekšstāvjiem. Saku —mēs varētu izstrādāt pēc sava prāta, jo mēs tie galvenie lietpratēji. Nolemj pieaicināt grafiķus un grāmatu izdevējus uz nākošu svētdienu.

Par to starpu sanāk otra komisija par žurnāla izdošanu. Redakcijas kolēģijā aicinātu dzejniekus un literātus, kas nebūtu reakcionāri, Garas runas par to. Atnāk Gulbis. Brauc jau sestdien uz Vāciju. Paliks tur 1 mēnesi. Runāsies ar Lertu un Reinhardu. Brauks atpakaļ tikai ar grāmatām. Sūtīs no Leipcigas uz Berlīni, Stetini un Možaikiem pretī. Projektē izdot vēl šogad «Zelta zirgu» vāciski un liriku. Salīdzina tulkojumus no Aspazijas, manis, Dauges. Par «Spēlēju, dancoju». Neatminu, vai ar Aspaziju pārrunāju par «Uguns un nakts» tulkošanu. Aspazija saka — lai es tulkojot. Neesmu vēl tā ievingrinājies. Liriskie dzejoļi smagi — neiznāca. «Uguni un nakti» Aspazija 5 reizes pārrakstījusi. Man ziņo, ka Felsberg kdze ar mieru tulkot «Jāzepu» angliski. Jāaiziet būs ciemā pateikties. «Jāzepa» vāka zīmējumu vāciešiem zīmējis Tilbergs — 2 krāsās — zils un brūns. Smuks, cienīgs izskats. «Kopotu rakstu» vāka zīmējums arī no Tilberga. Drusku atgādina kapa akmeni, kas dara nelabu iespaidu uz lasītāju.

Vakarā aizgāju uz operu «Don Zuans». Opera laba. Reiters diriģēja, kā var vien diriģēt. Spēlē ar vislielāko nopietnību, un vieglā joku opera paliek par asiņainu traģēdiju. Visus jokus. latvieši ņem ļoti nopietni — mēs vēl esam pārāk nopietna tauta. «Don Zuans» rāda, cik tālu vēl esam no kultūras. Kad skatās viņā un noklausās to vieglo mūziku — tiek gluži smagi ap sirdi. Bet paši viņi neganti sajūsmināti.

17.3.21.

Pūlos ap aforismiem. Aspazija brāķē «Racēju», ar «Kurmi» mierā. Zemzemes domas labas, bet pretenciozas. Aspazijai dzimšandiena. Sanākuši 20 vīri, sievas līdzskaitot: 2 Klāras, 3 skaistules, Šabertiene, vecais Lautenbahs, 77 g. vecs. Strādājot cauru dienu, guļot 6 stundas un dancojot vēl tagad ballē. Aizgāju. uz Iesmiņas jubileju. Plkst. 9 vajadzēja apsveikt, bet nevarēju neko izdomāt. Par laimi izglāba nelaime. Mīle atnāca — Aspazija slima — jāved ārsts. Dabūju Skudru. Pa to laiku krīze pārgājusi. Uz teātri vairs neeju. Aspazija aizsūtījusi puķu kurvi. Iesmiņa dabūja puķes un lielu kūku.

18.3.21.

Parlamentā ebrejiem devām svētdienu. Aprēķināja ar to dabūt cauri 8 st. darba dienu. Beigās nedabūjām nekā, jo visi pilsoņi saslējās un izgāza cauri visu likumu, kas pa pantiem jau bija pieņemts. Viņi teiks, ka ebreju dēļ izgāza, bet faktiski likums nāca strādniekiem par labu un tas viņiem iekoda. Slikta dūša. Lasu avīzi. Aspazija uz dzimšandienu dabūja daudz puķu un no lauciniekiem pāris zeķu man un viņai un aitādu. Ļoti naivi, mīļi.

19.3.21.

Atnāk Lenore ar māsu. Ilgu. laiku filozofējam par jaunu virzienu. Viņa atrod visas mākslas īpatnību krāsas uztveršanā un krāsas skaidrībā — nedalotībā. Vecā māksla sašķaidot krāsas. Monumentalitāte meklē pēc absolūtas krāsas. Piemēram: ģīmetnes apģērbā nezīmē krokas, neliek ēnas ar citām krāsām, bet dod vienu pamatkrāsu visā stiprumā. Es saku — tā mēs tiksim krāsu nabagāki. Noskaņās ir 1000 variācijas. Un mēs taisni gribam mācīties jo vairāk krāsas uzņemt un atšķirt, kuras mēs bez glezniecības nemaz nepazītu. Viņa atbild — lielāku iespaidu atstāj stipra krāsa. Es saku — vajaga krāsu dažādību un jāiziet uz krāsu atrašanu. Mūsu moderniem māksliniekiem ir daudz vairāk krāsu nekā itāliešu renesanse» māksliniekiem un vēl vairāk kā senēģiptiešiem. Viņa saka — daži izejot uz jaunu krāsu atrašanu. Mūsu saruna nau sevišķi auglīga, jo mēs abi esam lieli lietpratēji. Viņai stipra griba uz meklēšanu un oriģinalitāti, bet nezin vēl ceļu. — Ģērmanis. Aizveda Aspaziju uz teātri. Viņš grib, lai paliek Zeltmatis. Millers būšot sliktāks. Dramaturgi vēl nau apstiprināti. Akuraters taisoties lasīt parakstus pret Plāķi.

20.3.21.

Plkst. 5 braucu pie Felsberga. Viens no vispatīkamākiem cilvēkiem. Nau politiķis, bet arī ne muļķis. Sveras uz diognāli. Savā arodā stiprs. Sieva angliete — līdzīga mūsu mātēm. Divi bērni. Sieva tulkos «Jāzepu». Baidās. Es mierinu, ka angliski vēl īsāk un vieglāk var izteikt latviešu garo pantu. Proza grūtāk tulkojama, jo viņa kā reālās dzīves attēlotāja ir raksturīgāka katrai tautai, kamēr poēzija ir pacilātā valodā rakstīta un dažām tautām caur to vienāda. Runājām par ebreju jautājumu. Viņš atstāsta savas ciešanas Krievijā, bet nau ieēdies ienaidnieks ne Krievijai, ne komunistiem. Tas dara loti simpātisku iespaidu. Viņš pats sēdējis komunistu cietumā grūtos apstākļos, bet nau sarūgtināts. — Ciena. mani un nelaiž prom. No zirga tūliņ vannā iekšā, kas būtu labi, bet es tik maz turu sevi valda, ka aizlasos no Perikla vēstures. Ar lielām dusmām aizgāju gulēt.

22.3.21.

Departamentā Rozīts prasa, lai parakstu protestu pret Plāki. Teicu — kur tad jūs bijāt, kad mēs iesniedzām S[atversmes] sapulcei? Kāpēc Dermani izgāzāt cauri, un nu lai mēs ejam pirmie? Vakarā frakcijas sēdē Aspazija pieprasa man, vai vērts parakstīt? Atbildu — nau vērts. Mēs jau esam parakstījuši. Gribu likt priekšā Rozītim, lai protestu paraksta no rakstnieku un citām biedrībām. Deglavs čukst par nesaprotamām lietām. Sākās Skatuves mākslas skolas sēde. Zeltmatis, Līgotnis, Zeiferts Teodors, Birkerts, Rublis, Linde, Bulan kdze un Ertnere. Bulan — dikti inteliģenta un simpātiska. Lasīs par radīšanas psiholoģiju. Izdalījām amatus — katrs sev. Visi sevi pieņēmām. Aspazijai atnāca apstiprinājums par direktrisi.

Nospriedām šo sezonu sākt. Budžets izdevumiem jādabū. Rītu Aspazijai jāiet ar Zeltmati un Lindi. Visi bijām izbijušies, nezinājām, kā sēdē!: un runāt Gudrākais bija tas, ka neko nerunāja. Dabūjām no preilenēm katrs 2 narcises — Aspazija un es, Man bija jāiet aši mājā. Aspazija iet uz CK un FK. Abos nebija kvoruma. FK tomēr parunājuši. Aspazija pielaiž sliktu dūšu, kura tikpat lipīga kā visas slimības.

23.3.21.

Plānojamies. Plkst. 7 abi augšā. Aspazija saka, lai es rakstot «Gulbja dziesmu». Laiks atkal tāds. Atnācām abi ar pilnu sajūsmu strādāt un celt, un tur nekas nauda nau darāms. Tematu varētu drusku grozīt, līdzīgu «Valstij, kas nevīžoja tapt».

Man pagājušo nedēļu daudzās darīšanas un braukšana uz Rīgu darīja nelabu iespaidu. Varbūt palīdzēs laba izgulēšanās. Lasu vecos un jaunos filozofus, Epiktetu un Meterlinku, kuri visu grib labot ar morāli un pašpiespiešanos. Cik vecmodīgi viņi man izliekas! Vaina nau morālē, bet nepietiekošā gulēšanā. Vislielākais jautājums par ilgo mūžu nau atrisināms tādēļ, ka viņam stāv ceļā taisni tā morāle. Vecā morāle ļauj un liek mirt, bet dzīvot nē. Gribu vēl lasīt Meterlinka «Von der inneren Schōnheit». Vai tur kas jauns, bet, apskatot pavirši, liekas, ka viņš iebrauc dievticībā.

Tā visi tie filozofi, arī Eergsons brauc uz to pašu ceļu, kaut gan no sākuma liekas meklējam un šur tur atrodam ko jaunu. Vecais stāv ceļā, sacietējis par morāli. Tur jāiesāk karš, bet nezin kādas būs izredzes. Uzvarēs tik tad, kad nebūs vairs vajadzīgs. Aspazija grib, lai uzrakstot to drāmu 2 nedēļās. Tāda varas recepte gan daudzreiz palīdzējusi, bet vai šoreiz neesmu par daudz izvārdzis? Nāku kājām uz Torņakalnu; nokavēju vilcienu. Nevaru saņemties un nobeigt darbu vai arī, piemēram, pārstāt lasīt. Te atnākušu, mani neganti baro un nevienu soli nelaiž bez ēšanas. Saku — mirstīgs cilvēks un nevar izturēt — tas nekas!

24.3.21.

Strādāju pie dzejoļu krājuma «Sudrabota gaisma», Virsraksti domāti «Mirklis».vai «Saules mirklis». Aspazija grib «Saules klēpis». Lasu «Der poetische Orient». Pa šo laiku esmu lasījis Gilgamešu, Ungnad, Gresman, Jensena «Gilgamešu», Hercberg «Griech.ische Helas und Troa», Vilde, Lihtenberg, Hinthede, Plutarch un Gētes dzejas un prozu. Meklēju kino tematu — Ēģiptes komēdijai. Gribu rakstīt grieķu stilā komēdiju.

Lasu krievu liriku. Gandrīz visi kūleņmetēji, bet ir arī talanti, kā Kamenskis un Jeseņins. Tas parādās viņu vienkāršos dzejoļos vecā stilā. Abi sentimentāli melanholiķi. Kamenskis uztraucas par jaunās dzejas neatzīšanu. Līdzīgi Heinem, tikai bez humora. Sterna aforismi marinēti teātra , futūristā. Molohs — Lapsas. Jansons un Baltijas revolūcija. Piezīmes par epu tulkojumiem. Atbildes dzejolis— «Es nesaderu ar šo pasauli». Gilgameša piezīmes — 10 lp., Aleksandra — 2 lp.

25.3.21.

Braucām ar Priedkalniem uz Bieriņmuižu. Tur veca māte, dzelzceļa sabraukta. Meitiņa palikusi 10 g. veca, pie Priedkalmem dzīvo. Dēls 14 g. — pie krusttēva. Viņam ir ½ 2 pūrv. zemes. Braucām to izdot. Līdzeni Bieriņi; pa mazai mājiņai ar 2 lodziņiem — atstāj melanholisku iespaidu. Visi ir Rautenfelda ļaudis; tam zeme 30 v[erstu] platumā. Visi viņi maksā renti. Tie paši, kuri 1906. gadā neganti tikuši kauti. Arī bermontieši viņus kāvuši. Smuka diena, braucām apskatīt muižiņu un vasarnīcas. Priedkalni dikti godīgi. Apgādā visus bāriņus. Viņiem kādi 3 pieņemti bērni.

27.3.21.

Svētdiena — pirmie svētki. Izbraucām plkst. 2 uz Baložu kapiem. Mazs ezeriņš un liels purvs; daudz smiltis, mazs pakalniņš, tranšeju grāvji, 3 skanstes un ceļš atpakaļ. Kapos daudz krustu — lielas kaujas bijušas. Bermontieši atnākuši līdz Baložu kapiem un no turienes apšaudījuši Rīgu. Pēdējā uzbrukumā atsisti līdz Žagarkrogum un to pašu nakti — līdz Baložu kapiem. Izbraucām ar nelabu zirdziņu. Gaidu ciemiņu, kurš pieteicās jau sestdien. Steidzos uz māju — par velti. Citi bijuši. Kungs ar dāmu izgājuši dārzā. Dāma brūnā kleitē. Kalkulēju — kāds kavalieris Vilmiņai varēja būt līdzi? Izrādās — Ķirķis ar savu madāmu. Meklēju un neatrodu. Beigās atradās pie Priedkalniem. Pašā vakarā pie vakariņām atnāk ziņa— 2 jkdzes. Domāju — kas tās varētu būt? Ar lielām bijībām nāku šurp. — Vilmiņa ar Emmu. Sākās liels lietus ar pērkoni un zibeni, un visām negantībām. Meitenes, par kādām izrādījās jkdzes, metās prom. Kreņķējos vēl šodien! Ķirķis ar kdzi palicis. Bet Vilmiņa uzvelk vecās kurpes un brien pa dubļiem — jaunās iebāž azotē. Aizvedu līdz lielai dobei. Atnācis kreņkējos, ka aizlaidu.

28.3.21.

2. svētki. Atnāk Aspazija. Ejam pretī. Tiešām — pašlaik taisījusies nomaldīties. Ķirķis aizlaiž uz Rīgu. Aspazija drusku nogurusi. Mājas rēķinus taisījusi no svētku komitejām. Dabūjām 88000 r.

Gulbis ekstrā atsūtījis jaunu grāmatu — «Jāzepu» vāciski. Jāzeps — raibs, kā jau raibiem svārkiem. Vajadzēja tikt izrādītam uz vācu skatuves. Neiznāca tādēļ, ka teātrim pilsēta nedeva aizdevumu — 1 milj. Un tagad cerības nau gandrīz nekādas, jo vācieši taisni ienaidnieki latviešiem. Vienīgais apstāklis ir, ka varbūt pabalstis ebreji.

29.3.21.

Jaunos krievu dzejniekos, arī vājākos, redz aiz visiem kūleņiem vienu — ka viņi grib tikt ārā no savas ādas; tāpat kā glezniecībā ekspresionisti un futūristi. Vēl nekur nevar sadzirdēt no malas stāvošais — kur tas jaunais pozitīvais būtu, bet labs ir arī nemiers. Pašreiz nevar jaunu nekur atrast; arī kūleņos viņa nau. Un, kur viņš ir, to viņi paši laikam vēl nau sapratuši. Būs vecās māklas zinātājiem jāatrod šis jaunais. Vai viņš nau tikai Li Taipe? Bet šo noslēpumu neesmu vēl izdibinājis. Viņš mani tā interesē kā neviens kops Ešila. Viņa eksotisma vien nau šis noslēpums. Arī viņa stāvēšanā pāri dzīvei laikam nau. Viņa objektivitāte ārkārtīgi liela, bet arī subjekts viņš ir. Vienaldzīgs pret pasauli nau. Viņš ir nikns pretnieks karam. Es jau kādu nedēļu rokos viņam apkārt.

Gulbis aizvakar pārbraucis no Vācijas. Bijis tūliņ mājās un atsūtījis ekstrā 5 jaunizdotās grāmatas. Šodien atnāk pats. Ļoti apmierināts ar braukumu. Pilns entuziasma ar dzirdēto un izdarīto. Izdarījis visu liela. stilā; uzreiz izdevis 5 grāmatas. Lielākā drukātava Leipcigā — Rēdera. 13 korektori — visi profesori; sava korektūras b-ba, kura tiek skaitīta līdzi rakstnieku b-bai. Berlīnē lielākā daiļliteratūras firma — Fišera. Nau jāsamaina ar Jēnas Fišeru un zinātnisko literatūru. Prokurators neņēmis pretī viņa sniegto roku — tik lieli kungi Berlīnē. L. Greiners — skatuves nodaļas vadītājs — licis 2 reizes pie sevis izbraukt ārpus Berlīnes, bet, kā jau. izglītots cilvēks un rakstnieks, bijis loti laipns un piedāvājis cigāru. Teicis, ka vācu skatuves stāvot bankrota priekšā. Varot tik eksistēt valsts iestādes, un tādu ir ļoti maz, Kad Gulbis minējis, ka «Jāzepa» inscenēšana maksātu 100 000 mrk., tad Greiners iesaucies: «To spēs tik Reinhards vai valsts!» Par laimi, Reinhards ir Vīnē par režisoru pie Burgteātra. Licis izsūtīt viņam 1 eksemplāru. Greiners uzņēmies no Fišera skatuves apgādāšanu «Jāzepam». No savas puses stāšoties sakarā ar visām skatuvēm — kādām 100.

Gulbis redzējis vairākas izrādes Berlīnē un Leipcigā — esot diezgan vājas. Inscenējums «Jāzepam» mūsu teātrī labāks un bagātāks. Spriedumi par «Jāzepu» bijuši labi. Laikam taču labi, jo Gulbja vēstule no ārzemēm bija rakstīta paceltā tonī — forte — fortissimo. Būšot kritikas. Leipcigā no kāda profesora, Berlīnē no Fišera puses un no Lutera «Literar[ische] Echo». Vecozols gribot pūlēties Šveicē. Austra (Krauze) gribot rakstīt pāris loksnes brošūru, bet Gulbis noteicis, ka bez 5 loksnēm «ņe smei!». Esot tagad vēl pie telef. aģentūras, bet sūdzoties, ka maz ienākumu. Teikusies dabūjusi honorāru 20 000 mrk, par filmas scenāriju no Pētera Lielā laikiem. Nevarot uzvest tādēļ, ka nevienas Pēterburgas skatuves neesot. gatavas. Jāsāk nopietni padomāt par scenāriju. Meklējis Lertu Stutgartē un Frankfurtē. Greiners teicis, ka bībeles tematos esot pēdējā laikā izrādītas 150 drāmas. Gulbis teicis — te esot citādi. Par mani prasījis — vai esot jauns cilvēks? — Nē, ne domāt! Esot. jau sarakstījis 10 drāmas un otrtik citu grāmatu! Uzvests esot «Jāzeps» jau 50 reizes. Citas lugas pa 100 reižu.

No sākuma domājuši drukātavā, ka grāmata būšot latviešiem. Gulbis teicis: «Nē, vāciešiem!» Fišerim teicis — šis būšot izdot 3 gadus latviešu grāmatas vāciešiem, bet tad pats lūgšot, lai viņam atļauj izdot manus kopotus rakstus.

Tā kā Vācijā ne inscenējums, ne aktieri neesot pārāk labi, tad loti iespējams brauciens ar visu «Jāzepa» inscenējumu un aktieriem uz Vāciju. Tā praktizējuši vīnieši, noņemdami uz pāris mēnešiem Valnera teātri Berlīnē. Brauciens uz Stetini nemaksātu pārāk dārgi, un no turienes līdz Berlīnei mazs gabals. Vīnieši arī braukusi ar visām dekorācijām. Gulbis cer, ka jau nākošu rudeni varētu Vācijā uzvest. Laikam gan tik nākošu pavasari. Ja ne, tad viņš draud ar latviešiem braukt uz Vāciju — ar iekarošanas nolūkiem.. 400 p. grāmatu pārvešana viņam iznākusi 10000 mrk., bet viņš sūtījis ar pastiprinātu steidzamību. Tagad grāmatas guļot mūsu muitā un atpūšoties no steidzamības. Sūtījis pa eksemplāram visām mūsu sūtniecībām un sevišķi uz Helsingforsnu. Berlīnes Iegācijā solījuši viņu pabalstīt. Tie — kurzemnieces solījumi. Valdības pabalsts tikšot 1/3 daļai no izdevumiem.

Gulbis izskatās drusku paguris no sajūsmības. Tas viņa sevišķais talants tai stilā un neatlaidībā. Es nebūtu pratis tā rīkoties. Praktisks cilvēks. Ne velti atstājis brūti grāmatu dēļ.

30.3.21.

Kad es izdomāju pa nakti kādu dzeju, tad no rīta pa lielākai daļai esmu jau aizmirsis. Tā arī vispār izzūd. Bet, kad aizķeras atmiņā kāda atskaņa, tad var pa daļai atkal uzbūvēt.

No Liepājas atsūtīts Rautenbergu lūgums, lai es aizstāvot kara tiesā. Advokātam Pliekšānam. — Ne es advokāts vairs, ne vairs Pliekšāns. Tāds es reiz biju vecā ķeizara laikā. Jāmeklē vietnieks. Šodien lasu «Poezija boļšev. dņei», Berlīnē izdots. Vakar Gulbis atnesa «Zelta zirgu». 2 cēlienus Aspazija jau pārtulkojusi. G[ulbis] grib, lai līdz jūnijam būtu gatavs. Esot runājis ar Fišeru. Bērnu lugu Vācijā liels trūkums. Sarunājis ar Aspaziju — lai es braucot pēc 2 nedēļām, kad viņam būšot ziņas no Vācijas. Aspazija grib, lai es vēlāk braucu, man negribas palikt.

Vakarā atnāk Brunīts. Viņš atnesa dažas brošūras. Liek priekšā Raiņa klubā laist iekšā strādnieku centrālkomitejas klubu, kādu strādnieki nodibinājuši, lai savā starpā satiktos un lētāk palasītu avīzes. Kluba dibinātāji nodomājuši meklēt telpas Matīsa ielā, bet labāk būtu, kad klubu nodibinātu tepat un pieņemtu vecā kluba vārdu. Lindiņs ir pretī un turas pie tās idejas — vajagot inteliģentus pulcināt, bet pats izpulcinājis inteliģentus uz visām pusēm no kluba prom. Par to būs runa konferencē.

Kad strādnieku klubs nāktu iekšā, tad jāaiziet studentiem vai Birutai. Strādnieki sūdzoties, ka līderi nenākot, viņus nevarot dabūt ne redzēt.

31.3.21.

No rīta augšā plkst. 4. Strādāju pie dzejām. Plkst. 10 Veidemans sauc pie telefona un aicina uz S[atversmes] sapulci. Plkst. 11 Zeltmatis aicina uz sēdi. Eju uz Rīgu — 40 m[inūtes] līdz mājas durvīm. Abām durvīm nolauztas rociņas — tas no daudziem apmeklētājiem. Izgāzu cauri Lāci. Paliek 2 režisori un tiesības aktieriem. Tātad var tik pie režijas arī Linde un Brehmans.

Dailes teātrī liela rēķināšana, lieli parādi un maz naudas. Visi dzenā pakaļ, kur būtu pārmaksāts, bet atrod tik visur, kur nau samaksāts. Smiļģis izdarījis lielu saukumu, ielaizdams teātrī «Sila balodīti». Dzenam kopā vainīgos — neviens nekā nezin. Smiļģis uzticējies dramaturgiem un režisoram Žibaltam, tie uzticējušies laimes gadījumam. Visi darījuši savas muļķības, un man kā obermuļķim par visiem jāatbild. Aktieri sākuši mācīties 2. cēlienu, kamēr 3. cēl. nebijis gatavs, Beigās pierunāju, lai samaksā aktieriem un citiem paliek parādā. Viss pabalsts izlietots, un vēl paliek parādā. Veckalns liek priekšā, ka partijas revolucionārās dzejas jāizskata un jāpārtaisa. 15 dzejas.— Pētersona kdze stāsta: Tija spēlēšot «Ugunī un naktī» ne Spīdolu, bet Laimdotu. Spīdola — Vēsmiņa. Tija dikti atturīga, godīga — arī tā esot laba loma. Pūlēšoties labi spēlēt. Vēsmiņa ir iesācēja, pati gan smuka, bet viduvēja aktrise, un ar to nepietiek Spīdolai. Kl. Kalniņa pārmet man, ka es ejot par teātra direktoru, nupat tik sadzirdējusi. Man nepiestāvot — kā kandidātam uz valsts prezidenta amatu. Lai ieceļ papriekšu. Esot par mani izlaistas baumas. Lai saka, kādas — priekš tam draugs ir. Neteikšot. Tātad — sievu runas, un tās viņai vissvarīgākās — jādomā, ka viņai arī nepiestāv tādas.

Uzved mani augšā, kur 1. rajona sapulce. Paņemu godabiedra karti. Tik daudz to godu un biedru, ka nezinu — kur griezties. Visur gods priekšā. Samaksāju nodokli — 100 rbļ. Aizgāju uz operu, atstādams sapulci. Atnācu atpakaļ, jo nedabūju vairs biļeti. Gulēt — vēlu.

1.4.21.

Uzcēlos augšā plkst. 7. Vingroju. Atnāca Ezerlauka — lai ņemot par aktrisi. Es sāku žēloties par pasaules ļaunprātību un par nenoskaidroto politisko stāvokli pasaulē. Kas tagad vairs pastāvīgs un uz ko var paļauties? Valstis grūst, ķeizari mirst, un nekā vairs nau, kur cilvēks var patverties savās bēdās. Bet es par direktoru iecelts esot.— Tas gan! bet vai uz to var paļauties viens cilvēks un likt savu dzīvību uz spēli? Te es esmu, te neesmu. Visi mēs mirstami. Šodien izrāda lugas skaistas un cildinošas — rīt vairs nau ne lugas, ne teātra, ne aktieru, ne direktoru! Es saku — lai iesniedz oficiālu rakstu mākslas kolēģijai. — Tiem blēžiem nekā nevarot ticēt.

Studentene stāsta, ka es iešot par sūtni uz Sveici. Es jau negāju uz Itāliju— labāku vietu, kur nu te! — Baumas laikam tādēļ cēlušās, ka gribu uz Šveici braukt. Vai tad šis nu citādi brauks kā par sūtni.

4.4.21.

Visu laiku slikts garastāvoklis; slikti guļu, Plkst. 11 atnāca Vilmiņa, Strādājam pie «Zelta zirga» tulkošanas līdz p. 4.

5.4.21.

Sēde Dailes teātrī. Kokals nopriecājās, ka administrators vēl nau ievēlēts. Viņš esot ministra kandidāts, jo Zeltmati neapstiprināšot. Kokals grib, lai viņam samaksājot šņabus, ko viņš izdzēris uz savu klientu veselību, — 800 r. un 500 r.

Smiļģis izstāsta, kā viņi taisīšot «Uguni un nakti». Gaismas pils — dzintara, caurspīdīga. 4. cēlienā būšot arī uzbraukšana, ko neuzdrošinājās ne Jaunais teātris, ne Opera. Lai maksā ko maksādams. 4. cēl. — ābelē elles mi zemes pilnība, kas līdz šim nau rādīts. Viņam lieliska fantāzija. Ievadā grib likt runāt no augšas — garos plīvuros un nereālistiskās drēbēs līdz zemei — un laist muzikālu toni, kas attēlotu pasaules sfēru skaņas. Es minu par teosofu uzskatu, ka šī skaņa ir «f».

Plūme būšot. Kangars. Gluži jaunā uztvērumā — ņemšot viņu kā ļaunu lielumā. Mierlauks sīki izstrādājis ikdienas ļaundari ar lielu spēku, bet šis uztveršot lielu raksturu Kangarā, kāds nepieciešams, jo viņš taču Lāčplēša jaunības biedris. Biju sajūsminājies par Smiļģi un nevarēju izvest cauri lielo bāršanos par «Sila balodīti». Man par lielu nožēlošanu, Smiļģim par prieku vismaz gāzīsim Gruznu nost no amata.

6.4.21.

No rīta apmeklētāji. Braucam uz pilsētu ar klaberkasti. No tilta līdz bulvārim eju 25 m[inūtes] — pie zobu ārsta un tad uz mājām. Mājās priekšā 2 vīri, 1 sieviete un pieaudzis cilvēks. Visās 3 istabās gaida pa 1 apmeklētājam. Viens no tiem ir Arvīds Bergmanis. Ja nebūšot vietu teātrī — viena. vai otrā —, tad braukšot atpakaļ uz Krieviju. Esot strādājis Vjatkas pilsētas teātrī. Visi labie aktieri sabēguši provincēs no galvaspilsētām — lētāka iztikšana. Es saku — lai pagaida vēl kādas pāris nedēļas, kamēr noskaidrosies jautājums par Nacionālo teātri. Varbūt būs privāts teātris, un tad viņš var būt par vadītāju. Dailes teātris var pāriet pilnīgi strādnieku rokās. — Aspazija iet uz teātri — būšot «Krauklīša» mēģinājums. Lasījumos labi lasot. R. Kalniņš dikti priecājies — ļoti labi būšot. L. Ērika un Ģērmanis arī. Tikai Mārsiets neesot miera. ar savu Glūdu. Esot par daudz mainīgs — viņš nevar iedzīvoties iekšā. Skaidrīte būšot laba — tie pantiņi skanot dikti mīlīgi. L. Ērika smuki saka savus pantiņus, par apģērbiem un dažādiem vizuļiem skaitot.

Gāju uz sapulci Suvorova ielā 25. CK, RK un kultūras darbinieki. Visu laiku debates starp kreiso un labo spārnu, tā ka es tīri labi varēju arī neaiziet. Gāju tādēļ, ka avīzē biju minēts, Dermanis teica — dalīšanās notikšot.

7.4.21.

Agri augšā — plkst. 5. Pēc tam aizmigu un nogulēju līdz plkst. 8. Gribu filmu strādāt — miegs nāk. Guļu 1 stundu priekš pusdienas un pēc pusdienas guļu atkaļ, kamēr vakarā tik tālu, ka varu sākt filmu. Norakstu gandrīz gatavu. priekšdarbu. Izlasu vēl 3 noveles — no tām var iznākt filmai viela. Uz teātra sēdi, kur jāangažē aktieri, nebraucu. Negribas aktieriem noknapināt algu — un tas ir angažētāja amats. Nodarbojos ar zobu sāpēm.

8.4.21

Vēlu ceļos. Slikta dūša. Saule aptumšojas. Paveicu filmas priekšdarbus, atliek tikai scenāriju uzrakstīt. Atnāk Pētersona kdze. Lūgums pilsētas valdei. Viņa optimistiska. Viņai patīkot dzīvot. Teicu, lai man arī to iemāca. Laimīga neesot, jo šad tad neizdodoties, ko gribot, bet dzīvot patīkot. Es saku — laime ir priekš manis tikdaudz kā pamudinājums un iemesls dzīvot. Tāpat pamudinājums strādāt. Bez šā pamudinājuma atliek tikai pienākums dzīvot. Arī uz darbu vajaga ierosinājuma. Lielu darbu šo pusgadu nemaz neesmu strādājis. Bez pamudinājuma nevar iesākt.

Klubam nau laba slava — rīkojot krogu ballītes. Nac. jaunatne pārņem. Dauģe tur esot; Cukurs par priekšnieku. Rīgā nevar nodibināties.

9.4.21.

Izguļos no rīta līdz pus 9. Vēlu ceļos, nedabūju izvingrot, tāpat kā vakar. Zoba izlaušana vakar kaitīga bijusi — jūtu pat mugura. sāpes. Vajaga rakstīt scenāriju. Gaidu uz Vilmiņu, un tā nekas neiznāk. Lasu Hafisu un Menaru, Vajaga gaceles veidā dzejas likt «Sudrabotā gaismā»,bet nekad neesmu pie tā ticis, — izliekas par svešādu. Varbūt derētu šī forma uzskaitīšanai.

10.4.21.

Vakar bijis Segliņš. Atstājis vēstuli, ka vajadzīgs scenārijs filmai. Metamies abi ar Vilmu klāt — es diktēju un uzdiktēju 2 cēlienus. Braucam visi trīs — ar māsu Dambekalni —uz pilsētu, Es pie zobu ārsta. Izrauti jau 5 zobi. Vakarā Dambekalne pienāk ar Vitenberga kdzi. Domāju par scenāriju.

12.4.21.

Vilmiņa piezvana — nebūšot šodien, lai strādājot vien. Strādāju arī no plkst. 6 līdz 12. Nobeidzu 3, cēl. Bij Vitenbergas kdze, Ezergala jkdze un Pētersona kdze. Stāsta par tām neērtībām ar «Uguns un nakts» lomu sadalīšanu. Gērmanis. Stāsta — «Krauklīti» par maz. mēģinot. Trešdien faktiski tik 2 mēģinājumi bijuši. Mierlauks saka — ansambļi esot viegli. — Ģērmanis saka, ka grūti esot.

13.4.21.

Pa nakti paliku Rīgā. Guļu vidēji. No rīta runājām ar studenteni un braucām kopā uz slimnīcu. Plkst. 4 mākslas kom[isijas] sēde. Paziņojam Brigaderim, ka šogad vēl netiks teātris pārvērsts par privātuzņēmumu. Visu strīdu iznākums — patīkama atmosfēra, it kā būtu siltu tēju sadzēries, Plkst. 7 «Atriebējas» izrāde. Smiļģis stāsta par «Uguns un nakts» iekārtojumu. Prologs augšā. Dzintara pils. Mirons parādās stāvus augšā, ne lejā. Ābelē augšā — ēnas meitas. Melnais bruņinieks augšā. Paliek tomēr, kā Smiļģis bija nodomājis — Tija par Laimdotu un Vēsmiņa — Spīdolu. «Atriebējā» redzu Vēsmiņu kā Zidoniju. Liels stāvs, diezgan drukns. Skaļa balss. Žesti bez dzīvības, līdzjūtības, un bez visa tā — šļupst. Gribējuši Birutu par Laimdotu, bet pirmās 3 izrādēs viņa nevarot būt.

«Atriebēja» — ļoti dramatisks, svaigs spēka iespaids, kā no jaunības. Ļoti moderns, ar lielu skatuves instinktu. Arī par tām romantiskām pārmērībām prieks vien tik ir. Jauninājums ar priekškariem atstāj trūcīgu iespaidu. Priekškaru metodei nekādas ilūzijas vairs nau. Pilnīgi atmetama. Acis atpūšas, kad nāk dekorācijas. Viens smuks skats ar palsiem apgaismojumiem. Bērna pārmainīšana tik ļaunu iespaidu neatstāj. Tik, kad abas sievietes pārmainās, — nedabiski. Ar maz pārmaiņām lugu var iztaisīt modernu.

14.4.21.

No rīta augšā plkst. 5. Plkst. 1 gāju gulēt. Gribēju aizmigt, bet zaldāti ar dziesmām izjauca. Atstāstam ar Aspaziju viens otram notikumus. Misiņam jāsūta «Uguns un nakts» un vācu «Jāzeps». Šodien «Socid'ā» Vecozola raksts par «Jāzepu»; «Laukstrādniekā» —.par «Tālām noskaņam». Šodien jāiet uz teātra sēdi. Angažementi līdz plkst. 7. Dace Akmentiņ. Pie zobu ārsta netiku. Meklēju 5. cēlienu filmai; nevar labi saskaņot.

19.4.21.

Atjaunoties ar jauno vienlīdzekli man nau vairs cerību: sevišķu faktu nau, bet no ilguma un sīkumiem iznākusi netīša pārliecība, piepešī, kā man allaž gadās. Jāatgriežas pie vecā daudzlīdzekļu un veselības, un disciplīnas režīma.

Jo, kad arī būtu jāatsakās no cerības sasniegt 300 gadību, tad nau jāpadodas izmisumam un jāņem tas, kas iespējams. Bet vecā sistēma tomēr mani līdz šai vietai izvilkusi.

Un tad rūgta dezilūzija dod arī savu spēku: nau ko cerēt, tātad ir zināms kas gluži noteikts, ar ko var rēķināties. Un droša zināšana ir vienmēr spēks.

Pirmais konsekvencs: neprasīt no cilvēkiem vairāk, nekā viņi spēj dot. Tā sarūgtina sevi un viņus.

Neprasīt no dzimtenes vairāk, nekā viņa spēj dot. Mēs neesam tik progresīvi un attīstīti kā tauta. Mēs neesam arī tik dziļi sirsnīgi, kā man un mums liekas. Sirsnība un entuziasms ir laikam iemācīti no literatūras un revolūcijas laika, un no manis, Man to atdod, ko es devis. Tādēļ daudz arī tikai iedomāta un pat tieši ārišķa. Mūsu saņemšana laikam arī nau nekas ārkārtējs, bet līdzīgs lieliem tautas svētkiem ar parādēm, izrādēm, rautiem un goda adjutantiem. Drusku rūgti ir to zināt, bet veselīgi, un veselība ir augstākā manta. No viņas, no viņas tik var sākt augt, bet ar gribu augt uz augšu, arī šaurajās robežās.

Vai es tikšu atkal spītīgs kā senos gados? Te problēms, kā dabūt spēku, kad negrib to dibināt uz ļaunu un labs nenāk pretī? — Ko daudz? Kad tad man kāds ir pretī nācis? Pašam no vājuma jātop divkārt stipram un vienam pašam. Bij ilūzija, ka šoreiz, pēc 50 gadiem, dzīves otrā pusē, man dzīve, dzimtene, }audis nāks pretī, kā tam kokam, kas stiepis zarus. Nenāk un nenāks. Zini jel reizi!

Bet nu arī man ir pa gadiem iegūts prestižs, t. i., spēks; izlietot to, likt kāju virsū? Nē: man riebjas tāds zemums. Bet viņi to vēlas, man daudz zīmju par to. Daudzi domā nepatiesi, ka tur būtu glābiņš.

8.9.21.

Sajūtu lielu mierību, ka Brig[aders?] teātri pieņems «Jāzepu». Nau nekāda iemesla tā domāt, bet tikai pārliecību jūtu. Jaunskungs bija laipns.

9.9.21.

Es jūtu, it kā tie cilvēki, kas man garām. iet, nebūtu dzīvi, bet tikai aina, kā filmā. Es viņus neaizskaru. Un, ja arī runāju un dodu roku, tad tik pārejoši, ka nesajūtu dzīvību, bet ainu.

9.9.21.

Es ļoti noguris. Tomēr brīnos: maz ko izdaru, to pašu pārāk lēnām. Dārgi viss maksā. Par atpūtu ne domas. Kā es strādāšu teātrī? Kad atpūta? Gribas strādāt. Kas manu ideju atjaun. solās caur mīlu? Laikam galīgi beigta. Nu atliek tik vingrināš.