RAINIS

Dienasgrāmata (1920. - 1929.)

1927. gads

Aprile

4.4.27.

Šodien apslimu un sāku rakstīt atkal kroniku. Pa to laiku esmu 3 mēnešus bijis ministrs. Pietiek, nu gribu atkal dzīvot un rakstīt. Noguris no nestrādāšanas, tukšs no domām. Viss apnicis, nez vai varēšu vēl ko rakstīt. Pirms jāatpūšas. Fiziski neesmu noguris, tikai garīgi un galīgi. Fiziski varētu vēl ilgi tā strādāt. Pierādīju nupat, ka 4 dienas no vietas turēju runas. Pierādīju, ka varu sevi piespiest, kaut gan ļoti gribējās bēgt. — Ko panācu? Aši iemanījos amatā. Kabineta sēdēs tikai nevarēju sevi piespiest runāt, zaudēju daudz prestiža. 2) Zinu, kā notiek vadīšana. Romāns var izn[ākt]. 3) Prestižs auga no izbraukumiem skolās un laba reportera. 4) Pastāvīgi ziņojumi avīzēs maz palīdzēja. 5) Vispār prestižs mazinājies. 6) Vaina, ka nerakstīju. Rīt prez[identa] vēlēšana, partija vēlēs Vesmani vai Kalniņu, es braucu uz ārzemēm: strādāt, bet pirms atpūsties. Šodien neko nepastrādāju. Avīzes tik daudz nevar lasīt. Jātura sevi rokās, jāpiespiež. Redzēju, ka varu. 4 runas bija: 1) Perecklubā, uzņēma ļoti. labi, iddiš tulk. manas dzejas un «Jāzepu», bet, lai es maksāju par izdošanu; 2) part[ijas] kongresa atklāš[ana]; 3) referāts kongresā; 4) apsveiku [runa] grāmatn. Konogresā

Jāsāk nu atkal rakstīt.

6.4.27.

Vakar gultā. Vēlēšanas: Kviesim 45, Jurašev[skim] 41.Ceturtdien atkal. Klāra ziņo, ka Kalniņš augstsirdīgi atsakoties; Fr. Vesmans pieņem kandidatūru. Šodien guļu un taisu plānu šlāgeriem. Uzreiz izrauties no miegainības. Vai var radīt sajūsmu? Vai var būt jauna strāva? Vai trimdas laika sparība? Vai jel maz kas līdzīgs iespējams? Vai tikai viss viņpusē? Atnāk Nīmaņi. Atnāk Melnalksnis. Atnāk Birkerts. 1905. g. kā epu tēms. Grieziens cauri laikiem: visi v., vid. un j. laiks vienā pusē un pēc 1905. jauns laikmets. Garīgi no 1905. izaug 191.7. okt Lirika tā. pati, tikai 191.7. jau pārspīlēta, kā vācu ekspresionisms. Tātad arī te kodols un asinis 1905. g. Raksturi varonīgāki nekā 1918. gadā. Liels jūtu saviļņojums. Vācija un Eiropa negāja līdzi 1905. g. Vecais Fausts paliek Eiropas izteiksmes augstums, jaunais Fausts sākas no 1905. g.

Man bij vieglāk ministrībā. Pēc pirmā grūtā laika taisni atpūtos. Nu jāsāk atkal smagi strādāt, un nu nāk arī grūtsirdība, kas visu laiku nebija. Vai tā būs arī tālāk? Bet Gēte nebij grūtsirdīgs. Man arī to panākt.

8.4.27.

Guļu mājās. Daudz ļauža. Vēlēšanas turpinājas. Šodien 12 ievēl Zemgan. — Zenta Mauriņ, Smilga, Laurs, Smiļģis, Mazā Liepulapiņa, Grīnīte, kanclejas darbvede, Melnalksnis, Paeglene, Birkerts. Sākšu. jaunu dzīvi. Jābrauc. Bet nu nogurums, negribas. Neesmu neko citu darījis kā lasījis un plānus darbiem taisījis. Neesmu neko sakrāmējis, — šīs 6 dienas slinkojot vairāk nogurstu, nestaigāju.

Nu nāks ceļojums un vientulība, vai es to izturēšu? Vai varēšu strādāt? Vai nepārpūlēšos kā pērn Mentonā? Vai es nu esmu noguris un man jāatpūšas? jeb vai jāstrādā? Vai esmu apvainots un bēdīgs? Nē, to gan nē. Bet žēl atstāt šo slinko dzīvi. Un taču ir apvainojums, man sevi par to jāpārliecina. Noslēguma nau. Bet ne pirmā reize, tā bija pēc j[aunās] strāvas, pēc 1905. g. Man tik mudinājums: iet jaunā darbā.

Bet pirms vai nau jānoslēdz vecais? Abi reizē; jaunais un vecais. Biogrāfiju — šēmatisku. Tātad atbraukt vēl šurp. Par agri pārvedu mājās rokrakstus no Lugānas.

Jauns teikums: stark sein, freudig sein. siegen!

9.4.27.

Guļu vēl, rīt celšos, uz jūrmalu. Iesniedzu saeimā lūgumu pēc atvaļinājuma. Lasu Bahmani par 1905. g. Tādu varu arī rakstīt. Atnāk Pelča meita, Elvīra, kanclejas, saeimas. Anniņ uz jūrmalu. Negribas ne strādāt, ne braukt, netaisos, guļu. Ne dzejoļa nerakstu. Kas būs? Jāceļas.