RAINIS
EPUS 1905
LIELDIENAS
Izkliedzoši skaļā balsī
Baznīczvani vēsta svētkus,
Visu valsti sasauc kopā:
«Kristus šodien augšām cēlies,
Nāves varu pārvarējis;
Nākat svinēt Lielās dienas,
Nākat pateikties un lūgties,
Ka jūs izpircis no grēka, -
Nākat svinēt Lielās dienas!»
Pildās baznīca ar ļaudīm:
Ceļos metas, zemu lokās,
Pātarus un tēvareizes
Dieviņam par godu skaita,
Gaužas dziesmas velk bez gala.
Sanāk pateikties un lūgties:
Pateikties, ka viņus dieviņš
Sargājis šais dumpja laikos;
Lūgt, lai žēlīgi jo drīzāk
Atkal visu griež pa vecam;
Lai jel, augšā uzceļoties,
Visā godībā un spēkā
Nodibina veco valsti,
Ļaunu izravē ar sakni,
Ka tie ļaudis atzīst grēkus,
Atkal paklausa un strādā:
Kalps pa četridesmit dienā,
Kalpone pa dividesmit,
Ganiņš desmit kapeiciņām.
Svētiem vaigiem, niknām sirdīm,
Ziedošām un pilnām miesām,
Sausām, nomirušām dvēslēm
Augšām celšanos tie svinē:
Kristus celšanos, ne savu.
Negriboši daba mostas
Kapsētā ap baznīcžogu;
Kaili zari, kailas dvēsles: -
Pazemīgās pātardziesmas
Gauži noskan izgaisdamas;
Tukšas skaņas tukšos vējos.
Augšām uzcēlušos dienu
Drīzi atkal aizklāj vakars.
Otrā pusē baznīcžogam
Nau ne kociņu, ne krūmu.
Atmaliņas baltus smiltīs
Vientuļas, no citām tāļu
N e s v ē t ī t ā zemē ceļas
Divas sīkas kapu kopas,
Tikko saredzamas krēslā.
Nakts, un i e s v ē t ī t o s k a p o s
Iznāk līķi, zobus ņirdzot,
Rindās žogā sasēzdamies:
«Lūk, tur divi grēcinieki
Viņpus žoga kauna kapos!
Kā tie ļaudis musināja:
Augšām celties! augšām celties!
Lodes pašus stiepa zemē;
Ceļaties nu paši augšā,
Kas jūs citiem likāt celties!
Ko nu nedzird jūsu balsis,
Kas tik skaļi sludināja?»
Spoki ņirgās švīkstināja,
Līdz tos dzīvu soļu troksnis
Aizmēza ar vēja pūsmu.
Agru rītu saule lēca.
Kapsētā ap baznīcžogu
Kailos zaros vēji pūta.
Viņpus žoga divas kopas
Nakti brīnums bija skāris:
Zaļas lapas, sārtas rozes,
Pirmie pavasara ziedi
Pārklājuši abus kapus!
Vai gan piepeši pa nakti
Augšā cēlusies bij daba?
Augšā necēlās vēl daba -
Augšā cēlušās bij sirdis:
Vēl ar bailēm, vēl ar trīsām,
Līdzi ziediem salas laikā,
Tumšā naktī, dzīviem soļiem
Nākušas pie dārgiem kapiem
Puškot tos ar jauniem ziediem.
Divu grēcinieku balsis,
Kas tik skaļi sludināja,
Dzirdētas bij vēl iz kapa,
Atbalsi bij atradušas:
«Augšā celties, augšā celties!
Viss uz dzīvi, viss uz jaunu,
Līdz ar jaunu sauli atnāk
Vizēdamas Lielās dienas!»
SARUNA BEZ LIECINIEKIEM
Iebraucamās vietas vārtu priekšā
Divi dragūni uz sola gorās -
Nodzīt skurbu parka svaigā gaisā,
Gīmji sarkani kā nopliķēti.
«Ak, cik slikta dūša, velns un elle!
Ne vairs alus līdz, ne spirts un degvīns:
Pieci simti vakar paspēlēju;
Fabrikants, tas neliets, piedzirdīja,
Un tad Miška noņēma man naudu,
Ko pa visu nedēļu sev krāju,
Izkratīdams rīdzinieku kules.
Pašu cilvēkam tas blēdis noņem!
Viņam slinkums pakratīt tās kules,
Gan tad naudas piebirs pilnas rokas.»
«Jā, var dzīvot Rīgā,» atbild otrs.
«Kur kāds labāk apģērbies tik rādās,»
Pirmais turpina ar lietpratību,
«Rokas gaisā! Vai nau brauniņš klātu?
Tu vēl kliegsi, dumpinieks! Šauj zemē!
Grūd ar flinti ribās, sper ar kāju: -
Tūdaļ rāms, pats lūdz, lai ņem tik naudu.
Ātri pārlaid roku svārkiem, vestei:
Pulkstens, naudas maks, no pirkstiem gredzens,
Slinkam Miškam - fui, tāds! - tas par grūtu,
Noņem man, kas godīgi bij pelnīts.»
«Jā, var dzīvot Rīgā! » otris pārtrauc,
«Bet var iekrist ar, var uzskriet virsū
Maitam strādniekam, kas goda neprot.
Eju darbā reiz, es viens, jau vēlu,
Pretī nāk, es: «Stoi! vai ir tev šaujams?»
«Nau man.» - «Vai tu sociālists?» - «Esmu.»
«Dod šurp naudu! » - «Ā, tu tāds!» viņš uzkliedz,
Pārtrauc sarunu, dod man pa galvu,
Izrauj man no rokām revolveri;
Nu es bēgt, - viņš šauj; ar mokām glābos.»
«Jā, tie nelieši, ak, jāsargājas;
Visus vajga nokaut, pirmais iemet.
«Jā, bet dabū tos!» rūc otrais pretī.
«Tie ne pelnīt neļauj, mēnešlaikā
Tūkstots vien, ko aizsūtīju mājās;
Būs ko brālim drusku zemes piepirkt,
Bet kad traktieri es ierīkošu?
Tad jau drošāk bija Mandžūrijā.»
«Vai tur ļaudis bija bagātāki?»
«Ko nu bagāti, bet godīgāki;
Še ko ņemt jau būtu tiku tikām,
Bet tie rakari ar labu nedod.»
«Nu, uz laukiem, zini, ir daudz labāk:
Vaņkam desmit tūkstoši jau esot;
Tikai virsnieki daudz meslu plēšot, -
Un tā dzīve! Kas par skaistām meitām!
Tik nu atkal no tām prastām sargies:
Viena pate izkāva mūs trijus.
Bet mums paši virsnieki tās gādā,
Teic, ka dumpiniece, un mums atdod,
Lai mēs zinām: tā kā tā tai jāmirst.
Tad tu redzētu, kas mēs par zēniem:
Velk ar pletni pāri kailai miesai,
Tūdaļ sarkans, - ak, un tad pa rindai,
Tā kā sagriež tikai kautu cūku!»
«Kādēļ nepaliki tur?» teic otrais,
Lūpas laizīdams. - «Bij virsnieks blēdis,
Es par maz tam devis; atrod vainu:
Viena sieva gribēja man noslēpt
Dimantgredzenu, to norīdama,
Laikam dārgs. Par tādu blēža darbu
Noskaities, es uzšķērdu tai iekšas,
Izņemdams sev dimantu, bet - saki!
Virsnieks noņem gredzenu un mani
Tiesā vēl, par sodu atceļ šurpu!»
«Jā, tie laiki! Jā, tie jaunie ļaudis!»
Abi nopūšas, tad pirmais pasmīn:
«Ir jau joki ar ar dumpiniekiem.
Reiz svin kāzas, danco, pulks te piejāj,
Visi esam dūšā, gribam jokot:
Smirno! Izkratīsim, kam ir flintes.
Brūtgānam un brūtei viesu priekšā
Liekam izģērbties, tie negrib, uzcērt,
Norauj drēbes; flinšu nau - jūs brīvi!
Ejta dancot! Viņi kaunas, uzcērt.
Ak, to joku: brūte krīt pie zemes,
Pats sāk kauties, ~- tūdaļ -- pļī! un nošauts.
Nu liek visiem izģērbties un dancot,
Kurš ir slinks, tam pletne, - ak, kā lec tad!
Pletne takti sit, ka asins šļaksta.
Daži bēg vai pretī šauj, tos nošauj -
Ak, ko mēs tad smējāmies kā traki!
Tā kā bij še pretī turēšanās,
Virsnieks atdeva mums visu māju
Līdz ar dzīvo preci; pašās beigās
Māju nodedzinājām par sodu.»
«Ak, tu jods! jā, te Rīgā nau tā.»
Otris smiedamies un žēli saka:
«Man pat naudu noņem vēl tas Griša!
Desmit pulksteņu tik ir man kulē.»
Te viņš uzsauc kungam, kurš iet garām:
«Ē, pērc pulksteni!» Tas teic: «Nau vajdzīgs.»
«Ko, tu rupjis būsi? Rokas augšā!
Tev nau vajdzīgs pulkstens? Dod tad šurpu!
Citād' brauniņu par to vēl pirksi,
Un tu zini, ka to aizliedz likums!»
Kungs no bailēm pulksteni tam atdod.
«Nu tu vari iet un ciet tik klusu:
Mēs še likti kārtībai par sargiem,
Katru sacelšanos aizliedz likums!»
BRĪVĪBAS GARS
Es vairs nezinu, vai es jel maz esmu dzīvs?
Vai man ir atšķirta, sevišķa būtne
Kā vējam, kā puķei, kā akmenim laukā?
Vai kā brīvajam vilkam mežā?
Katra doma no tevis tik iziet
Un atkal atpakaļ atgriežas turp
Kā vilks savā alā.
Viss sveras turp kā nastas smagums uz zemi:
Visi darbi tev aug un paliek tik tev;
Visi jūtu tūkstoši pavedieni,
Tās baltās saknītes rokas vienā zemē,
Tie zaļi zariņi augšup stiepjas
Uz vienu sauli.
Kur mani no zemes kā akmeni rauj
Un projām virza,
Tur atkal atpakaļ zemē es krītu.
Katra jūtu stīdziņa sāp kā rauta,
Kad manu, ka atlauzts esmu kā zars
Un bez balsta karājos lejup.
Visi mani darbi aug tev un tev paliek
Kur viens loceklis miesai top spēcīgs,
Lūk, viss ķermenis piebriedis jūtas, -
Kur roka vingrota vezumu ceļ,
Kur asināts prāts caur nākotni redz,
Lūk, viss ķermenis piebriedis jūtas, -
Un tomēr ir loceklis daļa tik vien
Un nejūtas atšķirts un sevim dzīvs.
Es tevī topu liels un augsts:
Galotne paceļas, kokam augot,
Un tāļi pārredz pār mežu pāri.
Es tevī tapu spēcīgs un ciets,
Un savā īpatņa garā pilnīgs,
Un īpatņa būtnē savāds kā liepas zieds,
Kurš nejūtas atšķirts un sevim dzīvs.
Es vairs nezinu, vai es jel maz esmu dzīvs?
Un es nezinu, vai es vairs miršu jel maz?
Līdz kamēr dzīvos tas brīvības gars,
Kas esmu es pats.
PĀR DZIMTENES LAUKIEM
Celies, vakarvējš, un iesim laukā!
Ko tu drebi savā tumšā kaktā?
Miglas cepure un lietus mētels -
Šņācot laidīsimies pāri druvām,
Migla juks kā putekļi aiz ratiem,
Lietus lāses mums visapkārt sprēgās.
*
Celies, vakarvējš, un iesim laukā,
Iesim lūkot, ko tie ļaudis dara:
Rudens bagātību ievākuši,
Jaunu sējas segu izklājuši,
Pilnus vēderus sev pieēduši.
*
Kur tu, vīrs, ar lielo siena vezmu?
Zirgs tev izstiepies, ka tikko pavelk. -
«Braucu muižā, dragūņzirgiem sieniņš,
Pašu bērīšam būs jumtu salmi. -»
- Celies, vakarvējš, un laidies tāļāk!
*
Kur tu, vīrs, tik lēni tukšā braucis?
ŠĶūņus pildījis, nu mājā griezies?
«Braucu muižā, muiža dzen mūs šķūtīs,
Sev ne laukā paspēšu, ne mežā. -»
- Celies, vakarvējš, un laidies tāļāk!
*
Ko tu, vīrs, tā dīdi savu zirgu,
Vai gan kāzās braucot panāksniekos?
«Jā gan, panāksniekos braucu muižā,
Panākt muižas zagļus ir man vēlēts;
Ko tu kavē mani, muižā lodes,
Un tās lodes gaida manu miesu. -»
- Celies, vakarvējš, un aši tāļāk!
*
Kur tu, bars, ar rungām un ar dakšām,
Vai uz medībām, pēc trekniem zaķiem?
«Kā tu jautā, svešniek, izzobodams?
Muiža dzen mūs medīt meža brāļus;
Kas grib atrauties, tam divsimts koki,
Tā mūs jautrus tura nogurumā.»
- Celies, vakarvējš, un aši tāļāk!
Ceļā veci, ceļā jauni vīri,
Visi muižas gaitās staigādami,
Visi muižas vārdus klausīdami,
Muižas meslus, nomas maksādami,
Savus brāļus, radus nododami,
Miesas sviedros mirkst un vaigi asrās -
- Celies, vakarvējš, un aši tāļāk!
Pretī ļaudis brauc, kas nāk no muižas:
«Rītu atkal izdzīt šķūtīs; sargos!
Visus parādus uz vietas maksāt!
Visai valstij uzlikt soda naudu!
Visu kalpu kārtu rīkstēm šaustīt!
Piecas dumpja mājas nodedzināt!
Sešus cilvēkus pēc lozes nošaut!»
- Celies, vakarvējš, un aši tāļāk!
Pretī ļaudis brauc, kas nāk no muižas,
Ratos gulētājs, zēns kājām līdzi:
Kur tu, zēnin, vai no muižas kroga
Tēti mājās ved, kur alu dzēris?
«Nau vis tētis muižā alu dzēris,
Tēta asinis ir muižā dzertas,
Muižas stedelē vēl lok tās suņi,
Tur, kur tēti sita divsimts kokiem.»
- Celies, vakarvējš, kaut spārni pagurst,
Lēni vēsini tās karstās vātis,
Laidies tāļāk, lūkot lauku ļaudis!
Druvas melnas, pļavas piemirkušas,
Tur vēl tīrumi stāv nenokopti -
Meža putni nau vēl pievākuši;
Tur vēl siens ir nepļauts, sapelējis -
Meža kustoņi nau pievākuši;
Rudzi nekulti, un lauks bez vagām:
Kas lai rudzus kuļ? - kad rudzu kūlējs
Pats tiek plānā klāts un kults ar rikstēm;
Kas lai vagas dzen? - kad vagu dzinējs
Pats guļ asnīs izvagotām miesām;
Kas lai mājas kopj? - kad māju kopējs
Pats ir piekopts cietumā jau gadiem;
Kas lai sienu pļauj? - kad siena pļāvējs
Pats guļ nopļauts, ierakts meža malā.»
Meža malā redzas melni stumbri,
Mūra drupas, apdegušas spāres,
Kaudzes gruvekļu un pelnu kopas,- -
Tur reiz māja bij un klēts, un rija.
Paliec, vakarvējš, kur laisties tāļāk?
- Kul to labību un kop tās mājas,
Drupas izslauki un sadzen kopā,
Pelnus saviļā pa vienai vietai, -
Bedrē saimniekam pie meža malas
Uzber virsū vieglu smilšu kārtu,
Lai tā kaulus neiznēsā vilki.
- Paliec, vakarvējš, ar smagiem spārniem,
Es ar citu iešu - rīta vēju!
TALSU TIESA
Epizode no revolūcijas
Veļu vēji vēlu vaimanāja,
Vedot vasaru un dienu dusā,
Vērās lēni vēsie tumsas vārti,
Kas uz nakti un uz nāvi vada.
Svētā vakarā vēl virināti,
Vērās vēlu vecie cietumvārti,
Savās vaidu balsīs žēli kaucot:
Ielaiž zaldātus, kas, slēgtus važās,
Atved nodot piecus jaunus vīrus.
Cietums dāvā tiem pēc karstas cīņas
Vēlu dusu vēl, - bet rīt jau agri
Rūgtais ceļš tos ved uz citu dusu.
Veļu vēji vēlu vaimanāja.
Vēl to pašu nakti aplidoja
Vēlā soda vēsts ap visiem Talsiem.
Biklā uztraukumā čukst un svaidās:
- Klau! - Ir dumpja galvas šurpu vesti!
- Brāļi Timmas, Sedliņš, Šteinboks, Klimpmans -
- Ak vai tas, kas sekretārs bij valdē?
- Taisnis vīrs, bet pārāk ass pret kungiem.
- Es jau teicu, es vienmēr to teicu -
- Ko nu mēs pret varu izdarīsim?
- Bet tu pats jau nodevi tos vīrus!
- Ko tad darīt? Tīk tev lodes baudīt?
Veļu vēji vēlu vaimanāja.
Vēl to pašu nakti pavēstīja
Desmit talsniekus, kam jābūt klātu,
Kad top nosodīti dumpenieki.
Un lai netrūkst mācītājs un priestri,
Jo, kur asins izlej, tur ir vieta
Kristus mīlestības vēstītājiem.
Vēlu, negriboši saule lēca,
Miglas autā tinās drebinoties --
Agri steidzās liecnieki un priestri,
Kad tik strādnieki iet vergot darbā,
Kad tik bērniņi iet mācīties
Ticēt dieviņam un klausīt kungiem.
Priestri atnes svētas vakariņas:
Varoņdvēsles glābt no pazušanas,
Lai jel zemojas un grēkus žēlo!
«Ko mums zemoties? Lai bendes smīnē:
Lūk, tie atzīst nu, ka sods ir taisnis!
Nē, tas nava sods, tā rupja vara.
Mūžam neiesim mēs pazušanā,
Savos darbos dzīvosim tai tautā,
Kuru mīlējot mēs ejam nāvē.
Nesarūgtinat mums beigu brīžus!»
Un tā palika tiem mācītājiem
Svētās vakariņas neapēstas.
Stundu priestri velti izmocījās,
Laiks nu zaldātiem vest lietu galā.
Zaldātvidū, arestantu drēbēs,
Pieci jaunekļi iet nāves gaitu:
Vaigos bālums mīt, bet miera un lepnums,
Skaidra gaisma pārlieta pār sejām;
Pierē valdoša sēd liela doma,
Uzacīs sev ņēmis vietu lepnums,
Lūpas smaida nebeidzamu mīlu.
Bet pār visu staro 1ielās acis
Svešu gaismu, kas kā kvēls un zibens
Dvēsles dedzina, uz kurām uzkrīt.
Jauniem mocekļiem uz pieres doma
Visusmagākā un svarīgākā:
Visas cilvēces un visu zemju
Jauna dzimšana caur viņu nāvi!
Viņiem lielā pilnvara uz mokām,
Viņi aizstāvji un runātāji,
Kuri aizstāv, liekot savu dzīvi,
Kuri runā ne ar karstiem vārdiem,
Bet no sirds ar karstākajām asnīm.
Viņiem jāizpērk ar savām asnīm
Simti tūkstoši un milijoni:
Viņiem uzdots lielais upuramats.
Jaunie mocekļi ar mīlu smaida:
Visu tautu senu senām ilgām,
Senām vaimanām un pārestībām,
Cēlo jūtu kājām mīdīšanai,
Dziļām ciešanām un sūrstēšanām,
Siržu sāpēm katrā dvašas elpā,
Lielām, postalaiku nenomāktām,
Mūžam jaunām cerībām uz laimi -
Jaunie mocekli nes visiem mīlu
Savā lielā pēdējā un pirmā
Dzīves uzvargaitā, nāvi veicot,
Aiznes līdz sev kapā visu sāpes.
Jauniem mocekļiem ir miers un lepnums:
Dzīves mērķi tie ir sasnieguši,
Viss ir izbaudīts, un laimē sniegta,
Viss ir izpildīts un beigts ar reizi,-
Un ne garākā un darbīgākā
Lēnā mūžagaita nedod vāirāk.
Miers un lepnums, bet bez patmīlības:
Jo ikviens jau spēj šo darbu darīt,
Lai cik mazs viņš justos savā sirdī.
Un šis darbs lielākais par visiem:
Sevi atdot sevi piepildīties,
Iet līdz galam tur, kur sākas visums.
Jaunie mocekļi iet lieto gaitu,
Ratos sasēduši, brauc tiem pakaļ
Bendu virsnieki un nāve priestri:
Vaigi sarkuši tiem - ne no kauna,
Mutes pārdrošas tiem - ne no dūšas,
Spirts tiem dušu dod un nosarkumu.
Zirgi vienaldzīgi velk tos ratus,
Zaldāti kā zirgi vienaldzīgi
Savus pašu brāļus ved uz nāvi;
Viņu prāts ir sakalts dzelžu važās,
Kas ir smagākas par varoņvažām.
Pag, i tās reiz dils, i tie taps brīvi.
Nāves gājiens iet pa Tukumielu -
Vārdā «Tukums» uzvara un slava -
Bāztinpilnā ielā svinīgs klusums:
Miera ļaudīs satraukti un bāli,
Briesmu gājiens negribot tos pievelk
Neatlaidīgi kā sirdsapziņa.
Varoņskatieni tos dzeļ un satriec,
Kur tie uzkrīt, beigu reizē sveicot;
Tikai biedri nāves nopietnībā
Panes varoņskatu dziļās liesmas:
«Šodien jūs un rīt jau mēs uz nāvi!
Jūsu liesmas glabāsim un kursim!»
Nāvei laika nau iet tāļu ceļu:
Soļu simtu pārs no Talsiem ārā
Divas kalsnas meža ābelītes;
Tās jau aplietas ar varoņasnīm,
Mēmi stāv, no bailēm sastingušas,-
Tur tai atmatā būs soda vieta.
Nu tu, bendes virsniek, rīko ļaudis:
«Stoi! mēs sasnieguši īsto vietu!
Piesist kārti, kur lai stāv tie pieci!
Bīdat publiku gar malu stāvēt!
Ārsts un liecnieki, un priestri klātāk!
Lasi, sekretār, nu asins tiesu!»
«Pag, jūs priestri! Gumdat vēl tos piecus!
Varbūt tomēr kādam gars ir salauzts?
Lūk! viens nožēlo! - jā, dievs ir spēcīgs.
Nu tik klāt pie kārts tos visus piecus!»
- «Arī to, kas grēkus nožēloja?»
«Arī -to, dos vēlāk žēlastību.»
Bungu rībiens rūc kā zvērs no prieka,
Kad var droši saplēst laupījumu.
Jaunie varoņi ar stingriem soļiem
Pieiet klāt pie kārts un atgriež krūtis
Pretī stobriem: miers un gara lielums
Neiznīcināmi svina lodēm.
Klusi noklab, patronas liek flintēs.
Nāves klusums krīt uz visu lauku.
Varoņjaunekļi vēl atvadoties
Paceļ cepures: «Lai dzīvo brīve!»
«Pļī!» skan komanda, un norīb zalve,
Pieci varoņi pie zemes nokrīt.
Ļaudis sakustas, kā paši ķerti,
Skaidrā gaismā dzestri skatās saule.
«Pļī!» un otrā, «pļī!» un trešā zalve:
«Ē, varbūt vēl dzīvība kur turas?»
«Nu, tu, Blāze, ārsts! nu tavs ir amats,-
Ej un palūk, vai tie krietni šāva?»
«Asins tek no līķiem netraucēti;
Visi pietiekoši nomiruši,»-
Dakters vēro ar lietpratību,
Prātā pārlikdams, cik algas dabūs.
Ātri zaldāti rok seklo bedri;
Ieklāj salmus; iemet četrus līķus;
Ātri mašas, ātri zemes virsū!
Nu var brīvi elpot visi bendes.
Piekto zēniņu dod «piederīgiem»,
Līķim rādot vēlo žēlastību:
Nu tas gulēs iesvētītā zemē,
Četrus prastos līķus nievāt varēs.
Maza kopiņa uz atmatiņas.
Beigts - un izklīst ļaudis nāves klusi.
Bet tos varoņus i nāve svētīs,
Bet to bendi vēl i nāve sodīs:
Mūžam spļaus uz tavu vārdu, Rāden!
-Katru pavasar' tās ābelītes
Baltus ziedus raud uz kapu kopām,
Katru rudeni tie veļu vēji
Vēlu vaimanā uz kapu kopām.
Ko jūs raudat? Ko jūs vaimanājat?
Mūžam varons neiet pazušanā:
Nāvesspēkā jauna cilts jau ceļas.
Trūkst dzejolis
Līdzi miltiem izput tava dzīve,
Trūkums dzirnās samaļ tavu mantu,
Tavus kaulus, tavu sird' un dvēsli.
Ko vēl zeme dod, to atņem naidnieks.
Kur tu vienreiz gadā aris, sējis,
Naidnieks trīsreiz pāriet, pļauju ņemdams,
Kad tik nepaliktu tev kāds kumoss,
Ar ko bērnus glābt no bada nāves,
Visu tautu izskaust - tas tiem nolūks.
Visai zemei pāri staigā liktens,
Pilnu posta sietu krata rokās,
Likstas putekļus mums galvā sijā.
Smagi, pelēki tie visu pārklāj
Tā kā rūsa, kas uz zāli uzkrīt,
Tā kā lavas izverzuma pelni,
Lēni noslīgst visi zaļi zari,
Zariem līdzi dvēseles un galvas.
Izsijājis likstu visā zemē,
Liktens sietā atlikušos ašķus
Met ar varu virsū latvju druvām -
Pašus rupjos nāves pabirumus.
Zvēri atrāva no manām miesām
Manu dēlu, manu dzīvu dvēsli,
Manu sāpēs dzemdināto dēlu.
Sev pie krūtīm spiedu tavu galvu,
Sirmiem matiem tavu vaigu sedzu,
Rokas liku tev par bruņām apkārt,
Cilvēcības svētā patvērumā
Tevi paglabāju, mātes klēpī.
Sarauj pušu manas kalsnās rokas,
Plēs no galvas manus sirmos matus,
Min ar kājām svēto mātes miesu,
Tad tu dēlu atrausi no manis,
Kas ir saaudzis ar manu miesu,
Piesiets klāt ar sirds un asins dzīslām.
Viņi rāva manas kalsnās rokas,
Pušu pārlauza man stilbu kaulus,
Manas rokas nocirta no pleciem.,
Dē1a miesās pirkstiem pieķērušās.
Manas rokas nokārās tam sānos,
Nu tu varens būsi dubultrocis, divējs.
Divējroči uzvarēs šo sauli.
Ka jūs nobālējāt, asins zvēri,
Mātes rokas redzot karājoties
Sava dēla asiņainos plecos.
Tur ir īstā vieta mātes rokām.
Dziļā sniegā lapsa lēni brida
Sīku lūžņu kaudzē slapstīdamās,
Pētot augsti galvu, pacēlusi,
Biezu tumsu acīm caururbdama.
«Kas par pēdām ved uz manu alu?
Kādi mednieki te mani traucē,
Slēptā biezoknī pie lūžņu kaudzes,
Kur ne meža zvēri nemēdz lodāt?
Pēdas aizvilktas ar kuplu egli,
Kā man astes kuplums aizvelk pēdas.
Pieci vīri kaudzē salīduši.»
Asu pulversmaku lapsa saož,
Mitrus kažokus un sviedru drēbes;
Smaga, nelīdzena elpošana,
Viegla trīcēšana lielā salā.
Vienā kamolā tie saspiedušies.
«Ak, jūs, mana miera traucētāji,
Visiem rīkles pušu pārkodīšu,
Kamēr jūs vēl guļat saldā miegā.»