Jūs atkal tuvojaties, sapņu tēli,

Kas agri manus skatus saistījāt.

Vai tvert un turēt jūs? Vēl jūtu kvēli,

Ko dziļi sirdī jūs man iededzāt.

Jūs sliedzat klāt! Tad nākat, valdat cēli,

Kā jūs iz miglas tvaikiem izkāpāt;

Man krūtis tvīkst un briest, kā jauns es esmu,

Jūs mani cilājat ar burvju dvesmu!

Jums seko jautro dienu raibā gaita,

Dažs mīļots vaigs man atkal parādās;

Un pirmā draugu, pirmā mīlas saita

Kā sena teika sirdī ieskanas.

No jauna sāpes, žēlabas bez skaita,

Kā dzīves maldā sūrstot, atmostas,

Min mīļos, kurus agri nāve ņēma,

Pirms liktens vēl tiem laimi baudīt lēma.

Vairs neklausīsies manās vēlās dzejās

Tās dvēsles, kurām toreiz dziedāju;

Zūd draugu atbalss, viņu mīļās sejās

Es mūžam nesmelšos vairs spirgtumu.

Man pūlis gavilē, bet sirdī lejas

Tik sēras, kad tiem dziesmas skandinu;

Un, ko vien mana kokle jūsmināja,

Pa pasauli tos dzīve klīdināja.

Sen nesajustas ilgas krūtīs dzeļas:

Turp doties klusā garu valstībā;

Un mana dziesma baigās skaņās ceļas,

Kā vēja kokle žēli trīsina.

Grābj šalkas, asaras pār vaigiem veļas

Un auksto sirdi manim mīkstina.

Kā tāļumā viss izgaist, kas man tuvu, —

Un to, ko zaudēju, tik īsti guvu.