Direktors, Teātra dzejnieks, Jautrā persona.

DIREKTORS

Jūs abi, kas man līdzējāt arvienu,

Kad bēdas mani bija mākušas,

Kā, sakat, apsveiks mūsu uzņēmienu?

Vai mūsu zemē tam ir cerības?

Es ļoti vēlos pielabināt tautu,

Kas pate dzīvotu un manim dzīvot lautu.

Jau pāļi dzīti, ēka sacelta,

Un katris lielus svētkus sagaida.

Tie rātni sēd tur, acis plētuši,

Un grib, lai viņus pārņem brīnumi.

Es zinu gan, kā tautai iztikt mēdz,

Bet tādās spīlēs neesmu vēl bijis;

Tas bars gan maz no labām lugām jēdz,

Bet toties sēnalu daudz salasījis.

Kā būt, lai viss ir jauns un pievilcīgs:

I kodols labs, i gabals pieņēmīgs?

Jo, tiešām, labprāt ieraugu to baru,

Kad straumēm tas uz mūsu namu plūst,

Kā bangas viļņo, brāzdamās ar sparu,

Lai tik caur šauriem vārtiem iekšā kļūst.

Vēl mazā gaismiņā, kad citi snauž,

Ap mūsu kasi spiežas jau un kļaujas,

Kā bada cietēji ap maizēm raujas,

Par vienu biļeti vai kaklu lauž.

Šos brīnumus pie tik daudz ļaudīm dara

Tik dzejnieks; rādi, ka tev ar šī vara!

DZEJNIEKS

Ak, nerunā par viņu raibo baru,

To skatot vien, jau visas jūtas nīkst!

Jel aizsedz to, tas līdzi rauj ar varu,

Un viņa atvarā pret gribu slīkst.

Uz klusām debesīm ved mūsu garu,

Tur dzejniekam tik skaidras priecas dīgst,

Kur draudzība un. mīlestība vada

Un dievurokām dvēsles laimi rada.

Ak, dzejas tēls, kas dziļi krūtīs rodas,

Kas lūpām tikko kautri izteicams,

Kas drīzi izdodas, drīz neizdodas,

To acumirklis posta aprīdams,

Un viņa pilnīgs veids, ko katris godās,

Pēc gadiem dažureiz tik sasniedzams.

Lieks spīdums tikai acumirklim dzima;

Kas īsts, tā slava pēcnākamos dima.

JAUTRĀ PERSONA

Kaut jel tiem pēcnākamiem mieru dotu!

Nu, ja es ar par viņiem pātarotu,

Kas ņemsies tagad ļaudis uzlīksmot?

Bet to tie grib, un to būs viņiem dot.

Brašs zēns, kas tagadnē jau patīkams,

Man liekas, ar nebūt nau smādējams,

Kas omulīgi ļaudīm laiku kavē,

To visa tauta mīl un slavēt slavē;

Tas vēlas sev jo plašu publiku,

Lai viņu vēl jo drošāk aizgrābtu.

Jums jābūt tikai krietniem censoņiem,

Lai fantāzija visiem līdzekļiem —

Ar garu, prātu, jūtām, kaislēm strādā,

Bet protat ari, lai par jokiem gādā!

DIREKTORS

Vispirms būs lugā daudz kam notikties!

Jo pūlis grib vismīļāk skatīties.

Ja raibu raibas ainas norisinās,

Ka ļaudis brīnumos kā apburti, —

Jūs plašu piekrišanu guvuši,

Jūs katris savā garšā uzteikt zinās.

Jo vairums veicams tik caur vairumu,

Ikkurš sev izmeklē, kas viņam klājas,

Un daudziem tiek, ja daudz jums kukuļu;

Ikviens tad apmierināts aizies mājās.

Ja gribat gabalu jūs izrādīt,

Jūs varat to no daudziem sastādīt, —

To viegli uzvest, viegli izdomāt.

Kam visu lugu paši sacerat?

Ar to jūs publikā vēl nevilksat.

DZEJNIEKS

Jūs nesajūtat, ka šāds veikals ir par kaunu!

Cik maz tas īstai dzejai pieklājas!

Tie kungi cep no vecām lugām jaunu —

Un tas pie jums par mākslu nosaucas!

DIREKTORS

Viss tas uz mani nevar zīmēties;

Tam vīram, kas grib krietni rīkoties,

Uz noderīgām lugām jāraugās.

Jūs skaldāt malku, lūk, no mīkstas sugas!

Jel paskatat, priekš kā jūs rakstāt lugas!

Šeit viens aiz gara laika ierodas,

Dažs meklē pēcpusdienas atdusas,

Un, kas tas visuļaunākais, man šķiet,

Dažs, salasījies kritikas, turp iet.

Tiem teātris viendaudz, kas maskerāda,

Tik ziņkārība katru mudina;

Te dāmas sevi, savas kleites rāda,

Bez maksas līdzi lomas izpilda.

Ko sapņojat jūs dzejas augstumā?

No pilna nama j u m s nau liela prieka.

Tik skatat labvēļus šos tuvumā!

Tie auksti ir un nesajēdz nenieka.

Viens kāršu spēli cer pēc teātra,

Cits jautru nakti prieku meitas rokās.

Vai tādam mērķim dzejnieks cenšas mokās?

Priekš tā lai cēlās mūzas vārdzina?

Es saku, dodat tik, lai vienmēr jauns kas būtu,

Tik tā uz īsta ceļa paliksat,

Un raugat lielo pūli mulsināt,

Jo viņu apmierināt ir par grūtu —

Kas ir? — Vai jums kas kaiš? Vai dzejojat?

DZEJNIEKS

Ej meklē, kur sev citu kalpu rastu!

Vai dzejnieks tevis dēļ kā lieku nastu

Lai aizsviež tiesības visaugstākās,

No pašas dabas viņam dāvātās?

Caur ko sev dzejnieks visas sirdis gūst?

Caur ko tam dabas spēki padoti?

Vai tā nau harmonija, kas iz krūtīm plūst

Un viņa sirdī vieno pasauli?

Kad mūžugaro dzīves pavedienu

Tik vienaldzīgi daba spolē tin,

Kad visu būtņu juceklis arvienu

Tik apnicīgi klimstēt zin, —

Kas iedveš garu vienmuļīgās slejās,

Ka dzīvā ritumā tās tāļāk lejas?

Kas liek, lai izklīdušās skaņas saistās

Un vienā akordā lai skaidri laistās?

Kas kaislībām ar vētrām trakot vēlē?

Kas drūmo prātu apspīd liesmu kvēlē?

Kas visus sārtin jaukus ziedus šķin,

Lai mīlestībai ceļu puškotu?

Kas sīkās, zaļās lapas kronī pin

Par karstu pūļu slavas nopelnu?

Kas sargā dievus, vieno Olimpā?

Tas cilvēkspēks, kas mājo dzejniekā.

JAUTRĀ PERSONA

Tad lai šie jaukie spēki der jums lieti,

Jums dzejas darbos tāpat jāstrādā

Kā jaunie mīlestības romānā!

Tie tiekas reiz, viens otru valdzina

Un drīzi maz pa mazam saistās cieti.

Aug laime augumā, tad likstas nāk,

Un līksmās baudas sāpes nospiest sāk,

Vēl nespēj atjēgties, jau romāns sokas.

Tik dari tā, un luga iet no rokas!

No pilnas laužu dzīves droši smeļat!

Ikkurš to dzīvo, retais ņem to omā,

Un pievilcīgs būs viss, ko priekšā ceļat.

Maz skaidra, raibās ainās tērpt ko domā,

Daudz maldu, dzirkstele no patiesā,

Tā vien tik īsto dziru virina,

Kas visas sirdis spirdz un remdina.

Tad visa jauna paaudze šurp steidz,

Kā priecas vēsti jūsu lugu sveic.

Un katra jauna, aizgrābīga krūts

Iz viņas jūsmu velganumu sūc,

No viņas dvēslē aiztrīc daža stīga,

Tie redz, kas klusi viņiem sirdīs dīga.

Vēl mīksts ir viņu prāts, tie smieties spēj un raudāt,

Vēl ciena jūsmību, par māņiem priecājas.

Vai tam, kas nodibinājies, var iztapt jaudāt?

Kas tikko top, par visu pateicas.

DZEJNIEKS

Tad dod man viņus laikus arī,

Kad pats vēl tapu augšanā,

Kad dziesmu drūzmojošies bari

Kā verdošs avots plūdoja,

Kad miglas pasauli man tina,

Vēl pumpurs brīnus solīja,

Kad rokas tūkstots puķu šķina,

Kas visas lejas pildīja.

Man nebija nekā un tomēr daudz!

Pēc patiesības dziņa, prieks pie malda.

Dod atkal man šīs jūtas, kas bez valda,

To laimību, ko dziļi sāpes jauc.

Dod mīlas varu, naida dedzību,

Dod atpakaļ man manu jaunību!

JAUTRĀ PERSONA

Tev, draugs, gan vajadzētu jaunības,

Kad naidnieki tev uzbrūk kaujās

Vai daiļas, laipnas meitiņas

Ar varu tev ap kaklu skaujas,

Kad mērķi sevim tāļu spraudi

Un spēki cenšoties top gurdeni,

Kad cauras naktis dzīrās pavadi

Un kaislās dejās priekus baudi.

Bet pazīstamu kokli skandināt

Ar drošas rokas izveicību

Un, cenšoties ar liegu izklaidību

Uz sprausto mērķi ceļu veicināt,

Tas veciem kungiem jums gan piederas,

Neviens jums tādēļ neliegs godu, cienu.

Ne vecums bērnišķībā pārvēršas,

Tas atrod tik kā bērnus jūs arvienu.

DIREKTORS

Nu runāts jau pārlieku liekam,

Bet taisat, ka pie darbiem tiekam!

Kamēr šos komplimentus izsakāt,

Jau varējāt ko krietnu pastrādāt.

Ko līdz par sajūsmību gari triekt,

Kas dairās, tas to mūzam nevar sniegt.

Ja jūs reiz saucaties par dzejnieku,

Tad kornandējat savu jūsmību!

Jūs zināt, kā mums vajaga,

Mēs mīlam dzērienus, kas stipri;

Nu tad ar virinājat ņipri!

Kas šodien gatavs, rīt nau jādara,

Nevienas dienas nebūs kavēties:

Ko spēj, to tūdaļ vajag uzņemties.

Tad vēlāk negribēsies darbu mest,

Tu būsi piespiests viņu galā vest.

Pie mums jau lugās, kā ikkatris zina,

It visi savus spēkus izmēģina;

Šai izrādei lai netiek taupītas

Ne dekorācijas, ne mašīnas!

Es saul' un mēnesi jums nododu,

Tik ņemat zvaigznes, pērkoņus un liesmas,

Un klintis, ūdeņus, un vētras, briesmas,

Un visu putnu, zvēru krājumu.

Jūs varat tā uz šauro skatuvi

Vest visu plašo pasauli, —

Ar apdomu, bet ātri izejat

Caur zemi, debesi un elli pat!