Piemīlīgs apvidus

F a u s t s guļ uz puķaina mauriņa, noguris, nemierīgi pēc dusas ilgodamies.

Krēsla.

G a r u  k o r i s, šur tur lidodams, mazas, patīkamas būtnes.

ARIELS

(Dziedāšanu pavada vēja kokles.)

Jūs, viņam apkārt klīstot vieglu dabu,

Kā cēlie gaismas elfi darat labu!

Sirds niknai cīņai krūtīs liekat klust

Un raujat pārmetumu kvēļu bultas,

No dzīves riebām skaidrojat nu žultas;

Nakts četrām posmām neļaujat tā zust,

Lai laipnā darbā visas rokas kust:

Pirms guldāt. to iekš mīkstas sūnu gultas,

Tad rasā viņu mazgājat iz Lētas;

Drīz miesas spirgsi:, kas stinga vēl nupat,

Un rītā mostas, miega atveldzētas.

Visdaiļo elfu darbu izpildat

Un svētai gaismai viņu atdodat!

KORIS

(Pa vienam, pa diviem un daudziem, maiņus un kopā.)

(Lieliska dimdēšana pasludina saules tuvošanos.)

ARIELS

FAUSTS

Plūst dzīves sula, spirgti ritēdama,

Lai aiterisku krēslu sveiktu maigi;

Ir ?onakt, zeme, tu sev uzticama,

Tu man pie kājām atkal dvašo svaigi,

Ar prieku manim apkārt iesāc vīties

Un spējā gribā rosies, kusties naigi

Uz visuaugsto būti vienmēr dzīties. —

Iz krēslas daba vaļā risinājas,

Ar tūkstots balsīm mežs sāk piepildīties;

Pār plašām pļavām miglas švītras klājas,

Bet debess dzidrums liegi laižas lejās,

Un lapiņas, kas nakti veldzinājās,

Iz smaršu pilnās gravas laukā dzejas;

Pēc krāsām krāsas druvās izšķirt jauda,

Kur rasu pērlēm puķes ievizējās

Un manim apkārt paradīzi auda. —

Skat' augšup! — Kalnu milži citiem pāri

Jau pirmie augsto stundu pauda;

Tie agri veldz pēc saules savu kāri,

Kas lejā mums tik vēlāk raida gaismu.

Un tagad jau uz Alpu zaļo āri,

Pār gravu vizmu lej, pār klinšu plaismu

Un pakāpienos lejāk, lejāk veļas; —

Lūk, saule nāk! — bet, ak! tā nes tik baismu!

Es nogriežos, kā dzelons acīs dzeļas.

Tā ir, kad ilgojoties lielās cerās

Visaugsto mērķi aizsniegt celtin ceļas

Un piepildoties mērķa vārti veras;

Bet tad iz viņas mūžu dziļās dzelmea

Kā liesmu pārmērs pēkšņi pār mums sveras;

Mēs gājām dzīves lāpu degt pie svelmes, —

Nu visa ugunsjūra ap mums vijas!

Vai mīla tā? vai naids? Kā liesmu zelmes

Tā prieks un sāpes viens caur otru mijas;

Mums acis blenž, mēs zemi uzlūkojam,

Un slēpjas skats, kā jaunu dienu bijās.

Es aizgriežos no saules atkal projām!

Tur ūdens g5zums granda klinšu kraujās,

Es aizgrābts redzu viļņus aizbangojam.

Tie šļācot tūkstots strauju straujās

Un atkal tūkstots straujās dalās grūstot,

Un augsti gaisos putu ?altis ?aujas.

Bet brīnum cēli, pāri vētrai plūstot,

Viz maiņus raiba dardedze iz gaisa,

Drīz skaidri mirdzot un drīz gaisā kūstot,

Un apkārt vieglu, vēsu rasu kaisa!

Lūk, cilveciskā dziņa šinīs ainās!

To pārdomā, tas tevim mīklu raisa;

Šai krāsu vizmai līdzi dzīve mainās.

ĶEIZARISKĀ PILS

Troņa zāle

V a l s t s padome, ķeizaru sagaldot.

Tauru skaņas.

V i s ā d i  g a l m a  ļ a u d i s, lepni ģērbušies, uznāk.

Ķ e i z a r s uzkāpj uz troņa; viņam pa labo roku nostājas a s t r o l o g s.

ĶEIZARS

Es apsveicienu galmam saku,

Kas še ir kopā sanācis. —

Jā, — gudro es sev redzu blaku,

Bet nerrs, kur tas ir palicis?

JUNKURS

Tūliņ aiz tava mēteļa

Viņš trepju kāpēs saļima;

Vai piedzēries, vai ņēmis galu,

Jau vepri aiznesa gar malu.

OTRAIS JUNKURS

Ar brīnumīgu ātrumu

Jau cits ir viņa vietā stājies;

Tas vareni ir izrotājies,

Bet nejauks kā par riebumu.

Uz sliekšņa sargi viņam priekšā

Stiepj šķēpus, lai tas netiek iekšā —

Ak, viņš jau še! To nekauņu!

MEFISTOFELS

(Pie troņa ceļos nometies.)

Ko nolād un ko vienmēr gaida?

Ko kāro un ko projām raida?

Ko katrā laikā apsargā?

Ko apsūdz, bārgi nolamā?

Kas tik ar bailēm ataicināms?

Kas tomēr katram mīļi minams?

Kas tavam tronim tuvojas?

Kas sevi pašu aizdzinās?

ĶEIZARS

Šo reizi vārdus pietaupi!

Še tavām mīklām nau vis vieta,

Tā ira tur to kungu lieta. —

Man tīk, ja miklas atmini.

Mans vecais nerrs būs aizgājis caur nāvi;

Nāc, viņa vietā še pa kreisai stāvi.

MEFISTOFELS

(Uzkāpj augšā un nostājas ķeizaram pa kreisai rokai.)

ĻAUDIS

(Paklusu murmina.)

ĶEIZARS

Tad vēlreiz «sveiki», mīļie padomnieki,

No tālienes šurp nākuši!

Jums zvaigznes atspīd žēlīgi;

Tur augšā rakstīts: — Saime tik un prieki,

Bet sakat, kam šo dienu svinībā,

Kur mēs no rūpēm brīvi esam,

Kur maskerādē liekas bārdas nesam

Un baudīt gribam jautrībā, —

Lai nomokāmies, spriežot dziļdomīgi?

Bet, kad jums šķietas, ka tā vajadzīgi,

Un mēs še kopā, tad jau jāstrādā.

KANCLERS

Visaugstais tikums it kā svēta rota

Mirdz galvā ķeizaram, tam spēja dota

Tik vienam izpildīt še taisnību!

Ko visi ļaudis mīl ar dedzību,

Ko visi prasa, vēlas, piecieš grūti, —

Viss nāk no tevis,- tu to tautai sūti.

Bet, ak! ko līdz, ja prāts ar ir pie gara,

Ja laba sirds, ja rokai griba, vara,

Kad it kā drudzis valstis satricina

Un ļaunums ļaunumu tik izperina?

Kas no šis augstās vietas noskatās

Uz valsti, tam kā sapnis izliekas,

Kur ķēmu veidi ķēmu veidus rada,

Kur pretlikumība kā likums vada

Un īsta maldu valsts vai izceļas.

Tas sevim lopus, tas sev sievu laupa,

Ne biķeri, ne altārkrustu taupa,

Ar to vēl gadiem lielās kā ar godu

Un staigā vesels, sveiks un nerod sodu.

Tur sūdzētāji stāv ap tiesas namu,

Un augstā krēslā tiesnesis ar spriež,

Bet tikmēr nemierība pieaugdama

Jau, nikni postot, visu apkārt griež.

Ne kauna, grēka nevajag tam bīties,

Kas var uz līdzvainīgiem atbalstīties,

Un «v a i n ī g s!», klau, tur nosaka,

Kur nevainību sargāt vajaga.

Tā visa pasaule vai plēšas pušu

Un posta to, kas piederas;

Kā tur lai godprātība attīstās,

Kas labu rada, vaira netikušu?

Ir krietnis pilsonis uz galu

Pret glaimotājiem, kukuļniekiem lokās,

Un tiesnesis, kam reti sodīt sokas,

Tas beidzot stāj uz noziedznieka malu.

Es tumši tēloju, jo tumšāku

Es ainai segu priekšā aizkārtu.

(Brīdis klusu ciešanas.)

Bez kavēšanās še ir jānospriež;

Ka visi posta, visi cie?,

Tas majestātei pat nes saukumu!

KARA VADONIS

Šos niknos laikos ka viss plosās, grūst!

Ikkatris sit un nosists kļūst,

Kur vairs tev klausīs pavēli?

Aiz. saviem mūriem pilsoņi

Un klinšu ligzdās bruņenieki

Ir sazvērējušies mums saspītēt

Un savus spēkus negaisina lieki.

Mums algots kara spēks sāk paskundēt,

Ar varu kliedz, ka viņam nākas alga,

Un, ja mēs parādā tiem nebūtu,

Tie visi aizbēgtu kā. suns no valga.

Liedz vien, ko visi grib ar kārību,

Tas it kā piedūries pie siršu pūžņa;

Tā valsts, ko viņam sargāt vajdzētu,

Guļ tukša, izpostīta tā kā lūžņa.

Tiem plēst un trakot atļauj pilnu vaļu,

Tie aplupu?i jau puspasauli!

Vēl taču ira karaļi,

Bet katris domā: kas tur man par daļu!

MANTU PĀRZINIS

Lai kāds vēl cer, ka kara biedri balstīs!

Jo solīts palīgs tāpat izpaliek,

Kā daždien rierēs ūdens siek,

Un, palūk, kungs, kur tavās plašās valstīs

Ir palicis viss īpašums?

Kurp tikai ej, jauns saimnieks mājās,

Kas dzīvo neatkarīgi no mums;

Un, kā viņš grib. tā jāapmierinājas.

Mums tik daudz tiesības jau aizdotas,

Ka ne uz. ko mums nau vairs tiesības. —

Ir partijas tā saucamās —

Mēs velti paļauties uz tādām raugām;

Lai viņas naidā ir vai ar pa draugam,

Tās vienaldzīgas tikušas.

Tā ģibelīni, velti paslēpjas,

Lai nomalītē atdusētu!

Kas savam kaimiņam lai palīdzētu?

Ikkatris tik priek? sevis darbojas.

Mums zelta vārti aizšķērsoti tiek,

Ikkatris kas un rauš, un krāj sev naudu,

Un mūsu kasēm tukšām jāpaliek.

MAR?ALKS

Ak, kādu postu es ar neizbaudu!

Mēs taupīt gribam katru dienu

Un vairāk izdodam arvienu,

Diendienā ronas jaunas spīles.

Gan pavārus vēl trūkums saudzē;

Mums mežs vēl zaķus, stirnas audzē,

Ir cūkas, brieži, vistas, zosis, pīles,

Un netrūkst drošu rentu, deputātu, —

Ar to jau visu var vēl mierā būt,

Bet vīns, tas beigās iesāk žūt.

Mums citkārt pagrabs pilns bij vātu, vātu

No visulabā gada gājuma,

Bet tagad — vai tad kungi zina sātu? —

Bez gala dzerot, visu izsūca.

Ir pilsētai savs krājums jāizķer,

Viens kausiem, otris spaiņiem dzer

Un ēdienu zem galda sper.

Nu man būs maksāt visus izdevumus;

Vai žīds gan mani taupīt ies?

Tas apķīlā jau iepriekš ienākumus,

Uz gadiem tā jau viss ir aizcēlies.

Mums netiek treknas stallī cūkas,

Jau aizliktas ir gultā pēļu pūkas,

Uz galda dod mums asnos ēstu maizi.

ĶEIZARS

(Pēc brīža apdomāšanās uz Metistofeli.)

Nerrs, vai tu nezini ar tādu raizi?

MEFISTOFELS

Es ne. Kur viss tā mirdzēt var un spīdēt —

Tu, kungs, un šie!

(Rāda uz apkārtstāvošiem grezniem galma ļaudīm.)

Kā tur lai šaubas malda,

Kur patvaldība ķeizars valda,

Kur gatavs pulks stāv ienaidniekus klīdēt?

Kur laba. griba, vadīta no prāta,

Caur plašu darbību vēl spēcināta?

Kas tur lai, salasās uz nelaimi,

Uz tumsu, — kur spīd tādi spīdekļi?

ĻAUDIS

(Murmina.)

MEFISTOFELS

Kam nan savs trūkums, savas gaudas?

Šim tas, tam tas trūkst, še trūkst naudas.

No ielas gan to nevar celt;

Bet gudrība ir dziļāko zin smelt.

Vēl kalns iekš sava tumšā klēpja

Daudz neizkalta zelta slēpja;

Jūs prasāt, kas jums dos no tāda laba;

Tik gudra vīra gara spēks un daba.

KANCLERS

Ko? Daba, gars? — Mēs ticīgi iekš Kristus!

Par to jau sadedzina ateistus,

Ka tādās runās liela bīstamība.

Jo gars ir velns un daba — apgrēcība,

Un abu bērns ir šaubu nešpetnība,

Kas nejauki tiem klēpī valstās.

Tas nau prieks mums! — Kopš valda ķeizari

Še cēlušies tik divi dzimumi,

Uz kuriem viņu tronis droši balstās:

Tie svētie ir un bruņenieki,

Kas vaira negaisus kā aizsardznieki,

Par algu valsti ņem un baznīcu.

Bet laužu pūlī sajukuši gari,

Kas rada pret mums pretību:

Tie burvju, atkritēju bari,

Kas maitā tautu ciemos, pilsētās,

Tu saviem nekaunīgiem jokiem vadi

Tos tagad mūsu augstās aprindās;

Jums samaitātas sirdis patikas,

Bet bezdievji ir nerram tuvi radi.

MEFISTOFELS

Pie tā šos kungus pazīstu uz vietas!

Ko netaustāt, jums jūdzēm tāļu šķietas;

Ko nesajēdzat, noliedzat uz reizi;

Ko neizrēķināt, tas ira greizi;

Ko nesverat, vai tas priek? jums maz sver?

Ko nekaļat, kam tāda nauda der?

ĶEIZARS

Caur to tu trūkumu mums nemazini;

Ko tagad līdz tavs gavēņsprediķis?

Tik tiešām: ko un kā, man atriebis;

Mums naudas trūkst, nu gādā, ja tu zini!

MEFISTOFELS

Es viegli, ko vien gribat, gādāšu;

Bet vieglais nāk ar grūtumu.

Viss ir šepat, bet, kā tas kopā vākams,

Tā ir tā māksla, tas ir mākams!

Lai tik tos briesmu laikus apdomā,

Kur bari zemes plaši pārņēma,

Kur katris bailēs projām skrēja

Un mantas zemē raka, ja vēl spēja;

No Romas laikiem jau tā bij arvienu,

Un tā ar tāļāk iet līdz šo baltdienu.

Tas viss tur zemē klusu guļ bez ziņas,

Bet zeme ķeizara un kas iekš viņas.

MANTU PĀRZINIS

Priekš nerra viņa runa nau tik slikta,

Šī daļa tiešām ķeizaram ir likta.

KANCLERS

Jums sātans zelta cilpas liek,

Ar svētu būšanu tas nenotiek.

MAR?ALKS

Ja viņš tik galmam gādā labas balvas,

Var drusku grēka ņemt uz savas galvas.

KARA VADONIS

Nerrs gudris, sola to, kas katram der;

Vai zaldāts prasa, kā kas ir, tik ķer.

MEFISTOFELS

Jūs domājat, ka es jūs apmānu!

Lūk, tur stāv vīrs, var jautāt prātnieku.

Tam zināms katris riņķis, nams un stunda,

Tad saki, ko mums debess junda?

ĻAUDIS

ASTROLOGS

(Runā, Mefistofels tam iečukst ausīs.)

Pats īstais zelts ir saule, kas mums lēc,

Un Merkūrs, sūtnis, kalpo algas pēc,

It visus valdzina jūs Venēra,

Kas agri, vēli mīļi sveicina,

Bet šķīstā Lūna maiņus dusmo, smaida,

Un Marss ar savu spēku baida;

Vismīļāk Jupitri redz spīguļojam.

Gan Saturns liels, bet tāļu projām,

Kā metālu mēs viņu necienām,

Maz vērtīgs, tikai smags ir pārliekam.

Jā, kad ar Solu Lūna biedrojas,

Ar zeltu sudrabs, tad sirds priecājas,

Tad ar viss cits būs jums it naigi:

Gan nami, dārzi, krūtis, sārti vaigi.

To visu augsti mācīts vīrs var dot,

Neviens ko nespēj, to viņš prot.

ĶEIZARS

Ko viņš tur saka, dzirdu otru kārtu,

Bet tomēr, ka tam tiesa, nenoskārtu.

ĻAUDIS

MEFISTOFELS

Tur viņi stāv un dodas brīnumiem,

Uz augsto atradumu nepaļaujas;

Viens pļāpa tur par alrauniem,

Un citam melni suņi prātā šaujas.

Ko līdz, ka viens tur grib vai smiet,

Cits burvju mākslu ož un zūdās,

Kad pašam taču ar reiz pēdas kniet,

Kad pašam drošie soļi kļūdās!

Jūs visi jūtat, slepenas

Tur zemē dabas varas aužas,

Un vēl iz pašas dziļas apakšas

Uz augšu dzīvas sliedes glaužas.

Kad visos locekļos sāk lauzt,

Kad it kā slepeni kāds baida,

Tad tikai ņemat droši rakt un raust!

Tur naudas katliņš jūs jau gaida.

ĻAUDIS

ĶEIZARS

Nu aši! Tu man projām netiksi,

Tev jāmēģina savi māņi

Un jārāda mums cēlie zelta slāņi.

Es lik?u kroni nost un scepteri

Un pats vēl savas augstās rokas sniegšu,

Ja nemelo, — lai darbs iet sekmīgi,

Ja melo, — tevi tūliņ ellē triekšu!

MEFISTOFELS

To ceļu zinu, bez kā mani raida. —

Bet diezgan nevaru to daudzināt,

Kas visur zemē guļ un kunga gaida,

Tur zemnieks iziet zemi irdināt

Un izceļ zelta podu laukā,

Viņš cerēja, ja daudz, uz salpetri

Un atrod tīru zeltu traukā —

Pus bailīgi, pus priecīgi.

Caur kādām klintīm vajga cauri lauzties,

Caur kādām plaisām, kādām ejām sprausties

Tam, kas pēc slēptām mantām zemē meklē

Un dziļi, dziļi nonāk vai jau peklē!

Tur plašos, slēptos pagrabos

No skaidra zelta kausi, trauki, bļodas

Jo garas rindu rindās rodas;

Tur pokāli mirdz rubīnos,

Un, ja viņš dzert iz tiem grib pamēģināt,

Tur vecu vecie vīni guļ pa roki.

Bet — to jums vajaga vēl zināt —

Sen sapuvu?i mucu koki,

Un vīna akmens dara jaunu vāti, —

Šie vecie vīni līdzīgi

Kā zelts un dārgi akmeņi,

Ar nakti un ar baismu klāti.

Še gudrie pēta tikuši;

Pie dienas pazīt nau vis grūti,

Tik tumsa sarga noslēpumu būti.

ĶEIZARS

Tie paliek tevim! Ko man tumsa der?

Tam vajga klajā nākt, kas cenā sver.

Kas nakti šķelmi novēros tik cieti?

Pa tumsu visus kaķus melnus šķieti ,

Tur zemē podi pilni guļ ar zeltu

Dzen arklu, lai tos laukā celtu.

MEFISTOFELS

Ņem lāpstu pats un parocies,

Jo zemes darbs ir tevi lielu dara,

Un zelta teļu bars pēc bara

Iz tīruma tev izcelsies.

Uz reizi prieki tevim sirdi pilda,

Tu rotā sevi, savu mīļāko;

Tāds starains krāsu dimants visu cilda

Un skaistumu un cienu pavairo.

ĶEIZARS

Nu ašāk! ašāk! Ko tik garlaicīgi?

ASTROLOGS

(Mefistofels tāpat kā agrāk viņam iečukst.)

Kungs, nesteidzini pārmērigi!

Laid iepriekš palaist raibo karnevālu;

Kas izklaidīgs, tas mērķim tālu.

Pirms vajaga mums garā sataisīties,

Caur augšējo sev zemo izpelnīties.

Ja labu gribi, pats labs tieci,

Ja prieku — asnīm aprimt lieci,

Ja vīna alksti, spaidos ogas ceri

Un tici. stipri, ja tu brīnus ceri.

ĶEIZARS

Tad lai ar laiku līksmi pavadām!

Mēs pelnu dienu labprāt sagaidām.

To starpu svinēsim, lai nāk, kas nāk,

Tik aizgavēni vēl jo priecīgāk.

(Trompetes. Aiziet.)

MEFISTOFELS

Ka nopelns ir ar laimi savienots,

To ģeķiem pārdomāt par grūtu;

Ja gudro akmens viņiem tiktu dots,

Tad akmens tiem bez gudrā būtu.

Plaša zāle ar sānu telpām,

uzposta un izrotāta uz masku svētkiem.

HEROLDS

Jums nava jādomā, še sapulcējas,

Lai grieztos velnu, nerru, nāves dejās;

Šurp nākat svētkos līksmā garā.

Kad kungs pret Romu gāja karā,

Viņš sev par labu, jums par patiku

Pār augstām Alpām. pārceļoja

Un jautru valsti iekaroja.

Pirms ķeizars svētās kurpes nobučoja,

Uz varu izlūdzās sev tiesību

Un, kad sev kroni iegūt gāja,

Jums nerru cepuri līdz iegādāja.

Mēs tagad kā no jauna dzimusi;

Ir veiklis pasauls vīrs to ņem ar kāri,

Velk omulīgi galvai, ausīm pāri;

Tā nerriem visi līdzīgi uz āri,

Bet iekšā, cik kurš spēj, ir prātīgi.

Es redzu jau, kā šur tur pulkos lasās,

Kā nāk un jūk, un pāros stāties grasās;

Pie kora koris klātu sliedz.

Tik nākat, eita brīvi, nau, kas liedz!

Jo beigās visa mūsu dzīvība,

Kas simtu tūkstoš joku perina,

Ir tikai liela, liela muļķība.

DĀRZNIECES

(Dziesma, pavadīta no mandolīnām.)

HEROLDS

DĀRZNIECES

OLĪVU ZARS AR AUGĻIEM

VĀRPU VAIŅAGS

(Zelta.)

FANTĀZIJAS VAIŅAGS

Raibas puķītes kā malvas,

Brīnumvaiņags rādās jums!

Daba nedod tādas balvas,

Tas ir modes ražojums.

FANTĀZIJAS PUSĶIS

Kas man vārdu uzminētu?

Vai pat Teofrasts to spētu?

Tomēr, ja ne visu baru,

Dažu sevim saistīt varu.

Glīta skuķe vēl jo glīta,

Ja es viņai matos pīta,

Ja man būtu vaļa ļauta

Glausties tai pie krūšu auta.

IZAICINĀJUMS

Lai sev raibas fantāzijas

Zied priekā dienas modes mijas —

Pārdabīgas, brīnumainas,

Dabā nerod tādas ainas;

Zelta ziedi, zaļi kāti

Kuplās cirtās spraudināti.

R0ŽU PUMPURI

Klusu ziedam, slepeni,

Kas mūs rod, tie laimīgi!

Siltas vēsmas plūst iz gaisa,

Rožu pumpurīšus raisa, —

Kas šo laimi negrib baudīt?

Solīt, liegt un dot, un baudīt,

Floras valstī laistin laistās,

Skati, prāti, sirdis saistās.

(Zaļās lapu ejās dārznieces izkravā un uzstāda koši savas puķes.)

DĀRZNIEKI

(Dziesma, pavadīta no teorbām.)

(Pārmaiņus dziedot, ģitāru un teorbu pavadībā abi kori turpina savas preces savos pakāpienos uz augšu uzpost un piedāvāt.)

M ā t e un m e i t a.

MĀTE

B i e d r e n e s, jaunas un skaistas, nāk un viņām piebiedrojas; iesākas draudzīga saruna.

Z v e j n i e k i  un  p u t n u  ķ ē r ā j i  ar tīkliem, makšķerēm un citiem ķeramiem rīkiem uznāk un biedrojas ai skaistajiem bērniem. Mēģinājumi no abām pusēm sagūt, ķert, bēgt un turēt dod gadījumu patīkamām sarunām.

MALKAS CIRTĒJI

(Uznāk trokšņaini un neveikli.)

PULČINEĻĻI

(Nejēdzīgi, palaidnīgi.)

PARAZĪTI

(Glaimīgi, kārīgi.)

DZĒRĀJS

(Neapzinīgi.)

KORIS

H e r o l d s pieteic dažādus p o ē t u s, dabas dzejniekus, galma un bruņenieku dziesminiekus, jūsmīgos un entuziastus. Visādi līdzcēnasoņi burzmā viens otram neļauj tikt pie vārda. Viens ar maz vārdiem aizlien garām.

SATĪRIĶIS

Nakts un kaps dzejnieki liek atvainoties, tādēļ ka viņi atronoties pašlaik vispievilcīgākā sarunā ar kādu nupat izcēlušos vampīru, iz kura varētu varbūt attīstīties jauns dzejas veids; Heroldam vajaga ar to apmierināties, un viņš pa to starpu izsauc grieķu mitoloģiju, kura pat modernā maska nezaudē neko no sava rakstura un piemīlīguma.

GRĀCIJAS:

AGLAJA

FEGEMONE

EIFROZINE

PARCES:

ATROPA

KLOTOA

LAHEZISA

HEROLDS

Kas tagad atnāk, tās jūs nepazītu

Kaut vecos rakstus jums gan dziļi māca;

Tās uzskatot, no kā daudz ļauna nāca,

Jūs vēl ka mīļus viesus sagaidītu.

Ka tās ir f ū r i j a s , jūs neticēsat, -

Tik skaistas, slaikas, laipnas un vēl jaunas;

Bet ielaižaties tik — un cik tās ļaunas, —

Ka dūjas dzeļ kā čūskas, — nojēgt spēsat.

Tās viltīgas, bet šodienai par godu,

Kur katris nerrs ar savām lažām lielās,

Par eņģeļiem ir viņas neuztielās

Un atzīstas, ka zemei ir par sodu.

FŪRIJAS:

ALEKTOA

Ko līdz? Jūs ticat mums, kaut gribat bīties!

Mēs skaistas, jaunas, saldi mūsu glaimi,

Ja kāds pie līgaviņas bauda laimi,

Mēs nemitoši sākam ap to tīties,

Līdz galā mēs tam acīs sacīt varam,

Ka viņa arī tam un citam laba,

Ka kliba, lika, ka tai ļauna daba

Un ka par brūti neder jau visgarām.

Tāpat mēs zinām mocīt arī brūti;

Ka draugs, kas tikko viņu bildinājis,

Pie t ā s tur viņu atkal aprunājis!

Kaut salīgst, dzelons mūžam dzelda krūti.

MEGERA

Tie tikai joki! Kad tie kopā sieti,

Es uzņemos un katrā vietā zinu,

Kā laimi jaukāko lai sarūgtinu;

Jo cilvēks mainās, stundas nestāv cieti.

Ikviens, kam iekārotais rokas pilda,

Vēl ilgojas pēc vairāk iekārota,

No laimes aprastās, kas viņam dota;

Viņš sauli bēg un ziemas salu silda.

Jo visu itin ātri pastrādāju,

Man tikai Asmodijs ir jāpavēsta,

Lai īstā laikā posta sēklu dēsta;

Tā cilvēkus es pāriem samaitāju.

TIZIFONE

HEROLDS

Es lūdzu, šķirat ceļu plašāki;

Kas tagad nāk, tie nau jums līdzīgi.

Jūs redzat, kalns ir šurpu atvirzījies,

Ar raibām segām lepni apkārstījies,

Ar lieliem zobiem, snuķi, čūskas glumu,

Bet es jums atklāšu šo noslēpumu.

Tam kaklā sieviete sēd mīlīga,

Ar smalku stiebriņu to izvada,

Un augšā otra stāv tik mirdzin cēla,

Ka acis blenž no spulgā gaismas tēla.

Gar malām važās staltas sievas iet,

Tās — viena drūma, otra jautra šķiet;

Šī vēlas brīva būt, tā brīva rādās.

Lai katra teic, par ko tā priekšā stādās.

BAISMA

CERĪBA

GUDRĪBA

COILO-TERZĪTS

HEROLDS

ĻAUDIS

HEROLDS

ZĒNS — RATU VADĪTĀJS

Zirgi, spārnus nolaižat,

Grožu varu sajūtat!

HEROLDS

Nosaukt tevi nezinu;

Drīzāki gan tēlot spētu.

ZĒNS — VADĪTĀJS

Mēģini!

HEROLDS

Pirms tavu jaunumu un skaistumu.

Tu pusauģis tik; bet pie kundzēm gūtu

Daudz vairāk patikas, ja gados būtu.

Es tevī paredzu jau lakstotāju,

Tā īstu pavedēju mīļotāju.

ZĒNS - VADĪTĀJS

To var gan. uzklausīties! Turpini!

Un mīklas jautro vārdu atmini!

HEROLDS

Kā nakts tev cirtas, skatos zibens šķeļas,

AR juveļiem tev piere rotāta!

Un kāda blāva apsega

No pleciem tev līdz sokiem veļas,

Ar vizuļiem un purpuru!

Par skuķi tevi labprāt nosauktu!

Bet puslīdz tu jau tagad arī

Pa prātam skuķēm iztikt vari,

Tās deva tevim pirmo mācību.

ZĒNS — VADITĀJS

Nu apraksti tur viņu grezno tēlu,

Uz ratu troņa sēdošu, tik cēlu!

HEROLDS

Viņš bagāts, mīlīgs karals izliekas;

Tas laimīgs, kam viņš laipni piegriežas!

Tam nau ko censties vairs, tas zin tik pētīt

Ar savu skatu, kur var rūpes lētīt,

To skaidrie prieki, balvas izdalīt,

Par laimi, zeltu vairāk apmierina.

ZĒNS — VADITĀJS

Ar to vien nepietiek, tev jāturpina!

Tev sīki vajag viņu aprakstīt.

HEROLDS

Kā aprakstot lai īsto cienu glezno?

Bet. veselīgas sejas apaļums

Un lūpu pilnums, vaigu iesārtums,

Ko kupli tītais turbāns grezno,

Un plašos svārkos ērtā izlaidība!

Kur vēl tā staltā iznesība?

Man liekas, it kā pazīstams viņš būtu.

ZĒNS — VADĪTĀJS

To sauc par bagātības dievu Plutu.

Viņš pilnā krāšņumā še ierodas;

Pēc viņa ķeizars ļoti ilgojas.

HEROLDS

Kā tevi pašu lai es apzīmēju?

ZĒNS — VADĪTĀJS

Par izšķērdību un par dzeju;

Es esmu dzejnieks, kas tik pilnīgs tiek,

Kad savai mantai plūdiem izplūst liek.

Ir es bez mēra bagāts sajūtos,

Es pašam Plufum līdzinos,

Es viņam dejas, dzīres pušķoju,

Un, kas tam trūkst, es izdalu.

HEROLDS

Tev jauki pieder lielīties,

Bet ļauj man tavās mākslās lūkoties!

ZĒNS — VADĪTĀJS

Es knipjus situ tik. — un skati! —

Visapkārt viz un ņirb jau rati.

Te pērļu virkne birst no pirksta.

(Vienmēr ar pirkstiem knipjus sizdams.)

Tur auskari un sprādzes dzirksta;

Tik ņemat ķemmes, kronīšus

Un dārgakmeņu gredzenus;

Ir liesmiņas palaikam raidu

Un, lai kāds iedegtos, ar gaidām gaidu.

HEROLDS

Cik kāri grābj šie mīļie ļautiņi,

Ka pašam devējam tiek bīstami!

Viņš dārgumus kā sapnī ber,

Un visi apkārt pēc tiem ķer.

Bet tie ir jauni māži vien:

Pēc kā ikkurais tver un skrien,

Tas viņam ļauni atalgo,

Jo balva projām aizlido.

Kā gaisā pērles izklīda,

Tam rokā knauši grabina;

Viņš, nabadziņš, tos projām sviež,

Bet: tie ap galvu viņam knieš.

Un citi gūst ne dārgumus,

Bet nederīgus tauriņus.

Cik daudz tas šķelmis solīt prot

Un tukšus spīdekļus tik dot!

ZĒNS — VADĪTĀJS

Es redzu, maskas sludināt tu māki,

Bet kodolu iz čaulas izlobīt,

Tas heroldam pie galma nepiekrīt;

Tur vajag novērot daudz nopietnāki.

Bet katru ķildu labprāt izbēgu;

Ļauj, pavēlnieks, ka tevi jautāju.

(Uz Plutu pagriezies.)

Vai neesi man uzticējis

Šo četrujūgu aukaino?

Vai labi neizvadu to?

Vai neesmu, kur pavēlējis?

Vai droši spārnus neceļu,

Lai palmu tevim iegūtu?

Cik es priekš tevis cīnījies,

Man laimīgi viss izdevies!

Kad lauri tev ap pieri vīti,

Vai tie nau manas rokas pīti?

PLUTUS

Ja vajag, ka še liecinu priekš bara,

Es atzīstu; tu gars no mana gara.

Tu manu prātu izdari,

Vēl mani mantās pārspēji.

Lai atalgotu tavu gaitu,

Par kroņiem augstāk zaļo zaru skaitu,

Lai patiess vārds top visiem sludināts:

Mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts.

ZĒNS — VADĪTĀJS

(Uz pūli.)

Lūk, manu roku dāvanas —

Vislielākās jums kaisītas;

Pār galvām liesmiņas tur spīd,

Kas man iz pilnām rokām slīd;

Drīz šur, drīz tur tās spridz un sprēg,

Drīz uzturas, drīz ātri bēg,

Tik reti gaiši uzliesmo

Un īsā vizmā nozaro;

Bet daudziem, pirms tie nomana,

Dziest izdeguse liesmiņa.

SIEVU PĻĀPAS

NOLIESĒJUŠAIS

Prom, riebīgs sievu izdzimums!

Es, zināms, nepatīku jums.

Kad sievas vēl ko strādāja,

Es saucos Avarīcija;

Tad zelta laikus baudījām:

Daudz ieņēmām, maz izdevām!

Par kastēm, tīnēm es gādāju;

To gan vēl skaita par ļaunumu!

Bet, kad šie jaunie laiki sācās, —

Vai nu vairs sievas taupīt mācās?

Tās sliktam maksātājam līdzinās,

Kam naudas maku pārspēj kārības.

Nu vīram daudz ir jāizcieš:

Tik parādi, kurp acis griež;

Tā izdod, ko vēl sagrābā,

Priekš bantēm un prieks mīļākā;

Tā viņu dzer un gardi ēd,

Un apkārt lakstotāji sēd!

Jo lielāks zelta kaireklis:

Es, skopums, esmu vīrietis!

SIEVA — VEDĒJA

Kā pūķis lai nu nesīkstītu?

Viss galā tikai mānekļi!

Viņš nāk, lai vīrus uzkūdītu,

Tie tā jau diezgan nejauki.

SIEVAS

(Lielā pulkā.)

HEROLDS

Pie mana zižļa! Netrokšņot! —

Bet — palīdzēt še šķietas lieki;

Lūk, kā šie pūķi — negantnieki,

Sev aši telpas iegūstot,

Jau dubultspārnu pārus plata!

Tie sadusmoti zvīņas krata,

Iz mutes uguns vērsma līst,

Jau laukums svabads, pūlis klīst.

(Plutus nokāpj no saviem pūķa ratiem.)

HEROLDS

Viņš zemē kāpj — cik cienīgi!

Viņš māj, un kustas nezvēri;

Lūk, tinis top no ratiem celts,

Tam skopums virsū iekšā zelts;

Jau viņš tam priekšā atrodas:

Kā viss tas notiek, jābrīnās.

PLUTUS

(Uz zēnu — vadītāju pagriezies.)

Tev ņemta nasta, kas tik smagi svēra,

Tu svabads, brīvs, steidz turp, kur tava sfēra!

Še viņa nau! Še raibas samaisas

Kā ķēmu veidi ap mums drūzmojas.

Tik kur tu skaidri skaidrā lūkojies,

Sev piederies, sev vienam uzticies.

Kur daiļais, labais tik, — uz turieni,

Tur, vientuls, radi savu pasauli!

ZĒNS — VADĪTĀJS

Kā skaitos tev par labu vēstinieku,

Tā mīlu tevī pirmo īstenieku.

Kur vien tu mīti, pilnība jau plūst,

Kur es, tur katris jaukas balvas gūst;

Un dzīves spaidos bieži šaubas rodas:

Vai viņš lai tevim vai lai manim dodas?

Kas tevim kalpo, var gan dīkā iet,

Kas manim seko, tiem būs sviedrus liet,

Ne slepeni es savu darbu daru;

Kad dve?u vien, jau nojaus manu garu.

Tad sveiks! Tu laimi ļauji man labprāt;

Bet čuksti tik, es esmu atkal klāt.

(Aizsteidzas atkal projām, kā nācis.)

PLUTUS

Jau laiks, ka dārgās mantas laižu. Laukā!

Ar heroldzizli man tik jāpieskaras,

Un lūk! — ka. atslēga jau vaļā darās,

Verd, viļņo zelta asins vara traukā;

Kāpj kroņi, gredzeni un rotas plūstot

Un ceļas, tūkst un aprit draudē kūstot.

ĻAUDĪS

(Kliegdami cits caur citu.)

HEROLDS

Jūs nelgas, ko jūs domājat?

Vai masku jokus neprotat?

Ko vairāk gribat šovakar?

Vai jums gan zeltu dāļāt var?

Pat skārdas gabali prieks jums

Šai spēlē būtu izšķēdums,

Ar jums grib drusku jokus dzīt,

Jūs ņemat nopietni tūlīt.

Ko nopietnums jums līdzētu?

Jūs visur maldus saķertu —

Ņem, Plutus, masku varoni,

Šos ļaudis projām aizdzeni!

PLUTUS

Tavs zizlis īsti noder tam,

Ļauj man to īsam brītiņam!

To mērcu liesmās kvēlošās.

Nu, maskas, jums ir jāsargās!

Kā zib un sprēg, un dzirkstes birst!

Jau zizlis gaišā kvēlē zvirst.

Kas tikai soli tuvāk spers,

To tūdaļ zižļa liesmas ķers. —

Es sāku tagad apstaigāt.

KLIEGŠANA un DRŪZMOŠANĀS

PLUTUS

Jau ļaužu pūlis izklīdis,

Neviesis, man šķiet, nau apsvilis.

Bars projām dzīts,

Viņš sabaidīts. —

Šai kārtībai par drošību

Es slepu saiti apvelku.

HEROLDS

Caur tevi slavens darbs ir veikts,

Par gudro varu paldies teikts!

PLUTUS

Vēl paciesties, draugs, vajaga:

Dažs nemiers mūs vēl sagaida.

SKOPUMS

Tā īsti var pēc patikšanas

Šo raibo pūli apskatīt;

Jo sievietes jau vienmēr priekšā manas,

Kur ir ko redzēt vai ko palaizīt.

Vēl n'esmu ierūsējis tā pārlieku!

Jo skaista sieva skaista ir arvien!

Un, tā kā nava jāmaksā šodien,

Es ar sev ļaušu lakstošanās prieku

Bet, kad nu laužu pūlī lēti

Var mani vārdi palikt nedzirdētī,

Pilns cerības es laimi paraudzīšu

Un pantomīmēm visu izsacīšu.

Tur kāju, roku, vaibstu nepietiek,

Man būs kāds īpašs joks vēl jāpieliek.

Ar zeltu kā ar māliem jārīkojas,

Šis metāls visā ātri pārveidojas.

HEROLDS

Tas liesais nerrs, ko tas tur sāk?

Vai badmirs arī jokot māk?

Viņš zeltu mīklā samaiga;

Lūk, tas tam rokās izmīka.

Bet, cik viņš ar to nemiedzis,

Tas tomēr paliek, bezveidis.

Viņš tur pret sievām pagriežas,

Tās visas kliedz un aizvirzās,

Un vaigstās itin apriebīgi;

Tas šķelmis turas nelādzīgi.

Tas priecājas, cik nomanu,

Ka var še aizskart tiklību.

To nevar atstāt nesodītu;

Dod zizli, lai to projām dzītu!

PLUTUS

Viņš nejauš briesmas, kas pār mums vēl nāks;

Ļauj nerram jokus, vai par tiem nu rāsies?!

Drīz nebūs vietas tiem, tie pasi stāsies;

Gan likums varens, posts vēl varenāks.

TROKSNIS un DZIEDĀSANA

PLUTUS

Es jūs un lielo Pānu pazīstu!

Jūs kopā spērāt soli pārdrošu.

Es zinu to, ko katris nejaudā,

Un ielaižu jūs šaurā laukumā.

Lai laime tiem par pavadoni!

Visbrīnišķais var notikties;

Tie nezina, kurp steidz ar joni,

Tie nevīžoja rūpēties.

TRAKĀ BARA DZIEDĀŠANA

FAUNI

Mēs faunu bars,

Mūs dejā redz, —

Zaļš ozolzars

Mums galvu;

Mums smalkas, smailas austiņas

Iz matu cirtām lūkojas,

Strupdeguntiņš un plakans vaiga,

Pie sievietēm nekait, nau tām baigs,

Un faunam, kad viņš ķetnu sniedz,

Pat skaistākas dejā klātu sliedz.

SATĪRS

Skrien pakaļ satīrs palēkšis,

Tam āža kāja, stilbs izdilis,

Un liess un dzīslains tas ir viss.

Kā kaza uz kalniem viņš uzrāpjas,

Tur lūkot apkārt tam patikas.

Un brīvības gaiss viņu spridzina

Viņš cilvēku bērnus nicina,

Kas lejas tvaikos elpot var

Un domā, ka tie dzīvo ar, —

Kur skaidra brīve satīram,

Tam pasaule pieder vienīgam.

GNOMI

Tek pulciņš sīkos solīšos,

Tie neiet labprāt pārīšos;

Ar sūnu svārkiem, lampiņām

Tie kustas ātri samistrām,

Kur katris tik priekš sevis vien

Kā skudras pūznī čum un skrien;

Un tek un rauš ar steidzību,

Ved nerimstošu darbību.

Mēs rada māju rūķīšiem,

Mūs sauc par klinšu ķirurgiem;

Mēs kalnieni asnis nolaižam,

Iz pilnām dzīslām izsmeļam;

Mēs kaudzēm kraujam un metālus,

Iz kalna raidām sveicienus.

Mēs labu vēlam sirsnīgi

Un labiem ļaudīm draudzīgi.

Bet zeltu ar mēs ejam rakt,

Ar ko var savest, ko var zagt;

Še lieliem vīriem dzelzs un varš,

Lai tautu tautas kautu karš.

Kas šos trīs baušļus nicina,

Tas citus arī nepilda.

Ne mūs par to var apvainot;

Tik paciest var un nožēlot.

MILŽI

Šie meža vīri saucami,

No Harcu kalniem nākdami;

Tie kaili vecā spēkā iet,

Kā ozoli šie milži šķiet.

Tiem rokā koks, ar saknēm rauts,

Ap gurniem viņiem kuplis auts,

No zariem un no lapām vīts;

Pat pāvestam nau tādas svīts.

NIMFAS

(Korī; visapkārt apstājušas lielajam Pānam.)

Še nāk viņš pats!

Viss pasauls skats Ir savienots,

Iekš Pāna dots.

Jūs jautrākās, jūs līgojat,

Ap viņu dejā zvīgojat!

Viņš nopietnis, bet labs turklāt,

Viņa līksmu pulku redz labprāt.

Zem zilā debess apjuma

Viss nomodā viņš stāvēja;

To strauti liegi apčalo,

To vēsmas dusā iežūžo.

Kad dienvidā viņš aizmiegas

Ne lapa zarā nekustas;

Tad puķu smarša kūstin kūst,

Pa kluso gaisu balzams plūst;

Ir nimfa nau tad nomodā,

Kur stāvējuse, aizmieg tā.

Bet, kad ar varu, negaidot,

Tā balss tad atskan, nodārdot

Kā jūras krāciens, pērkongaiss,

Tad katram piepe?i tiek baiss,

Drošs kara pulks sāk pēkšņi klīst,

Pat varons bailes iepazīst.

Gods tam, kas godu pelnījis!

Tam slava, kas mūs vadījis!

GNOMU DEPUTĀCIJA

(Pie lielā Pāna.)

PLUTUS

(Uz Heroldu.)

Mums augstā garā vajag cietināties

Un atļaut notikumiem rismāties;

Tu citkārt stipru dūšu nezaudē.

Tūliņ šo brīdi šausmas piepildīsies;

To pēcnieki ar varu noliegt dzīsies,

Tu visu smalki noprotokolē.

HEROLDS

(Satver zizli, kuru Plutus patura rokā.)

Lūk, dvērģi Pānu aizvada

Pie naudas uguns avoti:

Uz aug?u tas ar versmu virst,

Tad atkal dziļi dzelmē nirst.

Un plati mute žāvājas;

Drīz atkal avots aizsveļas,

Tur jautri lielais Pāns stāv klāt,

Tāds brīnumdaiks tam tīk labprāt

Visapkārt pērļu putas šķīst.

Kā viņš šīm būtnēm ticēt drīst?

Viņš pieliecas to apskatīt.

Lūk, viņam bārda iekšā krīt! —

Kas ir gan tāds šis plikžodis?

Viņš ģīmim roku aizlicis. —

Deg bārda — un, par nelaimi,

Lec atpakaļ ar uguni,

Sveļ krūtis, galvu, vaiņagu,

Par bēdām pārvērš līksmību. —

Nu saskrien bars, lai apdzēstu,

Bet visus viņus liesmas ķer;

Un kā tie plēš un kampj, un tver,

Tas tikai liesmas uzpūst der;

Tā, uguns strāvā ietinies,

Viss masku pūlis bojā ies.

Bet ko, kas manim ausīs nāk?

Viens otris diktāk runāt sāk!

Ak, nakts, tu ļaunā, negantā,

Mūs grūdi dziļā skumībā!

Ko jaunā diena pajundēs,

Neviens to labprāt nedzirdēs,

Dzird visur brēcam, klaigājam,

Ka jācieš pašam ķeizaram.

Kaut viss tik būtu izdomāts!

Ka galms un ķeizars liesmām klāts.

Tā pavedēji — lāsts pār tiem, —

Tie tērpās zariem sviķainiem,

Lai trokšņotu un aurotu,

Un visus postā iegrūstu.

Ak, jaunība, vai tu nekad

Ar mēru priekus nebaudīsi?

Ak, augstība vai tu nekad

Ar gudru varu nevaldīsi?

Jau visu mežu liesmas skauj,

Uz augšu smailas mēles šauj,

Pie koka griestiem būs tūlīt;

Vispārīgs uguns draud mūs rīt.

Pilns bēdu mērs, posts visus grābj.

Es nezinu, kas mūs lai glābj.

Kā maza pelnu kopiņa

Guļ rītu dižā godība.

PLUTUS

Diezgan viņi izbaidīti,

Lai nu top tie atpestīti! —

Svētais zizli, spēcīgi

Zvel, ka norīb pamati!

Svaigais gaiss lai iekšā plūst,

Plašās telpas vēsas kļūst.

Miglas švītra, pāri platies,

Smagie tvaiki, nolaižaties,

Liesmu drūzmu steidzat segt!

Ritat, līstat,

Putas, klīstat,

Slāpēdamas vaļā rīstat,

Dzēšat, neļaujat. vairs degt.

Nākat maigā valganumā

Pārvērst rūsas atspīdumā

Veltās liesmas vizumu!

Nes mums gari saukumu,

Izlietojam maģiju.

Izpriecāšanās dārzs

Rita saule.

Ķ e i z a r s, viņa g a l m s, vīrieši un sievietes.  F a u s t s un M e f i s t o f e l s, pieklājīgi, ne uzkrītoši, pēc modes ģērbušies; abi prieks ķeizara nometušies ceļos.

FAUSTS

Vai augstība šiem māžiem nedusmos?

ĶEIZARS

(Māj ar roku, lai tie pieceltos.)

Es daudz vēl tādu skatīt vēlētos. —

Uz reizi redzu sevi liesmu svelmē,

Es šķitos Plūtons apakšzemes dzelmē.

Iz nakts un oglēm klintis rēgojas,

No liesmām kūstot. Plaisas atveras,

Un tūkstoš trakas liesmas augšup slejas,

Tās steidzot vienā jumā kopā lejas,

Kā milzu doma uzkāpjot,

Te dzimstot un te apslāpstot.

Caur tāļu gara uguns stabu viju

Es aizgrābts tautu pulkus ieraudzīju,

Tie plašā lokā mani vidū slēdza

Un deva godu, kā tie vienmēr mēdza.

Bij pazīstams viens otris galmenieks,

Es šķitos salamandru valdenieks.

MEFISTOFELS

Tu, kungs, tas esi; visa radība

Bez runas majestātei paklausa.

Tu uguns padevību redzēji,

Lec jūrā, kur tā šļāc visniknāki,

Un, tikko pērļu dzelmeni tu sniedz,

Ap tevi ūdens cēli lokā sliedz;

Tur mirdzin zaļi viļņi ceļas, laistās,

Ar purpuršvītru, mājoklī tie saistās.

Kurp vien tu ej, tev pilis līdzās iet. —

Pat sienas apkārt priecājamies šķiet, —

Kā visi čum un mudž, un rosās dzīvi,

Uz jauno gaismu spiežas jūras dīvi,

Tie atsteidzas, bet ienākt neuzdrīst.

Tur jūras zvēri rotājas un klīst,

Un raibās krāsns zelta zvīņas mirdz,

Tur aizivs šaujas, tu tai acīs ņirdz.

Bez visudaiļākā ar nepaliksi,

No nereīdām tūlīt aplenkts tiksi

Tu greznā mītnē, bangās vēsajās.

Kā zivis kāras, biklas jaunākās,

Bet gudras vecākās; jau Tetīda

To dzird un sliedz pie otra Pēleja

Tad sev par mājokli tu Olimpu ...

ĶEIZARS

Šīs gaisa telpas, tās tev atstāju;

Šai tronī kāpt tik visai steidzams nau.

MEFISTOFELS

Visaugstais kungs, nu zeme tuva jau!

ĶEIZARS

Kāds labais liktens tevi devis man?

Kā stāsts iz tūkstoš vienas nakts tas skan.

Kā Šeherezadei tev iedomība,

Lai notiek tevim mana žēlastība.

Nāc jautrināt, kad jūsu pasaule,

Kā bieži notiek, ir man riebuse.

MARŠALKS

(Uznāk lielā steigšanā.)

Visžēlīgais, pa visu mūžu cita

Tik liela laime man vēl nepiekrita

Kā vien tev ziņot tikai šo,

Kas mani ielīksmo un aplaimo:

Nu visi rēķinumi līdzināti

Un augļotāji mierināti,

No elles mokām brīvu sevi jūtu;

Man tā, it kā es debess priekā būtu.

KARA VADONIS

(Seko steidzīgi.)

Nu samaksāts ir algojums,

Viss pulks no jauna klausa mums,

Ir atkal dūša zaldātam

Un labi meitām, krodzniekam.

ĶEIZARS

Kā krūts jums atkal brīvi dveš,

Kā prieks no ģīmja krunkas dzeš!

Cik jūsu gaita steidzīga!

MANTU PĀRLOKS

(Kurs tāpat atsteidzas.)

Tiem prasi, kas šo darbu darīja!

(Norāda uz Fausta un Mefistofeļa.)

FAUSTS

Tur kancleram tik klājas izskaidrot.

KANCLERS

(Kurš lēnām tuvojas.)

Šo laimi vecumā man piedzīvot! —

Lai vēsta jums šī liktens smagā lapa,

Kā nelaime par laimi vērsta tapa. —

(Viņš lasa.)

«Lai katris, kas grib dzirdēt, uzklausās:

Šai zīmei tūkstots kroņu vērtības.

Jo ķeizars dod kā ķīlu drošību

Daudz dārgu mantu, zemē apraktu.

Nu gādāts ārā rakt šo bagātību,

Lai dotu to par atlīdzību.»

ĶEIZARS

Es manu, noziegums ir noticis!

Kas manu parakstu še viltojis?

Vai tāda blēdība vēl nesodīta?

MANTU PĀRLŪKS

No tevis paša zīme parakstīta

Šonakt! Kā Pāns tu biji pārģērbies,

Uz tevi kanclers teica klanoties:

«Pats sevim augstu svētku prieku dari,

Maz vārdiem visu tautu laimot vari.»

Tu rakstīji, un šonakt vēl šo zīmi

Kā burvju māksla vairoja par dzīmi.

Lai visiem kopā spētu izlīdzēt,

Mēs vairāk reizē likām štempelēt.

Ar desmit, piecdesmit un simts tur krautas.

Var domāties, kāds labums tas priekš tautas.

Lūk, pilsēti, kas citkārt nāvē trūd,

Kā tagad kust un bauda, bēdas zūd.

Kaut sen tavs vārds jau zemi aplaimo,

Nu laipnāk kā jebkad to uzlūko.

Tik tagad lieks ir tapis alfabēts,

Šai zīmē tiek ikkatris iepriecēts.

ĶEIZARS

Un maniem ļaudīm tā par zeltu sver?

Par algu karaspēkam, galmam der?

Man jātic, kaut tas diezgan neticami.

MARŠALKS

Vēl saķert bēgļus nau vairs iespējami;

Tie izklīda ar zibens ātrumu.

Stāv mainītāju durvis atviru,

Ar zeltu katru lapu atlīdzina —

Tik, zināms, rabatu sev noreķina.

No turienes tad bodēs, krogā iet;

Puspasaules tik domā dzert un diet

Un citi staigāt grezniem uzvalkiem.

Nu darba bodniekiem un drēbniekiem.

Tur slavē ķeizaru, kur prieki valda,

Un cep un vāra, šķīvji skan uz galda.

MEFISTOFELS

Kas tur pa terasēm iet vientuļi,

Redz grezni izrotātu skaistuli,

Ar lepnu vēdekli tā ģīmi klāj;

Pēc tādas zīmes lūko un mums māj,

Un ātrāk nekā saldi vārdi, glaimi

Dod zīme bagātību, mīlas laimi.

Ar naudas makiem nebūs jāmocās,

Uz krūtīm zīmes viegli nēsājas,

Ar saldām vēstulēm tās satiek lēti;

Pat priesters nēsā bībelē tās svēti,

Un zaldāts, lai var ātrāk pagriezties,

No gurniem zuteni sev raisīsies.

Lai piedod augstība, ka sīkumos

Es darbu pazemojam izliekos.

FAUSTS

Lūk, mantu pārmērs stingst un smok,

Tur dziļi zemē gaida, lai to rok.

Cik tāļi domas arī lidinājas,

Šo bagātību aptvert viņas vājas.

Visaugstā fantāzijas iedoma,

Kaut pūlas, sasniegt to nau spējīga.

Bet gari, kuri dziļāk skatīs,

Ir bezgalīgam ticēt pratīs.

MEFISTOFELS

Tāds papīrs ērtāks zelta, pērļu vietā,

Tu zini, kas tev ir, to var likt lietā;

Tur nevajag pirms kaulēties un mīt,

Kā grib, var vīnu, mīlu pabaudīt.

Grib metāla, te mainītājs ir klāt,

Ja viņu trūkst, var zemē parakņāt.

Tad izūtrupē ķēdes, pokālus

Un tūliņ deldē papīrus,

Un kaunā paliek, kas mūs zaimojuši.

Vairs cita negrib, tā jau paraduši.

Tā paliek, un pa visu valstību

Mums diezgan zelta, mantu, papīru.

ĶEIZARS

Par augsto laimi jāpateicas jums;

Lai darbam līdzīgs arī algojums.

Es jums par apakšzemi gādāt lieku,

Nau mantām cienīgāku apsardznieku.

Jūs zināt, tur ir slēpti dārgumi,

Ja rok, lai klausa jūsu pavēli.

Jūs mantas pārziņi, nu vienojaties,

Ar prieku savās vietās rīkojaties,

Kur apakšpasauli ar augšējo

Kā saite vienpratība aplaimo.

MANTU PĀRZINIS

Lai mēs no strīdus nekā nezinātu,

Es burvim biedrojos ar mīļu prātu.

(Noiet kopā ar Faustu.)

ĶEIZARS

Ikkur? no manis ticis apbalvots,

Lai atzīst nu, kur liks, kas viņam dots?

PĀŽŠ

(Dāvanas saņemdams.)

Es jautri, braši zaļi uzdzīvošu.

OTRAIS

(Tāpat.)

Es mīļai gredzenus un ķēdes došu.

KAMBARKUNGS

Nu dzeršu tikai no vislabākā.

CITS

(Tāpat.)

Man kauliņi sāk niezēt kabatā.

MUIŽNIEKS

No muižas parādus es nomaksāšu.

CITS

(Tāpat.)

Šo mantu es pie citas mantas krāšu.

ĶEIZARS

Es šķitu jauniem darbiem dūšu rast;

Bet, kas jūs pazīst, var jūs viegli prast.

Jo, cik jūs arī mantu neiegūtu,

Tie paši agrākie jūs vienmēr būtu.

NERRS

(Klāt pienākdams.)

Tu dali mantas, man ar novēli!

ĶEIZARS

Vai tu vēl dzīvs? Tu viņas apdzersi.

NERRS

Tās burvju lapas! Es tās nesaprotu.

ĶEIZARS

To ticu, tu tās slikti izlietotu.

NERRS

Tur citas krīt; nez kas man jādara.

ĶEIZARS

Ņem viņas vien, tās tevim piekrita.

(Noiet.)

NERRS

Piectūkstoš kroņu manim radušies!

MEFISTOFELS

Divkāju maiss, tu atkal piecēlies?!

NERRS

Mēdz būt, bet ne ikreiz tik labi iet.

MEFISTOFELS

Aiz prieka sāksi pat vai sviedrus liet.

NERRS

Lūk, vai tas te tikpat kā nauda sver?

MEFISTOFELS

Par to tev viss, kas tikpat, žokļiem der.

NERRS

Es varu nopirkt zemi, mājas, pļavas?

MEFISTOFELS

Nu protams! Soli tik! Būs visas tavas.

NERRS

Un pili, mežu, zvejas tiesību?

MEFISTOFELS

Man tiktos redzēt tādu lielkungu.

NERRS

Par zemturi jau būšu šovakar!

(Aizsteidzas projām.)

MEFISTOFELS

(Viens.)

Kas nu vēl nerram prātu noliegt var!

Tumša galerija

F a u s t s,  M e f l s t o t e l s.

MEFISTOFELS

Ko vadi mani šinīs tumsās ejās?

Vai iekšā diezgan prieku nerodi

Pa jautro, raibo galma ņudzekli,

Kur joko, ķircinājas, smejas?

FAUSTS

Kam stāsti? Tu šo garlaicību zini,

Pats senās dienās galma grīdu mini;

Un tagad šā tā mētājies,

No atbildes man izvairies.

Un es nu tieku nomocīts,

No maršalka un kambarkunga dzīts.

Jo ķeizars grib un tūdaļ liek,

Lai Helena un Pariss atvests tiek.

Viņš viņus abus, priekšzīmīgi cēlos,

Grib redzēt savā priekšā skaidros tēlos.

Man jātur solījums, ej sāc tūlīt.

MEFISTOFELS

Kā var tik neprātīgi apsolīt!

FAUSTS

Tu neesi to vērā licis,

Kurp tavas mākslas aizvada;

Pirms viņš caur mums ir bagāts ticis,

Nu grib, lai viņu priecina.

MEFISTOFELS

Tu domā, tas tik viegli izdarāms;

Nē, še daudz augstāk kalns ir pakāpjams,

Še grābi itin svešos iecirkņos,

Vēl, nelga, nāksi jaunos parādos;

Vai izsaukt Helenu tu šķiet joku —

Tāpat kā gulžu naudas papīrspoku?

Ja gribi, baigu biedēkli jebkuru

Vai pekles dvērģus tūdaļ šurpu burtu

Bet velnu mīļākās, kaut nevar pelt,

Par heroīnām tomēr nevar celt.

FAUSTS

Viņš atkal veco dziesmu sāk!

Pie tevis vienmēr neskaidrībā nāk,

Tu esi tēvs no visiem kavēkļiem,

Par visu prasi, lai tev samaksātu.

Es zinu, darīts ir maz vārdiņiem;

Pa acumirkli viņa jau ir klātu. —

MEFISTOFELS

Man daļas nau gar viņiem, pagāniem,

Tie paši savā peklē mīt;

Bet ir viens līdzeklis.

FAUSTS

Tad teic tūlīt!

MEFISTOFELS

Ne labprāt atklāju šo noslēpumu.

Sēd troņos dieves cēli, vientulīgi,

Ne laiku nepazīst, ne izplatumu;

Jau iebilst vien par tām nau omulīgi.

Tās — m ā t e s!

FAUSTS

(Sabijies.)

MEFISTOFELS

                    Tev top bailīgi?

FAUSTS

Kā? Mātes! Mātes skan tik brīnišķi!

MEFISTOFELS

Tā ira. Dieves nepazīstamas

Jums, ļaudīm, mūsu labprāt nesauktas.

Pēc viņām dziļi meklējies ar dziņu;

Tu vainīgs pats, ka vajaga mums viņu.

FAUSTS

Kurp ceļš?

MEFISTOFELS

Ne ietā, Ne ejamā; nau ceļa nelūgtā,

Ne pielūdzamā. Vai tu gatavs iet? —

Ne atslēgas, ne bultas tur ko skaldīt,

Starp tukšām vientulībām būs tev maldīt.

Vai vientulību jēgt tev spēja šķiet?

FAUSTS

Lai tādas runas labāk pataupās;

Tās ož pēc raganķēķa tvaikiem,

Pēc senu seniem māņu laikiem.

Vai pasaulē man nebij jāskatās?

Tik tukšais jāmāca un jāmācās? —

Ja teicu to, ko rada prāta spēja

Jo pretruna vēl skarbāk atskanēja;

Vai nevajdzēja manim pašā galā

Bēgt vientulībā, meža alā

Un velnam nodoties, lai nebūtu

Man jābūt vienam, kopš vēl elpoju?

MEFISTOFELS

Un, kaut tu jūru pārpeldējis būtu,

Tur bezgalību lūkojis,

Tur tomēr viļņus mati, vēja pūtu,

Kaut tu no iznīcības drebējis;

Tu tomēr mati ko, — tur zaļganbāli

Caur kluso jūru peldam delfīnus

Un klīstam sauli, zvaigznes, debešus; —

Nekā tu neredzēsi caur šo tāli,

Ne soli nedzirdēsi, viss tik klusi,

Ne cieta neradīsi, kur tu dusi.

FAUSTS

Tev īsta mistagogu valoda,

Kad viņi neofītus vilina;

Tik otrād'. Tukšumā tu mani raidi,

Lai tur man mākslu, spēku pavairo;

No manis, kā no viņa kaķa gaidi,

Lai kastaņas iz uguns izzvejo.

Uz priekšu Pētīt! Vēl es neizmisu,

Es nebūtībā ceru atrast visu.

MEFISTOFELS

Man tevi jāslavē, pirms aizeji:

Es redzu gan, tu velnu pazīsti.

Šo atslēdziņu ņem.

FAUSTS

Šo mazo nieku!

MEFISTOFELS

Pirms aizkar to un neturi par lieku.

FAUSTS

Tā aug man rokā, zibeņo un laistās!

MEFISTOFELS

Vai jēdzi nu, kāds spēks pie viņas saistās?

Šī atslēga tev ceļu norādīs,

Tai seko! Tā pie mātēm novedīs.

FAUSTS

(Nodrebēdams.)

Pie mātēm! It kā sitiens mani skar!

Kas ir tas vārds, ka viņš tā satriekt var?

MEFISTOFELS

Vai prāts? No jauna vārda tieci traucēts?

Tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucēts?

Lai tevi netraucē nekas,

Tev brīnišķākas lietas parastas.

FAUSTS

Es laimi nemeklēju stingumā.

Vai kauns, ka šalkas krūtis sadrebina?

Kaut pasaule mums jūtas sarūgtina,

Mēs bezgalīgo jūtam — šalkumā.

MEFISTOFELS

Tad nogrimsti! vai celies! - no šīs vietas,

Viss viens. No tā, kas tapis, aizvirzies,

Kur veidu valstis tevim vaļā sietas!

Pie sen vairs neesoša paģaubies!

Kā debeši tur virknēs klaido ainas;

Ar atslēgu no viņām jāatgainās!

FAUSTS

(Aizgrābts.)

Es, viņu tverdams, jūtu jaunu varu,

Krūts ple?as, prom, lai lielo darbu daru!

MEFISTOFELS

Tev beigās vēstīs kvēlošs trijkājis,

Ka dzelmi dziļāko tu aizsniedzis.

Tu viņa gaismā mātes ieraudzīsi,

Tās sēdam, stāvam, ejam atradīsi,

Kā nāk. Tur veidojas un pārveidojas,

Tā mūza prāts tur mūžam nodarbojas,

Un viss, kas radīts, ainās apkārt klīst;

Tās redz, tik ēnas, tevis nepazīst

Tobrīd tev vajag sirdi drošināt,

Pie viņa trijkāja steidz taisni klāt,

Ar atslēgu to skar!

FAUSTS

(Pavēleši taisa ar atslēgu zīmi.)

MEFISTOFELS

(Viņu aplūkodams.)

Viņš sliedz tev klāt, tev seko ticīgi;

Tu lēni kāpi, laime pavada,

Un esi ?e, pirms tevi pamana.

Un, reiz tev spēja viņu šurpu nest,

Tu vari varoņus iz tumsas vest

Kā pirmais, kam tik daudz ir dūšas bijis;

Tev izdevies, tu darbu padarījis.

Tad drīz ar burvju varas palīgu

Tu dievos vērti kvēpu miglāju.

FAUSTS

Ko nu?

MEFISTOFELS

Sper kāju — grimsti, sper un augšup brauc.

FAUSTS

(Sper ar kāju un nogrimst.)

MEFISTOFELS

Kad tik ar atslēgu tam nekļūmās!

Es ziņkārīgs, vai viņš vēl atgriežas.

Gaiši apgaismotas zāles

Ķ e i z a r s  un  f i r s t i.  Galms liela kustībā.

KAMBARKUNGS

(Uz Mefistofeli.)

Vēl garu skats mums izpaliek;

Jel sākat drīz! Kungs nepacietīgs tiek.

MARŠALKS

Nupat kā augstība vēl prasīja;

Jūs! — nedīkojat, lai to sadusmotu!

MEFISTOFELS

Mans draugs jau tādēļ aizgāja:

Viņš zina, kā to ierīkotu,

Un strādā, klusu ieslēdzies;

Tam sevišķi še ir ko pūlēties,

Lai slēpto mantu, daili gūtu

Visaugstās mākslas vajag, maģijas.

MARŠALKS

Vienalga, kādas jums tur gudrības;

Tik ķeizars grib, lai drīz viss gatavs būtu.

GAIŠMATE

(Uz Mefistofeli.)

Kungs, lūdzu! Lai jums savu vaigu rādu,

Jūs vasarā to neredzēsat tādu!

Tad simtiem brūnu lāsumu

Sedz balto ādu man par riebumu.

Ak, līdzat!

MEFISTOFELS

Top maijā raibs kā panterkaķītis,

Jums kurkļi, krupju mēles jāsagādā

Un jāizkārš pie pilna mēneša,

Bet vecā skaidri jāietrin tās ādā:

Nāks pavasars, — neviena traipekļa.

TUM?MATE

Tie bariem skrej un grib jūs iežogot.

Man līdzekli! — priekš nosalušas kājas!

Tā neļauj staigāt man, ne padejot,

Pat sveicot neveikli man jāuzstājas.

MEFISTOFELS

Tad ļaujat, ka ar kāju iesperu.

TUM?MATE

Nu, tā gan mīlētāji dara.

MEFISTOFELS

Mans spēriens, bērns, gan vairāk ir no svara.

Tik līdzīgs dziedē katru slimību;

Pret kāju kāja, visur ir tāpat.

Nu nākat! Lūk! Tik pretim nesperat!

TUMŠMATE

(Kliegdama.)

Vai! Vai! Tas deg! Kas tas par spērienu!

Kā zirga kāja.

MEFISTOFELS

Cik tīk, nu varat dejot lēti,

Pie galda mīļākam uz kāju spiest.

DĀMA

(Klātu spiezdamās.)

Ak, laižat! Nespēju šīs sāpes ciest,

Tās manim kvēloši caur sirdi šaudās;

Līdz vakardienai viņš pie manis glaudās,

Nu iet ar to, no manis aizgriežas.

MEFISTOFELS

Jā, ļauni gan, bet nu tev jāklausās.

Pie viņa klāt tev klusi jāpiespiežas;

Šo ogli ņem, ar to tu pārvelc pāri

Pār viņa svārkiem, pleciem, kur vien skāri;

Un saldu žēlumu viņš jūt tūlīt,

Bet ogli vajaga tev zemē rīt,

Tik dzert ne pilītes tu nedrīksti;

Vēl šonakt pielūgsies viņš gaudīgi.

DĀMA

Vai nav tik ģifts?

MEFISTOFELS

(Sadusmojies.)

Ko? — godu neprotiet?

Pēc tādas ogles tāļu ir ko skriet;

Tā kvēloja reiz atkritēju sārtā,

Mēs senāk biežāk dedzinājām tos. –

PĀŽS

Es mīlu to, tā teic; es puikas kārtā.

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Es nezinu vairs, kam lai uzklausos.

(Uz pāžu.)

Pie jaunām nemeklējat savu laimi!

Kas gados nāca, lūkos uz jums glaimi.

(Vēl citi spiežas viņam klāt.)

Jau atkal citi! Grūti būs tos veikt,

Vēl beigās vajdzēs patiesību teikt;

Gan nelāgs līdzeklis, bet ko būs sākt. —

Ak, mātes! Mātes! Ļaujat Faustam nākt!

(Apkārt lūkodamies pa zāli.)

Jau zālē sveces maz pa mazam timst,

Viss galms uz reizi aizkustas un klimst.

Tie lēni, rindām, nopietnību vaigā

Caur garām ejām, galerijām staigā.

Uz bruņenieku zāli visi plūst,

Un telpas barus tikko uzņemt gūst.

Pār plašam sienām greznas segas klātas,

Ar bruņām nišas lepni izrotātas.

Man šķiet, bez burvībām še pietikt var;

Še gari ieradīsies paši ar.

Bruņenieku zāle

Krēslas gaismā.

Ķ e i z a r s  še apmeties ar g a l m u.

HEROLDS

Mans vecais amats, skatus pasludināt,

Tiek sariebts man caur garu rīkošanos;

Ar prātu velti raugi izdibināt.

Šo slēpumaino, raibo šaudīšanos,

Jau atzveltnes, krēsli salikti;

Priekš sienas ķeizaram liek sēdekli;

Uz tapetēm viņš lielo laiku kaujas

Var aplūkot, cik tīk, it; omulīgi.

Še visi — kungs un galms sēd ziņkārīgi,

Un pakaļā uz soliem ļaudis kļaujas;

Ir mīļā še, kur drūmi spoki baida,

Pie mīļā sāniem visu droši gaida.

Un nu, kur visi rātni sēd, ka klājas,

Mēs gaidām, lai nu gari lidinājas!

(Bazūņu skaņas.)

ASTROLOGS

Lai drāma tūliņ iesāk atrisīties!

Jums, sienām, pavēl kungs, būs atdarīties!

Viss top, jo maģija še darbojas,

Zūd segas, it kā liesmās saraujas;

Jau biezais mūris izgāzdamies šķeļas,

Un dziļa skatuve tur pate ceļas,

No viņas slēpumaina vizma nāk,

Un es uz proscēniju kāju speru.

MEFISTOFELS

(Iz sutliera kastes paceldamies.)

Še es uz visu piekrišanu ceru,

Jo iečukstēt jau reizi velni māk.

(Uz astrologu.)

Tu zini zvaigznēm gaitu, ritumu

Un sapratīsi ko es iečukstu.

ASTROLOGS

Jūs redzat rādāmies caur brīnumspēku

Še staltā stāvā sena tempļa ēku.

Kā debesnesis Atlants vareni

?e stiepjas stabi, rindās sacelti;

Tiem gan šī klinšu nasta nau par grūtu,

Jau divu lielam namam diezgan būtu.

ARHITEKTS

Tas antīks ir! Nu, ko še slavēt, celt?

To drīzāk smagu, neveiklu var pelt.

Tie prastu — cēlu, smagu — lielu sauc,

Es mīlu šaurstabus, kas aug?up trauc;

Tik smailas velves garu pacilā;

Tāds nams mums sirdis dziļi kustina.

ASTROLOGS

Šai stundā bījas lai mums sirdī plūst!

Caur burvju vārdiem prāts še saistīts kļūst;

Bet fantāzija brīvi atlido

Un cēli, droši visu izgrezno.

Ar acīm skatat, ko sev vēlaties

Gan neiespējams, toties ticēsies.

(F a u s t s uzkāpj proscēnija otrā pusē.}

Lūk! priestra drēbēs brīnumvīrs ir nācis,

Kas tagad izved to, ko droši sācis.

Tam seko trijkājis iz plaisuma,

Iz kausa smarša kāpj no vīraka.

Viņš rosās augsto darbu iesvētīt;

Mūs tagad var tik laime apveltīt.

FAUSTS

(Lleliski.)

Jūs mātes, kas jūs valdāt bezgalībā,

Tur mūžam vientulīgā sabiedrībā,

Iekš jūsu vārda! Jums ap galvu klīst

Tur dzīvas ainas, kas bez dzīves vīst.

Kas reizi bijis gaismas vizumā,

Tas kustas tur, tas grib būt mūžībā.

Jūs, visspēcīgās varas, dalāt tos,

Šos dienas teltī, tos nakts apjumos.

Tver vienus dzīves gaita pasaulē,

Un otrus drošais maģiets uzmeklē;

Tas brīnumainus atved balvojumus

Un pilda katra skata vēlējumus.

ASTROLOGS

Tik kvēļu atslēga kā kausu ķer,

Jau birgu tvaiki visas telpas tver;

Tie slāj, tie viļņo it kā debeši,

Drīz stiepti, velti, pāros dalīti.

Un še jums meistarmāksla jāatzīst!

Kur vien tie staigā, skaņas līdzi līst.

Un gaisā saistās nezin kā un kas,

Kā viņi klaido, tā top meldijas.

Iz triglifiem un stabiem dziesmas iet;

Viss vecais templis skan, kā manim šķiet.

Nu birga krīt, caur biezo plīvuri

Redz nākam taktī daiļu jaunekli.

Es klustu; ko lai vārdu piesaucu:

Kas nepazītu saldo Parisu!

DĀMA

Cik vizošs, ziedošs jaunais spēks, cik maigs!

OTRĀ

Kā sarkans ābols sulas pilns un svaigs!

TRESĀ

Šo smalko, saldi pilno lūpu pāri!

CETURTĀ

No tāda kausa dzert gan jūti kāri?

PIEKTĀ

Viņš itin skaists, tik smalkuma maz jūt.

SESTĀ

Gan drusku veiklāks varētu viņš būt.

BRUŅENIEKS

Nu, aitu ganu jau var nomanīt,

No prinča it nekas tam nepiemīt.

CITS

Tā puspliks ir tas zēns gan skaists bez ruņas, —

Bet kā gan būtu, ja tam apliek bruņas?

DĀMA

Viņš atsēstas tik mīksti, piemīlīgi.

BRUŅENIEKS

Tā klēpī jums gan būtu omulīgi?

CITA

Cik smalki roku viņš pār galvu liek.

KAMBARKUNGS

Tā rozīties! Vai tas te atļauts tiek?

DĀMA

Jūs, kungi, zināt tikai nosmādēt.

TAS PATS

Še ķeizars klāt! Kā tā var uzdrīstēt?

DĀMA

Viņš izrāda tik; šķietas sevi vienu.

TAS PATS

Ir izrādē lai prot pret kungu cienu.

DĀMA

Maigs miegs ir mīļo zēnu pārņēmis.

TAS PATS

Viņš tūliņ krāks; viņš pārāk dabiskis.

JAUNA DĀMA

(Aizgrābta.)

Kā salda smarša vīrakā še maisās?

Man sirds no viņas atveldzēta raisās.

VECĀKĀ

Patiesi! — Dvēsma dziļi krūtīs slied,

Tā nāk no tā!

VISVECĀKĀ

Kas jauneklī kā ambrozija kūst,

Kā smarša apkārt atmosfērā plūst,

(H e l e n a uznāk.)

MEFISTOFELS

Tad tāda tā! No tās man gan nau baiļu;

Man netīk tā, kaut jāsauc gan par daiļu.

ASTROLOGS

Še sevim darba vairāk neredzu,

Kā goda vīrs es saku, atzīstu.

Tā nāk! Kaut ugunsmēles būtu man! —

Par skaistumu sen slavas dziesmas skan —

Kam skaistums rādās, to viņš augšup ceļ,

Kam pieder, tas gan pārāk laimes smeļ.

FAUSTS

Vai acis man? Vai prāts man nomana,

It kā man dailes avots strauji plūstu?

Par briesmu gaitu saldu algu gūstu.

Cik pasaule bij sīka, aizslēgtas

Kas tagad tā, kops manim priesterība?

Tā vēlama, tai cieta pastāvība!

Lai dzīves dvašas spēja manim nīktu,

Ja laikā atpakaļ es reizi slīktu! —

Tu daiļais stāvs, kas reiz kā apmulsums

Man sirdi burvju ainās aplaimoji,

No šādas dailes tu tik atspīdums!

Tu esi tā, kam dodu spēkus noji,

Kam dodu kaislu kvēlu dziļumu,

Kam mīlu, pielūgšanu, ārprātu.

MEFISTOFELS

(Iz sufliera kastes.)

Jel beidzat, jūs iz lomas izkrītiet!

VECĀKĀ DĀMA

Tā liela, slaika, — galva maza šķiet.

JAUNĀKĀ

Cik lielas kājas! Cik tā smagi iet!

DIPLOMĀTS

Es redzēju tik karalienes tādas!

Bez vainas skaista viņa manim rādās.

GALMNIEKS

Tā lēni pieiet klāt pie jaunekļa.

DĀMA

Cik tā pret skaidro zēnu nedaiļa!

POETS

Tās skaistums viņu maigi apstaro.

DĀMA

Kā Diāna ar savu mīļāko!

TAS PATS

Patiesi! Dieve, šķiet man, ceļos slīkst,

Tā pārliecas, pēc viņa dvašas tvīkst;

Ak, skūpsts! — Nu mērs ir pilns! — Viss apskaužams.

DUENA

Še ļaudīs! Traki! Vai tas panesams?

FAUSTS

Par daudz tam zēnam laipnības! —

MEFISTOFELS

Lai dara aina, ko sev darījusi!

GALMNIEKS

Tā aiztek viegli, un viņš pamostas.

DĀMA

Es tūliņ domāju: tā atskatās!

GALMNIEKS

Viņš trūkstas! Brīnums šķiet tam noticis.

DĀMA

Nu, tai gan brīnums nau skaists jauneklis.

GALMNIEKS

Tā atgriežas pret viņu pieklājīgi.

DĀMA

Es manu jau, tā ņem to mācībā;

Še vīrieši ir visi neprātīgi:

Viņš gan par pirmo sevi iedomā.

BRUŅENIEKS

Ak, laižat! Smalka, cēla augstība!

DĀMA

Tā netikle! Tas taču nekaunīgi!

PĀŽS

Es labprāt tagad būtu viņa vietā!

GALMNIEKS

Gan katru iezvejos šī tīkla vījums!

DĀMA

Šo dārgumu jau dažs ir licis lietā,

Un diezgan apdilis ar apzeltījums.

CITA

Tā netikla no pašas mazotnes.

BRUŅENIEKS

Ikkatris ņem pēc savas izvēles;

Ar skaistām atliekām ar mieru es.

MĀCĪTS VĪRS

Es redzu skaidri to, bet jāatzīstas.

Vēl jāšaubās, vai esam ar pie īstās.

No acīm lēti var tikt apmānīts,

Es pieturos pie tā, kas uzrakstus.

Tur lasu tad, ka tā pie trojiešiem

Pārlieku tikuse ir sirmgalvjiem.

Un, kā man šķiet, tas vārds še pieder gan;

Es n'esmu jauns, bet viņa patīk man.

ASTROLOGS

Ne zēns vairs! Varonī tas pārvērties.

Tas grābj to, kas vairs nevar gainīties,

Viņš stiprās rokās viņu pacēlis.

Vai viņš to laupīs?

FAUSTS

Pārdrošs trakulis!

Jel mitējies, kā uzdrīkstēties vari?

MEFISTOFELS

Tu taču pats šo spoku skatu dari!

ASTROLOGS

Viens vārds! Pēc visa, kas še notika,

Šis skats ir: N o l a u p ī t ā  H e l e n a.

FAUSTS

Kā — nolaupītā? Vai es še tik jokā?

Vai nau šī burvju atslēga man rokā!

Tā spēja mani šausmās, bangās nest

Uz cietu zemi cauri vientulībām,

Še stāvu droši! Še no tiešamībām

Var iziet gars ar gariem cīņu vest.

Var lielo, divkārtējo valsti gūt.

Tā tāļu bij, kā tuvāk var gan būt!

Es glābju! Tai būs divkārt manai kļūt!

Es steidzos! Mātes! Mātes! Neliedzat!

Kas redz to, nespēj bet bez tās nekad.

ASTROLOGS

Ko dari? Faustu! Faustu! — Viņš ar varu

To grābj, jau tēls sāk aizmākties ar garu

Viņš atslēgu pret jaunekli jau griež,

To skar! — Ak vai! Būs briesmas jāizcieš.

(Sprādziens, Fausts guļ pie zemes. Gari izzūd tvaikos.)

MEFISTOFELS

(Ņem Faustu uz saviem pleciem.)

Te tev nu bij! Kad nerriem apkraujas,

Tas velnam pat par jaunu izdodas.

(Tumsa, liels sajukums.)