Menelāja pils priekšā Spartā

H e l e n a uznāk ar kori gūstītu trojiešu, kuras tiek vadītas no P a n t a l ī d a s.

HELENA

Daudz apbrīnota un daudz pelta, Helena,

No krasta nāku, kur mēs tikko piestājām,

Vēl apreibusi — viļņu rosā šūpotnē,

Kas mūs no Trojas blākšņa augstā mugurā

Caur Eira spēku, Poseidona laipnību

Šurp beigās nesa tēvu zemes krastmalās.

Tur lejā tagad ģaubjas karals Menelājs

Par pārnākšanu līdz ar drošiem kareivjiem.

Tu mani apsveicini, augstais dzimtas nams,

Ko klinšu galā cēla Tindarejs, mans tēvs,

Kad bija sērsis kalnā celtās Atēnās

Un, kad es šeitu Klitemnestrai māsojos,

Ar brāļiem līdzā augu līksmās rotaļās,

Aiz citiem namiem Spartā grezni pušķoja.

Tad esat sveiki, vara vārti spārnotie!

Jūs plaši verot, viesmīlīgi aicinot,

Man tika nolemts, daudzus šķirot, Menelājs;

Kā līgavainis viņš man pretī mirdzēja.

Tad verat viņus atkal, lai es izpildu,

Ko karals teica, kā jau sievai pienākas.

Lai eimu iekšā; viss lai paliek iepakaļ,

Kas likstu vētrās mani svaidīja līdz šim!

Jo, kopš šo vietu bezrūpīgi atstāju,

Pēc pienākuma templī pielūgt Kiteri,

Kur mani grāba laupītājs iz Frīģijas,

Daudz spējis notikt, ko nu ļaudis visurās

Tik labprāt stāsta; tikai tam tas netīkas,

Par kuru teika augot tiek par pasaku.

KORIS

HELENA

Ar Menelāju šurpu tagad atbraucu,

Uz viņa pili iepriekš esmu sūtīta;

Bet, kas tam prātā, nevaru es uzminēt.

Vai kundze nāku? Karalienes godībā?

Vai ar kā upurs viņa sāpes remdināt

Un atriebt grieķu ilgi ciesto nelaimi?

Es iekarota, nezinu, vai gūstīta!

Jo likteni un slavu nolēma mūžīgie

Man tiešām divdomīgi par daiļuma līdzbiedriem,

Kas pilni baismu un kas šinī slieksnī pat

Man sānis stājas drūmi draudošā klātbūtnē.

Jau dobjā kuģī uzskatīja mani pats

Tik retu reizi, laba vārda nebilzdams;

Kā postu prātā veldams, pret man' sēdēja.

Bet, iebraukuši dziļu loču Eirotā,

Kad pirmie kuģi savu andru priekšgaliem

Jau zemi sveica, teica viņš kā dievu dzīts;

«Še kara viri izkāps malā kārtībā,

Es viņus riedu jūras krastā rindotus;

Bet brauc tu tāļāk, augšup svēto Eirotu,

Gar viņa krastiem, zelta pļaujas bagātiem,

Par valgām pļavām zirgu jūgu izlokot,

Līdz galā sniegsi viņu jauko laukumu,

Kur senos laikos auglīgs tīrums izplētās,

No drūmiem kalniem ieslēgts, — Lakedemona.

Tad vērsi soļus karaļnamā torņotā

Un lūko kalpu meitas, kuras atstāju

Tur mājas apkopt, līdz ar gudro apteksni.

Tā tevim rādīs mantu lepnos naujumus,

No tava tēva krātos, arī ko es pats,

Gan karā un gan mierā vākdams vairoju.

Tu atradīsi visu stāvot kārtībā:

Jo kunga priekšrocība, ka tas pārnākot

Var mājas atrast uzticīgi glabātas,

It visu savā vietā, kā to atstāja;

Jo pašam grozīt nava kalpa tiesība.»

KORIS

HELENA

Tad atskanēja kunga tāļāks karaļvārds:

«Kad Visu kārtā esi pārlūkojusi,

Tad ņem pēc vajadzības dažus trijkājus

Un citus traukus, kādus lieto ziedotājs,

Kad taisās pildīt svētu svētku ierašu,

Gan katlus, kausus, arī bļodas lēzenās;

Lai skaidris ūdens, smelts iz svētā avota,

Ir augstās kannās; sausas malkas pagales,

Kas aši liesmo, turi klātu gatavas;

Lai beigās nazis netrūkst, kas ir asi trīts;

Bet visu citu dodu tavā gādībā.»

Tā bilda karals, steidzinot uz šķiršanos;

Tik dzīvas dvašas netika viņš minējis,

Ko domā ziedot, olimpiešus godādams.

Gan ceļas šaubas; tomēr es vis nezūdos,

Un viss lai paliek augstu dievu lēmumā,

Kas izved galā, ko tie prātā ņēmuši,

Lai šķiet to labu vai ar ļaunu cilvēki;

Mēs, zemes bērni, lemto tikai panesam.

Jau dažkārt cēla smago cirvi ziedotājs

Uz zemē liekto lopu, svētot kaklā cirst,

Un neiespēja pabeigt; viņu pārtrauca

Vai tuvais naidnieks, vai ar augsta dievība.

KORIS

HELENA

Lai ir kas būdams! Kas ar lemts, man pienākas

Bez kavēšanās karaļnamā augšup kāpt,

Kas ilgi pieciests, gaidīts, drīz vai pazaudēts,

Man acu priekšā, pati neapjaušu, kā.

Tik droši kājas nenes mani augšā vairs

Pa augstām kāpēm, kuras pārlēcu kā bērns.

KORIS

PANTALĪDA

(Kā kora vedēja.)

Nu dziesmu gaitu līksmu pilno atstājat,

Uz augstām durvīm vēršat savus skatienus!

Ko redzu, māsas? Vai tik kundze neatnāk

Ar aša soļa sparu šurpu atpakaļ?

Teic, augstā karaliene, kas gan varēja

Tev apsveikuma vietā tavā mājoklī

Tikt satricinošs? Tu to apslēpt nespēji;

Jo riebas redzu tavā pierē rakstītas

Un cēlas dusmas, kurās jaucas pārsteigums.

HELENA

(Kura atstājusi durvis vaļā, uztraukta.)

Gan Ceisa meitai sīkas trīsas nepieder,

Un baiļu roka, aši viegla, neskar to;

Bet pēkšņās šausmās, kuras kāpj iz vecās nakts

Kā klēpja, pirmsākumā daudzveidīgas vēl,

Un veļas augšup it kā kvēļu mākoņi

Iz kalna liesmu plaismas, — dreb ir varonis.

Tā liesmu pilnu zīmējuši stiģiskie

Man ieeju šai namā, un vistīkamāk

No daudzkārt mītā sliekšņa, ilgi cerēta,

Es ejot šķirtos, līdz viesim atlaistam.

Bet nē! es bēdzu gaismā, tāļāk mani dzīt

Jūs neiespējat, tumsas varas slepenās!

Es svētīšu šo namu; lai tad skaidrots rogs

Var liesmām apsveikt karalieni, karali.

KORA VEDĒJA

Tu, cēlā kundze, neslēp savām kalponēm,

Kas cienot klausa tevim, kas ir noticis!

HELENA

Ko ieraudzīju, pašas acīm redzēsat,

Ja savu tēlojumu tikai vecā nakts

Nau atkal aprijusi klēpja dziļumā.

Bet, lai jūs zināt, es jums vārdos pateikšu:

Kad karaļnama cēlās telpās iegāju,

Lai izpildītu pienākumu svinīgi,

Es izbrīnējos tukšo eju klusuma.

Ne naski tekājošo troksnis ausīs skan,

Ne rosu rīkošanos vēro acu skats,

Ne meitas nerādījās, nedz ar apteksne,

Kas citkārt laipni katru svešu apsveikt steidz.

Bet, kad es tuvāk ugunskuram piegāju,

Es ieraudzīju līdzās pelniem pusdzisā

Tur zemē sēdam lielu, segtu sievieti,

Ne guļam tā man likās, bet gan domājam!

Ar bārgu balsi raidu viņu darbā iet,

Jo šķitu viņu esam nama apteksni,

Ko aizgādādams atstājis še karalis;

Bet, segā segta, nekustoši sieva sēd.

Uz maniem draudiem viņa labo roku ceļ,

Kā mani no roga un nama projām aizraidot.

Es, dusmās novērsdamās, aizsteidzos tūlīt

Uz pakāpenēm, kuras ved uz talamu,

Kas jauki pušķots, blakus mantu istabai;

Bet brīnumsieva aši augšā uztrūkstas,

Man ceļā stājas pavēloši, draudoši,

Stāv kalsni liela, dobjais skats drūmasiņains,

Viss tēls tik dīvains, acis, garu mulsina.

Bet vējam mana runa; velti nopūlas

Mans vārds jums veidot tumsas tēlu radoši.

Tur skatat pašas! Tā pat uzdrīst gaismā nākt!

Še mums ir vara, iekam atnāk karalis.

Nakts šausmu ķēmu vistīm Fēbus, daija draugs,

Dzen tumšās alās vai ar slogā stingri spiež.

(F o r ķ i ā d a parādās uz sliekšņa durvju stenderu starpā.)

KORIS

Daudz jau es redzēju, kaut gan cirtas

Viļņiem vēl apvij šaurās man jūtas!

Briesmas man biezi rādījās mūžā:

Vaimanas kāra, Īlijas nakts,

Posts un gals

Cauri caur trosmu, putekļos tītu,

Kareivju drūzmā dzirdēju dievus

Šausmīgi saucam, dzirdēju naida

Varskaļu balsi, — skanēja lauks,

Vaļņi, pils.

Ak! vēl stāvēja Trojas pils,

Viņas vaļņi, bet liesmu spēks

Jau no nama uz namu iet,

Plešas, celdamies šeit un tur,

Paša vestas vētras dvēsts,

Pāri pār gulošo pili.

Bēgot redzu vēl: dūmi kūp, -

Un, kur zvīļojot kvēle zvirst,

Šausmu šutuši dievi nāk,

Soļo, dīvainos tēlos aug,

Milzu lieli, liesmām caur',

Uguņu zaigošai svelmei.

Vai to skatīju, vai man

Tikai baiļu apskautais gars

Tēloja murgus? Es nezinu

Mūžam teikt, bet, ka es šo

Šausmīgo acīm redzu šeit,

To es gan tiešām zinu;

Varētu to ar rokām grābt,

Ja no šēmekļa bailes vien

Mani nedzītu projām.

Kura no meitām

Forķidam esi?

Es tevi līdzinu

Haosa dzimtai.

Varbūt tu nāci, sirmā Graja,

No tām māsām, kam tika dots

V i e n s tik zobs un v i e n a acs

Maiņus lietot par visām?

Kā tu vēl drīsti,

Riebekli, stāties

Līdzās ar daiļumu

Fēbum priekš acīm?

Nāc ar gaismā, ja tevim tīkas!

Neredz nejauko viņa skats,

Viņa svētā acs nekad

Ēnas redzēj'si nava.

Bet mūs, mirstīgos, piespiež, ak!

Bēdīgs liktenis dievamzēl

Acu sāpes bez gala ciest,

Kuras no negantā, mūžīgi sodītā

Daiļu mīlošiem celtas tiek.

Jā, tad dzirdi, ja pretī nāc

Mums bez kauna, lai skan tev lāsts!

Katra rājiena drauds lai skan,

Nākot iz lādošās mutes no laimīgiem,

Kam no dieviem ir dāvāts veids. —

FORĶIĀDA

Vēl vecam vārdam paliek augsta nozīme,

Ka kauns un skaistums mūžam kopā nestaigā

Pa vienu ceļu zemes zaļos laukumos.

Gan abos iesakņojies dziļi vecais naids,

Ka, kur vien tiekas, savus ceļus mērojot,

Ikviens pret pretinieku atgriež muguru.

Tad katris steidzas ašāk atkal tāļāki,

Kauns skumju pārņemts, skaistums drošā nekaunā,

Līdz viņu sagrābj beigās Orkus dobjā nakts,

Ja vecums iepriekš viņu nava vaļājis.

Nu jūs še rodu, pārgalvībā plūdušas

Iz svešatnes, bez kauna, — domāt: dzērvju bars,

Kas skaļi klaigā, mums pār galvu laizdamās

Kā garās mākoņrindās, ķērcot balsi ceļ,

Un klusais ceļnieks augšup lūko neviļus;

Bet savu ceļu dzērves gaisā aizlido,

Un savu seko ceļnieks: tā ar būs ar mums! —

Kas jūs gan esat, ka ap karaļmājokli

Kā menādas, kā ģirtas trokšņiem sirojat?

Kas gan jūs esat, ka jūs nama apteksnei

Tā pretī kaucat it. kā suņi mēnesim?

Vai domājat, man noslēpts, kādas dzimtas jūs?

Tu kara dzimums, kaujas šūpļa perējums!

Tu vīru kārais, pavedoši pavestais,

Tu spēka dzēsējs kareivim un pilsonim!

Jūs pulkā redzot, šķiet man, bars no siseņiem

Še zemē laidies, klādams zaļošus tīrumus.

Jūs apēdējas svešiem sūriem pūliņiem!

Jūs postītājas uzdīgušai turībai!

Tu karā gūta, tirgū pirkta prece, tu!

HELENA

Kas kundzes priekšā aprāj viņas kalpones,

Tas noziedzīgi aizskar mājas tiesību;

Jo kundzei vienai piekrīt slavēt teicamo

Un atkal sodīt, kas tai šķietas esam ļauns.

Es arī mierā, kā tās kalpojušas man,

Kad Trojas augstā vara bija aplenkta

Un krita pīšļos; jā, ne mazāk arī tad

Kad maldu ceļā cietam bēdu bārgumu,

Kur citkārt katris sevim paliek tuvākais.

Ir še, es ceru, uzticīgs būs jautrais bars!

Ne kalpa kārta, tikai dienasts kungam rūp.

Tu cieti klusi, ko pret viņām zobus ņirdz?

Ja karaļnamu esi krietni kopusi,

Kopš nebij kundzes, tas par slavu tevim der;

Bet nu tā pate atnāk, tagad atkāpies,

Lai algas vietā tevi neaizsniegtu sods!

FORĶIĀDA

Pret mājeniekiem draudus teikt ir tiesība,

Ko dieviem mīļa kunga augstā kundze gan

Var ilgos gados gudriem darbiem nopelnīt.

Tu, atzītā no jauna, vecā godībā

Kā karaliene un kā kundze iestājies,

Tad valdi, sagrāb grožus sen jau palaistos,

Ņem īpašumā mantu, mūs ar visus līdz!

Bet visu pirmāk sargi mani, vecāko,

No bara, kas pret tavu gulbja skaistumu

Kā īsspārnotu — klaigājošu zosu pulks.

KORA VEDEJA

Cik nejauks pretī daiļam rādās nejaukums!

FORĶIĀDA

Cik neprātīga pretī prātam muļķība!

(No šejienes sākot, koretīdas atbild pa vienai, iznākot no kora.)

KORETĪDA PIRMĀ

No tēva Ereba vēsti, vēstī no mātes Nakts!

FORĶIĀDA

Teic tu no Scillas, tai tu miesīgs māsas bērns!

KORETĪDA OTRĀ

Iz tavas dzimtas izceļas dažs riebeklis.

FORĶĪĀDA

Uz Orku steidzies! Tur sev meklē radniekus!

KORETĪDA TREŠĀ

Kas Orkū dzīvo, tie jau tev par jaunu vēl.

FORĶIĀDA

Ar veco Tirēziju mīlināties ej!

KORETĪDA CETURTĀ

Tev Oriona amma meitasmeitas bērns.

FORĶIĀDA

No harpijām tu, šķiet man, mēsliem barota.

KORETĪDA PIEKTĀ

Ar ko tu baro savu kalsno ģilteni?

FORĶĪĀDA

Gan ne ar asnīm, kuras pārāk kāro tu.

KORETIDA SESTĀ

Uz līkiem tu tik kāra, riebīgs līķis pats!

FORĶIĀDA

Tev vampīrzobi bezkaunīgā mutē spīd.

KORA VEDĒJA

Gan tavu aizbāzīšu, teikšu, kas tavs vārds.

FORĶIĀDA

Teic sevi pirmāk! mīkla tūdaļ minēta.

HELENA

Ne sašutusi, tikai skumja nostājos

Še jūsu vidū, šādas ķildas sparu liegti

Jo vairāk kaitīgs valdukungam nau nekas

Kā uzticamu kalpu slepu zvīļošs naids.

Tad viņa pavēļu atbalss nenāk atpakaļ

Kā ātri veikti darbi, jaukā saskaņā,

Nē, patvaļīgi dimdot, apkārt viņam dūc,

Šiem pašmaldoņiem, veltā kārtā rājošiem.

Bet vēl daudz vairāk: netikušā šutumā

Jūs šurpu saucat posta ainu briesmekļus,

Kas klimst ap mani, ka uz Orku pate es

Kā rauta jūtos prom iz tēvu tīrumiem.

Vai atmiņas tās ira? Māži mani grābj?

Vai viss tas biju? Esmu? Būšu nākotnē?

Tā sapņu — baigu aina, pilsētu grāvēja?

Šis bailēs trīsē, vienīgi tu, vecākā,

Tu stāvi rāmi; saprātīgu vārdu teic!

FORĶIĀDA

Kas ilgus gadus daudzējādu laimi redz,

Tam sapnis šķietas pate dievu laipnība.

Tu apbalvotā bezgalīgā pārmērā,

Tu dzīves tekā redzēji tik mīlošus,

Drīz iedegušos mesties katrā pārdrosā.

Jau agri Tēzejs tevi kaislā gūstīja,

Kā Hēraklis tik spēcīgs, skaisti veidots vīrs.

HELENA

Tas grāba mani - desmitgadu stirniņu

Un mani slēdza savā pili Afidnus.

FORĶIĀDA

Caur saviem brāļiem drīzi tiki svabada;

Pēc tevis jāja pulkiem cēli varoņi.

HELENA

Bet Patroklus starp visiem, labprāt atzīstos

Man bija tīkams, Ahilleja līdzveidis.

FORĶIĀDA

Bet tēvs pie Menelāja tevi aizdeva,

Pie namatura, drošā jūras braucēja.

HELENA

Tēvs viņam meitu deva, līdzi valstību.

Iz laulu dzīves Hermlone piedzima.

FORĶIĀDA

Bet, kad viņš taļi Krētu gāja iemantot,

Tev, vientulīgai, radās viesis, pārāk skaists.

HELENA

Kam šo pusatraitnību tu man piemini,

Un kas par postu šausmām no tas izcēlās?

FORĶIĀDA

Ir man viņš brauciens, brīvidzimtai krētietei,

Tik nesa gūsta jūgu, ilgu verdzību.

HELENA

Viņš tevi cēla tūdaļ šeit par apteksni,

Daudz uzticēdams: pili, visas mantības.

FORĶIĀDA

Tu visu meti, aizgriezies uz Īliju,

Lai nebeidzamus mīlas priekus baudītu.

HELENA

Ak, nemin priekus! pārāk skarbas ciešanas

Bez gala lējās — krūtīs, galvā nevaldot.

FORĶIĀDA

Bet teic, tu rādījusēs divkārts veidojums:

Tur Trojā redzēts, bet ar reizē Ēģiptē.

HELENA.

Kam jauci prātu, neprātībā mulsinā!

Pat tagad, kura esmu, — es to nezinu.

FORĶIĀDA

Tad ļaudis saka, vēl iz dobjās ēnu valsts

Tev kaislā mīlā piebiedrojies Ahillejs,

Jau agrāk mīlot tevi, pretī liktenim.

HELENA

Es — sapņu aina — sapņu ainai tuvojos.

Tas bija sapnis, tā jau paši vārdi teic.

Es gaistu gaisā, sapņu aina pate sev.

(Ieslīgst puskorim rokās.)

KORIS

Klusi! klusi!

Tu ļaunace, tu ļaunmēle, tu!

Iz tik riebīgas, vienzobīgas

Mutes, kas lai izdves

Tādam briesmīgam šausmeklim!

Labdarīgs Izliekas, bet ļauns tam ir prātā,

Vilka niknumu zem aitādas slēpj;

Man viņš ir daudz briesmīgāks nekā trejgalvīgā suņa rīkle.

Bailēs gaidot stāvam mēs:

Kad? Kā? Kur tik izlaužas

Tāda viltus

Dziļi glūnošais briesmeklis?

Tagad ne mierinošs no tevis ir dzirdams,

Lētu pasniedzošs, kāds piemīlīgs vārds;

Pagātnē roc, prātā tik vedot mums

Ļaunļaunu vien, ne labu;

Līdzi tu mums aptumšo

Spoži gaišo tagadni,

Nākamības

Maigi vizošo cerību.

Klusi, klusi!

Lai jel valdnieces dvēsle,

Gatava projām jau klīst,

Turas cieti, lai tura

Līdzi sev daiļāko veidu,

Kāds tik šai saulē redzēts jelkad.

(Helena atspirgusi un stāv atkal vidū.)

FORĶIĀDA

Parādies iz padebešiem, augstā saule, spīdi mums,

Aizsegta jau jūsmināji, žilbot valdi vizumā!

Kā tev pasauls āres klājas, lūkojas tavs liegais skats.

Nejauku tās mani rāja, tomēr jauko pazīstu.

HELENA

Iznākot iz tukšās tumsas, kura sedza ģībušo,

Labprāt mierā spirdzinātos, manas miesas gurušas,

Bet — tā nākas karalienēm, visiem ļaudīm nākas tā

Saņemties un drošināties, kas ar pārsteidz draudoši.

FORĶIĀDA

Sava lieluma tu stāvi, savā skalstumā priekš mums,

Tavi skati teic, ka pavēl: ko tie pavēl? Izsaki!

HELENA

Jūsu ķildas nolaidību steidzat tūdaļ izlabot!

Ziedojumu sarīkojat, tā kā karals vēlēja!

FORĶIĀDA

Viss jau gatavs stāv tur nama; kausi, trijkājs, cirvis trīts,

Slacināmais, kvēplnāmais; apzīmē, kas ziedojams!

HELENA

To man karals nava teicis.

FORĶIĀDA

Nava teicis? Bēdas! Posts!

HELENA

Kas par bēdām tevi nomāc?

FORĶIĀDA

Tevi ziedos, karalien!

HELENA

Mani?

FORĶIĀDA

Ja, un tās.

KORIS

Ak, dievi!

FORĶIĀDA

Tu caur cirvi kritīsi.

HELENA

Šausmas! Es tā paredzēju!

FORĶIĀDA

Neizbēgamas tās šķiet.

KORIS

Ak! Un kas ar mums gan notiks?

FORĶIĀDA

Viņa cēlā nāvē mirs;

Bet pie augstās spāres iekšā, kas uz sevis jumtu nes,

Jums kā blēņās ķertām čakstēm visām rindā karāties!

(Helena un koris stāv izbrīnējušās un pārbijušās zīmīga, labi sagatavotā grupā.)

Jūs spoki! — Sastinguši tēli stāvat jūs,

Aiz bailēm atstāt dienu, kas jums nepieder!

Tā ļaudis arī, visi spoki līdzi jums,

Ne labu prātu no saules gaismas atsakās;

Bet nau neviena, kas no gala viņus glābj;

To visi zina, tomēr retiem vien tas tik,

Jūs tagad beigtas; tātad tikai steidzaties!

(Sasit plaukstās; tūliņ parādās pie vārtiem aiztīstīti dvērģu tēli, kuri izteiktās pavēles uz vietas asi izpilda.)

Nāc šurpu, nezvērs drūmais, lodes apaļais!

Šurp velies aši! šeit var kaitēt, cik vien tīk!

Še altārs statāms, zelta ragiem izrotāts!

Lai asais cirvis pāri sudrabmalai spīd!

Un pildat ūdens krūzes, daudz būs jāmazgā

Še melna asins šausmu pilnu traipekļu.

Tad dārgo segu pāri grīdai izklājat,

Lai ziedojamā karaliski ceļos krīt

Un, segā tīta, tūdaļ, šķirtu galvu gan,

Ar cienu, godu tomēr apbedīta tiek!

KORA VEDĒJA

Še karaliene stāv sāņus, domās grimusi,

Un meitenītes it kā pļauta zāle vīst;

Bet vecākai, man šķietas, uzliek pienākums

Ar tevi mainīt vārdu, tu visvecākā.

Tu esi gudra, labu prātu rādi mums,

Kaut nesaprazdams tevi aizskāra šis bara.

Tad teic, ko zini; kā vēl glābties iespējams?

FORĶĪĀDA

Tas lēti teicams. Tik no karalienes vien

Viss atkarājas, sevi uzturēt un jūs.

Tik drošas vajga, vajga ātri apņemties.

KORIS

Cienīgākā tu no Parcēm, visugudrā Zibille,

Turi vērtas zelta dzirkles, jundi dienu, glābiņu!

Mēs jau jūtam lidināmies, raustāmies un karājamies

Mūsu locekļus, kas mīļāk pirms vēl dejā izpriecātos,

Tad pie mīļā dusētu.

HELENA

Lai viņas trīsē! Sāpes jūtu, bailes ne.

Bet, ja tu zini, kā var glābties, paldies tev!

Jo gudram, tālredzīgam rādās iespējams

Ir tas, kas neiespējams. Runā tad un teic!

KORIS

Runā, teic! ak, teic mums aši, kā lai izbēgam no niknām

Šausmu cilpām, kuras draudot kā vianelāgākās rotas

Savelkas ap mūsu kakliem? Iepriekš jūtam, nabadzītes,

Aizelšamies, nodvēšamies, ja tu, Rea, visu dievu Augstā māte, nežēlo.

FORĶIĀDA

Vai jums ir pacietības garā nostāstā

Līdz galam noklausīties? Daudz kas vēstāms man.

KORIS

Gan' pacietības! Klausoties mēs dzīvojam.

FORĶIĀDA

Kas, mājās likdams, cēlo mantu paglabā

Un augstā nama mūrus godam labot prot,

Kā arī jumtu pasargāt pret lietavām,

Tam labi klāsies ilga mūža ritumā;

Bet, kurš pār nama svēto slieksni kāju ceļ,

Ar viegliem soļiem noziedzīgi pārkāpdams,

Tas atgriežoties veco vietu varbūt rod,

Bet viss ir pārmainījies, ja ne nopostīts.

HELENA

Ko tādus vecus sakāmvārdus mini šeit?

Tu gribi stāstīt; kam tev aizkārt pretīgo!

FORĶIĀDA

Es vēstu vēsturisku, tas nau pārmetums.

No līčiem līčos brauca laupot Menelājs

Un krastos, salās, visur sīra naidīgi,

Ar laupījumu, kāds tur nama, pārnākdams.

Ap Īliju viņš mita gadus desmitus;

Tad, mājās braucot, nezinu, cik gadu bij.

Bet kāds nu tagad Tindareja augstais nams?

Kā stāv ar valsti, kas tam apkārt izpletās?

HELENA

Vai tevim rāties tā pagalam ieaudzis,

Ka tu bez paļas nespēj lūpas atdarīt?

FORĶIĀDA

Tik daudzus gadus kalnleja bij atstāta,

Kas ziemeļos aiz Spartas stāvus paceļas,

Un Taiģets aiz viņas, kur kā jautris strauts

Rit lejup Eirots, mūsu lejā tecēdams

Caur niedulājiem, jūsu gulbju miteklls.

Tur kalnos klusi nometusēs droša cilts,

Kas atnākusi šurp iz kimmeriskās nakts,

Sev uzceldama stipru pili kalngalā;

No tās tie spaida ļaudis apkārt, kā tiem tīk.

HELENA

To viņi izdarīja? Neiespējams šķiet.

FORĶIĀDA

Tiem bija laika, varbūt gadu divdesmits.

HELENA

Vai viens ir valdnieks? Vai tie laupītāji ir?

FORĶIĀDA

Nau laupītāji, viens ir viņu valdītājs.

Es viņu nepaļāju, kaut viņš ienaidnieks.

Viņš spēja visu paņemt, bet tam pietika

Ar «brīvdāvanām»; meslu viņš to nesauca.

HELENA

Kāds viņa izskats?

FORĶĪĀDA

Itin brangs! Viņā man gan tīk.

Viņš mundris, dūšīgs, īsti smalks un izglītots,

Kā grieķos retums — saprātīgs un gudris vīrs.

Par barbariem tos saukā, man turpretim šķiet,

No šiem neviens nav grīnīgs, kā pie Īlijas

Dažs varons izrādījās īsti mežonīgs.

Tā lielsirdību cienu, tai es paļāvos.

Un viņa pili, to jums būtu jālūko!

Tas ir kas citāds nekā rupjais sakrāvums,

Kā jūsu tēvi kā nebūt to savēla,

Tā ciklopiski neaptēstus akmeņus

Uz akmeņiem tik gāžot; tur turpretim viss

Ir taisnots, mērots, kopā taists pēc priekšrakstā.

No āras skatat! Debešos tā paceļas

Tik slaida, cieta, spoguļgluda notēsta;

Tur augšā rāpties — domas pat tur noslīstu! –

Un iekšā galmu plašās telpas izplešas,

Visapkārt pilnas daždažādu ietaišu.

Tur redzat stabus, lokus, sīkus stabiņus

Un galerijas, altanus, kur izlūkot,

Un ģerboņi tur pulkiem.

KORIS

Kas tie tādi ir?

FORĶIĀDA

Jau Ajakss nesa loku čūsku vairogā,

Un septiņiem priekš Tēbām bija nozīmes.

Ikvienam vairogs tēlains, bagāts, izrakstīts.

Tur mēness, zvaigznes tumšos debess plašumos,

Tur dieve, varons, trepes, zobens, lāpas ar

Un daudz, kas mācot stiprām pilīm draud.

Ir mūsu varoņpulki tādas zīmes nes

No tēvu tēviem raibu krāsu spožumā.

Tur redzat lauvas, ērgļus, ķetnas, knābjus ar,

Tad ragus, spārnus, rozes, pāvu košumu,

Ir švītras zelta, melnas, zilas, sarkanas.

Tur viņi zālēs rindu rindās karājas, —

Šīs zāles bezgalīgas, pasauls plašumā.

Tur varat dejot!

KORIS

Vai ar dejotāji ir?

FORĶIĀDA

Tie visubrangie! zeltā sprogām, ņipris bars!

Tie smaršo jaunību! Patiss tik tā smaršoja,

Par tuvu nākdāms karalienei.

HELENA

Nekrīti

Iz savas lomas. Teic, kāds ir tavs pēdējs vārds!

FORĶIĀDA

Tev jāteic pēdējs, nopietni un skaļi — jā!

Un tūdaļ sargās tevi viņa stiprā pils.

KORIS

Teic īso vārdu, izglāb sevi un ar mūs!

HELENA

Kā? lai es baidos, ka var karals Menelājs

Tik grini ziegties, mani nokaut ziedodams?

FORĶIĀDA

Vai neatmini, kā viņš, vaļājis Parisu,

Tā brāli Deifobu sagrieza briesmīgi,

Kurš gūva tevi, stūrgalvīgo atraitni,

Par sievu ņemdams? Degunu, ausis tam nogrieza

Un saplosīja; šausmas bij to uzlūkot.

HELENA

Viņš darīja to viņam; tas bij manis dēļ.

FORĶIĀDA

Un viņa dēļ viņš tevim padarīs tāpat.

Nau dalāms daiļums; kas to visu turēja,

To labāk posta, lādot katrām dalībām.

(Tāļumā atskan taures; korts satrūkstas.)

Kā tauru dima ausis, iekšas dārdot plēš,

Tā greizsirdība dziļi, cieti ieķeras

Iekš vīra krūtīm, kurš to mūžam neaizmirst,

Kas reiz tam piederējis, ko viņš zaudējis.

KORIS

Vai tu jūti taures skaņas, spožas bruņas zibsnījam?

FORĶIĀDA

Sveiks man esi, kungs un karal! atbildību dodu tev.

KORIS

Ak, un mēs?

FORĶIĀDA

Jūs zināt labi, redzat, viņas nāve klāt;

Pieminat, jums jāmirst iekšā! nē, jums nava glābiņa.

(Starpbrīdis.)

HELENA

Es pārdomāju pirmo, ko lai apņemos.

Tu naidīgs dēmons, to es dziļi sajūtu,

Un labu, baidos, tu par ļaunu vērtīsi.

Vispirms es gribu tev uz pili līdzi iet;

Kas tāļāk — mana ziņa: karaliene slēpj

Sev dziļi krūtīs citiem nepieejamu,

Ko nodomāja. Ej pa priekšu, vecene!

KORIS

Ak, labprāt ejam mēs līdz

Steidzošiem soļiem;

Nāve aiz mums,

Priekšā otrukārt

Pili mēs redzam,

Nepieejamus vaļņus.

Lai viņa apsargā mūs,

Līdzi kā Īlijas pils,

Kura beigās ar

Krita tikai caur viltu vien.

(Miglas klājas, aizsedz skatuves tāļumu, arī tuvumu pēc patikas.)

Lūk, tikai lūk!

Māsas, skataties!

Diena bij jautra, man šķiet?

Miglas švītrām uz augšu kāpj

Pāri svētam Eirotam;

Neredzams vairs mīlīgais,

Niedrām augušais upes krasts;

Brīvi ar, lepnumā

Liegi slīstošos gulbjus

Kopā jautri peldam

Neredzu, ak, vairs!

Klau, tomēr klau!

Dzirdu, tāļi dzied,

Tāļi dzied smakusi balss,

Nāvi junda, viņi tā teic;

Ak, kaut tā tik arī mums

Laimes vietā neatnes

Beigās postu un nelaimi,

Gulbju līdzīgām mums,

Baltiem kakliem, un arī

Mūsu gulbja meitai!

Vai mums! vai, ak vai!

Visu aizklāja jau

Apkārt migla visnoļ.

Neredzam viena otru vairs!

Kas še tiek?

Ejam mēs? Lidojam vai

Steidzīgiem soļiem pār laukumu?

Redzi ko? Vai tik Hermess vien

Nevada mūs? Valdot vai nevizo

Zeltītais zizlis, mums atpakaļ iet,

Prom uz pelēkaustošo, uz pretīgo,

Pilno veidoļu netveramu,

Pārpildīto, mūžam tukšo Hadi?

Jau uz reizi tumsa metas, nespīdoši aizklīst migla,

Pelēkdrūmi, mūrubrūni. Vaļņi skatam priekšā stājas,

Brīvu skatu bārgi liedzot Vai tas pagalms, dziļa bedre?

Šaušalas mūs atkal sagrābj! Māsas, ak! mēs sagūstītas

Īstā, cietā gūstībā.

Iekšējais pilspagalms,

visapkārt bagāti izrotātas, fantastiskas viduslaiku ēkas.

KORA VEDĒJA

Bez apdoma un prāta, īsti sievišķi!

No mirkļa atkarīgas, vēja lokāmas

Tā nelaimē, kā laimē: nemākat neko,

Jūs mierā panest. Viena pretojas vienmēr

Ar sparu otrai, citas ņegu ņegam tai;

Tā priekos, bēdās līdzi gaudat, smejaties.

Nu ciešat klusu, uzklausat, ko kundze šeit

Par jums un sevi augsta prātā nospriedīs!

HELENA

Kur esi, Pitonisa? Kā tevi sauc,

Iz velvēm iznāc, parādies iz drūmās pils!

Vai gan tu gāji brīnumainam varonim

Par mani pieteikt, saņemšanu gatavot?

Tad paldies saku, ātri aizved mūs pie tā!

Es maldu beigas vēlos, mieru vēlos sev.

KORA VEDĒJA

Tu velti lūko, karaliene, apkārt šeit;

Tas netēls zudis varbūt viņš ir palicis

Tur viņā miglā, kuras segā nezin kā

Mēs tikām šurpu aši, soļus nesperot.

Varbūt tā maldās labirinta šaubībā

Šai brīnumpilī, kas iz daudzām vienota,

Pēc kunga prasot, augstās saņemšanas dēļ. —

Bet lūko augšā! pulkiem tur visapkārt mudž

Pa galerijām, logiem augstiem portāliem,

Kust šurpu turpu ašu kalpotāju bars;

Tas stalti lepnu saņēmumu nozīmē.

KORIS

Man atveras sirds! Ak, skatat tik turp,

Kā tik cēli tie lejā un nesteidzot kāpj,

Jaunsārtākā pulkā cik smuidri tie nāk, ?

Kā tiem kārtota gaita! Kas pavēli dod

Viņiem rādīties, glītotiem bērnībā jau —

Šie jaunekļi zēni, šis raženais bars!

Ko lai apbrīno vairāk? Cik slaidi tie iet?

Vai kā cirtās mati ap baltpieri slīd?

Vai kā vaigu gali kā firziķi sarkst

Un līdzi mīlīgi viļņoti ar?

Labprāt es tiem iekostu, baisma tik ņem;

Jo tad mute gan piepeši pildītos man —

Pat izteikt to šausmas — ar pelniem.

Bet visu skaistie,

Tie šurpu nāk;

Ko viņi tik nes?

Troņkāpji, šķiet,

Sega un krēsls,

Apkars, kas telts-

līdzīgi sedz;

Pāri, pāri veļas,

Mākoņvaiņagojas

Pāri kundzei visnoļ;

Jau viņa kāpa,

Lūgta greznos spilvenos sēst.

Nākat jūs klāt,

Kāpu pēc kāpa,

Riedaties šeit!

Cienīgs, ak, cienīgs, trejkārt cienīgs,

Lai ir sumināts saņēmums šāds!

(Viss, ko koris izteic, notiek pamazām. Kad zēni un jaunekļi garā rindā nokāpusi lejā, parādās F a u s t s augšā uz trepēm, vidus laiku bruņenieku galina apģērbā, un nāk lēni, cienīgi lejā.)

KORA VEDĒJA

(Viņu uzmanīgi aplūkodama.)

Ja šim ne dievi, kā tie bieži darīt mēdz,

Uz īsu laiku brīnumcēlu augumu

Un lepnu veidu patīkamu uzstātni

Ir vēlējuši, — viņam izdosies ikreiz,

Ko vien viņš iesāk, vai nu vīru cīniņā,

Vai sīkā karā pretī daiļām sievietēm.

Viņš tiešam pārāks daudziem citiem varoņiem,

Un augstā cienā tos es acīm redzēju,

Tur lēni cēliem soļiem, pilniem godības,

To redzu nākam; karaliene, pavērsies!

FAUSTS

(Pienākdams, viņam pie sāniem virs, važās saistīts.)

Kur klājas apsveikt tevi svinīgi

Un goda pilni saņemt, vedu tev

Še važās kalpu, kurš bij aizmirsis,

Kas nākas, atņemdains man pienākumu.

Še ceļos nometies un augstai kundzei

Par savu lielo vainu atzīsties!

Šis, augstā karaliene, ir tas vīrs,

Kas reti skaidrām acīm augstā torni

Ir nolikts apkārt skatīt, debess telpas

Un zemes tāļi asi pārlūkot,

Kas parādītos šur vai tur,

No kalniem lejup pilij tuvojoties,

Vai ganāms pulks, vai varbūt kara spēks;

Mēs viņus apsargājam, vairām šos,

Bet šodien — kādu ziegu nolaidību!

tli tuvojies, viņš nejunda, un gaisis

Ir pienācīgais goda saņēmums

Tik augstai viešņai. Viņam būs to maksāt

Ar savu dzīvību, viņš savas asnīs

Sen gulētu; bet vienīgi tik tu

Še vari sodīt, žēlot, kā tev tīk.

HELENA

Tik augstu godu, kā man piešķiri,

Par soģi, valdenieci, lai ar tik

Vai mēģinumam, kā es noskārstu, —

Tad pildu soģa pirmo pienākumu,

Ļauj apsūdzētam attaisnoties. Runā!

TORŅA SARGS LINCEJS

Laid, lai skatu, ceļos slīkstu!

Laid, lai dzīvoju, lai nīkstu!

Jau es nodevies šai skaistai

Sievai, dievu šurpu laistai.

Gaidīdams uz dienas ausmu,

Rīta pusē lūkojos;

Pēkšņi brīnišķi, pret jausmu

Saule lēca dienvidos.

Skatu vērš uz viņu pusi, —

Aizas, kalni aizmirsti,

Zeme, debess nobālusi:

Viņu redzu vienīgi.

Manim doti acu stari

Lūša acu spodrumā,

Apžilba šie manim ari

It kā tumša sapinā.

Vai mans prāts ko pazīt jēdza?

Torni? vārtus? vaļnumu?

Migla nāca, migla bēdza, —

Tādu dievi ieraugu!

Acis, krūtis rautas gāja

Pretī maigam spožumam;

Viznais skaistums mulsināja

Prātu manim nabagam.

Ne vairs minēt, ne vairs zināt

Savu sarga zvērestu;

Draudi mani iznīcināt!

Skaistums vaļā dusmību.

HELENA

To ļaunumu, Ko nesu, nevaru

Es pate sodīt. Vai man! Liktenis,

Ak, vajā mani, visur vīru krūtis

Tā mulsināt, ka viņi netaupa

Ne sevi, ne kas cienīgs. Laupot drīz

Un viļot, cīnoties un vadājot,

Gan dievi, pusdievi un varoņi,

Pat dēmoni, tie klaidā mani veda.

Tos vienkārt mulsināju, divkārt vairāk

Un trejkārt, četrkārt postu atnesu.

Lai iet šis labais, dari viņu brīvu!

No dieviem mulsināto nesodi!

FAUSTS

Es, karaliene, redzu brīnoties

Gan mērķējošo un gan cievainoto;

Es redzu loku, kas še bultas sūta

Un ievaino. Pēc bultām bultas nāk

Un mani skar; es visur manu tās

Pa pili zvinkšot, spārnos laižoties.

Kur esmu? Tu man uzticīgos dari

Uz reizi neklausīgus, mani vaļņi

Top nedroši. Es baidos, kara spēks

Jau klausa kundzei — uzvarētājai.

Kas atliek man, ka sevi līdz ar visu,

Ko savu skaitīju, tev rokās dot?

Pie tavām kājām brīvi, uzticīgi

Ļauj tevi, kundze, atzīt, kas tūlīt,

Šurp nākot, troni, valsti mantoja.

LINCEJS

(Ar kasti, un vīri, kas viņam citu nes pakaļ.)

Skat, kundze, mani atnākot!

Nāk bagāts skata ubagot,

Viņš tevi uzlūko un jūt,

Cik nabags var, cik bagāts būt!

Kas biju ? Kas es esmu gan?

Kas gribams ir? Kas darāms man?

Ko acu skadrums derēt var?

Viņš atsprāgst, līdz šo troni skar.

No austrumiem mēs atnācām.

Un vakarmalas postījām;

Pēc tautas tauta plaši klīst

Vairs pirmo citas nepazīst.

Krīt pirmā, otrā paceļas,

Un trešās šķēpi rēgojas;

Ik vienu balsta simtkārtt,

Grūst nemanīti tūkstoši.

Prom trausmu trausmām traucāmies,

Mēs zemes kungi šķitāmies;

Kur šodien manis trisēja,

Cits rītu zaga, laupīja.

Mēs aši skatām, kas kam der:

Viens visuskaisto sievu tver,

Cits vēršu jūgus ņem tūlīt,

Cits zirgu barus steidzas dzīt.

Es mīlēju sev izmeklēt,

Ko retam var tik pieredzēt;

Kas citam ar bij iegūstams,

Tas manim bij tik nicināms.

Pēc dārgumiem tik meklēju,

Es asiem skatiem sekoju,

Uz visām kulēm uzmanīgs,

Ik pūrs man bija caurspīdīgs.

Es zelta kaudzes sakrājos

Un dārgakmeņus greznākos;

Tik smaragds vien man cienīgs šķiet

Pie tavām krūtīm vizmu liet.

Lai ausīs pērles spīguļo,

Ko jūras dzelmē izzvejo;

Jo rubīns krasu pazaudē,

Pret vaigu sārti nobālē.

Un visudārgiem dārgumiem

Tev būt par kāju pamesliem;

Lai tiek pie tava troņa krauts,

Kas dažā sīvā kaujā pļauts.

Tik daudzas liku šurpu nest

Dzelzs kastes, vairāk mājās mest

Ļauj tavā dienestā man stāt,

Es pilnas velves gribu krāt.

Tu tikko troņa krēslu tiec,

Priekš tevis visi ceļus liec;

Un vara, bagātība, prāts

No brīnumtēla valdzināts.

Tas bija mans līdz pat šobrīd,

Nu tavs, viss man iz rokām slīd.

To šķitu augstu, cienīgu,

Nu to par nieku ieskatu.

Man gaisis īpašums ikviens,

Viss nopļauts, vītis pļavas siens.

Viens tavu acu jautrais skats —

Viss greznums atkal ir tas pats!

FAUSTS

Ņem aši projām mantu krājumu,

Bez paļas gan, bet ar bez uzslavas.

Viss viņai pieder, ko še glabā pils

Iekš sava klēpja; kaut ko piedāvāt

Ir lieki. Ej pie mantām mantas liec

Pēc jaukas kārtas! Cēlu ainu cel

No neredzētas greznības! Lai velves

Kā svaiga debess spīd! Lai paradīzes

Iz nedvašīgas dzīves augtin aug!

Lai raibās puķēs viņas soļu priekšā

Pie segas sega slīgst! Lai zeme liegi

Tās soli saņem! Viņas skats lai redz

Tik dievus nebaidošu vizumu!

LINCEJS

Vājš ir kunga vēlējums,

Kalpam vieglis darījums:

Mantu, dzīvi pārvalda

Dailes augstā pārvara.

Kara spēks viss rāms un kluss,

Zobens neass maksti dus;

Kur šī greznā aina slīd,

Pate saule tikko spīd,

Kur šī parādība riet,

Viss tik tukšs un niecīgs šķiet.

(Aiziet.)

HELENA

(Uz Faustu.)

Es vēlos tevi runāt, bet nāc šurp

Pie maniem sāniem! Tukšā vieta še

Sauc savu kungu, sargā manējo.

FAUSTS

Pirms ceļos, augstā sieva, ļauj man krist,

Tev uzticību teikt; šo roku skūpstīt,

Kas mani augšā, tev pie sāniem, ceļ!

Liec būt man līdzvaldonim tavā valstī

Bez gala robežas! Tu iegūsti

Sev pielūdzēju, kalpu, sargu vienā!

HELENA

Daudz brīnumus es redzu, dzirdu šeit;

Es vienos dīvos, daudz es jautātu.

Bet saki, kādēļ gan tā vira runa

Tik savāda man šķita, tomēr laipna:

Tur viena skaņa otrai klātu sliedz,

Un, tikko vārds ir ausis aizsniedzis,

Nāk otris pirmam vārdam pieglausties.

FAUSTS

Ja tev jau mūsu tautas runa tik,

Ir mūsu dziesmas tevi jūsminās

Un ausis, prātu dziļi apmierinās.

Visdrošāk ir, mēs tūdaļ mēģinām;

To izvilinās, izsauks saruna.

HELENA

Teic, kā man ar tik jauki runāt mākt?

FAUSTS

Tas vieglin viegli, tik no sirds būs nākt.

Un, ja mums krūtis ilgās kaist bez gala,

Mēs meklējam —

HELENA

Kas mūsu līksmu dala.

FAUSTS

Kas bijis un kas būs, gars neskata,

Tik tagadne —

HELENA

Ir mūsu laimība.

FAUSTS

Tā manta, turta, ķīla, īpašums;

Kas visu dod?

HELENA

Šīs rokas pasniegums.

KORIS

Kas ņems ļaunā mūsu kundzei

Ja tā neliedz laipnību

Kungam šinī pilī?

Atzīstat, visas mēs esam

Gūstītas kā jau ne reti,

Kopšu aizņēma briesmu gals

Īliju, kopšu mēs klīdām

Labirintiskā maldībā.

Paradušas vīru mīlu,

Sievas vēlētājas nau,

Tikai pazinējas;

Līdzi līdz zeltmatu ganiem,

Varbūt ar melnsaru fauniem,

Kā vien gadība atgadās,

Ļaujam par viļņošo daili

Punu tiesību līdzīgi.

Tuvu, tuvāk viņi jau sēd,

Sānus sliedzot pie sāniem,

Pleci un ceļi satiekas;

Līgojot rokas tie skauj

Troņkrēslam pār,

Mīksto sēdekļu greznībai.

Majestāte sev atļaujas

Slepenu līksmju

Ļaužu priekšā šepat

Pāri pārdrošu atklātību.

HELENA

Tik tāļu un tik tuvu sajūtos

Un labprāt saku: «Še! še atrodos!»

FAUSTS

Man dvašu aizņem, vārdi aizraujas;

Tas sapnis, laiks un telpa izzūdas.

HELENA

Tik jauna liekos, nodzīvojusies,

Tev svešam ieausta un glaudusies.

FAUSTS

Kam pārdomāt šo liktens lēmumu!

Jo būt ir pienākums, kaut brītiņu.

FORĶIĀDA

(Sparīgi uznākot.)

Mīlas burtu burtotāji,

Saldu nieku gudrotāji,

Laiski mūžam mīļotāji!

Laiks priekš tā nau izdevies.

Vētru neliekaties manām!

Nedzirdat tur taures skanam?

Posts jums tuvu tuvojies.

Menelājs, ai tautas trausmu

Nākot, nes jums kara drausmu;

Niknai cīņai sataisies!

Tevi grābs ar rupju varu,

Saplēsts izlaidīsi garu,

Sievu līksme atriebsies.

Skuķes pakārs šķores galā,

Bet šai pretī altārmalā

Trītais cirvis zaigosies.

FAUSTS

Kāds pārdrošs traukums! Pretīgi tas uzmācas;

Ir briesmās netik manim neprātīgais spars.

Pats jaukais vēstnieks, vēstot ļaunu, nejauks tiek;

Tu, nejaukākā, nevēstis tik mīli nest.

Tev šoreiz neizdosies, gaisu trīsini

Ar tukšu dvašu! Še nekādu šēmju nau,

Un arī šēmes — lieki draudi izliktos.

(Signāli, sprādzieni no torņiem; taures un balksnes, kara mūzika vareni kara pulki paiet garām.)

(Uz kara vadoņiem, kas atdalās no pulkiem un pienāk klātu.)

(Viņš nokāpj leja, virsaiši sastājas ap viņu apkārt, lai viņa pavēles un rīkojumus dzirdētu tuvāk.)

KORIS

FAUSTS

(Viņai blakus sēdot.)

(Skats pilnīgi pārvēršas. Rindai no klinšu alām pieslienas slēgtas lapenes. Ēnota birze līdz pat visapkārtējai klinšu kraujai; Faustu un Helenu neredz. Koris guļ, visapkārt izdalījies.)

FORĶIĀDA

Cik ilgu laiku skuķes dus jau, nezinu;

Vai viņas sapnī juta, ko es nomodā

Še savām acīm gaiši, skaidri redzēju?

Es modināšu. Jaunie ļaudis brīnīsies,

Jūs, bārdaiņi, tur ari, kas jūs gaidāt jau,

Kā risināsies ieticētie brīnumi.

Nu augšā! augšā! Aši cirtas kārtojat!

Iz acīm miegu! Nemirkšinat, klausaties!

KORIS

Runā tikai, stāsti, stāsti, kāds tur noticies ir brīnums!

Mēs vismīļāk uzklausāmies tam, kas gluži neticami;

Mums jau gari-garlaicīgi klintis vien še uzlūkot.

FORĶIĀDA

Tikko acis izberzušas, jau jums garlaiks, meitenes?

Dzirdat vien! Še šinīs plaismās, šinīs alās, lapu vījās

Bija tvērums, paslēptuve idilliskam mīlas pārim

Mūsu kungam, mūsu kundzei.

KORIS

Kā? — še iekšā?

FORĶIĀDA

Šķirtin šķirti

No šīs saules, mani vienu sauca tie, lai apkalpotu.

Augstā godā es tiem biju, tomēr, kā jau tādai klājas,

Es pēc cita izlūkojos, griezos šurpu, griezos turpu,

Saknes lasīju un sūnas, visu seku zinātāja;

Tā tie vieni palika.

KORIS

Tu jau stāsti, it kā iekšā plašas pasauls telpas būtu,

Meži, pļavas, strauti, upes; ko tu melsi pasakas!

FORĶIĀDA

Jā, tā ir, tik jums nau ziņas! Tās ir nepētītas dzelmes:

Zāļu zāles, galmu galmi, — tos es radu staigājot,

Bet uz reizi skan kā smiekli, atbalss atsaucas caur alām;

Paskatos, tur puisēns lēkā mātes klēpī tēvam pretī

Un no tēva bēg uz māti; glaimošanās, rotāšanās, —

Mīlestībā ķircinājas, priekā gavilē un klaigā,

Maiņus mani reibina.

Kailin kails, bez spārniem ģēnijs, fauniskis, bet cēli veidots,

Nolec viņš uz mīkstu zemi; zeme, pretī līgodamās,

Uzsviež viņu augsti gaisā; lecot otru, trešu lāgu,

Tas jau pašu velvi skar.

Māte bailēs viņam uzsauc: «Leci lēkdams, cik tev tīkas —

Tikai lidot nemēģini! brīvi lidot tev nau lemts.»

Tēvs teic mīļi brīdinādams: «Zemes klēpī slēpjas atspars,

Kas uz augšu tevi cilda; skar ar pirkstiem tikai zemi

Un kā zemes dzimtais Antejs tūdaļ esi stiprināts.»

Tā viņš lēkā pa tām klintīm, drīz uz vienas, drīz uz otras,

Šurpu turpu it kā bumba, kas top apkārt svaidīta.

Piepeši tur dziļā aizā, kādā plaisā viņš ir zudis,

Viņš mums liekas bojā gājis. Māte raud, tēvs apmierina;

Plecus raustot, stāvu baisi. Te viņš parādās uz reizi!

Vai tur mantas bija slēptas? Puķu svītrām košās drēbēs

Viņš ir tērpies cienīgi.

Pušķi karājas no rokām, lentas plivinās ap krūtīm,

Rokās tura zelta līru, īsti it kā maziņš Fēbus,

Nāk viņš jautri klinšu malā; mēs tik stāvam brīnīdamies.

Vecākie aiz liela prieka spiež viens otru sev pie sirds.

Kā ap galvu viņam staro? Kas tas spīdums, grūti pateikt,

Vai tā ira zelta rota, vai tā liesmo gara spēks?

Tā viņš rosās, tā viņš rotā, zēna veidā pareģodams

Visa daiļa valdītāju, kuram mūža melodijas

Locekļos tā laistin laistās; tā jūs dzirdēsat gan viņu,

Tā jūs redzēsat ar viņu, apbrīnojot brīnumos.

KORIS

(Mīlīgas, skaidri melodiskas kokļu skaņas atskan iz alas. Visi uzklausās un izliekas sirsnīgi sajūsmināti. No šejienes sakot, līdz nākošam starpbrīžam visu laiku pilniskanoša mūzika.)

FORĶIĀDA

(Viņa aiziet atpakaļ uz klintīm.)

KORIS

H e l e n a, F a u s t s, E i f o r i o n s augša aprakstīta ietērpā.

EIFORIONS

HELENA

FAUSTS

KORIS

EIFORIONS

FAUSTS

EIFORIONS

HELENA

KORIS

HELENA un FAUSTS

EIFORIONS

(Caur kori vīstoties un viņu uz deju aizvedot.)

HELENA

FAUSTS

(Eiforions un koris dejot un dziedot kustas vījošās rindās.)

KORIS

(Starpbrīdis.)

EIFORIONS

KORIS

EIFORIONS

HELENA un FAUSTS

KORIS

(Pa vienai ātri ienākot.)

EIFORIONS

(Jaunu meiteni ienesdams.)

MEITENE

(Viņa pārvēršas par liesmu un paceļas gaisā.)

EIFORIONS

(Beidzamās liesmas nokratīdams.)

(Viņš lec pa klintīm aizvien augstāk.)

HELENA, FAUSTS un KORIS

EIFORIONS

KORIS

EIFORIONS

KORIS

EIFORIONS

KORIS

EIFORIONS

KORIS

EIFORIONS

HELENA un FAUSTS

EIFORIONS

HELENA, FAUSTS un KORIS

EIFORIONS

PRIEKŠĒJIE

EIFORIONS

(Viņš metas gaisos; drēbes viņu nes acumirkli, viņa galva staro, gaismas svītra viņam seko.)

KORIS

(Daiļš jauneklis nokrīt pie vecāko kājām, mironī doma ieraugām pazīstamu tēlu; bet miesiskais tūdaļ pazūd, aureola kā komēts paceļas uz debesīm, drēbes, mētelis un līra paliek guļam.)

HELENA un FAUSTS

EIFORIONS

(Balss iz dziļumiem.)

(Starpbrīdis.)

KORIS

(Sēru dziedājums.)

(Pilnīgs starpbrīdis. Mūzika beidzas.)

HELENA

(Uz Faustu.)

Vecs vārds pie manis diemžēl arī piepildās:

Ka laime, skaistums nebiedrojas nešķirot.

Man mīlestības, dzīves saite sarauta;

Es, gaužot abu, sāpēs saku ardievas

Un metos atkal, Persefoner rokās tev,

Ak, uzņem mani, uzņem zēnu žēlīgi!

(Viņa apskauj Faustu; miesiskais izgaist, drēbes un plīvurs paliek viņa rokās.)

FORĶIĀDA

(Uz Faustu.)

Tur' cieti, kas tev pāri palika!

Šīs drēbes nelaid vaļā! Lūk, tur jau

Aiz malām dēmoni tās rauj un cenšas

Uz pekli viņas aiznest. Turi ciet!

Tās nau vairs dieve, ko tu zaudēji,

Bet tomēr dievišķas, Ņem augsto mantu

Kā dāvanu un gaisos pacelies!

Tās tevi visam zemam pāri nes

Pa ēteri, cik iLgi izturi.

Mēs tāļi, tāļi atkal redzamies.

(Helēnas drēbes izplūst par debesiem, klājas ap Paustu, ceļ viņu gaisā un aizklīst ar viņu garām.)

FORĶIĀDA

(Paņem no zemes Eiforiona drēbes, mēteli un līru, iet priekšskatuvē, paceļ gaisā Eitoriona mantas un saka.)

(Viņa nosēstas priekšskatuvē pie kāda staba.)

PANTALĪDA

Nu ātri, meitas! Brīvas mēs no pesteļiem,

No tesāliskās burves spaidekļa,

No mulsinošu skaņu raiba raibuma,

Kas malda ausis, apņem prātus jucinot.

Uz Hadi sleigsim! Mūsu karaliene jau

Turp gāja cēlu gaitu. Viņas soļiem līdz

Lai staigā tieši uzticīgu meitu pulks!

Mēs viņu rodam tur pie Neizpētāmās.

KORIS

KORA VEDĒJA

Kas neizpelna vārdu sev, nedz cēlu gribu,

Tas pieder elementiem. Eita jūs tik vien!

Es karsti vēlos karalienei klātu būt;

Ne vien tik nopelns, tikums ar dod patību.

(Aiziet.)

VISAS

VIENA KORA DAĻA

Mēs še tūkstots zaru zaros, čukstu trīsās, žūžu šūpās

Viļam, rotaļājot klusi, augšup saknēs dzīves sulas

Sīkos zaros; drīz ar lapām, drīz ar ziediem pārpilnībā

Pušķojam sev plīvu matus brīvā gaisā rasmībai.

Bārstās augļi, tūdaļ lasās dzīves līksmi ļaudis, lopi,

Lai tos ķertu, spirdzinātos, aši tekot, drūzmējoties,

Un ka pirmo dievu priekšā visi lokās apkārt mums.

CITA DAĻA

Mēs pie gludo klinšu sienu tāļi zaigojošās vizmas

Piesliedzamies glaimojoties, viļņojoties maigos viļņos;

Klausāmies uz katru skaņu, putnu dziesmām, svilpju sīci

Vai uz Pana drausmu balsi, tūdaļ raidām atbildi.

Žūžo, žūžojam mēs pretī, dūc, un pretī mūsu pērkons

Norūc rībot tricinoši divkārt, trejkārt, desmitkārt.

TREŠĀ DAĻA

Māsas, mošākas no prāta, mēs ar strautiem līdzi tekam;

Vilina mūs viņā tālē appušķotie pakalnīši;

Aizvien lejāk, aizvien dziļāk ritam meāndriskā vījā,

Slakām pļavas, slakām maurus, mājas dārzā lokāmies.

Cipreses tur ceļu zīmē, smuidriem zariem pāri laukiem,

Pāri krastiem, viļņu vizmai dzidrā gaisā ceļoties.

CETURTĀ DAĻA

Viļņojat jūs, kur jums tīkas, mēs še mītam, mēs še šalcam

Apkārt apstādītam kalnam, kur pie maikstēm zaļo vīns;

Tur vai cauru augu dienu vīnakopja kaislas rūpes

Liek mums skatīt uzcītības šaubu pilno vedību.

Drīz ar kapsli, drīz ar lāpstu, zemi metot, griežot, sienot,

Lūgtin lūdz viņš visus dievus, saules dievu vistīmi.

Bakham, luteklim, maz rūpes par šo uzticamo kalpu,

Slaistās lapenēs un alās, faunu starpā tērzējot,

Viss, kas vien tik viņam vajdzīgs pusreibuma sapņojumos,

Viņam mūžam ādas maisos, krūzēs, kannās, trauku traukos,

Gan pa labai, gan pa kreisai vēsās alās uzglabāts.

Ja nu beigās visi dievi, bet visvairāk saules dievs

Vēdot, veldzot, sildot, kvēlot ogu traukus pildījis,

Tad uz reizi dzīve rodas tur, kur kopējs klusi raka,

Šalciens ceļas lapu lapās, apkārt vīna kokiem čaukst.

Grozi čīkst, un spaiņi klaudzē, nestavas tik īd un dīc,

Visi tek uz lielo baļļu, tur, kur spaidītāji dej.

Tur tiek velgo, skaidri dzimto ogu svēta pārpilnība

Kājām mīta, putās šļācot, maisos riebi žņaudzīta,

Nu skan ausīs cimbolskaņas, vara trauku dārdēšana;

Dionīsus vaļā klājis mistērijas slēpumu,

Iznāk tur ar kazkājiešiem, līgojošām kazkājietēm,

Starpā klaigā pilnā kaklā garausainis Silēnam.

Nau ko taupīt! Šķelti nagi mīda zemē katru tiklu;

Visi prāti virpā griežas, trosmā ausis dimd un dun.

Kausa snaigstās piedzēruši, pilnas galvas, pilni kuņģi,

Viens un otris ir vēl rūpīgs, bet tik vien vēl troksni vairo;

Lai tur jauno vīnu lietu, vecos traukus tukšot steidz!

(Priekškars krīt. Forķiāda priekšskatuve paceļas milzīga, nokāpj no koturniem un parādās ka Mefistofels.)