Augsti kalni,

spēji, roboti klinšu gali. Debess iet garām, sliedzas klāt, nolaižas uz klints laukumu. Debess dalās.

FAUSTS

(Iznāk iz debess.)

Visdziļo vientulību lejā lūkojot

Šo klinšu malā apdomīgi nolaižos;

Lai staigā debess, mana maigā nestava,

Kas dzidrās dienās mani gaisos veda šurp,

Tā neizklīstot, lēni manis atraisās.

Pret rītiem virzās debess, kupli veļoties,

Un acis seko, saistītas no brīnumiem.

Tā dalās, vēršas, viļņo mainoties,

Sāk pieņemt veidu. — Acis mani nemāna!

Tur grezni guļas saules spožos spilvenos,

Gan milzīgs skatāms, dievulīdzīgs sievas tēls,

Kā Jūnonu  es redzu, Lēdu, Helenu.

Cik augstincēli, mīļi tas prieks acīm slīd!

Ak, tēls jau izplūst! Plats, bez veida, kraunās krauts,

Guļ rīta pusē — tāļu ledus kalnu skats,

Un atspīd vizni lielu dienu nozīmi.

Bet manim apkārt sārtinskaidra migla klīst

Ap krūtim, pieri, līksmi vēsa, glaimīga,

Nu liegi, lēni kāpj tā augstāk, augstāki

Un kopā sliedzas. — Skaista aina mani viļ

Kā zudusi sendienu manta augstākā?

Man dziļi. sirdi pirmais avots riet;

To vieglā gaitā rāda manim Aurora,

Tik spēji justo skatu, tikko saprasto,

Kas, tverts un glabāts, zelta krājas pārvizo.

Kā dvēsles skaistums izdaiļojas maigais veids,

Viņš nerist gaisā, augsti dzīdrē paceļas

Un ved sev līdzi labāko iz manas sirds.

(S e p t i ņ j ū d ž u   z ā b a k s  atklaudz; viņam seko otrs,   M e f i s t o t e l s   nokāpj. Z ā b a k i    soļo steidzīgi tāļāk.)

MEFISTOFELS

Nu reiz tu krietni tāļāk ticis!

Bet kas tev prātā ienācis,

Ka sevi šurpu atnest licis,

Kur mūžīgs klinšu šausmeklis?

Es tās gan pazīstu, tik citā malā,

Tās īsti bija pekles pašā galā.

FAUSTS

Tev nerru tenku mūžam tiek ko stāstīt,

Nu sāksi atkal man tās priekšā klāstīt.

MEFISTOFELS

(Nopietni.)

Kad dievs tas Kungs — man zināms cēlonis —

Iz gaisa nogāza mūs dziļās dzelmēs,

Kur centrāliski kvēlo ugunis,

Deg mūža liesmas baltās zvīļu svelmēs,

Mēs atradāmies pārāk spējā gaismā,

Kā spiestin spiesti šaurā sloga plaismā.

Tad visi velni sāka kāsēt, spļaudīt,

No augš- un apakšgala pūst un šķaudīt;

No sēra smakas, skābes pekle tūka.

Viss gāzes pilns! Bez mēra! Telpu trūka,

Un zemes miza, kaut ar bieza, plaisā,

Un cauri čaulai gāzes izsprāgst gaisā.

Tā klintis savu vietu pārmainīja;

Tas tagad augšā, kas reiz lejā bija.

Uz to tie īstās mācības ar cēla

Un zemējo uz augšējo tā vēla.

Mēs karstai vergu plaismai izbēgām

Un gaisā brīvi valdīt pasācām.

Klajs noslēpums, bet labi paglabāts

Un vēlu tik būs tautām sludināts.

FAUSTS

Man klintis cēli klusu cieš par to;

Es neprasu, no kurienes? par ko?

Kad daba pate pamatu sev lika,

Tā zemi apaļoja, kā tai tika,

Par virsiem un par aizām priecājās

Un klintis, kalnus krāva krautavās,

Tad pakalnus tā liegi izlocīja

Un maigā gaitā lejup noraidīja.

Tur aug un zaļo, un, lai jautra būtu,

Tai nevajga, ka zeme sprāgstot grūtu.

MEFISTOFELS

Tu runā tā! Tev šķiet tas prātīgi!

Bet, kas bij klāt, tas zina citādi.

Es biju tur, kad, virdama bez gala,

Tur pekle plūda, liesmas izgāza,

Kad Molohs  klintis klāt pie klintīm kala

Un kalnu drupas tāļu svaidīja.

Vēl zeme līkst zem svešu krauju  slēga;

Kas izskaidros šo svaiduspēcību?

To nespēj apķert filozofu jēga;

Guļ klints, tai jāļauj gulēt, kur tā strēga;

Mēs izprātojamies uz negalu.

Tik mīļie zemie ļautiņi to prot

Un neļauj, ka to domas samulsina;

Šo gudrību tie sen jau zina:

Tas brīnums, velnam vajga godu dot.

Mans ceļnieks iet ar ticībskruķīti

Uz velna tiltu, velna akmeni.

FAUSTS

Ir pievilcīgi noklausīties,

Kā velni mēdz par dabu izsacīties.

MEFISTOFELS

Ko daba? Maza bēda man!

Bet velns tur bija klāt, tas tiesa gan!

Mēs esam tie, kas lielus darbus dara,

Lūk, zīmes! Tikai dumpis, neprāts, vara!

Vai mūsu zemē, teikšu saprotami,

Ar radi ko, kas tevim patīkami?

Tu skatīji caur tāles bezgalību

Šīs saules valstis, viņu varenību.

Bet diezgan tev nekad jau nebija,

Tev laikam neiedegās iegriba?

FAUSTS

Un tomēr! Liels kas manim ietikās,

Nu mini!

MEFISTOFELS

Tas vis grūti nenākas.

Es izmeklētu galvaspilsētu

Ar vistīm pilsoņmaizesrūpību;

Līkšauras ielas, smailas šķores,

Šaurs tirgus, kāļi, sipolšņores;

Tur skārņi, apkārt mušas griežas,

Uz trekno gaļu kāri sviežas;

Tur katru bridi rodama

Ir darbība, ir smirdība.

Tad plaši blākšņi, platas ielas,

Kas lepni lepojas un lielas;

Un beigās, vārtu neslodzētas,

Nāk bezgalīgas priekšpilsētas,

Man prieks tur skatīt, kā tie rīb un braukā,

Kā kust un steidz, un trokšņo, saukā,

Kā šurpu turpu mūžudien

Kā pūznī skudras klīstot skrien.

Un, kur es brauktu, kur es jātu,

Ap sevi visu pulcinātu,

No visiem godināts arvien.

FAUSTS

Tas mani maz ko apmierina!

Gan prieks, ka ļaudis vairojas,

Ka omulīgi barojas,

Pat mācās ko un attīstās —

Bet dumpeniekus tik sev uzaudzina.

MEFISTOPELS

Tad es sev celtu lepni lieliski

Vislīksmā vietā līksmu mājokli, 

Un apkārt meži, kalni, pļavas, lauks

Kā izkopts dārzs, tik grezni jauks,

Priekš zaļām sienam samta mauri,

Pēc raksta krūmi, taisni ceļi cauri,

No klintīm klintīs kaskādas  un rāvas,

Un daždažādas ūdensstrāvas

Tur majestātiski uz augšu šļāc,

Gar malām sīki spridz un šņāc.

Tad skaistām sievām tiktu saceltas

Mīļomulīgas mazas mājiņas;

Tur laiku vadītu es bezgalīgi

Tik mīļi kopuvientulīgi.

Un ievēro, es saku — sievietes,

Jo daudzskaitlī tik protu skaistules.

FAUSTS

Ā, Sardanapal! Vāji, moderni!

MEFISTOFELS

Vai atminēšu, ko tu cerēji?

Tas bij gan droši, lieliski.

Tu mēnesim tik tuvu esi cēlies,

Nu laikam turpu aiztikt vēlies?

FAUSTS

Nebūt! šai zemes platībā

Vēl telpas rādīt darba varu.

Lai top, ko skata brīnumā;

Es jūtu drošai rosai sparu.

MEFISTOFELS

Tad gribi slavu nopelnīt?

Tu nāc no varonēm, var nomanīt.

FAUSTS

Man valdība un turta kairē garu!

Tik darbs ir viss, nekas nau slava.

MEFISTOFELS

Bet vai ad dzejnieku vairs nava,

Kas pēcniekiem šo slavu pasludina,

Caur muļķību uz citām sajūsmina?!

FAUSTS

To visu jēgt tu nespējīgs.

Kā zināt tev, ko cilvēks prasa?

Tu riebu būtne, rūgta, asa.

Kā zināsi, kas mums ir vajadzīgs?

MEFISTOFELS

Tad lai pēc tavas gribas notiekas!

Teic manim savas iedomas.

FAUSTS

Mans skats bij vērsts uz tāļo jūras selgu;

Tā tūka augšup, vaļņos paceļoties,

Tad atkal slāpa, kratīdama velgu,

Pret lēznā krasta malām saviļņoties.

Tas rieba man, kā pārgalvību nīst

Brīvs gars, kas ciena visas tiesības;

Tā uzbudina, kaisli asins līst,

Un saceļ jūtas nepatīkamas.

Man šķita gadība, skats skadrojās:

Bet vilnis cēlās un tad atkritās,

Un meta lepni sniegto robežu;

Nāk stunda, atkārto šo rotaļu.

MEFISTOFELS

(Uz skatītājiem.)

Tur manim jauns nekas nau iztirzināms,

Tas man jau simtutūkstots gadu zināms.

FAUSTS

(Kaislīgi turpinādams.)

Tā plūst no tūkstots malām, viļņus veļot,

Bez augļu pate, neauglību ceļot;

Nu tūkst un aug, un brāž ar paisumu

Pār tuksneškrasta riebu laukumu.

Tur viļņu viļņi valda spēka jūsmā,

Tad krīt, — nekas nau darīts visā plūsmā.

Līdz izmisumam tas man baismas dara,

Bez valda elementu velta vara!

Tur drīst mans gars pats sevim pāri augt;

Še karot, uzvarēt — var mani džaugt! —

Un tas ir iespējams! Jo gāzdamās

Tā katrai klintij garām aizlokās;

Lai diez cik traki viņa šaltis šķaida,

Sīks augstums viņu lepni lejup raida,

Sīks dziļums vareni to pievelk klāt.

Un gars man nodomus steidz darināt:

Gaun sevim raženjauko baudījumu

No krasta vairīt jūras trakojumu,

Šīs plašās velgas loku sašaurināt

Un viņu sevi spiestin atvirzināt!

Pa solim soli esmu izpētījis.

To vēlos, zinies, kā to izpildījis!

(Bungu rībiens un kara mūzika skatītājiem aiz muguras, Iz talienes, no labās puses nākot.)

MEFISTOFELS

Tas viegli darīts! Klau, vai bungas dzirdi?

FAUSTS

Jau atkal karš, tas gudram īgnē sirdi.

MEFISTOFELS

Vai karš vai miers, kas gudris, visur māk

Tā manīties, ka tas tam labā nāk,

Tas īsto brīdi ievēro aizvien.

Še gadījums, nu, Faustu, grāb tik vien!

FAUSTS

Ko šādām miklām mani garlaiko?

Teic visu īsi, aši! Izskaidro!

MEFISTOFELS

Es savos ceļos esmu dzirdējis,

Ka ķeizars lielās bēdās iestidzis.

Tu pazīsti. Kad mēs to jautrinājām,

Tam viltus bagātību pagādājām,

Tam visa pasaule bij pērkama,

Vēl jaunam viņam tronis piekrita,

Un viņam nāca nepareiza doma,

Ka itin labi kopā derētu

Un būtu vēlējama jauka loma,

Ka reizē valdītu un baudītu.

FAUSTS

Tie maldi! Kas grib pavēlētājs būt,

Tam pavēlēs ir laime jāsajūt.

No augstas vaļas krūts tam pārpildīta,

Bet, ko viņš grib, viņš dziļi apslēpis;

Ko uzticamākiem viņš čukstējis,

Tas darīts, — pasaule ir pārbrīnīta.

Tā viņš būs mūžam augstākais pēc gara

Un cēlākais, jo bauda zemu dara.

MEFISTOFELS

Nē, tāds viņš nau! Labs baudītājs viņš bija!

Un valsti tikmēr grāba anarķija,

Kur visi viens pret otru cīnījās

Un brāļi padzinās un nokāvās, Pret pilīm pilis karoja,

Pret muižniecību cunftenieki,

Un bīskaps draudzi spaidīja.

Tik saskatījās — un jau ienaidnieki.

Ne baznīcas no slepkavības glāba,

Pie vārtiem laupītāji ļaudis grāba.

Un visi pieņēmās tad drošībā;

Bij katram jāvairās. Tas gāja tā. —

FAUSTS

Tā gāja streipus, krita, atkal cēlās,

Tad sagāzās, viss rupjā kravā vēlās.

MEFISTOFELS

Neviens to visu paļāt nevarēja:

Ikkatris gribēja kas būt un spēja;

Vissīkākais par pilnu skaitījās.

Bet beigās «labākiem» tas apnikās.

Tad cēlās «krietnie», spēkā uzstājot,

Un teica: «Kungs ir, kas spēj mieru dot.

To ķeizars nespēj, negrib! Iecelsim

Sev jaunu, kas var valsti iespirdzināt,

Dot drošību ik pilsonim,

Šo veco sauli atjaunināt

Un taisnību ar mieru saderināt.»

FAUSTS

Pēc mācītāja skan.

MEFISTOFELS

Jā, mācītāji

Ir resnvēderu labi sargātāji,

Tiem vairāk nekā citiem rūpēja.

Tad cēlās dumpis, dumpi svētīja;

Un mūsu ķeizars, ko mēs ielīksmojām

Nu še, varbūt uz beigu kauju vēl.

FAUSTS

Viņš atklāts, labsirdīgs; man viņa žēl.

MEFISTOFELS

Kas dzīvo, var vēl cerēt; palūkojam!

Nāc, palīdzam tam izglābties!

Reiz glābts priekš tūkstots reizēm skaitīsies.

Kas zin, kā kauliņi vēl krīt?

Ja laime tam, būs vasaļi  tūlīt.

(Viņi kāpj pār vidus kalniem pāri un aplūko kara spēka stāvokli lejā. Bungu un kara mūzikas skaņas dzirdamas no lejas.)

MEFISTOFELS

Es redzu, stāvoklis tiem ieņemts teicams;

Mēs nākam klāt, gan ienaidnieks būs veicams.

FAUSTS

Nu, ko tur citu redzēšu

Kā viltu, burvju māžus, krāpšanu?

MEFISTOFELS

Tik gudrību lai kaujās uzvarētu!

Tu, sevi lielā prātā stiprinot,

Jau savu mērķi vari nokārtot.

Ja ķeizaru mēs tronī uzturētu,

Tu ceļos nomestos un saņemtu

Par lēni bezgalīgo jūrmalu.

FAUSTS

Tu dažu ko jau izvedi, Nu, tad ar kaujā uzvari!

MEFISTOFELS

Nē, tev tas jādara! Tu uzvarētājs!

Tu šoreiz būsi kara komandētājs.

FAUSTS

Nu, tā man būtu īstā slava,

Tur pavēlēt, kur man ne jēgas nava!

MEFISTOFELS

Ļauj vien, lai ģenerālštābs  strādā,

Būs sveikā feldmaršals, par viņu gādā!

Sen kara stomi nomanīju,

Pats tūdaļ kara domi sastādīju

Iz kalnu vīru pirmspēka;

Tam labi, kas to sagava!

FAUSTS

Kas ieročos tur atnācis?

Vai kalnu tautu esi sacēlis?

MEFISTOFELS

To ne, bet līdz ar Pētri Skvenci 

No visiem plenčiem kvintesenci.

(Uznāk  t r ī s  V a r e n i e. )

MEFISTOFELS

Lūk, mani puiši jau ir klātu!

Tu redzi, nevienādā vecumā

Un nevienādi bruņās, apģērbā;

Tie pilnam apmierinās tavu prātu.

(Uz skatītājiem.)

Ikkatris bērns jau tagad labprāt redz,

Ka krāgs un bruņas krūtis sedz;

Un, alegoriski kā tie še rādās,

Tie sev jo vairāk. piekrišanas gādās.

KAUSLIS

(Jauns, viegli apbruņojies, raibi ģerbies.)

Kad kāds man acis paskatās,

Es tam ar dūri tūdaļ ģīmī krauju,

Un gļēvuli, kas projām aizmanās,

Es atpakaļ aiz matu galiem rauju.

ŅEMIDRĪZS

(Vīrišķs, labi apbruņojies, bagāti ģērbies.)

Tā tukši kauties, tie tik nieki,

Ar to sev dienu tērē lieki;

Tik ņemi vien cik paspēdams,

Viss cits ir vēlāk panākams!

TURICIETS

(Gados, stipri apbruņojies, bez mēteļa.)

Ar to jau ar daudz panākts nava!

Jo manta izklīst, kā to gava;

Tā aiztek dzīves ritumā.

Gan ņemt ir labi, labāk turēt cieti;

Tur paļauj sirmgalvim. Tas derēs lieti,

Neviens tev neatņems nekā.

(Viņi visi kopā nokāpj lejā.)

Priekškalnos

Bungu skaņas un kara mūzika no lejas. Ķeizara telts tiek uzcelta.

Ķ e i z a r s. V i r s ģ e n e r a l s. P a v a d o ņ i.

VIRSĢENERĀLS

Šo nodomu, šķiet, labi pārdomājām,

Ka šinī izdevīgā ielejā

It visu kara spēku pulcinājām;

Es cieti ceru, tas nāks laimībā.

ĶEIZARS

Lai iet, kā iet, drīz izšķiršanas;

Man riebj pusbēgšana — šī atkāpšanās.

VIRSĢENERĀLS

Vērs skatu, kungs, uz mūsu labo sānu!

Lūk, tādu karadomas vēlas plānu;

Ne sklaidi, bet ne pārāk ejami,

Mums kalni labi, viņiem bīstami;

Mēs paslēpti uz viļņu laukuma,

Mūs pārsteigt jātniekiem nau iespēja.

ĶEIZARS

Man atliek tikai uzlielīt;

Še roka, krūts var sevi izbaudīt.

VIRSĢENERĀLS

Lūk, vidus pļavā, tur, kur lēznums klājies,

Jau falanks  gatavs, kā uz kauju stājies.

Tur šķēpi gaisā ņirbot staro,

Kur saule viz, kur rīta migla garo.

Cik tumši plašais kvadrāts kustas, ceļas, slīkst!

Tur tūkstoš krūtis lielu darbu tvīkst.

Pie tā tu nojaudāsi pulka varu;

Tas naidnieku, es ticu, trieks ar sparu.

ĶEIZARS

Jauks skats! To pirmo reizi lūkoju.

Šāds pulks var skaitīties pār divkāršu.

VIRSĢENERĀLS

Par mūsu kreiso ko lai daudz tev saku:

Tur klintis apsēstas no varoņiem,

Un sklaida, kura zib no ieročiem,

Tur sargā šaurās aizas drošo taku.

Es paredzu, še viņu vara šķīdīs,

Tie aši asiņainā kaujā klīdīs.

ĶEIZARS

Tur viņi nāk, tie viltus radenieki,

Kas saucās mīļi brāļi, īstenieki,

Vistāļāk, tāļāk pārgalvībā gāja,

Līdz troņa spēku, godu mazmāja,

Tad ķildodamies valsti izpostīja

Un nu pret mani dumpi sakūdīja!

Jo tauta sevi šaubās locīt ļauj,

Tad līdzi plūst, kurp straume viņu rauj.

VIRSĢENERĀLS

Tur ticams vīrs, kas spiegot izgājis,

Steidz aši šurp; kaut laimi vēstījis!

PIRMAIS IZLŪKS

ĶEIZARS

Tik pašam glābties — patmīlīgam ziņā,

Ne pienākums, ne gods tam vairs ir miņā,

Bet to jums krietni apdomāt gan der:

Deg kaimiņos, ir jūs tad uguns ķer.

VIRSĢENERĀLS

Tur otris nāk, tik lēni laižas lejā,

Tam miesas trīs un nogurums ir sejā.

OTRAIS IZLŪKS

ĶEIZARS

Tāds pretķeizars man arī labu nes:

Nu sajūtu, ka īstais ķeizars — es.

Kā zaldāts tikai bruņas aplieku,

Lai augstam mērķim viņas kalpotu.

Pie svētkiem, kaut tic diezcik spīdēja,

Viss bija: šēmju man tik iztrūka.

Lūk, karuselu  manim ieteicāt,

Sirds dzinās turnīru  reiz mēģināt;

Ja jūs man' neatrunājuši karot,

Es varētu jau varoņdarbos starot.

Es krūtīs jutu patstāvību briesmās,

Kad toreiz mitu uguns valstī liesmās;

Man versma virsū mācās šausmīgi;

Gan māži vien, bet māži lieliski,

Par slavu, uzvaru es sapņojis;

Nu panākšu, ko ziegus palaidis.

(Heroldi tiek Izsūtīti izaicināt pretķeizaru uz divkauju.)

(F a u s t s bruņās, ar bruņu cepuri. T r ī s V a r e n i e, bruņojušies un ģērbušies kā augšā.)

FAUSTS

Mēs nākam un sev vietu varam cerēt;

Kaut briesmu nau, var uzmanība derēt.

Tu zini, kalnieši rok dziļumus,

Tie mācās dabas, klinšu slēpumus.

Un gari, sen jau blāksni atstājuši,

Sev kalnos māju vietu ieņēmuši.

Tie klusi darbojas tur loku alās,

Kur sprigu gāzes, metāls malu malās,

Tiem prieks tik pētīt, šķirt un savienot

Un viena dziņa — jaunu izgudrot.

Tie, liegi mājot, gara spēku vada

Un caurspīdošas gaisa ainas rada.

Tie kristālī, tā mūža noslēpumā

Redz laužu likteni kā atspulgumā.

ĶEIZARS

Es gan to dzirdēju un ticu ar;

Bet, krietnais vīrs, ko tas še derēt var?

FAUSTS

Tev Norčjas nekromants iz Sabīnijas 

Liek uzticību teikt un augstas bījas.

Kāds šausmīgs liktens nesa viņam briesmas!

Jau šautros dzirkstēja, jau cēlās liesmas;

Visapkārt sausi. zari sakrauti,

Ar piķi un ar sēru aplieti;

Ne dievs, ne velns vairs izglābt neiespēja,

Bet ķeizars saites raisīt pavēlēja.

Tas bija Romā. Viņš tev pa pateicas,

Par tavu gaitu mūžam rūpējas;

No viņas stundas aizmirsa viņš sevi,

Viņš jautā zvaigznes, dzelmi tik par tevi.

Viņš mums kā steigu darbu uzdeva

Tev līdzēt. Liela kalnu iespēja;

Tur daba strādā pārvarīgā vaļā,

Tik priestru neprāts to par māžiem paļā.

ĶEIZARS

Kad prieka dienā viesus sveicam jautri,

Kas līksmoties un baudīt nava kautri,

Mums prieks par katru, kurš tik spiežas klāt,

Par visiem, kas nāk telpas šaurmāt;

Bet krietnais vīrs mums būs vēl tīkamāks,

Ja īstā laikā palīgā mums nāks,

Kad rūpju stunda velkas baigos gausi,

Pār viņu svārstās liktens svara kausi.

Bet augsto acumirkli godājat,

No šķēpa stipro roku atvirzat!

Šai brīdī tūkstoš dzimi redzu vāktu,

Lai par vai pret man' cīņu sāktu.

Bet virs un darbs! Kas vēlas troni gūt,

Tam pašam goda cienīgam būs būt!

Lai spoku, kas pret mums ir traucies,

Par ķeizaru, šīs zemes kungu saucies,

Par kara vadoni un lēnkungu,

Ar paša dūri peklē notriecu!

FAUSTS

Un lai ar būtu, lielo mērķi gaudams,

Tu ziedzies, savu galvu ķīlām ļaudams.

Vai bruņu cepure nau pušķota?

Tā sargā galvu, kas mūs jūsmina.

Kas locekļiem, bez galvas, vieniem sokas?

Ja viņa mieg, tie visi zemē lokās;

Ja viņu skar, tie līdzi ievainojas

Un atkal sveiki, ja tā veseļojas.

Prot roka lietot savu tiesību,

Ceļ vairogu, lai galvu sargātu;

Un zobens aši pilda pienākumu,

Gan gaina, gan pats dara uzbrukumu;

Pat kājai ari sava daļa tiek,

To kautam naidniekam uz skaustu liek.

ĶEIZARS

Tās manas dusmas, tā es viņas dzestu,

Tā galvu kāju pameslī  sev mestu!

HEROLDI

(Nāk atpakaļ.)

FAUSTS

Pēc prāta krietnākiem ir noticies,

Kas stipri tev pie sāniem stājušies.

Nāk naidnieks, tavi pulki negrib gaidīt;

Laiks izdevīgs, liec viņus kaujā raidīt.

ĶEIZARS

No komandaš še jāatsakās mums.

(Uz kara virsvadoni.)

Lai tavās rokās ir tavs pienākums!

VIRSĢENERĀLS

Tad labais spārns lai kauju sāk!

Lai ienaidnieka kreiso, kas tur nāk,

Pirms tā vēl ceļu mērījusi,

Jau mūsu labā spēji atcirtusi.

FAUSTS

Tad atļauj, ka šis mundrais varonis

Ar tūdaļ tavām rindām pievienojas,

Ar tavām rindām cieši sabiedrojas

Un kopā palīdz jums, cik paspējis.

(Viņš rāda uz labo.)

KAUSLIS

(Panāk uz priekšu.)

Kas ģīmi rāda man, tas neaiziet,

Pirms augš- un apakšžokļi saberzti;

Kas muguru man griež, to grābju ciet,

Un galva, kaklis šļābst tam šlokani.

Ja tad kā es vēl tavi vīri drāžas

Un zobeniem un šķēpiem nenorimst,

Tad ienaidnieki vīrs pēc vīra gāžas

Un paši savās asnīs grimst.

(Aiziet.)

VIRSĢENERĀLS

Lai vidus falanks lēni seko tiem

Ar visu sparu uzbrūk pretniekiem!

Tur laba. spārnā, dusmās iekaisusi,

Jau mūsējie to rindas šķobījuši.

FAUSTS

(Rādīdams uz vidējo.)

Lai šis ar seko tavējiem!

ŅEMIDRĪZS

(Nāk uz priekšu.)

Lai ķeizarpulku sirdīgumu

Vēl vairo kārība uz laupījumu,

Un visiem lai šis mērķis celts;

Tur pretķeizara lepnā telts.

Ne ilgi viņš vairs glabās savu troni;

Es eimu falankspriekšgalā ar joni.

LAUPĪTSTEIGA

(Marketenderiene, viņam pieglauzdamās.)

Kaut viņš ar nau man laulātais,

Viņš man no visiem mīļākais.

Priekš mums stāv pļauja gatava!

Jo grābjot sieva neganta,

Tā nelaupa, kad laupot iet,

Uz priekšu, uzvarā viss atļauts šķiet!

(Abi aiziet.)

VIRSĢENERĀLS

Uz mūsu kreiso, kā jau domāju,

Brūk viņu labais spārns ar niknumu.

Bet mūsējos tie maz ko baidīs:

Tos kreisā šaurā aizā neielaidīs.

FAUSTS

(Māj uz kreiso.)

Tad lūdzu, kungs, šo ari ņemat vērā!

Lai stiprais stipris tiek jo plašā mērā.

TURICIETS

(Panāk uz. priekšu.)

Lai kreisā nebēdā nekā!

Kur es, tur manta krietnā sardzībā;

Jo mantu glabāt vecim īsti sokas,

Ne zibens neizspers to man iz rokas.

(Aiziet.)

MEFISTOFELS

(No augšas nonākdams.)

Nu skatat vien, iz viņas malas,

Iz katras plaisas, klinšu alas

Sāk bruņu vīri ārā spiesties

Un šaurās takās vai jau spriesties;

Tie vairogiem un bruņām klājas,

Aiz muguras mums valni stājas

Un kaujā doties gaida pavēles.

(Klusi uz zinātājiem.)

Tik neprasat, no kurienes.

Es gan ar tiešām netūļoju,

Visapkārt bruņu zāles iztukšoju.

Tur kājām, jāšus tie bij rindoti,

It kā vēl būtu zemes valdnieki;

Tic citkārt: karals, ķeizars, bruņenieki,

Nu tikai gliemežvāki, tukši, lieki;

Dažs spoks nu viņos ietērpies,

Pēc viduslaikiem spoži rotājies.

Kāds velnēns viņos arī ielīdis,

Šai reizei iespaidu tas panācis.

(Dikti.)

Klau, kā tie dusmas tikko valdīt zina.

Kā skārdus kopā sperot sažvadzina!

Pie standartiem tur arī karogskrandas,

Sen svaiga gaisa ilgojušās, plandās.

Še redzat vecu tautu stājušos,

Kas labprāt jaunā cīņā maisītos.

(Briesmīgas bazūņu skaņas no augšas; ienaidnieku kara spēka manāma jukšana.)

FAUSTS

Jau apvārsnis ar tumsu sedzas,

Šur tur tik savāds spīdums redzas

Ar jausmu pilnu sarkumu;

Jau bruņas spīgo asins sārtas;

Un klints un mežs, un gaisa kārtas,

Viss debess ņem še dalību.

MEFISTOFELS

Tie labā spārnā turas spēcīgi;

Bet viņos redzu rēgojamies

Tur Kausli, mundro milzeni,

Un ašā gaitā darbojamies.

ĶEIZARS

Pirms redzēju tik v i e n u roku ceļam,

Nu redzu duci ienaidniekam zveļam;

Tas nenotiek vis dabiski.

FAUSTS

Vai n'esi dzirdējis, ka miglu ainas

Gar Sicīlijas krastiem maldus mainās?

Tur dienas gaismā klīstot ņirboši,

Līdz vidus gaisiem paceļoties

Un spožās vēsmās spogojoties,

Spīd skati brīnumdīvaini:

Tur pilsētas un pilis redzas mījā,

Tur zaļi dārzi stiepjas vījā,

Kā veids pēc veida viļņo ēteri.

ĶEIZARS

Bet savādi! Kā zobeniem

Un augstiem šķēpiem gali spīgo ;

Uz mūsu rindu spožiem ieročiem

Es redzu, ašas liesmas dzirkstot līgo.

Tas pārāk spokaini man šķiet.

FAUSTS

Kungs, piedod! tās tik ira miņas

No gara būtnēm, zudušām bez ziņas,

Ka dioskūru atspīdums tas riet,

Pie kuriem kuģenieki zvērēja;

Še spēkus pēdējos tie salasa.

ĶEIZARS

Bet saki; kam mums jāpateicas,

Ka mūsu labā viss tā veicas,

Ka daba retāko pat netaupa?

MEFISTOFELS

Tik meistaram ar augsto jausmu,

Kam krūtīs slēgts tavs liktenis;

Par tavu ienaidnieku drausmu

Viņš dziļi sirdī iekarsis.

Un pateicībā viņš grib izglābt tevi,

Lai arī postā iegrūstu pats sevi.

ĶEIZARS

Tie, mani apkārt vadot, gavilēja;

Es biju kas un kāda mana spēja, 

Es redzēt vēlējos, daudz nedomādams

Un balto bārdu dzīvei atdāvādams.

Gan mācītājiem izmaitāju prieku

Un viņiem skaitos jau par pretinieku.

Vai nu, kad tik daudz gadi pagājuši,

Man jautrā darba augļi ienākuši?

FAUSTS

Jā, labdarība augļus nes.

Uz augšu pacel savu skatu!

Viņš zīmi sūta, kā es matu.

Nau ilgi jātaujā pēc nozīmes.

ĶEIZARS

Skrien ērglis augsti debess jumā,

Grifs paka} drausmām, iekaisumā.

FAUSTS

Tik vēro! Šī ir laimes aina.

Grifs ira būtne pasakaina;

Kā viņš tik tāļi aizmirsies

Ar īstu ērgli mēroties?

ĶEIZARS

Tie tāļos, plašos lokos skraida Viens otram apkārt. —

Piepeši Brūk kopā abi pretnieki

Un kaklus, krūtis plosot šķaida.

FAUSTS

Nu skat', kā grifam nāk tik saukums

Viņš saplēsts, asnīm pārplūdis

Un lauvas asti nolaidis,

Krīt, nogrūsts tur, kur mežā laukums.

ĶEIZARS

Kā izskaidrots, lai notiekas;

To pieņemu, kaut jābrīnās.

MEFISTOFELS

(Pret labo.)

Mūsu pulki māktin mācas;

Ienaidniekiem jāaizvācas,

Nedrošums grib viņos viesties,

Tie pret labo iesāk spiesties,

Tā tie paši sevi jaucē,

Savu stipro kreiso traucē.

Stingri mūsu vidus bari

Galā brūk, kā zibens stari

Viņu vājā vietā sperot. —

Nu, kā aukai viļņus perot,

Spridzot vara varai kļaujas,

Niknā divkārtkaujā kaujas,

Greznāka nekā vairs nava,

Mūsu — uzvara un slava!

ĶEIZARS

(Kreisajā pusē uz Faustu.)

Skaties! Tur man briesmas šķietas,

Šēmes apdraud mūsu vielas.

Akmeņus vairs nejūt skrienam,

Zemās klintīs tos redz lienam,

Kalni tukši palikuši.

Nu! jau viņi sabrukuši

Julgu julgām aizas priekšā,

Varbūt iet jau aizā iekšā.

Bezdievība nāk nu ļaunā!

Jūsu māksla paliek kaunā.

(Starpbrīdis.)

MEFISTOFELS

Skrien mani kraukli pilnā sparā,

Tie vēsta vēstis, kas ir svarā;

Es baidos, šī mums nestunda.

ĶEIZARS

Ko tur tie kļūmes putni griežas?

Tie melniem spārniem šurpu sviežas

No karstās cīņas laukuma.

MEFISTOFELS

(Uz kraukļiem.)

Pie ausīm tuvu lidinājat!

Tas sveikā, ko jūs apsargājat;

Jums padoms ir, kas nemalda.

FAUSTS

(Uz ķeizaru.)

Tu pazīsti gan dūju ieradumu,

Kas pat caur tāļu attāļumu

Uz savu ligzdu atgriežas.

Bet vienu starpību še vēro:

Šos ceļus mierā dūjas mēro,

Bet karā kraukļi noderas.

MEFISTOFELS

Mūs gaida grūtas likstas grausma.

Lūk! mūsu pulkiem uznāk drausma,

Pie klinšu sienas kaujoties!

Šie pakalnos jau uzkāpuši,

Un, ja būs aizu ieņēmuši,

Mums grūti nāksies turēties.

ĶEIZARS

Tad tomēr esmu apmānīts!

Pret gribu jūsu tīklā tīts;

Man šausmas, kopš es šinī spostā.

MEFISTOFELS

Tik dūšu! Vēl jau n'esam postā!

Un paciesties nekad nau lieki.

Aizvien iet beigās sīvāki.

Man savi droši vēstinieki,

Tik vēlat man ļaut pavēli.

VIRSĢENERĀLS

(Kurš pa to laiku pienācis klātu.)

Ar šiem tu esi nācis draugos,

Es visu laiku rūpēm raugos;

Šie māži nenes laimību.

Es nezinu vairs grozīt kauju;

Tie sāka, tiem ar pabeigt ļauju,

Es savu zizli atdodu.

ĶEIZARS

Lai tura vien to tavas rokas,

Līdz labāk mūsu laime sokas.

Man šērpes no šī riebekļa,

Tam tāda kraukļu draudzība.

(uz Mefistofeli.)

Es zizli nevaru tev dot,

Es neticu, ka īstais vīrs tu būtu.

Tik pavēli, ka mēs še vaļā kļūtu!

It visu vajga palūkot!

(Aiziet telti ar virsģenerāli.)

MEFISTOFELS

Viņš var uz trulo zizli cerēt!

Mums tā kā tā tas maz spēj derēt,

Tur it kā krusts bij iegraizīts.

FAUSTS

Kas darāms?

MEFISTOFELS

Ir jau padarīts! —

Nu, melnie brāļi, naski kā arvienu

Uz undīnām! Daudz labu dienu,

Un lūdzat tās pēc viņu ūdens ainām!

Caur sievu mākslām slēpumainām

Tās prot no būtes ainu atdalīt,

Un katris zvēr, ka tanī būte mīt.

(Starpbrīdis.)

FAUSTS

Pie ūdensmeitām aizskrējuši, Būs kraukļi krietni glaimojuši;

Lūk, tur jau ūdens strāvas riet.

No dažas sausas, kailas klinšu vietas

Jau verdošs, mundris avots plūstam šķietas;

Tiem uzvara nu vējā iet!

MEFISTOFELS

Tā brīnumīga sveikšana!

Visdrošākie pat apjuka.

FAUSTS

Jau strauts pie strautiem šalcot lejup veļas,

Caur aizu aizām plūstot, daļās šķeļas,

Nu straume ūdens šalti lokā šļāc;

Uzreiz tā lēznā laukā nokritusi,

Un putas šķīst uz vienu, otru pusi,

Tad pakāpieniem lejā krīt un krāc.

Ko palīdz varoņdrosa pret šo strāvu?

Te visu aizrauj niknā šalts ar rāvu;

No trakās krāces mani šausmas māc.

MEFISTOFELS

Man ūdensmāņu nau, ar ko tie kaujas;

Tik laužu acis no tiem vilties ļaujas,

Par šādiem brīnumiem man jāsmejas.;

Par galvu, kaklu visi projām drāžas,

Tiem nerriem šķiet, ka slīkst, ka ūdens gāžas -

Un cietā zemē visi atrodas,

Tie laižas jocīgi, kā peldēdami.

Nu visur jukums ceļas nebeidzami!

(Abi kraukļi atkal atskrējuši.)

Par jums būs augstam meistram  zināt!

Par meistriem paši būt ja pamēģināt,

Uz kvēļu kalvu tikai skrejat steidzot,

Kur ukri, mūžam nenobeidzot,

Kaļ metālus un akmeņus.

Tur prasat, krietni pierunājot,

Pēc liesmām, kas spridz zibinājot,

Mums fantastiskus ieročus.

Gan tāļā tālē rūsas spīdums

Un zvaigžņu piepešs lejup slīdums

Ik vasarnakti vērojams;

Bet tas, ka rūsa mežos baida,

Ka zvaigznes zemē šņācot skraida,

Tas gan būs reti ieraugāms.

Tā jums būs laika netērēt,

Pirms lūgties un tad pavēlēt.

(Kraukļi aizskrien. Viss notiek, kā priekšā rakstīts.)

Pār pretniekiem lai tumsa valda!

Lai neziņā tiem soļi malda!

Visapkārt spīgaiņi un klizmas!

Un acīs pēkšņi zilbinošas vizmas!

Tas viss jau būtu jauki gan,

Vēl baismu trokšņa vajga man.

FAUSTS

Klau! bruņas, kas iz miera uztrauktas,

Nu jūtas mundrākas pie svaiga gaisa;

Tās augšā sen jau klaudz un troksni taisa;

Tik brīnumainas neskaņas.

MEFISTOFELS

Jā, jā! — tās nau vairs savaldāmas,

Jau bruņenieku ķildas sadzirdamas

Kā vecos, labos laiciņos.

Tur roku, stilbu bruņās mani gari,

Kā gvelfu un kā ģibelīnu bari,

Steidz atkal mūžu kautiņos.

Tie senā garā ieauguši,

Aizvienu naidā palikūši;

Jau dūsma noskan tāļumos,

Te velniem prieku svētsvinība:

Šis niknais naids un partejība

Līdz zvēru darbiem neganti;

Skan riebu riebji fanātiski,

Pat griezīgi un sātaniski,

Un tāļi lejas baidoši.

(Orķestri kara troksnis, beigās pārejot jautrās kara meldijās.)

Pretķeizara telts

Tronis, visapkārt greznība.

Ņ e m i d r ī z s,  L a u p ī t s t e i g a.

LAUPĪTSTEIGA

Mēs taču pirmie nākuši!

ŅEMIDRĪZS

Ne kraukļi neskrien ašāki.

LAUPĪTSTEIGA

Ak, kādu še nau mantību! Kur iesāku! Kur pabeidzu!

ŅEMĪDRĪZS

Viss dārgiem daikiem pilnum pilns!

Ko ķert, ko grābt? Še mantu milns.

LAUPĪTSTEIGA

Šī sega īsti derīga:

Man gulta drusku pacieta.

ŅEMIDRĪZS

Še vāle tēraudžuburos,

Es tādu sen sev vēlējos.

LAUPĪTSTEIGA

Šis mētels zeltiem šūdināts,

Uz tādu manim nesas prāts.

ŅEMIDRĪZS

(Ieroci paņemdams.)

Ar to var ātri darbu veikt,

Sist nost un tik uz priekšu steigt. —

Tik daudz jau esi krāvusi,

Nekā vēl krietna rāvusi.

Ļauj mieru tur tām grabažām,

Ņem vienu no šīm kastiņām!

Še visa alga zaldātiem;

Viss pilns ar zelta dālderiem.

LAUPĪTSTEIGA

Ak, tavu traki smagu svaru!

Ne pacelt to, ne panest varu.

ŅEMIDRĪZS

Tik ātri! Meties četrrāpu!

Es kraušu tev uz muguru.

LAUPĪTSTEIGA

Ak vai! ak vai! Kā spiež un grauž!

Man smagums krustu pušu lauž.

(Kastiņa krīt un atsprāgst vaļā.)

ŅEMIDRĪZS

Tu visu zeltu zemē ber;

Jel aši grāb un kopā ķer!

LAUPĪTSTEIGA

(Notupstas.)

Tik aši iekšā priekšautā!

Aizvien vēl pietiks arī tā.

ŅEMIDRĪZS

Tiks, tiks! Nu tikai pasteidzies!

(Viņa pieceļas.)

Ak! autā caurums gadījies!

Kur vien tu stāvi, kur tu ej,

Tu naudu tā vien straumēm lej.

PAVADOŅI

(Mūsu ķeizara.)

Ko svētumā še meklējat?

Ko ķeizarmantā rakņājat?

ŅEMIDRĪZS

Mēs netaupījām dzīvību,

Nu ņemam sevim atmaksu.

Tas ienaidniekos paradums,

Mēs kara vīri līdzi jums.

PAVADOŅI

Tas mūsu vidū nederas,

Ka zaldāts zogot apgānās.

Kas kalpo mūsu ķeizaram,

Tam jābūt krietnam zaldātam!

ŅEMIDRĪZS

Tā krietnība sen zināma,

Tā saucas: kontribūcija!

Jūs visi līdzināmi man:

«Dod šur,» — tā amatsveiciens  skan.

(Uz Laupītsteigu.)

Stiep projām, ko tu pagrābi!

Še n'esam mīļi ciemiņi.

(Aiziet.)

PIRMAIS PAVADONIS

Teic, kādēļ netvēri tūlīt

Šo bezkaunīgo pārmācīt?

OTRAIS

Es nez', man roka necēlās,

Tik spocīgi tie izlikās.

TREŠAIS

Man uznāca kā reibonis,

Priekš acīm bij tāds žibeklis.

CETURTAIS

Vai gluži visi prāti milst,

Kā vērsmā cauru dienu svilst,

Tik baigi, gaiss kā smacin smok.

Cits kājās stāv, cits zemē plok;

Kā grābstot cēlām zobenus,

Ik sitiens gāza pretniekus;

Kā plīvurs acis pārklāja,

Un ausis dūca, rībēja.

Tā gāja, — nu še tiekamies,

Bet diezin kā viss gadījies.

(Uznāk ķ e i z a r s un č e t r i firsti. Pavadoņi aiziet.)

ĶEIZARS

Lai ir, kā ir, viss viens, mēs kaujā uzveikuši

Un savus pretniekus pa lauku klaidījuši.

Še tukšais tronis stāv, še nodevēja zelts,

Viss segām apkārstīts, viss pilns ar mantām velts.

Mēs, godam sargāti no paša pavadoņiem,

Še sūtņus sagaidām no tautām un no troņiem;

No visām pusēm nāk tik prieka vēstījums:

Ka mierināta valsts un labprāt klausa mums,

Ja kaujā manīja ar māņus iepinamies,

Tad beigās taču mēs tik vieni cīnījāmies.

Jo gadījumi nāk par labu kareivjiem;

No debess akmens krīt, līst asins naidniekiem, 

Iz klinšu alām dimd kā drausmu brīnumskaņas,

Kas mūsu krūtis ceļ, bet pretnieks tiek bez maņas.

Tur saļimst noveiktais, par viņu nosmejas,

Un lepnais uzveicējs tad dievam pateicas,

Bez kādas pavēles dzied visi vienkopīgi:

«Dievs kungs, mēs pateicam,» skan simtu simtkārtīgi.

Bet slavēt augstāko es skatu novēršu,

Kas reti noticis, pats sevi vēroju.

Jauns, jautris valdenieks var šķēdēt savu dienu,

Bet gadi māca tam ir acumirkļa cienu.

Ar jums tad vienojos, jūs būsat stipris balsts,

Jūs četri cienīgie priekš nama, galma, valsts.

(Uz pirmo.)

No tevis kara spēks tik gudri tika stādīts,

Tad karstā kautiņā tāds varoņdrošums rādīts;

Nu mierā darbojies, kā redzi vajdzību!

Tu būsi ercmaršals, tev dodu zobenu.

ERCMARŠALS

Kad kara spēks, kas nu ir zemi mierinājis,

Būs ir pie robežām tev troni stiprinājis,

Tad lai man atļauts ir ik svētku svinībās

Tev rīkot mielastu tur plašās pilstelpās.

Spožs zobens tevi ved, tev spoži sānos stādams,

Visaugsto augstību aizvienu apsargādams.

ĶEIZARS

(Uz otra.)

Tev piemīt dūšība, bet arī mīlīgums,

Tu erckemerers  mans! Nau vieglis uzdevums.

Tu būsi augstākais par visu mājas saimi,

Ja kalpi ķildas ceļ, nau paklausīgi, glaimi;

Tavs paraugs nākotnē priekš visiem uzstādāms,

Kā ķeizaram var būt un visiem patīkams.

ERCKEMERERS

Pa prātam kungam būt, tas atnes žēlastību,

Pat ļauniem nekaitēt, sniegt labiem palīdzību,

Bez viltus skaidram būt, bez māņiem mierīgam!

Tu sirdi pētī, kungs, — man pietiek pārpilnam.

Vai svētkus iztēlot lai domām vaļu dodu?

Kad tu ej mielastā, es sniedzu zelta bļodu,

Es turu gredzenus, lai svētku līksmībā

Tu rokas atveldzē un mani priecinā.

ĶEIZARS

Gan es par nopietnu, lai svētkus iedomātu,

Bet lai! Jo darbu sec, ja sāk ar jautru prātu.

(Uz trešo.)

Tu būsi erctruhzess! Un tev būs padoti

Gan putni, medības, gan muižas aizgādi;

Man mīļos ēdienus, no gadalaikiem dotus,

Tu liksi pasniegt man ar rūpēm gatavotus.

ERCTRUHZESS

Lai stingri gavēt ir man tīkams pienākums,

Līdz tevi iepriecē kāds garšīgs virinums.

Man līdzi pavāriem būs gādāt tik un zināt,

Kā tāļo tevim gūt, gadskārtas paātrināt,

Bet tu gan vienaldzīgs, vai tāļš vai agrīns klāts;

Kas vienkāršs, spēcinošs, uz to tev nesas prāts.

ĶEIZARS

(Uz ceturto.)

Ja reiz par svētkiem vien še runa bij visgarām,

Tad jauno varoni par šeņķi iecelt varam.

Nu gādā, ercšeņķi, ka mūsu pagrabos

Vislabais, gārdais vīns aizvienu atrastos.

Pats esi sātin sāts, tev nevajaga ļauties

Caur labu gadību uz priekiem līdzi rauties.

ERCŠEŅĶIS

Kungs, arī jaunekļi, ja tiem tik uzticas,

Drīz, pirms vēl nomana, par vīriem attīstās.

Es lielo svinību sev arī iedomāju;

Tad ķeizarbufeti spožspoži izrotāju

Ar zeltiem, sudrabiem, ka vizēt vizuļo,

Bet tevim izlasu no kausiem daiļāko:

Mirdz venēciskais kauss,  — šī glāze līksmi staro

Un vairo gārdumu, bet galvu neapgaro!

Uz tādu brīnumu mēdz pārāk paļauties,

Bet tava sātība, der labāk sargāties.

ĶEIZARS

Ko es jums vēlējis šīs stundas nopietnībā,

No manis dzirdējāt jūs visā uzticībā.

Ko ķeizars teic, tas svēts un droša dāvana,

Bet apstiprināt to vēl raksta vajaga,

Vēl signatūras  trūkst. To izdarīt pa godam

Še īstā brīdī mēs ar īsto vīru rodam.

(E r c b ī s k a p s uznāk.)

ĶEIZARS

Uz gala akmeni ja velvei balstu liek,

Tā droši ticami uz mūžiem celta tiek.

Še četri valdnieki! Vispirms mēs pārlikuši,

Kā namu, pilsgalmu vislabāk kārtojuši.

Bet nu, ko visumā valsts liekas lolojam,

Ar svaru, stiprumu šiem pieciem uzliekam.

Tiem zemju daudzumā būs visiem pāri stāties;

Es viņu robežām še lieku plašināties,

No neuzticīgiem to zemes atņemu.

Jums, krietniem, dodu es dažlabu novadu

Un līdzi tiesību, ja rodat gadījienu,

Ar visiem līdzekļiem to pavairot arvienu;

Tad lai jums atļauts ir ņemt turpmāk nodevas,

Kā zemes kungiem jums tās krīt pēc taisnības.

Jums gala spriedumi ir tiesā nospriežami,

Un viņi tāļāk nau nekur vairs pārsūdzami.

Lai mesli, muitas, lēns, lai klauši, nodokļi,

Lai jums nāk kalnu, sāls un naudas regaļi.

Tā pateicību jums es pilnā mērā rādu

Un blakus augstībai jūs pašus pirmos stādu.

ERCBĪSKAPS

Man visu vārdā tev še nākas pateikties:

Tu, stiprus darot mūs, pats sevi spēcinies.

ĶEIZARS

Jums pieciem gribu dot vēl spīdošāku godu.

Vēl valstij dzīvoju un dzīvot prieku rodu;

Bet senču rinda draud, velk manus skatus klāt,

Iz ašas kustības ved sevī pārdomāt.

Ir manim pienāks laiks, būs iet uz tēvu māju,

Tad jums būs pienākums celt jaunu valdītāju.

To ceļat altāri, tam kroni uzliekat,

Lai mierā norit jums, kas trakoja nupat.

ERCKANCLERS

Mums lepnums krūtīs mīt un vaigā pazemība;

Tev lokās valdnieki, šīs pasauls varenība.

Līdz mūsu asins vēl tek lēkās ritināts,

Mēs esam ķermenis, ko lēti liec tavs prāts.

ĶEIZARS

Un tā lai beigās vēl, kas šeit jums atdāvināts,

Uz laiku laikiem tiek caur rakstu apstiprināts.

Kā kungiem īpašums jums brīvi rīkojams,

Ar vienu norunu, ka viņš ir nedalāms.

Un, kaut jūs vairojat, ko šeitu lēnī ņemat,

Tad tikai vecākam no dēliem mantu lemat.

ERCKANCLERS

Man prieks to uzrakstīt, drīz gatavs pergaments,

Priekš valsts un arī mums vispirmais dokuments.

Tad tīrraksts, zieģeļi tiks skrīvim uzticēti,

Un signatūru, kungs, tu beigās dosi svēti.

ĶEIZARS

Un tā jūs atlaižu, lai savā nodabā

Šo dienu svarīgo ikkurais pārdomā.

(Laicīgie firsti aiziet. Garīdznieks paliek.)

ERCBĪSKAPS

(Runā patētiski.)

Nu kanclers aizgājis, bet bīskaps stāv te klātu,

No gara tiek viņš dzīts, lai tevi brīdinātu!

Par tevi rūpesti tam tēva sirdi veic.

ĶEIZARS

Kas tevim draudošs šķiet šai līksmā stundā? Teic!

ERCBĪSKAPS

Kā sirds man sāp un sūrst! Ak, kā tu apgrēkojies!

Tu, augsti svētīts kungs, ar velnu sabiedrojies!

Tev tronis, šķiet, gan drošs, bet kā par apsmieklu

Pret dievu augstāko un tēvu pāvestu.

Tas sodīs bārdzībā, tiklīdz to dabūs zināt,

Ar svētiem lāstiem liks tev valsti iznīcināt.

Viņš nau vēl piemirsis, ka Romā tu tūlīt,

Līdz kronēts, vēlēji to burvi atpestīt.

Par ļaunu kristītiem tavs kronis uzgaismoja

Un lāstiem apkrauto kā pirmo apžēloja.

Bet sit pie krūtīm sev, no grēku laimības

Dod mazu artavu priekš svētās baznīcas.

To plašo pakalnu, kur telts tev celta bija,

Kur savu sardzību tev ļaunais parādīja

Un melu virsniekam tu klausīji labprāt,

Tev dievbijīgi būs priekš svētiem dāvināt

Ar mežu, kalnāju, cik tāļi vien tik redzas,

Ar kalnu ganībām, kas vienmēr zaļas sedzas,

Ar zivju ezeriem, bez skaita strautiņiem,

Kas līču loču rit, krīt lejā kāpieniem,

Tad plašo leju ar, ar lauku bagātību:

Tu rādi žēlumu un rodi žēlastību.

ĶEIZARS

Caur savu ziegumu es dziļi sabaidīts;

Lai robežām tiek mērs no tevis ierādīts!

ERCBĪSKAPS

Pirms apgānītais lauks, ko ļāvi grēkošanai,

Lai tagad nolemts tiek visaugstā kalpošanai.

Es garā redzu jau, kā mūri paceļas:

Jau rīta saulītē tur koris iemirdzas,

Par krustu  plētusēs ir plašā ēka augot,

Un vidustelpas top, jau ticīgajos džaugot;

Caur augstiem vārtiem tie tur kaisli straumēm līst,

Jau pirmā pulksteņbalss pār kalniem, lejām klīst,

No augstiem torņiem skan, kas padebešos ceļas,

Un svētceļotājs nāk, sev jaunu dzīvi smeļas.

Pie iesvētīšanas — lai drīz tā pienāktu! —

Būs tava klātbūtne par pirmo košumu.

ĶEIZARS

Lai dievbijīgais prāts tik lielā darbā rādās,

Tas dievam godu dos, man grēkus atlaist gādās.

Jā gan! Es jūtu jau, mans prāts tiek pacilāts.

ERCBĪSKAPS

Kā kancleram man rūp, ka akts tiek izstrādāts.

ĶEIZARS

Par to, kas dāvāts top, tu aktu gatavosi

Par labu baznīcai, — tad parakstīt man dosi.

ERCBĪSKAPS

(Ir atvadījies, bet pie izejas atgriežas un nāk atpakaļ.)

Un jauno baznīcu tu reizē apbalvo

Ar visiem nodokļiem, ar mesliem, desmito

Uz mūžiem. Rūpju daudz, lai visu uzturētu,

Un smagas izmaksas, lai pārvaldīt to spētu.

Lai šinī postažā sec darbi ātrāki,

Iz laupījuma ar mums drusku pasniegsi.

Turklāt vēl vajaga daudz būves piederumu,

Kā kaļķu, būvkoku un citu pievedumu.

Lai ļaudis šķūtīs brauc, kā māca mācītājs,

Jo baznīca to mīl, kas viņai kalpotājs.

(Aiziet.)

ĶEIZARS

(Viens.)

Tas grēks ir liels un smags, ko es uz sevi krāvies;

Nu saukums jācieš man, ka burvjiem biju ļāvies.

ERCBĪSKAPS

(Atkal atnākdams atpakaļ, dziļi klanīdamies.)

Kungs, piedod man! Tas vīrs, kas sen stāv neslava

Ir ticis apbalvots ar zemi jūrmalā; 

Bet lāsts to postītu, ja tu še nenolemtu,

Lai baznīca ir tur sev visus meslus ņemtu.

ĶEIZARS

(Saīdzis.)

Vēl jūra visu sedz, vēl zemes nau nemaz.

ERCBĪSKAPS

Nāks laiks, ja paciest māk, ja ir tik tiesības.

Mums spēkā ir tavs vārds, tā kā tu tagad lemi!

(Aiziet.)

ĶEIZARS

(Viens.)

Tie labprāt atņemtu vai visu manu zemi.