Tumšās liepas; jā, tās viņas

Savā senā stiprumā!

Sen jau bija man iz miņas,

Nu tās rodu pēcgalā!

Šī tā vieta, šī tā māja,

Kurā mani paglāba,

Kad pār jūru vētra gāja,

Mani kāpās izmeta!

Labprāt es gan suminātu

Savus mīļos saimniekus,

Bet tiem sen bij sirmums klātu,

Nu tie laikam kapā dus.

Krietni ļaudis dievbijībā!

Vai lai saucu, klauvēju? —

Sveiki! — ja jūs labdarībā

Še vēl baudāt laimību!

Mīļo ceļniek, klusu, klusu!

Ļauj, lai vecais atdusas!

Sirmgalvī caur ilgu dusu

Moža rosa atmostas.

Māt, vai tu tā? Tavi dīvi!

Paldies, paldies saņemi!

Tu jau manu jauno dzīvi

Līdz ar vīru sargāji.

Vai tu Baucida, kas ņipri

Sastingušo veldzēja?

Un tu Filemons, kas stipri

Bangām mani atrāva?

Jūsu uguns, jūsu zvani,

Aši zīmi padodot —

Jūs tik vieni glābāt mani,

Šausmu likstu novēršot. —

Un nu ļaujat palūkoties,

Kur bez gala jūra krāc,

Lūgties, ceļos nometoties!

Man tik ļoti krūti māc.

Steidz! kur dārzā smaršo ziedi,

Viesim baltu galdu sedz!

Lai viņš skrien, gan būs tam biedi!

Neticēs, ko pats tur redz.

Kur jūs briesmas jūrā cietāt,

Viļņu viļņi putoši, —

Tur nu paradīzi šķietat,

Dārzi, zaļi laukumi.

Vecāks tikdams, nevarēju

Vairs tā līdzēt vaimanās;

Un, kā spēkus pazaudēju,

Jura tāļāk atkāpās.

Kungi ļaudis kalpināja,

Grāvjus raka, dambēja,

Jūras tiesu šaurināja,

Paši kungi palika.

Visur zaļo, palūkojies,

Pļavas, ciemi tīrumos, —

Bet nu nāc un pamielojies!

Saule iet uz laišanos. —

Tāļi buras atmirdzina,

Meklē naktī patverties:

Putni savu ligzdu zina;

Tur ir osta cēlusies.

Tāļi, cik tik acis sniedzas,

Redzi jūras apvārsnī,

Labā, kreisā kopā sliedzas

Viens pie otra mitekļi.

Tu tik kluss, ne kumosiņa

Tu pie mutes nepieliec?

Viņam rūp tā brīnumziņa,

Stāsti vien; tu labprāt triec!

Jā, tur tiešām brīnums bija,

Miera nau man šobaltdien;

To pats ļaunais izdarīja,

Nevar to ar godu vien.

Ķeizars pats to dāvinājis,

Tam jau grēks nau iespējams!

Herolds arī sludinājis,

Kad še jāja taurēdams.

Še netāļu viņi cēla

Kāpās pirmo nometni:

Teltis, būdas! Zaļums zēla,

Drīzi pils stāv greznīgi.

Dienu velti kalpi svīda,

Kapļiem, lāpstām darbojās?

Tur, kur nakti gunis klīda,

Dienu dambis pacēlās.

Ļaudis asnīs ziedam krita,

Nakti sāpju kliedzieni,

Jūrup uguns kvēles ritas

Rītu redz tur kanāli.

Bezdievis, viņš savā kārē

Mūsu būdas iemelsies;

Lepnis kaimiņš mūsu ārē,

Lai nu mēs tā klausāmies.

Viņš jau godam ne ar māņiem

Dod mums muižu jūrmalā.

Netici tiem ūdens lāņiem!

Paliec savā augstumā!

Ejam nu uz baznīciņu

Skatīt sauli norietam,

Pielūgt, zvanīt pulksteniņu,

Ļauties vecam dieviņam!

Jau saule riet, uz ostas krastu

Jo mundri kuģi steigties sāk.

Tur liela laiva augstu mastu

Pa kanālu uz pili nāk.

Kā raibos karodziņos, rājās

Tur jautri vējiņš rotājas;

Še kuģnieks jūtas it kā mājās,

Še viņa laime piepildās.

Nolādēts zvans! Tik neģēlīgi

Kā viltus šāviens ievaino;

Priekš acīm valsts guļ bezgalīgi,

Aiz manis riebums piemājo,

No skaudu skaņām sirds man zūdās:

Šī valsts vēl visu neaptver,

Viņš liepājs tur pie brūnās būdas

Un kaplica man nepieder.

Tur atdusētos, saulē smacis,

Bet īgnas — svešā novadā,

Kā skabarga tas dur man acis;

Ak, kaut es būtu tāļumā!

Kā laiva jautri buras pleš,

Kā vakarvēsma svaigi dveš!

Kā laiva gaita. pilnā tūkst,

Vai telpas kastēm, maisiem trūkst, -

Še esam mēs, mēs piestājam.

Sveiks! Kungs, mēs tevi sveicinām.

Mēs kalpojām tev raženi,

Mums prieks, ja tu mūs uzlieli.

Ar diviem kuģiem izbraucām,

Nu dividesmits pārvedām.

Cik liela mūsu sekmība,

To redz no kuģu lādiņa.

Tik brīvā jūrā brīvs top prāts;

Tur netiek ilgi apdomāts!

Tur tikai ātris grābiens der,

Tur kuģus tā kā zivis ķer.

Un, ja tev reizi pieder trīs,

Tad ceturtais tev ar būs drīz;

Nu piektam vāji izdodas.

Kam spēks, tam netrūkst taisnības;

K ā gūts, kam tur ir darīšana?

Man jūras lietas pazīstamas;

Karš, tirdzniecība, laupīšana —

Trīsvienīgas, nau izšķiramas.

Ne sveicienu! Ne paldiesu!

It kā mēs kungam kaitētu!

Viņš tādu īgnu ģīmi viebj;

Tam mūsu dārgās mantas riebj.

Ko vairāk algas gaidījāt?

Jūs savu daļu saņēmāt.

Tas bija tik tā pagaidām;

Mēs līdzu daļu pieprasām.

Pirms augšā steidzaties tūlīt,

Tur zāles mantām piepildīt!

Kad viņš tur krājas ieraudzīs,

Viņš visu labāk apskatīs

Un, protams, neies skopuļot,

Liks kuģu ļaudīm svētkus dot.

Tie raibie putni atskries rītu,

Man teikts, lai tiem ko paraudzītu.

Tu drūmi domās gremdējies,

Uz savu laimi noklausies.

Nu gudrība tiek kronēta,

Ar krastu jūra vienota,

No krasta jūra ņem labprāt

Ašaši kuģus vizināt.

No šejienes, kas var to liegt,

Tev spēja zemei apkārt sniegts

Še no šīs vietas iesākās,

Še pirmā būda pacēlās;

Sīks grāvīts tika lejup rakts,

Kur tagad atskan airu takts.

Tavs prāts un kalpu cītīgums —

Nu tavs viss lielais piederums.

Še sākot —

Nolādētais «š e»!

        Caur to man riebjas pasaule.

        Man tīk tas liepu sēdeklis;

        Ja negūstu šo kalna vietu

        Viss īpašums man pabādis.

        Es tāļumus tur izlūkotu,

        Pār zariem kāpjus sarīkotu,

        Es skatam ceļu atklātu,

        Lai savu darbu redzētu,

        Lai apņemtu viens acu stars,

        Ko lielu iespēj radīt gars,

        Ar gudru ziņu gādājot,

        Kā tautām telpas dzīvei dot. —

        Mēs sajūtam visdziļāki,

        Kā trūkst, ja esam bagāti.

        Kā liepas dveš un pulkstens skan,

        Tas kapu atgādina man.

        Kaut spējā varā griba plūst,

        Še smiltīs tai ir jāsadūst.

        Teic, kā no tā lai vaļā kļūtu?

        Skan pulkstenītis, un es šūtu.

Nu, protams, liela aprieba

Tev mūžam dzīvi rūgtina.

Kas liegs, ka katram īgnas cel

Šis tinkšis, cēlas ausis dzeļ.

Tas nolādētais bimbeklis,

No viņa ģiedrums sadūcis,

Viņš jaucas klātu katrai lietai

No dzimšanas līdz kapa vietai,

It kā starp viņa dzindžumu

Kā sapnis dzīve aizklīstu.

Šī pretošanās, ietiepums!

Tur jūk viss jaukais varenums,

Kā dziļā, niknā mocībā

Vai jāpagurst ir taisnībā.

Ko kaunēties, ko sajust bīju?

Tev sen jau vajga koloniju.

Tad tais', ka tie tiek aizvesti!

Tu jauko muižu pazīsti,

Ko es priekš večiem izlasīju.

Tos notupina jaunās mājās;

Kopš apskatās, tie stāv jau kājās.

Un jaukā vietā varas darbs,

Kas pārciests, nešķitīs tiem skarbs.

Nu nākat darbu izdarīt,

Kungs kuģu svētkus dos mums rīt.

Kungs nebij laipnis saņemot,

Bet svētki var mūs samierot.

Šis notikums vairs jaunais nau;

Jo Nabotvīnkalns bijis jau.

Es lūkoties dzimu,

Man lūkoties liek,

Šis tornis man ģima;

Man prieku še tiek.

Es tāļumu skatu,

Man tuvums nau svešs,

Es zvaigznītes matu,

Man klājas tur mežs.

Tā visvisās vietās

Redz daili mana skats,

Viss tikāms man šķietas,

Es tiku sev pats.

Jūs, acis, es jūtu,

Ko redzējāt vien,

Kaut laikā ar grūtu,

Tik daiļš bij kasdien!

Bet ne vienām prieka jausmām

Es tik augsti nolikts še;

Kādām neģēlīgām šausmām

Draud man tumšā pasaule!

Liesmu dzirkstes redzu dzirkstam

Cauri liepu divēnim,

Stiprāk, stiprāk kvēles zvirgstam

Svaigā vējā pārplātim.

Ak, jau būdas iekša liesmās,

Sūnās velga stāvēdama;

Ātris palīgs vajdzīgs briesmās,

Paglābe nau dabūjama.

Ak, tas vecais, krietnais pāris!

Citkārt tie tik uzmanīgi,

Nu tos pašus uguns skāris!

Ak, cik viss ir šaušalīgi!

Liesmas liesmo, sarkanstaro

Melnās spāres rēgojoties.

Kaut iz pekles, kas tur garo,

Vecie spētu laukā doties!

Spoži zibšņi lokās lokos

Lapās, zaros, liepu kokos;

Sausie zari sadeg sprakšot,

Drīzi zvīļo, gāžas brakšot.

Vai jums, acis, to būs lūkot!

Vai man būt tik skadrīgam!

Baznīciņa sakrīt brūkot

Līdzi zaru lūzumam;

Vījās liesmu smailās mēles,

Liepu virsu ķērušas,

Līdz pat saknēm stumbros kvēles

Sarkansārtas zaigojas.

No augšas atskan garas vaidas.

Še skaņas, vārds par vēlu nāk.

Sargs vaimanā; šis darbs bez gaidas —

Man sirdi žēli mesties sāk.

Lai liepu audze izpostīta

Un stumbri oglēs vērtušies,

Drīz tāļredze būs uzstatīta

Kur bezgalībā lūkoties.

Tur arī jauno namu manu

Priekš viņa vecā pārīša,

Kas tagad sajūt saudzēšanu

Un jautri mūžu pavada.

Še pilnos rikšos atnācām.

Ar labu vien gan nespējām:

Gan klauvējām mēs tikuši,

Bet neatvēra veceņi

Un klauvējot un paraustot

Drīz krita durvis atsprāgstot.

Mēs saucām diktiem saucieniem,

Bet klausīt nepatika tiem.

Un, kā jau tas tā notiekas,

Tie nevēroja mūs nemaz;

Bet mēs tad negaidījām ar

Un vācām viņus, kā nu var.

Tas pāris nemocījās daudz,

Aiz bailēm krita nost kā kauts.

Kāds svešnieks, kas mums uzbruka,

Uz vietas nostu palika.

Pa īso cīņu, nezin kā,

No oglēm, kas vēl puskvēlā,

Būs uguns salmos iesprucis,

Tiem trim šo sārtu sakūris.

Jūs kurlie, es jums vēlēju,

Lai mainītu, ne laupītu!

Tā briesmas, ko jūs darījāt,

Es lādu! To sev izdalat!

Tā vecu vecā paruna;

«Kā vara liek, tā jāklausa.»

Un, ja tu drošs un ej labprāt,

Tad ziedo visu, — sevi klāt!

Pie debess zvaigznes vājāk spīd,

Jau uguns slāpst un lejā slīd;

Mazs vējiņš liesmu kvēles dzeš,

Pret mani dūmus, tvaikus dveš.

Drīz vēlēts, pārdrīz izdarīts! —

Kas atklīst šurpu miglā tīts?

Es īstā vietā esmu gan.

Auss ja mani nedzirdētu,

Sirdī tomēr nodimdētu;

Veidā vienmēr pārvēršos,

Niknā varā darbojos:

Zemes ceļš vai jūras plaisma —

Mūžīgs biedris es kā baisma;

Vienmēr rasts, kaut nemeklēts,

Apglaimots un nolādēts!

Ko es reizi satvērusi,

Tam ir dzīve atriebusi;

Ceļas mūža tumsas baisma,

Nelec, neriet saules gaisma;

Kaut ar pilni āras prāti,

Iekšā tie ir tumsināti,

Un viņš neprot, dārgas krājas

Kā lai sevim savinājas.

Untumaini prieki, bēdas,

Pilnībā tas nepaēdas;

Līksmas, mokas viņš arvienu

Atliek tik uz citu dienu,

Nākotni tik cer viņš gaudīt,

Tā viņš nespēj brīdi baudīt.

Vai lai ietu? Vai lai nāktu?

Atņemts apņēmiens, lai sāktu;

Ir pa gluda ceļa oļiem

Iet viņš taustot, baiļiem soļiem.

Dziļāk, dziļāk slīkst viņš iekšā,

Viss tam greizi vien nāk priekšā,

Sevi pats un citus spaida,

Dvašu gūdams, nosmakt gaida;

Ne viņš dzīvs, ne arī dzisis,

Mierā nau, nedz izsamisis.

Tā bez stājas agri, vēli

Pasākt pretī, atmest žēli,

Brīve drīz, drīz slogu smeldze,

Traucēts miegs un vāja veldze

Saista to pie savas vietas,

Kas par pekli viņam šķietas.

Tad jūti to, kā es ar steigām

No tevis vēršos projām iet!

Ja ļaudis visu mūžu akli šķiet,

Tad, Faustu, topi tāds uz beigām,

Tik šurpu nākat, lemuri,

Ar kauliem klabēdami!

Iz dzīslām, cīpslām lāpīti,

Pusdzīves dzīvodami!

Mēs tūdaļ nākam palīgā

Un, kā mēs dzirdējusi,

Tad zemi lielā platībā

Drīz būsim ieguvuši.

Mēs smailus mietus gādājām

Un ķēdes mērīt nesām;

Priekš kā šurp saukti atnācām,

To aizmirsusi esam.

Kad biju jauns un mīlēju,

Tas gan man saldi likās!

Kur jautras skaņas dzirdēju

Tur kājām dejot tikās.

Nu vecums mani viltīgi

Ar kruķi sadauzīja;

Es klupu pār kapa paslieksni:

Kam kaps ar vaļā bija?

Še!

Debesu dēli,

Lēnīgi, cēli,

Lidojat šurp!

Izdeldēt grēku,

Pīšļiem dot spēku!

Pa pasaules ēku,

Mīlību kaisot,

Dzīvību raisot,

Steidzat ikkurp!

Rozes jūs starošās,

Balzamu garošās,

Lidošās, klaidošās,

Dzīvību raidošās,

Zarspārnos traukušās,

Pumpuru plaukušās,

Ziedi lai rīst!

Ziedoņa zaigums

Zaļsārti klīst!

Lai Ēdenes maigums

Pār dusošo līst.

Puķes svētlaimīgas,

Ugunis glaimīgas,

Mīlību vada tās,

Līksmību rada tās,

Kā vēlas sirds.

Taisnība gariem,

Mūžīgiem bariem,

Ētera stariem

Gaismību mirdz.

Kas jums nau piederums,

Nava jums viešams,

Viss, kas vien traucējums,

Nava jums ciešams.

Ja tas grib vareni mākt,

Vajga mums palīgā nākt;

Mīla tik mīlošus

Līksmā var vākt!

Dzīdrumu viedēt

Jums, mīlošām liesmām!

Iz grēcības briesmām

Taisnums var dziedēt,

Lai ļaunuma brīvi

Raisās uz dzīvi,

Var visuma kopībā kļūt,

Laimīgi būt!

Kuru sedz, saudzē

Svētliesmas glaimi,

Tas dzīvē jūt laimi

Labajo draudzē.

Visums ir biedrots,

Pacelies, bars!

Gaiss ira ģiedrots,

Elpot var gars!

Meži, tie vējā līkst,

Klintis, tās smagi slīkst,

Saknes, tās sniegtin sniedz,

Stumbri pie stumbriem sliedz;

Vilnis pie viļņa plūst,

Alā tur tvērumu gūst;

Lauvas, tie lēni iet,

Laipni mūs uzskatām šķiet,

Visu še savalda

Svētīta mīlība.

Līksme, kas neizgaist,

Mīla, kas kvēlin kaist,

Sāpes, kas griezīgi smeldz,

Prieca, kas dievišķi veldz.

Bultas lai mani dzeļ,

Šķēpi lai mani šķeļ,

Vāles lai mani triec,

Pērkons lai zemē liec,

Niecīgais viss lai zūd,

Izģinst un zemē trūd,

Laikos lai zvaigzne spīd,

Mūžīgā mīla ik brīd'!

Kā man pie kājām klinšu krauti

Uz dziļa domja līkstot guļ,

Kā staros ritē tūkstoš strauti,

Kur rāva strāvu putās kuļ,

Kā gaisos stiepjas zara pēc zara,

Iz koka paša dziņas zeļ:

Tā mīla ir tā dziļā vara,

Kas visu veido, visu ceļ. —

Ap mani dārdē trakā brāzmā,

It kā vai mežs un klintis grūst!

Un tomēr mīlas pilnā gāzma

Uz bezdibeni krāce plūst,

Lai leju lēni ūdeņotu;

Un pērkons zvīļot iespēra,

Lai biezo gaisu noskaidrotu,

Kas smagus tvaikus nēsāja:

Tie mīlas sūtņi, viņi vēsta,

Kas mūžam radot rit ap mums.

Ir man lai krūtīs kvēlas dēsta,

Kur gara, pats sevim tirdījums,

Smok tumši. drūmu kaislu saitā, —

Un asi cietās važas miedz.

Ak dievs! dod mieru domu gaitā

Un gaismu vārgai sirdij sniedz!

Kāda rīta debess līgo?

Loki liecas egles zars. —

Kāda dzīve viņā zvīgo?

Tas ir jaunu garu bars.

Teic mums, tēvs, kurp aizlidojam?

Teic mums, kas mēs radīti?

Laimē klīstam projām, projām,

Būt — mums ir tik lēnliegi.

Zēni, pusnakts piedzimuši,

Gars un prāts pusatvērti,

Vecākiem drīz pazuduši,

Toties līksmi eņģeli!

Nākat! mīlējošs jūs gaida,

Jūs to paši jūtat jau.

Bet no dzīves ceļu sklaida,

Laimīgiem, jums miņas nau!

Kāpjat manās acis iekšā,

Pasaulei tās radītas!

Redzēsat ar viņām priekšā

Zemes tāles izklātas.

Tie ir koki, tie ir kalni,

Krāce, kas uz leju brāž

Un ar milzu ūdens valni

Kraujā ceļā visu gāž.

Varenību acis skata,

Bet par drūmu vieta šķiet,

Mūs ar baismām, šausmām krata.

Cēlais, labais, laid mūs iet!

Augstāk ceļaties ar kvēli,

Augat vienmēr nemanot;

Mūžam skaidri, mūžam cēli

Spēcina dievs klātesot.

Tā ir garu atjaunība,

Kas visbrīvā gaisā rada;

Mūžamīlas parādība,

Kas uz svētu laimi vada.

Roka lai rokā

Saistās kopīgi,

Dziedat nu lokā

Svēti un jūsmīgi!

Mācību maigu

Glabājat jūs!

Varenā vaigu

Redzēt jums būs.

Šis garu sfēras loceklis

Ir atrauts ļaunam garam;

«Kas mūžam cīstot karojis,

To brīvi pestīt varam.»

Un, ja vēl dievs ar mīlību

Pie viņa ņēmis daļu,

To svētie sveic ar sveicienu,

Tik sirsnīgu un skaļu.

Ar šo rožu mīļām rotām,

Svētu mocekļu mums dotām,

Ienaidnieku pārvarējām,

Lielo darbu paveikt spējām;

Iemantojām dvēsles krāju.

Rozes kaisot, aizbēga

Velni prom uz elles māju.

Savu sodu aizmirsa,

Tikai mīlas mokas juta;

Sātans pats, kas nikni šuta,

Locījās aiz sāpju kvēlēm.

Gavilējat tūkstots mēlēm!

Sīks zemes atlikums

Mums nesams grūti,

Pat azbests netīrs mums

Pret debess būti.

Kad gara milzenis

Ir dabas tvirtu

Pie sevis saistījis,

Ne eņģels šķirtu

Šis būtnes, vienībā

Kas turas skautas;

Tik mīlā mūžīgā

Šīs saites rautas.

Klintsgalos, manu, klīst

Migla un mirdzē

Vijas un mijas, un rīst

Tur gari virdzē.

Bet miglu kliedē stars;

Es redzu — rotājošs bars,

Svētīgi zēni:

Nespiež tos zemes spaids,

Dejā tie iet,

Tos veldzē lēni

Jauns ziedons un smaids,

Kas augstākā sfērā riet.

Še lai viņš gaitu sāk,

Augot visaugstāk nāk,

Šiem biedros iet!

Priecīgi skaujam mēs

Viņu vēl kāpuru;

Viņā tā gaujam mēs

Eņģeļu mantību.

Tīstošie auti lai slīd,

Dodat tam brīvi!

Liels jau un skaists viņš spīd

Uz svēto dzīvi.

Še izskats brīvs, aug gars,

Var gaismas smelties.

Klīst garām sievu bars,

Debesīs celties;

Greznumā dievmāte,

Iekš zvaigžņu segas,

Debesu valdniece, —

Vizot no regas.

Karaliene augstākā!

Ļauj, lai tur, kur plata

Debess telti dzidrumā,

Acis tevi skata!

Neliedz, no kā vīra krūts

Ceļas maigi, cēli,

Ko viņš, svētas mīlas gūts,

Pretī nes ar kvēli!

Neveicama drosa mums,

Klausot pavēlnieci;

Pēkšņi noslābst liesmojums,

Ja tu noklust lieci.

Jaunava visskaidrākā,

Māte godinātā,

Karaliene vēlētā,

Dieviem līdzinātā! —

Skaidrās nekas neaizskar,

Mūžam neskaramās:

Mīļi nākt pie tevis vai

Viegli pavedamās.

Vājībā tās grimst un grauj

Grūti glābt ir viņas:

Kurš lai pats tās saites rauj,

Ko liek kaislas dziņas?

Ak, ja ceļš ir gluds un sklaids,

Kāja paslīd paša;

Kuru neviļ skats un smaids,

Mīļi glaima dvaša?

Pie tās mīlas, kura jūsmām

Tava dēla kājām lēja

Balzamu ar asru plūsmām,

Kaut gan varizeji smēja;

Pie tā trauka, kurā lija

Svaidīt saldu smaršu strāva,

Pie tām cirtām, kuru vija

Viņa svētās miesas žāva —

Pie tās akas, kur arvienu

Ābrams avis dzirdināja,

Pie tā spaiņa, kurš to dienu

Kristus lūpas dzesināja;

Pie tā avota, kas svaigi

Tur nu izplūst plūstin pāri,

Mūžam verdot, skaidri, maigi

Līst pa visu zemes āri —

Pie tās vietas, kur uz dusu

Mūsu kungu guldīja,

Pie tās rokas, kura klusu

Durvīs mani atstūma;

Pie tā grēku nožēluma,

Ko es gadiem pārcietu,

Pie tā svētā vēlējuma,

Ko es smiltīs rakstīju —

Tu, kas lielām grēciniecēm

Tuvoties tev neaizliedzi,

Tu, kas debesis ar priecēm

Grēku sūdzētājiem sniedzi, —

Ir šo dvēsli žēlodama,

Kas tik reizi mīlestībā

Ziedzās, grēka nejauzdama,

Uzņem savā žēlastībā!

Vērei vaigu,

Tik cēlin maigu,

Ar staru zaigu

Uz manu laimi, dieva māt!

Sen mīlā skautais,

Iz bēdām rautais

Man atkal klāt.

Viņš drīz mums pāri augs

Ar milzu dziņu;

Mūs dāsna roka džaugs,

Ka kopām viņu.

Pirms spējām cīnīties,

Mūs nāve vāca;

Bet viņš ir mācījies,

Lai mūs viņš māca!

Ar cēliem gariem klīstot brīvi,

Vēl jaunais atģidies še nau,

Viņš tikko nojauš svaigo dzīvi

Un svētam pulkam līdzīgs jau.

Lūk, viņš iz katras zemes segas,

Iz vecām saitēm izraujas,

Iz ēteriska tērpa regas

Kā pirmā spēkā parādās!

Ak, ļauj, ka viņu vadīt varu!

Vēl acis kaunas gaismas staru.

Nāc! celies augstāk debesīs!

Viņš sekos tev, ja nojaudīs.

Jutīgie, uz glābēju

Žēlās lūkojaties!

Jūs uz debess laimību

Sirdīs pārvēršaties!

Lai ik gara spējība

Tevim kalpot kvēlo!

Kundze, māte, jaunava,

Dieve — žēlo, žēlo!

Nīcīgais, vīstošais —

Līdzības tēli;

Nesniegti klīstošais

Sasniegts še cēli.

Netveram-dievišķais

Dzīvē še zeļ;

Mūžīgi sievišķais

Augšup mūs ceļ.