T a s  K u n g s, d e b e s u  p u l k i,  pēc  M e f i s t o f e l s. Uznāk  t r ī s  e r c e ņ ģ e ļ i.

RAFAELS

Dimd saule seno lielo dziesmu

Ar brāļu sfērām saskaņā,

Kā pērkoņos ar zibens liesmu

Tā lemto ceļu nostaigā.

Un eņģeļiem dod spēka kvēli

Tās vara neizprotamā;

Dievs, tavi darbi mūžam cēli

Kā pirmās dienas spožumā,

GABRIELS

Bez gala straujos joņos dzīta,

Ap sauli zeme apgriežas;

Drīz paradīzes gaismas tīta,

Drīz dziļu nakšu šausmības;

Un platās strāvās jūra šķeļas

Pret klinšu sienām dziļumā,

Bet līdzi klints un jūra veļas,

No stērām rautas straujumā.

MIĶELIS

Ar niknām šalkām šaujas vēji

Pār jūrām, zemēm plašumā

Un grauju virknē saistās spēji

Ar dabas spēkiem vienībā.

Tur liesmas zibsņo iznīcību,

Tur pērkons klintis drupās plēš;

Bet maigas vēsmas piemīlību,

Kungs, tava gaita pretim dvēš.

VISI TRĪS

Tu eņģeļiem dod spēka kvēli,

Tev vara neizprotamā,

Dievs, tavi darbi mūžam cēli

Kā pirmās dienas spožumā.

MEFISTOFELS

Kad, Kungs, tu šoreiz atkal parādies

Un jautā, kas pie mums ir noticies,

Un citkārt apgājies ar mani glaimi,

Tad nācu šurpu līdz ar tavu saimi.

Tev jāatvaino: cēli nau man vārdi,

Un mani zobo ar šis ņudzeklis;

Par manu patosu tu smietos gārdi,

Ja nebūtu tik smieties aizradis.

Gan maz par saulēm manim stāstīt sokas,

Es redzu tik, kā cilvēks dzīvē mokās.

Šis mazais zemes dievs, tas paliek mūžībā

Tāds savādnieks kā pirmās dienas spožumā.

Viņš drusku labāk būtu dzīvojis,

Ja tu tam debess gaismu būtu atrāvis;

Viņš to par prātu sauc, par gribu brīvo

Un tomēr lopiskāk par lopiem dzīvo.

Viņš manim šķiet, ja atļaujat tā teikt,

It līdzīgs sienaāzim zālē;

Tas lec un laisties grib, un nevar beigt,

Un tomēr mūžam dzied tik savā vālē.

Un ja vēl zālē vien tik gulētu!

Nē! — Katrā netīrumā bāž tas degunu.

TAS KUNGS

Vai citas ziņas nau tev man ko nest?

Vai mūžam sūdzības tik nāci vest?

Vai zemē tev nekas pa prātam nava?

MEFISTOFELS

Nē, Kungs! Pie manis zemei ļauna slava.

Man gandrīz metas žēl šo bēduļaužu,

Daudz netrūkst, un es pats par viņiem gaužu.

TAS KUNGS

Vai pazīsti tu Faustu?

MEFISTOFELS

Doktoru?

TAS KUNGS

Jā, manu kalpu.

MEFISTOFELS

Ā, es pazīstu!

Viņš savādi jums kalpo, viņa prāti

Ar sīko pasauli nau mierināti.

Vistāļāk, tāļāk viņu ilgas vada;

Viņš sava trakuma pus apzinās:

No debess prasa zvaigznes skaistākās,

Visaugstos priekus, kādus zeme rada.

Viņš aptver tuvumu un tāles mēro,

Bet dziļi triektās krūtis mūžam sēro.

TAS KUNGS

Kaut viņa gars vēl saistīts šaubu valgos,

Drīz mana apskaidrība viņu algos.

Jo dārznieks zin, ja kociņš aug un dīgst,

Pēc gadiem tas no smagiem augļiem līkst.

MEFISTOFELS

Uz ko jūs derat? To jūs zaudēsat,

Ja jūs tik manim atļausat,

Ka es pār viņa ceļiem valdu.

TAS KUNGS

Līdz kamēr viņš virs zemes mīt,

Tu drīksti viņa pēdas dzīt.

Kas cenšas, tas ar pazīst maldu.

MEFISTOFELS

Par to jums pateicos; ar miroņiem

Es labprāt neturu vis darīšanas.

Man prieks pie pilniem, sārtiem vaidziņiem,

Es n’esmu runajams priekš ģindeņiem;

No beigtām pelēm kaķis projām manās.

TAS KUNGS

Es dodu tev par viņu varu!

Ņem atvilini nost šo garu

No pamatavota un novadi,

Ja spēji, līdzi sev uz pagari.

Un stāvi kaimā, ja tev jāatzīstas:

Labs cilvēks, kaut tas ar tik tumši cīstas,

Gan īsto ceļu apzinās.

MEFISTOFELS

Nu labi: tas vis ilgi nevelkas.

Man bailes nau par savu derību.

Bet, kad es savu mērķi sasniedzu,

Tad gan es priecāšos pārlieku.

Tam putekļus būs rīt un vēl ar prieku,

Kā mana tante, čūska, viņlaiku.

TAS KUNGS

Ij še tu vari strādāt pilnā vaļā;

Tev līdzīgus nekad es nenīdu:

No visiem gariem, kuri liedz un paļā,

Vismazāk ņirga man par grūtumu.

Jo cilvēks darbībā var drīzi gurt,

Tam miers ir mīļāks nekā sūri sviedri;

Tādēļ es velnu dodu tam par biedri,

Kas to var dzīt un dzelt, un liesmas kurt.

Bet jūs, kas esat īstie dieva dēli,

Jūs līksmo dzīves skaistie, pilnie tēli!

Lai viss, kas mūžam top un ceļas, mainās,

Jūs aptver mīlas daiļā robežā,

Un, kas vēl klīst kā nenoteiktas ainas,

To liekat pastāvošu domu skaidrībā.

(Debesis aizsedzas, erceņģeļi izdalās.)

MEFISTOFELS

(Viens.)

Palaikam mīlu tā ar veco tikties

Un sargājos ar viņu sanīsties.

Tāds varens kungs — kas var to domāties? —

Un māk pret pašu velnu laipnis likties.