Šaurā, gotiskā istabā ar augstām velvēm F a u s t s, nemierīgi uz sava krēsla pie pultes.

FAUSTS

Esmu nu studējis prātniecību,

Tiesu zinības, ārstniecību

Un diemžēl ticības mācības arī —

Ar kvēlošu centību, plaši un gari.

Še, nabags nerrs, es stāvu nu!

Tik gudris, kā bijis priekšlaiku;

Saucos par maģistri, saucos par doktoru pat

Un savus skolniekus gadu no gad'

Vazāju apkārt aiz deguna gala

Augšup un lejup bez mērķa, bez gala —

Un redzu — mēs nevaram zināt nekā!

Tas sirdi kā uguņiem dedzina.

Gan prātīgāks esmu par visiem tiem sušķiem,

Dakteriem, cientēviem, papīru rušķiem;

Es nemocu sevi ar šaubām un spailēm.

Pret elli un velnu es ietu bez bailēm —

Par to man ar atņemts ikkatris prieks,

Es jūtu, ka viss, ko es zinu, ir nieks,

Es jūtu, ka nevaru mācīt ko labu,

Cilāt un pārvērst cilvēka dabu.

Nau man arī ne mantas, ne naudas,

No pasaules goda ne mazākās jaudas;

Suns lai tur dzīvo vēl tādās mokās!

Tādēļ es nodevos maģijas rokās,

Vai man dažs noslēpums netiktu zināms,

Kurš tikai caur gara spēku ir minams;

Lai to, ko pats nezinu, neklāstu

Ar ģīmi, gudri saviebtu;

Lai atzīstu, kas debešus

Satura saskaņā vienkopus,

Un lūkoju dīgli un radošo spēku,

Ne tukšiem vārdiem vairs ceļu brēku.

Ak, dzidrais mēnes, nolūko

Uz mani reizi pēdējo,

Kur mani dažu pusnakti

Pie pultes modro satiki!

tu, skumjais draugs, tad lūkojies,

Kur grāmatās es apracies!

Man ilgas deg turp kalnos klīst,

Kur plaši tava gaisma līst!

Pār kalniem līdzi ar gariem līgot,

Pa pļavām tavā vizumā zvīgot;

Es tavā rasā no mācību tvaikiem

Mazgātos vesels uz mūžīgiem laikiem!

Ak, vai es aizvien vēl gūstībā?

Sasodītā, smakušā cietumā,

Kur saulītes mīļā gaismiņa

Caur krāsotām rūtīm spīd nespodra!

Te ieslodzīts grāmatu grāmatās,

Ķirpotās, putekļu pārklātās;

Gar sienām līdz velvēm tik papīri vien,

Kur kvēpušos tīklos zirnekļi lien;

Visapkārt glāzes un rieres jaucas,

Ar instrumentiem viss apstatīts,

Ar sentēvu lūžņiem vēl piebīdīts —

Tā mana pasaulei! Tā par pasauli saucas!

Vai tu vēl jautā, kamdēļ sirds

Tev krūtīs baigi saraujas?

Kam sāpēs neizprotamās

No dzīves mūžam esi šķirts?

Ne dzīvā daba tevi skauj,

Kur cilvēki ir stādīti,

Ap tevi viss dūmos un tvaikos grauj

Un kauli zvalstās un ģilteņi.

Prom! Bēdz! — Lūk, plešas klajumi!

Šī noslēpumu grāmata,

Ko Nostradams pats rakstīja,

Lai tevim ir par vadoni!

Tev zvaigžņu gaita atklājas,

Un, ja tu dabā mācīsies,

Tad dvēsles spēks tev raisīsies,

Kā gars ar garu runājas.

Par velti sausā prātība

Tev svētās zīmes skaidroja;

Jūs, gari, apkārt lidojat;

Tad atbildat, ja sadzirdat!

(Viņš atšķir grāmatu un ierauga makrokosma zīmi.)

Ha! kāda bezgalīga laimes jauda

Uz reizi pāri visiem prātiem līst!

Es jūtu: jauna, svēta dzīves bauda

Kā tekošs uguns man caur dzīslām klīst.

Kāds dievs šīs zīmes rakstīja,

Kas manās krūtīs vētru klusu dara,

Kas vārgo sirdi līksmām piepilda

Un kuru noslēpuma vara

Man dabas spēkus visus atklāja?

Vai esmu dievs? Tik gaišs top manim prāts!

Es redzu šinīs skaidrās ainās,

Kā daba rada, kā viss mainās.

Tik tagad protu, kas bij sludināts:

Nau garu valsts tev slēgta cieti, —

Tavs prāts ir slēgts, tev mēma sirds!

Ej droši, skolniek, gaismas rieti

Drīz aizkusušās krūtis spirdz!

(Viņš aplūko zīmi.)

Kā vienība. viss kopā aužas,

Viens otrā dzīvo, viens otrā glaužas!

Rit augšup, lejup debess spēki maiņus,

No rokas rokā sniedz tic zelta spaiņus!

Tie svētības pilošos spārnus cilda,

Un zemi un debesi viņi silda,

Ar skaņām pasaules plašumu pilda!

Kāds skats! Bet, ak! — no skata ko ceru?

Kur tevi, bezgala daba, lai tveru?

Jūs krūtis, jūs avots, iz kura dzīvība plūst,

No kurām debess un zeme atkaras,

Uz kuram laužas krūtis, kas vītušas —

Jūs ritat, jūs dzēšat — man salkušam iekšas lai žūst?

(Viņš sašutis pāršķir grāmatu un ierauga zemes gara zīmi.)

Cik citādi šī zīme mani saista!

Tu manim tuvāk, zemes gars;

Man spēkos rodas atkal spars

Un vaigos kā no vīna asnis laista;

Es jūtu drošumu, lai dzīvē dotos,

Lai zemes vārgu, zemes laimi nestu,

Ar negaisiem lai karu vestu

Un, kuģim šņirkstot, irstot, nebaiļotos.

Pār mani debess mācas —

Slēpj mēness savu gaismu —

Lampa zūd!

Kāpj tvaiki! — Spīgo liesmu stari

Ap manu galvu — it kā šausmas

No velves lejā dveš Un mani grābj!

Es jūtu, tu ap mani lido, lūgtais gars,

Tad atklājies!

Ha! kā man sirdī graužas!

Uz jaunām jūtām Kā visi mani prāti laužas!

Es jūtu, ka mana sirds visa rokās tev slīkst!

Tev jānāk! jānāk! un lai ar man dzīvība nīkst!

(Viņš paņem grāmatu un noslēpumaini bilst gara zīmi. Uzliesmo sarkana liesma, gars parādās liesmā.)

GARS

Kas mani sauc?

FAUSTS

(Aizgriezdamies.)

Tik šausmīgs baigs!

GARS

Tu mani spēji pievilki,

Tu ilgi pie manis klauvēji

Un tagad —

FAUSTS

Ak! Nepanesams tavs vaigs!

GARS

Tu aizelsus lūdzies mani skatīt,

Manu balsi dzirdēt, manu vaigu matīt;

Mani loka tavas dveseles varena vaida,

Šeit esmu! — Kas nu tevi drebīgi baida,

Tu — pārcilvēks? Kur dvēsle, kas sauca?

Kas pasauli iekš tevis radīja

Un nesa, — kas prieka drebās uztūka,

Mums, gariem, līdzi celties trauca?

Kur esi, Faust, kā balss man skanēja,

Kas visiem spēkiem pie manis pieslēdza?

Vai tu tas, kas nu manas dvašas svelmē

Iedrebas dzīvības dziļākā dzelmē, —

Vārīgs, bailīgi promliecies tārps!

FAUSTS

Vai saļimt man pret uguns dvesmu?

Es, Fausts, es tevim līdzīgs esmu!

GARS

Dzīvības plūsmās, darbības aukās,

Viņās es līgoju,

Viļņoju, zvīgoju!

Mūžīgi mirt un dzimt,

Jūrā celties un grimt;

Kvēlošās ainās Dzīvība mainās;

Laikmetu dūcošu šaudikli šaudu,

Darinu dievībai dzīvības audu.

FAUSTS

Tu gars, kas apņem visu plašumu,

Cik tevim tuvu sevi sajūtu!

GARS

Tu līdzīgs garam, kuru tu saproti,

Ne man!

(Nozūd.)

FAUSTS

(Saļimstot.)

Ne tev? Kam tad?

Es dieva vaigā radītais!

Un pat ne tev!

(Klauvē.)

Pie joda! — Es zinu — tur famuls klaudz —

Man skaistākā laime drupās šķīst!

Kā pēkšņi parādību pilnums klīst,

Kad sausais glūnis nākdams trauc'.

(V ā g n e r s rīta svārkos, naktsmicē, lampu rokās. F a u s t s aizgriežas sašutis.)

VĀGNERS

Vai drīkst? Es dzirdēju jūs deklamējot;

Jūs laikam grieķu lugu lasījāt?

No lugām tagad, sak', daudz profitējot,

Kamdēļ es vēlējos būt arī klāt.

Daudz gudrie teic par lugu spēlētājiem,

Tie varot skolu dot pat mācītājiem.

FAUSTS

Jā gan, ja mācītājs grib aktiers būt, —

Un dažs ar gatavs šādu slavu gūt.

VĀGNERS

Ak, ja tu, cilvēks, savā muzejā

Diendienā ieslēgts un tik svētdienā

Notālēm kā tāļskatī pasauli apskati, —

Sak', kā to ar vārdiem gan vadīsi?

FAUSTS

Ja jūs to krūtīs paši nejūtat,

Jums velti ar vārdiem žvadzināt,

Ja jums iz dvēsles dziļi neizplūst

Tas vārds, kas jonī visas sirdis gūst!

Tik krājat vien pārceptas drupatas,

No citu galdiem birušas,

Un uzpūšat nedzīvas liesmiņas

No pusdzisu pelnu kopiņas!

Jūs bērni un pērtiķi apbrīnos,

Ja tas spēj jūsu garšai glaimot,

Bet mūžam jūs nevarat dvēseles laimot,

Ja neciešat līdzi sirds dziļumos!

VĀGNERS

Bet priekšnesums tik dara runātāju;

Es jūtu gan, tur esmu vēl par vāju.

FAUSTS

Pēc mērķa būs censties godīgi!

Neesat skanoši zvārguļi!

Ja jūtīga sirds jums un apķērīgs prāts,

Ir bez mākslas būs katris valdzināts;

Un, ja jums nopietna griba ko teikt,

Maz vārdos var visu sakāmo beigt.

Bet jūsu runas, kas skan un klaudz,

Kur domu nekādu, bet vārdu jo daudz,

Kur mānoši, žibīgi burbuļi spīgo, —

Ir tukšas kā vējš, kas caur lapām žvīgo.

VĀGNERS

Ak! māksla gara ir, bet dzīve īsa.

Pie maniem kritiskiem materiāliem

Man dažreiz uznāk it kā trīsa:

Cik grūti tikt pie veciem oriģināliem,

Pie skaitļiem, datiem un citiem līdzekļiem,

Caur kuriem vien nokāpj pie zinātņu avotiem, —

Un tā tev darbs vēl nau līdz pusei veikts —

Te nāve klāt— tu, nabags, esi beigts.

FAUSTS

Vai pergaments, kas trūdus pretim dveš,

Svēts avots, kas mūžīgi slāpes dzeš?

Nekas tev aizkusumu neveldzēs,

Ja spirgtums iz dvēsles tev nerietēs.

VĀGNERS

Bet piedodat! Tas taču dara prieku,

Kad vecu laiku garā gremdējas

Un redz, kā toreiz gudrie maldījās

Un kā mēs tagad tāļu tikuši pārlieku.

FAUSTS

Ak, jā, mēs sniedzam jau līdz debešiem!

Mans draugs, ar septiņiem zīmogiem

Mums aizslēgts seno laiku svars;

Ko sauc par laika garu prātnieki,

Ir viņu pasu sīkais gars,

Iekš kura spoguļojas laikmeti.

Tur tiešām bēdas ir ko skatīties!

Uz pirmo reizi viss tev apriebsies!

Ka mēslu kaudzē vēstures maiņas graujas,

Tur ģēniji vada un tautas kaujas;

Pēc piesprauž vēl tādas gudrības klātu,

Kas izrāda viņu bērnišķo prātu!

VĀGNERS

Bet pasaule! Bet cilvēku sirds un gars!

Par to ikkatris zinātu labprāt.

FAUSTS

Jā, ko par zināšanu sauc tas lielais bars!

Kas drīkst jums patiesību sludināt?

Tos nedaudzos, kas viņu pazina,

Bet pilno sirdi gudri neslēpa

Un savas domas brīvi liecināja, —

Tos sita krustā, sārtā dedzināja.

Mans draugs, jau vēla nakts, es lūdzu jūs,

Mums šoreiz runa jābeidz būs.

VĀGNERS

Man negribas vairs ne pie miera doties,

Ar jums tik mācīti runājoties;

Bet rīt kā pirmā lieldienā

Man šis tas jums vēl jājautā.

Ar skubu garām studijām es nodevos,

Gan zinu daudz, bet visu zināt gribētos.

(Aiziet.)

FAUSTS

Kā tādam visas cerības nau liekas,

Kas mūžam ikdienībā smok,

Ar kārību pēc zelta rok

Un priecīgs ir, kad atrod sliekas!

Kā tādu balsi panes gaiss,

Kurš garu parādību skatīja?

Bet šoreiz man tev paldies jāsaka,

Tu zemes bērnu visutukšākais:

Tavs nāciens mani izmisumā glāba,

Kurš prātus man jau grābtin grāba.

Ak, es pret parādības milzumu

Kā sīku punduri sevi sajūtu!

Es, dievam līdzīgais, kas sevi šķita

Jau staigājam kā mūža patiesībā,

No kura smagais pīšļu tērpums krita,

Kas sevi bauda debess apskaidrībā;

Es vairāk nekā ķerubs, kura griba

Jau cēlās dabas dzīslās ritēt brīvi

Un radot baudīt līdzi dievu dzīvi, —

Kā man šī pārgalvība jācieš sīvi!

Viens pērkons vārds — un mani spēki ģiba.

Tev līdzi būt ir pārgalvīga griba.

Gan spēju tevi pievilkt klāt,

Bet ne uz vietas valdzināt.

Tik lielu sevi sajutu!

Tu mani atbaidīji bargi;

Man jānes tāļāk zemes vārgi.

Kas sacīs man, no kā man jāsargās?

Vai viņai dziņai lai es klausu?

Ak, mūsu darbi, mūsu ciešanas

Tik dara dzīves gaitu gausu.

Viscēlākam, ko gara spēki sniedza,

Tik svešas vielas klātu sliedza;

Ja mēs šīs saules labu panācām,

Mēs labāko par māņiem dēvējām.

Kas dzīvi deva mums, tās cēlās jūsmas

Drīz stingst un mirst iekš pasauls drūzmas.

Ja citkārt fantāzijai pārdrošībā

Vēl vaļas netika ne bezgalībā,

Tad tagad mazas telpas viņai tiek,

Kad laime laiku strāvā sīk un siek.

Tev rūpes viešas dziļi sirdī

Un smelgu sāpēs tevi tirdī;

Tev miera nau, tās tvīkst un sveļ,

Un simtējādos veidos dzeļ:

Drīz tavā mājā, saimē parādās,

Drīz uguns — ūdens briesmās, slimībās;

Kur briesmu nau, tev tomēr jābaidās,

Par to, kas nezūd, mūžam jāzūdās.

Es dziļi jūtu — nevis dieviem līdzinos!

Es līdzīgs tārpam zemes putekļos,

Kam pīšļos vārgā dzīve vīst,

Zem ceļinieka kājām šķīst.

Vai nava pīšļi, kas šo augsto sienu,

Ar simtiem plauktu, manim šaurina,

Tie tūkstots lūžņāju, kas mūža dienu

Še kodu valstī mani slodzīja?

Vai še lai meklēju, kā manim trūkst?

Lai lasu tūkstots grāmatās,

Ka cilvēks mūžam mokās šūkst,

Tik retais laimīgs gadījās? —

Ko, tukšais ģinden, tavas ņirgas saka?

Ka tavas smadzenes ar sajaucās,

Ka gaismu meklēja un tumsā smaka,

Pēc patiesības traucot, maldījās!

Jūs, instrumenti, mani smējāt,

Jūs, rati, valces, turbīnas:

Pie vārtiem stāvu, jūs man atslēgas,

Bet vārtus vaļā slēgt jūs neiespējat.

Pat gaišā dienā noslēpumos tīta,

Sev daba neļauj noraut plīvuri,

Ja tā grib palikt nepazīta,

Tev nelīdzēs nekādi līdzekļi.

Ko man jūs derat, vecie rīki?

Mans tēvs jūs lietoja, nu stāvat dīki.

Jūs, ruļļi, ļaujat kvēpiem sevi segt,

Kopš pie šī pulta sāka lampa degt.

Tos lūžņus būtu labāk izšķērdis,

Ne, viņiem apkrāvies, sev elpu žņaugtu!

Ko tu no saviem tēviem mantojis,

Tev jāiegūst, lai to par savu sauktu;

Ko nelieto, tā nasta paliek grūta,

Tik acumirkļa spēks mums lietojamo sūta.

Bet ko mans skats pie viņas vietas saistās?

Ar burvju varu valdzina viņš trauks;

Viss top ap mani gaišs, un visums laistās,

Kā mēness staros drūmais mežs un lauks.

Tu, fiola, es tevi sveicinu,

Ar bijību es tevi noņemu!

Es tevī cienu pētītāju garu.

Tu maigo miega sulu kopojums,

Tu visu nāves spēku izvirums,

Nāc rādi tavam kungam savu varu!

Es redzu tevi — manas sāpes rimst,

Es tveru tevi — straujās dziņas ļimst,

Pa mazam gara paisums dzelmē slīd.

Uz jūru tāli projām mani raida,

Jau viņas spoguls man pie kājām spīd —

Un jaunos krastos jauna diena gaida.

Šurp uguns rati laižas cēli!

Es gatavs jau! Es jūtu kvēli,

Lai jaunās gaitās augšup lidotu

Uz jaunu sfēru skaidru centību.

Šī dievu laimība, šis augstais darbs!

Tu pelnī to, tu nesen zemots tārps!

Jā, atstāj labprāti un brīvi

Šīs maigās zemes saules dzīvi!

Ņem pārdrošību vārtus vaļā slēgt,

No kuriem katris rauga bēgtin bēgt!

Še laiks caur darbiem pierādīt,

Ka vīra spēks līdz dieviem triecas!

Prieks tumšās pekles baiļu nepazīst,

Kurp gars tik iedomātās mokas triecas!

Uz viņu izeju ar varu cīsties,

Kur dzīvās ugunīs tu sevi šķīsties;

Tam visam līksmā prātā pretim steigties,

Caur briesmām cauri iznīcībā beigties!

Nāc tagad, kristāldzidrais dzerams trauks,

Kas vecā segā biji paslēpies,

Daudz ilgos gados tu man aizmirsies!

Tu tēvutēvu spožo dzīru draugs,

Tu drūmos vaigus viesiem līksmināji,

Kad viņus rindā sveikdams apstaigāji.

Šis daudzo gleznu lepnais greznojums

Un baudītāju jautrais pienākums

Tos apdziedāt un izdzert tevi sausu —

Ved prātā dažu seno dienu kausu.

Es tagad tevi biedriem nesniegšu;

Es tavu slavu pantos neteikšu;

Šīs sulas dzērums spēkus drīzi veic.

Mans kauss, tu pildīts jau ar brūno dziru,

Šīs pēdējs malks, ko pats es viru,

Ar ko no miesām dvēsli šķiru,

Lai svinīgi man rīta gaismu sveic!

(Viņš pieliek ģifts kausu pie mutes.)

(Zvanu skaņas un kora dziesmas.)

EŅĢEĻU KORIS

Kristus jau cēlās!

Tiem, kuri grimuši,

Vājībās dzimuši, —

Slogs no tiem vēlās.

FAUSTS

Kā zvani rūc un skaļi skan,

Ar varu glāzi velk no mutes man!

Vai dobji torņa pulksteņi jau junda,

Ka nāca lielās dienas pirmā stunda?

Vai, kori, dziedat mieru tiem, kas noskuma?

Kā nāves naktī eņģeļi reiz dziedāja,

Kad jauno derību tie vēstīja?

SIEVU KORIS

Zāles mēs šķinām

Viņam vissmaršīgās,

Kas viņu ņēmis mums?

Kur mūsu cerējums?

EŅĢEĻU KORIS

Kristus jau cēlās!

FAUSTS

Ko meklējat jūs putekļos pie manis,

Jūs maigās, dziļās debess noskaņas?

Kur mīksti cilvēki, !ai viļņo jūsu zvanis!

Es vēsti dzirdu gan, bet ticēt nespēju,

Mīl ticība visvairāk brīnumu.

Līdz viņām sfērām nedrīstu es sniegties,

No kurām saldā ziņa atnāca,

Bet, jau no bērnības man parasta,

Liedz skaņa šī pret dzīvību man ziegties;

Kad citkārt sabatsvētums zemi sedza,

Man sirdi debess mīla dedza,

Un saldus noslēpumus zvans man pauda,

Un karsti dievu lūgt man bija bauda.

Tad maigas ilgas krūtīs nenorima

Pa plašiem laukiem, zaļiem mežiem klīst,

Pār vaigiem karstas asaras man līst,

Es jutu, jauna pasaule man dzima.

No jūsu dziesmas mostas atmiņā

Man ziedons tāļā, jaukā bērnībā;

Nāk senās dienas, mani mīļi skauj

Un soli pēdējo man neatļauj.

Ak, saldā debess dziesma, tāļāk skani!

Sirds mīksta top, tu dzīvei atdod mani!

MĀCEKĻU KORIS

ENĢEĻU KORIS

Aiz pilsētas vārtiem

V i s v i s ā d i  ļ a u d i s  iet pastaigāties.

DAŽI AMATNIEKU ZEĻĻI

Kurp iesat pa to taciņu?

CITI

Uz medinieku namiņu.

PIRMĒJIE

Un mēs uz dzimām gribam iet.

KĀDS AMATNIEKA ZELLIS

Uz upes muižu jaukāk būs, man šķiet.

OTRAIS

Bet ceļš ir slikts uz turieni.

OTRĒJIE

Un tu kur paliksi?

TREŠAIS

Es iešu, kur tie citi iet.

CETURTAIS

Vissmalkāk Kalna ciemā, dieva vārds!

Tur glītas meitas, alus gārds

Un pirmās šķiras kaušanās, es saku

PIEKTAIS

Tu pārgalvi, vai nerimsies?

Vai trešo reizi tevim āda niez?

Es turpu neeimu, man tur par traku.

KALPONE

Nē, nē! Man jābūt mājās, vesela!

OTRĀ

Lūk, tur viņš stāv, kurp tu tā skriedama?

PIRMĀ

Bet kas tad manim tiek no viņa?

Viņš tik pie taviem sāniem iet,

Tik tevi vedina viņš diet.

Gar taviem priekiem kāda man tur ziņa?

OTRĀ

Bet sproggalvīts jau teicās līdzi būt,

Un tas priekš tevis taču jūt.

STUDENTS

Edz, brašas meitas, tek kā paipaliņas,

Nāc, brāli, pavadīsim viņas.

Kad ir tik alus, pīpe, tabaka

Un koša meita, ko vēl labāka?

PILSOŅU MEITA

Nu paskat tādus zeņķus vien!

Vai tā nu nava kauna lieta?

Tiem smalkā sabiedrībā būtu vieta

Un, lūk, tie tādām pakaļ skrien.

OTRAIS STUDENTS

(Uz pirmo.)

Jel pagaid', ko mēs skrienam tā kā dzīti?

Tur divi skuķi nāk, lūk, cik tie glīti!

Tā viena dzīvo manim netālu,

To meiteni es labprāt ieraugu,

Lai viņas lēniem soļiem pienāk klātu,

Tās paņems līdzi mūs ar mīļu prātu.

PIRMAIS

Nē, brāl! Es labāk esmu brīvībā.

Nāc aši, ka mums medījums tiek rokās.

Kas istabas prot izpost sestdienā,

Tai svētdien puisi apglaust arī sokas.

PILSONIS

Nē, jaunais birģermeistars manim netīkas!

Kopš amatā, tam lielas iedomas!

Ko viņš priekš pilsētas gan dara?

Vai netiek ļaunāk katru dien'?

Mums tikai klausīt, viņam jau tā vara,

Un maksāt, vairāk maksāt tik arvien.

NABAGS

(Dzied.)

Cienkungi, kundzes laipniem smaidiem,

Kas jūs tik jauki tērpušies,

Ak, klausaties uz maniem vaidiem,

Vai sirds jums neiežēlosies?

Ak, neļaujat man gausties lieki;

Tik tas ir laimīgs, kas var dot.

Šo dienu katram savi prieki, —

Mans prieks, kad vēders maizi rod.

CITS PILSONIS

Tik mīļš man nau nekas pa svētdienām

Kā gudri triekt par briesmām un par kariem,

Kad tāļi turkos, tur aiz robežām,

Tie ļaudis kaujas lieliem bariem.

Pie loga atsēdies, dzer glāzīti,

Pa upi kuģi lēni slīd uz ostu;

Tad vakarā nāc mājās priecīgi

Un svēts mieru, sodi kara postu.

TRESAIS PILSONIS

Pa manim, kaimiņ, lai tā notiekas!

Lai tie vai kaklus nolaužas

Jeb vai uz pašas galvas stājas,

Kad tik pa vecam paliek viss še mājās!

VECENE

(Uz pilsoņu meitām.)

Vai redzi, jaunkundzes! Kā uzcirtušās!

Nu, kā lai neiemīlas brūtgāni? —

Ko jūs tik lepnas? Paskati!

Jo man būs jāgādā, ko jūs sev vēlējušās.

PILSOŅU MEITA

Nāc, Agate! Mums vajag sargāties

Ar tādām burvēm kopā rādīties!

Pa jaungadu, kad taisni pusnakts bija,

Tā brūtgānu man skaidri parādīja.

OTRĀ

Man viņa to rādija spogulī:

Es ieskatījos staltā kareivī,

Nu tik pēc viņa acis apkārt raidu,

Bet vēl es viņa nesagaidu.

ZALDĀTI

(Dzied.)

(Zaltdāti noiet.)

F a u s t s  u n  V ā g n e r s.

FAUSTS

Jau strautiņi čalo no ledus brīvi

Caur ziedoņa smaidiem dzīvība modās;

Pa ielejām zaļo un cerība rodas!

Un vecene ziema, apnīkstot dzīvi,

Uz kalniem un gravām atpakaļ dodas.

Gan nespēka dusmās tā tiecas brāzt

Pār zaļajām pļavām vēl krusas šalti;

Bet saulīte steidzas tās valstību gāzt

Un necieš, ka spīd kaut kur vēl sniegbalti.

Tā visu veido un dzīvību raisa,

Kas ziedonim tūkstošām krāsu tā maisa;

Bet ziedi vēl pilnam nau plaukuši,

To vietā tai puškoti cilvēki.

Jel pagriezies nu uz šo pakalnu,

Tur noskaties lejā uz pilsētu,

Kā visi tur raibā ņudzeklī jaucas,

Iz biezajiem, mitrajiem mūriem tie spraucas,

Ikkatris šodien puškoties traucas;

Tie svin, ka tas Kungs ir uzcēlies,

Jo paši tie līdzi modušies

Un steigusies atstāt smacīgās telpas,

Kur viņi pie vienmuļa amata

Zem zemajiem griestiem slāpa bez elpas;

No netīru ielu šauruma,

No baznīcu drūmā tumšuma

Tie atspirgst pie saulītes spožuma.

Skat vien, cik ātri ļautiņu bari

Pa dārziem un laukiem izdalās;

Cik upe vien stiepjas plati un gari,

Pa viņu laiviņas jautri šūpojas;

No krastmalas pēdējā atšķiras

Tik pilna, ka tikko pār ūdeni paceļas mala.

Un pat uz kalna tāļajā gala

Vēl krāsainas drēbes redzamas.

No sādžas atskan prieka balss jo skaļa,

Kā pašās debesīs tur līksmojas,

Pie priekiem lieli, mazi piedalās:

Še cilvēks esmu es, še tādam būt man vaļa.

VĀGNERS

Ar jums tā kopā visur staigāt ietu,

Jo tas man, doktor, lielais gods un prieks;

Bet viens es nenāktu gan uz šo vietu,

Es visam prastam esmu ienaidnieks.

Pret čīgošanu šo un kliegšanu

Es sajūtu bezgala riebumu;

Tie maļas, it kā velns tos dīdītu,

Un sauc par dziesmām to un līksmību.

ZEMNIEKI

(Liepas pavēnī dejo un dzied.)

Uz deju puisēns taisījās;

VECIS ZEMNIEKS

Kungs dakter, tas no jums ir koši,

Ka jūs mūs šodien neapsmādējat;

Tāds mācīts kungs! Vai nu nau pārsteidzoši?

Un pie mums, prastiem ļaudīm, atnākat.

Tad ņemat še to brango alus kausu,

Ko mēs ar svaigo dziru piepildām.

No viņa uzdzeram jums «dieva gausu»;

Bet ne vien slāpes dzēst jums novēlam:

Nē, cik vien iekšā še ir pilienui

Tik daudz lai dievs jums piešķir dieniņu!

FAUSTS

Es dzeru to uz jūsu veselību,

Par visu saku daudzreiz pateicību.

(Ļaudis salasās ap viņu.)

VECIS ZEMNIEKS

Patiesi labi, ka jūs atnācāt

Reiz ar uz mūsu prieku dienu,

Jo bēdu laikos jūs arvienu

Tik mīļi par mums gādājāt!

Dažs labs vēl tagad vesels dzīvo,

Ko jūsu tēvs reiz paglāba,

Kad to no drudža guļas izcēla

Un apspieda šo sērgu sīvo.

Jūs arī, toreiz vēl it pajauns virs,

Vai visos slimo namos iekšā bijāt,

No turienes cik līķu izvadījāt,

Bet pats jūs palikāt no sērgas tīrs.

Priekš mums jūs daudz ko izcietāt, paties'!

Kas citiem palīdz, to jau paglābj dievs!

VISI

Lai dievs jūs ilgi uztur veselu

Par sargu mums un glābēju!

FAUSTS

Tur augšā — tam tik nākas gods,

No viņa vien tiek glābiņš dots.

(Iet ar Vāgneru tālāk.)

VĀGNERS

Kas tevim, lielais vīrs, nau jāsajūt,

Kad pūlis tevim tādu cienu rāda!

Cik visai laimīgam tam vajag būt,

Kam gara darbs tik lielu slavu gādā!

Tēvs dēlam rāda tevi, garām ejot,

Tie visi prasa, spiežas vienā blindā

Un piepeši beidz spēlēt, dejot;

Tev tuvu pienākot, tie sastāj rinda,

Un, cepurēm pa gaisu skrejot,

Daudz netrūkst, un tie ceļos nokristu,

Kā saņemdami svēto mielastu.

FAUSTS

Līdz viņam akmenim vēl vienu paņēmienu!

Tad varam atpūzdamies laiku kavēt.

Tur domās sēdēju es dažu dienu

Un ņēmos karsti dievu lūgt un gavēt.

Es cerēju tad stiprā ticībā,

Ka manas asaras un gaudas veiktu

Tur viņu debess augstībā,

Lai tas šo nikno mēri beigtu.

Un pūļa uzslava, ko tu še dzirdi,

Man ausīs skan kā izsmieklis,

Kaut lasītu tu dziļi manim sirdī,

Cik maz to tēvs un dēls ir pelnījis.

Mans tēvs bij vīrs ar saviem tikumiem,

Bet dabu tas ar viņas likumiem,

Kaut arī cītīgi to pētīja,

Tik visai savādi vēl saprata.

Viņš, devies biedrībā ar adeptiem,

Pa melno ķēķi strādāja,

Un tur pēc garu gariem receptiem

Tas zāles kopā maisīja.

Pie lauvas sarkanā kā precinieka sēja

Tur lilju siltā peldū laulībā,

No viena trauka otrā abus lēja,

Kā kāzu gultā, uguns karstuma;

Un beigās raibās krāsās vizoša

Tad glāzē jaunā karaliene atspulgojās.

Tās bija zāles, — slimie apmira,

Kas zin, vai viens jel veseļojās?

Tā mūsu sabrūvētā elles dzira

Šī apgabala kalnos, ielejas

Daudz niknāki par mēri plosījās.

Vai tūkstoši no manām zālēm mira —

Un manim tagad jāskata,

Ka drošos slepkavus vēl godina.

VĀGNERS

Kas jums tur daudz ko jābēdājas?

Vai krietnis vīrs jau diezgan nedara,

Kad tas pie mākslas, ko tam uzdeva,

Tik uzcītīgi klātu stājas?

Kas tēvu cienī jau no jaunības,

Tas mācīties no viņa nenoliegsies;

Kas, būdams vīrs, pats vairo zinības,

Tā dēls pēc mērķa augstāka vēl sniegsies.

FAUSTS

Ak, laimīgs tas, kas vēl nau beidzis cerēt

Iz viņas maldu jūras augšām tikt!

Ko nezinām, tas īsti spētu derēt,

Kas pazīstams, to nezinām kur likt.

Bet. lai šī jaukā acumirkļa baudu

Mēs neapēnojam ar skumju jaudu!

Lūk, tur, kā vakarsaule izlej zeltu

Pār viņam mājām zaļās ielejās.

Tā grimst un izzūd, diena nobeidzas,

Prom viņa steidz, lai jaunu dzīvi celtu.

Kaut spārni būtu man! — Es nerimtu,

Tai līdzi, vienmēr līdzi lidotu!

Es redzētu, ka mūža blāzma staro,

Ka zeme man zem kājām klusa kļūsti

Ka lejas dus un kalni liesmās garo,

Un sudrabupe zelta viļņiem plūst.

Un manā gaitā — dievišķi tā strauja —

Tad mani nekavētu kalni, klints nn krauja,

Līdz kamēr jūra — saules siltos krastos —

Kā brīnums maņu acu priekšā rastos.

Jau beigas, liekas, dieve jūrā grimst,

Bet manī atkal jauna dziņa dzimst,

Es viņas mūža gaismā steidzos iekšā,

Aiz manis nakts, un diena. manā priekšā,

Par mani debess, viļņi man zem kājām.

Bet jaukais sapnis gaist, jau saule riet.

Ak, mūsu miesas ir par vājām

Ar gara spārniem līdzi gaisā skriet.

Bet ilga tevim iedzimta,

Tā augšup doties cilā tavu sirdi

Kad cīruli tu skaļi dziedam dzirdi

Pār tevi zilā debess plašumā,

Kad pāri stāviem priežu augstumiem

Ar plašiem spārniem ērglis lidinājas

Un pāri laukiem, pāri ezeriem

Steidz dzērvju bari meklēt savas mājas.

VĀGNERS

Cik untumains es arī dažreiz biju,

Bet tādas dziņas nekad nemanīju.

Tik mūžam laukus skatīt apniktu;

Es putnam viņa spārnus neskaužu.

Kas gluži cits, kad gara prieki smaida,

No grāmatas uz grāmatu mūs raida!

Cik jauki ziemas vakari tad ir,

Kā līksma dzīve visas miesas silda!

Un, ak! — ja retu pergamentu vaļā šķir,

Tad it kā debess laime sirdi pilda.

FAUSTS

Tev dots tik vienu dziņu samanīt;

Tu laimīgs, nepazīdams otrās varu!

Ak, manās krūtīs divas dvēsles mīt,

Un viena ved ar otru sīvu karu;

Pie zemes viena kaisli pieķeras

Un mīļo pasauli un viņas dzīvi;

No pīšļiem otra spēji paceļas,

Kur zvaigžņu sfērās gari mājo brīvi.

Ak, gari, ja jūs augšā esat,

Starp debesīm un zemi lidojat,

No zelta mākoņiem tad nokāpjat

Un mani prom uz jaunu dzīvi nesat!

Jā. kad jel burvju mētelis man būtu,

Kas svešās zemēs mani pārceltu,

Par visiem dārgumiem to nedotu,

Lai- man vai karaļpurpurs solīts kļūtu.

VĀGNERS

Ak, nesauc pēc šī pazīstamā bara,

Kas tvaiku strāvā apkārt tevim griežas,

No visām pusēm virsū spiežas

Un ļaudīm daudzkārtīgas raizes dara.

No ziemeļiem tu jūti aukstu pūsmu,

Ka tev, kā asām bultām dzeltam, salst;

No rītiem viņi nāk ar sausu vēju grūsmu,

Un tevim krūtīs plaušas kalst;

No dienvidiem — tie dveš iz tuksnešiem,

Ar karstu svelmi visu izdedzina,

No vakariem — kaut arī atveldzina,

Tad? plūdus raida pāri tīrumiem.

Mums paklausīgi, ātri steidz tie klātu,

Lai posta tīklos tad mūs valdzinātu,

Tie teicas pašas debess sūtīti

Un melo, smaidot it kā eņģeļi.

Bet iesim! Vakars jau ir apmeties,

Top vēsi, un pār zemi migla klājas!

Cik patīkami sēdēt mājās.

Bet ko jūs stāvat tā un brīnaties?

Kas krēslā saista jūsu vērību?

FAUSTS

Lūk, melnais suns, kas tek pa laukumu!

VĀGNERS

Es redzu gan, bet kas tad mums tur bēdas?

FAUSTS

Vai neko sevišķu tu nemani?

VĀGNERS

Es redzu vienkārši tik pūdeli,

Kas meklē sava kunga pēdas.

FAUSTS

Skat, kā viņš lenkdams lokā ap mums skrien

Un tuvāk pienāk, tuvāk tik arvien.

Ja nemaldos, tur uguns švītra spīd,

Kas viņa tekai visur pakaļ slīd.

VĀGNERS

Es varu izšķirt tikai melnu suni;

Jums laikam acis kļūdās ar to guni.

FAUSTS

Man šķiet, viņš savelk maģiski un klusi

Visapkārt cilpas, lai mūs saistītu.

VĀGNERS

Es redzu skraidām to pa vienu, otru pusi,

Kā nemierā, kad nerod saimnieku.

FAUSTS

Loks šaurāks top, viņš klātu nāk!

VĀGNERS

Vai redzi pats, ka suns, kur te nu spoki!

Viņš lumstās klāt, kā daždien suņi māk,

Uz zemi gulstas, lec, — viss suņa joki!

FAUSTS

Nāc šurpu, pūdeli, mums līdzi tec!

VĀGNERS

Kāds jocīgs lopiņš, kā viņš lec!

Vai ej, vai stāvi, viņš pie tevis sienas,

Kad uzrunā, tad tūdaļ augšup slienas;

Tik nomet ko, viņš pienes to tūlīt,

Pēc koka ūdenī to vari dzīt.

FAUSTS

Tev taisnība; es arī nerodu

No gara še nekā, tik dresūru.

VĀGNERS

Uz suni, zināms, krietni audzinātu,

I mācīts vīrs var turēt labu prātu.

Viņš pelna, ka tu viņu pieņēmis;

Kāds students to būs laikam mācījis.

(Viņi ieiet pilsētas vārtos.)

Studiju istaba

F a u s t s ienāk ar p ū d e l i.

FAUSTS

(Pūdelis skraida nemierīgi šurp un turp.)

Vai nebūsi mierīgs tu, pūdel, ko skraidi?

Un durvju slieksni tā apošņā?

Liecies aiz krāsns, ko tu vēl gaidi —

Tur vari tu dusēt mīkstākā spilvenā.

Tu laukā uz ceļa, mums līdzi skriedams,

Mums kavēji laiku lēkdams un riedams

Un tagad par viesi vari še palikties,

Tik rātni un klusi kā tāds arī uzvedies.

(Pūdelis arvien nemierīgāks.)

Neņurdi, pūdel, kad svētas jausmības tver

Dvēseli man un caur krūtīm man lejas,

Tavas kustoņa skaņas ne visai še der,

Mēs raduši esam, ka cilvēki smejas

Par visu, ko viņi tik nesajēdz,

Ka viņi visu jauku un labu,

Kas viņiem par augstu ir, nopaļāt mēdz;

Vai suns ar grib izrādīt cilvēka dabu?

Bet, akl — kā spirdzinošais miers jau nīkst,

Un jausmība vairs neveldzina krūti;

Kamdēļ tik ātri dzīvais avots sīkst

Un tu no jauna slāpes jūti?

Es manīju daudzreiz tā sirdi spiežam, —

Bet lai šo trūkumu mēs novēršam,

Uz debesīm mēs savas acis griežam,

Pēc parādības tur mēs meklējam.

Un kur gan jaukāki vēl liesmo tā

Nekā še, svētā Jaunā derībā?

Gars mani dzen, lai palūkoju

Es viņas grieķu pirmtekstā

Un mīļā tēvu valodā

Tad oriģinālu pārtulkoju.

(Viņš atšķir lielu grāmatu un taisās sākt.)

Stāv rakstīts: «V ā r d s  bij sākumā!»

Še stomos jaul — kā lai es tāļāk tieku?

Vai lai uz  V ā r d u  tādu svaru lieku?

Kā citādi to izteikt jādomā.

Ja es no gara īsti tieku pacilāts, —

Tad rakstīts stāv, ka sākumā bij P r ā t s.

Bet pārdomā vēl labi iesākumu,

Ka neizdari misējumu!

Vai P r ā t s ir tas, kas cēla pasauls ēku?

Vai sākumā lai labāk neliek S p ē k u?

Bet, pirms vēl spalva rindu rakstīt sāk,

No jauna manim šaubas nāk...

Man palīdz gars, es redzu padomu:

Un «sākumā bij D a r b s», es rakstīšu!

(Pūdelis rej un kauc.)

Kad gribi še istabā palikties,

Pūdeli, mierīgi izturies!

Ja tu vēl riesi, ja tu vēl kauksi,

Nopietnu darbu manim jauksi,

Es tevi ilgāk še neciešu!

Vai nu es — vai tu?

Viens lai atstāj šo istabu!

Ne labprāt kā saimnieks izraidu viesi;

Bet durvis jau vaļā, ja neklausi, iesi –

Bet ko es redzu? — Kas tad tas?

Vai tikai neviļ mani skati?

Tas izliekas tīri pēc burvības.

Ka stiepjas mans pūdelis gari un plati!

Viņš izceļas augdams augumā,

Vairs nau nemaz suņa izskatā!

Tik liels jau kā nīlzirgs! Lūk, kādu ķēmu

Uz mājām es sevim līdzi ņēmu!

Griež zobus, un acis deg liesmaini!

A, tu man vaļā vis netiksi!

Priekš tāda puselles dzimuma

Der Zālamana atslēga.

GARI

(Ejā.)

FAUSTS

Kā nezvēru novērst, es vārdus zinu;

Lai četrus elementus pirms minu:

Dabu kas neizprot,

Kas nevar izskaidrot,

Kā viņas vara

Rada un dara,

Tam garu valstība

Mūžam nau padota.

Neslēpjas zvērā

Visi šie četrēji.

Mierīgi guļ viņš un neņem to vērā;

Vēl viņš nau ievainots sāpīgi.

Vai tu vēl gaidi?

Būs jālieto citādi spaidi.

(Tura krusta zīmi priekšā.)

Jau nezvēram saceļas sarainie mati.

Aiz krāsns, visšausmīgāk pieaugot,

Viņš ziloņa lielumā kļūst,

Vai visu telpu jau ieņemot,

Tas vēršas un miglā plūst.

Vai tu gribi līdz griestiem sniegties?

Tev zemē pie manām kājām būs liekties!

Par velti es nedraudu tevim, šķelmi,

Es tvīcēšu tevi ar svētuguns svelmi!

Negaidi

Trīskārtīgi kvēlošo uguni!

Nelūko

No manām mākslām visstiprāko!

(M e f i s t o f e l s, miglai zūdot, iznāk iz aizkrāsns ka ceļojošs sholasts.)

MEFISTOFELS

Kam troksni celt? Kas jums par vajadzību?

FAUSTS

Skat vien, no pūdeļa kas izlobās!

Kāds sholasts? Vai par to nau jāsmejas!

MEFISTOFELS

Es kungam saku savu padevību!

Jūs mani tiešām krietni sviedrējāt!

FAUSTS

Kā tevi sauc?

MEFISTOFELS

Priekš tāda, kas jau vārdus visai nonicina,

Kas visu ārišķu no sevis attālina,

Tik vielu būtnē dziļi pētīt zina.

FAUSTS

Pie jums, jūs kungi, katris prot

No vārda jūsu būtni izburtot.

Kāds jūsu darbs, var sajēgt lēti,

Ja jūs par nelabajiem, meļiem apzīmēti.

Kas tu?

MEFISTOFELS

Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.

FAUSTS

Un kāds šis mīklas atminējums būtu?

MEFISTOFELS

Es esmu gars, kas visu liedz un peļ!

Un, tiešām, viss, kas rodas un kas zeļ,

Ir vērts, ka atkal nebūtībā grūtu.

Vislabāk, ja nekas ij nerastos.

Tā viss, ko saucat jūs par ļaunu,

Par postu, grēkiem un par kaunu, —

Ir īstais lauks, kur darbojos!

FAUSTS

Tu, daļa būdams, vesels stāvi še?

MEFISTOFELS

To teicu tevim pilnā patiesībā.

Tik cilvēks, sīkā nelgu pasaule,

Par visu turas drošā pārgalvībā.

Tās daļas daļa es, kas pirmāk visa bija,

Tās tumsas daļa, kas sev gaismu dzemdēja,

To lepno gaismu, kura, nakti mākdama,

Gandrīz vai valsti viņai nolaupīja.

Bet velti, — cik pēc tā ar viņa rauga dzīties,

To miesas vienumēr pie sevis sien,

No miesām plūstot, daiļa miesās vien,

Tai miesas smagums neļauj attīstīties:

Tā, ceru es, vairs ilgi nevilksies,

Un viņa līdz ar miesām bojā ies.

FAUSTS

Nu zinu tavu goda uzdevumu!

Tu maz ko iespēj postīt lielumā

Un ņemies tādēļ strādāt mazuma.

MEFISTOFELS

Maz gan ar to ir panākumu.

Šo nieku veikt, šo smieklu pasauli,

Kas nebūtībai pretim stājas,

Bij velti visi mani pūliņi,

Man vienmēr nelabi ar viņu klājās»

Ar viļņiem, aukām, tricēm, ugunsgrēku

Es neiespēju sagrauzt zemes ēku!

Ar lopu, ļaužu sugu es pavisam slēgā,

Tai piekļūt nezina nekādā jēgā.

Cik ar caur manu roku kapā krita,

Vis jaunas, svaigas asins dzīslās rita.

Vai trakam jātop! — mūžam iet šī gaita,

No gaisa, zemes, ūdens dziļuma

Dzimst dzīves dīglīši bez skaita,

No silta, auksta, sausa, velgana!

Tik uguni vēl sevim paglābu,

Bez tā nekas man īpašs nebūtu!

FAUSTS

Bet spēka strāvas mūžam možas

Bez gala rietēt neapnīkst,

Un veltos draudos un bez nožas

Tev saltā roka zemē slīkst!

Tu ērmots gars, kas dzimis peklē,

Ej sevim citu darbu meklē!

MEFISTOFELS

Tas tiešām labi jāpārdomā;

Par to vēl runāsim, es ņemšu omā!

Vai šoreiz varu atvadīties?

FAUSTS

Kas tev tur sevišķi vēl jāprasās?

Es mācījos ar tevi iepazīties;

Tu vari nākt, kad tevim patīkas.

Še logs, še durvis, še ar skurstenis,

Tur vari brīvi atstāt tu šo vietu.

MEFISTOFELS

Man jāatzīst, kāds sīciņš kavēklis

Man neatļauj, ka projām ietu —

Tas krusts, ko tu uz sliekšņa uzvilki.

FAUSTS

Vai lietuvēna krusts tur tevi savaldzina?

Tad, elles dēls, jel pasaki,

Kā iekļuvi? Kas tevi šurpu dzina?

Kā varēja tāds gars tā piekrāpties?

MEPISTOFELS

Lūk, jūs to krustu vāji uzvilkuši:

Tam āra stūri — tikai skataties —

Jūs esat drusku vaļā atstājusi.

FAUSTS

Tas laimīgs ķēriens, tiešām prieks!

Tu tagad būtu nu mans cietumnieks?

It nejauši tas atgadījies.

MEFISTOFELS

Kad pūdels ieskrēja, viņš nebij apskatījies;

Nu lieta rādās citāda,

Jo velnam aizkrustota izeja.

FAUSTS

Bet kādēļ tad tu neizej caur logu?

MEFISTOFELS

Mums, velniem, likums uzliek tādu slogu

Ka mums t u r jāiziet, kur nākuši;

Mēs nākot brīvi, ejot saistīti.

FAUSTS

Vai likumiem pat elle pārvaldīta?

Tas brangi, tad jau noslēgt varētu

Ar jums, jūs kungi, drošu līgumu?

MEFISTOFELS

Tā daļa, kura tevim apsolīta,

Tev pilnā mērā dota kļūs.

Bet neiet jau, ka to tik īsi beigtu,

Tas citā reizē jāpārrunā būs;

Bet šoreiz pazemīgi lūdzu jūs

Nu atlaist mani, lai es projām steigtu.

FAUSTS

Jel paliec drusku, kam tev jāsteidzas?

Mēs kādu vārdiņu vēl parunātu.

MEFISTOFELS

Laid tagad vien! — Es drīzi būšu klātu,

Tad vari jautāt, cik tev patīkas.

FAUSTS

Es neesmu pēc tevis medījis,

Tu pats jau līdi manos slastos.

Lai velnu tura, kas to noķēris!

Ne lēti vairs tāds atgadījums rastos.

MEFISTOFELS

Ja patiku ar to es tevim daru,

Tad drusku vēl pie tevis palikt varu.

Bet tad, lai laiks mums jautrāk paietu,

Ļauj, ka tev savas mākslas izrādu.

FAUSTS

Bet gādā ar, ka viņas jaukas būtu!

Ne visai labprāt garu laiku jūtu.

MEFISTOFELS

Mans draugs, šī īsā stundiņa

Daudz vairāk tavas jūtas saldīs

Kā visa vienmuļīgā gadskārta.

Ne tukšas ēnas tevi maldīs,

Kad maigi gari tavas acis lolos

Ar vizmu ainām mirdzošām

Un ausis tev ar skaņām burvīgām.

I tavai osmai, garšai iztikt solos

Un beidzot jūtām, visai vēlīgām.

Mēs visi kopā še, lai tūliņ sākam,

Mēs savas mākslas sen jau mākam!

(Garu koris sāk dziedāt.)

GARI

(Viņiem dziedot, Fausts pamazām ir iemidzis.)

MEFISTOFELS

Viņš guļ! Jūs mīļie, maigie zēni,

Jūs viņu miegā iedziedājāt lēni!

Man par šo koncertu jums jātencina.

Tu n'esi vīrs, kas velnu turēt zina!

Tam saldus sapņus priekšā tēlojat

Un maldu jūrā viņu greiadējat!

Bet, lai šī sliekšņa burvību es lauztu,

Man vajag žurku, kas šo krustu grauztu.

Nau ilgi jādairās ar pesteļiem,

Tur pagrab — viena sadzird jau iz bara.

Es, kam par pelēm, žurkām, rupučiem,

Par mušām, blaktīm, utīm, vara –

Es pavēlu tev, ka tu ārā nāktu

Un te šo slieksni apkrimst sāktu,

Tiklīdz kā elju nolieku —

Te tā jau klāt ar vienu lēcienu!

Tik ātri steidzies! — Zīme; lūk, še malā,

Laid zobus iekšā pašā krusta galā!

Vēl kodienu, tad arī pietiksies! —

Nu sapņo, Faust, līdz kamēr redzamies!

FAUSTS

(Atmozdamies no miega.)

Tad atkal cerība ir pievīluse?

Un garu parādība izzuduse.

Man sapnis velnu priekšā tēloja!

Iz istabas man pūdels izbēga.

F a u s t s u n  M e f i s t o f e l s.

FAUSTS

Tur klauvē? ... Iekšā! — Kas man atkal mieru jauc?

MEFISTOFELS

Tas es!

FAUSTS

MEFISTOFELS

Trešoreiz vēl sauc!

FAUSTS

Tad iekšā!

MEFISTOFELS

Mēs, cerams, satiksim! Es biedris labs tev būšu!

Jo, lai es aizdzītu tev nelādzīgo dūšu,

Kā smalkais kavalieris es še ieradies

Ar sarkansamta, zeltā šūtu uzvalku,

Pār pleciem stīva zīda mētels, galvu

Sedz manim cepure ar gaiļa spalvu,

Pie sāniem nesu garu, smailu zobenu —

Un tagad padomu tev dotu

Tik ātri tāpat ietērpties,

Lai tu, no saitēm vaļā raisījies,

Reiz brīvā dzīvē uzdzīvotu.

FAUSTS

Ko tas lai der? Ak, visos uzvalkos

Es zemes šaurās dzīves slogu jūtu.

Par vecu esmu, lai tik līksmotos,

Par jaunu, lai bez vēlēšanās būtu.

Ko zeme man spēj dot? Pēc kā vēl dzīties?

«Tev atsacīties būs! — tik atsacīties!»

Šī ir tā mūža dziesma, kura nevar rimt

Bez apstāšanās katram ausi dimt,

Kas visā dzīvē katru brītiņu

Mums priekšā ķērc ar balsi riebīgu.

Ar šausmām vien es pamostos no rīta,

Vai rūgtas asaras man gribas liet,

Kad jāredz man, ka diena nāk un iet:

Neviena vēlēšanās netiek piepildīta,

Kas iepriekš jau ikkatru prieka jausmu

Man māc ar ietiepīgu kritiku

Un nāvē možā gara darbību

Ar tūkstoš mēdītāju ķēmu. drausmu.

Kad nakts ar tumšiem spārniem zemi sedz,

Ar bailēm liekos savās cisās;

I tad man miera nau, — sirds iepriekš redz,

Ka baigos sapņos būs tai jāizmisas.

Tas dievs, kas dzīvi manās krūtīs rada,

Kas spēj līdz pamatiem to saviļņot,

Viņš visus manus spēkus vada,

Bet nevar tiem uz āru ceļu dot.

Tā dzīve apnīkst, man mans mūžs par nastu,-

Jo ātrāk vēlējos, lai nāvi rastu.

MEFISTOFELS

Un tomēr retam ir pie nāves patikas.

FAUSTS

Ak, laimīgs, ko pēc spožas uzvaras

Tā puško asiņainiem lauru kroņiem,

Ko, pārsteidzot pēc straujas dejas joņiem,

Tā rod pie mīļas meitiņas!

Ak, kad es augsto garu skatīju,

Kam pārņemts, satriekts nāvē neslīku!

MEFISTOFELS

Bet kas gan viņu nakt' pēc kausa ķēra —

Un tomēr brūno sulu neizdzēra?

FAUSTS

Tev spiegošana, liekas, lielais prieks?

MEFISTOFELS

Es zinu daudz, kaut neesmu viszinātnieks.

FAUSTS

Ja mani reiz iz izmisuma šausmām

Ar varu kādas skaņas izrāva,

Ja krūtīs bērnu dienu atmiņa

Man atmodās no viņu saldām pausmām,

Tad visu apberu ar lāstiem,

Kas dvēsli māņu tīklos valdzina!

Šai bēdu lejā viņu vilina

Ar maldu vizmām un ar glaimu stāstiem!

Jau iepriekš lādu augsto iedomību,

Ar kuru gars pats sevi apmānās!

Es lādu spožo maldu parādību

Kas prātiem kairinoši uzmācas!

Es lādu tukšos sapņu vizekļus

Par vārda nemirstību un par slavu!

Es lādu visu, ko vien nosaucam par savu,

Kā sievu, bērnus, mājas, tīrumus!

Es lādu mamonu un viņa naudu,

Kas drošos darbos ved mūs uzstāties

Vai — mudinot: uz laisku baudu —

Liek mīkstos spilvenos mums slaistīties!

Lāsts vīna sulai, kuru dzeram!

Un tevim, saldais mīlestības glāsts!

Lāsts visam, ko vien ticam, uz ko ceram!

Pār visu gļēvai pacietībai lāsts!

GARU KORIS

(Neredzami dzied.)

MEFISTOFELS

Beidz sāpēm nodoties! Kur vīra drosa?

Kam ļauj, ka viņas tev kā ērglis krūtis plosa?

Ar biedriem kopā, pat vissliktākiem,

Kā cilvēks jutīsies pie cilvēkiem.

Bet tās jau arī nau manas domas.

Tevi iejaukt prastajos salašņos.

Gan nau man nekādas lielas lomas,

Bet ja tu uzņemties vēlētos

Ar mani kopā dzīvi izbaudīt,

Es gatavs piederēt tevim tūlīt.

Kā biedris un ceļvedis

Es esmu tev klātu,

Un, ja izpildu tavu prātu,

Esmu tavs kalps, tavs sulainis!

FAUSTS

Un,kāda man tev jādod atmaksa?

MEFISTOFELS

Ko nu! Ar to tā steigties nevajga!

FAUSTS

Nē, nē! Es zinu velna egoista dabu,

Aiz līdzjutības tas vis labu

Tik lēti otram nedara.

Mums vajag lietu skaidri galā vest, —

Tāds kalps kā tu var mājām postu nest.

MEFISTOFELS

Es gribu š e i t a n tavā varā doties,

Bez miera, atdusas tev paklausīt;

Bet,  v i ņ ā  s a u l ē  atkal satiekoties,

Tev būs to pasu manim izpildīt.

FAUSTS

Maz bēdas man, kas viņā saulē gaida;

Ja reiz šī zeme pīšļos birst,

Vai cita vairs iz drupām nirst.

Tik šinī pasaulē man prieki smaida,

Šī saule vien pār manām sāpēm starus raida;

Ja reizi man no viņām jāšķiras,

Kas grib un var, lai notiekas.

Par to nekā es dzirdēt negribu,

Vai mīlēs tur un pazīs ienaidu,

Un vai tur sfēras viņās zvaigžņu malās

Ar apakšā un augšā dalās.

MEFISTOFELS

Ja tādi tevim uzskati,

Tad līgsim! — Šinīs dienās redzēsi

Ar prieku, kāda manas mākslas spēja.

Tev došu, ko neviens vēl neredzēja.

FAUSTS

Ko, nabags velns, tu vari dot?

Vai cilvēku un augstās dziņas viņa prātā

No tevim līdzīgiem kāds sajēgt prot?

Tev tikai barība, kas neiet sātā,

Un sarkans zelts tev, kas bez apstājas

Kā dzīvsudrabs iz rokām ritinās,

Tev laimes spēle, kura mūžam nedod laimi,

Un sievietes, kas, manim vēl pie krūts,

Jau citam skatus uzmet glaimi,

Tev gods, kas tikko debeslīksmās gūts,

Kā meteora spīdums zūd iz gaisa.

Dod augļus, kuri nevīst, pirms tos plūc,

Un kokus, kas ik dienas lapas raisa.

MEFISTOFELS

Par tādām prasībām man nau ko bīties.

Šās mantas visas lēti dabūsi.

Bet atnāks laiks, kad beigsi tāļāk dzīties

Un mīļā mierā baudīt gribēsi.

FAUSTS

Ja apmierināts reiz es laiski dusēt liktos,

Lai tūliņ pazaudēju cīniņu!

Ja tu ar glaimiem mani apmāktu,

Ka es pats sevim iepatiktos,

Ja miesas baudījums man garu veiktu:

Lai tā man diena pēdējā! Tā derēsim!

MEFISTOFELS

FAUSTS

Lai notiek tā.

Ja es uz acumirkļa teiktu:

Cik jauks tu esi, paliec vēl pie manis!

Tad vari mani saitēs siet,

Tad labprāt gribu bojā iet!

Lai atskan drūmi nāves zvanis,

Tad diezgan tu man kalpojis,

Lai rādītājs tad krīt, lai pulkstens stājas,

Man mūža cēliens pagājis!

MEFISTOFELS

Tik labi apdomā, velns visa iegādājas.

FAUSTS

Uz to tev arī pilna vaļa.

Ne vieglprātīgi derēt ielaidos;

Ja rimstu, tad par kalpu nododos,

Vai tev, vai citam, — kāda man tur daļa.

MEFISTOFELS

Vēl šovakar dos daktermielasts gadījumu,

Kā sulainim man pildīt pienākumu, —

Bet vēl ko! — Visi esam mirstīgi —

Kaut pāris vārdiņu man uzraksti.

FAUSTS

Tu, pedant, gribi, lai vēl rakstu dodu?

Vai nekad nepazini vīra godu?

Vai tevim diezgan nau no mana mutes vārda,

Kad tas uz mūža dienam mani sien?

Kad pasauls strāva visu grauj un ārda, —

Vai nelaužami būtu raksti vien?!

Bet mums reiz iemājo šī pārliecība;

Kas gan no viņas lēti atradis?

Tas laimīgais, kam sirdi uzticība,

Kaut ziedos visu, — vārdu izpildīs! —

Bet rakstīts pergaments ar zēģeli

Ir spoks, no kura visiem bailes.

Jau pamirst, vārds, pirms vēl to uzraksti, —

Mums āda, vaskis uzliek spailes. —

Ko ļaunais gars, no manis pieprasi?

Vai varu? marmoru? vai papīri?

Vai spalvu? kaltu? — Ko man izlietot?

Es tevim brīvi izvēlēties ļauju.

MEFISTOFELS

Tu tūliņ visu ņem par strauju!

Kam to tā pārspīlēti iztēlot!?

Man pietiek ar kaut kuru lapiņu.

Tu paraksties ar asins pilienu.

FAUSTS

Nu, ja tev tiešām vairāk nevajga.

Es ar šo ķēmošanos izdarīšu.

MEFISTOFELS

Ja, asins, — tā ir sula sevišķa.

FAUSTS

Tik nebaidies?, es vārdu nelauzīšu!

Tā mana cenšanās, viss spēks mans ira,

Ko tagad tevim apsolu.

Es pārāk daudz no sevis domāju;

Man piekrīt tikai tava šķira.

Viņš lielais gars reiz mani atraidīja,

Priek? manis daba aizslēdzās.

Man pārtrūkuse domu vīja,

Sen zinātne manim atriebās.

Bez atmaņas grimstot iekš baudību dzelmes,

Lai dzesējam degošu kaislību svelmes!

Lai brīnumi, kas vēl nau izpētīti,

Iz burvju audiem tiek mums vaļā tīti!

Lai gāžamies laikmetu šalkumā

Un rībošā gadību ritumā!

Lai dodamies sāpēs un baudās,

Un zūdībās, uzvarās,

Kas viena caur otru bez kārtības šaudās; —

Tik nerimu darbā vīrs parādās.

MEFISTOFELS

Es mēru nelieku, ne mērķi, kas jūs sietu,

No visa varat pabaudīt,

Ko, garām steidzot, spējat satvārstīt —

Kas vien jums patīk, lai jums labā ietu.

Bet nekaunaties, ņemat tik uz vietu!

FAUSTS

No priekiem runas nau, tu taču dzirdi!

Es gāžos reibonī un baudās — pilnās sāpju

Lai mīlot nīstu, — skumjās veldzu sirdi.

Šīs krūtis, brīvas zinātnības slāpju,

Vairs neraudzīšu sāpēm aizdarīt, —

Kas visai cilvēcei par daļu krīt,

Es sevī pašā gribu izbaudīt;

Kas augsts un dziļš, lai garā aptveru,

Tās laimi, nelaimi lai savās krūtīs leju,

Tā savu Es caur viņu izplešu

Un līdz ar viņu — galā bojā eju.

MEFISTOFELS

Tic' manim, kas cik gadu tūkstošu

Ir grauzis jau šo cieto garozu;

Dažs labs no šūpuļa līdz kapam kļuvis,

Bet veco raugu sagremot nau guvis!

Tu vari ticēt man, šī iespēja

Ir tikai dievam iedota!

Viņš mājo vienā mūza gaismā,

Mūs ieslēdzis viņš tumsas baismā,

Jums diena ir ar nakti biedrota.

FAUSTS

Bet es tā gribu!

MEFISTOFELS

To var uzklausīties!

Bet tikai viens man bailes dara,

Jo laiks ir īss un māksla gara.

Jūs varbūt ļaujaties no manis pamācīties?

Jums kopā ar kādu dzejnieku jāmetas.

Lai domām tas gaisos lidinās

Un visu labo tikumu balvas

Jums sakrauj uz jūsu goda — galvas:

Gan lauvas drošsirdību,

Gan brieža ātrumu,

Gan itālieša dedzību

Un ziemeļnieka izturību.

Lai viņš jums padomu ar uzmeklētu,

Kā taisnību ar viltu vienot spētu,

Un jums ar jauno dienu karstumu —

Pēc priekšraksta vēl iemīlēties liktu.

Es pats tādu kungu ar labprāt tiktu,

Par Mikrokosmu to nosauktu.

Kas esmu es, ja neiespējams būtu,

Ka dzīves vaiņagu. es sevim gūtu,

Pēc kura visi prāti dzinušies?

MEFISTOFELS

Tu galā esi tikai — kas tu esi.

Vai tūkstoš parūkas sev uzliecies,

Vai asu augstās ķēkatās pakāpies, —

Tu vienmēr paliec tikai, kas tu esi.

FAUSTS

Es jūtu, ka par velti neapnicis

Es zinātnības mantas sevi krāju,

Un, kad es galā visu pārdomāju —

No jauna neriet spēks, mans avots sicis;

Es ne par matu augstāk netieku,

Es bezgalību aizsniegt nespēju.

MEFISTOFELS

Mans labais kungs, jūs spriežat par to lietu,

Kā daždien cilvēki jau spriež;

Mums jāprāto, kā dzīve labāk ietu,

Pirms prieki muguru mums griež,

Pie joda! Ka tev pieder locekļi

Un galva, p ——, tu sajēgt vari!

Bet viss, ko baudot satveri,

Vai tas gan nepieder tev arī?

Nu, ja es sešus zirgus samaksāju,

Kas liedz to spēkus man par saviem saukt?

Kā varens vīrs es varu auļiem traukt,

It kā man būtu divi duči kāju.

Tik braši! Visu prātošanu beidz!

Un taisni pasaulē tik iekšā steidz?

Es saku: nerrs, kas prāto tik un gavē!

Tas ir kā lops uz sausas atmatas,

Ko ļaunais, riņķu riņķos vezdams, zavē,

Un apkārt jaukas zaļas ganības.

FAUSTS

Kā iesākt?

MEFISTOFELS

Tūliņ projām doties.

Kas šis par moku caurumu!?

Vai to par dzīvi kāds gan nosauktu,

Ar puikām līdzi pašam garlaikoties?

Laid, lai to dara resnie vēderi!

Vai n'esi diezgan tukšus salmus kūlis?

Vislabāko, ko zināt iespēji,

Jau nedrīkst dzirdēt zeņķu pūlis.

Klau, pašulaik viens gaņģī sadzirdams.

FAUSTS

To tagad pieņemt man nau iespējams,

MEFISTOFELS

Bet nabags puika laikam sen jau gaida,

Vai to bez padoma lai projām raida?

Dod savus svārkus man un cepuri,

Tā maska piederēs man vareni.

(Viņš pārģērbjas, apņemdams Fausta mēteli un uzlikdams galva viņa cepuri.)

Nu atļauj manai asprātībai vaļu!

Es beigšu jau par stundas ceturtdaļu.

Tu sataisies, bet nu tik neapsieci!

(Fausts aiziet.)

MEFISTOFELS

(Fausta garajos svarkos.)

Ņem zinātni un prātu nozaimo,

Šo cilvēcisku spēku augstāko!

Ar māņiem, kuri ņirb un spīguļo,

No melu gara sevi pievilt lieci,

Tad tu bez šaubām manos nagos tieci. —

Tam liktens deva garu, kas ar kāri,

Bez valda vienmēr laužas tāļāku

Un kas ar pārsteidzīgu dedzību

Pār visiem zemes priekiem tiecas pāri.

To gribu dzīves burzmā izvazāt

Un stiept caur seklu ikdienību;

Tam nost būs rauties, alkt. un lipt vis klāt!

Un, kairinājot viņa nesātību,

Lai saldi augļi tam priekš lūpām dietu;

Viņš velti slāpes dzesēt izlūgsies,

Un, ja ar nebūtu viņš velnam nodevies,

Viņš beidzot tomēr bojā ietu!

(K ā d s  s k o l n i e k s  nāk iekšā.)

SKOLNIEKS

Es še tik īsu laiku uzturos

Un nāku pie jums padevīgi,

Lai tādu vīru pazīt mācītos,

Par kuru visi runā godbijīgi.

MEFISTOFELS

Ar savu goddevību jūs man prieku darāt?

Kā mani — tādus daudz jūs sastapt varat

Vai citur mācības jau baudījāt?

SKOLNIEKS

Es lūdzu jūs, jel mani uzņemat!

Es visus pūliņus nesīšu droši,

Man dūšas daudz, arī naudas pietiekoši;

Manai mātei gan grūti bij panest šķiršanos;

Es labprāt ko krietnu še mācītos.

MEFISTOFELS

Nu tad jūs atraduši īsto vietu.

SKOLNIEKS

Taisnību sakot, labprāt atkal projām ietu:

Šo mūru un šo gaņģu spraugu

Ne acu galā neieraugu.

Tik. aplam šauri saspiestas šīs mājas,

Ne zaļumu tur redz, ne koku,

Un, kad vēl zālēs tur uz soliem smoku,

Man domas, visi prāti stājas.

MEFISTOFELS

Tas tik no ieraduma atkarās, —

Tā arī bērniņš mātes krūti

No iesākuma pieņem grūti,

Bet drīzi labprāt mielojas.

Pie zinātnības krūtīm jūs tāpat

Arvienu vairāk prieku radīsat.

SKOLNIEKS

Es viņai pieķertos ar mīļu prātu,

Tik sakat vien, kā tieku klātu?

MEFISTOFELS

Pirms tāļāk ejam, lūdzu, izvēlat, —

Ko studēsat, jo daudz ir fakultātu?

SKOLNIEKS

Es ļoti mācīts palikt gribētu,

Ar visu zemes, debess plašumu

Es labprāt vēlos iepazīties, —

Ar zinātnību un ar dabu.

MEFISTOFELS

Tur jūs sev ceļu izvēlējāt labu;

Tik nevajag pēc blakus lietām dzīties.

SKOLNIEKS

Tur esmu klāt ar dvēseli un miesu;

Bet, zināms, arī patiktos

Man jautri padzīvoties savu tiesu

Pa brīvām dienām vasars mēnešos.

MEFISTOFELS

Laiks ātri paiet; steidzat, ka to izlietotu, —

Bet laiku taupīt māca kārtība,

Mans mīļais draugs, es padomu jums dotu

Collegium logicum ņemt no sākuma.

Tur garu nodīda jums stingri

Un it kā spaidu klučos liek,

Ka turpmāk tas vairs ne tik vingri

Pa domu teku tāļāk tiek;

Lai krustiem un šķērsām tas nešaudās,

Kā maldu uguns, kas šur tur parādās.

Tad pamāca jūs gari un plaši,

Ka pat ar pie tā, ko zinājāt paši,

Kā ēst un dzert, nu ir jāgaida,

Pirms «Viens! Divi! Trīs!» sauc komanda.

Bet ir jau ar domu fabrikā

Tāpat kā daždien vēveru darbnīcā,

Kur viena pamina ceļ tūkstoš pavedienu,

Kur atspoles skraida bez apstājas

Un dzijas neredzami ritinās,

Pa tūkstošiem saistās uz vienu piesitienu.

Tur filozofs, — tas iekšā nāk

Un, ka tam tā jābūt, pierādīt sak!

Ka pirmais esot tā un otrais tā,

Un tādēļ trešais un ceturtais tā,

Un, ja pirmā un otrā nebūtu,

Tad ar trešo un ceturto nerastu

Še gudrību skolnieki visur nu pauž,

Bet neba tie tādēļ pasi jau auž.

Kas pūlas, lai dzīvnieku pazīt un aprakstīt jēgtu,

Tas nokauj to pirms un garu tā izraida,

Tad sagrieztās daļas gan rokās tas patura, —

Trūkst, diemžēl, garīgas saites, kas kopā tās slēgtu.

Encheiresin naturae — sauc to ķīmija,

Smejas par sevi un pate to nezina.

SKOLNIEKS

Jūsu runu tā īsti vis neapķeru.

MEFISTOFELS

Tas nākošās reizēs ies labāk, es ceru,

Ja mācāties visu reducēt

Un ar, kā pienākas, klasificēt.

SKOLNIEKS

Tas viss man prātus tik muļķiski jauc,

Ka galvā kā dzirnavu riteņi klaudz.

MEFISTOFELS

Pēc tam kā visu galveno lietu

Metafiziku ņemat uz vietu!

Tur jālūko, ka dziļdomīgi tver,

Kas cilvēku smadzenēm! nepieder;

Tā visu, kas galvā vai lien, vai ne,

Ar skanīgiem vārdiem apzīmē.

Bet visupirms šo pusgadu

Ieturat stingrāko kārtību!

Jums piecas stundas ir katru dien';

Līdz ar zvanu esat klasē arvien!

Tik iepriekš visu krietni samācaties,

Sev paragrāfus galvā iekaļaties,

Lai vēlāk jums acis atdarās,

Ka viņš saka tik to, kas jau grāmatās;

Bet pakaļ rakstat tik no visa spara,

It kā diktēts tiktu no svētā gara!

SKOLNIEKS

Nau vajdzīgs, ka jūs man to otrreiz sacītu!

Cik daudz tas derēt var, pats nojēgt spēju;

Ko melnu sev uz baita piezīmēju,

To droši mājās pārnesu.

MEFISTOFELS

Bet kādā fakultātē gribat iestāties?

SKOLNIEKS

Uz tiesu zinātni es nesajūtu dziņas.

MEFISTOFELS

To es gan varu domāties,

Es zinu, kas ir jātura no viņas.

Jo likumi un tiesības

Tā izplešas kā mūža slimības:

Ikkatrā dzimumā tas parādās no jauna

Un visur lēni viesties nevar rimt.

Tur prāts top bezprātīgs un labdarība ļauna!

Vai! ka par pēcnieku tev bija dzimt!

Par tiesībām, kas ar  m u m s dzimušas,

Par tām neviena nau, kas rūpējas.

SKOLNIEKS

Caur jums mans naids pret to vēl lielāks ceļas.

Ak, laimīgs tas, kas pamācību no jums smeļas

Gandrīz pie teoloģijas man tiktu stāties.

MEFISTOFELS

Man maldināt jūs netīkas.

Kas uz šo zinātnību attiecas, —

Tik grūti ir no ļauna ceļa izsargāties,

Tai tik daudz nāves zāles piejauktas,

Kas ir no labām tikko šķiramas.

Še tik viena domas klausīt — derēs lieti,

Tik skolotāja vārdus apzvērat!

Par visu — turaties pie vārdiem cieti!

Tad jūs pa drošiem vārtiem ieiesat

Uz tiešamības svētnīcu.

SKOLNIEKS

Bet tak pie vārdiem vajag jēdzienu.

MEFISTOFELS

Jā gan! Bet kam tik daudz tur jānomokās?

Jo kur ņau jēdzienu pie rokas,

Nāk tūdaļ vārds par palīgu.

Ar vārdiem var it labi izstrīdēties,

Uz vārdiem sistēmu var remt

Un vārdiem var tik jauki uzticēties,

No vārdiem nost ne krišļa nevar ņemt.

SKOLNIEKS

Ak, piedodat, ka jūs tā apgrūtinu,

Bet nevaru vēl jautāt beigt.

Vai negribētu jūs par medicīnu

Ar kādu pamācošu vaidu teikt?

Mans dievs! — trīs gadi paiet aši,

Un zinātnību arodi tik plaši.

Ja tikai aizrādījumu kāda dod,

Gan katris tad jau ceļu tālāk rod.

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Nu sausā runa manim apnikuse,

Būs jāizrāda velna īstā puse.

(Dikti.)

Jums medicīnas gani izprast nebūs grūti;

Jūs izstudējat cilvēku un dabas būti.

Lai galā ļautu, ka viss notiekas,

Kā dievam patīkas.

Par velti būtu zinātnēs jums apkārt klīst,

Cik tāļu katra prāts iet, tiktāl mācīšanās;

Kas acumirkli notvert manās,

Tik tas par īsto vīru jāatzīst.

No auguma jūs brangi izskatāties,

Un drošsirdības ar jums gana tiks,

Ja tikai paši sevim uzticaties,

I citi uz jums uzticību liks,

Pirms mācaties, kā sievietes ir apejamas;

To pastāvīgas vaimanas,

Jūs tūkstoškārtīgas,

No vienas kaites visas ārstējamas.

Un, ja jūs puslīdz godīgs būsat,

Jūs vicas visas sevim gūsat.

Vispirms lai dokfortituls viņas apmulsina,

Ka sava mākslā citus pārspējat;

Jau apsveicot, uz visiem niekiem uzmanat.

Ko cits pēc gadiem tik sev piesavina;

Jums jāprot pulsu mīļi spaidīt,

Tā ugunīgus skatus raidīt

Un roku apliki tai ap gūžu:

Vai kundze ņau par cietu šņorēta?

SKOLNIEKS

Tas ir jau labāk! Tūliņ redz, kas jādara.

MEFISTOFELS

Draugs, visa teorija pelēka,

Un dzīves koks tik zaļš ir visu mūžu.

SKOLNIEKS

Es, jānudien! — kā sapņos staigāju.

Ja ļaujat, es jūs vēlreiz apmeklēšu,

Lai jūsu gudrību līdz galam dzirdētu?

MEFISTOFELS

Es labprāt visu darīšu, ko spēšu.

SKOLNIEKS

es nevaru tā projām, iet, —

Šai albumā, es lūdzu, ierakstiet.

Es ceru, ka to laipni neliegsiet.

MEFISTOFELS

Labprāt!

(Viņš ieraksta un dod albumu atpakaļ.)

SKOLNIEKS

(Lasa albumā.)

(Aiztaisa grāmatu godbijīgi cieti un atvadās.)

MEFISTOFELS

Klausi šim čūskas vārdam: pēc dieva līdzības dzīties,

Neglābs šī līdzība tevi, reiz tomēr tev vajadzēs bīties.

(F a u s t s ienāk.)

FAUSTS

Kurp dosimies?

MEFISTOFELIS

Kurp tu tik pavēli.

Pirms mazo pasauli, tad lielo apskatīsi.

Cik jautri un cik derīgi

Tā visu kursu cauri izbaudīsi!

FAUSTS

Ar savu garo bārdu nemāku

Starp ļaudīm glauni izturēties

Es nepazīstu pasauls izmaņu.

Es citu priekšā niecīgs sevim liekos;

Es vienmēr kaunīgs bušu, kad ar ļaudīm tiekos.

MEFISTOFELS

Mans mīļais draugs, tas viss vēl radīsies;

Tu dzīvot mācēsi, ja pats sev uzticies.

FAUSTS

Teic, kā tad tu mūs gribi projām vest?

Kur tevim zirgi, sulaiņi? Kur rati?

FAUSTS

Mēs mēteli tik izplatīsim plati,

Un tam būs mūs caur gaisiem nest.

Uz mūsu drošo braucienu

Tik lieli saiņi tev ņau jāsataisa,

Es uzpūtīšu drusku uguns gaisa,

Kas tūdaļ nesīs mūs uz augstumu.

Ja viegli būsim, celsimies ar sparu;

Tev jaunā dzīvē laimi vēlēt varu.

Auerbana pagrabs Leipcigā

J a u t r i   z ē n i vīto.

FROŠS

Vai neviens negrib dzert?

Neviens negrib smieties?

Es rādīšu jums! — Ko tā sabozieties?

Nu nevar kā slapjus salmus jūs cilāt,

Kur vienmēr kā gaišās ugunīs svilāt.

BRANDERS

Tu vainīgs pats; tu neesi palaidis

Ne muļķību, ne cūcību nekādu.

FROŠS

(Lej viņam glāzi vīna pār galvu.)

Še abas reizē.

BRANDERS

Cūku Pēteris!

FROŠS

Ko paši gribējāt, to nu jums rādu!

ZĪBELS

Pa durvīm ārā, kas ceļ ķildu!

Tik dzert un dziedāt! Bļaut, ka noskan balss!

Ē! Hollā! Ho!

ALTMAIERS

Vai dieviņ! Nu man klāt mans gals!

Tas ausis pušu plēš! — šurp vati, lai tās pildu!

ZĪBELS

Tik tad, kad visi mūri notrīcas,

Var īsti just, kā base attīstās.

FROŠS

Tālab! — Kas ļaunā ņem, lai ārā protas!

A! Tara lara da!

ALTMAIERS

A! Tara lara da!

FROŠS

Nu rīkles sabalsotas.

(Dzied.)

Tā mīļā, svētā Romas valsts,

Kā tā vēl kopā turas?

BRANDERS

Fui! Fui! Šai dziesmā politika iekšā pīta!

Ņau lāga dziesma! Dievu slavējat ik rīta,

Ka tas par Romas valsti juras ņau gādāt licis!

Es jutos, mazākais, par to pilns prieka,

Ka ķeizars neesmu vai kanclers ticis.

Bet mums jau ar! vajag pavēlnieka.

Savs pāvests jāvēl mums un jāiedzer

Jūs zināt, kādi tikumi tam der,

Kas vīru ceļ un kas visaugstāk sver.

FROŠS

(Dzied.)

ZĪBELS

Tai sveicienu nekādu! Cik tu ilgi kliegsi?

FROŠS

Tai sveicienu un buču! Vai tu gan to liegsi?

(Dzied tāļāk.)

«Atveri Klusā naksniņā!

Atver! Mīļais nomodā!

Aizver! Rīta agrumā!»

ZĪBELS

Jā, dzied' tik, dzied' un slavē to, cik māki!

Es savu reizi smiešos vēlāku.

Tā mani iekrāpa, tev neies citādāki;

Lai nelabais tai ir par brūtgānu

Un krusta ceļā* ar to mīlinājās!

Vecs āzis, kas no ragankalna mājās trauc,

Lai, garām lēkdams, «labu nākt'» tai sauc!

Īsts zēns, kam asins dzīslās ritinājās,

Priekš tādas ir par labu daudz par daudzi

Tik vienu apsveicienu gribu ciest:

Ar akmeņiem tai logos sviest.

BRANDERS

(Uz galda sizdams dūri.)

Kļūs'! Kungi, kļūs'! Jel mani arī klausāt!

Jums jāatzīst, ka māku uzvesties:

Lūk, še sēd samīlējušies, —

Kā tādās reizēs deras, — jūs man ļausat, —

Ka tiem priekš nakts ko labu dzirdēt dotu.

Lūk še! Es itin jaunu dziesmu protu!

Jūs raugāt, ka man kori piebalsotu!

(Dzied.)

Reiz bija žurka pagrabā,

Tā speķi vien tik rija

Un vēderiņa resnumā

Kā Mārtiņš Luters bija.

Nāk ķēkša, žurkai zāles liek, —

Tai pasaulē tik gauži tiek

Kā mīlestības mokās.

KORIS

(Gavilēdams.)

Kā mīlestības mokas.

BRANDERS

Tā visas peļķes tukšas dzer

Un iekšā, ārā skraida,

Tā sienas grauž un plēš, un sper,-

Bet nerimst viņas vaida.

Tā ballēs augstu palecas, —

Drīz nabags lopiņš nobeidzas,

Kā mīlestības mokās.

KORIS

Kā mīlestības mokās.

BRANDERS

No lielam bailēm pārņemta,

Tā dienā ķēķi nāca,

Pie pavarda tā nokrita

Un raustījās, un krāca.

Bet ķēkša smej vēl: «Ēd, nu ēd!»

Rau, nāve zobu gala sēd,

Kā mīlestības mokās.

KORIS

Kā mīlestības mokās.

ZĪBELS

ERANDERS

Redz, bruņenieks, kas grib par žurkām stāvēt!

ALTMAIERS

Tas pumpvēders ar pliku pakausi

Tiek mīksts caur sava paša nelaimi:

Viņš iesnās žurkas tādēļ iegādājas,

Ka pats tai gluži līdzinājās.

F a u s t s  un  M e f i s t o f e l s.

MEFISTOFELS

Par visām lietām man nu jāgādā,

Ka tieci jautru ļaužu biedrībā,

Tu redzēsi, cik viegli dzīvot sviežas.

Tiem visas dienas svētdienas,

Maz asprātības tiem, daudz jautrības, -

Tā Katris šaura riņķī griežas,

Kā kaķēni, kas sava asti ķer,

Kad tiem tik galvas sāpju ņau no rīta

Un krodznieks tālāk dod uz krīta, -

Bez bēdām dzīvo tie un atkal dzer_.

BRANDERS

Tie gan ne tālienes še ieradusies,

To viņu uzvešanās izrāda;

Ne stundas nebūs tie še apmetušies.

FROŠS

Tev tiesa! Mana mīļā Leipciga

Kā maza Parīze nes smalku toni ļaudīs.

ZĪBELS

Par ko tu uzskati šos svešniekus?

FROŠS

Ļauj man! Kad tie no pilnas glāzes baudīs,

Tiem ziņas izvilkšu kā bērniem zobiņus,

Un viņi paši manim visu paudīs.

Tie ir no augsta dzimuma, kā ceru,

Cik lepni skatīties tie prot!

BRANDERS

Tie tikai švindleri, es deru!

ALTMAIERS

Varbūt.

FROŠS

Pag, pag, uz deguna tiem vajag dot.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Tie ļaudis velnu nemana nekad,

Lai tas pie apkakles tiem ķertos pat!

FAUSTS

Dievs gaus', jūs kungi!

ZĪBELS

Daudzreiz paldies sakām!

(Klusi, Mefistofeli no sāniem uzskatīdams.)

Tas tēviņš klibo, kā man šķiet.

MEFISTOFELS

ALTMAIERS

Jūs izlutināts esat gan pārlieku.

FKOŠS

No Ripahas jūs laikam vēlu izbraucāt?

Jūs gari pie Anša vakarā, vēl paēdāt?

MEFISTOFELS

Mēs šodien pabraucām tam garām;

Bet viņreiz, kad mums bija saruna,

Par saviem brālēniem tas daudz ko stāstīja,

Daudz labas dienas jums no viņa pārnest varam.

(Paklanās pret Frošu.)

ALTMAIERS

(Klusām uz Frošu.)

Še nu! Tas prot!

ZĪBELS

FROŠS

Gan viņu ķeršu, lai tik pagaida!

MEFISTOFELS

Mēs nupat dzirdējām, man, mazākais, tā rādās,

Ka jautras balsis kori dziedāja.

Paties, še dziedāšanai vajag skanēt dikti,

Šie griesti, sienas ir priekš tam kā likti!

FROŠS

Tad laikam muzikants jūs esat?

MEFISTOFELS

Ak, nē! Man spējas maz, bet dziesmas mīlēju.

ALTMAIERS

Tad vienu uzdziedat!

MEFISTOFELS

Ja gribat, tūkstošu.

ZĪBELS

Bet tik ko gluži jaunu priekšā nesat.

MEFISTOFELS

(Dzied.)

«Reiz kādam valdeniekam

Bij blusa varena —»

FROŠS

Vai dzirdat?! Blusai — Nu patiesi! —

Tāds kukainis var būt par smalku viesi!

MEFISTOFELS

(Dzied.)

                       «Reiz kādam valdeniekam

BRANDERS

Tik piesakat, lai skroderis liek vērā,

Ka neapmisas drēbju mēra,

Jo viņš ar savu galvu atbildēs.

Ja krunkas kur būs biksītēs!

MEFISTOFELS

(Dzied tālāk.)

KORIS

(Gavilēdams.)

FROŠS

Bravo! Tā dziesma manim patīkas!

ZĪBELS

Lai katrai blusai tāpat notiekas!

BRANDERS

Tik pirkstus iztaisāt, lai viņas ķertu!

ALTMAIERS

Lai dzīvo vīns! Lai dzīvo brīvībai

MEFISTOFELS

Par brīvību es labprāt glāzi dzertu,

Bet jums jau nava lāga dzēriena.

ZĪBELS

Ka jūs vairs nerunātu tā!

MEFISTOFELS

Man bail, ka saimnieks nejūt sevi apvainotu,

Es citād’ saviem mīļiem viesiem dotu.

No tā, kas mūsu pagrabā.

ZĪBELS

Tik šurp! Es to uz savu galvu ņemu.

FROŠS

Ja vīns būs labs, jūs gribam uzslavēt.

Tik nedodat par maz, ko nosmēķēt.

Jo, kad es tādu tiesu lēmu,

Man vajag muti pilnu liet.

ALTMAIERS

(Klusi.)

Tie ir no Reina, ka man šķiet.

MEFISTOFELIS

Šurp svārpstu!

BRANDERS

Jums taču mucas ņau šepat aiz durvīm?

ALTMAJERS

(Rāda aiz letes.)

Tur jābūt krodzinieka rīku kurvim.

(Paņem svārpstu. Uz Frošu.)

Nu sakāt, kas jums katram smēķēt tiktu?

FROŠS

Kā tā? Vai zortes jums tik daudzējas?

MEFISTOFELS

Es došu katram, ko tas izvēlas.

ALTMAIERS

(Uz Prosu.)

Aha! Tev sāk jau tecēt siekalas.

FORŠS

Ja tā, — tad man pēc reinvīna visvairāk kāres,

Jo visulabāko dod tēvu zemes āres.

MEFISTOFELS

(Ieurbj tanī vietā, kur Frošs ir nosēdies, caurumu galda malā.)

Šurp drusku vaska man, ko prapjus taisīt!

ALTMAIERS

Ak, jūs tik gribiet smiltis acīs kaisīt!

MEFISTOFELS

(Uz Branderu.)

Un jūs?

BRANDERS

        Es šampanieti izvēlu

Bet dzirdat, tikai labi putošu!

MEFISTOFELS

(Urbj caurumu galda malā priekš Brandera, kāds cits pa to starpu sataisījis vaska prapjus un aizbāž caurumus.)

BRANDERS

No sveša nevar vienmēr izvairīties,

Mums labais daudzreiz grūti sasniedzams.

Īsts vācu vīrs ar frančiem negrib tīties,

Bet viņu vīnus tas dzer slavēdams.

ZĪBELS

(Kura vietai Mefistofels tagad tuvojas.)

Man skābs nekad nau paticies,

Es gribu, dodat man no īsti salda!

MEFISTOFELS

(Ieurbj atkal caurumu.)

Jums tokajietis tūliņ būs uz galda!

ALTMAIERS

MEFISTOFELS

ALTMAIERS

Ar katru! Ko tik ilgi iztaujāt?

(Kad visi caurumi galdā ieurbti un aizbāzti ar vaska prapjiem cieti.)

MEFISTOFELS

(Ērmotas zīmes gaisā taisīdams.)

Nu velkat prapjus, baudīt iesāciet!

VISI

(Velk prapjus ārā no caurumiem, un kairam tek viņa glāzē tas vīns, kuru tas sevim izvēlējies.)

Ak, jaukais avots, kas mums rieti

MEFISTOFELS

Tik sargājaties pār! liet!

(Visi dzer vienā dzeršanā.)

VISI

(Dzied.)

MEFISTOFELS

Nu viņi īstā vaļā; cik tiem labi klājas!

FAUSTS

Man šķiet, nu laiks, ka ceļas kājās.

MEFISTOFELS

Drīz viņu lopība, — tik pacieties, —

Mums visā spožumā sāks rādīties.

ZĪBELS

(Dzer savu glāzi neuzmanīgi, vīns pārlīst pār malu uz zemi un pārvēršas par liesmu.)

Vai! Glābjat! Uguns! Uguns! Briesmas!

MEFISTOFELS

(Apvārdo liesmu.)

Klus', draudzīgs dabas spēks, un apdziesti!

(Uguns apdziest. Uz Zībeli.)

Tā bija šoreiz tikai lāse elles liesmas.

ZĪBELS

Ko tas lai nozīmē? Pag! Tu man maksāsi!

Man rādās, ka tu mūs vēl nepazīsti!

FROŠS

Nu, otru reizi to vairs nemēģinat!

ALTMAIERS

Jūs labāk projām pošaties, vai zinat.

ZĪBELS

Ko, kungs? Ko jūs gan uzdrīkstaties īsti?

Vai re! šis nāks, lai ar mums jokus dzītu!

MEFISTOFELS

Klus', vecā vīna muca!

ZĪBELS

Vai nu tu lamāties vēl sāc?!

BRANDERS

Nu pag! Tu gaidi gan, lai tevi piedauzītu!

ALTMAIERS

(Izvelk prapi iz galda malas, un uguns šaujas viņam pretim.)

Es degu! degu!

ZĪBELS

        Burvis! Viņš grib burt!

Kur nazis? Kur? To vajag zemē durt!

(Visi izvelk nažus un taisās Mefistofelim brukt ar sparu virsū.)

MEFISTOFELS

(Ar nopietniem vaibstiem.)

(Visi stāv izbrīnējušies un skatās viens uz otru.)

ALTMAIERS

Kur esmu? Kādas jaukas lejas!

FROŠS

Še vīnkalni?

ZĪBELS

BRANDERS

Iz zaļām lapām manim pretim smejas,

Lūk, kādas vīna ogas šinī kokā!

(Viņš saķer Zībelim aiz deguna. Citi pārējie dara tāpat viens otram un paceļ savus nažus. )

MEFISTOFELS

(Tāpat kā augšā ar nopietnu seju.)

Prom, māņi! Acs lai atkal atdarās!

Un ievērojat, kā velns jokojas!

(Viņš pazūd līdz ar Faustu. Četri draugi iztrūkušies atlecas vien no otra.)

ZĪBELS

Kas?

ALTMAIERS

FROŠS

BRANDERS

(Uz Zībeli.)

Un vai es pieķēries pie tava?

ALTMAIERS

Kas tas par sitienu! Man dreb vēl visi kauli!

Šurp krēslu! Manim jāgāžas!

FROŠS

Nē, sakāt man, kas īsti notikās?

ZĪBELS

Kur ir tas tēviņš? Ja viņš parādās,

Tas dzīvs vairs ilgi neskatīs šo sauli

ALTMAIERS

Es redzēju, ka viņš iz pagraba

Uz kādas mucas ārā izjāja. -

Man kājas smagas, it kā pilnas svina.

(Apskatās pēc galda.)

Ko? Vai tik vīns vēl netecēs, kas zina?

ZĪBELS

Viss māņi tik un meli bija.

FROŠS

Man taču izlikās, ka vīns man mutē lija.

BRANDERS

Bet kas tur tika ar tiem ķekariem?

ALTMAIERS

Lai kāds nu saka, ka ņau jātic brīnumiem!

Uz zema pavarda karājas liels katls pār uguni. Tvaikos, kuri no katla kāpj uz augšu, parādās dažādi toli. Mērkaķa sēc! pie katla, nosmalsta putas no tā un uzmana, ka tas neietu pāri M ē r k a ķ i s ar kaķēniem, sēd turpat tuvumē un sildās. Sienas un griesti izrotāti ar visvisādiem ērmotiem raganu istabas piederumiem.

Fausts un M e f i s t o f e l s.

FAUSTS

Man riebjas tāda traka pestelība!

Vai tu man soli, ka še atspirgšu,

Kur valda lūžma, tumsa, neprātība?

Vai prasīt vecai sievai padomu?

Vai tā ar savu burvju virekli

Man dzēsīs nodzīvoto mūža pusi?

Vai man! — ja labāka tu nezini!

Jau visa cerība man pazudusi.

Vai daba tukša ir? — Vai gara ņau, kas zina,

Kā atrast balzamu, kas atjaunina?

MEFISTOFELS

Mans draugs, tu atkal runā prātīgi!

Ko atjaunināt, ir ar dabas līdzekļi;

Bet citā grāmatā tie meklējami,

Un ērmotas tur ira nodaļas.

FAUSTS

Es gribu zināt!

MEFISTOFELS

Bez naudas, ārsta un bez burvības!

Tev vajag tūliņ brīvā laukā tecēt

Un iesākt rakt un art, un ecēt,

Tur slogi sevi, savu prātu

It šaurā dzīves aplokā,

Ēd prastu, barību, ne smalcinātu,

Kā lops ar lopiem dzīvo klusā nodabā,

Pats cilās mēslus ved un panes viņu smaku;

Šī dzīve, lūk, vislabākā, es saku!

Tā daudzus gadus tevi jauniņa.

FAUSTS

To radis neesmu; ar sākumiem un lāpstu

Es nezinu, kā ļaudis rīkojas.

Tik šaurā dzīvē kā bez elpas slāpstu.

MEFISTOFELS

Pie raganas tad tomēr jāgriežas!

FAUSTS

Par ko tad taisni lai ir ragana?

Vai pats tu viru izvirt nevarētu?

MEFISTOFELS

Tā būtu velta laika šķēršana!

Es labāk tūkstots tiltu uzbūvētu.

Še nepietiek vēl mākslas vien un zinātnības,

Pie šāda darba, vajag pacietības.

Kluss gars tur gadiem nodarbojas,

Bet smalkais raugs pēc laika tikai gatavojas,

Un viss, kas klātu piederas,

Ir lietas visai brīnišķas!

Velns receptu tiem dod, kā zāles maisīt,

Bet pats vis nevar gatavas tās taisīt.

(Ierauga zvēriņus.)

Skat, kādas smalkas radībiņas!

Tas pavārs un tā kalpone!

(Uz zvēriem.)

Kā liekas, kundzes nava še?

ZVĒRI

MEFISTOFELS

Cik ilgi viņa mēdz tā palikt projām?

ZVĒRI

Kamēr mēs, ķepas sildot, katlu uzlūkojam.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Kā patīk tev šie skaistie lopiņi?

FAUSTS

Tie man tik pretīgi, cik vien var iedomāties!

MEFISTOFELS

Nē, nē, — ar viņiem sarunāties

Man ir par visām lietām mīļāki!

(Uz zvēriem.)

Nu sakāt manim, velna drostiņas,

Kas jums tur katlā maisāms ira?

ZVĒRI

Tur nabagiem būs plāna vira.

MEFISTOFELS

Tad jums gan daudz ir publikas.

KAĶIS

(Pienāk Mefistofelim tuvāk un lumstās ap viņu.)

«Še kauliņus ņem,

MEFISTOFELS

Tāds mērkaķis cik laimīgs sajustos,

Ja viņam loterija spēlēt gadītos!

(Pa to starpu jaunie mērkaķēni ir rotaļājušies ar lielu bumbu un izveļ to pašā priekšā uz skatuves.)

KAĶIS

MEFISTOFELS

(Uz sieta rādīdams.)

Ko darāt ar šo sietu?

KAĶIS

(Noņem sietu.)

(Pieskrien pie kaķes un liek viņai caur sietu lūkoties.)

MEFISTOFELS

(Pieiedams pie ugunskuru.)

Un kam jūs turat te šo podu,

KAĶIS un KAĶE

MEFISTOFELS

Lops, proti godu!

KAĶIS

(Aicina Mefistofeli sēsties.)

FAUSTS

(Kurš pa visu šo laiku stāvējis kāda spoguļa priekšā, drīz viņam pieiedams klātu, drīz atkal attālinādamies.)

Ko redzu? Kādu ainu brīnumjauku –

Kas pretī mirdz šai burvju spogulī!

Ak, mīlestība, mani spārniem apvelti.

Nes mani turp uz viņas debeslauku!

Ak, ja es še uz vietas nestāvu

Un iedrošinos viņai tuvināties,

Pār ainu iesāk it kā migla klāties!

?o visumaigo sievas skaistumu!

Vai tas ir iespējams? Vai sieviete tik skaista?

Man liekas, ka šīs miesas guļošās

Vai visas debess dailes sevī saista!

Vai tiešām tā virs zemes atrodas?

MEFISTOFELS

Jā, - dievs jau ņēmās sešas dienas vienās steigas

Un pats sev bravo sauca beigās,

Tad arī vajag krietni izdoties.

Nu šoreiz tiku tikām noskaties;

ES zinu tevim atrast tādu līgaviņu,

Un laimīgs tas, kam gadīsies

Kā brūtgānam vest mājās viņu!

(Fausts skatās bez mitēšanās tāļāk spogulī. Mefistofels, sēdekli slaistīdamies un ar slotu spēlēdamies, runā tāļāk.)

Še sēdu es kā karalis uz troņa!

Es turu scepteri, tik trūkst vēl kroņa.

ZVĒRI

(Kuri pa to starpu ir viens caur otru visvisādi ērmoti gorījušies, atnes Mefistofelim ar lielu brēku kroni. )

(Viņi apietas neuzmanīgi ar kroni un salauž to divos gabalos kurus lēkādami nēsā apkārt.)

FAUSTS

(Pret spoguli.)

Vai man! Vai visi prāti sajaucas!

MEFISTOFELS

(Uz zvēriem rādīdams.)

Nu sāk gandrīz man pašam galva riņķi griezties.

ZVĒRI

FAUSTS

(Kā agrāk.)

Caur krūtīm manim it kā uguns klīst!

Ved mani projām, cik vien ātri vari!

MEFISTOFELS

(Krēslā sēdēdams, kā agrāk.)

Šie dzejnieki, tas manim jāatzīst, -

Tie savu nespējību neliedz arī.

(Katls, uz kuru kaķe visu šo laiku nau griezuse nekādas vērības, iesāk iet par malu pāri; izceļas liela liesma, kura šaujas laukā pa skursteni.  R a g a n a   noskrej zemē caur liesma ar negantu kliegšanu.)

RAGANA

Au! Au! Au! Au!

Nolādēts lops! Ko dīkā stāvi?

Pārlaidi katlu, man nosvilt ļāvi!

Sasodīts lops, vai kauna nau!

(Ierauga Faustu un Mefistofeli.)

(Iegrūž putu karoti katlā un lej uguni uz Fausta, uz zvēriem. Zvēri smilkst aiz sāpēm.)

MEFISTOFELS

(Kurš apgriež slotu, kuru viņš rokā turējis, otrādi un dauza glāzes un podus.)

(Ragana atlecas, dusmu un šausmu pārņemta.)

Vai mani pazīsti? Tu ģinden, biedēkli!

Vai redzi savu meistaru tin kungu?

Kad ņemšu es un zvelšu ar šo rungu,

Tad tu ar visiem saviem kaķiem sadrups!

Vai tu vairs sarkanajos svārkus necieni?

Tu gaiļa spalvu laikam nepazīsti?

Vai manu vaigu neredzi?

Vai man tev jāteic, kas es esmu īsti?

RAGANA

Kungs! n'esat ļauns, ka jūs tik rupji apsveicu!

Es nepamanu pie jums zirga kāju

Un arī abus kraukļus neredzu.

MEFISTOFELS

Lai šoreiz tiek, ka tevi tikai rāju, -

Jo tiešām gan daudz laika pagājis,

Kopš redzēties mums nava iznācis.

Un kultūra, kas visus apmuļina,

I velnu laika garam līdzi dzina;

Kur ziemeļnieku spoks vairs apkārt skrien?

Kur ragus redzi vairs? Kur nagus? asti?

Tik nepieciešama man zirga kāja vien,

Bet tā man kaitētu, jo izskatītos prasti;

Tādēļ sev esmu, kā dažs jauneklis,

Jau ilgi liekus ikrus pielicis.

RAGANA

(Lēkādama.)

Vai trakai jāpaliek! Ak tavu prieku!

Ka sātan junkuru še atkal tieku!

MEFISTOFELS

Šo vārdu, sieva, minēt aizliedzu!

RAGANA

Par ko? Vai viņš jums riebīgs kļuvis?

MEFISTOFELS

Tas sen jau palicis par pasaku;

Bet cilvēks nau caur to nenieka laba guvis.

Nu ļaunais prom, bet palikuši ļaunie.

Sauc mani vienkārši par baronu;

Es kavaliere, kā citi kavalieri glaunie.

Un ne?aubies par manu augsto dzimumu;

Raug, ar šo vapeni to pierādu!

(Taisa nepieklājīgas zīmes.)

RAGANA

(Smejas pilnā kaklā.)

Ha! Ha! Tā jūs jau paraduši!

Jūs tas pats šķelmis vis vēl palikuši!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nu, draugs, tu vari mācīties!

Ar raganām tā vajag apieties.

RAGANA

Ar ko es, kungi, jums lai pakalpotu?

MEFISTOFELS

Mēs nākam, lai tu pazīstamo sulu dotu,

Bet, lūgtu, tikai visuvecāko;

Jo gadi sulas spēku divkārt pavairo.

RAGANA

Lūk, šekur butelīti paglabāju,

Es allaž pate iebaudu no tās,

Tai smakas nava vairs ne mazākās;

Jums glāzīti es labprāt piedāvāju.

(Paklusi uz Mefistofeli.)

Bet, ja ?is nesagatavots to izdzertu,

Jūs zināt, tas pēc stundas nomirtu.

MEFISTOFELS

Tas ir mans draugs, lai viņam dzēriens labā iet;

No labāka tam vēlu, ko vien ķēķī turi.

Velc savus riņķus tik un buri,

Un pasteidz viņam glāzi pilnu liet!

RAGANA

(Visvisādi ērmoti rīkodamās, velk riņķi un saliek tanī brīnumainus priekšmetus; pa to starpu glāzes sāk skanēt un katli sīkt, tā ka iznāk savāda mūzika. Pašās beigās viņa atnes liela grāmatu, sastāda mērkaķus riņķī, kur tie viņai noder par pultu un tura ķepās lapas. Ragana pamāj Paustam, lai tas pienāktu klātu.)

FAUSTS

(Uz Mefistofeli.)

Nu saki, kam to ērmu vajaga?

Ko vecene tā ālējas un viebjas?

Tā muļķiskākā krāpšana!

Tas viss man pazīstams un aplam riebjas.

MEFISTOFELS

Tas tik pa jokam! Vai tad nenoskārsti?

Kam tev tik stingri tūdaļ nosmādēt?

Tā taisa kumēdiņus, kā jau daždien ārsti,

Lai sula spētu labāk palīdzēt.

(Viņš pierunā Faustu, lai tas stātos no raganas uzvilktajā riņķī.)

RAGANA

(Ar pārlieku svinīgumu sāk iz lielās grāmatas skaitīt.)

FAUSTS

Tā vecā drudzī muld, man šķiet.

MEFISTOFELS

Ņau sen, ka pats to visu izstudēju,

Tā visā grāmatā tas tālāk iet;

Daudz laika es pie viņas pazaudēju,

Jo vienmēr paliek pilna pretruna

Tik gudriem, kā ar muļķiem noslēpumaina

Šī vecā māksla jauna vēl šo dienu.

NO laika gala tāda paraša,

Ka vienu ņem par trīs un trīs par vienu,

Tā melus tie par patiesību izplata,

Tie pļāpā vien un māca netraucēti;

Kas grib gan nodoties, ar tādiem, kam ņau omas?

Kad cilvēks vārdus dzird, viņš tic jau lēti,

Ka vārdos arī būtu kādas domas.

RAGANA

(Skaita tālāk.)

FAUSTS

Kas tās par muļķībām, ko viņa saka?

Man galva tiks vai gluži traka.

Man šķiet, ka korī vienkopu

Simts tūkstoš nerru runātu.

MEFISTOFELS

Nu, krietnā burve, dari vārdiem galu!

Dod ?urpu savu virekli

Un aši pildi kausu līdz ar malti,

To baudīt manam draugam nebūs kaitīgi:

Viņš ira vīrs, kas ieņem augstu šķiru,

Tas panes dažu labu dziru.

RAGANA

(Ar daudz ceremonijām ielej dzira kausā; tiklīdz Fausts kausu liek pie mutes, tam šaujas viegla liesma pretim.)

MEFISTOFELS

Nu, dzer tik droši! N'esi kautris!

Tu paliksi uz vietas Jautris.

Ko? Tu ar velnu tutinies

Un nu no liesmas sabīsties?

(Ragana atbur riņķi vaļā. Pausts iznāk ārā.)

MEFISTOFELS

Nu žigli laukā! Mierā nestāvi!

RAGANA

Daudz veselības vēlu rast šai malkā!

MEFISTOFELS

(Uz raganu.)

Un, ja es tevim varu nākt kur talkā,

Tad valpurģos man tikai pasaki.

RAGANA

Še dziesma vēl, ja jūs to dziedāsat,

Jūs dziras iespaidu vēl dziļāk jutīsat.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nāc nu tik ātri! Nekavējies!

Tev vajag, ka tu labi izsviedrējies!

Lai spēks caur iekšu var uz āru spiesties.

Tad tevi mācu cienīt cēlo laiskumu,

Un drīz tu jūti ar sirdspatiku,

Ka mīlestība sāk tev krūtīs viesties!

FAUSTS

Ļauj vienu skatu vēl uz spoguli!

Lai tēlā lūkotos tik brīnummaigā!

MEFISTOFELS

Nē! Nē! Tu visu sievu priekšzīmi

Drīz dzīvu ieraudzīsi vaigu vaigā.

(Klusu.)

Jo pēc šā brangā dzēriena

Tev katra sieviete būs Helena!

Iela

F a u s t s, pēc burvju dzēriena pilnīgi pārgrozījies, uznāk stalta kavaliera veidā. M a r g a r i e t a garām iedama.

FAUSTS

Vai ļaujat, daiļā jaunkundze, ka piedāvāju

Jums savu roku — pavadīt uz māju?

MARGARIETA

Ne mani sauc par jaunkundzi, ne daiļu;

Man vienai mājās iet nau baiļu.

(Viņa aizgriežas no viņa un iet projām.)

FAUSTS

Tu debess tēvs! Šo skaistumu!

To savu mūžu redzēj’s neesmu.

Tā ir tik tikla, tikumīga

Un tomēr tā kā paskabrīga.

Šie vaidziņi, šīs sārtlūpiņas, —

Man mūžu dienu būs prātā viņas!

Kā kaunīgi tā skatījās —

Man sirdī dziļi tas iespiedās;

Un, ka tā vēl strupi atcirta,

Tas mani burtin apbūra!

(M e f i s t o f e l s uznāk.)

Vai dzirdi, gādā man šo meiteni!

MEFISTOFELS

Nu, kuru?

FAUSTS

To, kas tikko garām gāja.

MEFISTOFELS

To tur? Tā nāk no sava mācītāja,

Tai tikko visi grēki atlaisti.

Pie biktskrēsla es tuvu pielīdu!

Ak tavu nevainīgu bērniņu!

Ko tāds iet biktēt!

Ko tas grēka dara?

Pie viņas nobeidzas mana vara!

FAUSTS

Bet viņai četripadsmit taču pāri!

MEFISTOFELS

Tu runā jau kā gatavs palaidnis,

Kas katru mīļu puķi uzskata ar kāri,

Kam gods un tikums, itin viss

Ar drošu roku plūcams Sķiet;

Bet neba tas jau ik reizes iet.

FAUSTS

Mans augsti cienīts maģistri,

Laid mani mierā ar morāli!

Un to es tev saku strupi un īsi:

Ja jauno, saldo skuķīti

Vēl šonakt manās rokās nevedīsi,

Tad šķirti ļaudis mēs ap pusnakti.

MEFISTOFELS

Kā to gan var? Vai tev maz apdomas?

Vismaz man vajag četripadsmit dienu,

Lai izlūkotu tikai gadījienu.

FAUSTS

Ja man tik būtu stundas septiņas,

Nekāda velna man nevajdzētu,

Pats tādu meiteni pavest spētu.

MEFISTOFELS

Jūs runājat kā francūzis, nudien!

Bet, lūgtu, jele paciešaties:

Ko palīdz tikai pate bauda vien?

Jūs vēl daudz vairāk priecāsaties,

Un, iepriekš garus riņķus mezdami

Un skuķi aiz deguna vezdami,

Sev beigās to itin mīkstu darāt,

Kā franču romānos to lasīt varat.

FAUSTS

Man apetīts ar tā, bez kairekļa.

MEFISTOFELS

Bet tagad nopietni, bez visu joku!

Es saku pie šī kaistā skuķēna

Nekas nau panākums uz ātru roku

Kas skrej kā vējš, kā miets tas atduras.

Mums ir pie viltus jāķeras.

FAUSTS

Dod no šā eņģeļa man kādu lietiņu!

Ved mani turp, kur viņas dusas vieta!

No viņas krūts man pagādā autiņu

Vai prievītu, kas viņai bij ap kāju sieta!

MEFISTOFELS

Lai redzat, ka es gribu jūsu mokas dzest,

Es visu, ko vien spēju, izdarīšu,

Ne acumirkli nezaudēsim tīšu,

Vēl šodien gribu viņas istabā jūs vest.

FAUSTS

Vai man viņu redzēt? Viņu gūt?

MEFISTOFELS

Nē! Tā pie kaimiņienes tad mēdz būt.

Bet es jūs atstāšu tur vienu pašu,

Tad varat nākamības priekus iztēloties

Un pilniem malkiem elpot viņas dvašu.

FAUSTS

Vai varam iet?

MEFISTOFELS

Vēl agri turpu doties!

FAUSTS

Tev vajag dāvanu priekš viņas paraudzīt!

(Fausts aiziet.)

MEFISTOFELS

Jau dāvāt? Brangi! Tur būs panākums tūlīt!

Es zinu dažu slēptu kaktu,

Daudz vecu mantu, dziļi zemē raktu!

Man vajag tikai drusku apskatīt!

(Aiziet.)

Vakars

Maza, tīra istabiņa.

MARGARIETA

(Bizes pīdama un uzsprauzdama uz galvas.)

Es dotu daudz, ja spētu izzināt,

Kas bij tas kungs,kas pienāca man klāt!

Tik stalts viņš likās un tik izvedīgs!

Viņš laikam ieņem augstu kārtu, —

To es jau no viņa vaiga skārtu;

Vai citād' viņš būtu bijis tik pārgalvīgs.

(Aiziet.)

M e f i s t o f e l s.  F a u s t s.

MEFISTOFELS

Šurp, nākat iekšā, tikai paklusu!

FAUSTS

(Pēc brīža klusuciešanas.)

Ļauj, ka es viens še palieku!

MEFISTOFELS

(Visu izokšķerēdams.)

Ne katris meitēns apkopj istabu tik glīti.

(Noiet.)

FAUSTS

(Apskatās visapkārt.)

Tu, saldā krēsla, tevi sveicinu,

Kas šinī svētnīcā tu mīti,

Ak, saldās mīlas ilgas, sirdi tverat,

Kas alkstot jūs cerības rasu dzerat!

Kā dvašo še visapkārt klusība

Un kārtība, un pieticībai!

Šai nabadzībā kāda pārpilnība!

Šais šaurās telpās kāda laimība!

(Atzveļas ar ādu pārvilkta atzveltnē, kura atronas pie gultas.)

Tu, vecais krēslis, uzņem mani arī,

Kā senčus priekos, bēdās apskāvi!

Cik bieži ap šo tēvu sēdekli

Gan nepulcējās jautru bērnu bari!

Varbūt par ziemas svētku balvām nopriecājās

Kā apaļš bērns še mīļā meitiņa

Un dēdim kalsno roku skūpstīja.

Es jūtu, mīļā, ka ap mani lidinājas

Tavs gars, kas kārtībā un tīrībā še valda —

Kā māte tevi nebeidz visur pamācīt,

Liek tīrīgi tev autu klāt uz galda,

Pat smiltis tev zem kājām pakaisīt.

Ak, mīļā roka, dieviem līdzīga!

Caur tevi būda pat ir debess valstība.

(Viņš paceļ gultas aizkaru.)

Un še! Kā sagrābj mani karsta prieka šausmas!

Še stundām spētu kavēties bez gausmas.

Tu, daba, vieglos sapņos loloji

Še debess dzimto eņģeli;

Še bērniņš gulēja, un silta dzīves strāva

Tam blāvās krūtis pildīja,

Še svētā cēlumā tā veidoja

Un debess tēlam attīstīties ļāva!

Un tu? Kas tevi šurpu dzina?

Man žēlums sirdi dziļi aizkustina!

Ko gribi še? Sirds skumst? To pārņem dairs?

Ak, nabags Faust! Es tevi nepazīstu vairs.

Vai burvība še kavē manu gaitu?

Es taisni baudīt vien tik kaitu,

Un sirdī pārplūst šķīstu sapņu jūsmas!

Vai atkarīgi mēs no katras gaisa pūsmas?

Ja tā šo acumirkli ienāktu,

Kā tu par savu grēku maksātu!

Tu lielais vīrs, tavs lepnums nīktu!

Tu pārņemts tai pie kājām slīgtu!

MEFISTOFELS

Prom! Ātri! Es to nākam ieraugu.

FAUSTS

Jā, prom! Nekad es šurp vairs nenākšu!

MEFISTOFELS

Es ņēmu līdzi mazu nesumiņu,

Šo kastīti, to kaut kur citur ķēru, -

Nu ņemat, liekat vien tik šķirstā viņu!

No prāta izies skuķītis, es zvēru;

Es lietiņas tur tādas ieliku,

Ka kuru katru ar tām iegūtu,

Jo bērns ir bērns, tam vajag rotu.

FAUSTS

Es nezinu, vai likt?

MEFISTOFELS

Kas tur ko nezināt?

Vai gribat to priekš sevis uzglabāt?

Tad labāk padomu jums dotu

Par velti dārgo laiku netērēt

Un mani tāļāk lieki nepūlēt.

Es taču nedomāju, ka jūs skopuļotu!

Es kasu pakausi un rokas trinu –

(Viņš ieliek kastīti šķirstā un aizgriež atkal atslēgu. Sadzird troksni.)

Nu, projām, nu! —

Kā saldo, jauno bērniņu

Pēc jūsu iegribas lai savaldzinu,

Un jūs tik līdzīgi,

It kā taisni uz auditoriju iedami,

It kā rēgotos priekšā jums pelēka

Fizika un metafizika?

Tik prom! -

(Aiziet.)

MARGARIETA

(Ienāk ar lampu.)

Kāds še ir sūtošs, spiedīgs gaiss —

(Viņa atdara logu.)

Un laukā taču tik karsts nemaz nau,

Man ir tā savādi, kā baiss —

Kaut māte būtu māja jau.

Pār miesu man it kā šalkas skrien —

Es esmu bailīga muļķīte vien!

(Noģērbdamās viņa iesāk dziedāt.)

(Viņa attaisa šķirstu, lai drēbes noliktu, un ierauga rotas kastīti.)

Kā kosā kastīte še gadījās?

Vai tad es šķirstu neaizslēdzu? Vai man vīlās?

Tas tīri brīnums! Kas gan ir iekš tās?

Varbūt kāds atnesa to ielikt ķīlās,

Un māte naudu uz to aizdeva.

Lūk, te pie lentītes ir atslēga;

Kā būtu, kad es viņu attaisu?

(Attaisa kastīti un ierauga rotu.)

Kas tas? Kungs debesīs! Nu, skat,

Nekad es neredzēju vēl tai līdzīgu!

Šī rota lielmanīšai pat

Uz augstākajiem svētkiem noderētu,

Nez kā šī ķēdīte man piestāvētu?

Kam gan var piederēt šie greznumi?

(Viņa izrotājas ar tiem un nostājas spoguļa priekšā.)

Kaut man būtu tik šie auskari!

Tūliņ pavisam citāds izskatās.

Ko skaistums, meitiņas, jums laba dara?

Tas visiem itin brangi patīkas,

Bet vairāk viņš ar nau no svara;

Pus slavē jūs, pus nožēlo.

Uz zeltu lauzas,

Pēc zelta gaužas

It visi. Kas dos nabadzītēm to!

Pastaigāšanās

Fausts, domas nogrimis, staigā šurpu un turpu; viņam pieiet klāt M e f i s t o f e l s.

MEFISTOFELS

Pie visas atraidītas mīlas! Elles viras!

Kaut būtu kas ļaunāks, lai lādēt man šķiras!

FAUSTS

Kas tevim kai?? Vai tevi kāds kniebj?

Ko tu tādu briesmīgu ģīmi viebj?

MEFISTOFELS

Nudien, es velnam nodotos uz reizi,

Ja nebūtu tik pats par velnu gadījies!

FAUSTS

Vai tevim galvā sagriezies kas greizi?

Tev brangi stāv kā trakam ālēties!