MEFISTOFELS

Ko domā, rotu, ko es biju gādājis,

Kāds mācītājs priekš sevis nogrābis! —

Nāk māte, ierauga tas lietas,

Un slepu bailes viņu ņem uz vietas:

Tā sieva tev brīnum smalki ošņā,

Pa dziesmu grāmatu vien tik ložņā,

Ikkatru mēbeli aposta,

Vai svēta tā vai nesvēta;

Un pie tās rotas tā skaidri jūt,

Tai klātu nevar daudz svētības būt.

Mans bērns, — tā teic, — ja mantas ir nepatiesas,

Tās apņem dvēseli, sagrauž miesas,

Labāk tās dieva mātei dosim,

Par viņam mēs debesu mannu iemantosim! —

Gan Grietiņa lūpas uzmeta,

Sak, dāvana paliek dāvana,

Un tiešām, vai tas nu bezdievis,

Kas tādu dāvanu atnesis.

Bet māte sūta pēc dvēseļu gana;

Tas tūliņ šo trekno kumosu mana,

Viņa acis šāds uzskats mieloja.

Viņš saka: tā jūs darāt lāga!

Kas pārspēj sevi, tam ir uzvara.

Mūsu baznīcai, tai tikai laba māga,

Tā veselas valstis jau zemē rija,

Bet vai par daudz tai kādreiz ar bija?

Jā, mīļās, tik baznīca, tā īsti ņemot,

Var arī netaisnības mantu gremot.

FAUSTS

Vispār jau to katris paradis,

To dara žīds tāpat kā karalis.

MEFISTOFELS

Tas sprādzes, ķēdes un gredzenus

Sabāza ķešā kā kreņģeļus,

To visu turēja tik maz viņš paldies vērtu,

It kā tam riekstus kāds saujā bērtu,

Tas solīja debess valsti tām viņpus kapa —

Un tās no tā aplam aizgrābtas tapa.

FAUSTS

Un Grietiņa?

MEFISTOFELS

Tā tik nemieru jūt,

Tā nezina, ne ko darīt, ko būt,

Tai rota dien' un nakti neiziet no prāta,

Vēl mazāk tas, no kā tā dāvināta.

FAUSTS

Man mīļās bēdu ļoti žēl.

Ej gādā viņai otru rotu vēl!

No pirmās tā jau nebija nekas,

MEFISTOFELS

Jā, kungam viss tik nieka lieta izliekas!

FAUSTS

Jā zinies tik, ka man pa prātam strādā!

Pie viņas kaimiņienes pielavies!

Jel esi velns kā velns! Ko tūļojies!

Un jaunu rotu šurpu gādā!

MEFISTOFELS

Jā, cienīgs kungs, būs viss, kā pavēli!

(Fausts noiet.)

Tāds iemīlējies nerrs tev iegribētu

Vai noraut sauli, zvaigznes, mēnesi!

Lai tikai mīļai laiku pakavētu.

(Noiet.)

Kaimiņienes māja

MARTA

(Viena.)

Dievs, nesod' manu mīļo vīriņu,

Viņš nebij vis man tāds, kā vajadzēja!

Tas platā pasaulē diezin kur skrēja

Un mani atstāja uz salmiem guļošu.

Es viņam taču pāri nedarīju,

Es viņam, dievs pats zin, tik laba biju.

(Iesāk raudāt.)

Varbūt, ka viņš pavisam — miris jau!

Un manim viņa nāves zīmes nau!

(M a r g a r i e t a ienāk.)

MARGARIETA

Ak, Marta!

MARTA

Grietiņ, kas tad tev ir ticis?

MARGARIETA

Man izbailes vai ceļus loka!

Man šķirstā atkal kāds ir licis

Šo kastīti no melna koka,

Un rotas tur ir iekšā saliktas

Par pirmējām daudz skaistākas.

MARTA

Tās tikai mātei nevajga parādīt,

Tā aiznestu viņas uz bikti tūlīt.

MARGARIETA

Ak, paskat, paskat vien cik koši!

MARTA

(Izrotā viņu.)

Ak, radība, tu laimīgā!

MARGARIETA

Es diemžēl nevaru rādīties droši

Ne uz ielām, ne arī baznīcā.

MARTA

Pie manis tik allažiņ atteci

Un slepu še rotu sev aplieci;

Prieks spoguļa tad vari pastaigāties,

Mums būs par to ko papriecāties.

Mēs gaidīsim līdz kādai svētku dienai,

Tad rotas vari rādīt pamazām, pa vienai.

Pirms ķēdīti, tad auskariņu;

To māte neredzēs, var arī mānīt viņu.

MARGARIETA

Kas gan šo kastīti man nes jau otru reizi?

Man liekas, te viss nau pareizi!

(Pie durvīm kāds klauvē.)

Ak, dievs, kad tā tik māte nebūtu.

MARTA

(Caur priekškaru raudzīdamas.)

Tas ir svešs kungs. — Tik nākat iekšā!

(M e f i s t o f e l a ienāk.)

MEFISTOFELS

Še ienākt es sev ņēmos brīvību,

Man jāatvainojas ir kundžu priekšā.

(Atkāpjas godbijīgi pret Margarietu.)

Vai Martas Švertlein kundze še nepiemīt?

MARTA

Es esmu tā, kas kungam man ko pasacīt?

MEFISTOFELS

(Klusām uz viņu.)

Mēs esam tagad pazīstami tikuši;

Jums pašulaik ir augsti ciemiņi,

Vēl reizi lūdzu piedot manu pārdrošību,

Es nākšu pēcpusdien ar savu vajadzību.

MARTA

(Dikti.)

Ko domā, bērns! Vai nu nau jāsaka!

Tas kungs par augstu dāmu tevi notura.

MARGARIETA

Es nabags bērns, kas man dos augstu kārtu?

Tas kungs to teic tik tā aiz laipnības.

Šīs rotas manim nepieder nemaz.

MEFISTOFELS

Ak, es jau ne no rotas vien to skārtu;

Jūs iznesaties tā, tā uzskatāt!

Man prieks, ka varu palikties šepat!

MARTA

Jums kāda vēsts? Es nemierīga palikt sāku -—

MEFISTOFELS

Es labprāt teiktu jums ko priecīgāku!

Es ceru, uz mani nekritīs pārmetums:

Jūsu vīrs ir miris un sūta labdienas jums.

MARTA

Viņš miris? Vai! Tu manu nabadziņu!

Mans vīriņš beigts! Nu mana stundiņa ir klātu!

MARGARIETA

Ak, neesat tik izmisušu prātu!

MEFISTOFELS

Nu uzklausaties tālāk bēdu ziņu.

MARGARIETA

Es tādēļ nemīlētu savu mūža dienu,

Par zaudējumu es līdz nāvei noskumtu.

MEFISTOFELS

Pie priekiem bēdas, prieks pie bēdām ir arvienu.

MARTA

Tad stāstat man par viņa miršanu!

MEFISTOFELS

Tur tālu Paduā to apbedīja;

Viņš guļ pie svētā Antonija.

Tā vieta godam svētīta,

Kur viņa miesām mūža atdusa.

MARTA

Vai cita it nekā viņš neatsūta?

MEFISTOFELS

Viņš gan vēl runāja no uzdevuma — grūta;

Lai viņam trīs simts mišas tiktu dziedātas!

Bet citād' — tukšas manas kabatas.

MARTA

Ko? It ne nieks? Ne rota? Neviens greznumiņš?

Tak katris amatnieķels — nabadziņš

Sev somā sievai kukuļiem ko taupa

Un labāk cieš, sev kumosu no mutes laupa!

MEFISTOFELS

Ak, madām, tas i mani skumdina;

Bet viņš jau tiešam naudu neaizsvieda projām.

I viņš par savu postu vaidēja,

Es redzēju to savus grēkus nožēlojam.

MARGARIETA

Ak, kādēļ cilvēce tik nelaimīga!

Es aizlūgšu no sirds par viņu dievu,

MEFISTOFELS

Jūs būtu vērta tūdaļ tapt par sievu;

Tik laipna kā jūs esat un tik piemīlīga.

MARGARIETA

Nē, tas vēl tagad nevar notikties.

MEFISTOFELS

Līdz vīram var ar mīļotāju pieciesties.

Tā manim tīri debess laime šķietas

Tik mīļu meitiņu pie krūtīm spiest.

MARGARIETA

Pie mums gan tādas lietas nemēdz ciest.

MEFISTOFELS

Vai cieš, vai ne! To tomēr dara visās vietās.

MARTA

Bet stāstat jel!

MEFISTOFELS

Es stāvēju, tās bija, nejaukas pavisam:

Pussapuvuši salmi; bet viņš svēti mira,

Jo rūgti nožēlodams grēku daudzumu.

Viņš sauca: «Man vai sevis jānīst ira,

Tā atstāt mājas, savu sieviņu!

Ak! mani māc vai nostu atmiņas.

Kaut tā man piedotu priekš miršanas!»

MARTA

(Raudādama.)

Mans labais vīriņš! Sen tev piedots tapa.

MEFISTOFELS

«Bet dievs zin! Tā par mani vairāk vainīga.»

MARTA

Tas melkulis! Ko! Melot vēl pie paša kapa!

MEFISTOFELS

Viņš gan uz sava gala murgoja,

Ja man tā spriežot, nemisas.

«Vai man,» viņš teica, «nebij lielas raizes?

Pirms gādāt bērnus, tad tiem raudzīt maizes

Un visu, kas tur klāt vēl piederas!

Bet neba pats to mierā baudīt spēju.»

MARTA

Vai tā viņš manu uzticību aizmirsa,

Ka dienu, nakti priekš tā plēsos, skrēju!

MEFISTOFELS

Ak, nē! No sirds viņš pie jums domāja.

Viņš teica: «Kad no Maltas izbraucu,

Par sievu, bērniem dievu piesaucu;

Un tādēļ debess laipna bij, man šķita,

Mums rokā kāda turku briga krita,

Kas veda dārgumus priekš sultāna.

Tur drošsirdība tapa apalgota,

Un man, kā nākas, arī tika dota

No zelta sava dalība.»

MARTA

Kur? Kā? Vai viņš to zemē paglabāja?

MEFISTOFELS

Kas zin, kur tā pa vēju izgaisa!

Bet pašu kāda dāma mīļi pieņēma,

Kad svešs tas viens pa Neapoli gāja;

Un tā tik labi viņu uzturēja,

Ka viņš līdz kapam pat to pieminēja.

MARTA

Tas palaidnis, viņš savus bērnus apzadzis!

Viss posts un nelaime vēl nepadūga

To atpestīt no grēku jūga!

MEFISTOFELS

Kā redzat, viņš par to nu nomiris.

Ja es nu tagad jūsu vietā būtu,

Es godīgi pēc viņa gadu pasērotu

Un pastarpām sev citu izlūkotu.

MARTA

Ak dievs! Tik lēti es vairs tādu nedabūtu

Kā savu pirmo vīriņu!

Tik mīļu muļķīti, tik labiņu.

Tik svešumā tas labprāt mita,

Uz svešu vīnu, svešām sievām krita

Un nolādētās trumpas kāva.

MEFISTOFELS

Nu, nu, tā taču iztikt varēja,

Ja puslīdz visu, ko pats darīja,

Viņš jums no savas puses arī ļāva.

Es zvēru jums, ar tādu līgumu

Pats labprāt mītu ar jums gredzenu!

MARTA

Ak, ko nu! Kungam jokot dara prieku!

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Nu tikai jātaisās, ka projām tieku!

Tā pašu velnu varētu pie vārda siet.

(Uz Grietiņu.)

Nu, un ar jūsu sirsniņu kā iet?

MARGARIETA

Kā jūs to domājiet?

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

(Dikti.)

Tad sveikas, kundzes!

MARGARIETA

MARTA

Dēļ nāves apliecības vēl ko prasīt!

Kā? Kad viņš miris? Kur to rakuši?

Es mīlu, ka viss būtu kārtīgi,

Par nāves ziņu tiktos avīzēs ar lasīt.

MEFISTOFELS

Jā, labā kundze, kā jūs varbūt zināt,

Priekš tā jums vajag divu liecnieku;

Man ir labs draugs, ja viņu atvestu,

Tas spētu to pie tiesas apliecināt.

MARTA

Ak, darat to es ļoti lūdzu jūs!

MEFISTOFELS

Un vai šī jaunkundze tad ari būs?

Viņš ir brašs zēns! daudz ceļojis

Pret jaunkundzēm tam izvešanās glauna.

MARGARIETA

Man būtu priekš tā kunga jānosarkst aiz kauna.

MEFISTOFELS

Ak, nē! Un lai tas vai pats karalis!

MARTA

Rau, tur aiz mājas manā dārziņā

Mēs gaidīsim kungus šai vakarā.

Iela

F a u s t s un M e f i s t o f e l s.

FAUSTS

Kas ir? Vai drīz? Kā lieta sokas?

MEFISTOFELS

Ā! Bravo! Uguns kāpj jau pavālā?

Jums drīzā laikā Grietiņa būs rokās.

Pie Martas redzēsat to vakarā;

Šī sieva, es jums saku, tā tik prot

Kā čigāniete pārus sakumpot!

FAUSTS

Tad brangi!

MEFISTOFELS

Bet tā prasa arī ko no mums.

FAUSTS

Nu, katram darbam jau sava algojums.

MEFISTOFELS

Mums jādod liecība, ka baumas ir patiesas

Un tiešām viņas vīra atdzisušās miesas

Tur Paduā guļ svētā zemē apraktas.

FAUSTS

Cik gudri! Tad mums turpu jādodas!

MEFISTOFELS

Sancta Simplicitas! Es to jau neprasu;

Kas tev daudz jāzin, tlkai apliecini.

FAUSTS

Tad nodoms beigts, ja tik vien padoma tu zini.

MEFISTOFELS

Ak, svētais vīrs! Lūk, te tu esi nu!

Vai pirmā reize? Tu Jau bieži mēdzi

Dot savā mūžā viltus liecību.

Tu tak par dievu, pasauli nu visu slēdzi,

Par cilvēku, tā domu, jūtu kustību,

Ar pilnu muti, lielu drošību

Bez kautrēšanās spriedumu sev ļāvi!

Un vai tev sirdi nava jāatzīstas,

Tur tavas ziņas tikpat maz bij īstas

Kā še par Švertlein kunga nāvi?

FAUSTS

Tu melo un kā sofists vārdus sagrozi.

MEFISTOFELS

Jā, kad tik nepaskatām drusku dziļāki

Ar visu godu vai jau rīt tu neiziesi,

Lai nabadzīti apmānītu

Un visu dvēsles mīlu viņai apsolītu?

FAUSTS

Jā, un no visas sirds!

MEFISTOFELS

Tad tiks no mīlas un no mūža uzticības,

No vienīgās jūtas visu pārvarības —

Vai tad no sirds ar teiksi taisnību?

FAUSTS

Ak, laid! No sirds! — Jo, kad es sajūtu

Un tad šo jūtu drūzmojošos grauju

Par velti izteikt meklēju,

Kad visu pasauli ar saviem prātiem skauju,

Sev ņemu visu augsto vārdu segu

Un jūsmu svelmi, kurā degu,

Par mūžam nebeidzamu nosaucu,

Vai tad gan velnišķi es meloju?

MEFISTOFELS

Man tomēr taisnība!

FAUSTS

Un, lūdzams, manas plaušas pietaupi —

Kas taisnību grib dabūt un kam veikla mēle,

Tam tas ir viegla spēle,

Bet nāc, man jau šīs runas apnika:

Man vajag, tādēļ tev ir taisnība.

Dārzs

M a r g a r i e t a   F a u s t a m zem rokas. Vēlāk  M a r t a   ar  M e f i s t o f e l i, šurpu turpu staigādami.

MARGARIETA

Es jūtu gan, ka kungs ir tikai žēlīgs

Un negrib mani apkaunot.

Jo ceļinieks jau nava vēlīgs,

Ar visu laipni paciesties viņš prot.

Kā gan lai mana muļķa valoda

Tik gudram vīram patikšanu dara?

FAUSTS

Tavs vārds, tavs skatiens vairāk man no svara

Kā visas pasauls gudrība.

(Viņš skūpsta Margarietai roku.)

MARGARIETA

Ak, nepūlaties! Kā tas izskatās

Man roka ir tik rupja un tik asa!

Pie kāda darba tai gan nebij jāķeras!

No manis māte visu smalki prasa.

(Aiziet abi pa dārza taku.)

MARTA

Un jūs, kungs, ceļojat no viena laida?

MEFISTOFELS

Ak, pienākums un veikals mūs jau projām raida!

Ar cik daudz sāpēm atstājam mēs dažu vietu

Un tomēr nedrīkstam vis palikties!

MARTA

Nu, jaunos gados gan vēl ietu

Pa pasauli tā brīvi blandīties;

Bet, kad nu nāk tā ļaunā diena

Kā vecam puišam līst uz kapsētu, —

Kam tas gan tiktu, nebūs jau neviena.

MEFISTOFELS

Ar šausmām es to iepriekš paredzu.

MARTA

Nu, tādēļ gādājat, kungs, priekšlaiku.

(Aiziet abi garām.)

MARGARIETA

Jā, kas iz acīm, tas iz prāta!

Jūs glaimot esat raduši;

Jums draugi ir daudz sapratīgāki,

Es neesmu tik smalki audzināta.

FAUSTS

Ak, mīļā, tici man, tā sauktā saprātība

Ir daudzreiz neprāts tik un uzpūtība.

MARGARIETA

                            Kā?

FAUSTS

Ak, kā nevainība bērna prāts arvienu

Maz sevi apzinās un savu svēto cienu!

Ka zemums, pieticība ira dāvanas

Visaugstās, mums no laipnās dabas piešķirtas —

MARGARIETA

Ja kādu brīdi mani minēs jūsu domas,

Jūs visu mūžu neiziesat man iz omas.

FAUSTS

Jūs laikam bieži esat vientuļa?

MARGARĪETA

Jā, mūsu saimniecība ir tik sīciņa,

Bet tomēr arī viņu vajga vadīt.

Mums nava kalpones, viss manim jādara:

Man vajga vārīt, mēzt un šūt, un adīt,

Un mana māte stingri pakaļ skata,

Ka viss uz mata!

Sak, vai nu viņai skopot vajadzētu,

Mēs plašāk nekā citi dzīvot spētu:

Tēvs atstāja mums brangu sētu

Pie pilsētas ar glītu dārziņu.

Bet manas dienas tagad aiztek klusu:

Mans brālis ir par zaldātu,

Un māsiņa man aizgāja uz mūža dusu.

Ak, cik es ap to bērnu pūlējos;

Bet labprāt vēlreiz visas raizes uzņemtos, —

Tāds mīlams bērns!

FAUSTS

MARGARIETA

Es viņu audzēju, viņš mani mīlēja.

Pēc tēva nāves bērns tik piedzima.

Par mirēju jau katris māti uzskatīja,

Tik grūti kā tā toreiz sirga

Un lēnām tik un pamazītēm viņa spirga.

Tur viņa nu ne domāt nevarēja

Šo mazo dzīvībiņu pate zidināt,

Un tā es viena ņēmos viņu dzirdināt

Ar pien' un ūdeni; tā man viņš piederēja.

Un manim klēpī, man uz rokas

Bērns smējās, spārdījās un auga priecīgi.

FAUSTS

Tu tiešām šķīstu laimi baudīji.

MARGARIETA

Bet bij man arī savas sūras mokas.

Pie manas gultas mazā šūplis piestumts kļuva,

Un nakti, tikko bērniņš pakustēties guva,

Es pamodos tūlīt;

Drīz vajdzēja to pieņemt klāt, drīz padzirdīt

Un, kad vēl neklusēja mazais brēķis,

No gultas celties, viņu aijāt, panēsāt

Un rītā agri jau pie veļas baļļas stāt;

Tad tirgū jāiet bij un jāzin ķēķis, —

Un tā tas vienmēr, šodien tā kā rītu iet.

Tas nau tik viegli, kungs, kā domājiet;

Totiesu miegs un ēdiens gārdāks šķiet.

(Abi atkal aiziet.)

(Mefistofels ar Martu atkal parādās.)

MARTA

Mums, nabadzītēm sievām, vāji klājas:

Tāds vecpuisis ir grūti atgriežams.

MEFISTOFELS

No jums jau vienīgi tas atkarājas,

Kā es uz īsta ceļa uzvedams.

MARTA

Nu sakat, kungs, vai n'esat jau ko atraduši?

Un savu sirdi kaut kur saistījuši?

MEFISTOFELS

«Jā, paša māja,» — tā jau saka paruna —

«Un krietna sieva ir par zeltu dārgāka.»

MARTA

Es prasu, vai nekad jums nebij patikšana?

MEFISTOFELS

Jā, manim visur pretī nāca draudzīgi.

MARTA

Bet vai nekad sirds nejuta jums nopietni?

MEFISTOFELS

Dievs pas', ar kundzēm nau nekāda jokošana!

MARTA

Jūs manis nesaprotat!

MEFISTOFELS

Bet, ka jūs gauži laipna, to gan ievēroju.

(Atkal aiziet.)

FAUSTS

Tu, eņģelīti, mani tūliņ pazini,

Tikko pa dārzu nākam redzēji?

MARGARIETA

Jūs manījāt? Es acis nolaidu aiz kauna.

FAUSTS

Bet tu par brīvību, Ko ņēmos, n’esi ļauna,

Ka es pret tevi izturējos nekaunīgi

Un vadīt solījos tik uzbāzīgi?

MARGARIETA

Es sajuku, tas man vēl nebij noticis;

Par mani ļauna teikt neviens nau varējis.

Es vaicājos, vai manā skatā kaut kas bija,

Ko viņš par nekaunīgu uzskatīja?

Viņam, kā liekas, tūliņ prātā šaujas,

Tā ir skuķe, kas runāties ļaujas.

Bet, jāatzīstas, nezin kas tūliņ ar sāca

Uz reizi jums par labu iebilsties.

Tik to es zinu, ka man īsti dusmas nāca,

Ka uz jums nevarēju dusmoties.

FAUSTS

Mīļ' meitiņ!

MARGARIETA

Ļaujat!

(Viņa kādai puķītei izplūc lapiņas vienu pēc otras.)

FAUSTS

MARGARIETA

Nē, tā tik spēle.

FAUSTS

Ko?

MARGARIETA

Jūs smiesaties par viņu.

(Viņa plūc lapas un čukst pie tam.)

FAUSTS

Ko čuksti tur?

MARGARIETA

(Pusdikti.)

Viņš mani mīlē — nemīlē.

FAUSTS

Tu saldo debess daiļaviņu!

MARGARIETA

(Tālāk skaitīdama.)

Viņš mani mīlē — Nē — Viņš mīlē — Nē —

(Pēdējo lapiņu izraudama, līksmi.)

Viņš mani mīlē!

FAUSTS

                Jā, mans bērns! Šis puķes vārds

Lai ir tev dievu atbilde! Viņš tevi mīlē!

Vai proti, ko tas nozīmē? Viņš tevi mīlē!

(Viņš saķer viņas abas rokas.)

MARGARIETA

Man pāriet šalkas!

FAUSTS

Nebaidies! Šis skatiens,

Šis rokas spiediens lai tev saka,

Kas vārdiem neizsakāms:

Tā visu sevi nodoties un sajust

Kā pārlaimi, kam jābūt mūžīgai!

Mūžīgai! — Izmisums tik būtu viņas gals.

Nē, gala nē! Mūžam gala nē!

MARGARIETA

(Spiež viņam rokas, tad atraisās un aizskrej pa labo pusi. Fausts paliek kādu acumirkli domās stāvot, tad viņš viņai seko.)

MARTA

(Atkal tuvodamās.)

Jau tumst

MEFISTOFELS

            Jā, nu mēs gribam projām doties.

MARTA

Es labprāt lūgtu, lai jūs vēl še paliktu,

Bet mūsu pilsētiņā tik daudz mēlnešu,

Tiem, domāt cita nava ar ko nodarboties

Un tik vien bēdas,

Kā smalki izošņātu otra pēdas.

Še tiekam valodās, lai diez kā sargājušies.

Bet mūsu jaunie kur?

MEFISTOFELS

        Pa taku aizlaidušies

Kā vasarsputniņi!

MARTA

Tā viņam tīk, man šķiet.

MEFISTOFELS

Un viņš tai arī. Tā jau pasaulē tas iet.

(Noiet. Sāk palikt tumšs.)

Dārza namiņš

M a r g a r i e ta ielec iekšā, paslēpjas aiz lapenes, tura pirkstu galus pie lūpām un skalās caur lapām.

MARGARIETA

Viņš nāk!

FAUSTS

(Nākdams.)

Tu, šķelme, mani ķircini!

Es tevi!

(Viņš viņu saķer un skūpsta.)

MARGARIETA

(Viņu apķerdama un skūpstu atpakaļ atdodama.)

        Mīļākais, no sirds es esmu tava!

(M e f i s t o t e l s dod zīmi pieklauvēdams.)

FAUSTS

(Ar kāju piesizdams.)

Kas tur?

MEFISTOFELS

Labs draugs.

FAUSTS

                Tu lops!

MEFISTOFELS

Vairs tērzēt laika nava.

MARTA

(Nāk.)

Jau vēlu, kungs.

FAUSTS

(Uz Margarietu.)

        Vai pavadīt man neļausi?

MARGARIETA

Ak, māte bārtu. — Sveiki!

FAUSTS

                        Vai man jāiet jau?

Ar dievu tad!

MARTA

Ar dievu!

(Ieiet savā mājā.)

MARGARIETA

(Kaunīgi, ātri.)

                    Mēs drīzi redzamies.

(Fausts un Mefistofels abi noiet pa labo pusi.)

MARGARIETA

Tāds gudris vīrs, tu mīļais dievs!

Ko tāds gan visu, visu izdomājis nau!

Es apkaunota eimu viņam blaku

Un visās lietās «jā» tik saku,

Es esmu nabags muļķa skukītis,

Nesaprotu ko viņš pie manis atradīs.

(Aiziet iz dārza.)

Mežs un ala

FAUSTS

(Viens.)

Tu, cēlais gars, man devi, devi visu,

Ko vien tik lūdzu. Ne par velti tu

Man savu vaigu liesmās piegriezi.

Tu grezno dabu devi man par valstību

Un spēku viņu sajust, baudīt.

Ļāvi To ne vien auksti apbrīnot kā viesim,

Tu neliedz manim viņas dziļās krūtis

Kā uzticamam draugam lūkoties.

Tu vadi dzīvo radījumu rindu

Gar mani garām, māci manim pazīt brāļus

Tur klusā mežā, gaisā, ūdenī.

Un kad caur mežu auka šalc un brāž,

Kad milzu priede krītot blakus zarus

Un blakus kokus spiežot zemē rauj

Un gāzienam dun dobja atbalss kalnos, —

Tu mani vadi drošā alā, rādi

Man mani pašu, mana paša krūtī

Visdziļie brīnumi man atklājas.

Un, ja priekš mana skata dzidrais mēness

Slīd lēni garām, manim atlido

No klinšu sienām miglas pilnā mežā

Kā vizošs sudrabs pagājības tēli

Un vaira vērojuma stingro prieku.

Ak, nekas pilnīgs cilvēkam nau dots,

To tagad jūtu. Pie šis pārlaimes,

Kas mani dieviem tuvu nes un tuvāk,

Tu devi man šo biedri, kuru vairs

Es paciest nespēju, kaut auksts un grīņš

Viņš mani pazemo priekš manis paša,

Ar vārda dvašu gaisē tavas balvas.

Viņš manās krūtīs trakas ugunis

Pēc viņa daiļā tēla veikli kur.

Tā kaislas kārē dzenos es pēc baudas,

Un baudā alkstu es pēc kaisles kāres.

(M e f i s t o f e l s uznāk.)

MEFISTOFELS

Nu, vai jums no šīs dzīves diezgan netika?

Kā tā jūs spēj vēl ilgāk savaldzināt?

Ir labi reiz to pamēģināt;

Bet tad ko jaunu jārauga!

FAUSTS

Kaut tev jel citur darba būtu,

Tu man šo jauko dienu nedarītu grūtu!

MEFISTOFELS

Nu, nu! Es nebūšu par traucēkli,

Nemaz man neteic to tik nopietni.

Pie tevis, tāda gremžas, untumnieka,

Man nau ko zaudēt it, nenieka.

Te cauru dienu nezini, kā galā tikt!

Kas kungam tik, ko ņemt, ko likt —

To viņam nenoredzēsi no deguna.

FAUSTS

Nu, tur tik īsti jāsaka!

Vēl tencināt, ka mani esi garlaikojis.

MEFISTOFELS

Teic, nabags zemes dēls, kā būtu tu

Šo dzīvību bez manis nodzīvojis?

Es tavu iedomības slimību

Uz ilgiem laikiem esmu izārstējis;

Ja manis nebūtu, tad no šīs pasauls malām

Tu sen jau būtu aizcierējis.

Ko tu pa klinšu plaisām un pa alām,

Tur slapstoties, kā ūpis dēdi?

Un akmeņu un sūnu mitrumu

Tu iesūc it kā krupis barību.

Tā tu tik brango laiku šķēdi.

Vēl tevi nomanīt var doktoru.

FAUSTS

Vai jēdzi, kādu jaunu spēku krūtīs dveš

Šī vientulība man, šis klusais mežs?

Un, kad tu to no visas tiesas jaustu,

Tu būtu diezgan velns, lai manu laimi skaustu.

MEFISTOFELS

Cik pārdabīgi līksmi, debešķi!

Kad nakti tu uz kalniem rasā slopi

Un priekā skauji zemt, debesi,

Kad savās domās vai par dievību jau topi,

Kad rocies zemes smadzenēs ar jausmu dziņu,

Sešu dienu radību krūtīs sajūti

Un baudi nezin ko ar spēka pašapziņu,

Drīz mīlas līksmīgi par visu pārplūsti,

Pavisam nokratīdams zemes dēlu, —

Lai tad šo jūsmību tik cēlu —

(Izrāda ar vaibstiem.)

Es sacīt nedrīkstu — kā beigtu.

FAUSTS

Fui tu!

MEFISTOFELS

Jā, tas jums negrib patikties;

Jums tiesība, lai tikli «fui tu!» teiktu.

Par to priekš šķīstām ausīm nedrīkst iebilsties,

No kā ir šķīstas sirdis nespēj atrauties.

Nu labi, es to prieku paļauju tev arī,

Ka šad un tad pats sev ko priekšā melot vari;

Bet vai tu drīz to neapniksi?

Jau tevi citas domas vilina,

Un, ja tā tāļāk iet, tu sagrauzts tiksi

No šausmām vai no trakuma.

Bet diezgan! Tavai mīļai, sēžot vientulei,

Viss izliekas par šauru un par sēru,

Nemaz iz prāta tu tai neizej,

Tā tevī iemīlējusēs pār mēru.

Pirms tava mīla nāca, pāri plūstot,

Kā strautiņš iet pār malām, sniegam kūstot;

Tu viņai sirdi viņu ielējis,

Nu ir tavs strautiņš atkal izsīcis.

Man šķiet, ko tā pa mežiem dziļdomīgi klaidot, —

Tev, lielam kungam, būtu labāki,

Ka nabadzīti jauno skuķīti

Par viņas mīlu arī atmini.

Tai laiks top nežēlīgi garš, tā gaidot.

Tā stāv pie loga, skatās mākoņos dažbrīd,

Kā tie pār veciem pilsētas mūriem slīd.

«Kaut būtu putniņs, kaut spārniņi būtu man!»

Tā augu dienu, pusnakti tās dziesmiņa skan.

Reizēm tā jautra, vairāk skumīga,

Reizēm labi noraudājusēs,

Tad atkal, kā liekas, mierīga

Un vienmēr iemīlējusēs.

FAUSTS

Ak, čūska, čūska, tu!

MEFISTOFELS

(Pie sevis.)

Pag! Gan es tevi noķeršu!

FAUSTS

Nolādēts! es saku, atkāpies!

Un skaisto sievu nepiemini.

Pustrakā prātā, kas ir iededzies

Pēc viņas saldām miesām, kāri nemodini!

MEFISTOFELS

Priekš kam tad ar? Tā domā, ka tu aizbēdzis,

Un pus' pa pusei tas jau noticis.

FAUSTS

Es tuvu tai, cik tāļu arī nebijis,

Es neiespēju aizmirst, zaudēt viņu;

Jā, es pat skaužu svēto vakariņu,

Kad viņas lūpas to tik skāra.

MEFISTOFELS

Jā gan, mans draugs, es jūs dēļ dvīņu pāra,

Kas rozēs ganās, bieži apskaudis.

FAUSTS

Prom, savedēj!

MEFISTOFELS

Jūs lamājat, man ir ko smieties.

Tas dievs, kas puisēnus un skuķus radīja,

Tūliņ par pirmo amatu atzina

Dot gadījumu, kā tiem kopā ieties.

Tik projām, te nu lielas gaudas!

Jums jāsteidz mīļās skuķes rokās

Un nevis nāves mokās.

FAUSTS

Ko līdz man viņas rokās debess baudas?

Kaut ar pie viņas krūts es sasiltu!

Vai tādēļ viņas vārgu vienmēr nejūtu?

Vai bēglis n'esmu, kas nekur vēl nenorima,

Bez mērķa necilvēks, bez atdusas,

Kā ūdensgrāvums, kura dima

Uz dzelmi niknā priekā šļācot nogāžas?

Un sāņus viņa, bērniņš šaura prāta,

Tur būdiņā uz kalnu laukuma,

Un visa viņas mājas darība

Tek sīkā pasaulītē iespraugāta.

Un dieva nolādētam man

Vēl nebija gan,

Kad klintis es cēlu

Un drupās šķēlu!

Kam līdzi viņu, viņas mieru izpostīt?

Tu, pekle, viņu manim nenovīdi!

Velns, palīdz’ īsināt man baiļu brīdi!

Kam jānotiek, lai notiekas tūlīt!

Lai viņas liktenis pār mani grauj,

To līdz ar mani pazušanā rauj!

MEFISTOFELS

Kā atkal verd, kā atkal kvēlo!

Ej labāk, nelga, turp un viņu žēlo;

Kur tāda galviņa vairs neredz izejas,

Viņš tūliņ galu domājas.

Lai dzīvo tas, kas galvu augsti tura!

Tu taču citkārt dūšu nezaudē.

Nau nekā muļķiskāka pasaulē

Kā velns, kas izmisumā gura.

Grietiņas istaba

GRIETIŅA

(Sēž viena pie ratiņa.)

Martas dārzs

M a r g a r i e t a. Pausts.

MARGARIETA

Vai solies, Indriķi?

FAUSTS

Cik iespēju!

MARGARIETA

Nu teic, kā ir ar tavu ticību?

Lai tu cik mīļš un labs ar būtu,

No viņas tu daudz neturi, es jūtu.

FAUSTS

Lai, bērns! Ka es tev labs, vai man vēl jāsaka?

Priekš mīļiem nespētu es savas asnis taupīt.

Bet citam negribu tā pārliecību laupīt.

MARGARIETA

Tas nau pareizi, pašam ticēt vajaga!

FAUSTS

Vai vajga?

MARGARIETA

Kaut es iespētu uz tevi ko!

Tev ar priekš svētiem sakramentiem cienas nau.

FAUSTS

Es cienu tos.

MARGARĪETA

    Bet pēc tiem nekāro.

Tu biktē n'esi bijis diez cik ilgi jau,

Vai dievam tici?

FAUSTS

Kas drīkst, mīļaviņa,

To teikt: es ticu iekš viņa?

Tu priesterus un gudros vari izprasīt,

Un tevim liksies, viņu atbilde

Ar prasītāju grib tik smieklus dzīt.

MARGARIETA

Tu netici?

FAUSTS

Jel klausies, mīļā dvēsele!

Kas viņu drīkst izrunāt?

Un liecināt;

Es ticu viņu.

Kas drošu ņemt

Un spriedumu lemt,

Un sacīt: es neticu viņu?

Viņš visa aptvērējs,

Visa turētājs,

Vai viņš netver un netura

Tevi, mani un sevi pašu?

Vai debess nejumas tur augšā?

Vai zeme neguļ še apakšā cieti?

Un, laipni mirdzot, vai nekāpj augšup

Mūžīgās zvaigznes? Vai es tevī neskatos acis acīs?

Un vai netraucas viss Uz galvu un sirdi tevim

Un plūdo mūžīgā noslēpumā,

Neredzot — redzot, ap tevi apkārt?

Pildi ar to savu sirdi pāri pilnu,

Un, ja šinīs jūtās tu laimes pārņemta

Sauc tad to, kā tu gribi,

Sauc laimi! sirdi! mīlu! Dievu!

Man nava vārda

Priekš tā. Viss tikai jūtas;

Vārds ir skaņa un dūmi,

Kas apmiglo debesu kvēli.

MARGARIETA

Tas viss ir it jauki un cēli;

Tamlīdz ko dzirdēju arī no priestera,

Tik citos vārdos viņš to izsaka.

FAUSTS

Pa visām malām to dzirdēt vari,

To visas sirdis mīļā saules gaismiņa

Ikkatra izteic savā valodā;

Kam es ne savā arī?

MARGARIETA

Kad to tā dzird, tad viss it labi šķietas,

Bet tomēr greizi stāv tās lietas;

Jo tu pie kristīgās ticības neturies.

FAUSTS

Mans bērns!

MARGARIETA

        Tas sen jau manim sirdī duras,

Ka tu ar tādiem biedrojies.

FAUSTS

Kā tā?

MARGARIETA

    To cilvēku tur, kas pie tevim turas,

No visas dvēseles es nīstu;

Cik atceros, pa visu savu dzīvību

Neko, kas man tā dūšu sagriež, nepazīstu

Kā tā cilvēka riebīgo izskatu.

FAUSTS

Sirdsmīļā, tev no viņa nau jābaidās.

MARGARIETA

Tikko viņš nāk, man asins saskrejas,

Man ne pret vienu citkārt nava naida,

Bet, tiklīdz sirds man ilgodamās tevi gaida,

Man no tā cilvēka šalkas caur kauliem iet,

Turklāt viņš arī blēdis man vēl šķiet.

Jā pāri tam daru, lai dievs mani nesoda!

FAUSTS

Arī tādu pasaulē vajaga.

MARGARIETA

Neparko ar tam līdzīgiem nemistu vienkopus!

Kad viņš reizi pa durvīm iekšā nāk,

Viņš tūliņ tā nicīgi smīnēt sāk

Un sapīcis pus';

Var redzēt, ka tam ne pie kā nau līdzdalības;

Viņš nes uz pieres nozīmi,

Ka pret dzīvu dvēseli nevar just mīlestības,

Man top tik labi, kad tu mani apskauji,

Tik brīvi, tik silti un maigi,

Un viņa klātbūtnē sirds sažņaudzas baigi.

FAUSTS

Ak tu, mans paredzētājs eņģeli!

MARGARIETA

Tas man tā pārņem pratu,

Un, ja viņš tik kur piesitas man klātu,

Man šķiet, ka pat tevi vairs nemīlu.

Un, ja viņš še, es dievu pielūgt nespētu,

Tad man tā, it kā gribētu sirdi man griezt;

Tev, Indriķi, vajaga būt tāpat.

FAUSTS

Tu nu reiz viņu nevari ciest!

MARGARIETA

Man jāiet prom.

FAUSTS

    Ak, vai nekad

Pie tavām krūtīm mierā pamist nespēju,

Lai sirdij sirdī, dvēslei dvēslē pārplūst ļautu?

MARGARIETA

Ak, kaut es viena gulētu!

Es šonakt labprāt durvis neaizšautu;

Bet māte ir tik visai modrīga,

Ja tā mūs kopā ierauga,

Es tūliņ būtu nost uz vietas.

FAUSTS

Nau, eņģelīt, tik ļauni, kā tev šķietas.

Še butelīte. Tik trīs pilieni...

Ja tos pie dzēriena tai piemaisi,

Tie dabu dziļā sniegā apņemt spēs.

MARGARIETA

Ko visu nedaru priekš tevis!

Tas taču viņai nekaitēs?

FAUSTS

Vai citādi es, mīļā, to tev būtu devis?

MARGARIETA

Kad tevi, mīļais, uzskatu, kas tā par varu,

Kas mani dzen, lai tavu gribu daru?

Tik daudz priekš tevis esmu darījuse jau,

Ka vairs gandrīz nekā, ko darīt, nau.

(Noiet.)

(Pēc tam aiznāk M e f i s t o f e l s. )

MEFISTOFELS

Vai pērtiķis jau prom?

FAUSTS

            Tu atkal klausījies?

MEFISTOFELS

Jā, manim viss it smalki dzirdams bija,

Ka dakterkungu katķismē pamācīja;

Es ceru, ka tas jums ar laba ies,

Tie skuķi taču ļoti ziņkārīgi,

Vai kāds pa vecam turas lēni, dievbijīgi.

Sak, ja tik klausa tur, gan mums ar padosies.

FAUSTS

Tu, negantais, sajēgt nespēji

Šo mīļo, labo dvēseli,

Ka tā pilna savas ticības spēka,

Kas vienīgi šķiet tai pestot no grēka

Svēti nomocās ciešanās,

Ka mīļotais vīrs tai pazudis izliekas.

MEFISTOFELS

Iz tevis melš kaisles pārdabīgs samulsums,

Tas skuķis tevi aiz deguna vazā.

FAUSTS

Tu ņirdzīgs uguņu un dubļu izdzimums!

MEFISTOFELS

Un vaibstus nojaust brīnum brangi saprot mazā,

Manā klātbūtnē tai tiek — viņa nezin, kā,

Tā jauš ko noslēpumainu manā izskatā;

Un droši manī lielu garu mana,

Varbūt vēl pašu nelabo.

Nu, šonakt gan -!

FAUSTS

            Nau tava darīšana!

MEFISTOFELS

Bet manim taču prieks par to!

Pie akas

G r i e t i ņ a  un  L ī z i ņ a  ar traukiem.

LĪZIŅA

Par Barbu nekā n'esi dzirdējuse?

GRIETIŅA

Nekā. Es maz ko izeimu uz klajuma.

LĪZIŅA

Kā tad! Man Bille tikko stāstīja:

Tā mi ar reizi ietikuse.

Te bij tev lepnība!

GRIETIŅA

                Kā tā?

LĪZIŅA

Drīz visi zinās,

Ka viņa baro divus, kad tā ēd un dzer.

GRIETIŅA

Ak!

LIZIŅA

Tā tai vajadzēja, tas tai der.

Cik viņa ar to tēviņu tā tinās!

Tā tikai bija cierēšana,

Uz ciemu un deju vadāšana!

Visur pirmā būt gribēja,

Ar vīnu un pastētēm viņš to cienāja;

Tā iepūtās liela uz sava skaistuma.

Tik maz goda prata, ka neaprāvās,

No viņa dāvanas doties lāvās.

Tie tik ilgi smējās un skūpstījās,

Līdz kamēr vaiņadziņš noņēmās.

GRIETIŅA

AK, nabadzīte!

LĪZIŅA

Tev gan viņas žēl!

Kad mēs pie ratiņa sēdējām vēl

Un nakti māte mūs nelaida lejā,

Ar mīļāko kopā tā sēdēja;

Uz sola pie durvīm un tumšajā ejā

Tiem laiks kā skriešus aizskrēja.

Lai nu tā skrej, nu viņai laužņi likti,

Nu grēku kreklā jāiet tai uz bikti!

GRIETIŅA

Viņš to taču ņems par laulātu draudzeni.

LĪZIŅA

Tāds mundris zēns! Viņš muļķis būtu,

Tas citur sev daudz ko labāku gūtu.

Viņš ir jau projām ar.

GRIETIŅA

                Cik nekrietni!

LIZIŅA

Ja tā to dabūtu, tai neietu labāki,

Tai puiši vaiņadziņu saplosītu,

Un mēs pie sliekšņa tai spaļus pakaisītu.

(Noiet.)

GRIETIŅA

(Uz māju atgriezdamās.)

Cik brangi agrāk veicās pelt, kad kāda cita

No nabaga meitiņām vainā krita!

Ak, kā pie citu grēkiem man

Vēl mēlei vārdu netika gan!

Cik melns man. likās, es vēl vairāk pēlu,

Man tomēr diezgan melns vēl nebija,

Es dižojos un sevi cēlu,

Nu pate grēkam esmu padota!

Bet viss, kas mani uz to novadīja,

Ak dievs, cik mīļš, cik labs tas bija!

Cietokšņa apkārtne

Kādā mūru iedobumā atrodas Mater dolorosa, svētās dieva mātes bilde. Trauciņi ar puķēm tai nolikti priekša.

GRIETIŅA

(Noliek svaigas puķes.)

Nakts

Iela priekš Grietiņas durvīm.

V a l e n t ī n s, zaldāts, Margarietas brālis.

VALENTĪNS

Kad es tā sēdēju pie dziru galda,

Kur dažkārt prieka troksnis valda,

Un biedriem par meitenēm runa nāca,

Ikkatris dikti savu uzteikt sāca,

Ar vīnu slavu skaloja uz leju,

Elkoņos atspiedis sarkušo seju,

Es mierīgs sēžot palikos,

Uz lielmutībām klausījos

Un smīnot brauku sevim bārdu;

Un, glāzi ķerdams, saku savu vārdu;

Jā, katra ir jau pēc savas dabas,

Bet tā kā manas Grietiņas tik labas

Nau otras pa visu novadu,

Kas vērta, lai viņai ūdeni pienestu?

Te troksnis cēlās, glāzes skanēja;

Ja, kliedza vieni, viņam taisnība,

Viņa ir visu meiteņu rota!

Nu slavētājiem bij mācība dota.

Un tagad! — Es varētu izplēst sev matus

Un stāvu gar sienu uz augšu skrieti

Rauc degunu, uzmet man nicīgus skatus,

Ikkatris blēdis var mani smiet

Kā noziedzniekam man vajaga zagšus līst,

Pie katra nejauša vārdiņa bailēs svīst.

Kaut arī kaklus aprautu tiem,

Tos nespētu saukt par melkuļiem.

(Fausts ar Mefistofeli iet pāri par baznīcas laukumu.)

Kas nāk? Kas slapstoties tuvojas?

Tie divēji ir, kā man šķietas.

Ja viņš, tad tūliņ pie apkakles jāķeras,

Viņš dzīvs vairs netiks man no vietas!

F a u s t s un M e f l s t o f e l s .

FAUSTS

Lūk, tur uz baznīcģērbkambari,

No lampiņas tur logā atspīd vāji stari,

Jo tāļāk nost, jo vājāki tie plūst,

Līdz beidzot visur apkārt tumsa kļūst!

Tā nakts ar manās krūtīs iestājas.

MEFISTOFELS

Un manim tā kā runcim, kad nāk auri,

Kad tas pa trepēm viegli izlokās

Un zogu žogiem ložņā cauri;

Pie tam man prāts ir itin nevainīgs,

Tāds drusku kārīgs, drusku zādzelīgs,

Tā manim sprigst jau visos locekļos

Uz jauko nakti valpurģos.

Tā nāk mums atkal parītu,

Tad taču zinu, kādēļ neguļu.

FAUSTS

Vai nauda pacelsies ar pa šo laiku,

Ko redzu kaltējamies tur pa miglas tvaiku?

MEFISTOFELS

Tu drīz vien pie tā prieka nāksi,

Ka katliņu iz zemes ārā vāksi.

Es drusku acis iekšā pametu:

Tur pulks bij jauku dālderu.

FAUSTS

Vai gredzenu, vai sprādžu nebij tur nekādu,

Ar ko es savu mīļo izpuškotu?

MEFISTOFELS

Es redzēju gan tur ar kaut ko tādu,

Tam līdzīgu kā pērļu rotu.

FAUSTS

Tā labi! Sāpīgi man atduras,

Kad man bez balvām turpu jādodas.

MEFISTOFELS

Jums nevajdzētu ņemt pie sirds

Pa reizēm baudīt ar tāpat.

Kur debess tagad pilna zvaigžņu mirdz,

Jūs īsti smalku dziesmu dzirdēsat:

Mēs tai ko morālisku dziedāsim,

Tad drīzāk viņu rokā dabūsim.

(Dzied priekš Grietiņas durvīm ar cīteras pavadību.)

VALENTĪNS

(Gāžas uz priekšu.)

Ko tu še vilini? Kad tevi peklē!

Sasodīts žurku ķērājs, ko tu meklē?

Pie velna cīteri papriekšu!

Tad pašu pakaļ ellē triekšu!

(Sacērt Mefistofelim cīteri.)

MEFISTOFELS

Pagalam cītere! kas lauzts, tas lauzts.

VALENTINS

Nu jāskalda tik pašam skausts!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Uz priekšu, doktor, ņipru dūšu!

Pie manis klāt, kā es jūs vadīšu!

Iz makstīm ārā zobenu!

Tik durat vien! Es atvairītājs būšu.

VALENTĪNS

Nu, atvairi man šo!

MEFISTOFELS

Jā, tas vēl ies.

VALENTĪNS

Ar šo!

MEFISTOFELS

Kā tad!

VALENTĪNS

            Vai velns te iekšā maisās!

Kas tas? Jau roka pagurt taisās.

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Dur nost!

VALENTĪNS

(Nokrizdams.)

Ak vai!

MEFISTOFELS

            Nu nelgam pietiksies!

Nu tikai prom! Mums tūliņ pazust vajga:

Jau ceļas nežēlīga klaiga. No policijas maz ko bīties,

Ar kakla tiesu, to man netik tīties.

(Abi ar Faustu ātri noiet.)

MARTA

(Pie sava loga.)

Šurp! šurp!

GRIETIŅA

(Pie sava loga.)

Ar uguni šurp steidzaties!

MARTA

(Vēl augšā pie loga.)

Tur kaujas, kliedz un ķildojas.

(Sanāk daži pilsoņi ar savām sievām un daži amatnieki ar lāpām rokās.)

ĻAUDIS

Še viens jau guļ pie zemes beidzies!

MARTA

(Iznāk un apskatās.)

Vai aizbēguši slepkavas?

GRIETIŅA

(Arī iznāk.)

Kas guļ še?

ĻAUDIS

Laikam tas tavs brālis būs.

GRIETIŅA

Kungs, debess tēvs! Ak, žēlo mūs!

(Nokrīt uz trepēm blakus brālim.)

VALENTĪNS

Es mirstu! Tas ir ātri izsacīts

Un ātrāki vēl padarīts.

Ko stāvat, sievas, velti gaudojat,

Šurp nākat, mani uzklausat!

(Visas pienāk un apstaj riņķī ap viņu.)

Mīl' Grietiņ, lūk! Tu vēl par jaunu,

Vēl neesi diezgan prātīga,

Tev tavi darbi nes tik kaunu.

Man tas tev klaji jāsakas

Tu taču netikle reiz esi;

Tad savu godu ar uz tirgu nesi.

GRIETIŅA

Ak, brāli, dievs Es nesaprotu?

VALENTĪNS

Kaut tu jel dievam mieru dotu!

Kas noticies, tas noticies,

Un, ka tas sācies, tā tas tāļāk ies.

Ar vienu slepus iesāki,

Bet drīz būs arī vairāki,

Un darbs tik ducim pilnam kļūt,

Tad ar viss pilsēts varēs tevi gūt.

Kad kauns ir tikko piedzimis,

To sargā, ka tik nesaredz,

Un gādā, ka nakts plīvuris

Tam acis, ausis un galvu sedz;

Jā, viņu tad labprāt vai nokautu.

Bet, ja tas aug, tas atmet baili,

Pat dienas laikā staigā kaili

Un taču nau pieņēmis jaukāku izskatu.

Jo vairāk viņš saceļ riebas un baismu,

Jo vairāk viņš meklē dienas gaismu.

Tas laiks man jau priek? acīm tēlojas,

Kur visi godīgi pilsoņi,

Kā ieraugot lipīgu spitāli,

No tevis, netilkle, aizvēršas.

Tev sirds iekš krūtīm izmisīs,

Kad viņi tevi uzskatīs!

Tu zelta ķēdi vairs nenēsāsi!

Tu baznīcā nestāvēsi pie altāra!

Tu lauku spiču krāgu sev neapklāsi,

Uz deju netiksi vadīta!

Pa tumšu bēdu nomalīti

Starp kropļiem, nabagiem tu slapstīsies!

Un, ja tev pēcgalā ar piedod dievs,

Tu lāstu nēsāsi, kamēr virs zemes mīti!

MARTA

Jūs labāk dvēseli dievam ļaujat,

Nekā vēl lāstus uz sevi kraujat.

VALENTĪNS

Kaut spētu samalt tevi, kalsnais sakārni,

Tu savedēja, bezgodīgā sieva!

Es ceru, visi grēki man no dieva

It bagātīgi tiktu piedoti!

GRIETIŅA

Mans brāli! Kādu elles sodu!

VALENTĪNS

Es saku, ko tu raudi nu!

Ar to, ka aizmirsi tu savu godu,

Tu devi manim nāves dūrienu

Caur nāves miegu, savu grēku tīrs,

Pie dieva aizeimu kā. godīgs kara vīrs.

(Mirst.)

Baznīcā

Mišas, ērģeles un dziedāšana.

G r i e t i ņ a laužu vidū, Ļ a u n a i s gars aiz Grietiņas.

ĻAUNAIS GARS

(Cieši Grietiņai pie auss.)

Kā citādi, Grietiņ, tev bija,

Kad tu vēl pilna nevainības

Šurpu pie altāra nāci,

Iz apdilušas grāmatiņas

Lūgšanas skaitīji —

Pus bērnu spēles,

Pus dievu sirdī!

Grietiņa!

Kur stāv tava galva?

Tavā sirdī

Kāds grēcīgs darbs?

Vai priekš savas mātes dvēsles lūdzies,

Kura caur tevi miga uz ilgām, ilgām mokām?

Uz tava sliekšņa kā asins tur?

- Un tev zem sirds

Vai nemostas briestot jau

Un biedē tevi un sevi

Ar nojausmu pilnu būti?

GRIETIŅA

Vai! Vai!

Kaut es kļūtu šīs domas vaļa,

Kas man šurpu un turpu šaudās

Pretī mani!

KORIS

(Ar ērģeļu pavadību.)

Dies irae, dies illa

Solvet saeclum in favilia.

(Grietiņa ir nonākuse līdz baznīcas sāņu durvīm, grib ieiet, bet ļaudis no viņas bailīgi atkāpjas, viņa neuzdrošinājas ieiet un nometas ceļos starp ubagiem.)

ĻAUNAIS GARS

Bārdzība tevi grābj!

Bazūne dārd!

Kapi dreb!

Un tava sirds,

Kā dzirkstele pelnos

Uz liesmu mokām

Atkal uzcelta,

Aizdrebas visa!

GRIETIŅA

Kaut es būtu projām!

Man ir, it kā ērģeles

Man aizņemtu dvašu,

Dziedāšana man sirdi

Dziļumos plēstu.

(Pieceļas, lai ietu uz māju, bet ļaunais gars aizkrusto viņai ceļu.)

KORIS

Judex ergo cum sedebit,

Quidquid latet adparebit,

Nil Inultum remanebit.

GRIETIŅA

Mani māc!

Mūru stabi

Mani iežņaudz!

Griestu velves

Mani spiež! — Gaisa!

ĻAUNAIS GARS

Noslēpies! Grēks un kauns

Nepaliek apslēpts.

Gaisa? Gaismas?

Vai tevim!

KORIS

Quid sum miser tunc dicturus,

Quem pationum rogaturus,

Cum vix justus sit securus?

ĻAUNAIS GARS

Savu vaigu novērš

Apgaismotie no tevis,

Rokas tevim sniegt

Riebjas tīrajiem!

Vai!

KORIS

GRIETIŅA

Kaimiņiet! Ožamo butelīti!

(Noģībst.)

VALPURĢU NAKTS

Harca kalnājs. Ēlendes un Šīrkes ciematu apkārtne

F a u s t s un M e f i s t o f e l s.

MEFISTOFELS

(Pa kalnu augšup kāpdams.)

Vai tu sev nevēlētos slotas kātu?

Es tagad labāki uz krietna āža jātu.

Šā grūti cerams, ka pie mērķa nonāktu.

FAUSTS

Kamēr vēl kājās jūtu ņipru sparu,

Man pietiek ar šīs nūjas pabalstu.

Kam ceļu īsināt, viņš manim nau par garu! —

Pa leju lejām locīties,

Tad uz šīm klintīm uzrāpties,

Kur avots mūžam verd iz akmens plaisas,

Tas tik ir prieks, kā dēļ der pūlēties!

Jau bērziem pumpurīši raisās,

Un pat i priedei zaļo zari;

Kādēļ mums līdzi kaulos nejust pavasari?

MEFISTOFELS

Patiesi, es no tā nenieka nejūtu!

Man ir, it kā vēl ziema miesās mājotu;

Es labāk sniegā staigātu un salā.

Cik drūmi nepilns mēness paceļas

Ar sebu kvēli sarkans debess malā

Un vāji spīd, ka ik uz soļa jātaustās,

Pret kokiem un pret klintīm jāatduras!

Ļauj, ka es atsaucu šurp kādu spīgaini.

Tur redzu vienu, kas it jautri kuras.

Ē, draugs! Vai drīkstu palūgt tevi tuvāki?

Tā velti degt, tas tīri tev par skādi;

Nāc, laipni mums uz augšu ceļu rādi!

SPĪGAINIS

Iz godbijības, ceru, izdosies

Man savu izklaidīgo dabu valdīt;

Mēs, krustām šķērsām skrejot, mēdzam citkārt maldīt.

MEFISTOFELS

Edz! Edz! Viņš cilvēkiem grib pakaļ ķēmoties!

Pie velna! Pielūko, ka taisni noturies!

Es citād' izpūšu tev dzīvību!

SPĪGAINIS

Es manu gan jūs esat kungs še mājās,

Un visu jums pa prātam darīšu.

Bet zināt, šodien kalnā visi velni kājās,

Un, ja vēl spīgainim jums ceļš ir jārāda,

Tad to tik stingri ņemt vis nevajga.

FAUSTS, MEFISTOFELS un SPĪGAINIS

(Pārmaiņus dziedot.)

(Mefistofels.)

(Spīgainis.)

(Spīgainis.)

MEFISTOFELS

Tev pie manis jāturas!

Še, kur augstums paceļas,

Brīnumi tev būs ko vērot,

Kad sāks Mamons kalnā zvērot.

FAUSTS

Cik burvīgi tur laistās lejās

Kā sārta rīta dzesna dzejās!

Un pat vistumšā bezgalā

Tā dziļi iekšā zibina.

Tur ceļas birga, velkas vāļi,

Še bulā, tvaikā svelme sveļas,

Tad it kā blāva švītra veļas,

Kā avots tad caur klintim šķeļas.

Pār leju viņa tāļu tāļi

Ar simtām dzīslām aizstiepjas,

Te viņu ieslēdz šaura plaisa,

Un kopā viņa satekas.

Tur sprikst un dzirkstes augsti kaisa,

Kas zelta smiltīm birst no gaisa.

Bet lūk! Uzreiz, cik tāļi redz,

Kā uguns klinšu sienas sedz.

MEFISTOFELS

Vai Mamons savu valstību

Nau svētkiem izpuškojis greznu?

Tu laimīgs redzējis šo gleznu;

Jau trakos viesus braucam nomanu.

FAUSTS

Kā viesulis tur augšā brāžas!

Pret mani gaisa šaltis per!

MEFISTOFELS

Tev klinšu vecās ribas jāsaķer,

Jo citādi tev aizās jānogāžas.

Naktstumsa ar miglāju kopā plūst.

Klau, kā caur mežiem brākš un grūst!

Pūces trūkušās skraida.

Mūžam zaļošām pilīm šķaida

Vērpata palodas.

Švīkst zari un lūst, un bārstās,

Koki, vareni grandot; svārstās,

Saknes dziļumos nostenas.

Un, šausmīgā juceklī brāstot un dārdot,

Krīt tie un sašķīst, kā negaisam spārdot,

Bet aizām cauri, kur gruveši jaucas,

Kaucot un aurējot aukas spraucas,

Vai dzirdi balsis augstumā?

Tāļumā un tuvumā?

Kā straume pār visu kalnu šļāc,

Tur negantā raganu dziesma krāc!

RAGANAS

KĀDA BALSS

Lūk, vecā Bauba nāk savurup,

Tā grūtai cūkai mugurā tup.

KORIS

BALSS

Kur nākdams?

BALSS

Pār Ilzes akmeni!

Tur raudzīju pūces perēkli.

Tā izplēta acis!

BALSS

Pie velna, vej!

Ko aplam tā skrej!

BALSS

Man tā saplēsa ģīmi,

Skat' vien tik zīmi!

RAGANAS

(Korī.)

RAGANU MEISTARS. PUSKORIS

OTRAIS PUSKORIS

Nu, ko tur lieku runājiet:

Ar tūkstots soļiem sieva iet.

Bet, lai tā steidz sev steidzamo,

Ar lēcienu vīrs panāk to.

BALSS

Jūs, kas tur dzelmē, nākat šurp!

BALSS

(No apakšas.)

Mums arī labprāt gribētos turp;

Mēs mazgājoties tīri paliekam,

Bet mūžam ari augļus nenesam.

ABI KORI

BALSS

(No apakšas.)

Pagaidi! Palīdzi man!

BALSS

(No augšas.)

Kas tur iz aizas skan?

BALSS

(No apakšas.)

Ņem līdzi! Neļauj man velti kliegt!

Es kāpju Jau trīssimts gadus

Un nevaru kalngalu sniegt.

Es gribu pie jums būt, jūs esat man radus.

ABI KORI

PUSRAGANA

(Apakšā.)

Es teku pakaļ jau tik sen,

Tie priekšā lielu gabalu!

Iz mājas mani nemiers dzen, —

Un še es līdzi netieku.

RAGANU KORIS

Tik burvju zalvi ietrinat, —

Jums buras būs i lupats pat!

Labs kuģis katra silītei

Nemūžam neskries, kas neskrien še.

ABI KORI

(Nolaižas zemē.)

MEFISTOFELS

Skat, kā tie spiežas, grūstās, parkš!

Kā šņāc un verd, kā bļauj un tarkš!

Kā sprikst un deg, un ceļas smaka!

Tā tik ir īsta elles slaka!

Tik turies manim klāt, ka nenoej no taka,

Kur tu?

FAUSTS

(Tāļu prom no viņa.)

Es še!

MEPISTOFELS

Ko? Tur jau aizrāva!

Reiz nu, kas saimnieks mājā, jārāda.

Ē junkurs Folands nāk! Ē! ceļu griez!

Še, doktor, klāt man pieķeries!

Ar vienu lēcienu mēs izbēgsim iz drūzmas;

Man pašam tiek par trakU iekš Šīs dūzmas.

Lūk, sāņus spīd kaut kas it savādi,

Turp mani velk, kur viņi krūmāji.

Nāc, nāc! Lai mēs tur iekšā šmaucam.

FAUSTS

Tu pretruņas gars! Ved mani, kā tev prāts!

Nu, tas tik bija gudri izdomāts:

Uz valpurģiem mēs Bluķu kalnā braucam

Un nu še nomalītē gribam krūmos līst.

MEFISTOFELS

Skat' tur, kā raibas liesmas šķīst!

Tur jautris klubs ir kopā sanācis.

I mazā pulkā nejutīsies vientulis.

FAUSTS

Es labāk būtu augšā tur!

Jau dūmi mutuļo, jau guņus kur.

Ap ļauno visi pulki krājas;

Tur arī daža mīkla risinājas.

MEFISTOFELS

Bet daža mīkla arī sarežģās.

Lai lielā pasaule sev trokšņojas,

Mums noderēs šī klusā vieta.

Tā taču ir it pazīstama lieta,

Ka lielā pasaulē daudz mazas nošķiras.

Redz, itin plika jauna raganele

Un vecene, kas gudri segties prot.

Es lūdzu, esi laipnis jele!

Mazs pūliņš, nebūs tev ko nožēlot.

Es dzirdu, tur sāk instrumenti dūkt!

Nolādēts troksnis! Jā, pie viņa vajga jūkt.

Nāc līdz! Nāc līdz! Ko tur lai dara?

Es pieiešu mi tevi iekšā vedīšu,

Un viņiem pazīstamu darīšu.

Ko saki, draugs? Vai nau šī pļava plata, gara?

Skat vien! Tu tikko galu saredzi.

Tur rindā deg vai simtiem uguņu;

Tur lēkā, pļāpā, ēd un dzer, un mīlinājas;

Nu saki, kur gan labāki vēl klājas?

FAUSTS

Bet — kā tu domā mums še uzstāties?

Vai tu par burvi vai par velnu rādīsies?

MEFISTOFELS

Gan esmu ieradis būt nepazīts arvienu,

Bet ordenis jau jārāda uz goda dienu.

Es nu gan ceļa lentu nenēsāju,

Pie mums to tiesu ciena zirga kāju.

Vai redzi gliemezi? Lūk, tur viņš lien;

Ar saviem tausteklīšiem vien

Viņš ir pie manis kaut ko saodis.

Es sevi neaizliegtos šeit, kaut gribējis.

Nāc vien! No vienas uguns mēs uz otru iesim,

Es būšu ceļavedis tev kā viesim.

(Uz dažiem, kas sēd pie kvēlošām oglēm.)

Jūs, vecie kungi, ko jūs šeitan darāt?

Jums vajadzētu būt tur, pašā viducī,

Kur skan un dūc, un jaunie griežas viesuli;

Jo vieni sēdēt jūs jau mājās tāpat varat.

ĢENERĀLIS

Kā lai uz tautām vēl ir uzticība?

Lai diezin cik priekš tām ir darījis!

Tā sievietēm, kā tautām mīlestība

Tik ir priekš tā, kas jauneklis.

MINISTRS

Nu, tagad viņi vai bez jēgas tīri!

Man tīk tik vecie, labie ļautiņi;

Jo tad, kad mēs vēl bijām lieli vīri,

Bij īstie zelta laiciņi.

PUSKOKALĒCĒJS

Mēs tiešām nebijām ar plānprāti

Un daudz, ko nevajdzēja, padarījām;

Bet tagad jau it. viss iet ačgārni,

Kad tikko nokārtojuši to bijām.

RAKSTNIEKS

Kam tagad tīkas lasīt grāmatu

Ar puslīdz saprātīgu saturu?

Un, kad no jaunās paaudzes ir ruņa,

Tur ir tik vīzdeguns aiz vīzdeguņa.

MEFISTOFELS

(Kurš uzreiz izskatās ļoti vecs.)

Jā, ļaudis sāk uz pastargalu vecēt!

Es pēdjo reizi valpurģos, man šķiet,

Ka mana muciņa vairs negrib tecēt,

Tādēļ ar pasaule uz galu iet.

KRĀMU RAGANA

Jūs, kungi, neeita tā garām!

Jūs labu gadījienu palaižat:

Uz manām precēm acis pametat!

Mēs daž' ko piedāvāt jums varam.

Un tomēr viss iekš manas bodes, —

Kam līdzīgas vairs nau virs zemes lodes, —

Ir savu reiz jau krietni derējis

Un pasaulei un. ļaudīm kaitējis:

No katra dunča še ir asins verdums skrējis,

Ik kauss še sveikā ķermenī

Ir sūrstin karstas nāves zāles lējis,

Ik rota pavedusi meiteni,

Ik zobens derību ir pārkāpt ļāvis,

Ir savu pretinieku slepu kāvis.

MEFISTOFELS

Tu laikus nesaproti, viņumāt!

Kas bijis, bijis! — gājis, gājis!

Tev vajag jaunu kaut ko iegādāt!

Mūs tagad jauns tik būtu valdzinājis.

FAUSTS

Vai tīri galva riņķi griežas!

Tas tik ir tirgus, pilns, ka lūst!

MEFISTOFELS

Viss ņudzeklis uz kalnu augšā spiežas;

Grūž tevi, kur tu domā viņus grūst.

FAUSTS

Kas tā?

MEFISTOFELS

Tik uzmanies tu labi uz šis sievas!

Tā Lilita.

FAUSTS

Kas?

MEFISTOFELS

Ādamam tā bij pirms Ievas.

No viņas skaistiem matiem pasargies,

Šīs rotas, kurai lidzīgas vairs nava!

Ja viņa jaunu puisi ar tiem gava,

Tad ne tik lēti no tiem raisīsies.

FAUSTS

Lūk, vecene ar jauno atsēdušās;

Tās ir jau savu tiesu lēkājušas!

MEFISTOFELS

Te tiešām miera nau; lec, kamēr var

No jauna vaļā iet, nāc, sāksim ar!

FAUSTS

(Ar jauno raganu dejodams.)

SKAISTULE

PROKTOFANTASMISTS

Nolādētie! Kas jums gan prātā nāca?

Vai sen nau pierādīts? Vai mēs jums nerunājām,

Ka gari nestaigā uz īstām kājām?

Nu šie kā cilvēki vēl dancot sāca!

SKAISTULE

Ko tas uz balli atvilcies!

FAUSTS

(Dancojot.)

Jā, pras', kur tas nav bokstījies!

Kur citi dej, tam vajga gudri spriest.

Ja viņš par cita soli nava papļāpājis,

Tad cits tiklab kā soli nava gājis.

Ka tālāk tiek, vismazāk viņš var ciest.

Ja jums tā riņķi griezties neapniktu

Kā viņam savās vecās sudmalās,

Tas viņam galā varbūt tiktu;

Tik viņš vēl grib, lai tam ar paklanās.

PROKTOFANTASMISTS

Jūs vis vēl še? Nē, tādu nekaunību!

Jel zūdiet! Mēs tak izplatījām attīstību!

Tā velna suga! Vai gan to kāds likums baida?

Cik mēs ar gudri, Teģelē vēl spoki skraida.

Cik sen jau n'esmu laukā dzinis māņticību!

Un vēl nau tīrs; ak, tādu nekaunību!

SKAISTULE

Nu beidzat jel mūs garlaikot!

PROKTOFANTASMISTS

Es to jums, gariem, acis saku!

Šī gara varmācība ir par traku!

Mans gars to nevar sagremot.

(Visi dejo netraucēti tāļāk.)

Es redzu, šodien maz man sokas;

Bet tomēr ceļa apraksts manim rokās,

Un, cerams, man pirms manas stundiņas

Vēl dzejniekus un velnus pieveikt izdodas.

MEPISTOFELS

Viņš tūdaļ peļķe iesēdīsies,

Tā viņš jau mierināties mēdz,

Un, ja tam dēles d— piezīdīsies,

Tad viņš no gariem un no gara izdziedēts.

(Uz Faustu, kurš izgājis laukā no dejotāju rindām.)

Kam skaisto skuķi atstāji,

Kas dejā dziedāja tik mīlīgi?

FAUSTS

Ak, pašu laiku, kad tā dziedāja,

Tai sarkana pele iz mutes izlēca.

MEFISTOFELS

E, ko nu! Kas tev tur daudz jābēdājas?

Nu, pele taču nebij pelēka.

Kas to lai ievēro, kad mīlinājas?

FAUSTS

Tad redzēju vēl...

MEFISTOFELS

                        Ko?

FAUSTS

Vai redzi stāvam tālu

Tur skaistu bērnu, vientuļu un bālu?

Tā tikai lēnām kust no vietas,

Tā iet, it kā tai kājas būtu sietas.

Man jāatzīstas, kad to uzskatu,

Es redzu līdzību ar Grietiņu.

MEFISTOFELS

Lai stāv! Tur nau nekam vēl labi klājies,

Tā ir tik aina, nedzīvs burveklis,

Vai! tam, kam tas ir ceļā stājies:

No stīvā skata sastingst asinis,

Un cilvēks vēršas vai par akmeni;

Par Medūzu tu taču dzirdēji?

FAUSTS

Patiesi, tās miroņa acis man šķiet,

Ko mīloša roka nau vēruse ciet.

Tās krūtis ir, ko Grietiņa man sniedza,

Tās saldās miesas, kas pie manis sliedza.

MEFISTOFELS

Tu nerrs, tik burvju māņi tevi maldina!

Jo katram viņa liekas viņa mīļākā.

FAUSTS

Ak, kādas sāpes, kādas baudas prieks!

Mans skats ar varu tik no viņas raujas.

Cik savādi ap skaisto kaklu skaujas

Kā rota tik viens vienīgs sarkans diegs,

Ne platāks daudz par naža muguru!

MEFISTOFELS

Jā gan! Es ar to saredzu.

Tā galvu arī var zem rokas nest,

Jo Persejs tai jau nocirtis ir viņu. —

Nu vajag reiz šiem māņiem mieru mest!

Nāc taču uz šo pakalniņu!

Še iet kā Prāterī tik priecīgi;

Un man tā gluži priekšā nākas,

It kā še sarīkotu teātri.

Ko uzved še?

SERVIBILIS

Tūliņ jau atkal sākas.

Jauns gabals, tas no septiņiem ir pēdējais;

Tik daudzus uzvest paradums mums vēlē.

Kāds diletants ir viņa rakstītājs,

Un diletanti. arī spēlē.

Jūs, kungi, piedodat, ka pazūdu;

Es diletants, kas uzvelk priekškaru.

(Ātri nozūd.)

MEFISTOFELS

Ka es jūs še uz Bluķu kalna rodu,

Tas itin brangi; te jūs gūsat godu.

VALPURĢU NAKTS SAPNIS JEB OBERONA UN TITĀNIJAS ZELTA KĀZAS

Intermeco

TEĀTRA MEISTARS

HEROLDS

OBERONS

PUKS

ARIELS

OBERONS

TITĀNIJA

ORĶESTRIS

SOLO

GARS, KURŠ TIKKO VEL ATTĪSTĀS

PĀRĪTIS

ZIŅKĀRĪGS CEĻOTĀJS

STINGRTICīGAIS

ZIEMEĻNIEKU MĀKSLINIEKS

PŪRISTS

JAUNA RAGANA

VECENE

KAPELMEISTARS

VĒJLOKS

(Uz vienu pusi.)

VĒJLOKS

(Uz otru pusi.)

KSENIJAS

HENNINGS

MUZAGETS

IZBIJUSAĪS LAIKA ĢĒNIJS

ZIŅKĀRĪGS CEĻOTĀJS

DZĒRVE

PASAULES BĒRNS

DEJOTĀJS

DEJAS MEISTARS

SPĒLMANIS

DOGMATIĶIS

IDEĀLISTS

REĀLISTS

SUPERNATURĀLISTS

SKEPTIĶIS

KAPELMEISTARS

IZVEICĪGIE

NEVEIKĻI

SPIGAIŅI

KRĪTOSA ZVAIGZNE

PLECĪGIE

PUKS

ARIELS

ORĶESTRIS

(Pianissimo.)

Apmākusēs diena. Lauks

F a u s t s, M e f i s t o f e l s.

FAUSTS

Vārgā! Izmisuse! Sāpēs viņa ilgi klaidoja pa zemes virsu un tagad gūstīta! Kā noziedzniece cietumā slodzīta uz šausmīgām mokām, šī maigā, nelaimīgā radība! Tik tāļi nācis! Tik tāļi! — Nodevīgais, necienīgais gars, un to tu man esi slēpis! — Stāvi tik, stāvi! Boli velnišķās acis dusmu cerās! Stāvi un spītē man ar savu nepanesamo klātbūtni! Gūstīta! Nenovēršamā vārgā! Ļauniem gariem nodota un sodošai, nejūtīgai cilvēcei! Un tu mani to brīdi gribi iemidzināt nejēdzīgiem laika kavēkļiem, slēpi man viņas augošo postu un ļauji viņai bez glābiņa bojā iet!

MEFISTOFELS

Viņa nau vis pirmā.

FAUSTS

Suns! Riebīgais nezvērs! — Pārvērti viņu, tu bezgala gars! — vērti to tārpu atkal viņa suņa izskatā, kā viņš dažai pa naktslaiku staigāt mēdza, manā priekšā tekāt, ceļiniekam, kas nekā ļauna nedomāja, zem kājām velties vai, ja tas krita, viņam uz pleciem kārties. Vērti viņu atkal viņa mīļotā veidā, ka viņš manā priekšā smiltīs uz vēdera rāptos, es viņu kājām mītu, to nolādēto! — Nau vis pirmā! — Ak, šis posts! Šie sirdēsti! no nevienas cilvēka dvēseles neaptverami, ka vairāk neka viens radījums grimis šī vārga dziļumā, ka nevis pirmais gandarījis par visu pārējo vainu, locīdamies nāves šausmās prieks mūžīgi visapiedevēja acīm! — Man smadzenēs grauž, līdz dzīvam kaulos Šīs vienīgās vārgs; tu mierīgi grīņē pāri par tūkstošu likteni!

MEFISTOFELS

Nu mēs atkal esam pie mūsu sajēgsmes robežām, tur, kur jums, cilvēkiem, aizkrīt prāts. Ko tu kopojies ar mums, ja tu mūsu kopību nevari cauri Izvest? Gribi gaisā laisties un neesi drošs, ka nereibtu galva? Vai mēs uzbāzāmies tev vai tu mums?

FAUSTS

Nešiep man tā pretim savus rijīgos zobus! Man derdzas! — Lielais, brīnišķīgais gars, tu mani turēji cienīgu skatīt tavu vaigu, tu pazīsti manu sirdi un manu dvēseli, par ko mani piekalt pie šī gānekļa, kas pie saukuma smejas un pie posta veldzējas?

MEFISTOFELS

Vai tu drīz beigsi?

FAUSTS

Glāb viņu vai trīci! Visšausmīgāko lāstu pār tevi uz gadu tūkstošiem!

MEFISTOFELS

Es soģa vaigus nevaru raisīt, viņa bultas nevaru v6rt. — Glāb viņu! — Kas bija, kas viņu postā grūda? Es vai tu?

FAUSTS

(Kvēlošām acīm skatās visapkārt.)

MEFISTOFELS

Vai tu ķersi pēc pērkoņa? Labi, ka viņš netika dots jums, nožēlojamiem mirstīgiem! Nevainīgo pretrunātāju sadragāt, tāds ir varmāku paradums, lai izrautos Iz spailēm.

FAUSTS

Ved mani turp! Viņai jābūt brīvai!

MEFISTOFELS

Un briesmas, kādās tu dodies? Piemini, ka pilsētā tevi gaida nāves sods par tavas rokas slepkavību! Pāri nokautā dusas vietai lido atriebēji gari un glūn uz atpakaļ nākošo slepkavu.

FAUSTS

I tas man no tevis jādzird? Visas pasaules grēks un nāve pār tevi, neganto! Ved mani turp, es tev saku, un atsvabini viņu!

MEFISTOFELS

Es tevi vedīšu, — uzklausies, ko es iespēju darīt! Vai gan man visa vara debesīs un virs zemes? Sargu prātus es gribu mulsināt paķer tu atslēgas un izved viņu laukā ar cilvēka roku! Es būšu nomodā! Burvju zirgi stāv gatavi, es jūs aizvedīšu. To es iespēju.

FAUSTS

Tūliņ! Turpu!

F a u s t s un M e f i s t o f e l a, uz melniem zirgiem garam auļojot.

FAUSTS

Ko tie tur ap kāķi tā plivinās?

MEFISTOFELS

Kas zin, ko tie virina, darina tur.

FAUSTS

Lido šurp lido turp vijoties, mijoties.

MEFISTOFELS

Tas ir raganu bars.

FAUSTS

MEFISTOFELS

lai stāv! Nāc līdzi

Cietums

FAUSTS

(Ar atslēgām un lampu stāv priekš dzelzs durvtiņām.)

Kā šalkas mani grābj iz senām dienām

Viss cilvēciskais posts un vārgs.

Še viņa mājo aiz šim mitrām sienām,

Un viņas ziegums bij tik mīļš un dārgs!

Pie viņas iet tu kavējies!

Tu baidies ar viņu redzēties!

Tavas gaidas nes nāvi, pasteidzies!

(Viņš sagrābj atslēgu.)

(Iekšpusē dzird dziedam G r i e t i ņ a s balsi. )

FAUSTS

(Durvis atslēgdams.)

Tā nemana, ka mīļais uzklausās

Un dzirdi ka salmi čaukst un važas iežvadzas.

MARGARIETA

(Savās cisās slēpdamās.)

Vai! Vai! Tie nāk, lai mani kautu!

FAUSTS

(Klusu.)

Klus! Klus! Es nāku, lai iz saitēm tevi rautu!

MARGARIETA

(Viņa priekšā zemē locīdamās.)

Ja esi cilvēks, jūti manu nelaimi!

FAUSTS

Iz miega sargus uzkliegsi.

(Viņš saķer važas, lai tās atslēgtu.)

MARGARIETA

(Uz ceļiem nokrituse.)

Kur, bende, tev pār mani tāda vara!

Kas tev to vēl

Jau tagad mani vest? Vēl nakts tik gara!

Ļauj manim dzīvot! Vai tev nau žēl?

Vai nebūtu diezgan laika rītu?

(Viņa paceļas stāvu.)

Es vēl tik jauniņa, jauniņa!

Lai kapā jau krītu!

Es biju skaista, tas manim kaitēja.

Ak, tāļu ir mans draugs, kas tuvu bija!

Mans vaiņags plosīts, izbārstīti ziedi.

Negrāb tik spēji, tu rokas man spiedi!

Saudzi, kas ļauna tev nedarīja!

Es lūdzu! Vai velti lai asaras lija?

Es tevi tak neredzēju ne mūža dienu!

FAUSTS

Šī vārgu nasta nepanesama!

MARGARIETA

Es tavā varā visa nodota.

Ļauj tikai, lai bērnam vēl sniedzu pienu.

Man visu nakti bērniņš bija klātu;

Tie viņu atņēma, lai mani rūdinātu,

Un saka. tagad, ka es viņu nokāvu.

Nekad es priecīga vairs netieku.

Tie mani apdzied, aprunā, ak, tādus meļus!

Tā beidzas veca pasaka,

Kam tie uz mani norāda?

FAUSTS

(Nometas Grietiņas priekša ceļos.)

Tavs mīļais tev apskauj ceļus,

Tevi no verdzības brīvina!

MARGARIETA

(Nometas viņam blakus ceļos.)

Lai krītam zemē! Lai svētos saucam ar sāpēm!

Lūk! Tur zem viņām kāpēm,

Paslieksnē,

Vārās kā pagarē!

Tur ļaunā vara

Ņirdzošā niknumā

Troksni dara!

Grietiņa! Grietiņa!

MARGARIETA

(Uzmanīgi.)

Tas likās sauciens no mīļākā!

(Viņa uzlec augšā, važas nokrīt nost.)

Kur viņš? Man bija, it kā viņa balsi justu?

Es svabada, kas man var liegt

Tam pretim skriet, pie kakla liegt,

Lai krūtis pie krūtīm glaustu!

Viņš stāvēja durvīs, viņš «Grietiņa» sauca!

Elle visapkārt dūca un. kauca,

Bet cauri caur velnišķo ņirgumu

Es saldo, mīļoto skaņu pazinu!

FAUSTS

Es še!

MARGARIETA

Tu še! Vēlreiz tev jāsaka!

Viņš še! Viņš še! Kur visas mokas gaisa?

Kur, cietums, tava drausmība?

Tu še, kas manas važas raisa!

Es glābta! Brīva!

Priekš manām acīm atkal it kā dzīva

Stāv iela, kur mēs toreiz tikāmies,

Un dārziņš, lapene ar vījām,

Kur mēs ar Martu tevi sagaidījām.

FAUSTS

(Arvien uz promiešanu mudinādams.)

Nāc līdz! Nāc līdz!

MARGARIETA

            Ak, nesteidzies!

Man tīk tik labprāt pie tevis kavēties!

(Mīlinādamās ap viņu.)

FAUSTS

Nāc ātrāki!

Ja tu negribi steigties,

Mums abiem vajadzēs postā beigties.

MARGARIETA

Kā? Tu skūpstīt vairs nemāki?

Mans draugs, cik maz tu projām biji

Un neproti skūpstīt vairs?

Par ko pie tava kakla man top dairs?

Kad citkārt mani uzrunāji, uzskatīji,

Kā visa debess pār mani pārplūda,

Tu mani skūpstīji, vai aizņemdams dvašu.

Tev mani jāskūpsta!

Citād' es skūpstu tevi pašu!

(Viņa apkampj viņu.)

Ak vai! Ko tavas lūpas sastinga,

Stāv klusi!

Kur tava mīla

Ir palikusi?

Kas mani tā vīla?

(Viņa atgriežas no viņa nost.)

FAUSTS

Nāc! Seko, mīļā! Saņem dūšu!

Es skūpstīšu, tūkstoškārt mīļāks būšu,

Tik seko man! Tik pasteidzies!

MARGARIETA

(Pret viņu atgriezusēs.)

Vai tad tu esi tas? Vai tu paties?

FAUSTS

Es esmu tas! Nāc līdz!

MARGARIETA

Tu saites raisi,

Tu mani klēpī ņemsi tā kā viņlaiku.

Sak, kā tas nāk? Tev nau no manis baisi?

Un vai tu zini, draugs, kam dodi brīvību?

FAUSTS

Nāc līdz! Nāc līdz! Jau paiet nakts ar tumsību.

MARGARIETA

Es savu māti nāvē midzināju,

Es savu bērnu slīcināju.

Vai nebij dots viņš tev un man?

Tev ar — tu še! Cik neticami tas man skan!

Dod savu roku! Tas tak sapnis nau!

Tava mīļā roka! — Bet, ak, viņa slapja, rau!

Noslauki viņu! Kā manim šķietas,

Ar to asins ir lietas.

Ak dievs! Ko tu esi padarījis!

Iebāz ieroci nāvīgo!

Es tevi lūdzu to!

FAUSTS

Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!

Tu mani nāvē iedzīsi.

MARGARIETA

Nē, nē! Tu pāri paliksi!

Ļauj, lai es tev sīki izstāstu:

Trīs kapi tev jāapkopj rūpīgi,

Jau rītu:

Mātei dod labāko vietu,

Tūliņ blakus tai brāli,

Mani iesāņus mazu lietu,

Tik rq par daudz tāli!

Un man pie labās krūts bērniņu.

Kas cits pie manis lai gulētu? —

Pie taviem sāniem glausties, sliegties

Man bija par neizsakāmu laimību!

Es nevaru vairs pēc viņas sniegties;

Man ta, it kā es gribētu pret tevi ziegties,

It kā tu mani atbīdītu pats.

Un tomēr tu tik labs, tik maigs tavs skats!

FAUSTS

Ja mani nojaudi, nāc manim līdzi!

MARGARIETA

Kurp lai es ietu?

FAUSTS

Uz brīvību.

MARGARIETA

Ja gūšu kapa vietu,

Ja nāve tur glūn, es eimu līdzi!

No šenes uz dusu smiltainē —

Un tāļāk ne soļa ne!

Tu tagad ej! Ak, ja es tev sekot spētu!

FAUSTS

Tu spēj! Tik nāc! Stāv durvis atvirā.

MARGARIETA

Es nedrīkstu; man cerēt nau nekā.

Ko līdz man bēgt? Tie manim uzglūnētu.

Cik sūri ir ubagos staigāt pēc maizes,

Ja ļauna apziņa vēl dara raizes!

Cik sūri ir svešos ļaudīs klaidīt

Un taču vienmēr, vienmēr gūstītājus gaidīt!

FAUSTS

Es esmu pie tevis.

MARGARIETA

Ak, ātrāki! Ātrāki!

Savu nabaga bērniņu paglābi!

Steidz! Pa taciņu vien,

Gar upmali

Pa stigu skrien

Mežiņā iekšā,

Laipas pa kreisai priekšā,

Dīķī.

Aiz drēbītēm grāb!

Lūk, pacēlās!

Nupat vēl raustījās.

Glāb viņu, glāb!

FAUSTS

Ak, jel atjēdzies!

Tik soli, tu brīva jutīsies!

MARGARIETA

Kaut kalnam garām mēs varētu aizzagties,

Kur mana māte uz akmeņa sēd, —

Auksts šalkums man mugurā ķeras!

Tur mana māte uz akmeņa sēd,

Un galva tai svārstās un sveras.

Tā nemāj, tā nerāj, un galva tai smagi grimst;

Tā gulēja ilgi, tā mūžam rimst.

Tā gulēja mums par prieku.

Bij laimīgi laiki pārlieku!

FAUSTS

Ja nespēj lūgšanās tevi projām vest,

Es ņemšu tevi nešus nest.

MARGARIETA

Laid mani! Nē, es neciešu varu!

Kam man tik neganti rokas lauzt!

Es taču tev visu pa prātam daru.

FAUSTS

Mīļā! Sirdsmīļā! Jau diena aust!

MARGARIETA

Jā, diena! Nāk pēdējā diena — pamaziņām.

Manas kazas uz viņu bij noliktas

Nesak' nevienam, ka biji pie Grietiņas.

Vai manam vaiņadziņam!

Ak, noticis ir!

Mēs redzēsimies, kaut mūs šķir;

Bet ne, kur dejā griežas.

Jau ļaudis bariem klusu spiežas.

Pilns laukums, ielas visgarām,

Un vēl nāk bars pakaļ baram.

Lūst spieķis, kaukā zvani.

Kā tie grābj un saista mani!

Jau esmu aizrauta pie asins vietas.

Katris sev kaklā asmini šķietas,

Kas manam kaklam nolemts tapa.

Viss pamirst klusu, kā iekš kapa!

FAUSTS

Ak, nebūt dzimušam ir labi!

MEFISTOFELS

(Parādās no ārienes.)

Prom! Citādi jūs pazuduši abi!

Ko velti gaidījis! Velti tērzējis!

Mani zirgi jūt šausmas

No rīta ausmas.

MARGARIETA

Kas tur iz zemes izkāpis?

Tas! Tasi Liec, lai viņš ietu!

Ko tas nāk uz šo svēto vietu?

Viņš manis grib!

FAUSTS

Tu dzīvosi!

MARGARIETA

Tev, dieva tiesa, es nododu sevi!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nāc! Nāc! Es citād' atstāju viņu un tevi!

MARGARIETA

Es esmu tava, tēvs! Ak, atpestī!

Jūs, svētie eņģeļu pulki, esat man klātu!

Stāvat ap mani, lai mani pasargātu!

No tevis, Indriķi, mani baismas māc!

MEFISTOFELS

Viņa ir sodīta!

BALSS

(No augšas.)

Ir glābta!

MEFISTOFELS

(Uz Faustu.)

Nāc!

(Abi nozūd ar Faustu.)

BALSS

(Iz cietuma, tāļumā noskanēdama.)

Indriķi! Indriķi!