2048. rindā: Jūs būsat kā dievs un zināsat labu un ļaunu.

2112. rindā: Krustceļos, pēc tautas nostāstiem un teikām, sapulcējas visvisādi ļauni gari un raganas, un pēc baudījumiem slāpstošie nelabie āžu veidā, uz kuru mugurām tad raganas jāj uz ragankalnu.

2129. rindā: Attiecas uz dažādām parādībām reformācijas laika, kur katoļi gan rakstos, gan bildēs visādi izķēmoja Luteru un luterāņi pāvestu.

2172. rindā: Kādā aprakstā 1768. g. Leipciga tiek nosaukta par Parīzi mazumā.

2189. rindā: Ripaha — ciems starp Leipcigu un Naumburgu. Anss f. Ripahs Leipciga nozīmēja muļķi un vēja grābsli.

2308. rindā: Mefistofels ir izkaltis.

2581. rindā: Še slēpjas dziļa ironija par daždažādām noslēpumainām sabiedrībām, kuru locekļiem jāiztura daudz pārbaudījumi, iekam tie kāpeni pa kāpeņam sasniedz to augstumu, kur tiem nu pēdīgi atklāj noslēpumaiņo gudrību.

2604. rindā: Helena, sengrieķu skaistākā sieviete.

2759. rindā: Ar vārdu Tūle apzīmē pasakainu brīnuma zemi. Senatnē tā dēvēja kādu salu uz ziemeļvakariem, pašā zemes malienā.

3035. rindā: Padua — pilsēta Itālijā.

3037. rindā: Svētā nevainība, nesaprātība. — Tā Jānis Huss izsaucās, kad viņš redzēja, ka veca sieviņa pienesa malku viņa sārtam, uz kura to vēlāk sadedzināja. Jānis Huss bija pazīstams ticības reformators priekš Lutera.

3050. rindā: Ar vārdu sofists sākumā apzīmēja grieķu prātniekus un retorus (daiļrunātājus). Ar laiku vārds pieņēma ļaunu nozīmi — vārdu klaudzinātājs un visvairāk vārdu sagrozītājs, kas ar viltīgu valodu prot visu pierādīt, ko vien grib.

3336. rindā: Salīdzinājums ņemts Iz Zālamana «Augstās dziesmas», kurā «dvīņu pāris, kurš rozēs ganās», nozīmē sieviešu krūtis.

3576. rindā: Vācijā vēl tagad vietām pastāv šāds vecu laiku ieradums pret jaunavām, kas vaiņagu zaudējušas pirms kāzām.

Remarkā laikā starp 3586. un 3587. rindu: Mater dolorosa - sāpju māte, svētā Marija.

3590. rindā: Katoļu zemēs dievmāte — Mater dolorosa tiek tēlota ai vienu vai vairāk zobeniem sirdi.

3661. rindā: Valpurģi — maija mēneša pirmā diena. Valpurģu nakts — nakts priekš tam. Valpurģi bija pie vāciešiem pagānu laikos vieni no visvairāk iecienītiem svētkiem, kuri, tāpat kā mūsu Jāņu diena, tika svinēti par godu dabas atmošanai; valpurģi bija jauniešu mīlestības svētki. Vēlāku, kad jau bija ievesta kristīga ticība, šos svētkus māņticība pārdēvēja par velnu un raganu svētkiem. Valpurģu nakti parādījās pagānisku un bezdievīgu ierašu cienīšana un notika it sevišķi raganu, visādu ļaunu garu un spoku sanākšana un dancošana vecās pagānu ziedu un tiesas vietās — uz Blokberga (Bluķu kalna), Harca kalnājā un uz citiem kalniem.

3665. rinda: Valpurģu naktī arī aprakta nauda, kas citkārt tik bija redzama «kaltējamies», tumsā spiguļojam, iznāca iz zemes lauka un bija saņemama.

3699. rindā: Žurku ķērājs — še zīmējas uz teiksmaino Hamelnas žurku ķērāju (Rattenfänger von Hameln), kurš ar savu dziedāšanu un spēlēšanu apbūris un aizvilinājis sev līdz ne vien žurkas, bet ai bērnus un meitiņas. Šī teika pie vāciešiem ļoti pazīstama un arī vairākkārt mākslā apstrādāta.

3715. rindā: Vāciski «Blutbann» — ir zemes valdnieka tiesība par savu pavalstnieku dzīvību un nāvi un dieva tiesas redzama izpildīšana un kā tāda tiek no baznīcas apstiprināta; tādēļ velnam Mefistofelim «netīk ar viņu tīties», jo to sodu izpildīšana, kas tiek spriesta no «Blutbann», nevar tikt no velna aizkavēta; ja Fausts būtu noķerts un uz nāvi notiesāts ticis, Mefistofels soda izpildīšanu nebūtu varējis novērst.

3761. rindā: Vecos laikos sodi pret kritušam meitām bija ļoti dažādi un stingri ne vien no baznīcas, bet arī no valsts puses. Valentīns še uzskaita dažus tādus sodus.

3788. rindā: Kas bija miris bez svēta vakariņa un grēku atlaišanas, tam, pēc viduslaiku ticības, vajadzēja vēl ilgus gadus pēc nāves mokas ciest un par garu virs zemes apkārt staigāt. Ļaunais gars, Grietiņas ar grēkiem apgrūtinātā sirdsapziņa, iečukst viņai ausīs šo likteni, kurš gaida viņas māti, kas nomira no miega zālēm, bez grēku atlaišanas.

3799. rindā: Dies irae, dies illa — tā iesākas dziļi aizgrābjošā latīņu himna, kura sacerēta apmēram 13, gadu simtenī no Toma iz Celamas. Šī himna vēl tagad tiek dziedāta pie sēru dievkalpojuma katoļu zemēs (requiem pro delunctis). Pirmajam pantam vēl ir gala rindiņa: «teste David et Sybilla». Viss pirmais pants pa latviski skanētu: Dusmu diena, viņa diena Sagrauj pasauli (mūzu) pelnos. Tā vēsta Dāvids un Sibilla.

3801. un 3802. rindā: Še ir atkal aizrādījums uz himnas trešo pantu, kurs iesākas: «tuba mirum spargens sonum» un latviska tulkojumā būtu; Bazūne pērkoņa balsī,Kapiem drebot visas malās, Sauc visus soģa priekšā!

3815. rindā: Tāļāks pants tanī pašā himna, latviski: Kad soģis sēdēs, Viss, kas                   apslēpts, gaismā nāks, Nekas nepaliks neatriebts.

3827. rindā: Himnas septītais pants, latviski: Ko es, nelaimīgais, tad teikšu? Kādu aizrunātāju tad piesaukšu — Kad taisnais tikko būs drošs?

Remarkā starp 3834. un 3835. rindu: Valpurģi ir pavasara svētki. Kad «iz zemes jau asni galviņas bāž», raganas taisās uz Bluķu kalnu, Viņu izbraukšana saceļ vētru un negaisu, tāpat kā skandināviešu «Edas» — burvju sievu nakts jājiens uz melniem zirgiem; ar šo vecas teikas simboliski tēloja pavasara aukas.

Remarkā starp 3834. un 3835. rindu: Ēlende un Šīrke — ciemati pie Brokena kalna kājām, neauglīgi, klintainā vidū, uz Bodes upes krasta.

3855. rindā: Spīgaiņi nozīmē liesmiņas, kuras, pēc tautas ticības, lēkājot pār purvainām, pūstošām vietām un kuras no jaunākās dabas zinātnes tiek noliegtas; agrāk spīgaiņus turēja par ļauniem gariem, bezmiera dvēselēm, kas vilina ceļa vīrus un ieved tos postā; tādēļ viņi arī ir velna kalpi.

3879. rindā: Garās klinšu nāsis — attiecas uz abiem augstajiem, smailajiem granīta bluķiem, netāļu no Šīrkes, kurus sauca par «Schnarcher», krācējiem.

3900. rindā: Polips — jūras dzīvnieks ar daudzām garam, vīju veidīgām «rokām», ar kurām tas saķer sev barību.

3915. rindā: Mamons — še ir domāts kā persona, valdnieks pār zeltu.

3959. rindā: Uriāns — «Meister Urian», kuru arī vācu dzejnieki Birgers un Klaudiuss min savās dzejās, Lejasvācijas tautas pasakās ir arī «velna meistars», kā Mefistofels, un laikam ir tas pats «velns Aurehans», kuram, pēc tautas teikas par Faustu, norakstīja savu dvēseli Fausta famuls Vāgners. (Ģēte, kā zināms, pārstrādājis tautas teiku par Faustu un daudz vietās tai pieslienas.)

3962. rindā: Bauba — grieķu mitoloģijā apakšzemes dievietes Dēmetras palaidnīgā bērnu meita, kura vēlāk parādījās kā nakts spoks. Ģēte viņu še pielīdzinājis skandināviešu laumām un liek viņai, un nevis, ka. parasti, «Hollai» vai «Perhtai», uz cūkas jāt raganu bara priekšgala. Ģēte vairākkārt lieto šo vārdu, lai apzīmētu nekaunīgu sievieti.

3968. rindā: Ilzes akmens — atšķirti stāvoša granīta klints pie Ilzenburgas, Brokena kalna ziemeļu pusē.

4000. rindā: Galvena lieta pie raganu skriešanas bija burvju zalve, ar kuru tas iesmērējās kājas un paduses; tad Ir vienalga, uz kā jāj: slotas kāta, sakuma, āža, cūkas vai silītes.

Starp 4003. un 4004. rindu: Pusragana — «sie sind zu feig zur Sünde, zu schwach mri tugendhaft zu sein», viņas ir par gļēvu priekš grēka un par vāju, lai būtu tikumīgas.

4023. rindā: Folands — «Junker Voland», agrāki «Falands», nozīmē pavedējs, jaunais, velns; šis vārds jau no vācu viduslaiku dzejniekiem lielots velna apzīmēšanai.

4051. rindā: Nolādēts troksnis. Pēc vācu teikām, pie raganu dejām spēlēja ne uz vijoles, bet uz zirga galvas un smičuka (lociņa) vietā lietoja kaķa asti utt., kā to paskaidro Dincers.

4064. rindā: Ceļa lenta — Knieband, saite, kuru nēsā ap celi apsietu par goda zīmi; t. s. bikšu lentes ordens ir vēl tagad Anglijā augstākais valsts ordens. Ja lentu vien ap kāju var turēt tik augstā cienā, par ko gan necienīt augstāk pašu kāju, tā domā pie velniem.

4119. rindā: Lilita — pēc rabīņu teikām, sieva, kura tika ar Ādamu reizē radīta, bet aizlaidās no viņa projām un tika par velneni, kura dzemdē daudz jaunu velnu un paved jaunus puišus un kuras skaistajos matos perinājoties tūkstošiem velnu. Še viņa ir zvēriskas kaislības priekštece. Arī Herders dzejiski apstrādājis Šo vielu. Bibelē Lilitas vārds tikai vienreiz minēts (Jesaja 34, 14). Pēc vācu miloloģijas tā saucas par velna vecmāti.

Starp 4135. un 4136. rinda: Proktofantasmists ir Ģētes sadomāts grieķisks vārds, kurš apzīmētu «pakaļas garu raudzītājs», «pakaļraudzis». Ar šo personu Izzobots Ģētes vecais pretinieks, Berlīnes grāmatu tirgotājs un rakstnieks Kr. Nikolajs, uz kuru jau «Ksenijās» zīmējas pulks epigrammu. N. ir tipiska figūra priekš pašgudra, t. s. «saprātīga», pļāpīga un uzbāzīga «tautas apgaismotāja un veikalnieka». Savā jaunībā N. bija draudzīgā sakarā ar Lesiņu un spēja pacelties līdz viņa tā sauktai «pilsoniskai drāmai», kura caur pilsoņu dzīves sīku tēlošanu pēc angļu romānu parauga centās iedvest vairāk dabas patiesības un dzīvības vācu poēzijā, — bet pie šīm robežām N. šaurā saprašanas spēja arī apstājās, tāpat kā tagad dažs labs kritiķis apstājas pie Zūdermaņa «Goda» un «Dzimtenes» un ja daudz pie Hauptmaņa «Vēveriem», neuzdrošinādamies ne domāt, ka var arī vēl tāļāk iet. — Ģēti un Šilleri N. vairs nejaudāja sajēgt, bet totiesu vairāk viņš tos, kā arī visus citus rakstniekus, kritiski pamācīja, atsaukdamies uz savu bijušo draudzību ai Lesiņu. Augšminētais N. nosaukums zīmējas uz kādu viņa piedzīvojumu, kuru viņš bija plaši atstāstījis savā laikrakstā: viņš nomodā redzējis garu parādības un, lai no tām atsvabinātos, sev pielicis dēles otrā galā. «Vecas sudmalas» Ir N. plašā un sājā «vispārējā vācu bibliotēka», kura arī ievietots spoku stāsts, kas esot noticies Tēgelē pie Berlīnes, N. sevišķi daudz safabricējis ceļu aprakstu, par ko Ģēte arī «Ksenijās» bieži zobojas. (Piem.: Nikolajs ceļo aizvienam, vēl ilgi viņš ceļos tā apkārt; Sajēgas zemē tik vien ceļu viņš nevai sev rast.)

4179. rindā: Pēc vācu mitoloģijas, kaķi vai peles izskrien raganām, kad tas guļ, iz mutes. Līdzīgi nostāsti ir arī latviešu tautas pasakās.

4194. rindā: Medūza — viena no trim Gorgonām masām grieķu teikās. Viņai ir šausmīga seja un galvā matu vietā vijas čūskas; kas viņu uzskata, tiek par akmeni pārvērsts. Persejs, Dzeva un Danaes dēls, nocirta viņai galvu, skatīdamies spogulī; no Medūzas asinīm Izcēlās čūskas un arī spārnotais zirgs, Pēgass. Teika pat Perseja cīņu ar Medūzu bija veclaikos tikpat izplatīta kā viduslaikos teika par svēto Jurģi un viņa pūķa cīņu.

4208. rindā: Persejs — skat. iepriekšējo piezīmi.

4211. rinda: Pretejs - liels atklāts dārzs Vīnē.

Starp 4214. rindu: Servibilis — verdzisks, paklausīgs cilvēks, kas no laba prāta kalpo.

Remarkā starp 4222. un 4223. rindu: Valpurģu nakts sapnī — Ģēte pārņēmis dažas personas un notikumus iz Šekspīra «Vasaras nakts sapņa», Iz šis lugas un Vīlanda dzejas «Oberons» Oberons un Titānija pazīstami kā valdnieki pār elfiem, kuri ir zemākas šķiras dievības, dabas spēku personifikācijas, kas apbalvotas ar mūža jaunību. Viduslaikos elfi tika pieskaitīti velniem. (Še stingri ticīgais uzstājas pret elfiem.) Oberonam ar Titāniju bijuse ķilda par kādu indiešu zēnu, un pāris savienojas atkalpēc 50 gadiem uz savām zelta kājām; daudzums parādošos personu nāk pāram godu dot. — Viss šis skats nepiederas nemaz pie Fausta un sākumā bija arī nodomāts Šillera «Mūzu almanaham» kā «Kseniju» turpinājums.

Remarkā starp 4222. un 4223. rindu: Inetrmeco — Itāliski starpspēle, nāk no spāniešu vārda «entremeso», ar ko apzīmē īsas joku ludziņas, kuras tika uzvestas starp diviem lielākiem gabaliem.

4224. rindā: Mīdings — bija teātra meistars Veimāras teātri, kamēr Ģēte to vadīja; Mīdinga dēli — teātra gleznotāji,dekorētāji utt.

Starp 4234. un 4235. rindu: Puks — arī Robins Gudfelos,Šekspīra «Vasaras nakts sapni» ka Oberona pavadons, drusku parupjš gars — rūķis; viņš vienmēr gatavs uz visādām blēņām unnedarbiem.

Starp 4266. un 4267. rindu: Ziņkārīgais ceļotājs — atkal Nikolajs.

Starp 4270. un 4271. rindu: Stingtīcīgais (Orthodox) — var zīmēties vispāri uz svētulību, pēc Dincera, epigramma mērķēta uz pazīstamo rakstnieku Fr. Stolbergu, kurš savā ceļojumā caur Itāliju bija apspriedis grieķu mākslu no kristīgi dogmatiska stāvokļa uu to nosodījis kā netiklu; par to viņš jau «Ksenijās» bija sīvi apkarots.

Starp 4278. un 4279. rindu: Pūrists — atvasināts no latiņu vārda «purus» — tīrs, skaidris, še tikdaudz kā pārspīlēts pieklājības un «smalka toņa» sargs.

Starp 4302. un 4303. rindu: Ksenijas — Xenien — Ģētes un Šillera kopējā eplgrammu virkne, kura 1797. g. parādījās «Mūzu almanahā» un sacēla lielisku troksni vācu rakstnieku, grāmatu apgādātāju un daiļliteratūras aprindās, jo šis epigrammas zīmējās pa lielākai daļai uz rakstniecību un mākslas uzskatiem, mazāk uz zinātni un prātniecību, vēl mazāk uz politiku, kurā pēdēja Ģēte ieņēma pilnīgi «atpakaļrāpuļa» stāvokli, zobojās par franču lielo revolūciju un vispāri par zemāko šķiru kustību, kuras lielo svaru viņš vēl nespēja nojēgt, — ne velti viņš jau bija «slepenpadomnieks un Sakšu-Veimāras lielhercoga valsts varenais ministrs»! — Mākslas uzskatu ziņā bija «Ksenijām» liela nozīme savā laikā; viņās Ģēte un Šillers sacēlās pret ilggadējiem nekaunīgiem nemākuļu un skauģu uzbrukumiem un apmelojumiem, rādīja veco autoritātu tukšumu un uzstādīja ļaunus mērķus.

Starp 4306. un 4307. rindu: Hennings — bija dzejoļu krājuma «Muzagets» 1798. un 1799. g. un laikraksta «Laika ģēnijs» izdevējs. Šinīs abos rakstos atrada sev pajumtu visvisādu niecīgu rakstnieķeļu un. dzejnieķeļu ražojumi, kuriem viņš prata taisīt labas reklāmas. H. un viņa līdzstrādnieki tiek bieži izzoboti «Ksenijās», un še viņš tiek aizķerts bez šīs epigrammas vēl abas sekošās; arī treša var zīmēties uz viņu, jo viņš mīlēja denuncēt, uzošņāt un nodot jeb «klaigāt pēc jezuītiem». Tā, piem., viņa «Laika ģēnija» 1795. g. septembra burtnīca garš raksts, kurš nodod garu rindu no tā laika slavenākiem mācītiem vīriem, tādēļ. ka viņi piederot pie jaunās strāvas (toreiz bīstamākos jaunstrāvniekus sauca par «jakobīniešiem», kuri franču lielās revolūcijas laikā aizstāvēja zemāko šķiru Intereses un partamentā piederēja pie «galējās kreisās»), neticot dievam. un gribot apgāzt visi veco, labo kārtību. — Komentatori šo epigrammu «Ziņkārīgais ceļotājs» zīmē uz pašu «ziņkārīgo ceļotāju», t. i., Nikolaju, kurš arī visur domājas atrast «jezuītus», arī Lavaterī, kaut gan savādi diezgan, ka pats Nikolajs prasa, kas tas Nikolajs tāds ir?

Starp 4310. un 4311. rindu: Muzagets — mūzu (grieķu dzeļas dieveņu) vadons.

4313. rindā: Klija un Talija — pieder pie 9 mūzām; Klija ir vēstures, Talija — skatuves mākslas dieviete.

Starp 4314. un 4315. rindu: Izbijušais laika ģēnijs (ci-devant Genius der Zeit) — tādēļ ka, Faustam iznākot (1808. g.), šis laikraksts jau kopš 5 gadiem bija apstājies.

4317. rindā: Parnāss — kalns Grieķijā, mūzu miteklis. Hennings kā avīzes izdevējs solās kaut kuru katru ievest mūzu miteklī, t, i., padarīt par dzejnieku, ja tik tas turas viņam klātu.

Starp 4322. un 4323. rindu: Dzērve — zīmējas uz Lavateri, kurš pēc gaitas un auguma līdzinājās dzērvei (Ekermans, Sarunas ar Ģēti). Lavaters Ģētes laikā bija pazīstams mācītājs un rakstnieks.

4342. rindā: Orfejs — Orpheus — sengrieķu teiksmains dzejnieks, kurš ar savas dziesmas varu pieveica plēsīgus zvēras.

Starp 4342. un 4343. rindu: Dogmatiķis — arī stingiticīgs - , kurš zina tikai «dogmu», reiz par visām reizēm no aistoritātēm nolikto mācību, akli tai klausa un neuzdrošinājas ne pats to izmeklēt un pārbaudīt ar kritikas palīgu, ne arī citiem to pieļauj darīt; niknākais attīstības pretinieks.

Starp 4346. un 4347. rindu: Ideālists — zīmējas uz, ideālistiem — prātniekiem, kuri domājas ideju par «esošo», par visa cēloni un apkārtējo «reālo» pasauli tikai par idejas atspoguļojumu. IdeāSists še pats nostādās par «esošo» un Valpurģu nakti pa» savas fantāzijas (iedomības) augli.

Starp 4350. un 4351. rindu: Reālists — pretī ideālistam Iziet savos prātojumos no apkārtējās, tveramās pasaules, no tā, kas caur piedzīvojumiem izzināts, — un tātad stāv zemē, cieti uz savām kājām. Bet īsredzīgs reālists baidās pacelties augstumos, paliek seklis un mazisks un nesaprot fantāziju un plašus, brīvus uzskatus un slēdzienus.

Starp 4354. un 4355. rindu: Supernaturālists — tic pārdabiskus, ārpus dabas stāvošus cēloņus; viņš pierāda labu garu būtību ar velna būtību, kurš tāpat domāts ārpus dabas, t. i., vienu neesošu ar otru neesošu.

Starp 4358. un 4359. rindu: Skeptiķis — šaubās par visu To atzīst tik to, kas sasniedzams viņa «veselam prātam».

4399. rindā: Kaķis — Rabenstein (kraukļu akmens) — pa lielākai daļai apaļš uzmūrējums, uz kura pacēlās karātavas, moku rats un bluķis galvas nociršanai. Pēc vācu tautas ticības, uz nāvi notiesāto bari lidojot ap soda vietu un darot viņu nedrošu, un sastādot sevišķu spoku sabiedrību (toreiz jau viss bija cunftēs un amatos), no kuras iepriekš dabūjama atļauja jaunu pienācēju uzņemšanai, ja bende grib, lai viņam izdotos pakāršana vai cita sodīšana. Tādēļ bende, pēc vecas ticības, nakti priekš soda izpildīšanas dodoties uz kaķi un pieteicot nosodāmo; tad spoku cunfte lidojot ap kāķi un sagatavojot (svētījot) saņemšanu; uz šo zīmējas šinī skatā: «virina un darina» un «svēti un vētī».

4419. rindā: Mazputniņš. — Daudz tautu pasakās tiek stāstīts, ka nokauto dvēseles pieņemot putna veidu (skat. Grimma vācu tautas pasakās).

4590. rindā: Kad notiesātam tika pasludināts nāves spriedums, tad pār viņa galvu pārlauza spieķi par zīmi, ka viņa dzīvība tāpat salauzta; pēc tam tūliņ sāka zvanīt soda zvanu, kurš atskanēja pa visu sodīšanas laiku.