J.V. Gēte

Fausts

Raiņa piezīmes

II daļa

Pirms 4613. rindas: Ariels — skat. piezīm. pirmajā daļā. Še elfu kora vadonis.

4617. rindā: Elfi — Še domāti kā apmierinātāji dabas gari, darbojas pavasari un vasarā, krēslai iestājoties. Salīdz. pirmajā daļā piezīm. par Oberonu. Elfus iedala gaismas un tumsas elfos; pirmie ir skaisti un cēlas dabas labi gari, otrie ir dvērģīši nejauka, sakrupuša izskata un ļauni pret cilvēkiem. Elfi ir arī sapņu vadītāji.

4626. rindā: Nakts četras posmas. — Romieši iedalīja laiku no pulkst. 6 vakarā līdz plk. 6 rītā četras «vigilijās». Četri sekošie panti, kurus dzied koris, pielīdzinājās šīm četrām posmām, un rokrakstā viņi bija apzīmēti ar šādiem virsrakstiem: Serenade, Nolturno, Malutino, Reveille.

4629. rindā: Lēta — pēc grieķu mitoloģijas, viena no apakšpasaules — Hadesa — upēm. Iz viņas dzēra nomirušo gari, lai aizmirstu savus virspasaules priekus un bēdas.

Remarkā starp 4665. un 4666. rindu: Saules tuvošanos — pasludina dimdēšana. Pirmajā daļā, prologā, «saule dimd». Pēc Homēra, dimd debess vārti, saulei braucot; pēc Osiāna(ķeltu-īru dzejnieka), saule iznāk ar troksni iz jūras.

4666. rindā: Horas — stundas; pēc grieķu ticības, kas arī izteikta Homēra «Iliādā», horas, ar vētru brāžoties, atdara un aizdara debess vārtus ar mākoni.

4670. rindā: Fēbs (Phoebus) — saules dievs.

Remarkā starp 4727. un 4728. rindu: Astrologs - zvaigžņu tulkotājs. Viduslaikos astrologi lūkoja iz zvaigžņu gaitas un sastāva pasludināt cilvēku likteni un «nākamās lietas». Reizē viņi dažkārt nodarbojās arī ai laika pareģošanu. Bieži viņus atrod pie karaļu galmiem, un tie karaļiem bija tikpat nepieciešami kā nerri.

Starp 4771. un 4772. rindu: Kancleri — viduslaikos bieži vien bija iz augstākās garīdzniecības, tā arī še.

4845. rinda: Ģibelīni un velfi — partijas, kuras cīnījās viena ar otro gandrīz visus viduslaikus cauri, Vācija vēl 14. gadu ar simteni Itālija vēl ilgāk. Ģibelīni aizstāvēja vācu ķeizaru, velfi pāvestu; pirmie censās savienot sīkās, saskaldītās valstiņas viena valstī, caur ko tikai varēja attīstīties modernas lielvalstis, otrie turpretim sīkās valstiņas gribēja darīt patstāvīgas.

4949. rindā: Debess riņķi un nami. — pēc viduslaiku astronomijas un astroloģijas, debess lode tika iedalīta caur riņķiem 12 daļas, kuras sauca par namiem. Kā kuru reizi zvaigznes stāvēja šinīs namos un viena pret otru, pēc tā lēma,vai stunda laba vai ļauna.

4955. rindā: Pēc alķīmistu (zelta taisītāju) parašas metālus vest sakarā ar zvaigznēm, saule apzīmēja zeltu.

4956. rindā: Merkūrs — pēc romiešu mitoloģijas, dievu ziņnesis Merkūrs — dzīvsudrabs, planēts, kas saulei stāv vistuvāk.

4957. rindā: Venēra — mīlestības dieve, rīta un vakar zvaigzne.

4959. rindā: Lūna — mēness, apzīmē sudrabu. Dusmo un smaida — attiecas uz mēnessgriežiem.

4960. rindā: Marss — romiešu kara dievs; ceturtais planēts, kuri skaitījās par postu nesošu.

4961. rindā: Jupiters — romiešu augstākais dievs, piektais planēts, laimes nesējs.

4962. rindā: Saturns — mūžības dievs, sestais planēts, apzīmē svinu.

4974. rindā: Ķīmiķis — tikdaudz kā alķīmiķis, še pielīdzināts astrologiem un kalendārniekiem.

4979. rinda: Atrauņi — še burvju saknes. Alrune, Alraune ir gudra pareģe, dēmoniska sieviete. Ar alrauņu saknēm (Mandragora officinalis) domājās atrast un izcelt iz zemes paslēptu naudu. Viduslaikos iz šim saknēm izgrieza mazus vīriņus, kuri tad uzrādījuši mantas un atlauzuši atslēgas.

4980. rindā: Melni suņi — apsargājuši paslēptu naudu.

4990. rindā: Daži domāja, ka viņiem spēja sajust, kur zemē atrodas metāli un tek ūdens āderes. Šī māņticība vēl uzturējās Ģētes laikā.

5011. rindā: Salpetrs — rodas mālu traukos.

5049. rindā: Karnevāls — aizgavēnis itāliski, jautri svētki, kurus svin lielos masku gājienos un maskerādēs.

5052. rindā: Alķīmistu valodā daudz runā par apakšējā (zemē atronošos metālu)un augšējā (zvaigžņu) sakaru.

5068. rindā: Viduslaikos vācu ķeizaru iemīļotā ideja bija iekarot un uzturēt tā saukto «svēto Romas valsti vācu tautība» (heiliges römisches Reich Nation ). Šīnī nolūkā viņi bieži vien gāja pār Alpiem uz Romu , lai liktos tur no pāvesta kronēties par visu kristīgo ķeizaru. – Šinī skatā ķeizars sarīkojis lielu itālisku masku gājienu.

5072. rindā: Ķeizars pirms kronēšanas nobučoja pāvestam «svētās kurpes» par zīmi, ka viņš varu pār pasauli saņem no pāvesta,kurš ir dieva vietnieks virs zemes.

Remarkā starp 5087. un 5088. rindu: Mandolīna – mazs četrstīgu mūzikas instruments Itālijā.

5137. rindā: Teofrasts – grieķu prātnieks, Aristoteļa māceklis, pirmais uz zinātniskiem pamatiem sastādīja botānikas mācību,tādēļ saucas par botānikas tēvu.

5156. rindā: Flora – puķu dieve.

Remarkā starp 5157. un 5158. rindu: Teorbas – mūzikas instrumenti, līdzīgi mandolīnām, tikai ar vairāk stīgām un zemāku skaņu.

Starp 5198. un 5199 Malkas cirtēji un ogļu dedži – pastāvīgas figūras grieķu komēdijas; romiešiem bija īpaša ogļu dedžu komēdija. Arī vācu «dziedamās spēles» (Singspiele) bieži parādās malkas cirtēji.

Starp 5214. un 5215. rindu: Pulčineļļi – visparastākā jocīgā masko romiešu karnevālā, slinkie, palaidnīgie kalpi neapolitāniešu komēdijā. Viņu apģērbs bija plata, balta jaka, bikses, balta mice ar sarkanu pušķi un baltas tupeles.

Starp 5236. un 5237. rindu: Parazīti – glaimotāji, laižņas, kas dzīvo no citu galda; pastāvīga figūra grieķu un vēlāk itāliešu komēdijā.

Remarkā starp 5298. un 5299. rindu: Nakts un kapa dzejnieki. – Kā viņu galveno priekšstāvi Ģēte domājis franču dzejnieku Prospēru Merimeju, kura 1827.g. klajā nākušās dzejas: «La Guzla, poésier fillyriques» sacēla Gēte dusmas, tādēļ ka viņās bija dzejiski tēlots tā sauktais vampīrisms, ko Ģēte ieskatīja par romantiskā dzejas izvēršanos. Vampīri, pēc dienvidus slāvu ticības, ir miroņi, kuri pa naktīm nāk iz kapiem, lai guļošiem izzīstu asinis. Ģētes paša dzejolī «Brūte iz Korintas» ir kaut kas līdzīgs vampīrismam.

Pirms 5299. rindas. Grācijas – piemīlīguma dieves. Pēc grieķu mitoloģijas, viņas ir Ceisa un Eirinomes meitas. Ģēte še turējās pie Senekas, kurš saka: daži domā, ka esot viena grācija, kura labdarību izdalot, otra, kura to saņemot, un trešā, kura to atkal atdodot atpakaļ.

Pirms 5299.rindas: Aglaja - «spīdošā».

Starp 5300. un 5301. rindu: Hegemone - «vedēja»; otro grāciju parasti sauc «Talija».

Starp 5302. un 5303. rindu: Eifrozine - «jautrība».

Starp 5304. un 5305. rindu: Preces – likteņa dieves, dzīves pavediena vērpējas pie grieķiem. Klotoa vērpa pavedienu, Atropa viņu nogrieza. Še Ģēte liek viņām pārmainīt lomas.

Pirms 5305. rindas: Atropa( Atropos) - «nenovēršamā».

Starp 5316.un 5317.rindu: Klotoa ( Klotho ) – «vērpēja».

Starp 5332. un 5333.rindu: Lahezisa ( Lachesis) - «lēmēja, kārtotāja».

5349. rindā: Fūrijas - «dusmotāja», grieķiski «Erīnijas» - «cienīgais» jeb «Eimenīdas» - «žēlīgās».Pēc vecākās grieķu mitoloģijas un poēzijas, viņas ir likteņa dievju māsas, taisnības kalpones un katra no cilvēkiem padarīta nozieguma atriebējas; vēlāk viņas tika tēlotas nejauku izskatu, ar lāpām,čūskām, pātagām utt. Še viņas parādās kā nelaimes cēlājas laulībā un mīlestībā.

Starp. 5356. un 5357. rindu: Alektoa - «nerimstošā».

Starp 5368. un 5369. rindu: Megera - «nenovīdīgā».

5378. rindā: Asmodijs ( Asmodeus, Asmodi) – Tobija grām. 3, 8 laulības velns, kurš brūtes naktī nokāva Zāras, Raguela meitas, 7 vīrus. Viņa vārds laikam no indiešu «Aischma-Dewi», ļaunais gars. Arī Miltons un lesāžs ( angļu un franču dzejnieki) min viņu savos rakstos.

Starp 5380. un 5381. rindu: Tizifone – «slepkavības atriebēja».

Starp 5456.un 5457. rindu: Coilo-Terzits – Ģētes sastādīts vārds. Colis ( 3.gadu simtenī pr.Kr.) bija pazīstams gramatiķis, kurš pūlējās Homēra slavu mazināt, uzrādīdams viņa darbos sīkas kļūdiņas ritumā, gramatikā utt. Viņa vārda arī tagad sauc visādus ļaunprātīgus, neprašas kritiķelīšus. Terzits ir Homēra «Iliādā» kropļainis grieķu varoņu pēlējs Trojas karā, viņš tika no Odiseja sodīts ar nūjas sitienu. Šai maskā še uznāk Mefistofels.

5531. rindā Alegorija – līdzība.

5546. rindā: Soki ( soccus) – vecajā komēdijā lietotās zemās kurpes.

Starp 5645. un 5646. rindu: Noliesējušais – t. i., skopums. Viņu izrāda Mefistofels, kā agrāk viņš izrādīja Coilo-Terzitu.

5649. rindā: Avaricija – latīniski avarita – skopums.

5778. rindā: Ar pantomīēm darīt sevi saprotamu – bez runāšanas, ar dažādu vaibstu un kustēšanās palīdzību.

5804. rindā: Lielais Pāns – mežu un ganu dievs grieķu mitoloģijā, sevišķi cienīts Arkādijā, pār kuru viņš sarga dievs. Viņš ir it kā priekšstāvis visam faunu un satīru dzimumam. Pāns arī tiek domāts kā Dionīsija – vīna dieva pavadonis un viens no viņa kareivjiem. Viņa vārds Pan grieķiski nozīmē - viss, visums, un tamlīdz daži grieķu prātnieki ar viņa vārdu zīmēja visu valdošo dabas spēku (orfiķi). Šinī skatā Puna lomu izrāda pats ķeizars, kurš pats sevi domājas par «pasaules visumu».

Starp 5818. un 5819. rindu: Fauni — meža gari romiešu mitoloģijā; viņi šo tēlojas paši sevi.

Starp 5828. un 5829. rindu: Satīri — līdzīgi gari grieķu mitoloģijā; puszvēri, cilvēki ar āža kājām, tiek tēloti arī ar maziem radziņiem uz galvas. Viņi ir Dionīsija pavadoņi.

Starp 5839. un 5840. rindu: Gnomi — mazi ukrīši, kalnu gari, vāciski arī «Bergmānnchen, Moosleute», kalnrači, kas cilvēkiem pagādā metālus un bagātību. Viņi neiet pāriem, bet pulciņos.

5848. rindā: Rūķīši — vāciski «Gülchen», arī «die guten Helden», «Gutgesellen» — mazi, cilvēkiem laipni māju gari.

5849. rindā: Ķirurgs — zinātnieks, ārsts, kas pie dziedēšanas izlieto mehāniskus līdzekļus, piemēram, griež, — še laiž asinis.

Starp 5863. un 5864. rindu: Milži — vāciski «Riesen», «wilde Männer», «Waldmänner» — ar izrautām eglēm rokā, sastopami vairāku valdnieku vapeņos — Prūsijā un Lejasvācija. Viņi. ir rada romiešu fauniem un grieķu satīriem. Viduslaiku karnevālos (aizgavēņu spēlēs) viņiem bija liela loma; Romā viņi vēl tagad ir pastāvīga maska karnevālā.

Starp 5871. un 5872. rindu: Nimlas — grieķu mitoloģijā jaunas, skaistas dievietes, kuras stāda priekšā dabas dzīvo darbību dažādos viņas apcirkņos; tādēļ nimfas dzīvo lejās un kalnos, sevišķi mežos, pļavās, laukos, pie avotiem, upēm utt. Viņas arī pieder pie Dionīsija un Pāna pavadonības.

5884. rindā: Kad Pāns guļ pusdienā — tad, pēc grieķu teikām, visa daba aizturot elpu. Līdzīgas teikas par dienvidus klusumu arī sastopamas pie latviešiem.

5891. rindā: Atskan Pāna balss. — Pāns ir pus labdarītājs, pus briesmīga dievība. Kaut kāds troksnis vai briesmīgas balsis, kuras domājam dzirdam nakts klusumā vai no vientuļiem krastiem, nāca, pēc grieķu māņticības, no Pāna, tāpat viņš baidījis arī kara pulkus. Vēlāk katras nejaušas šausmas sauca par «paniskām šausmām».

5900. rindā: Burvju rīkste — vāciski «Wünschelrute» — pēc viduslaiku pārliecības, bija rīkste, kura, vaļēji pirkstos turēta, caur savu kustēšanos rādīja, kur atrodas paslēpti metāli.

5901. rindā: Labirinti — garas, sarežģītas ejas apakš zemes; vārds nāk no labirinta, liela nama ar tādām ejam, kurš piederējis karalim Minosam Krētas salā.

5953. rindā: Ķeizars un galms deg. — Fausts uzved ķeizara priekšā liesmu spēli ar pērkonu un zibeni. Ārējo pamudinājumu uz šo pilsgalma ugunsgrēka tēlošanu Ģētem deva nelaimīgie kņaza Švarcenberga svētki Parīzē 1810. g. jūlija 1. dienā, kuros caur viegla plīvura aizdegšanos visa zāle nodega, kā arī līdzīgs gadījums ar Francijas karali Kārli VI 1393. g. Karalis un viņa «seši karnevāla brāļi» bija tāpat kā še saģērbušies sviķotās drēbēs, kuras aizdegās no tam, ka Orleānas hercogs, raudzīdamies zem maskas, lāpu pielika par tuvu karaļa liekajai bārzdai, kura, kā arī garie mati, bija taisīt no pakulām. Pārģērbies karalis bija nepieklājīgi uzvedies pret Borgas hercogieni, un Orleānas hercogs viņu gribēja saukt pie atbildības. Četri no karnevāla biedriem sadega; viņš pats no uztraukuma alkrita atpakaļ ārprātā.

5990. rindā: Plūtons —- apakšzemes dievs romiešu mitoloģijā.

6002. rindā: Salamandri — teiksmami zvēri čūskas izskatā, kas dzīvojot ar uguni.

6010. rindā: Purpuršvītra. — Zaļā jūras krāsa liekas ūdens nirējiem gaišā saules gaismā purpursarkana.

6018. rindā: Zelta zvīņainie jūras pūķi, pūķu zivis, piemin jau Ecekiels 29, 3.

6022. rindā: Nereīdas — daiļas jūras nimfas, jūras veča Nēreja [Ponta (jūras) un Geas (zemes) dēla] un Dorīdas 50 meitas; viņas līdz ar tēvu dzīvo jūras dzelmē. Pēc mātes saucas arī par dorīdām.

6023. rindā: Grezna mītne. — Mefistofels še glaimodams tēlo ķeizaram priekšā jūras dibenā stikla pili, līdzīgu glāžu mucai, kurā, pēc viduslaiku teikām, bijis nokāpis jūras dibenā Aleksanders Lielais. Līdzīgas glāžu pilis apakš ūdens arī citu tautu teikās.

6025. rindā: Tetīda — «Thetis» — Nēreja un Dorīdas meita, Pēleja sieva, Ahilleja māte. Labvēlīga ūdens dievība, kuru sevišķi pielūdza Spartā un Mesēnijā; vēlāk Tetīda — tikdaudz kā jūra.

6026. rindā: Pēlejs — Hērakļa, grieķu tautas varoņa, draugs.

6033. rindā: Šeherezade — «Tūkstoš un vienas nakts» pasakās no sultāna izredzētā vezīra meita, kurai neizsmeļams pasaku krājums.

6068. rindā: Pa uguns spēles laiku ķeizaram viņa padomnieki devuši parakstīt pirmo asignāti (papīra naudas zīmi); papīra naudas izdomāšana ir Mefistofeļa darbs.

6082. rindā: Šai zīmē — ķeizaram Konstantīnam, pēc teikas, esot parādījies pie debesim krusts ar virsrakstu: «in hoc signo vinces» (šinī zīmē tu uzvarēsi).

6090. rindā: Rabats — zināma peļņas tiesa, kuru naudas mainītāji novelk savā labā no maināmās naudas; arī daļa, kuru no īstās cenas nolaiž, piem., atkalpārdevējam, daudznoņēmējam par labu.

Starp 6148. un 6149. rindu: Valsts brīvkungs (Bannerherr) — zemes īpašnieks, muižnieks, kurš bija spēcīgs izrīkot prieks kara vismazākais 10 vīrus. Viņiem vai nu savs vapens, vai no cita dots «Banner zum Lohne gegeben». Baners saucas karogs, kuru nesa kara vadoņa priekšā. Ar šādu banera tiesību bija savienota tiesība uz pastāvīgu komandu.

6157. rindā: Priekš šī papīra naudas švindeļa Ģētem par paraugu noderēja asignātu izdošana Francijā, ko izdarīja skotiets Džons Lo's Orleānas hercoga pavaldonības laikā.

6184. rindā: Helena — skaistākā grieķu sieviete, skaistuma ideāls. Viņa ir Ceisa, grieķu augstākā dieva, un Lēdas meita, izprecēta Spartas karalim Menelājam, top no Parisa aizvesta uz Troju (pilsētu Mazāzijā, kādēļ izcēlās 10-gadu Trojas karš). Arī tautas teikā Fausts atsauc ķeizara priekšā Helenas garu.

6184. rindā: Pariss. (Paris — pareizāk būtu teikt Parīds, bet forma Pariss jau pārāk ieviesusēs.) Trojas karaļa Priama dēls, skaistākais vīrietis. Pazīstama viņa šķīrēja tiesa, kurā viņš izšķīra, ka Venēra (mīlestības dieve) ir skaistākā dieviete.

6216. rindā: Mātes — Ģēte pats bija savādi aizkustināts, kad viņš Plūtarkā (grieķu rakstnieks, kurš pasniedza romiešu-grieķu ievērojamo vīru dzīves gājumus) lasījis par šīm dievietēm (Marceļa dzīves gāj. cap. 20), kuras parādījušās senā Sicīlijas salas pilsētā Enginjā. Še šīs mātes tiek tēlotas kā visu lietu pirmparauga ideju radītājas, kuru (ideju) mainošos veidos vien var dzīvē parādīties viss, kas ir ar mūsu prātiem sajūtams. No šejienes iziet ideju attēlojumi dzīvē un, kad tie izdzīvojuši savu laiku, atgriežas atpakaļ pie mātēm. Ja ir pielaižams salīdzinājums ar cilvēka būtnes pamata spējām, tad šīs mātes varētu domāties kā dabas iedomības (fantāzijas) spējas. Arī viduslaikos uzturējās uzskati, ka mātes ir sevišķas priekšstāves dabas spēkiem, visu lietu pirmveidiem. «Mātes» ir visvecākās, svētākās un cēlākās dievības. Pats velns ne labprāt izrunā viņu vārdu. Cibele, Rea un Diāna saucās pie romniekiem, grieķiem: magna mater, lielā māte. — Mātes — Platona idejas. Tik pie mātēm nokāpjot, var tikt pie grieķu skaistuma ideāla — Helenas.

6249. rindā: Mistagogi — ievedēji noslēpumos, sevišķi «eleisīniskās mistērijās» (reliģiska slepensabiedrība Grieķijā), lūko visādi pierunāt, lai iestājas viņu biedrībā.

6250. rindā: Neofīti — jaunā mācībā, mistērijās ievestie.

6254. rindā: Kastaņas iz uguns raust. — Iz Lafontēna (franču rakstnieka) pasakas par mērkaķi un kaķi.

6259. rindā: Atslēga ir tās priesterības zīme, kurai pieejama slepena gudrība.

6292. rindā: Trijkājis — Apollona piederums, paredzēšanas, vispāri pārdabiskas, sajūsminātas redzēšanas zīme. Plūtarks savā raksta par orākuļa nīkšanu saka: «Pavisam ir 183 pasaules. Šīs ir trijstūrī sastādītas. Katrā trijstūra malā ir 60 pasaules, trīs pārējās atrodas pie pašiem stūriem (leņķiem). Šādā kārtā viņas viena otru viegli aizkar un iet vienmēr kā dejā apkārt. Laukums trijstūra vidū ir uzskatāms par visām kopēju ugunskuru un saucas par patiesības lauku. Viņā cēloņi un pirmveidi visām lietām, kas reiz bijušas un vēl būs. Ap šiem apkārt ir mūžība, no kuras laiks kā izstarojums pāriet uz visām pasaulēm. Cilvēku dvēseles, ja tās labi dzīvojušas, dabūn par 10 000 gadiem atļauju šo visu redzēt un aplūkot.»

6336. rindā: Līdzīgu ar līdzīgu — pazīstams pamata teikums homeopātijā, jaunlaiku maņticīgā dziedēšanas mākslā. Visi augšā minētie līdzekļi arī tagad vēl tiek lietoti no tumšiem ļautiņiem.

6357. rindā: Sārts. — Velni priecājas, ka aklā ticības iekaisumā dedzināja neticīgos un citādi ticīgos.

6447. rindā: Triglifi — ar trim ierobiem greznoti jumta baļķu gali, kuri rēgojas pār šķērsbaļķiem (arhitraviem), kuri guļ taisni uz stabiem.

6459. rindā: Aitu gans —. Pariss, ka to laiku karaļu dēli, ganīja sava tēva avis.

Starp 6512. un 6513. rindu: Duena — virshofmeistariene, augstas galma rīkotājas amats.

6530. rindā: Helena jau 10. (pēc citiem 7.) gadā tika laupīta no Tēzeja, no kura to slepus aizveda viņas brāļi dioskūri — Kastors un Polukss. Viņa mīl Patroklu, Aķilleja draugu, bet viņas patēvs Tindarejs to izprecē Menelājam. No tā viņu aizved Pariss. Hermess, dievu sūtnis, viņu pa gaisu aiznes uz Ēģipti. Iz ēnu valsts, apakšzemes, ar viņu savienojas Aķillejs.

6635. rindā: «Lai dievu lūdzam», tā iesākas daudz lūgšanas.

Starp 6688. un 6689. rindu: Bakalaurejs, baccalaureus — zemākas šķiras kleriķis, jau no 13. gadu simteņa pie Parīzes universitātes ievests zemāks akadēmisks grāds (bachelieies-lettres) un vēl tagad lietojams, stāv zem doktora grāda. Skolnieks, par kuru Mefistofels pirmajā daļā zobojās, ir pa to starpu palicis par bakalaureju.

6729. rindā: Krizalīda — zeltains kūnis.

6736. rindā: Tik absolūti neatnākat mājās, — t. i., vai nu kā radikāls, absolūtā piekritējs, vai atkal — attiecoties uz viņa galvas rotu — kā plikgalvis.

6832. rindā: Zvaigžņu stunda — nozīmē planētu stundu, jo katra stunda naktī top pārvaldīta no viena no septiņiem planētiem.

6853. rindā: Kohobēt — kāds iz vecākas ķīmijas un alķīmijas ņemts apzīmējums, bija tikdaudz kā vairāk reižu destilēt, skaidrot un novilkt.

6860. rindā: Kristalizēties. — Viduslaiku alķīmisti, kā Paracelss u. c., cieši bija pārliecināti no iespējamības cilvēku radīt māksliski, bez dabiskās mātes, iz ķimikālijām un minerālijām tikai caur viņi nosauca par «homuncuti» un pieskaitīja viņus pie gariem un «spiritus familiares».

Starp 6878. un 6879. rindu: Honmnkuls — kā dēmons ir velnam rada, tādēļ viņš arī Mefistofeli nosauc par brālēnu. Viņš izteic Fausta domas, kuras nodarbojas ar Helenu, jo kā gars viņš lūkojas Fausta iekšienē.

6952. rindā: Pēnejs. — Galvenākā upe Tesālijā, kura, starp Olimpa un Osas kalniem tecēdama, rada skaisto Tempes ieleju. Šās ielejas un gaisā ūdens dēļ no dzejniekiem bieži apdziedāta.

6955. rindā: Farsāla. — Še Jūlijs Cēzars pārspēja 48, g. pr. Kristus pilsoņu karā Pompeju. Pielikums «vec- un jaunā» tikpat attiecas uz apvidiem: Palaifarsāla un Neofaisāla, kā arī aizrāda uz mūžīgo spēkošanos starp veco un jauno farsaliskās ciņās.

6977. rindā: Tesālijas laumas. — Tesālijas burves, īpaši iz Larisas, veclaikos stāvēja lielā cienā; viņas prata mēnesi novilkt uz zemi un cilvēkus ar burvju zalvēm pārvērst zvēlos.

Pirms 7005. rindas: Erihtoa. — Viena no Tesālijas burvēm, kura piemita uz Hemus kalna. Pēc Lukiāna, viņa no Pompeja tikuse jautāta par Farsālas kaujas izdošanos.

7022. rindā: Magnus. — Pēc Ovida piedots goda vārds Gn. Pompejam, Cēzara līdzcensonim.

7077. rindā: Antejs. — No Hērakļa uzvarētais Lībijas milzis, kuia spēks arvien no jauna auga, tiklidz viņš savu māti, zemi, aizkāra.

7083. rindā: Slinksas — pie ēģiptiešiem klusu ciešanas tēli, grieķu Edipa teikā sfinksa (žņaudzēja) uzstājas kā miklu uzdevēja, kura neatminētājus nogrūž no klints bezdibenī. Sfinksas tiek tēlotas kā spārnotas lauvas ar jaunavas galvu un krūtīm. Sfinksām Ēģiptē bija astronomiska nozīme.

7083. rindā: Grifi — bija veclaiku pasakainas zvēru būtes ar spārniem un četrām kājām, kopā putnis, vilks un lauva. Viņi liekas cēlušies iz Indijas, Persijas un tāļajiem rītiem; Hērodots viņus nostāda kā zelta apsargātājus Hiperboreju tuvumā. Tā ka austrumnieki grifu vēl biežāk domājās kā pārgudru noliedzēju, cilvēkiem naidīgu savādnieku, tad Ģēte izlieto šis teiku būtes ka satīru uz sava laika pārgudrību.

Starp 7103. un 7104. rindu: Skudras — lielās zelta racējas skudras Indijā, par kurām Hērodots stāsta.

7106. rindā: Arimaspi. — Teiksmaina vienace tauta, kura, pēc Hērodota, saviem kaimiņiem, grifiem, zeltu zog; arī grieķu dzejnieks Aishils savā lugā «Promelejs» par viņiem piemin.

7123. rindā: Old Iitiquity (vecā netaisnība) — vecās angļu «moralitātēs» velna pavadonis, grēks, nāk priekšā zem visādiem nosaukumiem: the Old Iniquity, the Old Vice, Old Nick utt.

7135. rindā: Plastrons. — Pie mēģinājumu cīņas lietojamas bruņas jeb aizsargāšanās aparāts, franču vārds.

Starp 7151. un 7152. rindu: Sirēnas. — Pēc viduslaiku uzskatiem, kuri uz Odiseju dibinājas, sirēnas ir dvēseļu pavedējas, kuras arī svētajās leģendās spēlē savu lomu. Tā kā veclaikos šos teiksmainos radījumus domājās kā putnus ar jaunavu galvām, tad arī Mefistofels še no viņām runā kā no putniem. Pie sirēnām nāk un priekšā vīriešu dzimums, tāpat kā pie undīnām un meluzīnām.

7199. rindā: Hirons. — Kentaurs, pus cilvēks, pus zirgs, dieva Krona un okeanīdas Filiras dēls, bija visu veclaiku slavenāko varoņu audzinātājs, kā: Hērakla, Ahilla, Jāsona, Tēzeja un Eskulapa (ārstu un medicīnas tēva), kādēļ Ģēte viņu arī par ārstu dēvē. Viņš dzīvoja argonautu laikā, kurus viņš, ar Orfeju dziesmās sacenzdamies, uzņēma Tesālijā uz Pēliona kalna. Neapolē tautas muzejā atronama viena no visskaistākām sienu bildēm, kura izrāda Hironu tanī nopietnā cienībā, kādu Ģēte viņam pieliek, pamācot Ahillu kokļu spēlē.

7220. rindā: Stimfalīdas — teiksmaini laupītāju putni ap Stimfalisko ezeru, tiek no Hērakļa nošauti. — Lejāk lernaiskās čūskas galvas — no Hērakļa nocirstas. Abus min kā Hērakļa varoņa darbus.

7235. rindā: Lamijas. — Lamija bija Bēla un Lībijas, Ceisa mīļākās, meita un palika pēc tam, kad greizsirdīgā Jūnona viņas dēlu bija nokāvuse, par spoku, kurš laupīja bērnus. No viņas ir cēlušās enipūzas un lamijas, vampīriem līdzīgas pavedējas jaunavas, kuras kā spoki apkārt klejo un īpaši iziet uz to, lai jaunus vīriešus pazudinātu. Lamijas, tāpat kā empūzas, turēja arī par bērnu ēdējām.

7339. rindā: Argonauti. — Pie viņu pulka skaitījās abi dioskūri Kastors un Polideiks, Helenas brāļi, tad boreādi Cetes un Kalajs. Viņu visu vadons bija Jāsons. Bez viņa vēl piedalījās dziesminieks Ortejs un stūrmanis Lincejs. Šis karabrauciens tika izrīkots, lai iegūtu slaveno zelta auna ādu Kolhīdā (tagadējā Dienvidus Krievijā, Melnās jūras piekrastē).

7352. rindā: Mācītāji un. sakņu sieviņas — bija viduslaikos medicīnas zinātāji. Pie ģermāņiem sievietes, šis pašas sakņu sieviņas, ārstēšanu uzskatīja kā ko noslēpumainu, rūniem līdzīgu. Arī viduslaiku dzejas min tādas sievas; tāpat arī žīdi toreiz nodarbojās kā ārsti. 12. gadu simtenī medicīna atradās vienīgi garīdznieku rokās. Par zemāko laužu ārstēšanu tad gādāja vienīgi apkārtceļotāji skolnieki.

7377. rindā: Lincejs — īsteni nozīmē lūša aci, lūsim līdzīgu, tā ka vēl šodien lūsim tiek pielikta sevišķa redzes spēja.

7450. rindā: Mantoa — pareģone, Eskulapa skolniece un Tirēzija meita, «maigi labdarīgā» Apollona kalpone, kādēļ viņai arī Ģēte liek piemājot uz Olimpa stāvošā «mūžīgajā Apollona svētnīcā», visu grieķu orākuļu pirmmītnē. Pēc kādas teikas, kuru arī itāliešu dzejnieks Dante izlieto, Mantoai vajadzēja kā pareģonei apkārt klaidīt, kamēr tā beidzot Mantuas pilsēta atrada mieru.

Starp 7494. un 7495. rindu: Viss šis skats griežas pret t. s. vulkānistiem (Vulkāns — pie romiešiem apakšzemes dievs), zinātniekiem, kuri domāja, ka apakšzemes ugunim pie zemes nodibināšanās un izveidošanās piekrituse galvenā loma. Ģētem šie uzskati bija īsti pretīgi; viņš bija pēc savas zinātniskās pārliecības neptūnists (Neptūns — pie romiešiem ūdens dievs) un ticēja, ka zeme pamazītiņām, mierīgā, lēnā gaitā attīstījusēs un ka galvenā loma piekrituse biezākai gaisa kārtai no dažādām gāzu sugām, tamlīdzīgi arī ūdenim, kurpreti vulkāniskas, piepešas pārvēršanās tikai izcēlušas dažus vēlākus veidojumus. Ģētem, kurš gan nebija nekāds speciālists, zinātnieks arodnieks, tomēr ļoti rūpēja visa tolaiku zinātņu attīstīšanās, sevišķi dabas zinātnes. Viņam bija ļoti lieli un plaši uzskati par dabu un pasauli, un viņš aizvien lūkoja viņus visus savienot vienā lielā kopībā un saskaņā. Viņš jau toreiz galvenajos pamatos saprata dabas attīstības gaitu tā, kā to daudz vēlāk pēc viņa nāves zinātniski pierādīja un nodibināja evolucionisma (attīstības mācības) cēlēji. Šie uzskati pie Ģētes nebija vienīgi izplūstoši, dzejiski prātojumi, viņš tos arī aprādīja zinātniski — mācītos rakstos, bet šie raksti toreiz palika pilnīgi neievēroti no īsto «speciālistu» puses, kuriem izdevās caur klusēšanu nokaut nelūgto viesi — dzejnieku, kas gribēja iemaisīties «zinātnieku» darīšanās. Šie «speciālisti» un «īstie zinātāji» toreiz vēl visi bija vissīvākie pretinieki evolucionismani, kurš pa daļai bija parādījies Francijā. Ģēte atriebās, «speciālistus» izzobodams, piem., Vāgnera personā.

7501. rindā: Egeiskās (jūras) krastmalas — Dienvidus Grieķija.

7510. rindā: Neptūnistiskie svētki nākošā skatā.

Starp 7518. un 7519. rindu: Seismus — Seismos — tā Ģēte nosauc zemestrīces dievu. Še tas parādās kā vulkānisma priekšstāvis. Rafaēla, slavenā itāliešu gleznotāja, gleznā «Pāvila atsvabināšana» zemestrīce ir tēlota kā varens milzis, paceltiem pleciem un no spēcīga grūdiena uz sāniem izspiestu aci.

7533. rindā: Dēlas (Dēlos) sala — līdzi daudz citām salām (Egejas jūrā), esot iz jūras izcēlusēs (caur vulkānisku varu) un, pēc teikas, klaidājuse pa jūru, līdz uz Apollona, grieķu mākslas dieva, pavēli apstājusēs. Še Lētoa dzemdēja Apollonu un Diānu — deviņu dienu ilgās mokās.

7534. rindā: Lētod (Lētō) — Ceisa mīļākā, kura no Hēras (Jūnonas), debesu karalienes, Ceisa sievas, vajāšanas varēja, pēc telkas, glābties tikai uz zemes, kuru vēl neviens nebija redzējis. Tad priekš viņas iz jūras izcēlās Dēlas sala.

7538. rindā: Atlass, Atlants — teiksmains milzis, kurš, uz Atlasa kalniem Ziemeļāfrikā stāvot, nes uz saviem pleciem debess velvi.

7545. rindā: Kariatīdas — stabi, sieviešu tēlu veidā, uz kuriem balstās jumts, balkoni utt.

7559. rindā: Haoss — neattīstījusēs, bezveida pirmatnes pasaule. Iz viņas dzimst Nakts un Tumsa, Seismus saucas par šo varu pēc nākamu. Mefistofels, kā agrāk redzējām, arī tiek saukts par Haosa dēlu.

7560. rindā: Titāni — Urāna (debess) un Geas (zeme) dēli, vareni milži, kuri sacēla Grieķijas kalnus Osu, Olimpu un Pēliju vienu uz otru, lai varētu ieņemt debesis. (Salīdz. Homēra Odiseja XI, 315.) Viņi tika no Ceisa zibeņiem nosperti. Seismus pieliek šos varoņu darbus sev, kā zemestrīcei. — Olimps — vēlāk grieķu dievu miteklis.

7564. rindā: Parnāss — skat. agrākās piezīmes, — ar diviem acis krītošiem, smailiem galiem, Apollona un mūzu miteklis.

7568. rindā: Jupitrs (Jupiter) — romnieku dievu tēvs un valdnieks; pie grieķiem Ceiss (Ceus). Tiek tēlots aizvien ar zibeņiem rokā. Viņa «augstais krēslis» — Olimps.

Starp 7605. un 7606. rindu: Pigmeļi — mazi ukrīši, dvērģīši, tik gari kā no elkoņa līdz dūrei. Ved mūžīgu karu ar dzērvēm. (Salīdz. Homēru, Iliāda III, 3.) Še viņi līdz ar daktiļiem un skudrām atnesti iz zemes vidus no jaunizceltā kalna.

Starp 7621. un 7622. rindu: Daktiļi — pirkstnieki, pirkstuki (pēc nesaprastām vācu ziņām, latviešu un leišu mitoloģijā saukti — berstuki); tik lieli kā pirksts. Senseni frīģiski (Mazāzijas) gari, Idas kalnā; veikli kalēji, dzelzs atradēji. No stiprākiem pigmejiem še viņi tiek kalpināti.

Starp 7643. un 7644. rindu: Ģenerālisims (Generalissimus) — tā agrāk mēdza nosaukt kara vadoņus. Še pigmeji domāti kā vulkānisma un dzērves kā neptūnisma priekšstāvji.

7652. rindā: Dzēšiem uz galvas garas, smailas spalvas — senlaiku iemīļota rota bruņu cepurēm.

Starp 7659. un 7660. rindu: Ibika dzērves — grieķu dzejnieka Ībika atriebējas; skat. pazīstamo Šillera balādi; še kā dzēšu atriebējas.

7680. rindā: Ilzes akmens — klints Harca kalnā.

7681. rindā: Indriķa augstums (Heinrichshöhe) — klintssiena Harcā. — Kracēji, Ēlende — skat. piezīmes 1 daļā, valpurģu nakts.

Starp 7731. un 7732, rindu: Empūze — Hekates, apakšzemes dievības, spoks, kurš var pieņemt visādus izskatus; viņa baida ceļiniekus un kā vampīrs izsūc guļošiem asinis. Empūze tiek tēlota ar ēzeļa galvu un vara kāju; dažkārt arī ar ēzeļa kāju. Viņa tiek arī pieskaitīta pie lamijām. Še viņa skaitās par radu Mefistofelim.

7777. rindā: Tirzus kokus — mēdza nēsāt Bakhus un bakbantines; pagarā koka gala bija uzsprausts čiekurs no pīniju koka (skuju koku suga).

Starp 7810. un 7811. rindu: Oieāda (Oreas) — kalna nimfa, skat. nimfas.

7814. rindā: Pindus kalni — Tesālijā (Grieķijā).

7816. rindā: Pompejs — romiešu kara vadons, kuri pēc pazaudētas kaujas pie Farsālas bēdzis še uz Āziju.

Starp 7850. un 7851. rindu: Anaksagors (Anaxagoras) — grieķu dabas pētnieks, Perikļa draugs, kurš citu starpa. bijis arī labs saules un mēneša pazinējs un mīlējis nodarboties ar zemestrīcēm, meteoriem, saules aptumšošanām utt., še no Ģētes, kaut gan nepareizi, tiek pieņemts kā vulkanisma priekšstāvis.

Remarkā pirms 7851. rindas: Talis (Thales) — viens no septiņiem grieķu gudrajiem, iz Milētas. Viņš savā dabas filozofijā pieņēma, ka ūdens esot visu redzamu lietu pirmcēlons, un tādēļ Ģēte viņu nostāda par neptūnisma (ūdens teorijas) aizstāvētāju, kurs vietām izsaka pilnīgi Ģētes paša pārliecību.

7865. rindā: Plutonisks — apakšzemes; Plūtons — apakšzemes dievs.

7866. rindā: Eolisks, Eols (Aeolus) — vēja dievs. Pēc Anaksagora domām, še zemestrīce cēlas, apakšzemes saspiestam gaisam, vējam, tāpat kā ugunim, izlaužoties uz augšu.

7873. rindā: Mirmidoņi — skudru cilvēki; paklausot Eaka (viena no trim miroņu tiesnešiem) lūgumam, Ceiss pārvērta uz Eginas salas skudras par cilvēkiem, kuri tad saucās par mirmidoņiem.

7905. rindā: Lūna, Diāna un Hekale — viena un tā pali dievība, pie debesim Lūna (roēness), virs zemes Diāna (salīdz. piezīm. par «mātēm») un apakš zemes Hekate. Hekate valda pār ļauniem dēmoniem (gariem) un parādās cilvēkiem visvairāk uz krusta ceļiem, kur viņai grieķi arī cēla svētus stabus. Viņa ir burvības dieviete. — Šekspīra drāma «Makbets» viņa parādās kā dēmonisks spoks.

Starp 7958. un 7959. rindu: Driāda — koku un meža nimfa. Skat. agrākās piezīmes par nimfām.

7967. rindā: Forķiādas (Phoikyaden) — pēc Hēsioda (dzejnieka vēl priekš Homēra), jūras dieva Forkida (tumsa) un Ketoas (plaisma) meitas: Deinoa, Pefreda un Enioa (viņu vārdi nozīmē šausmas). Parasti viņas sauc Forķidas. Viņas ir visšausmīgākās tumsas un baismas priekšstāves. Forķidas tiek tēlotas kā vecenes; viņas no pašas dzimšanas pelēkas (arī sauktas Grajas), apdzīvo Kistenes Gorgoneiskos klajumus un turas tumsā, kur ne saule, ne mēness neiespīd. Par viņām visām trim tikai viens zobs un viena acs. Salīdz. Eshila drāmu «Saistītais Prometejs» p. 792.:

Šīs sirmās jaunavas, kam viena tikai acs

Un viens tik zobs, — tās saules dieva starains skats

Ne reizi neaizsniedz, ne mēness viznā acs.

Viņas saucas par Haosa meitām tikai tanī ziņā, ka Haoss arī apzīmē tumsu un nakti.

7989. rindā: Opa un Rea — Opa pie romiešiem bagātas pļaujas dieviete; Rea (Rhea) grieķu olimpiskās dievu ģimenes māte. Abas līdzinājas «lielai mātei» Cibelei, Saturna sievai, radošās, auglīgās dzīvības dievei.

7999. rindā: Jūnona un Venēra — pie romiešiem dievu karaliene un mīlestības dieve.

8029. rindā: Heimafrodīts — pus vīrietis, pus sieviete.

Starp 8043. un 8044. rindu: Nereīdas un tritoni. — Nereidas — skat. agrākās piezīmes; še Ģēte izšķir nereīdas no dorīdām (cits nosaukums priekš nereīdām) un pieņem nereīdas kā vēl puszvēriska, zivju veida, kamēr dorīdas jau pilnīgas—cilvēka veida nimfas.— Tritoni ir juras dieva Poseidona un dievietes Amfitrītes dēli, pus zivis, pus cilvēki, citu jūras dievu pavadoņi gan jāšus, gan braukšus. — Viņi pūš gliemežu taurēs. — Nereīdas Ir grezni puškotas zelta rotām.

8072. rindā: Samotrace (Samothrace) — grieķu sala, netāļu no Trācijas krasta.

8074. rindā: Kabiri — Vulkāna (uguns dieva) un Trācijas nimfas Kabiras bērni, grieķu dievības, kuru nozīme ir ļoti tumša. Pēc sava tēva Vulkāna viņi pieder pie uguns un kalēju būtnēm,līdzīgi daktiļiem, telhīniem, vācu koboldiem un gnomiem, kā arī homunkuļiem. Kabiru cienīšana ienākuse Grieķijā iz Ēģiptes un visvairāk tika piekopta t. s. Kabiru mistērijās uz Samotraces salas. Kabiri saucas: Aksieros, Aksiokersa un Aksiokersos, pie kuriem kā ceturtais tiek pieskaitīts Kamils, kalpojošs gars. —  Par šo kabiru nozīmi un celšanos bija lieli strīdi mitologu starpā, kuri viņu skaitu palielināja no 2 uz 8; uz to zīmējas vēlākie zobojumi.

8082. rindā: Nērejs (Nereus) — jūras dievs, kurš pasludina nākotni, Ponta (jūras) un Geas (zemes) dēls, nereīdu jeb dorīdu tēvs.

8116. rindā: Troja — pilsēta Mazāzijā, pret kuru grieķi karoja desmit gadus Helenas dēļ, kuru Pariss, Trojas karaļa Priama dēls, bija laupījis Menelājam. — Cīņa apdziedāta grieķu tautas epā Homēra «Iliādā» (Īlion, Īlia = Troja).

8121. rindā: Pindus — grieķu kalnājs; Pindus ērgļi — grieķi, pēc Dincera.

8122. rindā: Uliss (latīniski Ulysses), grieķiski Odisejs (0dysseus) — grieķu otrā lielā epus «Odisejas» varons. Odisejs, karalis grieķu salā Itakā, viens no galvenajiem grieķu kara vadoņiem cīņā ap Troju, pēc Trojas ieņemšanas un izpostīšanas mājās braucot, tiek no vētrām aizdzīts svešās zemēs un maldās svešumā ilgus gadus, līdz beigās tiek izmests feaku salā, kuri to aizvada mājās. Skat. «Odisejas» teicamo latvisko tulkojumu no K. Mīlenbaha, — Pēc grieķu teikām, Nērejs nau sludinājis Odisejam nākotni.

8123. rindā: Circe — skaista burve, kura neatlaiž Odiseju.

8123. rindā: Ciklopi — milzi Sicīlijas sala, ar vienu aci pieres vidū, Še domāts ciklops Polifēms, kurš Odiseju ar viņa pavadoņiem bija ieslodzījis savā alā.

8136. rindā: Grācijas — skat. piez. 1 daļā.

8141. rinda: Delfīni — lielas jūras zivis (vēl tagad šinī vārdā nosauc kādu zivju sugu), uz kurām jāj un brauc dažādas jūras dievības. Tēlojošā mākslā ļoti bieži. lietoti.

8145. rindā: Galateja — pate daiļākā no doridām — viņa apzīmē kluso, vizošo jūiu, — un sava dievišķā dzimuma dēļ cienīga «jūras putu dzimušās» Kiprīdas jeb Venēras vietā būt par skaistuma dievi, par kādu viņa arī tikuse cienīta Kipras salā Pafas (Paphos) un Golgas pilsētās (pēc Lepera). — Ģēte še liek. viņai parādīties Venēras vietā, negribēdams, ka olimpiskās dievības uzstājas klasiskajā valpurģu nakti. Galateja tiek kādā grieķu gleznā tēlota kā še aprakstīts; arī Rafaēls to gleznojis gliemežratos, kuri tiek vilkti no delfīniem.

8146. rindā: Kiprīda — romiski Venēra, grieķiski Atrodīte. Pie Kipras salas Venēra, pēc teiksmas, iznākuse iz jūras; še viņas mīļākais miteklis, viņas slavenākais templis Pafā. Venēras kults no šejienes izplatījies.

8152. rindā: Protejs (Profeus) — jūras dievību Oceāna un Tetīdas dēls, augstākajam jūras dievamPoseidonam (romiešu Neptūns) padots jūras vecis, tāpat kā Nērejs. Viņš arī var pasludināt nākotni, bet lūko prasītājiem izbēgt, pieņemdams dažādus veidus, un atbild tikai tam, kas viņu ar viltu zina saturēt. (Sal. «Odiseju» IV, 450.) Viņš uzturējās uz Farus salas Ēģiptē un ganīja jūras dieves Amfitrītes roņus. — Viņš skaitījās par sevišķi ziņkārīgu.

8170. rindā: Helone — nimfa, kura tika pārvērsta par bruņurupuci, tādēļ, ka bija zobojusēs par Ceisa un Hēras kāzām, Uz viņas bruņu vairoga tiek atnesti no nereīdām kabiri.

8177., 8187., 8195., 8198., 8204. rindā: Cienīti ostā -  kabiri skaitījās arī par glābējām dievībām jūras briesmās, un viņu mistērijās uz Samotraces likās iesvētīties kuģinieki, lai tiktu jūrā sargāti. No auguma viņus domāja mazus; grieķu pirmais vēsturnieks Hērodots sakās viņus redzējis tēlotus Memtisā, Ēģiptē, kā ukrus. -8187. rindā: Šis zobojums zīmējas uz to, ka vācu mitologi — kuri nebija daudz mazāk ērmīgi nekā, piem., mūsu tautiskie, — nopulējas gar šo kabiru jautājumu un tikai treju vārdus spēja atvasināt iz ēģiptiešu valodas, kamēr ceturtais (Kadmilos, Kasmilos) nebija tā atvasināms. 8195. rindā: Pie jau minētiem četriem tika pieskaitītas vēl trīs kabirienes, kuras Ferecīds (Pheiecydes) sauc arī par Hēfesta (Vulkāna) un nimfas Kabiras bērniem. 8198. rindā: Mitologs Kreicers pie septiņiem kabiriem pieskaita kā astoto vēl viņu tēvu Hēfestu. 8204. rindā: Pēc Šellinga, kabiri esot — uz augšu kapjoša, vienmēr kustošās rinda no būtnēm, kuras pašā augstākajā izklīstot; pašas apakšējās, Aksiera, vārds nozīmējot «badu» un kas tam sekojot, kā ilgošanos, kārību. Kabiri esot attīstības rinda no garīgām dzīvības parādībām, sākot ar neapzinīgo «badu» pēc būtības līdz domājošai pašapzinībai.

8209. rindā: Kreiceis visas grieķu dievības izskaidroja Iz saules, mēness un zvaigžņu cienīšanas. «Būs algojums» zīmējas uz to, ka Šellinga un Kreicera mistiskie izskaidrojumi nebija bez zināma netaisna nolūka.

8220. rindā: Mālu podi — zīmējas atkal uz kabiriem, kurus Kreicers domāja atradis kādos kannu vai podu veidīgos elkos, kuri bija uzieti Grieķijā un Itālijā,

8260. rindā: Pēc vecākiem un jaunākiem dabas zinātniskiem uzskatiem, pirmā organiskā dzīvība sākusēs jūrā. Grieķu prātnieks Anaksimandis, piem., domāja, ka cilvēki pirms dzīvojuši kā zivis jūrā, kura tos izmetuse, kad tie bijuši diezgan attīstīti. Ģēte pats bija tanī pārliecībā, ka cilvēks «pēc gara ievadījuma (Praeludium) no dažādām būtnēm un tēliem» attīstījies iz ūdens. Visjaunāko t. s. attīstības (evolūcijas) mācību jau bija pirmos pamatos nojautis grieķu filozofs  Empedokls. Vēl tagad dzīvojošais slavenais dabas zinātnieks Ernsts Hekels uzstādīja savu «moneru» mācību, pēc kuras vissikākie un vismazāk organizētie dzīvnieki (tikai kanniņas)attīstījušies siltajā pirmatnes jūrā, kas cēlusēs pēc ugunīgās zemes lodes atdzišanas. Moneras dabiskā kārtā cēlušās iz nepareizi t. s. nedzīvām (neorganiskām) vielām. Nekādas nepārkāpjamas starpības nau nedz starp dzīvniekiem un augiem, nedz starp šiem un neorganiskām vielām. Iz monerām vēlāk gadu  tūkstošos attīstījusēs pakāpeniski visa tagadējā t. s. dzīvā pasaule.

Starp 8274. un 8275. rindu: Telhīni — teiksmaina, hieratiska (priesteriska) pirmdzimta cilts uz Rodosas salas Egejas jūrā, kur viņi dibinājuši Apollona Telhīnija un Hēras Telhīnijas pielūgšanu. Viņi ir gan ūdens dievības un skaitās par Neptūna audzinātājiem, bet tomēr viņus arī turēja par pirmiem metāla apstrādātājiem, kādēļ viņi tiek līdzās stādīti ar ciklopiem un ideiskiem daktiļiem un pat ar tiem sajaukti. Tā kā viņi arī prata citas radošas mākslas, tad viņus arī uzskatīja par burvjiem un dieviem naidīgām būtnēm. Viņi esot uzcēluši Rodosas kolosu, lielu bāku, un Hēlija, saules dieva, milzu tēlu.

Starp 8274. un 8275. rindu: Hipohampi — jūras zirgi ar zivs asti.

8292. rindā: Peans (Päan) — slavas dziesma dieviem, it īpaši Apollonam.

8297. rindā: Pēc Plīnija, uz Rodosas migla nebijuse nekad tik stipra, ka par dienu stundas laikā nebūtu redzējuši sauli.

8311. rindā: Zemestrīcē 224. g. pr. Kr. sagāzās slavenais milzu koloss Rodosā, un 7. gadu simteni pēc Kr. arābi šī kolosa drupas aizveda uz 900 kamieļiem.

8324. rindā: Norma — likums, nolikta mēraukla; forma — veids.

8338. rindā: Visā klasiskā valpurģu nakti valda uzskats, ka gars ir darītājs spēks; kā tāds ari nomirušā gars var tikai tik ilgi parādīties virs zemes, cik ilgi tur vēl dara iespaidu, tiek minēta viņa bijusē darbība dzīva cilvēka veidā.

8344. rindā: Mēness dārzs, pēc grieķu māņticības, ceļoties no mīlestības dievei svētīto baložu bariem.

Starp 8358. un 8359. rindu: Psiļi — tauta Āfrikā, Kirenaikā, tika turēti par Lībijas (Āfrikā) čūsku burvjiem; karo pret karstiem dienvidus vējiem, uzturēdami ūdeni, Marsi — tauta Vidus Itālijā, ap Fucinas ezeru, — loti dūšīgi dziedējošo zāļu pazinēji un čūsku dīdītāji. — Ģēte viņus brīvi pārcēlis uz Cipru. salu.

8372. rindā: Cipru. (Kypros) salā valdīja pēc grieķiem romieši (ērglis),venēcieši (spārnu lauva), bicantiņi (krusts) un turki (pusmēness).

8479. rindā: Eross (Eros) — mīlestība; pēc visvecākām grieķu teikām par pasaules rašanos un dieviem (Hēsioda «Teogonijā»), Eross ir vecākais no dieviem; viņš ir dalošā, saistošā un kopā turošā vara pie pasaules radīšanas. Salīdz. Ģētes «Putni» pēc Aristofana:

Starp 8487. un 8488. rindu: Viss «trešais cēliens» bija agrāk šķirts no «Fausta» un 1827. g. no Ģētes klajā laists ar sevišķu virsrakstu: «Helena, klassisch-romantische Pharitasinagorie. Ein Zwischenspiel zu Faust.» [«Helena, klasiski romantiska fantasmagorija (garu sapulce). Starpspēle Fausta.»] «Helena» sacerēta pēc grieķu parauga t. s. «jambiskos trimetros» (sešu pēdu jambos), karos rakstītas visas grieķu traģēdijas, tad trohaiskos tetrametros, iekaisot kora dziesmas brīvos ritmos, grieķiem pakaļtēlojot.

Starp 8487. un 8488. rindu: Pantalīda un Elektra bija, pēc Pausanija apraksta, Helenas apkalpotājas. Polignots tās gleznojis pazīstamā ainā blakus Helenai.

8492. rindā: Eirs — dienvidus rīta vējš.

8504. rinda: Menelājs (Menelaos, doriskā forma: Menelas, kura arī tiek lietota franču valodā). — Starp visiem preciniekiem Tindarejs priekš savas meitas izmeklējās Menelāju un lika citiem apzvērēt, ka tie izredzētam līgavainim nāks palīgā, ja Helenu kāds mēģinātu. nolaupīt.

8512. rindā: Laupītājs iz Frīģijas (Mazāzijā), kur arī atrodas Troja. — Pēc kādas teikas, Helena tika no Parisa laupīta, kad ta patlaban nesa upuri, ja ari ne taisni mīlestības dieves (Kiteras, Afrodītes) templī, tomēr ar pēdējās palīdzību.

8538. rindā Eirots (Eurotas) — upe, kura tek gar Spartu, Lakedemonas galvaspilsētu (Peloponēsā, Grieķijas pussalā).

8630. rindā Īlija — Troja.

8653. rindā Stiģiskie. — Apakšpasaules varas, kas mita pie Stiksa upes.

8685. rindā Talams — laulātu laužu guļamā istaba.

Remarkā starp 8696. un 8697. rindu: Forķiāda — Mefistofels.

8762. rindā Orkus — apakšzeme, mirušo mītne.

8772. rindā Menādas. — Dionīsija jeb Bakha kalpones.

Starp 8811. un 8812. rindu: Koretīda — persona iz kora. Tādi strīdu skali kā šis bieži sastopami grieķu traģēdijas.

8812. rindā: Erebs (Erebus) — pēc grieķu pasaules radības teikām, iz Haosa (pirmvielas) cēlās Erebs (tumsība) un Nikss   (nakts).

8813. rindā: Scilla. — Jau iz Homēra Odisejas pazīstams jūras brīnums, vēlāk tēlots kā jaunava ar kuņas vēderu, tiek nostādīta par nekaunības simbolu.

8817. rindā: Tirēzijs. — Aklis pareģonis, kurš jau no karaļa Edipa laikiem atrodas apakšpasaulē.

8818. rindā: Orions — vecu vecais, kaislais mednieks, titāņu laikā mīt tāpat apakšpasaulē.

8819. rindā: Harpijas — putni ar jaunavu galvām, kuri laupīja un apķēzīja cilvēku ēdienu un tad barojās ar pašu izmetumiem.

8821. rindā: Kā apakšzemes nomirušo gari. Salīdz. Odiseja, XI, 34.

8840. rindā: Grieķu traģiķis Eshils Helenu sauc par: «kuģu, pilsētu, vīru postītāju».

8851. rindā: Afidnus — Tēzeja draugs, pēc vēsturnieka Plūtarka aprakstiem, valdnieks par Afidnām.

8854. rinda: Patroklus — grieķu varonis cīņā pret Troju; tiek no trojiešu karaļdēla nokauts kauja.

8859. rindā: Hermione — vienīgā Helenas un Menelāja meita, kura bija mantojuse mātes skaistumu. Tēvs viņu Trojas priekšā apsolīja Neoptolemam par sievu un pēc atgriešanās no kara to ari ar viņu saprecināja. Teikās, kuras nāk pēc Homēra, viņai ir citāds liktenis: Trojas karā tā tiek no sava vectēva Tindareja par sievu dota Oreslani, kuram viņu nolaupa Neoptolems, par ko pēdējais no Oresta tiek nosists.

8873. rindā: Pēc dzejnieka Stēsihora, Pariss laupījis tikai Helenas ēnas ainu, īsto Helenu Hermess, dievu vēstnieks, aizvedis pa gaisu uz Ēģipti.

8879. rindā: Pēc kādas vēlākas teikas, tie abi kā sapņu ainas Trojas priekšā esot savienojuŠies.

8896. rindā: Lētu pasniedzošs — aizmirstību.

8929. rindā: Tādā veidā Tēlemaks liek Odiseja kalponēm ņemt galu.

Remarkā starp 8936. un 8937. rindu: Dvērģu tēli — Mefistofeļa kalpotāji gari.

9000. rindā: Kimmeriju tauta — pēc Homēra, dzīvoja vistāļākos vakaros aiz okeāna, ietīta mūžīgā tumsā. — Še un visā vēlākā tēlojumā Ģēte domājis pie bruņinieku lēņu valsts dibināšanas Ahajā (Peloponēsā) un visa Peloponēsa iekarošanas caur Viļumu no Šanplitas (Francijā) 1205. gadā. Visa zeme tika izdalīta viņa bruņinieku — vasaļu starpa, kā to dara ari Fausts. Visiem vasaļiem vajadzēja lēņu kungam palīdzēt karā.

9009. rindā: Brīvdāvanas — tā nosauca viduslaikos šādas, tomēr ne mazāk ar varu ņemtas dāvanas, ar kurām atpirkās no spēcīgu bruņinieku laupīšanas uzbrukumiem.

9015. rindā: Ahillejs, piem., saka uz Hektoru: «Ka viņš aiz dusmām tā sagraizītās miesas jēlas aprītu.»

9020. rindā: Par ciklopiskām būvēm sauc visvecākos būvējumus Argolīdā.

9031. rindā: Ajakss — grieķu varonis Trojas karā.

9032. rindā: «Septiņiem prieka Tēbām» — pēc Eshila, bija sekošas nozīmes: Tidejam uz vairoga mēness un zvaigznes, Polinikam Dike, taisnības dieve, Eteoklam virs ar trepēm, kuras tas pieliek pie mūra, lai pār to pārkāptu, un Kapanejam vīrs, kas nesa degošu lāpu.

9054. rindā: Pēc vēlākās teikas, Menelājs kaujā nokauj Parisu. Parisa brālis Dēifobs tiek Odiseja minēts kā vēlāks Helenas virs. Dēitoba briesmīgo sagraizīšanu min Vergilijs (romnieku dzejnieks) «Eneīdā».

9102. rindā: Pēc pazīstamas teikas, gulbji īsi priekš sava gala dzied.

9108. rindā: Helenai. Ceiss Lēdai — Helenas mātei — parādījas gulbja veidā.

9116. rindā: Heimess — mirušo dvēseles novadīja uz apakšpasauli.

9135. rindā: Pitonisa — delflska pareģone.

9157. rindā: Jaunekļi zēni — viduslaiku pāži.

9164. rindā: Koris domā pie spokiem, kuri, tāpat kā lamijas, acīm redzot pārvēršas.

9253. rindā: Tēzejs, Pariss, Menelājs, Hermess, Forķiāda.

9255. rindā: Divkārt — kā aina līdzās ar īsto veidu; trejkārt — pēc tam, kad viņa iz Hadesa iznākuse un atkal Spartā parādījusēs, un četrkārt — pēc uzņemšanas Fausta pilī.

9271. rindā: Fausts un viņa apkārtējie še izrāda viduslaiku bruņniecību, sieviešu cienīšanu — romantismu. Helena sevišķi pārsteigta no neparastās «sieviešu cienīšanas» (Frauendienst),jo pie grieķiem sievietēm bija ierādīts loti zems stāvoklis.

9455. rindā: Nestors — gudrākais no grieķu vadoņiem, kurš arvien izlīdzināja karaļu ķildu un uzturēja. kara pulku kārtībā.

9463. rindā: Fausts nodevis Helenai visu iekaroto zemi par īpašuma; viņa ir Spartas valdniece, iz kuras rokām nu hercogi saņem savus lēņus.

9466. rindā: Ģermāņi, goti, franki, sakši, normāņi — še vācu ciltis.

9466. —9473. rinda: Korinta, Ahaja, Elīda, Mesēna, Argolīda — grieķu zemes.

9513. rindā: Peloponēss.

9514. rindā: Arkādija — Helenas dzimtene un «visu dzejnieku garīga tēvija».

9558. rindā: Apollons pie Admēta kalpoja par ganu un ka tāds tiek ari mākslā tēlots.

9565. rindā: Idilliskā daba — t. s. pirmie zelta laiki.

9644. rindā: Hermess — Ceisa un plejādes Mājas dēls, piedzima kādā Kilenas kalna alā Arkādijā un jau savas dzīves pirmajā dienā izdarīja minētos varoņa darbus.

9677. rindā: Ciprija — Venēra.

Remarkā starp 9694. un 9695. rindu: Eiforions. — Pēc kādas vēlākas grieķu teikas, Helena Ahillejam dzemdēja pēc tam, kad tā ar viņu Svēto salās bija savienojusēs, dēlu — Eiforionu. — Fausta un Helenas dēls tiek nosaukts tautas grāmatā: Justus Fausts. — Fausta un Helenas savienošanās šeit uzskatāma kā alegorija, kā romantisma, ģermānisma — ģermāņu mākslas savienošanās ar hellēnismu — grieķu skaistuma ideālu, no kā dzimst Eiforions — angļu dzejnieks lords Bairons, kura dzejas skaņās ģermānisms, ai hellēnismu saplūstot, aizsniedza augstāko pakāpi. Kā «Faustā» Eiforions, tā ari Bairons savā ziņā līdzinās meteoram, kas piepeši uzliesmo un tad iznīkdams drīz rimst spīdēt.

Remarkā starp 9807. un 9808. rindu: Viņa kā gars atkal izplūst elementos, tāpat kā vēlāk viss koris.

9901. rindā: Īkars — kurš neklausījās uz sava tēva Dedala biedinājumu, bet mēģināja gaisā laisties un nokrita jūrā.

Remarkā starp 9902. un 9903. rindu: Ar pazīstamo tēlu domāts dzejnieks Bairons, kurš piepeši mira grieķu atsvabināšanas karā pie Misolungas cietokšņa. Ģēte dabūja par viņa nāvi zināt, kad tas taisni strādāja pie trešā akta; viņš bija tā aizgrābts, ka apņēmās šim augsti cienītam dzejniekam celt pieminekli Eiforiona tēlā. Un tā šim arī piemīt nesavaldāmas dabas dziņas, nepārspējama piermīlība, dziļākā dzejas liesma un uzupurējošās brīvības mīlestība.

Remarkā starp 9902. un 9903. rindu: Ģētes papīros atradās      sekošs piezīmējums iz 1827. gada: «Aureola ir franču valodā pazīstams vārds, kurs apzīmē svētspožumu, kurš svētām un dievinātam personām mirdz virs galvas. Viņu riņķa veidā redz uz dievišķām galvām vecās pompejaniskās bildēs. Arī seno kristīgo kapos tāda netrūkst; ķeizars Konstantīns un viņa māte tāpat ir nozīmēti.»

9934. rindā: 22. aprīlī 1826. gadā Misolungas cietoksni ieslēgtie grieķi pēc ilgas, varonīgas cīņas ar turkiem, kuri ielauzās, uzspridzinājās gaisā.

9969. rindā: Neizpētāmā — Persefone, apakšzemes dieve.

9975. rindā: Asfodels — lilijai līdzīga puķe, kura bija Persetonei svēta un. tika dēstīta ap kapiem.

9980. rindā: Salīdz. Odiseju X, 510; XXIV, 5.

9984. rindā: Ģēte tika izteicis ka savu «ticības apliecību», ka mēs tikai caur pastāvību šinī dzīvē tiekot cienīgi augstākas pakāpes citā dzīvē. Pārliecību par nemirstību viņš smēla iz darbības jēdziena: dabai esot pienākums cilvēkam, kurš līdz savam galam esot nepiekūstoši darbojies, dot pēc nāves citu darbības veidu. Tie, kuri še nau tikuši par sevišķu organismu, nau ieguvuši garīgu patību (individualitāti) vai nau pieslējušies citai patībai, atkal izplūst elementos. — Tā še koris tiek par koku, kalnu, avotu un viņa koku nimfām.

10007. rindā: Meandrs — upe Mazāzijā ar daudz ločiem.

10033. rindā: Silēns — līdzi Hironam Dionīsa (Bakha) audzinātājs, pavada to aizvien, uz ēzeļa jādams, faunu un satīru (kazkājiešu) vidū. — Ģēte bija sākumā nodomājis dot epilogu, kuru būtu sacījis Meristofels — Forķiāda; bet vēlāk epilogs netika sacerēts.

10050. rindā: Jūnona: Lēda — dievu karaliene; Helenas māte.

10061. rindā: Aurora — rītablāzmas dieviete.

Remarkā starp 10066. un 10067. rindu: Septiņjūdžu zābaki — vācu tautas pasakās, pazīstami no Šamiso teikas «Pēters Šlemīls», — ar katru soli iet 7 jūdzes tāļi.

10094. rindā: Šāds no Mefistofeļa izteikts dīvains uzskats par vulkāniskiem izbrukumiem un ugunsvēmēju kalniem patiesībā tiešām sastopams, pieni, pie Atanasija Kirhera. Metistofels tā izskaidro mīklainos bībeles vārdus par «ļauniem gariem zem debesim». Hfez. 2, 2. Ļaunais tiek apzīmēts kā «Gaisa varas kungs». — Centrāliski — no centra, vidus.

10109. rindā: Molohs — iz bībeles pazīstams pagānu dieveklis, semītiskais apakšzemes dievs; Klopštoka dzejā «Mesiāda» — pekles karotājs gars.

10111. rinda: Izsvaidītās kalnu drupas, «svešā krauja», lejāk — «velna akmeņi», zīmējas uz tā sauktiem «eratiskiem bluķiem», lieliem akmeņiem, kuru celšanos tagad izskaidro ne caur vulkānu darbību, bet caur senāko ledus kalnu šļūdoņiem, ko Ģēte jau savā laika noprata pretim «speciālistiem», slaveniem. «zinātniekiem arodniekiem».

10161. rindā: Mefistofels zīmējas uz Parīzi un še uz Ludviķa XIV ļoti dārgo Versaļas pili un Ludviķa XV bēdīgi slaveno briežu dārzu. Fausta iepriekšēja atbildē Ģēte nepiemirst izteikt savas «aristokrātiskās» dusmas par «nepateicīgo» tautu, zīmēdamies uz franču revolūciju, bet viņš nemana, cik jocīgi prasīt no tautas «pateicību» par Versaļas pili un dārzu ar «omulīgām mājiņām».

10166. rindā: Kaskādas — mākslas ūdenskritumi.

10176. rindā: Sardanapāls — pēdējais sīriešu karalis; viņa teiciens bijis: «Ēd, der un mīlē — viss cits ir niecīgs.» — Sardanapāls — angļu dzejnieka Bairona pazīstamā dzeja.

10259. rindā: Zīmējas uz Napoleonu, kuru Ģēte ļoti cienīja; tāpat Napoleons bija no Ģētes aizgrābts.

10284. rindā: «Krietnākie un labākie» glābj valsti no nekārtībām nevis valsts dēļ, kā viņi liekulīgi teicas, bet paši savu mantu glābdami.

10296. rindā: Vasaļi - dažādiem valdniekiem un apakšvaldniekiem padoti kungi — kalpotāji muižnieki —, kuri dabūja no valdnieka zināmu zemes gabalu un par to «atklausīja» ne, karā iedami ar saviem ļaudīm. Iestādījums pilnīgi tas pats. kā ar zemniekiem klausībniekiem, kuri tikai «atklausīja», ne karā, bet «darbos» iedami. Šo, tā saukto «feodālo sistēmu» jeb iestādījumu varētu latviski saukt par «klaušu sistēmu». — Šādi dotu zeMi sauca «Lehen», lēna.

10313. rindā: Ģenerālštābs — galvenā kara padome. — Feldmaršals — kara vadons.

10321. rinda: Pēters Skvencis — īsti Quince, Šekspīra lugā «Vasaras nakts sapnis» galdnieks, kurš salasa Atēnu amatniekus uzvest «Pirama un Tizbes» bēdu lugu. Vācu tulkojumā Šlēgels pēc senākā vācu dzejnieka Grifija parauga saka šai vietā: Skvencis.

Remarkā starp 10322. un 10323. rindu: Trīs varenie ir tēloti pēc Dāvida trim kara varoņiem pie Betlēmas: Jazabeama, Eleazara un Samma. — Laupidrīzs tiek minēts Jesaja 8., 1, 3.

10360. rindā: Falanks — kara spēka sarindojums, vārds ņemts Iz grieķu kara mākslas.

10413. un 10414. rindā: Karusels — kara rotaļa jātniekiem; turnīrs — bruņinieku sacīkstēšanās miera laikā neasiem ieročiem, tomēr ļoti bīstama, jo nāves gadījumi bija ne reti.

10435. rindā: Ar kristāla palīdzību zilēja; gari darina kristālus, iz kuriem tad kalnieši izzina nākotnes noslēpumus.

10439. rindā: Norčjas (Norcia) kalni Itālijā, starp Sabīniju un Spoletas hercoga valsti, bija pazīstami kā burvju vidus; viņus sauca arī par Sibillu (senlaiku pareģe) kalniem. Pie nekromanta (mirušo saucēja) Ģēte domājis laikam uz filozofu un astrologu Čeko (Cecco) no Askolas, kurš 1327. g. Florencā tika sadedzināts par nekromantiskiem rakstiem kā ticības atkritējs. Salīdz. «Benvenuto Cellini», — Nekromanta glābšana caur ķeizaru nau vēsturisks notikums.

10488. rindā: Salīdz. psalmu 110., 1.

Starp 10530. un 10531. rindu: Laupītsteiga tiek minēta Jesaja 8., 1, 3.— Marketenderiene — ēdamu un dzeramu lietu pārdevēja pie kara pulkiem.

Remarkā starp 10553. un 10554. rindu: Uz zinātājiem skatītājiem.

10592. rindā: Fausts runā par fata morgana, gaisa parādību, kura izceļas caur gaismas staru laušanu (ēterī) nevienādi sasildītās un tādēļ nevienādi biezās gaisa kārtās. Fata morgana sevišķi bieži redzama pie Kalabrijas krastiem, pie Redžijas.

10594. rindā: Mazas elektriskas liesmiņas mēdz parādīties uz zibens novilcēju smailiem galiem, uz mastiem, rājām utt, bet ari uz šķēpu galiem. Grieķi šīs liesmiņas domāja nākam no dioskūriem, kuri bija kuģinieku sargātāji; liesmiņas bija labas zīmes. Vācieši šīs liesmiņas sauc par St. Elmsīeuer.

106l3. rindā: Romā tikko kronētam ķeizaram bija atļauts parādīt kādu sevišķu žēlastību; še ķeizars atlaidis no sadedzināšanas augšā minēto nekromantu, kurš aiz pateicības atsūta viņam par glābējiem Faustu un Mefistofeli.

10623. rindā: Salīdz. Homēra Iliādu XII, 201—229.

10666. rindā; Mefistofels tīši baida ķeizaru un liek kreisā ienaidniekiem uzvarēt, lai ķeizars atdotu tam virspavēli, un ta viņš vien būtu ieguvis uzvaru.

10678. rindā: Dūjas jau pie romiešiem tika lietotas kara nolūkiem.

10709. rindā: Uz komandas zižļa bija tēlots krusts.

10712. rindā: Undīnas — ūdens dievības, pie kurām Mefistofels sūta kraukļus, lai tās saceltu māņus, it kā gāztos ūdens straumes. Tāda ūdens māņu buršana bieži sastopama teikās, tā arī Fausta tautas teika, pēc kuras Fausts palīdzējis ķeizaram Kārlim V uzvarēt pie Pāvijas (Itālija). Pēc Melanhtona, pazīstamā Lutera drauga un reformatora, nostāsta, viņam pazīstamais burvis Fausts esot izkarojis visas ķeizara Kārļa V uzvaras Itālijā. Viduslaikos (15. gadu simteni) burvji esot piedāvājuši lietus gāzienus, ar ko aizbaidēt ienaidniekus no aplenktām pilsētām. Plūtarks, grieķu rakstnieks, min arī līdzīgas parādības Timoleona dzīves aprakstā. Ģēte apraksta pats acu māņus, kuri viņu pārsteiguši Šampaņjā (Francijā).

10742. rindā: Augstais meistars — sātans.

10828. rindā: Kontribūcija — kara nodokļi, kuri tiek ņemti ienaidnieka zemē; protams, viņi neizšķiras no laupīšanas.

10830. rindā: Amatsveiciens (Handweiksgmss) — zināms teiciens ar kuru apsveicinājas savā starpā pie viena amata, cunftēs piederīgie, tā pazīdamies. Tāds cunftes sveiciens vēl tagad modē, piem, pie «riteņbraucēju cunftes» — «All Heil».

10860. rindā: Par akmeņu un asins lietu bieži tiek senos laikos minēts: akmeņu lietus — krītoši meteoru akmeņi; asins lietus — kura sarkanā krāsa nāk no zināmu kukainīšu izmetumiem un kādas aļģu (augu) sugas.

10872. rindā: Sekošā četru galma amatu (Erzämter) iecelšana un visaugstāko tiesību un priekšrocību dāvāšana t. s. kūrfirstiem, caur kuru tie top par pilnīgi patstāvīgiem valdniekiem, kas tikai vārda pēc atkaras no ķeizara, ir še tēlota pēc t. s. «zelta bullas», t. i., valsts satversmes pamata likuma, kurš 1356. g. tika izdots no ķeizara Kārļa IV, tikai tur tiek minēti trīs un ne viens garīgs kūrfirsts. Šie kūrfirsti vēlē ari ķeizaru. — Ķeizars, kurš domājas, ka viņš pats kaujā uzvarējis, savā valstī nevis nodibina kārtību, bet viņu tikai saskalda, dodams pārmērīgas tiesības kūrfirstiem, kas viņu visi, bez viena ercmaršala (virsģenerāļa), bija atstājuši. Turklāt ķeizaram arī rūp vienīgi viņa galms, izpriecāšanās, ēšana un dzeršana, uz ko zīmējas visi «galma amati».

10876. rindā: Eicmaršals (Saksijas kūrfirsts) — reizē kara spēka vadons un goda sargs ķeizaram pie mielasta.

10884. rindā: Erckemerera (Brandenburgas kūrfirsta) «ne vieglais uzdevums» bija pēc mielasta pasniegt ķeizaram priekš roku tīrīšanas divas sudraba bļodas ar ūdeni un dvieli; toreiz mēdza ir ķeizari ēst pēc vectēvu parauga «ar visiem pieciem pirkstiem».

10899. rindā: Erctruhzesani (Pfalcas kūrfirsts) - bija uzdots četras sudraba bļodas, pilnas ēdieniem, nolikt ķeizara priekšā uz galda; tātad īsti «virspavārs».

10911. rindā: Ercšeņķis [Bohēmijas (Čeķijas) karalis] - kā «pagraba meistars» gādā, ka ķeizaram vīna tiek. Viņš pasniedz ķeizaram «sudraba biķeri, aizsegtu, vīnu ar ūdeni maisītu, gluži pilnu». Jāievēro, ka augšējie «Erzämter'u» uzdevumi visi plaši un n o p i e t n i aprakstīti l i k u m ā.

10921. rindā: Venēcijas (Itālijā) glāžu ražojumi bija savā laikā slaveni. — Ka kausa brīnuma īpašība — nereibināt dzērāju — tiek sevišķi ieteikta ķeizaram, ir diezgan nozīmīgi.

10929. rindā: Signatūra — formēls paraksts.

10947. rindā: Lēns — nauda, ko maksā lēninieki — vasaļi savam lēnu kungam. Salīdz. piezīmi par lēnkungu.

Starp 10960. un 10961. rindu: Erckanclers,— bija Maincas erebīskaps.

10970. rindā: Visas daļu valstis skaitījās par ķeizara īpašumu un tika no viņa dotas mūža lietošanā, kā dažkārt kroņa muižas. Visām valstim vajadzēja būt — majorātiem. Tas arī noteikts «zelta bullā».

11005. rindā: Kaujas lauks, kura ķeizars uzvarēji».

11009. rindā: Katoļu baznīcu pamata zīmējums (plāns) izrāda krustu

11036. rindā: Par savu palīdzība Fausts dabūjis dāvātu tiesību uz to jūrmalas daļu, kura vēl apklāta ar ūdeni.

11038. rindu: Baznīca labprāt nolādētu burvi Faustu, bet viņa cer ka dabūs labu «desmito» no jaunās žernes.

Pirms 11043. rindas: Klajš vidus. — Abi sekošie skati par veco dievbijīgo pārīti sacerēti formāli pilnīgas, trohaiskās vārsmas Ģētes pašos pēdējos dzīves gados.

Starp 11058. un 11059. rindu: Baucida (Baucis) un Filemons, — pazīstami ari iz romiešu dzejnieka Ovīdija «Metamorfozāin», vienīgie taisnīgie Friģijā, kuri Ceisu un Hermesu viesmīlīgi uzņēmuši. Par to viņi tiek glābti iz grēku plūdiem, kurus Ceiss sūta par sodu; viņu būda tiek pārvērsta par templi, un Ceiss izpilda viņu vēlēšanos kopā mirt pēc ilgas dzīves. Še vārdi: Baucida un Filemons ņemti tikai tipiski, tāpat kā 3. cēlienā Lincejs.

11086. rindā: Še domāti Fausta dārzi un iekoptā zeme, kuru viņš radījis uz nosusinātā jūras dibena; tāda no jūras «iekarota» zemie ir, piem., Holandija.

Remarkā starp 11142. un 11143. rindu: Ģēte pats domājis še Faustu taisni 100 gadu vecu.

Pirms 11143. rindas: Lincejs — še nau domāts tas pats, kas 3. cēlienā.

Remarkā starp 11150. un 11151. rindu: Zvanīšana vēl tagad vietām parasta  pie katra svarīgāka gadījuma dzīve, piem., kristīšanas kazām, bērēm, it kā tiesām tikai ārējās skaņas un vārdi piedotu svaru notikumam un būtu dzīves saturs.

11274. rindā: Zeme, kuru Fausts ieguvis jūrmalā (pēc ķeizara dāvājuma 4. cēlienā), vēl nau pietiekoši apdzīvota, tur jādibina kolonijas (nometnes).

11287. rindā: Nabots liedzās mainīt vai pārdot savu viņa dārzu pret karaļa solīto. Karaliene saceļ nepatiesu apsūdzību pret Nabotu kurš liek nonāvēts, pēc kam tad viņa dārzs piekrīt kungam un karaļam.

11409. rindā: Fausts agrāk nodevās maģijai un nolādēja sevi un pasauli (skat. 1 daļu), ceredams ar ārēju palīgu panākt to, kas vienīgi panākams caur sava paša spēku attīstīšanu. Cilvēks var tikt laimīgs arī še caur paša spēku vien, nekur ārpus sevis viņš nevar atrast glabiņa, un tas arī nau meklējams, domā Fausts.

11427. rindā: Salīdz. I daļu, arī Horāca Odas II, 16.,III.

11442. rindā: Salīdz. 1 daļu. Ari par viņu sauli Faustam nau nekādu rūpju; cilvēks dzīvo tikai še un darbībā un vienmērīgā centībā, kas nekad slinki neapmierinājas ar iegūto, bet aizvien prasa vēl vairāk atrod vienīgi, bet arī pilnīgi savu laimi. — Sādu centību Pirasts ikdienas dzīvē nosodīt kā izklaidību, kura neved ne pie kāda «praktiska mērķa».

Remarka pēc 11499 rindas: Pēc tautas ticības, ļaunu garu dvaša, tāpat skats nes slīmības; arī latviešu māņticībā.

11511. rindā: Lemuri (lemures) — saucas pie romiešiem mirušo ļaunie gari, kuri nakti kā ģilteņi staigāja baidīdami. Viņiem ir tikai kauli tik daudz dzīslu, ka tie spēj kustēties. Mirušo labie gari — lares. Salīdz. Ģētes dzeju «Miroņu deja». Viņiem tik pusdzīves.

11538. rindā: Lemuru dziesmā Ģēte izlietojis pirmos pantus no kapraču dziesmas Šekspīra Hamletā. (Latviešiem ir brangs Hamleta tulkojums, kam arī literāriska vērtība, bet diemžēl to maz kas liekas zinām.) Bet arī Šekspīrs šinī dziesmā nau bijis patstāvīgs, bet no savas puses izlietojis kādu vecu dziesmu.

11546. rindā: Kristīgie «baznīcas tēvi» visus svešu mitoloģiju dievus nosauca par velniem, tā romiešu jūras dievs Neptūns tika par ūdens velnu.

11582. rindā: Ar šiem vārdiem būtu ārēji gan piepildīts līguma (I daļā) prasījums, bet patiesībā Mefistofels derību zaudējis, jo Fausts nau vis padevies pieticībai un baudai, bet aizvien censies un centībā atradis laimi, darbojoties un attīstoties. Mefistofels šo atsvabinošo un aplaimojošo centību tikpat maz saprot kā mūsu «rakstu mācītie» un tādēļ vēlāk gaužas, ka viņam tiek atņemta «sūri grūti» pelnītā dvēsele.

11603. rindā: Radība mūžam nīkst un atjaunojas, lai atkal postītu. Mefistofels ir nebūtītas princips, kurš viņam šķiet pareizāks nekā mūžīga mānošā maiņa, kuru taču «mūžībā» pārvar nebūtība.

Remarkā pirms 11604. rindas: Atkal atgādina Hamleta kapraču dziesmu.

11611 rindā: Aizdevēji ir mantinieki, kuri tik gaida uz nāvi.

11613. rindā: Raksts, kurā Fausts nodod savu dvēseli velnam.

11615. rindā: Daži Ģētes laika mācītāji bija stingri noņēmušies atņemt velnam dvēscles visādā ziņā. Ģēte ari vēlāk ņem uz zoba šos «Praktiskos centienus».

11635. rindā: Velnu māna arī «pamiršana». Arī vēl šimbrīžam nau drošu drošu zīmju, bet vien līķa sapūšanas.

11639. rindā: Jesaja 5, 14. tiek līdzībā runāts par elles rīkli; viduslaikos to saprata kā īstu rīkli ar lieliem zobiem un tā ari mākslā tēloja.

11647. rindā: Nosodīto pilsēta ellē, kuru Dante (itāliešu slavenākais dzejnieks viduslaikos, «Commoedia divina» sacerētājs) apraksta ka briesmīgu, saucas pie viņa «Dite».

11659. rindā: Pie līķa sapūšanas attīstās fosfors, kurš tumsa spīd.

11660. rindā: Psihe, grieķiski dvēsele. — Grieķi domājās dvēseli kā tauriņu. Latviešu mitoloģijā dvēseli domāja kā bitīti vai mazu putniņu, kuru varot zināmos apstākļos redzēt izskrienam iz miesām.

11662. rindā: Pēc viduslaiku ticības, velns uzspiež nosodītiem savu zieģeli.

11667. rindā: Še Ģēte ironizē par vecākiem filozofiem; piem., pēc Kartēzija, dvēsele sēd smadzenēs, pēc Zemmeringa, smadzeņu alu tvaikos; tā laika «magnetizētāji» apgalvoja, ka dvēsele esot t. s. sirdsdobē, kur viņa «somnainbuļiem», t. s. «gulētājiem» pareģojot.

11687. rindā: Eņģeļus domāja par kādu vidusradību starp zēniem un meitenēm.

Remarkā starp 11698. un 11699. rindu: Rozes viņiem dod grēku sūdzētājas.

11738. rindā: Pēc tautas ticības, nosodītie ačgārni gāžoties ellē. Salīdz. Hamletu III cēl. 4.

11742. rindā: Kā daži tumsā vizoši jūras dzīvnieki.

11770. rindā: Lucifers — īsti gaismas nesējs, vēlāk velna nosaukums.

11782. rindā: Viņi modina debesu mīlestību, kuru Mefistofels saprot tik tā, kā viņa daba to spēj; tādēļ cēlonis tomēr paliek tas pats, jo visur valda visu spēku vienādība, kura atzīta arī jaunlaiku zinātnēs.

11814. rindā: Mefistofelam debesu mīlestības liesmas gan iededzina vātis ādā kā Ījabam (skat. Ījaba grām. 2, 7), bet viņa dabu tās nespēj pārvērst, un tādēļ viņš gavilē.

Remarkā pēc 11824. rindas: Ģēte no sākuma «nemirstamās daļas» vietā bija rakstījis: Fausta entelehiju, t. i., garīgo, dzīvē attīstīto dabu.

11843. rindā: Šai cīņai ap dvēseli līdzīga ir minēta Gr. Jūd. 9., kur erceņģels Miķels karo pret velnu ap Mozus miesām.

Remarkā starp 11843. un 11844. rindu: Šinī tēlojumā Ģēte liekas būt turējies pie apraksta, kuru viņam paziņojis Vilhelms Huinbolds par «Montsera» (Montserrat) kalnu Spānijā, Barselonas provincē.

Kalns ar saviem daudziem augstiem, smailiem virsiem izskatās pēc zāģa. Uz šiem kalnu virsiem atradušās 13 mūku mītnes, viena no otras šķirtas. Uz visaugstākā gala ar plašu skatu uz apkārtni bijuse Sv. Marijas svētnīca.

Remarkā starp 11843. un 11844. rindu; Anahorēti — svēti mūki, kuri dzīvoja vientulībā tuksnešos.

11851. rindā: Salīdz. Jesaj. 65, 25.

11853. un 11854. rindu: Ecstasis — sajūsminājums, Pater — tēvs, Baūku un katoļu garīdznieku godinājums, kaut gan tiem nau nemaz brīv būt par tēviem. Caur garīgas sajūsmības spēku, kā viduslaikos ticēja, bija iespējams gaisā lidot; to ziņo par vairākiem «svētiem». Pievārds ecslaticus — bieži gadās pie «svētiem».

Starp 11865. un 11866. rindu: Profundus — dziļš. Šis pievārds ar vairākkārt gadās pie «svētiem», piem., Klervojas Bernhardam (1091.—1153. g.).

Starp 11889. un 11890. rindu: Seraphicus — serafisks. Šādu pievārdu dabūja Francisks iz Asisi (1182. - 1226. g.) un pēc viņa arī franciskāņu mūku ordeņa locekļi — «serafiskie brāļi».

Starp 11893. un 11894. rindu: «Svētīgie zēni» — pusnaktī dzimuši un dienas gaismu nau redzējuši. Viņiem jāredz zemes ciešanas, iekam tie var pilnīgi ieiet debesīs. Zemi viņiem rāda Pater seraphicus, kura acīs viņi nokāpj. Šo nostāstu Ģēte ņēmis iz teozofa un garuredža zviedra Svēdenborga rakstiem, kuros tēlots, kā Sv, redzējis debesis, un gari, atkal nokāpdami viņa acīs, aplūkojuši zemi, kuru tie citādi nespējot redzēt. Sv. Arī stāsta par bērnu audzēšanu debesīs.

11921. rindā: Caur dieva mīlestības dvesmu zēni nemanot aug garīgi; vispāri gari aug caur mīlestības «parādību», caur aizvien augstāku sajušanu.