RAINIS

FILMAS «IZ NĀVES BEDRĒM» SCENĀRIJS

FILMA IZ NĀVES BEDRĒM

I

T a ņ a   t ē v a   d ā r z i ņ š

Kurzemes zemnieku maz-māja. Mazs augļu dārziņš, Zem ābeles gaida   T a n i s,   jauns, stalts zemniekdēls, vienkārši ģērbies, bez cepures.

II

L a s a   a v ī z i;   j ā i e t   k a r ā

Nepacietīgi izlūkodams, apstaigā tuvāko apkārtni, redz: saulainas, ziedošas pļavas, augstus rudzu un kviešu laukus, birzes un skaistas lejas - visu Kurzemes lauku daiļumu un laimību.

I e n a i d n i e k s   n ā k   t e v i    p o s t ī t.
A k   t u   d ā r g ā   d i e v z e m ī t e.

Nelielā attālumā: bagātas kaimiņu mājas, kā muiža. Izpleš pret rokas vējā, tad atgriežas atpakaļ zem ābeles un atsēstas bēdīgs.

III

Ienāk no otras puses   M i l d a,   17 gadu, bagāti, moderni ģērbta. Kautrīgi stāv, jo   T a n i s   viņu nepamana; redz, ka viņš bēdīgs, - nu nosēstas viņam blakus, lai mierinātu. Jauna, atturīga mīla starp kaimiņu bērniem.   M i l d a  saka:

T e v   j ā i e t   z a l d ā t o s;     m ū s   v i s u s   i z d z ī s   š o d i e n   n o   d z i m t e n e s;   e s   n ā c u   t e v   a r d i e v a s   t e i k t.

Milda noņem no kakla zelta kapseli un dod to Tanim; tur iekšā Mildas ģīmetne. Viņš skūpsta viņas matu šķipsnu; viņa nogriež sprogu un ieliek to kapselē, uzlikdama virsū skūpstu. Netīšām pirmais skūpsts un piepešas laimes jūtas.

N u   t e v i   g u v u,   k ā   t e v i    a t s t ā t?
E s   i e š u   t e v   l ī d z i!
B e t   t e v   i r   l ī g a v a i n i s.

Parādās no nama puses   T a ņ a   m ā t e,   gadu 50, nabadzīgi, bet tīrīgi ģērbta, Pārsteigta sasit plaukstas, jaunieši izbaidās un sakaunas. Tanis pieved mātei Mildu kā savu līgavu, māte to noskūpsta, bet top bēdīga un ar asarām apskauj vedeklu un dēlu. Rāda steidzīgi un bailīgi uz nama pusi un, turp iedama, sastop   M i l d a s   m ā t i,   gadu 35, bagāti ģērbtu. drusku apkrautu, vēl skaistu, lepnu. Aiz viņas klanīdamies vecais Siders, liels, spēcīgs, bet naivs. Viņa bar Taņa māti un jaunos ļaudis, grib tos izšķirt, Tanis atlaižas, bet Milda piesteidzas viņam klāt un saņem aiz rokas. Milda uz Tani:

N e k a d   v a i r s   t e v i s   n e r e d z ē š u.
E s   i e š u   T a n i m   l ī d z.

Tanis un viņa māte pūlas Mildu pierunāt, lai iet mātei līdz. Siders atkal ved Mildu Tanim klāt. Mildas māte viņam iesit. Taņa māte sāk raudāt. Tanis bezspēcīgi plāta rokas. Tad Milda atlaižas un seko mātei. Tanis viņu apskauj. Mildas māte atrauj meitu nost. Ierauga, ka trūkst medaljona. Tanis nosarkst. Milda rāda, ka pazudis ceļā un ved māti projām, bet piepeši atskrej atpakaļ un sauc:

E s   t o m ē r   i e š u   t e v   l ī d z,    p a g a i d i!

Tad iet pie savas mātes un seko tai uz mājām.

IV

T a ņ a   t ē v a   i s t a b a

V e c a i s   T a ņ a   t ē v s,   gadu 65, rīko dēlam ceja somu. Taņa māsa   V i j a   vij viņam vaiņagu; viņa bāla un mazasinīga, maz staigā, sēd vienmēr krēslā; skaistu, caurspīdīgu vaigu, garām bizēm.
Ienāk   T a n i s   un   m ā t e.   V i j a    iet viņam pretī ar vaiņagu, viņš viņu mīļi apsēdina un apsedz ar segu. Tanis saģērbjas uz aiziešanu, tēvs uzsien viņam somu uz muguras, iedod savu pīpi un tabakas maku; māte dod mutautiņu, ieslaucīdama tanī savas asaras, tin saišķīti ar naudu; māsa appušķo svārkus puķēm. Siders noņem cepuri, ilgi groza, tad saņemas un no oderes izņem papirosu
kastītes vāku ar skaistu turcieti un to iedāvā par piemiņu Tanim. Visi smejas. Siders apjūk. Atvadīšanās skats. Tanis aiziet, visi viņu pavada no istabas ārā.    V i j a   durvīs saļimst, Tanis viņu ienes otrā istabā un iesēdina krēslā, tad atkal aiziet, Vieni bez Taņa, Klusums. Tad Taņa māte:

N u   m ū s   a i z d z ī s   p r o m.

Tēvs:

M ē s   n e i e s i m   n o   s a v a s   z e m e s.

Uzklausās uz balsīm ārā. Pa logu iebāžas pagasta ziņneša galva:

V ā ķ a t i e s   t ū d a ļ   p r o m   n o    m ā j ā m!   V i s a s   m a n t a s   ņ e m a t   l ī d z!   2   s t u n d u   l a i k ā!

Lielas izbailes, uztraukums un sastinga.

V

T a ņ a   t ē v a   p a g a l m ā.

Visi iznākuši pagalmā. Māte dzen govis no kūts, Vija aitas, tēvs ved zirgus. Pagastziņnesis liek visus lopus dzīt prom; liek jūgt zirgu ratos un kraut vezumā mantas no istabas un klēts. Tēvs aizjūdz. Māte un Siders nes mantas ārā, aši, steidzināti. Siders paķēris nevajadzīgus krāmus, vecus soliņus, sadauzītus podus. - Ziņnesis liek visiem ģērbties, tēvs saka, ka neiešot. Ziņnesis:

V i s i e m   j ā i e t   p r o m   a r   v i s ā m   m a n t ā m,   k a s   p a l i e k   t e,   t a s   n o p o s t ā m s!   J a   n e i e s a t   a r   l a b u,   n ā k s   k r i e v u    z a l d ā t i.

Ziņnesis pasvelpj, un, kamēr mājinieki pošas un tēvs stāv neziņā, atnāk    z a l d ā t i.   Tie rupji sāk dzīt visus prom no mājām. Māte lūdzas, nometas ceļos, liek arī Vijai lūgties; rāda, ka tā nespēj iet. Zaldātiem viņas skaistums iepatīkas. Viņi ieceļ Viju ratos. Viņa baigi tiecas pēc tēva; tēvs apskauj, bet paliek še, nekāpj ratos. Zaldāti stiepj viņu līdz, viņš izraujas un pieķeras pie ābeles, pakrizdams. Zaldāti nozāģē koku, citi aplauž augļu kociņus, māte un Siders vaimanā. Vija paģībst. Kad koks nozāģēts, tēvs aizķeras aiz saknēm:

E s   n e i e š u,   e s   p i e   z e m e s    p i e a u d z i s,   k o k u   v a r   n o c i r s t,   z e m i   n e v a r   n o c i r s t.

Iežēlojas pat ziņnesim, tas liek, lai atstāj tēva māju sargāt. Lai atstāj arī vienu govi. Govs negrib šķirties no citām. Zaldāti ieiet istabā un iznes mantas, sev kabatās iebāzdami.

«Š e   d r o š ā k   p a g l a b ā t s!»

Atvadas skats. Jautā tēvam,   k ā   t u   p a l i k s i   v i e n s?   Tēvs piesauc suni,   t a s   m a n   p a l i e k.   Kad visi aiziet, paliek sēdot tēvs ar suni. Tad pieceļas un aprauga aplauztos kociņus un lūko tos sasiet. Piepeši rokas izpleš pret aizbraucējiem un pakrīt zemē.

VI

L i e l c e ļ š

Ved zaldāti Viju un māti ratos; blakus iet Siders, apkrāvies mantām. Pa ceļu redz citus vezumus ar ļaudīm un mantām; lopi top dzīti. Ļaudis sasaucas, sievas vīriem, bērni brēc. - Tālumā redz degam laukus un mājas. Priekšā pa lieliem rudziem bradā zaldāti un dzen lopus pāri. Ceļmalā aplauza kokus.
Sideru panāk sieva un iedod viņam rokās 4 gadu vecu bērnu nest. To redz cita un iedod viņam nest savu tinīti, nogrūzdama viņa krāmus no pleciem.
Zaldāti steidzina ļaudis.
Ceļmalā nolikts bērns lūdzas, lai panes. Siders uzņem to arī un nomet tīni.
Kaķēns ceļā, paņem arī to vēl.

VII

C i t s   l i e l c e ļ a   b ē g ļ u   s k a t s

Sastrēgušies vezumi, vedēji lamājas, sievas mierina. Palīdz viens otram.

VIII

T ē v a   m ā j ā s   M i l d a s   i s t a b a

M i l d a   viena pie galda domās, raud, noslīkst galda uz rokām; staigā nemierīgi. Tad apskaidrojas seja; viņa piesēstas pie rakstāmgalda, uzraksta dažas rindas vēstuli un atstāj to uz galda. Staigā atkal.
Ienāk   m ā t e,   dzirdējusi soļus, klausīdamās. Priecājas, ka Milda apmierinājusies, aplabina viņu; tā atiet nost un apsēstas atzveltnē, aizgriezdamās nost. Māte izlieto acumirkli, apskatās pa istabu, ierauga uz rakstāmgalda vēstuli un izlasa to:

Dārgo Tani,
paliec sveiks uz mūžiem, nespēju Tev sekot, esmu pārvērtējusi savus spēkus. Mani stingri apsargā. Topi laimīgs ar citu. Tevi mūžam mīlēs Tava nelaimīgā, galīgi sagrauztā                                                                                      Milda.

Kad Milda mana, ka māte vēstuli izlasījusi, viņa piepeši uzlec, piesteidzas mātei klāt, izrauj viņai vēstuli un slēpj to sev azotē. Māte arī izliekas it kā pārsteigta, prasa atpakaļ vēstuli, bet, kad nedabū, tad arī apmierinās un tik padraud ar pirkstu. Māte apglauda vēl meitiņu un aiziet, rādīdama, ka atnāks līgavainis, stalts, kareivīgs.
Milda viena; pazvana kalponi, iedod tai slēpdama vēstuli, lai aiznes uz Taņa mājām; iedod dzeramnaudu. Kad kalpone aiziet, viņa nosmejas.
Ienāk virsnieks-barons, prūšu drils, ap 30 g.; galanta uzstāšanās kā oficiālam līgavainim, pasniedz puķu pušķi. Milda nostājas viņa priekšā saka:

J ū s   z i n ā t,   k a   e s    m ī l u   c i t u,   v a i   j ū s    g r i b a t   t o m ē r   m a n i   p r e c ē t?
E s   v a r u   j ū s   u n   j ū s u    v e c ā k u s   u n   j ū s u   m ā j a s    a p s a r g ā t   n o   i z d z ī š a n a s    u n   i z p o s t ī š a n a s.
K ā   t ā?
N ā k a t   p ā r l i e c i n ā t i e s.

Milda, sekodama viņa aizrādījumam, pieiet pie loga un redz dūmus Taņa mājās. Viņa iekliedzas un izskrej no istabas; barons smīnēdams seko viņai.

IX

Milda un barons steidzas caur greznām istabām uz
dārzu; redz tur sargam stāvam zaldātus, paskatās uz baronu, kurš rāda, ka viņš tos nolicis.

X

Iziet pa krāšņo dārzu ar statujām, dīķi utt. Ārpus dārza vārtiem redz atkal sargzaldātus, atskatās uz divstāvu grezno namu.

XI

Pārredz plašu apkārtni, kurā visur ugunsgrēku dūmi, postījumi, bēgļu bari tālumā.

XII

Milda, no sāpēm pārņemta, atslīgst atpakaļ, barons viņu uztver.

XIII

I s t a b a.   Mildas māte ar baronu, ļoti laipni:

P ē c   l a u l ī b a s   m ā j u   ī p a š u m u    d o k u m e n t s   n o d o d a m s   m a n.

Māte rāda dokumentu, barons priecīgs. Māte viņu nobučo.

XIV

L i e l ā   v i e s i s t a b a.   Ienāk barons ar Mildas tēvu. glīti ģērbtu vecīti, gadu 60. Mācītājs, kurš dziļi paklanās, pie improvizēta appušķota altārīša. Turpat divi kungi kā liecinieki. Barons laipni grib saņemt dokumentu, tēvs norāda, lai pagaida pēc laulības.
Ienāk māte ar Mildu. Barons sasveicinās un sniedz roku Mildai, vezdams pie altāra. Pēc mācītāja vārdiem Milda:

E s   v i ņ u   n e m ī l u   u n   n e z v ē r u   v i ņ a m   u z t i c ī b u.
T ē v u   u n   m ā j u   g l ā b d a m a,   e s   l a u l ā j o s.

Tēvs pieskrien klāt:

N ē,   n ē,   n e l a u l ā j i e s   m a n i s    d ē ļ;   l a b ā k   e s   m i r s t u.

Māte:

T u   e s i   v e c s,   b e t   e s    n e g r i b u   m i r t,   u n   m ā j u    a r ī   n e b ū s   n o d e d z i n ā t.   D a r a t   s a v u   p i e n ā k u m u,   m ā c ī t ā j a    k u n g s!

Tēvs saņem galvu rokās un atslīgst krēslā. Norisinās laulāšanas ceremonija. Skūpsta vietā Milda aizgriežas. Baronu noskūpsta māte. Barons paņem dokumentu no rokas tēvam.

XV

Milda iet augšā savā istabā, kalpones pavadīta, kas nes viņai lakatu. Kad viņa ieiet un aizdara durvis, kalpone klusi no ārpuses tās aizslēdz.

XVI

I s t a b a.   Barons mātes un tēva klātbūtnē saņem no ordonances kādu vēstuli. Viņš tūdaļ lūdz māti un tēvu aizbraukt.

M a n   p a v ē l e,   l a i   j ū s    m ā j u   a t s t ā t u.   E s   s a v ā    k a r i e t ē   j ū s   a i z v e d ī š u    u z   a i z f r o n t e s   d r o š u   v i e t u.
U n   M i l d a?
E s   p a t s   a i z b r a u k š u   a r   v i ņ u   k o p ā.

Māte atvadās jūsmīgi, tēvs auksti. Barons nosmejas viņiem pakaļ.

N u   e s   s a i m n i e k s   š i n ī s   m ā j ā s.

XVII

L i e l c e ļ š.   Bēgļu bari. Kariete viņu starpā.

XVIII

M i l d a s   i s t a b a.   Milda, nogaidījusi tumsu, grib bēgt; atrod durvis cieti. Pieiet pie loga. Ieliek gultā vīstokli un apsedz. Izkāpj pa logu.

XIX

R e k r ū t u   n o m e t n e.   Nakts. Tanis sēd telts priekšā, skūpsta medaljonu. Padzird balsi, iet gar teltīm, sastop Mildu.
Saredzes skats, stāsta, raud, smejas, atkal raud. Milda:

E s   l a u l ā t a,   b e t   t u    m a n s   v ī r s,   n e   v i ņ š.    T u   m a n a   l a i m e!   S k ū p s t i    m a n i   p ē d ē j o   r e i z i,   m ē s    š ķ i r s i m i e s   u z   m ū ž u.
M ē s   n e š ķ i r s i m i e s   n e   m ū ž a m,    k a u t   n ā v ē   m i r d a m i,   j o    m ū s   v i e n o s   L a t v i j a.
T ā s   v ē l   n a u.
I e s i m   t o   c e l t.

XX

Parādība: Latvijas kareivis, kas pūķi nokauj.

XXI

Parādība: Latvija sargā bāra bērnus.

XXII

Parādība: Latvijas saule.

XXIII

Atskrien zaldāti un sagūsta Tani un Mildu, un aizved tos katru uz savu pusi.

XXIV

Lielceļš, bēgļu bari pa tumsu.

XXV

Vagonos blīvējas bēgļi, uz vagonu kāpšļiem un jumtiem.

XXVI

Atvades skati. Ardievu, dzimtene!

XXVII

Top atšķirti: māte no Vijas. Viju aizrauj kāds zaldāts.

XXVIII

Siders pazaudē vienu bērnu. Bērns paliek raudot ceļmalā.

(Turpinājuma nau.)