RAINIS
ĢIRTS VILKS
DRAMATISKS FRAGMENTS
PERSONAS
ĢIRTS VILKS - saimnieks «Vilkos»
EBA - viņa sieva
VALDEMĀRS - viņu abu dēls
UGALS - kāds klaidonis
GAMBA - policijas ierēdnis
POLICISTI un ZALDĀTI - zem Gambas vadības
Laiks: tagadne
Meža māja «V i l k i». Pagalms: pa kreisai dzīvojamā ēka, pa labai saimniecības ēkas un krūmu pudurs; pagalmā ir siena kaudze. Visapkārt mežs. - Vakars.
1. skats
(Ģ i r t s V i l k s ar flinti un saini pār pleciem, E b a - U g a l s - V a l d e m ā r s.)
UGALS
Daudz paldies, Ģirt, par tavu labo sirdi. Un arī tev, saimniec, ka pabarojāt un iedevāt ceļa maizi. Nu varēšu atkal mežā padzīvot kādu laiku. Tur neviens ķērājs mani nedabūs. Un, būs atkal vajadzība, pienākšu pie tevis, Ģirt.
ĢIRTS
Nāc vien droši.
UGALS
Mēs tevi visi pazīstam. Tu gan neesi mūsējais, bet pie tevis dienas laikā tikpat droši kā nakti meža biezoknī. Uz tevi var palaisties, tu katram palīdzēsi un apsargāsi pret visiem pogotiem. Tev jātiek par mūsējo; es gribu gādāt, ka tevi uzņem.
ĢIRTS
Ak, jā! - Turies tik vien pa kreisai, tur tev īsāks ceļš. Mēs iesim uz otru pusi. Tur jānones kalngalā priekš arājiem.
EBA
Kas tev tur par arājiem?
ĢIRTS
A, ko!
UGALS
Zinu, zinu!
2. skats
(T i e p a š i; no meža ienāk aši kāda j a u n a s i e v i e t e.)
JAUNĀ SIEVIETE
(Uz Ugali.)
Aši! nāc! ko kavējies? (Uz vilku un Ebu.) Sveiki! - Neaizturat viņu!
UGALS
A, tu. Baltā! - Es eju tūlīt (Jaunā sieviete aiziet.) Nu, jūs redzat, ka man tūlīt jāiet. - Paliekat nu visi sveiki, veseli!
(Sniedz Ģirtam roku; Eba aizgriežas it kā netīšām, tā ka Ugals steidzas prom, viņai roku nedevis.)
ĢIRTS
(Uz Ugali.)
Vesels! vesels!
VALDIS
(Rīda viņam suni virsū.)
Pui! pui!
UGALS
Ko tu tur dari, puika?
ĢIRTS
Valdi, kas tev prātā ienācis? Kā tu viesam to vari darīt?
VALDIS
Kas šis par viesi! Ubags vien ir!
ĢIRTS
Vai tu negudris, puis! Kas tevi mācījis tik nekrietni darīt? - Ej tūlīt nolūdzies.
VALDIS
Nē-ē, neiešu lūgties, tādu ubagu, mama pati teica. - Man to bleķa dozīti nevarēja dot.
(Iebēg pie mātes.)
UGALS
(Sasējis savu nesamo.)
Ģirt, Ģirt, tas puika nau tevī, pielūko, ka nau nelaime.
3. skats
(T i e p a š i - bez Ugala.)
ĢIRTS
Nāc šurpu, Valdemār!
EBA
Ko tu gribi tam puikam darīt? Labs jau nekas nau, kad tu tik svinīgi sauc: Valdemār. Tā noplīsušā ubaga dēļ manam dēlam būs ciest tavu rupju pārmācību? Citu audzināšanu tu jau neproti kā pēršanu. Tā arī tava «jaunā strāva», ko tu meža sapulcēs mācies?
ĢIRTS
Ko tu nu jēdzi!
EBA
Jā, jā, es jau tā muļķe, es neko nejēdzu. Tu gan tas gudrais, tu proti visu mūsu iedzīvi izdzīt cauri, tu drīz vien būsi izputinājis visas manas tēva mājas priekš tās tavas partijas. Tur tev tā visu gudrību gudrība; kā ar karotēm jums apgaismība jāielej jūsu vaļējās mutēs, kā jūs tur stāvat. Tam, kam kas ir, atņemt pēdējo grasi, mājas atdot Jēcim un Jancim, un Krancim, visu tik stiept projām tiem dienas zagļiem, lai nāk nu, lai laupa tie...
ĢIRTS
Klus'!
(Pacel ātrās dusmās flinti un uzsit uz zemi.)
EBA
Šauj, šauj uz sievu, uz bērniem, tu kaislā galva, niknais zvērs; pierādi, ka jums cilvēka dzīvība nau nekas, ja tik aizskar jūsu iedomas un saka jums patiesību acīs par jūsu darbiem - un tu pats...
ĢIRTS
(Ātri atkal norimis.)
Bet man jau ne prātā nenāk jums ar flinti - es nemaz nedomāju, es tik tāpat ar flinti piesitu, kad tu mani kaitināji - Eba, Eba!
(Nomet flinti un apkampj Ebu, Valdis viņam apkārt.)
EBA
Tu ātrais, tu jau reiz tik flinti piesiti, un viņa sprāga vaļā...
ĢIRTS
Nesaki nekā, nesaki nekā, mīļā, es toreiz tevi ieguvu. Es ātrs, bet vai daru netaisni? Kādēļ tu mani kaitināji, mīļā? Tu dari pāri, viņi ir taisni, viņi...
EBA
(Smiedamās.)
Jā, jūs jau esat tie labie!
ĢIRTS
Bet, mīļā, es jau vēl nemaz nepiederu pie viņiem, vēl par maz zinu, neesmu vēl viņiem līdzīgs, vēl neuzņem -
VALDIS
Tētiņ, tu skaistais tētiņ, tu tas labākais un stiprākais. Tu vislabāk proti šaut, uz simts divdesmit soļiem nošauj vanagu galvā, no tevis visi baidās, tevi neviens zilbiksis neaiztiks, tev vajag būt vadonim.
ĢIRTS
Dēliņ, tur visi līdzīgi, neviens nau kungs, neviens nau kalps, visi ir brāļi un kareivji priekš brīvības.
VALDIS
Bet tas ubags taču nē? Tam nau kareivja spožu pogu, ne flintes; es viņa negribu par brāli.
ĢIRTS
Spožu pogu mums nevajag, bet par flintēm gan tiks gādāts.
VALDIS
Tētiņ, gādā man ar flinti!
EBA
Ko nu stāsti niekus tam bērnam; viņš vēl var pats sevi ievainot. Tev nemaz viņa nau žēl.
ĢIRTS
Ak, Eba, kā man viņa žēl! Savu dzīvību es par viņu atdotu; viņš mums vienīgais un tu, un šī gaidāmā -
EBA
Brīvība, jā, es zinu, to tu gaidi. Kam tev viņas vajag? Vai tev nau visa diezgan?
ĢIRTS
Bet vai tad es neredzu visas netaisnības un briesmas apkārt? Šis pats ubags, viņš bija laimīgs vīrs, un tagad?
EBA
Kas tev daļas? Ko maisies iekšā? Kas tevi lūdz? Tevis nemaz tur negrib! Kop savu saimi; vārdos tu mūs mīli, bet atstāj par diezin kādu tur brīvību. Mēs lai ejam postā! Ak dievs, dievs! Labi nebūs, Ģirt, labi nebūs. Bet es to nepieļaušu, - tu tīšu prātu -
ĢIRTS
Mīļā, būs labi, esi tu tik laba.
VALDIS
Māt, nebēdā, tētis mūs mīl, viņš ir labs, viņš mani ņems līdzi kalnā.
EBA
Kādā kalnā? Tas puika to zin, un es ne. Es taču eju uz mežu govis apskatīt?
ĢIRTS
Jā, jā.
(Paņem nesamo.)
VALDIS
Es eju līdzi, es gribu, es jau biju...
EBA
Tev jāpaliek, ne viena nau mājās, tēvocis tev dos nazīti.
VALDIS
Man nazīti, un brālēnam ir naudas maciņš! Es arī gribu maciņu, vēl labāku, tādu kā lieliem cilvēkiem, es par viņu esmu lielāks.
EBA
Bet viņš bagātāks, kur lai mēs tādu dabūjam?
VALDIS
Es arī gribu būt bagātāks, es gribu tā, kā nevienam nau, ne viņam, ne kam.
ĢIRTS
Liecies mierā, puis, tu, tas nau skaisti.
VALDIS
Bet es gribu -
ĢIRTS
Tu paliksi mājās. -
VALDIS
(Piesper ar kāju spītīgi. Kad tēvs viņam grib aplikt rokas ap pleciem, viņš stāv gluži stīvi, tēvs viņu pagrūž. Eba viņu apglauda un skūpsta, viņš to atgrūž.)
4. skats
(V a l d i s - viens.)
VALDIS
Bet es dabūšu tādas lietas, kādas nau brālēnam un nevienam puikam. Es neesmu
nekāds maziņais, es par visiem puikām gribu būt pirmais, lai arī esmu jaunāks.
Pagaid' vien, kad es staigāšu svētdienās apkārt ar papirosu zobos un visi skatīsies
vien.
Vajag dabūt naudu!
Tas ubags man negribēja dot bleķa dozīti, būtu kur ielikt tabaku; es viņam gan
uzrīdīšu Kāravu citu reizi virsū, lai parādās vien. Mama arī saka, ka viņš
slikts cilvēks, ka blandoties pa mežiem apkārt.
Vai tad tie lielie domā, ka es nezinu, ko viņi dara? Tēvs nelaiž mani līdzi, bet es
taču noskatījos, kur viņi sanāk, aizšmaucu sargam garām, ka neviens mani neredzēja.
(Atskan divi šāvieni tālumā.)
Kļau, tur šauj, atkal divi šāvieni, tā ir zīme, ka jāsargās, un viņi pāries uz citu vietu. Un viņi visi slapstoties lien, ātri, ātri. Bet kā tie šāvieni varēja būt tik tuvu?
(Atkal šauj, jau tuvāk.)
Vēl šauj, tas nau brīdinājums. Kas tas ir?
(Uzlec un paskrien tuvāk uz to pusi, kur atskan šāviens.)
Vai mežsargs būtu uzlīdis? Tam bailes, tas nešautu. Kāds netīši iemaldījies
medinieks? Būtu jāpaskatās. Es zinu paroli, mani neaizturēs. Bet puikas gari nelaidīs
klāt.
Ak, kā tas viens svešais runāja briesmīgus vārdus, uz celma uzstājies; apkārt jau
tumšs, tumšs, un mežs tik bailīgi šņāc, uz uguns kuras mazi žagariņi, un tam
svešajam spīd ģīmis viss sarkans, bet acis kā vilkam. Šodien viņi dienā...
(Šauj gluži tuvu, dzird vāju iekliedzienu.)
Ā, tas nau medinieks, dzenas kam pakaļ, kad tik nu neieskrien iekšā! Vai ubags
būtu tālu projām? Tas nu tagad bēgs ko kājas nes, tādam jau jābaidās. Tur jau nāk
kāds klibodams. Būs sašauts. Nāk šurp slapstīdamies. Tur sev sānu, gurnā būs
iešauts, no tālienes lode laikam nākusi, citādi viņš nevarētu vēl tik ātri paiet.
Ā, kas tad tas? Tas jau tas pats ubags. Še tev nu ir, vai dabūji?
5. skats
(V a l d i s un U g a l s.)
VALDIS
Ko nu tik ātri atpakaļ? Iegribējās vēl ēst?
UGALS
Es ievainots no lodes; ķērāji man uz pēdām; noglabā mani ātri, es nevaru vairs tālāk iet.
VALDIS
Ko teiks tēvs, kad es noglabāšu tevi bez viņa ziņas?
UGALS
Viņš teiks, ka tu labi darījis.
VALDIS
Bet ko teiks māte?
UGALS
Kas man daļas gar tavu māti. Noglabā mani ātrāk, viņi nāk.
VALDIS
Kas man daļas gar taviem viņiem? Pagaidi, tēvs drīz pārnāks.
UGALS
Nolādēts! Gaidīt! Pēc pāris minūtēm viņi jau ir še. Noglabā mani, vai es tevi uz vietas nošaušu!
VALDIS
Tu savu flinti jau izšāvi, atšaudamies no ķērājiem.
UGALS
Es tevi noduršu ar šo dunci!
VALDIS
Kur tu mani panāksi ar savu sašauto gurnu?
UGALS
Vai tev, puika, tiešām būs sirds, ka tu mani ;atai sagrābt no ķērājiem pie tava tēva mājas? Redzēsi gan, ko tavs tēvs teiks?
VALDIS
Kā tev bij sirds nedot man to bleķa dozīti?
UGALS
Nu, še tev viņa, tur man bija skrotis.
VALDIS
Paturi tagad pats, kad tev nau nekā labāka.
UGALS
Nu, še tev nauda - tu, tu, nākamais saimnieks.
VALDIS
Jā, tu manim iedursi. Noliec tur zemē.
UGALS
(Noliek rubli zemē.)
Fui! Bailīgs arī!
VALDIS
Tu pats draudēji, bet tagad tev no manis jābaidās, ne man no tevis.
UGALS
Nu, noslēp ātri, asins naudu saņēmi. Visi jūs asins sūcēji, un tavs tēvs, tas liekulis, vēl grib saukties par mūsu biedri.
VALDIS
Mans tēvs nau liekulis! Ņem savu naudu un ej.
UGALS
Ak tu soda lāsts, sērs tavā mutē! Uz vietas tu mani paslēpsi!
VALDIS
Uz vietas tu nolūgsies manu tēvu.
UGALS
Tu sātana bērns, tu, tu!
VALDIS
Uz vietas! Klau, jau nāk.
UGALS
Tavs tēvs nau liekulis - nolādētais!
VALDIS
Nāc šurp, aši; nebaidies!
(Siena kaudzē izplēš caurumu, kur Ugals ielien. Carumu aizmet cieti ar sienu, ar smiltīm aizber asins lāses un uzliek kaķi ar bērniem uz siena, pats arī apguldamies sienā. Apskata dabūto rubli un nobāž azotē.)
6. skats
(V a l d i s guļ, dziedādams kādu strādnieku dziesmiņas meldiņu. Ienāk G a m b a ar p o l i c i s t i e m.)
GAMBA
Labrīt, dēls! Kāds tu liels esi izaudzis, kopš tevi pēdējo reizi redzēju, kad pie tava tēva biju ciemā. Saki man, vai še negāja kāds garām?
VALDIS
Izaugu gan liels, bet jūs esat daudz lielāks.
GAMBA
Nu, gan jau tu arī izaugsi tik liels! - Bet saki man, vai tu neredzēji, ka še aizgāja kāds garām?
VALDIS
Vai še aizgāja kāds garām?
GAMBA
Nuja! - Še nupat vajag būt aizgājušam garām cilvēkam: pelēki svārki, veca cepure, taša pār pleciem.
VALDIS
Ak cilvēks ar pelēkiem svārkiem, vecu cepuri un tašu pār pleciem?
GAMBA
Nu, jā, jā. - Atbildi ātrāk un neatkārto manus vārdus. Kur palika garāmgājējs?
VALDIS
Viņš aizbrauca garām.
GAMBA
Kā tā, aizbrauca garām? Kur tad viņš zirgu ņēma?
VALDIS
No staļļa.
GAMBA
Vai tavs tēvs viņam deva zirgu? (Uz policistiem.) Vai jūs dzirdat?
VALDIS
Nē, viņam bija pašam savs zirgs.
GAMBA
Ko nu melo! Viņš bija kājām.
VALDIS
Kad jūs labāk zināt, ko tad man prasāt?
GAMBA
Ko tu, puis, gribi mani nerrot? Ko? Saki skaidri un gaiši, vai Ugals še aizgāja garām?
VALDIS
Rīts jau mani gribat nerrot, es jums sāku stāstīt, un jūs neļaujat.
GAMBA
Nu tad stāsti, bet ātri. -
VALDIS
No rīta agri es dzirdu - rībiens - (Policisti sakustas.) Māte tikko vēl gāja govis slaukt, un raibaļa negribēja nemaz stāvēt, viņa ganos kāju sadūrusi.
GAMBA
Nu, nu, ātrāk, kas par rībienu?
VALDIS
Es jau stāstu pēc kārtas: māte tikko vēl gāja govis slaukt, un raibaļa nemaz nepielaidās - es dzirdu, rīb, - tā rīb, tā rīb. Mēs skatāmies, kas tur? Redzam, kūp kā dūmi.
GAMBA
Vai šāviens rībēja?
VALDIS
Nu, kad jūs man neļaujat stāstīt -
POLICISTS
Nu stāsti, stāsti, bet ātrāk, mums nau laika. (Uz Gambu.) Jūsu godība, kad Ugals nau še iebēdzis, tad viņš var tāli aizskriet, kamēr mēs še runājamies.
VALDIS
Jā, es pa to laiku būtu aizskrējis, ka neviens vairs manis nedabon.
GAMBA
Teic tad ātrāk, tu palaidnis, kas tur šāva?
VALDIS
Kur šāva?
GAMBA
Pag, tu man, es tev gan rādīšu! Tu nupat teici, ka no rīta rībējis šāviens.
VALDIS
To es neteicu, to jūs teicāt, ka rībējis šāviens. Es teicu, ka rībēja, bet tie bija rati, es zinu itin labi, kā rīb šāviens, mans tēvs labs šāvējs.
GAMBA
Nolādētais, tu taču teici, ka kūpēja dūmi?
VALDIS
Tie nebija dūmi, bet putekļi no ceļa. Tur brauca pilnos auļos ķesters. Jāsteidzoties palīgā mācītājam, ātri, ātri.
GAMBA
Nu, nu, kas tur noticis? Uzbrukums no dumpiniekiem?
VALDIS
Ak vai tā? Kad tad šie uzbrukuši?
GAMBA
Es nevaru vairs izturēt! Ņem to bezkaunīgo puiku!
POLICISTS
(Krata galvu.)
Ko nu! Viņš vēl muļķītis.
GAMBA
Ugals še visādā ziņā iebēdzis, puika tik liedzas, varbūt pat paslēpis, tad lai dievs viņu žēlo. Pārmeklējiet aši visu māju, izkratat visas lietas. Eita jūs istabā, mēs meklēsim te pagalmā.
VALDIS
Paskataties, vai nau te apakš slaucenes paslēpies? Vai nau kokā iekāpis? Vai nau zemē ielīdis? Vai nau kaķe virsū uzgulusies?
(Zaldāti iedur ar štiku siena kaudzē.)
Vai nau apakš manis?
GAMBA
Sasodītie sātana kalpi! Eita istabā, es jums teicu.
VALDIS
Neeita labāk vis. Nez, ko teiks tēvs, kad dzirdēs, ka bez viņa ziņas māja izokšķerēta?
GAMBA
Ā, ko, ā? Vai tēvam ir ko slēpt? Kādas grāmatiņas varbūt? Vai lapiņas?
VALDIS
Ir gan grāmatiņas, un grāmatiņām ir lapiņas.
GAMBA
Ārē nu! eita.
VALDIS
Pag, es jums pateikšu, kas vēl ir tēvam, - viņam ir flinte, kura ļoti tāli nes un trim vīriem izsit cauri kā nieks.
POLICISTS
Ko tur meklēsim istabā? Kur tad viņš tur būtu tik ātri paslēpies? Steigsimies labāk viņam pakaļ.
GAMBA
(Uz Valdi.)
Ak tu tāds! tāds! Kad es tevi ņemšu ar zobenu sakapāt, gan tad tu man citādi runāsi -
VALDIS
Mans tēvs tad gan arī citādi runās.
GAMBA
Tavs tēvs, tavs tēvs! Es tevi aizvedīšu uz pilsētu un iesviedīšu cietumā, tur tu ne gaismas stariņu neredzēsi un sapuvušos salmos tupēsi ar ķēdēm pie kājām un rokām. Ar karstiem pīķiem tevi durstīs, ka tu aizmirsīsi, kā tevi sauc un kā tavu tēvu.
VALDIS
Manu tēvu sauc Ģirts Vilks - to tu esi aizmirsis.
ZALDĀTI
(Dusmīgi staigā šurp turp, dažs grasās iet projām.)
VIENS ZALDĀTS
(Ātri iekliedzas.)
Bet re, kur asins pēdas! - tās ir no ievainotā Ugala.
GAMBA
Ā, nu tevi pieķēru.
VALDIS
Tad ta pieķeršana! Mana māte šodien vistu kāva.
POLICISTI
Iesim, jūsu godība, jūs redzat, ka tiešām še nau Ugala.
VALDIS
Zināms, ka nau.
(Kad viņi aizgriežas, viņš rāda viņiem garu degunu.)
Ārē nu, ko atradāt, gudrinieki!
GAMBA
(Pamanījis, atgriežas ātri atpakaļ.)
Nu tu pats nodevies, gudrinieks. Es jau tiešām domāju, ka še viņa nau, un nu tu
pats izpļāpāji.
Teic nu, kur viņš ir, jeb mēs tevi ņemsim līdzi tūlīt un tavu tēvu arī
apcietināsim, ka viņš pietura noziedzniekus. Tad tu vēl no viņa paša dabūsi
briesmīgu pērienu.
Tu redzi, ka es tev un tavam tēvam ļauna nevēlu. Ja mēs visu pārmeklēsim, tad jau
visādā ziņā dabūsim viņu rokā un tev tik būs jāiet cietumā līdz ar tēvu, un
labuma tur nekāda. Ja tu mums tūlīt pasaki, tu aiztaupīsi mums laiku un es tev arī ko
došu prieks saldumiem.
VALDIS
Man nevajag saldumu, es neesmu mazs puika.
GAMBA
Taisnība gan, gudrs tu esi kā liels cilvēks, es tev arī iedāvāšu ko kā lielam cilvēkam, kas nau citiem puikām. - Vai tu redzi, kāds man smuks nazīts ar šildpati, tāda tu neesi redzējis.
VALDIS
Fui, manam tēvam daudz labāks, tāds ģelzis man par prastu.
GAMBA
Bet pulksteņa tev nau; kamēr tev nau pulksteņa, tu esi tikai mazs knauķis vien, kuram tādas labas lietas nevar dot rokās. Re, kur man ir pulkstens!
VALDIS
Man nevajag pulksteņa.
GAMBA
Nu, vīrs bez pulksteņa ir kā suns bez astes. Bez pulksteņa tu nekā nezini. Pilsētā tādiem jauniem cilvēkiem kā tu visiem ir pulkstens. Iet kāds nabagāks cilvēks garām un uzprasa tev: mīļais jaunskungs, vai drīkstu lūgt, cik ir pulkstens; tu tūliņ: labprāt, paskatat, tik un tik.
VALDIS
(Nopūšas.)
GAMBA
(Šūpo rokā pulksteni.)
Paskaties, paņem rokā, redzēsi, cik labi viņš iet.
VALDIS
(Atgrūž nost.)
GAMBA
Paklausies, kā tikš, tik skaļi kā zvaniņš.
VALDIS
Jā.
GAMBA
Un kāds biezs sudrabs. Piecpadsmit akmeņi.
VALDIS
Laikam tas ir dārgs? Būs vairāk kā pieci rubļi?
GAMBA
Ko nu! Dividesmit rubļu viņš maksā.
VALDIS
Dividesmit rubļu.
GAMBA
Vari pats palūkoties, ka es tevi nemānu.
VALDIS
(Paņem rokā un aplūko.)
GAMBA
Iebāz kabatā, redzi, kā vareni stāv.
POLICISTI
Tad ta glauns jaunskungs! Glaunāks nekā mācītāja zēns.
VALDIS
Ko nu tas, tas tik tāds knēvels! Še nu, ņemat atpakaļ.
GAMBA
Paturi vien.
VALDIS
Ko nu jūs jokojaties, priekšnieka kungs.
(Noņem pulksteni nost.)
GAMBA
Es nemaz nejokojos, paturi vien, tu neesi nekāds muļķa puika, tu proti apieties ar tādām lietām, tu jau arī neiesi velti sev pašam un tēvam darīt nepatikšanas kaut kāda ubaga dēļ, kas tev no viņa par labu!
VALDIS
Ko tāds! Ne bleķa dozītes nenovīdas man dot.
(Tura pulksteni rokās.)
GAMBA
Vai tad tādam arī kas ir ko dot? Ko citam būs nozadzis, to dos. Vai tad tev vajag zagtu mantu? Tavs tēvs vienmēr bijis godīgs vīrs un taisns. Ko tu aizstāvēsi kaut kādu vazaņķi?
VALDIS
Jā, mama arī teica, ka viņš vazaņķis.
GAMBA
Nu, lūk, tava mama zina, ko viņa saka. Viņa tev dos vēl brelokus, ko piekārt pie ķēdes. Un tēvs teiks, ka tev nevajag nekā ņemt no ubaga.
VALDIS
Bet tēvs tomēr būs dusmīgs.
GAMBA
Gan māte tevi aizstāvēs, un tēvs jau arī pakliegs, pakliegs, gan aprimsies. Tu jau ļauna nekā nedarīji, tu tikai negribēji darīt nepatikšanas tēvam, ka nāktu viņam policija uz kaklu. Viņš jau nemīl policiju. Tā būs visiem labi. Pieliec vien klāt pulksteni.
(Apliek viņam.)
VALDIS
(Stāv klusi, ar sevi cīnīdamies.)
GAMBA
Nu nē, nē! Dod atpakaļ.
VALDlS
(Izrauj viņam pulksteni no rokas un pats, atiedams nost no siena kaudzes, klusi rāda uz vietu, kur bēglis apslēpies, Gambam pie auss iečukstēdams.)
Sakat, lai meklē tur.
(Pats ienes kaķi namā glaudīdams.)
GAMBA
Kāds tu gudrs! - Zaldāti, vai labi izmeklējāt siena kaudzi? Pameklējiet vēlreiz, un, ja nau, tad iesim.
ZALDĀTI
(Smejas.)
Kā pavēlat!
(Dur ar bajoneti sienā.)
UGALS
(Iekliedzas.)
ZALDĀTI
Arē, kas tad tur kliedz?
UGALS
Vai, vai, nedurat!
ZALDĀTI
(Izārda siena kaudzi.)
UGALS
{Izlien ar dunci rokās, grib uzbrukt, bet sakrīt.)
ZALDĀTI
Vai nu dabūjām tevi rokā!
GAMBA
Nepretojies nu, viss jau ir velti. Citādi es tevi likšu sadauzīt, ka neviena kaula nepaliks vesela.
VALDIS
(Iznācis no nama, iekliedzas.)
Ko jūs darāt? Ko jūs viņam darāt?
GAMBA
Ej nost, puika, pats vēl dabūsi! Ko tu nu vairs maisies iekšā? No tavas puses viss izdarīts, nu mēs darīsim savu darbu. Tas tik bij brangs ķēriens! Sen jau meklējām.
UGALS
(Sasiets guļ zemē, Valdis lūko viņam tuvoties.)
Nenāc man klāt, nelieti, fui!
VALDIS
Es - es - es - še tava nauda!
(Nomet naudu zemē.)
GAMBA
Vai re nu to puiku! Apslēpšanu viņš arī bez naudas nedarīja. Ne velti tava māte ir no bagātas dzimtas.
UGALS
Turi vien savu asins naudu un pieliec klāt pie pulksteņa, tu to esi divkārt pelnījis ar divkāršu nodevību.
GAMBA
Neesi nu muļķis, puika, bāz vien kulē, ko tu tā iztrūkies kā tāds mīkstčaulis: - gudris un veikls tu esi, no tevis iznāks vairāk kā mežsargs.
VALDIS
(Lūko vēl tuvoties.)
UGALS
Nost! - Nesat mani ātrāk projām no šīm neliešu mājām. Iet es vairs nespēju.
GAMBA
Nu, lai tevi nesam! - Nupat vēl tu aizbēgi no mums kā stirna. Gan jau tev uzlabosim atkal ejamos. Ē, nostādat viņu uz kājām. Lai iet vien.
POLICISTS
Jūsu augstdzimtība, viņš paģība atkal. Viņš nevarēs vis iet. Kāja stipri ievainota no lodes. Būs jānes taču.
GAMBA
Ek, tas ir neērti, lai nu stiepjam to nelieti nešus!
POLICISTS
Jūsu augstība, vai nevarētu uz ceļa tā? - (Rāda ar roku.)
GAMBA
Ek, ko tu zini! Kad jau varētu, vai tad būtu tava padoma gaidījuši. Izmeklētājam viņš ļoti vajadzīgs dzīvs. - Sataisat aši nestavas. Ašāk, ka mūs neiztraucē kāda banda.
POLICISTS
Būs arī jāpārsien brūces, viņš briesmīgi cieš.
GAMBA
Ko nu niekus, lai cieš! Vai mums nebij grūti viņu meklēt? - Bet jā, jāpārsien gan, lai nenomirtu no asins notecēšanas. - Bet ašāk!
UGALS
Dzert -
ZALDĀTS
(Meklē pēc ūdens.)
VALDIS
(Ieskrien namā un iznes pienu.)
UGALS
(Atgrūž viņu, tā ka piens izlīst. Uz zaldātu.)
Draugs, dod man no savas buteles.
ZALDĀTS
(Dod.)
VALDIS
(Stāv aizgriezies, galvu nokāris.)
ZALDĀTS
(Viņam pieiet un apliek roku ap pleciem.)
7. skats
(Ģ i r t s un E b a parādās otrā pusē.)
ĢIRTS
(Klusi uz Ebu.)
Vai tik nau Valdis paņemts? Ko viņš tur stāv starp zaldātiem, galvu nokāris? Ā! tas nelietis Gamba! Dzīvs viņš man neizies, ja tam zēnam būs ko darījis!
(Noņem flinti no pleca.)
EBA
Varbūt nāk tevi apcietināt? Nerādies, lūk, cik viņu daudz; bēgsim labāk.
ĢIRTS
Ko? Mūsu Valdi es taču neatstāšu viņu rokās!
EBA
Ko tu viens izdarīsi ar savu flinti? Nošaus mūs visus un Valdi arī.
ĢIRTS
Vismaz es nošaušu Gambu un vēl vienu no viņiem, tad tie aizbēgs un atstās Valdi.
(Paceļ flinti.)
ZALDĀTS
(Ieraudzījis.)
Vai! Kas tas? Jūsu augstdzim-
GAMBA
Veļns lai parauj! Jūs, nolādētie, nevarējāt ātrāk tikt galā - ko tu dari, Ģirt?! - He, zaldāti, flintes rokā! Tu pats, Ģirt, skrien savā nāvē. Mēs tevi nošausim uz vietas.
ĢIRTS
Es jau esmu nomērķējis uz tevi. Liec zaldātiem tūlīt atlaist flintes, jeb es piespiedīšu gaili.
GAMBA
Mēs pirmie izšausim.
ĢIRTS
Jūs varat netrāpīt, bet es visādā ziņā tevi trāpīšu.
VALDIS
(Tēvu izdzirdis, iekliedzas un pakrīt.)
GAMBA
Ģirt, Ģirt, vai tu esi pie pilna prāta! Ko tu mums uzbrūc? Ko es tev esmu darījis? Es jau tavs draugs un radinieks.
ĢIRTS
Ko jūs manam Valdim esat darījuši? Kādēļ viņš iekliedzās un pakrita?
EBA
(Grib iet pie Valda, bet baidās no flintēm.)
GAMBA
Ak tā! - Nolaižat flintes! - Nekas tavam Valdim nekaiš. Viņš laikam izbijās, kad redzēja, ka tu mērķējies ar flinti. Vai tad es iešu tavam dēlam ko ļaunu darīt? Mēs taču tik tuvi radi un labi draugi. - Nolaid nu tu arī flinti. Es jau neesmu muļķis, ka aiztikšu tevi un tavu dēlu, tas jau zināms visā apkaimē, cik ļoti tu viņu mīli un lutini. Es jau zinu, cik tu labs šāvējs. Mēs taču ne tevis dēļ šurp atnācām. Tu jau neesi nekāds noziedznieks, tu esi goda vīrs, visa priekšniecība par tevi labās domās. Valdis pats - -
ĢIRTS
Valdi, nāc šurp! Ko tad jūs meklējāt manās mājās?
EBA
(Pieiet Valdim klāt, bet tas stāv nekustošs, atiet atkal nost.)
GAMBA
Mēs noķērām vienu vazaņķi, es jau teicu. Lūk, tur mēs -
EBA
Varbūt tas pats, kas mums nozaga viņnedēļ vienu jēru; te jau viņu tagad daudz vazājas apkārt.
GAMBA
Nuja, kā tad! no viņiem jau nau vairs glābiņa, šo pašu -
ĢIRTS
Jēru neviens neņems, kam negribēsies ēst.
GAMBA
Nuja, nuja, - bet no viņiem nedroša visa apkaime, priekšniecība lika stingri visus meža brāļus izķert. Šo pašu mēs tikko dabūjām rokā. Kā viņš turējās pretī! Vienu zaldātu nošāva un vienu ievainoja, un tad noslēpās tā, ka mēs ne par ko nebūtu viņu atraduši. Pats Valdis tikai mums palīdzēja. Bez viņa nekā! Kā tad lai mēs viņam darām ko ļaunu, kad mums viņam jāpateicas? Nu tu taču pats skaidri redzi, ka mēs viņam nekā nevaram būt darījuši.
ĢIRTS
Ko tu muldi par Valdi? Es nesaprotu.
EBA
Dzirdi taču, ka mans gudrais Valdis palīdzējis dabūt rokā vazaņķi! Nāc šurp, mans mīļais Valdiņ!
ĢIRTS
(Uzsauc stiprā balsī.)
Klusu, sieva! Ko tu teici, Gamba?
GAMBA
Es teicu, ka tavs dēls palīdzēja mums atrast to vazaņķi, kurš bija noslēpies, lūk, tur, tanī siena kaudzē. Es visādā ziņā minēšu par to priekšniecībai un lūgšu, lai izdod Valdim kādu atzinības algu, un arī tevim priekšniecība būs pateicīga par tādu izturēšanos. Tu redzi, ka mēs neko ļaunu nedomājam, mēs esam labi draugi.
ĢIRTS
Ko tu mels, kas mēs par draugiem. Valdemār, vai tā ir taisnība? Runā! - Runā!
VALDIS
(Cieš klusu.)
ĢIRTS
Nolādētais!
(Flinte izkrīt viņam no rokām.)
VALDIS
(Spītīgi.)
Viņi paši atrada.
ĢIRTS
Ko? Ugalu! Un tas pats nebija vēl svešs, bet viesis; stundu priekš tam bija pie mums ēdis un dzēris!
GAMBA
(Saskatās ar policistiem.)
EBA
Kas tas par viesi! Kā ubagu lai sauc par viesi?
GAMBA
Jā, jā, mēs paši atradām, viņš tikai drusku piepalīdzēja.
GIRTS
(Uz Valdi.)
Tu vēl liedzies, ka izdarīji kauna darbu un palīdzēji policijai meklēt? Tu lūko novelt vainu uz citiem? Nau tev lepnuma!
GAMBA
Ā, lepns viņš ir diezgan! Cik mums nebij jālūdzas, kamēr dabūjām zināt, kur Ugals.
ĢIRTS
Ugali, Ugali, mans draugs! Ievainots, sašauts - jūs zvēri, ko jūs esat padarījuši? Kur mana flinte -
GAMBA
Mums nau vairāk laika runāties, iesim mēs projām. Paliec vesels, Ģirt; ņemat, zaldāti, nestavas.
ĢIRTS
Jūs viņu neaizskarsat - dod man roku, draugs.
GAMBA
Noliekat, noļiekat! Mēs jau viņam nekā negribam darīt.
(Paslepus iečukst ko zaldātiem, tie saņem flintes un grib apiet ap Ģirtu.)
ĢIRTS
Vai tu dzirdi, Ugali?
UGALS
Ej nost - vai tu arī gribi sudraba pulksteni dabūt?
ĢIRTS
Ko tas lai nozīmē?
UGALS
Jūdasa algu -
ĢIRTS
Ugali, apdomā, ko tu runā!
UGALS
Būtu labāk pats apdomājis, ka tava liekulība vai nākt klajā. Nupat vēl gribēji, lai tevi par biedri uzņem. Tas ir gan biedris! - Es negribu ilgāk ar tevi runāt. Nesat mani projām, zaldāti!
ĢIRTS
Es neļaušu viņiem aiznest tevi projām no sava nama. Es tevi aizsargāšu ar savu dzīvību.
UGALS
Es negribu tavas aizsardzības, - nesat projām - labāk cietumā nekā nodevēja mājā - tfu! - Uz spiegu listi tevi jāuzliek - tavs dēls mani pārdeva par sudraba pulksteni, pakaulējies ar policiju, varbūt tu dabūsi vēl vairāk par manu galvu.
ĢIRTS
(Paliek kā sastindzis stāvot, lēni ceļ roku pie pieres.)
GAMBA
Ē, ņemat nestavas, eita pa ceļu! - (Pa gabaliņam.) Ģirt, kā es redzu, tu esi diezgan iemaisīts iekšā, tev nemaz nepieder lieki mums draudēt. Izturies labāk gluži mierīgi.
8. skats
(Ģirts, Eba, Valdis.)
EBA
Nu, paldies dievam, ka viss labi pārgāja. Nu viņi projām! Tas neģēlīgais ubags arī. Tādu bezkaunību! Viņš te paēdis, padzēris un vēl pašu devēju izlamā. Es jau vienmēr tiku teikusi, ka ar tādiem nevajag ielaisties, tikai nepatikšanas vien iznāk. Vajag labāk pavisam no viņiem atkratīties. Nāc šurp, Valdiņ, tu esi labs puisītis.
VALDIS
(Sāk raudāt un pieskrien pie mātes, kura viņu apkampj. Valdim izkrīt pulkstenis, kuru māte paceļ.)
EBA
Vai tas tev izkrita, dēliņ? Vai tu redz, kāds skaists pulkstens!
VALDIS
(Grib mātei izraut pulksteni no rokas, bet Ģirts to pamana.)
ĢIRTS
Tad Gamba tev tiešām pulksteni ir devis? Ugals nau melojis! Dod šurp!
(Sit to uz zemi pret akmeni.)
EBA
Ak vai! Tādu dārgu lietu tu samaitāji!
ĢIRTS
Par samaitātu pulksteni tu žēlojies, bet par samaitātu dēlu ne. Tas gluži pēc tavas dabas.
EBA
Ko tad viņš nu tādu nodarījis! Gamba taču mūsu radinieks, kā tad no rada atraidīsi dāvanu bērnam?
ĢIRTS
(Strauji.)
Nekā tu nesaproti, sieva! (Klusāk, aizturētām jūtām.) Tu labi iesāc, Valdemār.
VALDIS
(Ceļos nomezdamies.)
Tētiņ! Tētiņ!
ĢIRTS
Nenāc man klāt!
(Stāv atkal, drūmi domādams.)
EBA
(Uztraucas, it kā ko nojauzdama, paiet ātri pāra soļu uz Ģirta pusi.)
Ko tu tur domā, Ģirt? - Runā!
ĢIRTS
Vai tas mans dēls, sieva?
EBA
Ģirt, vai tu zini, ko tu runā? - un ar ko tu runā?
ĢIRTS
Mūsu ģimenē nau bijis neviens nodevējs, šis bērns ir pirmais.
EBA
Ģirt, neviens nedrīkst manu sievas godu aizskart, arī tu ne.
ĢIRTS
Eba, mīļā, ak, jo grūtāk man nākt pie lēmuma. Kad es viņu tā nemīlētu - kad man būtu iemeslis -
EBA
Ko tu tā runā, Ģirt? Es tevi nesaprotu, kas par lēmumu? Kādēļ tad gribi viņu nemīlēt, tu taču viņu mīli vairāk nekā savu dzīvību? Tu viņu no liesmām izrāvi, kad mūsu māja visa dega un neviens nevarēja iet iekšā. Saki, Ģirt, saki!
ĢIRTS
(Stāv šaubīdamies, paceļ galvu un uzlūko Valdi.)
- Tik jauna dzīvībiņa -
EBA
Nāc pie viņa, Ģirt, - kas tad nu tik liels ir noticis. Tāds mazs nejēga bērns - Gamba būs viņu pierunājis un kairinājis ar pulksteni - tu viņam nedevi, un viņš vienmēr tādu vēlējās. - Bērns paliek bērns - vai tad nu viņš ir ļauns no dabas.
VALDIS
Tētiņ, mīļo zelta tētiņ!
ĢIRTS
Tur viņš stāv, mans nabadziņš - ak, mans dievs!
(Uzsit ar flinti uz zemi, te ieskanas rubļa gabals. Ģirts pieliecas pēc tā un paceļ.)
VALDIS
(Sastingst un paliek izstieptām rokām.)
ĢIRTS
Kas tas par naudas gabalu? - Eba? Valdi?
EBA
Es nezinu.
(Pieskrien Valdim klāt.)
Kas tad nu sevišķis būs? Būs izkritis Gambam vai kādam no zaldātiem. Ko tu tā uzstājies par katru nieku! Iesim labāk istabā, laiks uzkost, no ceļa būsi pieguris. Nāc, mīļais Ģirt, nāc, nāc!
ĢIRTS
Pagaidi! Valdi, ko tu tā stāvi kā sastindzis? - Eba, vai tu ko zini? Man liekas, ka tu ko zini?
EBA
Ko tad lai es zinu? Nekā es nezinu, es tev jau teicu. Nāc, ko uz blēņām skaties.
ĢIRTS
Valdi? Ko tas puika tik ērmoti stāv? Vai to tev arī Gamba ir devis?
EBA
Nu, saki jā, saki jā!
ĢIRTS
Klusi, sieva! - Vai kāds no zaldātiem devis? Kas tad vēl te bijis? - Vairāk jau neviens nebija. - Ak, jā, vēl Ugals, bet tam jau palaikam tik daudz nemaz nebūs bijis -
VALDIS
(Grib bēgt siena kaudzē, pieskrien tai klāt, bet atsprāgst nost un bēg namā.)
ĢIRTS
(Uztraukti kliedz.)
Ak, tas arī vēl! Mans dievs, tas arī vēl! Valdemār, nāc šurpu!
EBA
(Metas viņam klāt un nelaiž pie Valda.)
Ģirt, Ģirt, vai tu ārprātīgs? Ko kliedz? Ko tu gribi tam puikam darīt? Laid viņu mierā.
GIRTS
(Atgrūž viņu.)
Nost! Runā, puis!
VALDIS
(Kratās kā salstot.)
Jā -
EBA
(Valdi apkampusi.)
Es viņu nelaidīšu, es tev, zvēram, viņu nedošu. Manu vienīgo tev nebūs saplosīt, vilks, vilks, tu! - Tavs zvēriskais rēciens, tavas acis sarkanas, apēst tu viņu gribi, - tu būtu jau gatavs viņu nošaut, tāds, kāds tu esi. - Kad tev ienāk galvā kādas trakas iedomas, tad tev lai viss iet bojā, bet savs prāts tev jāpadara, tavs lepnums un gods, tas tev vairāk par cilvēka dzīvību; sava miesīga dēla tu nežēlotu -
ĢIRTS
(Uz Valdi.)
Ugals tev to naudu deva? - Tu pats no viņa prasīji? - Pats no viņa ņēmi naudu un tomēr izdevi ienaidniekam? Saki.
VALDIS
(Mehāniski.)
Jā.
ĢIRTS
(Klusi pie sevis.)
A - nu man miers, visas šaubas galā - Eba -
EBA
Jā, mīļais Ģirt, vai nu tu vairs tik briesmīgi neuzbudinies? Tu tāds neganti ātrs. - Nu tu redzi pats, ka nekas liels nebija, ka -
ĢIRTS
Ej, nerunā, sarīko brokasti.
EBA
Labi, labi, es eju, lai tu atkal neuztrauktos, nāc, Valdi, līdzi -
ĢIRTS
(Klusi.)
Nē, lai viņš paliek še -
EBA
Kādēļ nu vēl? Nu tu taču labs, tu viņam nekā nedarīsi?
ĢIRTS
Man ar viņu jārunā kāds vārds.
EBA
Bet tu taču nekā nedarīsi manam bērniņam?
ĢIRTS
(Apsēdies, slauka sviedrus no pieres, gurdā balsī.)
Ej vien, ej!
EBA
(Projām iedama, skūpsta Valdi.)
Mans mīļais Valdiņ, mans gludais kaņepu graudiņš, mans zelta rudzu stiebriņš -
(Pastāv vēl domās un skatās uz abiem, tad lēni aiziet.)
9. skats
(Ģ i r t s un V a l d i s.)
ĢIRTS
(Sēd vēl kādu brīdi, tad it kā pārvarēdamies uzraujas un, pie nama piegājis, izņem atslēgu, aiztaisa durvis un aizslēdz tās no ārienes. Tad paņem flinti.)
Valdemār, nostājies tur, pie siena kaudzes.
VALDIS
Tētiņ, tētiņ, tur tik nē, tur bija paslēpies Ugals.
ĢIRTS
Taisni tādēļ tev būs tur stāties, lai tu izpirktu savu darbu.
VALDIS
Tētiņ, tētiņ, piedod man, apžēlojies, zelta tētiņ, piedod, piedod!
ĢIRTS
Nerunā, Valdemār, stājies turp.
VALDIS
Tētiņ, es labošos, apžēlojies, tētiņ! Es izaugšu tik liels un stalts kā tu, es būšu varens šāvējs un visus ienaidniekus izkaušu, spožs zobens man būs pie sāniem un zeltā šūti svārki, un spalva pie cepures, un visiem, kas ies uz meža sapulcēm, būs tāds pat zelta zobens un spalvu cepures. Neviena tāda ubaga nebūs kā Ugals, es negribu tādus noplīsušus, es došu visiem zīda kamzoļus un tādus spīdošus zābakus kājā -
ĢIRTS
Ak, Valdemār, mans dēls, tas nevar vairs notikt.
VALDIS
Tētiņ, piedod man šo pēdējo reizi, es otrreiz vairs tā nedarīšu nekad, nekad.
ĢIRTS
I vienas reizes ir par daudz, lai piedotu.
VALDIS
Es labošos, labošos, tētiņ.
ĢIRTS
Kas to darījis, tas nevar vairs laboties.
VALDIS
Es lūdzu pie tavām kājām, tētiņ!
ĢIRTS
Pacelies, Valdemār, neiznīcini visu cienību, kāda man vēl ir pret tevi, tu taču esi mans dēls, un kāds Vilks nekad nemetas ceļos cilvēka priekšā, bet par visu, ko darījis, atbild pats.
VALDIS
Piedod! Piedod! Piedod!
ĢIRTS
Ne pret mani tu esi noziedzies, ne es tev varu piedot.
VALDIS
Bet Ugals man piedos.
ĢIRTS
Arī ja Ugals tev piedotu, tu tomēr būtu vainīgs, tu esi noziedzies pret visiem cilvēkiem, ka cilvēks cilvēkam vairs nevar ticēt.
VALDIS
Bet, tētiņ, kādēļ es esmu tāds slikts? Vai citi nau tik slikti?
ĢIRTS
Kādēļ tu tāds esi? - Ak, arī pret tevi ir noziegušies. Kam es tevi nemācīju, kam es nespēju tevi mācīt! Kam mēs visi esam tik slikti? Šis Gamba un visi tie asinssūcēji un varmākas? Kam dzīve tik briesmīga - Ak, Valdemār, mans dēls, mans nabaga dēls!
(Apskauj zēnu, tad atgriežas un raud.)
VALDIS
Tētiņ mīļais, es negribu mirt, tomēr, tomēr negribu mirt - tētiņ, tu raudi - tu, tu raudi - ak, cik briesmīgi - tētiņ, nu es saprotu, ko esmu darījis; es arī esmu Vilku cilts, es arī atbildu par visu, ko esmu darījis, un - tētiņ, klausies, - es gribu izpirkt visu, kas ir noziegums bijis pret mums visiem, es biju sliktāks par visiem, es gribu būt labāks par visiem. Neraudi, tēvs. Es eju tai vietā, kur viņš tika nodots. Ņem flinti rokā un nešauj garām. Nāc, tēvs!
ĢIRTS
Dēliņ, dēliņ, mans vienīgais! Cik tu liels esi izaudzis! Tāds varons lai ietu bojā?! Es neesmu tik liels, tādi vīri tik nāks pēc mums - es nevaru ieroci pacelt.
(Nokrīt ceļos, Valdis pienāk klāt un skūpsta viņu.)
VALDIS
Nāc, mīļais tēvs, visbriesmīgākais jau pārciests, kad tu mani par savu dēlu negribēji turēt. No tavas rokas viegli aizmigt.
ĢIRTS
Lāsts! Lāsts! Es atriebšu tevi, Valdi, es atriebšu mūs visus.
VALDIS
Es esmu gatavs, mīļais tēvs, sveicini māti.
ĢIRTS
(Šauj. Valdis uz vietas nokrīt.)
EBA
(Aiz durvīm iekliedzas, izlauž durvis, ieskrien un ieraudzīdama uzkrīt viņam uz krūtīm.)
Mans dēls! Mans dēls!
ĢIRTS
(Saļimst.)
(Priekškars.)