RAINIS
GALS UN SĀKUMS
VIENA RITUMA ZIEMAS DZIESMA
TEV, PAMATŠĶIRA -
Tev, pamatšķira -
Kas izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs,
Līdz ļauns un sāpes ļaužu dvēslē dzīs;
Tev, pamatšķira -
Kas celsies pāri sev, iekš vienības
Tās šķiras veiks, kas ļaudis šķīrušas;
Tev, pamatšķira -
Kur lielāks gods kā tas, tev kareivs būt?
Ta izej cilvēci un sauli gūt.
Kad sapņa uzmodos, es jutos ritot,
Kā pērkļakritējs putnis, spārnus sitot.
- Nu ritu.
No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji - -
* * *
No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji,
Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst,
Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji,
Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūst.
Ap mani klusums izklāj klaju telpu;
Kā viegla migla saulē mākons kūst,
Un augšā zilā debess aiztur elpu.
Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top, -
Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.
* * *
Aiz melnām rakstu rindiņām
Viz baltas un laimīgas ainas -
No melnām rakstu rindiņām
Plūst tēli un ceļas, un mainās.
Tur sīkā ikdienas vārdiņā
Guļ noslēpumi bez miņas -
Ik sīkā ikdienas vārdiņā
Aug ilgas un sāpes bez ziņas.
Cel rnelno miglu plīvuri,
Nāc skatīt, kur mēs mītam, -
Cel melno miglu plīvuri,
Un iesim caur naktīm līdz rītam.
* * *
Cik sapņa izmodos, cik darba trokšņa,
Tik sāpes jutu kā no dziļas vāts,
Ko rokā iegrauzusi dzelžu sprādze;
Tik dziņu jutu kā no zemes uguns,
Kas neiedegta deg kopā mūžiem sen.
Es neapjēdzu sevi, kur es? kas es?
Ko sāpes grib, ko pasaule, ko dziņa?
Jo dzina meklēt sevi pasaul?
Un izprast sevi, pasauli un mieru. -
-Es metos septiņšķērpu pasaulē.
Viss nāk un iet, un zūd - un manis nau;
Kur tveru pasauli, tur tās - vairs nau;
Kur liekos mierā, grimst - un turmes nau;
Viss vaidot mainās, visā sāpes rit.
- Vai pašās sšpēs ir tā būtība?
Es sāpju vāti berzu līdz pat nāvei,
Līdz acis melnas metās, lūpas zilas: -
Nau sāpēs būtības! - nau pašā ļaunā,
Nau pašā nāvē! - nāk un iet, un zūd,
Un bālst priekš vientulības mēļā vaiga.
Ļauns, sāpes, nāve, maiņa, pasaule
Tik mutuļveidi tur, kur vārās visums,
Un viens tik ir un bij, un būs, un paliek:
Tā pati meklētāja dziņasdvēsle
Un pati meklējamā aizsaule.
Tās abas lielās būtības ir viena:
Top dvēsle liela - apņemt aizsauli,
Top aizsaule ar dvēsli - prasmē dzīva;
Un, abām plūstot vienā būtībā,
Top laime, miers un gals, un jaunais sākums.
Skan sērās vēja kokle sārtā miglā,
Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis,
- Es ritu, projām ritu.
RAUDUVES BALSS
Līdz pat vēlai priekšpusdienai
Vēl uz pļavas liela rasa,
Kamenes, kas medu lasa,
Nau vēl iznākušas klajā.
Klusē lauki bālā saulē,
Upeslejā miglas staigā,
Rauduves aiz purviem klaigā
Aizlaizdamās, noklusdamas.
Pakaļ noklustošām skaņām
Es bez mērķa laukos klīstu:
«Ak, es jūs vairs nepazīstu,
Kur es vasar' gavilēju!»
RASA UN OGAS
Mirdz lielas sarkanas un baltas lāsas
Pie rudenskailiem ceļa krūmiņiem;
Ar asrām tās un asnīm vienas krāsas,
- Vai tās še kaisītas no ceļniekiem?
Ak nē, - tā rasa vien un sārtas ogas,
Ko rudens izbēris priekš putniņiem,
Ko žēlas piemiņas tev sirdī zogas?
Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,
Lai dus, kas vakar bij, - skat', kas būs rīt!
VIENA GALOTNE
Gaiss guļ tik nekustams lejā,
Nejūt na vēsmiņas;
Ezera mierīgā sejā
Nevienas grumbiņas;
Klusums ap tumšo priedi,
Un mēmums iekš eglāja,
- Kā gaidas un kā biedi
Uz mežu uzgula.
Tik viena galotne loka
Zarus un lapiņas,
Un drebums no viņa kaka
Pār visiem izplatās.
NEMIERA SĀCĒJS
Kas ir tas rūcējs, tas šņācējs?
- Es tagad skaidrāk izšķiru;
Kad kalna meži šņākotu;
Es skaļāk viņus dzirdētu;
Kad smilgu skaras čukstētu,
Es klusāk viņas dzirdētu:
Es pazīstu, es zinu gan,
Tas ezers ir, tas nemiera sācējs:
Šie aši uztraucas un aši rimst,
Bet ilgi klusi ezera viļņi klimst;
Vēl sen priekš vētras kust jau nemierā,
Un, kad jau sen viss pārskrējis,
Viņš nau vēl miera atradis
Un slepu dobji dun savā dziļumā,
Tas nemiera sācējs.
VĒJA KOKLE
Noslēgt ar pasauli mieru,
Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?
Kaisles un kārojošs gars,
Ilgas un sūrstoša sirds?
Lēnas un laimīgas acis
Kā zvaigznes uz cilvēkiem staros:
Sevī lai neviļņo gars,
Sevi lai nevaino sirds.
PAGĀTNES PARĀDS
Kad izklaidām burtnīcās šķirstīju,
Man rokās netīšu nāca
Šīs pāris neskaidru rindiņu;
Tās manu jautrību māca.
Ko guļat še jūs? Kā atlikāt vēl?
Es domāju sen jūs pagalam;
Es sen jau garām, nekā man nau žēl, -
Vai atkal tās jūtas lai dalām?
Viss līdzi senajam rakstam ir dzēsts,
Viss dzeltējis līdzi tām lapām,
Un mēs, kopš vīta vājais dēsts,
Viens otru nesastapām.
Lai dus tās senās atmiņas,
Es nolieku viņas bez naida;
Tās zīmes no manas uzvaras,
Kā tās lai mani vairs baida?
Tās nespēj mani vairs atturēt,
Es pats sevim likteni lēmis
Un, ko es gribu, to varēšu spēt;
Es savu daļu sēv ņēmis.
Šo dzēsto pagātnes parādu -
Prāts prom no sevis to raida;
Tik sirds, ak, jūt vēl nemieru, -
Vēl, vēl ko no pagātnes gaida?
SIRDS PUKSTIENI
Sirds pukstieni
Tev laiku mēro,
Vai acis zvēro
Tev priecīgi,
Vai domīgi
Tu sēdi un sēro.
Sirds pukstieni tevim pukst un pukst,
«Steidzies, vēl laiks!» tev čukst;
«Steidzies un laiku vēro, -
Drīz lēni un lēnāki
Tiks tev sirds pukstieni,
Kuri tev nolemto laiku mēro.»
SMAGUMS
Visdziļāk tumšās krūtīs
Tu nēsā smagumu,
Kas tevi velk uz leju
Ik brītiņu;
Kas nospiež tavus soļus
Un sirdi lēni žnaudz,
Ka viņa, slepus trīsot,
Tev baigi klaudz.
Tu gala tumsā tausties,
Tas smagums ir mūžība -
Ko rakņājies un ko rausties?
No tās aug dzīvība.
Es ritu dabas priekaduņas mežā,
Dzeltsarkans lapu vaiņags viz virs galvas,
- Es ritu, garām ritu.
VASARLAIKS
Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.
No siltās pļavas ceļas smaršu tvaiks,
Gars līdz kā dūmu stabiņš, slaicin slaiks.
Nāc, vasarlaiks!
SALVEI!
Dienvidus debesu
Spirdzinošs zilums -
Ziemeļu puspelēks
Ikdienas dilums;
Dienvidos vizoša
Pusdienas gaisma -
Ziemeļu mākoņi,
Pusnakts un baisma;
Dienvidos smaršainie
Narcisu ziedi -
Ziemeļos skujiņas
Bērtas pār priedi;
Dienvidu mīlīgā
Veldzošā vara,
Atrauj man dvēsli
No ziemeļu gara!
Salve!
Sauie un dienvidus,
Tēvs - māte - radi,
Turp mani, vasara,
Atpakaļ vadi!
Salve! salve!
QUI SI SANA
Es laidos grimt un nogrimu
Tai zaļā dabas jūrā;
Varbūt, ka mieru atrodu?
Varbūt, ka dzīves gredzenu
Tais pērlēs dzelmes pūrā?
Varbūt, - varbūt ar nerodu -
Varbūt i pērles velti mirdz
Un cerētāju māna, -
Bet roka spiežas vien uz sirds:
Qui si sana!
GRAVAS VĀRDI
Cave di Gandria
No kalniem lejā kāpjot, grava skan;
Nes zaļus mežus platā priekšautā,
Nes pilnu klēpi svaigas vēju šalkas,
Ar strautu putučalām mistro tās
Un pārkaisa ar saules staru ģiedri.
Tā zaļā grava saka man:
«Ver plaši savu sirdi visu saņemt!
Še tiks tev veldzēt visas tavas sāpes,
Un visas tavas dienas mierā tecēs,
Un tavā vientulībā būs tev biedri.»
STĪGOTĀJA
Vēl dabas labās, maigās rokas
Nau paguvušas noņemt man
No dvēsles smago segu mokas;
Sirdsstīgas atslābušas skan.
Bet katris skaistais saules skats
Vēl aizklusušo sirdi stīgo,
Jau klusu skan,
Jau slepu sāpes pašas līgo,
Trīs trauslā kokle līdz - es pats.
SĪKS LIETIŅŠ
Sīks lietutiņš, tu neredzi,
Tik dzirdi viņa šalkas;
Top sirdī mīļi sērīgi,
Pats savas ilgas nejaudi,
Tik tās ir smalkas, smalkas.
DĀRGUMU TRAUKS
Kad diena ceļas - iet pasauli zeltīt,
Nakts sūta rītu tai rotas veltīt;
Tās viņa darina klusu,
Kad vēlu i pēdējos aizlaiž uz dusu.
Rīts steigdamies sasitis dārgumu trauku,
Birst dimanti, pērles pa visu lauku.
Teic ļaudis: tā rasa!
Bet bērni un dzejnieki smejot tās lasa.
PAŠĀ PUSDIENĀ
Spoži saule spīd
Pašā pusdienā,
Īsa ēna krīt
Manā diendusā.
Pļava, lauks un koks
Miegam ļāvušies,
Plaši debess loks
Tvīkdams izmeties.
Apstājies ir laiks,
Stundas atsēstas,
Skaidris top man vaigs
Kā priekš mūžības.
MANS EZERS
Kā saule spīd,
Kā smaršo zāle!
Un mākoņi slīd,
Un miglo tāle.
Gaiss lēni kūst,
Mans ezers spīgo;
Tur viļņi plūst,
Tur laiva līgo.
Bet pašā dzelmē
Guļ mana sirds
Un pukst, - un līmens
Trīs un mirdz.
SAULES BĒRNIŅAM
P. G.
Nemīli mani,
Mans bērns, mans prieks:
Saule tev neļaus,
Un mēness tev liegs;
Zvaigznes tev zudīs
Kā pavasarsniegs -
Nemīli mani,
Mans bērns, mans prieks!
SAULES IELEJA
Doriņai
Še visu ziemu cauri
Uz klints ir zaļi mauri, -
Še mana saules ieleja.
Nekad še puķes nebeidz augt,
- Un man tai nespētu še plaukt
Sirdscerība:
Tam zaļot likt, kas novīta?
VAL ORBA
Pilns ziediem piebērts liecas lejas klēpis
Balt-akācijām, sarkan-granātēm
Un mēļām ciklamītēm, ko ir slēpis
Pie akmeņžogu zaļām vītenēm.
Un visa pļava dzelten-sarkan-zaļa
Par spīti salnām mirdz no puķītēm:
Tā rādās viņas nelaužamā vaļa.
Kur lieku pārplūstošo ziedu audzi?
Es nesu līdz uz savu sēro draudzi.
PĒCPUSDIENA LAIVĀ
Līdz viņai ezerpusei līmens mirdz,
Pie krastanamu sliekšņiem mirdzums laužas,
Trīs tumšās dzelmes nerodamā sirds,
Un vieglās ūdensčalas lēni gaužas.
Zils atspīdums no debess lejā krīt,
Tam melnas viļņu šalkas starpā spraužas,
Līdz plāknums zaļš un melns caur zilu spīd.
Bez stājas šaltis plūst un gauž, un laistās,
Tik līdza sirds vien jūt, cik viņas skaistas.
KLUSĀS DIENAS BRĪNUMS
Zils debess dienas vldū klājas tāļi,
Uz platām vīģu lapām saule silst;
Pa upeslejām kalst vēl siena vāļi;
Viss gaiss ar zemesdvašas smaršārn pilst.
Tas saldais maigums tavu dvēsli raisa,
Tai klusai dienai brīnums ir ko bilst,
Sirds kūst un līgojas no saules gaisa.
Līdz sāpēm pilna dvēsle aug un lūst,
Bez gala dailē jaunā plūsmā plūst.
NO ILGU SLĀPĒM
No ilgām slāpēm - atkal un atkal dzer,
Ar katru malku - vairāk un vairāk slāpst,
Un nevar atdzert slāpju dvēsle
Plūstošās pasaules dienas dailē.
lk zieds un zāle - smaršo, kad garām zvīl,
Pa zelta smiltīm - akmeņstarp stari tek,
No upes vējš nāk izpeldējies,
Vēsuma veldzi nes matu galos.
Ar laimes dvašu - cilājas plata krūts,
Pa sudrabgaisu - smejoties staigā acs -
Ar debešiem, gar sniegu kalniem,
Daiļumu lasa priekš mīļās dvēsles.
Un zaļā ēnā - diendusu dvēsle dus.
Mirdz oleandra - rītaini sārtais kvēls,
Dzied cikādes ap narcisgultu,
Saceltiem dzelkņiem stāv kaktuss sargā.
Uz gultas malu - spilvas un ogas birst;
Kā bites prāti - saldumu klēpjiem nes -
Ņem ņemot, dvēsle, dailes balvas,
Lielāka kļūsti, lai visas tvertu?
No ilgu slāpēm - atkal un atkal dzer,
Ar katru malku - vairāk un vairāk slāps,
- Un nevar atdzert dziļā dvēsle
Topošās pasaules dienas dailē.
VĒLĀ LAUNAGĀ
Upē atspīd debess tāle,
Krasts un es, un rudā zāle
Vēlā launagā.
Senas vēlmes kāpj iz sirds,
Burbuļi iz upes dzīles:
Sarkan-zili-zaļi mirdz -
Plīst un izgaist skaistās zīles
Vēlā launagā.
EZERS NAKTĪ
Es, draugs, šos smaidus pazīstu:
- Kad šalkas skrien pār ezeru,
Tad saulē priecīgs sudrabs mirgo.
Es reiz tās nakti lūkoju,
Kad mēness meta vizumu, -
Ak vai, mans ezers, vai tu sirgo?
Cik melni ēnu drebuļi!
Kā vaigam pārskrien sāpīgi! -
Tad tādi tie, kas saulē mirgo?!
Sauc lakstīgala laimē ziedu pļavā,
Kur rožu vaiņagu sniedz zelta saule -
- Es ritu, cauri ritu
ĶIRSIS UN PĻAVA
Pilns ar sarkanbrūnām ogām,
Ķ:irsis smejot zemē liecas,
Saldus augļus karinādams,
Kairīgi pret pļavu sniecas;
Zaļā zīda priekšautā
Pļava ogas uzķert tiecas.
ATVĒRTA ROKA
Man liktens atgūtēm ir devis:
Man zaļo zeme, man saule silst,
Man viņpus upes kalni zilst,
Man nakti debess zvaigznēm pilst,
Man - trūkst tik māju, jūras, tevis.
VIENĪGAIS DRAUGS
Noguris patveries dabā,
Bet stipram i tad tev ir jābūt.
Daba tev nespēj būt draugs,
Draugs sevim esi viens pats.
PAVASARAS RĪTĀ
Man skaista mīla bija,
Bija;
Sirdstelpas liljas smarša piepildīja.
Tā skaistā lilja vīta
No rīta,
No paša agra rīta, -
Sirdsvāsara vēl nebij sagaidīta.
SENA PAZIŅA
Man liekas, ka es būtu
Sen tevi pazinis
Vai vienās kaimiņmājās
Ar tevi uzaudzis.
Sen zinu, kā tu staigā,
Kā galvu atmeti,
Kā pavīpsni, kad runā,
Un piepeši noklusti.
Tik taisna un tik droša -
Ceļš tevim šķiras pats;
Man garām vizot un mizdzot
Rit tavas laimes rats.
Tik vienkārša un dzidra
Tev dvēsle laimīgā -
Man tūkstoškārt slāņotā, tumšā
Slīkst savā smagumā.
Un tomēr šķiet man, ka tevi
Sen, sen es pazinis,
Kaut pirmo reizi šodien
Es tevi redzējis.
SMARŠAINAIS SAPNIS
Kā sīciņais tītiņa ziediņš
Man rokās vīst!
Kā smalkā smarša ātri
No laupsnītēm klīst!
Es citus smaršīgus ziedus
Daudz plūkšu vēl;
Man bijušā ziediņa paliks
Kā sapņa žēl.
Cik eju garām, kur miniņš
Pie sienas sprausts, -
Viens laimīgs brīdis nāk prāta,
Sapņainām smaršām austs.
VIENU DIENU
«Es drīkstu īsu brītiņu pie tevis būt?»
Iz kādas vēstules
Vienu dienu es nēsāju acīs
Daiļdaiļu ainu, -
Kur viņa gaisa? Kas man to sacīs?
Kas viņu ņēma? Kam došu vainu? -
Vienu dienu - -
Kur vien es vēros - pļavās un ezeros,
Birzēs un druvās - viņā vien skatījos
Vienu dienu.
Daiļdaiļā aina nau gaisusl pasaulē,
No liktens glābās tā dziļi man dvēselē
Uz mūža dienu.
NABAGA TAURENĪTS
Manu nabaga taurenīt:
Uz spārniņiem guļ tevim rasa, -
Rasa tev actiņās spīd
Šo aukstu rīt'.
Smagi nolaisti spārniņi slīkst:
Kas daudz pēc tevis ko prasa?
Tev sīkā sirsniņa tvīkst;
Tava vasara nīkst.
Ko zeltā un ugunīs tērpies?
Vai tevi redz -
Tās zilās acis?
Uz spārniņiem guļ tevim rasa
Un krāsas sedz.
Kas daudz pēc tevis ko prasa!
Velti tev bij tā tērpties.
Tev spārniņi trīs, -
Nāc atpakaļ drīz,
Nāc rudens tīmekļos vērpties!
Vistumšākā kaktiņā krīti -
Šai sirdī, nabaga taurenīti!
- Kas daudz pēc mums ko prasa!
LĪDZI SOĻI
Tu ūdens šūpolītī augi,
Man kāra vēja kariņas;
Kopš pašas ašas bērnības
Mums soļi līdzi līgojas, -
Mēs būsim draugi.
SPULGS
Tu tagad mīli mani, -
Es zinu, par ko:
Tu toreiz aizvēries mani
Kā vienīgo;
No visas radības, visas,
Kas mīlē tevi,
Man vien ne mirdziņas,
Ne gaismiņas devi.
Tu esi parādā man
Par bijušo;
Tu tagad mīli gan -
Es zinu, par ko.
ATSPULGS
Es vēl ko labu zinu,
- Vai pasacīt?
Vai gribi, lai to minu,
Tu mīlvārdīt?
Es vienīgais nojautu tevi
Kā dvēseli;
Tu viņu skatīt devi
Kā spoguli.
Tev esmu parādā es
Par nākamo;
Tev būšu mīlams es -
Es zinu, par ko.
AR ZIŅU
Es daru to ar ziņu, -
Es rozi projām palaižu,
Tik dzeloni es paturu
Un saldās smaršas miņu.
Drīz roze rokā sabirtu,
Dzels dzelons ilgi atmiņu, -
Es daru to ar ziņu.
Tik reizi tevi skūpstīju,
Ko prasi ilgu saldību?
Es daru to ar ziņu.
NO PAŠA RĪTA
Mazmazu prieciņu
Šorīt gaidīju.
Kopš vakar vakara
Caur nakti tas mani vadīja.
Kad miegā man aizmirsās jauda,
Tas sapņus no sudraba auda
Līdz pašai, pašai gaismai no rīta -
- Tad prieks bij aizmirsis,
Ko vakar solījis,
Un mana diena vīta
No paša rīta.
GAIDĪTĀ VĒSTULE
Tik ilgi gaidīju to vēstuli -
Nu viņa ir.
Nu karstām rokām vieglās lapas šķirstu,
Acs pēkšņi tumst un burtus neizšķir.
Man bail, ka sīko burtu vārdiņi
Kā dedzis papīrs pirkstos nesabirstu.
Kā dedzis karsti pirksti tura vēstuli -
To dara sirds.
Tik vēsas lapiņas, tik zili baltas,
- Nu - kad i vārdi zili balti mirdz?
- Kad ledus adatburti dvēseli - -?
Man bail, man bail - top karstās rokas saltas.
ROZĪTE
Meitenes dziesma
Man rozes skaistu skaistas -
Ak, skaistas!
Viss dārziņš ziedos laistās -
Viss laistās,
Tā vien tik laistās, laistās!
Aug nezāles gar sētu -
Gar sētu.
Kas viņas vairīt spētu -
Kas spētu?
Kas vien tik spētu, spētu -
Tam pašu dārza rotu -
Jā, rotu!
To dzīvo rozi dotu -
Es dotu,
Es pati sevi pašu dotu.
FIAMMETTA
Es saku sev: tu nezini,
Ne tava vaina;
Bet, cik vien prāts grib mierināt,
Sirds visu gaina.
Kad tavas acis pirmoreiz
Uz mani krita,
Es jutu, ka man karsti kāds
Pret sirdi sita.
Man sirds no viņa sitiena
Sāp vienās sāpēs;
Vēl tagad lūpas kalst vienmēr
Kā lielās slāpēs.
Reiz saulgozī mēs, meitenes,
Tik aplam skrējām,
Ka karstumu ne atdzesēt,
Ne atdzert spējām.
Ak, kā tad dzēru ūdeni
Tik brīnum saldu!
Kā atkal nu no aizgūtēm
Lai slāpes valdu?
Tu tomēr esi vainīgais,
Kaut nau tev vainas, -
Vai sirds un visi prāti tā
No sevis mainās?
Es, klusā, lēnā meitiņa,
Kā izmainīta, -
Ko tieku nu kā uguns šalts
No vēja dzīta?
Es gribu tevi uzskatīt,
Tev nebūs biedēt!
Ko uguns dedzina, to spēj
Tik uguns dziedēt.
Cik brīnum salda laime ir,
Kā bērnu dienas!
Pie laimes cieši nelaime
Kā tīņa sienas.
Tu neproti, kas noticis;
Tev acis smejas, -
Kad man viss asins piepeši
Uz sirdi lejas.
Es ilgāk vairs tā nespēju,
Es neizturu:
Jo pūlos dzēst, jo uzpūšu
Tik ugunskuru.
Nu, kādu galu tas var ņemt?
Vai būs tik labi?
Kad nu - kad postā aizejam
Uzreiz mēs abi?
PUISĪTIS AR SPĪDULI
Pa apēnoto papuvi
Slīd saules stari steidzīgi, -
Skrien sīkiem solīšiem puisītis:
«Es gūšu tevi, tu spīdulis -
Gaidi tik vien!»
Daudz gadu gāja, bet puisītis skrien
Pēc spīduļa vien, pēc spīduļa vien;
Drīz acīs, drīz galvā tam mirdzēja,
Līdz beidzot sirdī to ieslēdza -
Gaidi nu vien!
VĒL GADĀ AGRI BIJA
Vēl gadā agri bija,
Ne sniegi kusuši,
Ne plaukuši pumpuri,
Ne lietus vēl lija.
Mēs laukā agri gājām
Divi vien divati,
Rokas rokās slēguši;
Mēs vēlu nācām uz mājām.
Tu mājās logu vēri:
Lūk! sniegi bij kusuši,
Lietiņi lijuši,
Visapkārt pumpuri!
- Vai, mīļā, tu tos agriņiem bēri?
SMIEKLU DADŽI
Aizķērās aiz maniem smiekliem
Tavas brūnās matu sprogas -
Ko tev viņas ārā zogas
No tās zīda aizsedziņas?
Nu tu netiec vaira vaļā;
Labāk met un smiekliem ļaujies!
Lai tu kā ar dusmām raujies -
Atrausies, - aiz žēlām beigsies.
BEZ SOĻU DEJA
Ko maniem lokiem
Tu nāci tuvu?
Es tevi guvu
Un velku līdz -
Pa priekiem, zeltiem,
Pa slēžu pļavām,
Pa kalnu gravām,
Kur galva reibst.
Kur beidzas ceļi,
Kur drupo pēdas,
Kur nau kur sēdas;
Tev jāklīst līdz.
Man rokas stipras,
Nāc, dejā laidies!
Cik vien tu baidies,
Svars zemē vilks.
PĻĀVĒJA DIENDUSA
Mans zelta saules stariņš!
Tu sirdī manim spīdi
Ikkatru brīdi,
Ikkatru mīļu brīdi.
Kā mīkstām lapām zariņš
Tu vaigus manim glaudi,
Tev zīda audi,
Ap pirkstiem zīda audi.
Kas kait man negulēt zālē?
Man divas saulītes mirdz -
Tā viena debess tālē,
Tā otra - tava sirds.
DRAUDZENE UN DRAUGS
D r a u d z e n e
Aiz logiem gari lieti līst,
Pie miglām miglas sienas;
Mans skats vairs gaismas nepazīst,
Gar māju bālas ēnas klīst,
Tās ēnas - manas dienas.
Mans tālais draugs, jel atsaucies,
Aiz kādiem kalniem mīti?
Vai tur, kur vakars aizlaidies
Pie saules nakti pieglausties
Ar savu rožu vīti?
D r a u g s
- Ak, sirds! tur nau mans miteklis,
Tur mīt tik manas miesas.
Mans prāts pie tevis palicis,
Tām ēnām līdzi klaidojis
Kā bērns bez savas tiesas.
SIMTS VĒLĒJUMI
Simts vēlējumi katru dien'
Nāk, zūd un ceļas citi;
Bet sirds uz tevi gaida vien,
Aizvien, aizvien,
Kā gaida zieds uz biti.
TĀ LAIME
Tai laimei vārdu nau.
Tik viņas lūpas lēni smaida;
Tik acis ver pusplakstiņos
Un māsu sauli nākam gaida
Tur kalnājos.
TAVAS ACIS
Faihillai
Tavas acis ir tik dzirkstis,
Iedegtas no aukstas uguns, -
Lūk, un viņās spoguļojas
Saule, mēnesis un zvaigznes,
Faihilla.
Tavas acis ir tik lāsas,
Ielietas no dzīva ūdens, -
Lūk, un viņās spoguļojas
Rīta rasa, strauts un jūra,
Faihilla.
Tava dvēsle ir tik dvaša,
Iedvesta no saldas mīlas, -
Lūk, un viņa ietver sevī
Saules, pasaules un mani,
Faihilla.
LAIPNĀ LIESMA
Pa mēness naktīm domāju uz tevi,
Kad svētās meitas lēni sienās vērpj,
Kad tumsas rokas dabu sērās tērpj
Un dabas sērās aizmirstu pats sevi.
Es skaļā dienā kaunos tev to teikt;
Tik dziļās jūtās slēpju, ko man devi,
To lielo mīlu, kas spēj visu veikt,
Kas staro neprasot no laipnās liesmas,
No kuras mēness spīd un manas dziesmas.
JAUTĀTĀJA MEITENE
Teic, mīļais, mans mīļais,
Kur tu tik raibus vārdus ņēmi?
- Es ļaužu drūzmā ilgi skatījos.
Kur tu tik spožus vārdus ņēmi?
- Es saules mirgā ilgi skatījos.
Kur tu tik lielus vārdus ņēmi?
- Es jūras tālē ilgi skatījos.
Mīļais,
Kur tu tik klusus vārdus ņēmi?
- Es savā dvēslē ilgi skatījos.
Kur tu tik mīļus vārdus ņēmi?
- Es tavās acīs ilgi skatījos.
Kur tu tik dziļus vārdus ņēmi?
- Es nāves klēpī ilgi skatījos.
Mīļais, ak, mīļais - -
CEĻA BIEDRE
Dzer drusku ūdens, cik ar roku smeļu;
Tev izžuvusi sirds šo garo ceļu,
Bet pašai rociņa tev smelt par mazu.
PIE LOGA
Skat, ceļu, rudens izbrauktu,
Tais dziļās sliedēs nozūd rumbas!
«Kur? Kur?»
Dod pirkstiņu, to skūpstīšu,
Ar to to ceļu rādīšu -
«Nu, kur?»
Ak, tas nau ceļš, ko domāju, -
Ar šo, šo mazo pirkstiņu
Tu pierē vilki man tās grumbas,
Skat, kur!
SAULE UZ ROKĀM
Uz tavām rokām atkal saule silst.
Es ņemu tās; man acis asrām pilst:
«Ak, mīļā saulīt, glāsti viņas, glāsti!
Lai gludas top, lai skarbums dilst:
Tie dziļi ierakstītie liktens stāsti.»
BĀRĀ KLINTS
Par strauju mana mīla ir
Un pārāk dziļi saknēs rokas;
No dzīves raujošs gāznis šķir,
Jo plūst, jo krastus pleš, jo lokās.
Tu viena spēji plūdus ciest
Un bārā klints tur krasta malā,
Bet plūsma plūst un briesma briest,
Mūs visus aizraus līdzi galā.
MŪŽĪBAS KĪĻA
Pēdējo devu es tevim,
Kas bij man no bērnības dienām:
Vientuļais dziļuma prieks,
Ziemcietis dzīvības dīgsts;
Sargā šo mūžības ķīlu,
Ded augošu atpakaļ abiem, -
Kurais reiz paliksim viens,
Lai jel to iespējam nest.
Sauc vētras taure laukā dziņudusmas,
Gaiss jaucas zaļš, plūkst ozolvaiņaglapas,
- Hej, ritu, vidū ritu.
APAĻŠ CILVĒKS
Es raudājis esmu
Un esmu smējies,
Mans dusmības kauss
Ir pāri lējies;
Es vaidējis esmu,
Kad ievainots bijis,
Un ārdījies atkal,
Kad sāpums bij dzijis;
Es izmisis kliedzis,
Es lādējies, bāries,
Bet zinājis allaž:
Ka nelabums pāries.
Pilns cilvēku jūtām
Mans dvēseles klēpis,
Nekā saviem mīļiem
Es neesmu slēpis.
Es mīlējis karstāk,
Kaut karsti ar nīdis,
Aizvien mani aizrāvis
Lieluma brīdis.
Bet cilvēkus mūžam
Tik mīlējis esmu,
Mans ienaids tik dedzis
Pret zvērības dvesmu.
MANI IENAIDNIEKI
Mani ienaidnieki nava
Tie, kas mani uzvarēs.
Mani uzvarēt, tā slava
Manai draudzei piederēs, -
Tā vēl tāļāk aiziet spēs.
MANI DRAUGI
Mani vistuvākie draugi
Ir vistāļākie jaunie augi;
Vēl nepiedzimušie dzimumi
No visiem man īstākie radnieki.
Še jūtu tikai svešu dvesmu,
Es nezinu, kur mājās esmu.
LABĀKĀ SKOLA
Vislabāk mācot dzīves skola, -
Un kāda ir tā mācība?
- Neviena diena netura,
Ko otrai sola.
DEVĒJAM
Lai katris stāv uz sevis
Un pats par sevi zin, -
Nekā tu neesi devis,
Kad ņēmējs tevi min.
NEMĪĻOTAIS
Ko tu, nemīļotais,
Sēdies līdzi laimīgajiem ļaudīm?
Tāļāk projām aizcel
Savu solīti uz ēnas pusi.
Nestāv' logam priekšā!
Lai tie saulītē var izgozēties,
Lai var spoži mirdzēt:
Zelts un dimants krūtīs, vaigos smiekli.
Savu elpu aiztur'!
Vaidu elpa dara gaisu smagu.
Dzidri, viegli jāskan
Gaviļbalsu sudrabpulkstenīšiem.
TĪRELĪ ATSTĀTAIS
Jā, viens es esmu palicis, -
Jums jau to neesmu sūdzējis;
Labāk būt vienam uz laiku laikiem,
Ne līdzi ar jums pa dubļiem un tvaikiem.
Es iešu viens, es esmu vīrs,
Mans ceļš ir skaidris, mans slieksnis tīrs,
AKTEONS
Dēļ ikdienas tu žēlojies?
To aplabinot, zemojies?
- Tā tevi tomēr nīdīs.
Ej pilnā stāvā izcēlies,
Cik esi liels, tik izrādies
Un klusē, kad tie rīdīs.
PATS
P a t s p a l ī g s
Ko dari, to dari pats,
Lai palīga nelūdz tavs skats:
Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, -
Nespēs, tad sevi par darboni sauks.
*
P a t s ž ē l o t ā j s
Ir tev sāpes, tad ciet;
Nevajga žēloties iet:
Žēlotājs ņes tev vēl otru ļaunu,
Klāt pie tavām sāpēm vēl kaunu.
*
P a t s z i n ā t ā j s
Zini, kas tev apkārt ir,
Zini, kas no apkārtnes šķir;
No viņas tavi spēki nāk,
Caur tavu gribu darboties sāk.
*
P a t s v ē r o t ā j s
Vēro, ko vari,
Tādu darbu dari;
Vēro, kas esi,
Tādu labu nesi.
*
P a t s v a d ī t ā j s
Kā sevi darbā radi,
Tā turi pats;
Sevi un darbu vadi
Kā vietā liktais rats.
GAR JŪRAS SMILTĪM
Neviena nau tev vajdzīga,
Tev vienam gaita jāvada.
Saule staigā pa debesīm,
Vējš jūrai pāri šalc notulīm,
Vējš smiltis - ļaudis putina,
Tev vienam gaita jāvada.
GAR JŪRAS ŠALKĀM
Kur palicis viss? - Es nezinu,
Es daudz pēc visa neprasu.
Vai bijis ir? - Es atceros,
Ko atmiņās lai rakņājos?
Kas ir? Kas būs? - Ko prasāt man? -
Bez gala šalkās jūra skan.
GAR JŪRAS NAKTĪM
Ne izskaidrot, ne atvainot,
Ne mierināt, ne ņemt, ne dot:
Viss nevajdzīgs, viss vienaldzīgs -
Kurš sevi zin, tas atturīgs.
Ne viena vārda neteica,
Gar jūras naktīm aizgāja.
BALSS UN ATBALSS
Kur ir tev tava dziļā mīla?
Vīla.
Kur viss, kas bij tev dārgs un svēts?
Tika lēts.
Kur tavi dārzi ar ziedošo daili?
Stāv kaili.
Kur tavi uguns un tērauda dēli?
Nokauti tēli.
Pār visu pārgāja laika rats -
Bet es paliku pats.
Rats visu drupās un putekļos mala -
Es celšu no gala.
DARBS UN PRIEKS
Esi uzvarējis - priecājies:
Brīvu ceļu lauzīs sev tavs darbs.
Esi pazaudējis - priecājies:
Krūtīs atkritis, tev briedīs darbs.
Ir viss pelēks apkārt - priecājies:
Spoži sarkans sirdī degs tavs darbs.
Esi mīlu radis - priecājies:
Gaišāk iesilsies un sildīs darbs.
Esi naidu radis - priecājies:
Ciešāk sevi apzinās tavs darbs.
Ej kā iedams, būdams - priecājies:
Vienā kustībā tu pats tas darbs.
DZĪVĀ DZĪVE
En ago venko nia.
Droši meties ļaužu drūzmā,
Darbojies un cīnies plūsmā!
Grūd un dzen, un topi dzīts,
Dzīvā dzīvē apgrozīts!
Vienatnē dzer īsu spirdzi,
Tad ej atkal drūzmā mirdzi!
Dzīvi nevar šauri slēgt,
Var no tās tik nāvē bēgt.
SASISTAIS TRAUKS
Jūs prasāt man, kur spēku gūst?
Iekš jums tas stāv, iekš jums tas lūst.
Jūs paši sasituši trauku, -
Kā izliets ūdens dzīve plūst,
Tik slapina, ne veldzē lauku
Un karstās smiltīs aši žūst.
Ko prasāt nu: «Kur spēku gūst?»
Kad trauks jums dūst.
AIZŅĒMĒJI
Jūs gribat spēku aizņemties
No vispārības spēka.
Vai zināt, kur tas sakrājies?
- No vienbūtnēm ir cēlusies,
No jums, no sīkā spēka,
Tā lielā ēka.
JAUNAJAM DRAUGAM
No saviem darbiem necer' sev nenieka;
Būs darbiem augļi - tauta sev tos ņems;
Tev grūtā brīdī tik vien būs tā prieka,
Cik apziņa un atmiņa tev lems.
Kad tu ar tādu algu mierā esi,
Tad sniedz man roku! iesim kopā, draugs,
Tik atdod tur, ko mīļu sirdī nesi:
Tik izrauj to, kas bij tavs acu raugs, -
Nu esi gluži brīvs, nu spēks tev augs.
DIMANTS
Cik skaisti dimants pirkstā mirdz!
Tas dimants izdzisusi oglesgaile,
Kas nesakāmi karsti kaitusi.
Vēl skaistāka tā cietā, skaidrā daile,
Tā, kas līdz galam visu cietusi,
Tā tava sirds.
PROLETS - ATLANTS
runā:
Tik vien tu vēl man esi atstājusi
Kā savas sāpes. Tās man vajga nest,
Vēl garus gadus caurām krūtīm dvest,
Līdz liktens māte sacīs: ej nu, dusi!
Tu zinot atradi visstiprās saites,
Aiz tām tu vari mani līdzi vest;
Es iešu elšot, plecos tavas kaites.
Jo kur tev vēl tik stipri pleci būs,
Kas lieksies taisni, kad tiem virsū grūs?
JAUTĀJUMS
Vairāk par cilvēkiem pašiem
Es cilvēci mīlējis esmu;
Viņai man likās aizvien
Lielāks un vienīgais svars.
Cilvēki maksāja man
Ar to pašu: tie gāja man garām,
Kodols tiem likās mans darbs,
Atmesta čaumala - es.
Tagad nu žēlabas sūdzas:
«Vai abi jūs nebijāt maldā?
Darbniekos veidojas darbs,
Cilvēkos cilvēce aug.»
Iet mūžam līdzi dūjas smeldzesbalss,
Bālzila jūra, ērkšu vaiņags dūrējs,
- Es ritu, līdzi ritu.
DIENAS ALLAŽĪBA
Pār tevi dienas allažība
Kā upe lēni aizrit pāri;
Zied krastā puķes, lido spāri -
Tu lēni peldi līdz bez vaļas.
Tu lēni peldi līdz bez vaļas, -
Drīz ūdenspuķēm mīļi smaidi,
Drīz spāriem pakaļ skatus raidi
Uz tāļām saules debesīm.
Uz tāļām saules debesīm
Velk tevi mūžam saldas ilgas:
Vējš smiedams zemē loka smilgas,
Un tevi loka ūdens viļņi.
Un tevi loka ūdens viļņi:
Ceļ tevi baltā kraujas galā,
Griež mutulī, tad izsviež malā,
Bet paši smejot aizrit garām.
Bet paši smejot aizrit garām.
Tur zilā līdzenuma tālē;
Tu paliec viens, un apkārt bālē
Tik tukša, sausa, balta smilts.
Tik tukša, sausa, balta smilts, -
Un augšā zila debess staro;
Turp tavas būtnes dvaša garo
No tukšas, sausas, baltās smilts.
ZEM CIPRESES
Ciprese stāv saulei priekšā,
Augsti rokas sacēlusi, -
Es no vēsās ēnas metu
Akmentiņus ezerā.
Dzelteni ar sārtām švītrām,
Caurspīdīgi, marmorbalti,
Sānos kristālīši mirgo,
Sitot ugunsdzirkstes lec.
Ezers koši zaļš un zilgans
- Safīrbļoda klinšu malām -
Zelta rasa gaisā sprēgā,
Akmentiņiem iekrītot.
Zaļais virsus sudrablokus
Simtiem liec ap akmentiņiem,
Tāli līdz pat ūdens galam
Ilgi ezers viļņus vīj.
Sudrabloki lēni izgaist,
Safīrlīmens gludi vizo:
Visi raibie, marmorbaltie
Dzidrā ezerdzelmē grimst.
Stikla dzidrā zaļā dzelmē
Mūža miers, un miņa pazūd;
Līdzi acis aizmirsdamās
Dzidrā ezerdzelmē grimst.
SAUSĀ PRIEDE
Doma iet un atkal
Atnāk atpakaļ:
Sausā priedē dzenis
Vienmēr kaļ un kaļ.
Doma netiek tāļāk,
Vienās sāpēs gauž:
Sausā priedē ķirmis
Vienmēr grauž un grauž.
Domas smalkie audi
Apraujoties irst:
Sausā priedē skujas
Vienmēr birst un birst.
ZĀĻU STIEBRI RĪTĀ
Zāļu stiebri nebriboši
Kust, norīta vēja liekti, -
Sapņu pilna, negriboša
Sirds vēl izvairās no sāpēm.
Zāļu stiebri atmozdamies
Atlokās pret rīta vēju, -
Sirds, ak, kā tu atlocīsies?
Tevi zemē nolieks sāpes.
NETAISNĪBA
Man netaisnība darīta
Sen, sen, kad bij vēl bērnība;
To visa dzīve nespēja -
Nespēja
Par labu vērst.
Tik vienu turu cerību,
Ka līdz ar dzīves aizeju
Reiz liktens laidīs taisnību -
Taisnību
Pie manis sērst.
JAUNĀS MĀSAS
Man sirdī atkal viešas senās sāpes,
Kas manu jaunību bij kopušas, -
Tās dvēsles kaltētājas, sausās slāpes
Pēc vēsās, veldzējošās mūžības.
Sirdsmājās viņas man vēl jūtas svešas.
Vēl jaunās māsas baigi noskatās;
Bet viņu dvāsma sirdij pāri plešas,
Es sirdij neliedzu, man nau ko bēgt,
Lai lemts man vērsties vēl vai loku slēgt.
GENOVEVA
Ak, tādai vajadzētu būt,
Pie kuras dzenāts stirnas bērns
Sev miera tversmi spētu gūt!
Jā, tādai vajadzētu būt.
Tā ir, tā ir! sirds trīsās jūt.
- Nē, tādas nau, tu stirnas bērns,
Tik tavās ilgās tā var būt.
Ak, tādai vajga, vajga būt!
SAUJIŅA ZIEDU
L i e p u ē n a
Kur liepu lapu ēna?
Ar ilgām sirds uz viņu iedomājas,
Uz sapņu pavēni priekš klusā zēna.
*
Z i e d u z v a n i ņ š
Zils ziedu zvaniņš!
Kad zilu ausmiņu tu iezvani,
Tad basām kājām skrien uz pļavu ganiņš.
*
K ļ a v a
Klāj platas lapas kļava!
Tur zelta burtiem saule prieku raksta,
Tur ganam dusa, bitēm ziedos drava.
*
S ā r t i e z i e d i
Jūs, sārtie ziedi!
Man esat mīlassapņu dzīvās ainas,
Kas burvjukrāsās plaukst un vizot mainās.
*
Ķ i r s i s z i e d o s
Stāv ķirsis pilnos ziedos:
Tu skaistā puķe baltā maigumā,
Tu stiprais koks, kas iztur vētras biedos!
*
R u d e n s d ā r z s
Mans rudens dārzs:
Tev agri pārgājusi pirmā salna;
Kā aprāts bērns tu stāvi sērs un bārs.
*
R ū t a
Rūta, zaļā rūta!
Kā mana tauta nenīkstoši zaļa,
Kaut gaita ir tev zemīga un grūta.
*
O z o l a z a r s
Svaigs ozola zars!
Tev vienam klājas puškot varoņkapus;
Tur guļ tev līdzīgs mūsu spēks un spars.
*
Z i e m c i e t i s
Viens zaļums ziemu cieta:
Cik salam varas, cauri baudījis,
Ceļ dzīves karogu uz zaļa dzieta.
*
V i z b u l ī t e
Vai, zaļo vizbulīti!
Vēl sniegs, jau ilgas tevi ziedēt dzen,
- Par pirmo ziedoņupuri tu krīti.
*
V ī t e ņ u v i j a
Vīteņu vija:
Tu senām drupām zaļu segu aud,
Ar skaistumu sedz visu, kas reiz bija.
AR LAIKU
Ar laiku visas sāpes rimst -
Bet stājies vien, tās atkal klimst,
Tik ieklausies.
Ar laiku visas vātis dzīst -
Bet mūžam lauzīts stādiņš vīst,
Tik ieskaties.
Ar laiku visas sirdis klust -
Kad zudis viss, kas var vēl zust,
Tik iejūties.
SIRDS KAPI
Neviena sāpe neizzūd:
Sirds kapos visas viņas trūd
Līdz galam.
No pašas pirmās bērnības
Tur apbedot tās glabātas
Līdz galam.
Ik brīdi sirds no viņām cieš,
Kā smaga nasta viņas spiež
Līdz galam.
Tik tukšas atmiņas tās šķiet,
Bet straujo sirdi spēj tās siet
Līdz galam.
KATRA SĀPE
Nejaukņa ir katra sāpe,
Jo ir katra pārestība.
Nez cik daiļi skumdinošas
Tikai gļēvos samierina:
Tiem tās paliek, kas tām tic.
Neskaņa ir katra sāpe,
Aizrāda kā griezīgs kliedziens,
Kur top saukums darīts dzīvei.
Mieru ne, nekad, - bet meklēt
Sakni saukumam un lauzt!
Nespēja ir katra sāpe;
Vienam nepanest un neveikt.
Tikai savas sāpes sviežot
Visu sāpju lielā jūrā,
Izaugs spēja nest un veikt.
SĀPJU JŪRA
Ar saviem sīkiem sirdsēstiem
Es eju gar lielo jūru;
Tās dziesmu ar vaidiem un atvaidiem
Es dzirdu sūru, tik sūru,
To sāpju jūru.
Jo sirds tai klausās, ieklausās,
Jo mani sirdsēsti raucas,
Un lielākas sāpes pamostas,
Ar vaidiem un atvaidiem jaucas,
Ar sāpju jūru.
Tai līdzi raud un līdzi gauž:
Tās sāpes mums visiem ir vienas,
Ko mazs, ko liels, ko slēpj vai pauž
Ik naktis un ik dienas,
To sāpju jūru.
No mazajām sāpēm es pagurtu,
Ne stundu nepanestu,
Ja savu sāpju lielumu
Man jūra neiedvestu,
Tā lielā sāpju jūra.
PIE VAKARA UPES
Kā sīkas vilnīšu šalkas
Pār upi pāri trīs,
Tev lūpiņās nodreb smalkas
Skumjas un nozūd drīz,
Un nozūd drīz.
Tu atkal lēni smaidi,
Tik skats ir dziļš un sērs;
Tik dziļi kur dvēslē tu gaidi,
Kad atslābs pilnais mērs,
Pārpilnais mērs.
Mērs neatslābs, tu zini,
Līdz asaru tev tiks,
Līdz sirdi, ko ilgās tini,
Uz galā mieru liks,
Uz mieru liks.
Lūk, sīkās vilnīšu šalkas,
Kas upei pāri trīs,
Uz nakti top smalkas jo smalkas.
Drīz lēni nozudīs,
Nozudīs.
MĪĻI VĀRDI
Vai mies' un dvēsli dotu,
Kaut varētu vien spēt, -
Ak, ko visvairāk mīli,
Tam nevar palīdzēt!
Sirds sadeg vēlējumā:
Kā skriet un būt, un grābt, -
Ar vītušām rokām jāstāv,
Jo rokas nespēj glābt.
Kā mīlas ugunsdvašu
Tev smagā sirdī dvest?
Kā vēlējumu vējiem
Uz laimes salu nest?
Ak, mīļi vārdi nespēj
Tās sāpju sūces tvert,
Ne vējš spēj kalnus aiznest,
Ne uguns upi dzert.
NEJAUŠS BRĪTIŅŠ
Pie saules karājos ar tūkstots saitēm -
Bet, ak, cik sīciņas tās saites ir!
Un es cik smags ar savām sāpju kaitēm.
No visām saitēm
Īss nejaušs brītiņš mani pēkšņi šķir.
GAUSAIS ASUMS
Šīs klusās sāpes manas pēdējās.
Pēc tām es nejutīšu vairs nevienas.
Bet viņas manas acis neatstās
Un manu sirdi turēs visas dienas.
Šī ugunsgruzde mana pēdējā,
Šī sērā dūjas balss, kas nezin mienas,
Šīs mūžadūņas jūras dziļumā.
Un lēns ir zemesdienu laimes dilums
Un ērkšķu vaiņags gausā asumā,
Un garā vakarā stāv bālais zilums.
Kluss mūžam gaida šausmās ķirmjatikšis;
Tumšzilā bedrē čūsku vaiņags vījas,
- Es ritu, pretī ritu.
KRĒSLAS LAICIŅŠ
Jau agri vakaroja,
Jo lietus taisījās;
Man vienam krēslas laiciņš
Cik lēni aizvilkās.
Sāk lielām lāsēm lietus
Uz nama jumu līt,
Tā viena pakaļ otrai
Uz sirdi sāpes krīt.
Man nebij laika bijis
Pie viņām piedomāt,
Bij visi spēki jāliek
Pie lielā darba klāt.
No senām, tāļām dienām
Tās kādas miņas min
Par ciešanām un ilgām,
Ko tikai krēsla zin;
Ko dienā darbi atstumj,
Ko nakti aizklāj miegs,
Tām klausās krēslas laiciņš,
Kas pats tik kluss un liegs.
No mūžiem un uz mūžiem
Tas diegus diegos diedz,
Ka smalkās, stiprās dzijas
Līdz pašam galam sniedz.
Nu arī tas ir pāri,
Ko bij tik ilgi ciest,
Jau nakts pie gultas stājas,
Kā skaliņš diena dziest.
AGRĪNS NĀCĒJS
Nu nāk tas agrāk vēl,
Nekā es baidījos, -
Ak, man to dienu žēl,
Tās aiziet aumaļos.
Tik mazu brīdi vien
Būtu vēl kavējies, -
Steidzos jau tā kas dien
Gluži kā aizelsies.
Nu tomēr agrāk viss beigts,
Nekā es baidījos, -
Kas nu vairs glābts, kas steigts
Tais nedaudzos brītiņos?
Nemulsti vien, mans prāts,
Negaudies, mīļā sirds,
Tā jau miglām viss klāts,
Nespodrā pakrēslā mirdz.
Vēl kalni priekšā ko dīkt,
Laika nau atlaisties,
Laika nau rokām slīkt,
Ātrāk, ātrāk un neskaties!
ROTAĻA
Viena nāca, otra gāja,
Viena laida, cita māja,
Vidu, vidu, vidu!
Nau vēl tverta sniegtā roka,
Jau tu līgo līdz iekš loka,
Vidu, vidu, vi!
Vaļā, vaļā, rotā dienas,
Šurpu turpu, irst un sienas,
Vidu, vidu, vidu!
Irst un palaiž tevi rokas,
Tāļāk sienas, tāļāk lokās,
Vidu, vidu, vienas,
Vidu, vidu, vi!
SAULES KRĒSLIS
Trīs stari no rietošas saules nāk:
Viens zelts, viens zaļš, viens sarkans.
Tas zaļais ir varš,
Tas sarkanais karš,
Bet vidū saules krēslis ir celts, -
Tas skaidris zelts;
Bez stara no lejas augšā nāk
Melna un vienkopus nakts,
- Un sarkans un zaļš, un zelts,
Un krēslis, kas saulei bij celts,
Iegrimst iekš nakts.
NORIMIS ZARS
Sirds lēni noklanās kā zars,
No kura putniņš projām laidās, -
Uz beigām stājas sevī gars
Un paliek nenoteiktās gaidās.
Uz ko?
Kas zin, uz ko?
Es tikai redzu, vakaro.
IENĀCIES ĀBOLS
Pilns ābols piebriedis - jau rit
No zaļa zara zemē krīt,
Jau rīt.
Ir dienām saulē sildījies,
Ir sulu sulas atdzēries,
Ir atdzēries.
Jau sveras lejā smags un grūts,
Rīt atrausies no dzīves krūts,
No dzīves krūts.
ČIR
Jau lapas dzeltējaumā iet;
Viens putniņš zara galā dzied:
Čir, čir, - čir, čir!
Es skrēju visu vasaru,
Es jaunos visus izvedu -
Čir, čir, - čir, čir!
Jau saule dziļi miglās brien,
Lai paši nu pēc saules skrien -
Čir, čir, - čir, čirl
Jauns ziedons visus kopā vāks,
Viens vienīgs putniņš nepārnāks -
Čir!
PIETA
Es savām sāpēm sedzu puķes pāri,
Ar zariem klāju, zāļu vijumiem,
Ar pušķiem, ko es saplūcu pa āri;
Ar lauru lapām, cipresvaiņagiem.
Tā naidniekus un dzīvi allaž vīlu:
Jo dziļa vāts, jo sārti ziedi virdz;
Tie gaišām krāsā priecē tos, ko mīlu.
Kad reiz uz krūts man melna. astra mirdz,
Tad segta dziļākā no vātīm - sirds.
VIJOLNIEKS UN MIŅA
Es esmu tā stīga,
Kas tavā vijolē klust,
Kas rauta nu karas nevarīga.
Tu spēji to vēl spēlējot just:
Kad skaņas augsti stīgās ceļas,
Pret rauto tās šķeļas.
Es esmu tā skaņa,
Kas tavā vijolē raud;
Es esmu tā smagā, gausā maņa,
Ko tava sirds tev negribot jaud.
Kad prieks nāk cilāt tavu krūti,
Vai mani tu jūti?
KRĪTOŠAS ZVAIGZNES
Mazs puķudārziņš ap māju;
Es lēni garām gāju.
Jau rudens bij puķes noplūcis,
Saujiņu astru bij pametis.
Man sena bērnu pasaka
Nejauši prātā ienāca:
Kritušas zvaigznes
Astras esot, -
Tās veroties ilgās,
Lai vējš viņas nesot
Atpakaļ atkal uz debesīm.
Uz viņām no augšas iztālīm
Mazas dvēslītes noskatās lejā
Ar bērnu smiekliņiem nedarbju sejā.
- Tie bērniņi zvaigznes debesīs plūca,
Cik bij tām smaršas un salduma,
No viņām sūca;
Tad izsūktos ziedus mums nosvieda
Iekš nakts un mākoņu atvara,
Iekš vēla rudens tukšuma.
Iet vakaros zemes bērniņi,
Uz debesīm skatās sērīgi:
No debesu tumsas zvaigznītes krīt,
Tās ķerošām rociņām garām slīd -
Bet, lūk, - no rītus! -
Redz tukšos dārzus - to brīnumu! -
Pilnpilnus spīdošu zvaigznīšu
No vietas, no vietas kā piekaisītus!
- Pa nakti zvaigznītes kritušas:
Baltas, raibas, sārtas un zilganas.
Plūc bērniņi smejot un mājās nes
Tās raibās brīnumu zvaigznītes.
Tās, mīļie bērniņi, sargājat,
Tās skaidrā glāzē ieliekat,
Ikrīt ar ūdeni aglaistat!
Tās, bērniņi, mīlējat notulīm -
Tās atpakaļ netiek uz debesīm.
TRĪS NĀVES UN DZĪVE
Iet bargais vakars,
Nāk niknais rīts,
Un vidū viss laiks
Ir naktī tīts.
Iet rudens vēsums,
Nāk ziemas sals,
Un vidū top nospiests
Sāktais gals.
Aiz divām nāvēm
Vēl trešā mīt, -
Kā sēkliņa akā
Dzīve krīt.
Arvien vēl vilks ir atgriezies
Uz alu, kurā cēlies;
Ikkatru dien' tu atminies,
Ko aizmirst vēlies.
Tu kalnos kāp un dziļumos, -
No tiem tu taču bēdzi?
Tu ilgi klausies negaisos,
Kā agrāk mēdzi.
Tu visur sastop sevi vien
Un savu kalnu alu,
Turp iesi palikt vienudien
Uz galu.
NAKTS RASA
Kad tev ir jāaiziet,
Kas ir par to?
Ikkatru dien' jau riet
Un vakaro.
Priekš tevis bijis tā
Un pēcāk būs, -
Tu viens tik vaimanā:
"Ak, viss nu grūs! "
Ne grūs, ne būs nekas,
Tāpat viss ies;
Naktsrasa lāsiņas
Pār tevi lies.
MIERINĀJUMS
Un kad tavs darbs ar paliek nedarīts,
Kad tevi aizrauj nakts, vai nenāks rīts?
Un rītu cits, kas tavu darbu beigs,
Ja vēl ne rīt, tad parīt sākto veiks?
- Ej vien sev mierīgi! Ikviens var iet,
Bez katra iztiks, lai cik liels tas šķiet.
Pie tevis visums sevi nepiesien:
Tu nepieciešams esi - sevim vien.
ČŪSKAS OGAS
Nu asras rit, kas retas un tik rūgtas.
Aug dziļā purvā melnin spožas ogas,
Laiž jestru sulu, dzeļ, no ērkšiem plūktas.
To asru kauns ir, kam tās acīs zogas;
Kur uzrit: - dzeltē vaigs un balo sprogas.
Bet, kurš grib veldzi, - neizspiež ne lūgtas.
DIVI SMIEKLI
Viens mirklis smieklu, kad tu uzveicis,
Pats sevi pārspēdams ar dzīves sparu;
Vēl otris, kad tu ceļā atradis
To būtni, kurā izteikt savu garu.
Un vairāk dzīvei nau, ko tevim dot,
Kaut tu nezin cik ilgi viņu vadi;
Jo beigās atliek tev tik pavīpsnot.
Viss tavs, kas smalks, to lēni nokaus gadi, -
Kas labs tev dzīvam, mantos gara radi.
ŪDENSDAĻA
Jo beigas tomēr ir tik skumjas vien:
Vai seklā dzīve agri izsusēja,
Vai plūda ilgi, augdama ik dien',
Un, krastus laužot, laukus pilnus lēja.
Tā pati dziesma beigās sēri skan:
Bij velti viss no gala un līdz galam,
Un nau, kas līdz nekam, ne tev, ne man.
Mēs izsīkstoša ūdens daļu dalām, -
Mūs pamet deldēt karstumam un salam.
KAD -
Kad mana dzīve būtu
Tik mana vien,
Man viegli būtu nomest
To katru dien';
Man viegli būtu uzcelt
To katru dien', -
Kad mana dzīve būtu
Tik mana vien.
VIŅPUS
Met diena, nakts, un seko rīts -
Kas padarīts, tas padarīts.
Kā izdegusi sūrst vēl krūts,
Tas solis sperts, kas bij tik grūts,
Diezin cik grūts, -
Ka grūtāka ne nāve nau,
Kas tumšos autus tausta jau.
DRUDŽA SAPNIS
Nemierīgs un mocošs bija
Miegs, kas sapnī ievadīja.
Smags un gauss, smags un gauss:
Baigi jutu - nāk no tāles,
Veļas lēni vāļu vāles;
Dobjā duņā noskan auss.
Liels un plats, liels un plats:
Kalna nasta virsū veļas,
Krūtis smagi plok un ceļas,
Plaši veras acu skats.
Valgs un salts, valgs un salts:
Riebīgs kā no kapa varas
Pierei, vaigiem klātu skaras,
Miesām pārskrien drebu šalts.
- Auksts un pretīgs nomods bija,
Kas no sapņa izvadīja.
KŪTRAIS MĀCEKLIS
Tik patīkami sildīties saulē,
Svaigu augli lobīt un ēst;
Pielikt roku un vezumu pacelt;
Dzirdēt sirdi sev krūtīs pukstam:
Gulēt un apziņu turēt, ka dzīvs.
Tā vien, cik tāli atmiņa sniedzas:
Kustēties, ēst un just, un būt,
Kā zālīte augt, kā akmens sūnot.
Tā parasts ik dien' - tev, man un visiem -
- Nu piepeši nebūt nekam!? - Ā, kā?
Tu nesaproti - tas nevar notikti
Vismaz jele mazāko krimslīti ēst.
Nu, nē jel. - Vismazākais just, ka guli;
Neredzēt, salt un mirt, bet manīt!
Nē! - Kā tad nekā vairs? itin nekā?
Tikai, cik citos bijis, tik esi?
Atmiņa tikai, pat dvaša vairs ne?
Pat vairs ne gaisā zūdoši dūmi?
Ko tad tu noziedzies? Kādēļ tas tevim?
Un kā tāds pēkšņums? tāds lēciens? Ko, gals?
Nau lēciens, nau gals, tik dzīves maiņa.
Tu negribi maiņas, tev labi i tā,
Būt mūžam miesām un priekam, un saulei.
- Vai mācīji sevi: kā mūžam būt?
Nu jāmirst, un neesi mācījies mirt,
Tu, kūtrais!
ĪSĀ LAIPA
Es gribu laipu pāri likt
Pār nakti, -
No dienas dienā taisni tikt,
Negantos sapņus nesatikt
Pa nakti.
Mana laipa negrib sniegt
Pār nakti!
Grib dienām tikties liegt,
Neļauj man acis cieti miegt
Pa nakti.
SENA AUKLES DZIESMA
Es šo nakti negulēju,
Visu nakti durvju priekšā
Rokas klēpī sasēdēju,
Vīju, vīju, vēju.
Visu nakti sasēdēju -
Mēness rieta, zvaigznes gāja,
Es neviena neredzēju,
Vīju, vīju, vēju.
Es neviena neredzēju;
Viens es savu smagu sirdi
Klusi krūtis saturēju,
Mūža miegā ieauklēju,
Vīju, vīju, vēju.
Vīju, vīju, vēju.
TĀ DIENA
Moto: Tālas noskaņas
Zilā vakarā.
Saul' un mēness velti iet
Manām acīm garām;
Dienas aug, un dienas riet,
Visas laižu garām;
Nau un nau, es nerodu,
Kur tā viena diena, -
Visu mūžu atdotu,
Būtu tik tā viena.
Kad tā viena diena nāk,
Kurai gala nava,
Viņa jaunu mūžu sāk
Kā tā zaļā pļava.
Uz tās zaļās pļavas bij
Lietus, sniegs ar salu -
Pirms kurš zaļu kroni vij,
Cieš viņš nāves galu.
Tanī dienā nāve riet,
Laiks vairs neiet garām,
Saul' un mēness stāvēs ciet,
Es tik iešu garām.
ATRISUSI LAIVA
Nu nau man vairs nekā, kas mani tura.
No krasta mana laiva vaļā risa,
Tik lēni, viļņu celta, klanās bura.
Man krastā spožā uguntiņa dzisa,
Ne dzirkstes nejūt vairs tais kurtās kvēlēs,
Tik pelnu plēnes paliks tur no visa.
Aiz manis nau, kas ceļa vēju vēlēs,
Kas ilgi vēl pēc laivas skatus raidīs,
Kas minēs vēl jel skarbās svešās mēlēs.
Un manis priekšā nau, kas manis gaidīs.
Vēl tas: nau gals; - i gals. top vienaldzīgs,
Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaigžņu vaiņags,
- Vēl ritu; tāļāk ritu.
VĒLS VIESIS
Visu nakti vēji pūta
Vienā smagā saskaņā:
Viena smaga ilgu jūta
Vilka mani mūžībā.
Visu nakti lietus lija.
Visu nakti klausījos:
Vai tā mana laime bija,
Kas tur elsa tumsumos?
Vai tā mana laime bija,
Nāca mani apraudzīt?
Vai jau manu dienu vīja
Sāka smalko dzīju dzīt?
"Mīļā laime, ko tu stāvi
Nakti laukā elsojat? "
- "Ak, es vedu māsu, nāvi,
- Lai tā spēj tev mieru dot." -
Visu nakti vēji pūta
Nāves smagā saskaņā,
Viena smaga ilgu jūta
Vilka mani dziļumā.
"Mīļā laime: ne tā spēja,
Tāļāk mana gaita iet,
Vēl aiz nāves, nakts un vēja,
Vēl aiz nāves, nakts un vēja,
Vēl aiz saules, kura riet."
LOKĀ
Lokā es atgriežos atkal
Turpat, no kurienes nācu
Sākumā biju es viens,
Tagad nu atkal es viens. -
Tāļumus izgājis esmu
Un dzīvības ūdeni sniedzis:
Dzimtenē veldzēts ik lauks,
Trauks tik man pašam ir tukšs.
Dvēsele mana, tu dziļā,
Pie tevis es nokusis nāku -
Visa man žuvusi sirds,
Gluži es atstāts un viens. -
Dvēsele mana, tu dziļā,
No tevis viss spēks man ir plūdis,
Pildi man sirdi vēlreiz:
Lielākus tāļumus iet.
MELNAIS ŪDENS
Man sveša pasaule šie ļaudis šķiet,
Ko dzīve mutuļos vēl apkārt šķaida;
Put vieglas putas, - ļaudis nāk un iet,
Un aši apsviežas, kurp vējš tos raida.
Šo dienu manu ceļu drūzmā tek;
Es nezinu, kurš ceļš tos rītu gaida,
Tik v i ņ u nau neviens, ko viņi sek.
Bet ceļu galā klusi ūdens veļas,
Spīd zils un melns, un auksts un lēni ceļas.
SIMTI GADI
Man apnikusi viņu vienaldzība,
Man nervi netrīs vairs no viņu naida,
Un viņu vēlā vēsā mīlestība,
Priekš tās man, jā, gandrīz vairs nau ne smaida.
Ko tava dzīve tad vēl ir tik gara?
Nau mana dzīve. Manu mirt nau grūti, -
Es neesmu no koka, ne no vara,
Sen, sen, kopš minos, nāve sūc šo krūti:
Pussimtu gadu mirt man diezgan šķiet,
Es gribu simtus gadus dzīvot iet.
SLEPENS KĀJU ĀVĒJS
Es zinu: slepu sen tu kājas āvi,
Pilns mana gara piezīdies, tu ej;
Tu pats uz sevi tagad stipri stāvi.
Vairs nebēdā par ļaudīm un par nāvi,
No spēka visi panti tevim smej, -
Nu ej!
Mans gars kā bijis pilns, vēl spēku lej.
LIKUMS
Es šķitos vientuls esam
Jau diezin gan,
Nu aizejot tu rādi,
Kas bij vēl man.
Tam, kas grib sevi iegūt, -
Es zinu gan,
Tam vajga visu zaudēt,
Tā likums skan.
VĒJA LAIME
Ko vari zaudēt, vai tā laime ir?
Kad tik daudz jātrīc, kaut tā nepazustu, -
Kad tavu dvēsli dairs no tevis šķir
Un acumirkļa nau, kad sevi justu?
To vēja laimi sirds tev karsti tver:
Te visa tvīkst, lai vēja nemiers klustu,
Te ķer un trīs, te gurst, te atkal cer.
Kad laimi, vējā laižot, projām devi,
Tu brīnīdamies citu radi - sevi.
AIZ ĒNĀM
Ar paša varu
Ej lauzies vientulību nest
Ik stundā, vietā; kur tu stāvi;
Tā viena spēj tev spēku dvest,
Ko pārvarēt i pašu-nāvi.
Tu vientulis jau esi miris,
Kā ēnas nāves briesmas klīst;
Nakts valgs, kas tevi sien, ir iris,
Tev dvēslē jauna diena svīst
Ar pašas staru.
VIENALDZĪBA
Tikai vēsā vienaldzība
Dos tev sirdī pilnu mieru;.
Kura dzinies straujā kaislē.
Vēl ir rūgtums tavā sirdī;
Vēl ir skarbums tavā domā,
Vēl ir niknums tavā balsī;
Sāpes vēl tev aizskar miesas,
Sirds par sevi iežēlojas,
Acis, novēršas no zvaigznes.
Vērsies zvaigznē, rimsti sevī:
Tuvu lielā vienaldzība,
Kurā sākas lielā dzīve.
MĒMAIS NAMS
Nams ir mēms no paša rīta,
Aizdarīta durvju mute,
Logu plakstieni stāv slēgti,
Dūmu elpa jumtā nekūp,
Nau ne skaņas cauru dienu
No pat rīta līdz pat naktij.
Dzīve dzisusi kā vakars,
Skaistums gaisis vakarblāzmā.
Kurš spēj dvēsle būt šai namā?
Vest bez skaistuma šo dzīvi? -
Jā, es reizi jau to spēju,
Nu es stiprāks esmu tapis:
Reiz tai namā saule dedza,
Blāzmas miņa man ir sirdī.
AUKSTA NAKTS
Tad teic vēl to:
Un kad visstiprākā no cerībām,
Kad iedoma, kas likās pati jaukā,
Reiz tomēr bālst no daudzām būtībām -
Kas tad?
Tad teic tev to:
Tad nelīdz gulties citās cerībās,
Tad siltās iedomas met visas laukā,
Tad visas pasauls vietā viens tik stāv -
Viens pats.
KOKS VĒJA LAUKĀ
Nu reizi sevi par cilvēku just!
Viss drūzmas troksnis apkārt klust.
Nau vairs ko slēpt, nau vairs: ko bēgt,
Var krūtis reizi sev vaļā slēgt.
Tur vēja laukā vientuls koks
Stāv, brīvi zarodams, stalts un loks;
Tam pāri tik debess un apkārt tik lauks,
Un ejošs mākons tam dzerams trauks;
Tas sauli no debess kā ābolu šķin,
Ap zemes klintīm saknes tin.
Nu stāv un gaida, kad auka nāks:
"Kurš diktāki priecīgā niknumā krāks?"
VIENTULĪBA - ŠĶĪRĒJA
Vientulība pāri ir
Ziemas salam:
Vīstošo no zaļā šķir
Līdz pat galam.
Vientulība pāri ir
Tumsas plaismai:
Vakaru no rīta šķir
Jaunai gaismai.
Vientulība pāri ir
Nāves domai:
Nost no visa mani šķir
Svešai lomai.
ATNĀCĒJS - AIZGĀJĒJS
Tā esmu atnācis,
Tā aizeju;
Tik vienu savā ceļā atradis -
Tik -
Sirdsēstu.
To līdzi paņemšu
Sev piemiņā,
Tur, kur to nepazīst, es noslēpšu -
Tur -
Klusumā.
BĒRZU BĀRBALIŅAS
T i k v i e n
Tik vien tā prieka ir jau gan,
Cik rudens saule paspīd man,
Cik triju skaņu pantiņš skan.
*
A k !
Mazs nomests "ak!", īss izdvests "vai!"
- Viss neizteikts lai paliek, lai!
Tev, dvēsle, jābūt vientuļai.
*
S v e š n i e k s
Pa tāļu ceļu svešnieks iet;
Pie ceļa gala saule riet, -
Vēl tāļāk svešniekam ko iet.
*
S e n s v ā r d s
Kad zemes virsū esi vientulis
Un nakti raudi, rokas salicis,
Tad raud tev līdz vēl zvaigžņu debesis.
KAD NAKTS
Visskaistāk lakstīgala dzied,
Kad nakts;
Vismīļāk laime laukā iet,
Kad nakts; -
Ja ilgojies, tad izej viens,
Kad nakts, -
Lai nezin to neviens, neviens,
Tik nakts.
NAKTS KALNĀ
Tūkstots zvaigžņu actiņām
Nakts man mirkšina uz leju,
Dveš ar siltām vēsmiņām,
Kur es stāvu, kur es eju.
Ko tu mīļi mani sauc,
Nakts, uz savu kluso klēpi?
Sirds tev pretī ilgās trauc
Zināt, ko tik dārgu slēpi.
"Zīda miglas autiņā
Es tev sen jau turu balvu;
Mūžam dienas karstumā
Nebij tev, kur balstīt galvu.
Ziedu smaršas spilventiņš
Būs tev pagalvis uz zāles,
Zaļi spīdošs māģetiņš
Staigās, raudzīdams no tāles.
Dienā slēp tu sevi pats,
Vēl jo dziļāk savas sāpes;
Tāļš un ilgu pilns tavs skats:
Zinu manas stirnas slāpes.
Manā klēpī dzīve dus,
Pilna dziļu noslēpumu;
Manu sapņu brīnumus
Diena nes uz debess jumu;
Zilā traukā smeļ un smeļ
- Tumšais dzēriens līst pār malu,
Sīkas lāsas gaismā ceļ,
Domā izsmelt galu galu.
Tev es sapnī došu dzert
Tumšā dzēriena, cik vēlies, -
Tiks tev dziļās slāpēs tvert,
Tiks, kad arī būsi cēlies.
Mēļu zvaigžņu vaiņagu
Es pār dienas galvu klāju,
Ilgu mīlas mūžību
Nesu es uz savu māju."
* * *
Es ritu - -
Skan sērās vēja kokle sārtā miglā,
Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis,
Es ritu, projām ritu;
*
Es ritu dabas priekaduņas mežā,
Dzeltsarkans lapu vaiņags viz virs galvas,
Es ritu, garām ritu;
*
Sauc lakstīgala laimē ziedu pļavā,
Kur rožu vaiņagu sniedz zelta saule,
Es ritu, cauri ritu;
*
Sauc vētras taure laukā dziņudusmas,
Zaļš jaucas gaiss, plūkst ozolvaiņaglapas,
Hej, ritu, vidū ritu;
*
Iet mūžam līdzi dūjas smeldzesbalss,
Bālzila jūra, ērkšu vaiņags dūrējs,
Es ritu, līdzi ritu;
*
Kluss mūžam gaida šausmās ķirmjatikšis,
Tumšzilā bedrē čūsku vaiņags vījas,
Es ritu, pretī ritu;
*
Vēl tas nau gals, - i gals top vienaldzīgs,
Vēl klusumkalns, vēl mēļais zvaigžņu vaiņags,
Es ritu, tāļāk ritu . . .
Es ritu, ritu,
Ņemot un dodot topu par citu -
Vēl ritu.
ZAĻAIS VĪNS
Tu stāvi noklusis un grīns,
Tev tukšs ir kauss.
Tur dzirkstēja tev zaļais vīns, -
Ko sniedz nu to, kas tukšs un sauss?
"- Nau gluži sauss -
Vēl pašā dibenā kas mirdz.
Tur guļ vēl aizmirsts neaizskārts
Mazs pilieniņš, tik tumšs un sārts --"
- Kas? - "Sirds."
ZEM KOKA
Pods sāpju pie diedziņa cerības
No aizlauzta zara nokaras, -
Bet sapņotājs zem koka lejā
Bez bēdu dusē ar smaidiem sejā.
BEZ MIEGA ZIRGI
Man nakts ir nemīlama dusā doties.
Arvien vēl prāti negrib darbā rimt.
Vēl jaunas ainas drūzmām nebeidz dzimt,
Un domas šķiras, zib, tām piekļaujoties.
Ar varu jāspiež miegs, lai prātus tver,
Kā jaunus zirgus gani saitēs saista,
Lai nakti rāmi ēd; - tie valgos sper,
Tie visu nakti galvas gaisā snaista,
Skrej zviedzot rītu sveikt, kas gaismu laista.
DĀRGAIS VIESIS -
Aug dienas svīdums,
Jau gaiss top silts;
Jau maigi balgo debesu spīdums.
Mirdz puķes un zāle,
Un baltā smilts,
Un lēni atveras sudraba tāle.
Nāc līdzi, iesim -
Tur pērļu tilts
Ved pretī rītam, dārgajam viesim.
NESLĒGTAIS GREDZENS
Mans rīts bij skaidri balts,
Mans vakars būs sarkana šalts -
Bet vidū dus vēl neizsmelta,
Dus mana diena no zaļa zelta.
TOPOŠĀ DVĒSLE
Tikko apzinies tu savas būtnes,
Jau tu meklē sevi izteikt veidu;
Roka taustās vēl pa rīta krēslu.
Sirds ar ilgām viļņojas pēc vārdiem:
Sniedzas dziļumā un smeļ no sāpēm,
Acis lasa tos no visām puķēm.
Lēni-vilcīgi kā tekošs medus
- Ziedu saldums jaukts ar skumju sūrsmi -
Vārdi lejas tumšā smagā zeltā.
Tanī zeltā guļ vēl visi veidi,
Dvēsle izteic sevi mēmā dzejā,
Citām dvēslēm dalot savu būtni.
SLIEKSNIS
Diena bez saules,
Nakts bez zvaigznēm, -
Sauc vienā laidā
Balss bez atbalss
Pret slieksni.
Zempus zem ziņas
Tumsa un smagums -
Trauc vienā laidā
Kāpt uz ziņu
Pār slieksni.
Slieksnis stāv sacelts,
Durvis ar draudiem, -
Rauc vienā laidā!
Augs tev ziņa
Aiz sliekšņa.
DĪGSTS
Pret pašu laiku - nebaidies cīņā iet,
Tad vien tu spēsi - pāri pār mēru augt,
Un lielā augsmē tava būtne
Robežas stigos sev laiku galos.
Kad dienu burzma - vienatnē tevi met,
Ar saknēm koku - izrauj no zemes krūts, -
Tad mirsi tu tik savam laikam,
Vienbūtnē dīgdams uz citu dzīvi.
Viss pasauls tapums - tevi vēl reizi taps,
Par viņu ātrāk - nākotne tevī plauks,
Kas bij, kas būs: tu atspulgosi. -
Spoguls un veidols; un ceļa zvaigzne.
VEIDOTĀJS
Es nedomāju to;
Ka tas būs viss:
Kā rūsa uzzibšņo,
Tā izbijis.
Ne domas dārgas. ir,
Bet tas, kas top, -
Kas jāņem ir, kā ir,
Un jāsastop.
Kas domām jāveido
Un jāizprot
Lai tumši augošo
Var tēlos dot.
DĪVAIS
Sniegam līdz uz zemi
Lielais klusums krīt, -
Viss būs rimis, midzis,
Kad tu celsies rīt;
Rimis viss un midzis,
Aprāvusies balss, -
Kur ir reizi snidzis,
Tur ir nācis gals.
Sniegam līdz uz zemi
Lielais klusums krīt, -
Kur tu iesi, dzīvais,
Kad tu celsies rīt?
NENICĪBA
Ne rīta rasa - pusdienā nevar zust;
Ne smaržas krislīts - uzpūšot vējam, nīkt;
Ne pāri, skrejošs saules stariņš;
Visumā visi uz mūžu dzīvo.
Ne dziļā doma - smadzenēm irstot, irst;
Ne maigā jūta - apklustot sirdij, gaist;
Ne tava karstā mīla izdziest;
Cilvēcē visi uz mūžu dzīvo.
DEBESU DZEJNIEKS
Bāls un pelēks mēness staigā
Līdzi baltiem padebešiem,
Neatšķirt no atirušas
Apaļīgas mākoņskaras.
Bet, jo vairāk vakars bālē
Un jo tumsa izdzēš krāsas,
Sāk jo vairāk mēness mirdzēt
Vidū baltiem padebešiem.
Viens un atšķirts klusu staigā,
Pats nes gaismu drūmā naktī, -
Izdzisušos padebešus
Sudrabo viņš savā vizmā.
PA RUDZU LAUKU
Es pārsteigts klausos: lūk, tas vārds bij mans,
Ko jūs tur sakāt; sen es viņu teicu.
No tāles skan kā svešāds paša zvans;
Nu atceros tās domas, - sen tās veicu.
Vai vārds ir dzīvojis iekš jūsu sirds?
Kā grauds iekš zemes? - Priecīgs asni sveicu,
Kas, zemes nests un veidots, zaļi mirdz.
Tik sauja graudu bij, - kāds krāšņums laukā!
Tas tagad zaļos negaisā un aukā.
TRĪS ZIMES
Ticība uz tāļo mērķi,
Cerība uz dienas darbu,
Mīla visi ļaužu dzimtai -
Skatat dabā viņu zīmes:
Zilā debess, zaļā zeme,
Vidū dzīves sarkans asins.
GAITAS GĀJĒJS
. . . Mazs puisīts dzimdams
nesa prieku saviem vecākiem,
izaudzis - saviem draugiem . . .
. . Tāļumā tu tuvs, tuvumā
tāļš . . .
No draudzenes un drauga
sveicieniem
Kad man gadās manā gaitā,
Ka viens mīlu manim dāvā,
Es to mīlu lieku sirdī;
Pašā dziļā krātuvītē;
Tur nekad tā nevar pazust,
I kad sirdi pušu šķeltu,
Vēl tas dārgums neizkristu, -
Vēl to mīlu iekšā rastu,
Sirdij audos ieaugušu.
- Rastu katru mīļu glāstu,
Kas man reizi matus skāris;
Katru laipna valga sveici,
Kas man veldzes malku devis,
Kad es slāpdams smiltis gāju;
Katru siltu rokas spiedmi,
Katru smaidu, katru asru,
Brīdinājumu un bailes,
Kad man jāiet bij tā gaita.
- Rastu katru platu skatu,
Kas man uzmests, garām ejot,
Svešam, tāļam ceļeniekam -
Ak, tur rastu arī mīlu,
Kaunīgu un atturīgu,
Kas man deva sārtas lūpas,
Dziļās dvēsles izteicējas.
- Rastu, - skaita nau tām mantām,
Bet nau krātuve man smaga,
Vieglāk top, jo viņa pildās.
Jo es tāļāk, ilgāk eju,
Jo es vairāk mīlas rodu,
Necerētas, negaidītas,
Nepelnīti laipni dotas.
Vairs es nezinu, kurš devējs,
Es no simtiem elpu jūtu:
Vājās balsis mierināja,
Vārgās sirdis priecināja,
Aizraudāto acu stari
Spožākos man meta skatus,
Kuslas rokas deva ba1stu,
Aizkusušie sniedza veldzi,
Kroplie spieda manu roku,
Nabagie man dimantsirdis
Nesa pretī zelta traukos.
Cik es mīlas biju devis -
Tūkstotkārt man atdāvāja,
Dāvāja i tie, kas mani
Tuvumā kā tālu juta,
Kuriem līdzēt nepaspēju,
Nebūdams vēl diezgan spēcīgs -
Līdz visapkārt mīla auga,
Daudz par naidu auglīgāka.
Cik es mīlas iedams krāju,
Es sev līdzi nepaņemšu:
Visu atstāšu jums atkal
Savā sirdī, kad tā klusēs.
Tad to sirdi šķeļat pušu,
Izņemat tās dārgās mantas,
Sirdij audos ieaugušas.
Jūsu ir tā sirds un mīla,
Es tik viņai uzticēju,
Es tik nesu viņu gaitā
Tiem, kas nebij celti saulē
Un kas aizmirsa par mīlu.
Ak, un kad - vēl tāļāk ejot -?
Kad man jāiet būs tā gaita
Aiz vēl pat sirdsklusēšanas?
Aiz vēl pat tā lielā sliekšņa?
Visu nometot kā pirtī? -
Tad tik vien dēļ jums es iešu,
Un tik vien vēl jūsu mīla,
Starojot no manas būtnes,
Spēs tās šausmu tirpas vārēt, -
- Līdz es atkal mājās nākšu
Dot jums savu jauno laimi.
BIŠU SPIETS
Kā jaunu bišu spietu
Dzen mani tāļumā;
Kur laikā rast man vietu?
Man jābēg mūžībā.
Es visur izmeklēju,
Kur manas puķes zeļ.·
Es lūgšu rīta vēju,
Lai mani projām ceļ.
Vēl rasa ritēs zālē,
No ķiršiem ziedi birs, -
Jau bites aizies tālē,
Un visas miņas irs:
AIZ VĀRTIEM
Ne meklēšu, ne jaudāšu;
Tik vienu dien' turp aiziešu,
Kur palikšu.
Turp līdzi neņemšu nekā,
Ne kas man būs ne padomā,
Ne piemiņā.
Ne zinās prāts, ko zināja,
Ne prasīs sirds, ko mīlēja,
Kas izgaisa.
Ne acī plakstiens nedrebēs,
Kas-kur-vai pakaļ noskanēs, -
Auss nedzirdēs.
Aiz sliekšņa viss būs palicis,
Es būšu vārtos iegājis,
Kā nebijis.
Es ritu, ritu, ritu,
Vienā ar visu mītu,
Nesots un nesams atkal uz citu rītu,
Es mūžam ritu.
VIENS ATOMS
Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam.
Tālas noskaņas
Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam,
Līdz tavas dzīves atliekas
Tiks ļautas pirmatnības salam.
No viņa reiz tu iznāci,
Caur siltu dvašu dzīvi guvi, -
Tad, atdalīts par vienbūtni,
Tu juti svešus tos, kas tuvi.
Vairs līdzīgs neesi nekam,
Pats slēgta pasaule par sevi, -
Kā nedalāmam atomam
Tu sevim īpatnību devi.
Ik atoms saules sevī tver
Un nezūdošu spēku klēpi, -
Tavs gars kā sauļu smagums sver,
Vēl tas nau viss, ko sevī slēpi.
Bez mēra tava dzīve top,
-Pats laiku raugs pār malu briestot -
Vairs robežas tā nesastop,
Kur slāptu spēkam vielā dziestot:
Līdz bezgalībai garu pleš,
Kā tvaiku tēvi dzīve klaidā,
Bez gala pretspēks tevi dveš
Tās vienbūtības cietumspaidā.
Vai laikos sevi izdzīvo
Tad pasaules un sevis sātā
Vai beigās atkal atriņķo
Kā paēdusi čūska krātā?
No sevis prom lai neietu?
Vairs nedzīvotu āra dzīvi?
Ne uzņemtu, ne izlaistu
Vairs radību un domu blīvi?
Nē, tev nau agri vārti ciet;
Tik nepieciešamo tu baudi,
Lai koka riņķos sula riet,
Lai dzīves audumam top audi.
Iz sevis celtu miljonus,
Lūgts, nelūgts klusmē dzīvi radi,
Ar lielo plūsmu vienkopus
Iz sliedēm rauto dzīvi vadi.
Aizvien tu nāc, kad sevis kliedz;
Tad nekliedz vairs - tu devis visu:
Dun tukšums, acis cieti miedz
Priekš tevis kaktā kūlis cisu.
Tik savu darbu briedumā
Tu dzīvs, kaut samalies kā dzirnis,
Tu atkal viens kā sākumā,
Tu izsūkts vecais sēklas zirnis.
MANS PRIEKS
"Es gribu redzēt, kur tavs prieks?" - Nau tuvu. -
"Būs grūti jāmeklē?" - Tev acis gurs. -
"Gan saulē žibēs? ies pa zaļu druvu?"
- Būs nakts; tik priekšā spīdēs ugunskurs. -
"Būs ilgi jāiet?" - Ilgas tukšas dienas. -
"Kur iet tavs prieks, zied ceļš?" - Deg svelošs
tvans. -
"Un kur tam ceļam gals?" - Pie pasauls sienas. -
"Kā prieku pazīt?" - Sēd pie uguns gans
Un avi sedz. - "Tas citu prieks!" - Tas mans. -
NOSLĒPUMS
Nekad es nesacīšu,
Neviens to nezinās,
Un līdz ar manām miesām
To mēmā zeme klās.
Jūs mani nesaprastu,
Kas mani mīlējat;
Es redzu jau - tik sveši
Jūs mani uzskatāt.
Ko skaistāko jūs turat
Iekš dvēsles dziļumiem,
Jūs vārdos neizteiksat
Šiem ļaužu dzimumiem.
Vēl dzīve nespēj saprast,
Kas katram ir ko teikt,
Tik nāve viena spēj vēl
To noslēpumu veikt.
Kurš sapratis līdz galam,
Tas gājis nāvē grimt;
Ar manu noslēpumu
Man vajga dzīvē rimt.
Kad mīlā divas dvēsles
Par vienu būtni plūst;
Kad ļaudis kopā spiežas,
Kur dabas spēki grūst;
Kad lielā sajūsmībā
Jūs manāt nojautu
No tā, kas ļaužu starpā
Var radīt vienību - -
- Īsīsi acumirkļi,
Jau garām, pirms tos jūt!
Tik žēlums paliek sirdī, -
Nekad tas nevar būt.
- Nekad es nesacīšu,
Neviens to, nezinās,
Un līdz ar manām miesām
To mēmā zeme klās.
Bet visa mana dzīve
Šīs vienas ilgas zin:
To noslēpumu izteikt,
Ko mūža plīvurs tin.
Un pilns ir zemes klēpis
Ar ilgu dvēselēm -
"Kurp nesi viņas, zeme?"
- "Uz citām pasaulēm!" -
ZEMES DEJA
Zeme, tu atmestā
Asaru leja,
Ko vienās gavilēs
Rit tava deja?
Dzelmeņi apkārt
Veras bez gala,
Apkārt guļ nāves
Stingums un sala.
Izrāvies mātei
Jaunības trausmā,
Neziņas likteņa
Nākotnes jausmā.
Zaļzelta zaigošā
Kāzu nakts svārkā
Krīti tu smiedamās
Atvērtā zārkā.
Kriti bez gala
Pussauļu daļā,
Līdzi ar saulēm
Patlemtā vaļā.
VEĻI UN DVĒSLES
Spīgo mēness, mirgo zvaigznes,
Gaišo ceļu staigā dvēsles.
Lejā zeme guļ iekš tumsas,
Melnā Daugavā brauc veļi.
Tur, kur gals ir veļu upei
Debesmalā, sākas zvaigznes:
Briesmuceļu nobraukuši,
Veļi uzceļas uz zvaigznēm.
DABA UN DVĒSLE
"Daba nezin, cik tā liela, bet
mēs to zinām."
P a s k ā l s
Miris 19. augusta dienā
kopš 250 gadiem.
Daba nezin, cik tā liela,
Saule nezin, cik tā karsta,
Debess nezin, cik tā dziļa.
Debess plēš sev melno krūti,
Miljoniem līst sauļu lāsas,
Nau tām skaita tukšā plaismā.
Saule izšauj kvēļu vālus,
Iededz dzīvi leduszemē, -
Patei sirds ir sadegusi.
Zeme liesām akmens rokām,
Turot jūru cietā klēpī,
Dziļā miegā iet ap sauli.
Straumes tekot tumši taustās,
Upēm izdurtas ir acis,
Strauti akli klūp pār klintīm.
Dailes kauss, pār jūru izliets,
Balti puto, sārti blāzmo -
Jūra nejūt dailes plūsmu.
Zemes klēpim sprakstot izverd
Smaragds, safīrs, rubīns, dimants:
Greznās krāsas mirdz bez dzīves; -
Zemes klēpim trīsot izaug
Sīciņš stādiņš ziliem ziediem, -
Stādiņš zin, cik ziedi zili;
Lielā jūras bezgalībā
Sīkā čaulā izbrauc dvēsle,-
Dvēsle zin; cik jūra plašā;
Dvēsle zin, cik daba liela,
Dvēsle zin, cik saule karsta,
Dvēsle zin, cik debess dziļa.
Vēl tik vienu dvēsle nezin,
Cik tā pati skaista, dziļa,
Zinās vēl i nezināmo.
PASAULS VIENTULĪBA
Vienmēr viens un pats, -
Debess dzīlē manas zvaigznes skats.
Simts un tūkstots zvaigžņu apkārt mirdz,
Visos mūžos viens no visiem šķirts -
Vienmēr viens un pats.
Vienmēr viens un pats -
Šaujas pasaulslaka uguns rats,
Dimdot asis dreb un rumbas rūc,
Pašā dzelmē pamats dun un dūc,
Negals vērpotu iekš sevis sūc-
Vienmēr viens un pats.
Vienmēr viens un pats -
Debeslauks guļ nokopts, tukšs un plats,
Sniega pārslām baltas saules birst,
Zvaigžņu putens jaucas, bliež un irst,
Viegla migla visu sedz, kas mirst, - -
Tumsas māte savu klēpi pleš,
Veco sauļu miesas drebuls kreš,
Izkūst iznīcībā viss, kas dveš, -
Vienmēr viens un pats.
Vienmēr viens un pats -
Svārstās bezdibeņos dzīves stats:
Melnās saules, kas jau trūdos grimst,
Sprāgstot tiekas, atkal gaisma dzimst,
Vietas nau, kur maiņas mutuls rimst, -
Debessīpa zvaigznes kopā sviež,
Atvars mūžam dzīves dzirņus griež,
Jaunas saules līdzi miltiem kliež, -
Svešas pasaules uz augšu švirkst;
Dzisa zemes, vēl tur dzīve spirgst,
Dzisa dzīve, gars vēl sapņos dzirkst, -
Vienmēr viens un pats.
Vienmēr viens un pats -
Stars no debess krīt kā zelta mats,
Atspīd dzīlē manas zvaigznes skats:
Tievais zelta matiņš - debess stars,
Tik vēl tevi jūt kā saiti gars, -
Kad irst sakars, attrūkst sauļu svars,
Kad slīkst bezgalībā atlauzts zars,
Kad dziest lejā manas zvaigznes skats,
Kad es viens un pats.
BŪTNES MĒRĶI
Telpas dvēslē vērz, - savas stīgas izstiep,
Tālēm pāri laid, - visas vielas aptver,
Pasauls plaisas slēdz, - kad tu starpā meties
Visumu vienot!
Dvēsle līdza top - tā kā visums liela,
Visums līdzis top - tā kā dvēsle zinots,
Doma gribot aug - savas dvēsles klēpi
Visumu vēršot.
BŪTNES DZĪVES
Tu pirmo dzīvi - cēloņu dzīvi ved;
Tad seku dzīve - virpulī tevi rauj,
Tā guns, ko pats tu esi kūris:
Starpā starp abām top likta nāve.
Pats savs un miesās - sevi un citus cel;
Ar rok' un galvu - zemo uz augsto vērz;
Tad dzīvs tik citos, darbu dvēslē,
Dedzi tur spīdot kā sena zvaigzne.
BŪTNES BAILES
Katra būtne tik tvīkst - sākumam galu jaust,
Katru vielu tā spēj - galībā vien tik jēgt,
Galu nesniegt ir šausmas, -
Labāk pašai tad galā zust.
Gara nemieram dots - izcelt, ka gala nau,
Tavs, tu jūti, ir spēks - nebeidzot degošs plūst,
Drošs pret mūžības šausmām,
Griezējs-šķīrējs to galu veikt. .
Galam būtības nau - būtība gaitai vien,
Nāve dzīvei tik veids - sastrēgu sārņus kliest;
Būtnei vērsties ir šausmas,
Plēšot sāpes, sev galu sākt.
VECĀS LIGAS
Moto: Tālas noskaņas
Zilā vakarā -
Vai ir vecais dzīves riebums,
Kas tur paceļas no migas?
Vai ir līdzi vecās ligas?
- Es neviena nepazīstu.
Vai tad tiešām? Kur tad tumsa?
Biklā gaita, gļotas, smīņa?
Vai tad laiks - vai mūža cīņa?
Tiešām spējuši - tās pārvērst?
Ligas - tās, kas dzina riebjot
Kalnos bēgt un celties gaisos?
- Krūtīs gaišs, - no kā lai raisos?
Viss, kas ļauns, ir labā vērties.
Veros lejā brīnu acīm:
Augstas kalnu grēdu grēdas
Baltā sniega vizmā sēdas,
Mokas smaida vēlām acīm.
PARVARĪGAIS
Liels un pārvarīgs aiz mana krēsla
Tumši rēgojas tas tēls un skatās
Man pār pleciem draudu pilnām acīm.
Melnai miglai līdzi gari stiepjas
Tēla svārki, - nu tas roku paceļ,
Pirkstus izliec nu kā grābdams mani;
Nu - man pamirst sirds no garām gaidām -
Manim pāri ēna krīt no tēla
Gari vilktā iepelēkā starā,
Manā priekšā stiepjoties bez gala.
Ēnas asais gals, kā milzu šķēpa
Stiepots asmens, nu jau liekas skaram
Manas tālās nākamības zvaigzni -
Raujas sirds no neviļus uz priekšu.
Liels un lielāks tēls vēl top ar stundām.
Sirds jo tāļāk bēg, jo tēls stāv tuvāk.
Kuru soli speru, tēls to mēro;
Manās pēdās min viņš savas kājas;
Jo es ašāk sniecos citas stundas,
Jo viņš ašāk paņem visas sevim.
Stājas sirds no veltas vairīšanās -
Melnus tīklus tad viņš auž man pāri;
Lēnās stundas dzen kā zivis murdā.
Smalkos diegos tin viņš manu dvēsli -
Tauriņkāpuru iekš rudens audiem.
Manus vārdus viņš man liek par valgiem;
Manos darbos jākrīt man kā slastos.
Viļ kā putnu mani - manām dziesmām,
Met man cilpu kaklā - manas domas:
- Lai tik rāpjos es tam pilnā vaļā.
Vecus režģus nez no kādiem laikiem,
- Kas ne miņā vairs nekam, ne ziņā -
Nez no pasekņiem kur ārā vilcis,
- Nu man sirdi pīs tais režģu riebjos!
Bet es negribu būt vergs nevienam!
I ne prātus, kad tie aug bez manis,
I ne dzinuļus bez manas ziņas;
I ne domu, i ne sapņu kungus!
Kas tu esi tāds, ka mani siesi?
Nāc uz ciņu laukā, tēls bez vārda!
Es tev lūkot gribu draudu acīs:
Manā priekšā stāvi, drebulaidējs!
Ko tu pakaļ vien man lien kā ēna;
Tumsā slepu stiepdamies pēc manis?
Tu jau slepu mani nedabūsi,
Valgiem nepievilsi būt tev vaļā!
Kad es apgriežos, viss saplūst tvaikā,
Melnais mākons rūsina pie debess:
Vētra azotē un krusa saujā,
Krūtis noslēpums un auksta uguns.
Kā es tveršu viņu netveramo?
Kā es cīnīšos ar bezveidīgo?
Kā es veikšu to, kas guļ kā blāknums,
Nau ne kustināms, ne varā vēršams?-
Sirds iekš sevis atgriežas no šausmām.
Nekustoši atkal sēd viņš vietā,
Zemei izstiedzis no dziļām saknēm:
Sēdekli sev savēlis no sārņiem;
Bērnu dienas pametis zem kājām;
Lielus atspiedis uz agriem darbiem;
Ļaužu spriedumus ap gurniem jozis.
Nekustoši dēd viņš vecā vietā -
Tik ik mirkļi, aug, vēl kuplāk tūkdams:
Dūmu mutulis no ugunskura
- Lapu, žagaru un sausas zāles-
Gari-zemi stiepdamies man pakaļ.
Dūmu vijās jaucas senas ainas.
Bāli mirdz un skan kā jaunas dienas;
Dūmi acis kož, bet algām redzu,
Biezos vāļos paspīdam ko gaišu,
Lūk, vai lecot zibēja tur dzirkstes?
Guns no dzīveskura? bērnu acis?
Zaļa cerība un sarkanas prieciņš?
Sirds, ko apstājies un sāki drebēt?
Tver tās dzirkstītes, tās spīgainītes,-
Nu tu, dūmu milzi, tevi veiksim!
Dzirkste dzīva ir no dzīves uguns.
Nau tā tava, tēls, tā dzirkste mana!
No tā paša guns, kas deg iekš manis.
Mest aiz pleciem dzirkstes tumšā rīklē!
Nu mēs vilsim tevi, pārvarīgais:
Visas dienas, kas vēl nāks, tu ņemsi,
Tik es pirmāk ņemšu tās par manām,
Manu dvašu viņām iedvesīšu.
Laiks, caur manām krūtīm šalkdams cauri,
Sarkans taps kā vējš, caur krāsni skriedams.
Ņem tad viņu tu, - viņš mans ir tapis!
Barojies no stundām, kas ir manas!
Došu ēsmu tev pēc manas gribas;
Tūc no manu dienu atkritumiem!
Baroklis man būs tas pasauls pūķis,
Būšu es tavs radītājs un vērtējs. -
Sprēgā, mana sirds, tu ugunsdzirkste!
Kas ir pagājis, jā, tas nau vēršams,
Pats tas guļot vada nākamību, -
Šodiena, tā stāv vēl manā rokā,
Kad es pats tik esmu savā rokā.
Šodiena, tā vada nākamību,
Pati tapdama par to, kas bijis.
Sevi darīšu pēc sava gara,
Savu apkārtni es pats sev ņemšu,
Savus cēloņus sev izvēlēšu:
Apzinātu nākotni es likšu
Sev par pagātni un liktensslieksni.
Tavu spēku, tēls, tev neatņemšu;
Gribu raisot to vēl ciekkārt vairot,
Es tik ņemt tev gribu tavas briesmas;
Visu ietvert tevi katru brīdi,
Dzīvu padarīt un turēt dzīvu,
- Kreisā to, kas bij, bet labā rokā
To, kas būs, kas paša dots no kreisās.
Es tev vārdu došu, tēls bez vārda,
Tēls bez dvēsles, es tev došu dvēsli!
Raujas sirds no neviļus uz augšu, -
Draudu negaiss, vētras spars un saule,
Visa daba stenot manim kalpos,
Visu izcels mani seši prāti;
Simtkārt stiprāka taps mana dvēsle,
Manas acis skatīs zibens gaismu,
Tvaiks un uguns ies ar manu dvašu,
Vielas šķirs kā saule mana doma,
Telpas autu izpletīs un saraus,
Laiku spoguli par jaunu spodrēs,
Es tavs vārētājs, tu pārvarīgais.
ŠŪPOLS
No mūžības
Iekš dziņas un iekš kustības
Viss dzīves skaistums šūpojas:
Zaļš lapu jumts, zils debesauts -
Tur vējā šūpols karājas
No mūžības -
Tavs gars tai šūplī šūpojas,
Drīz nolaižas; drīz paceļas,
No ikdienības vaļā rauts,
Starp zem' un debesi lidinās
No mūžības.
GALS UN SĀKUMS
Cik šaura telpa,
Ko acis aptver!
Un redzamā debess
Galvu spiež.
Aiz jūdžu kalniem
Jau zeme beidzas,
Virs mākoņiem pakārtas
Zvaigznes mirdz.
Dūcošā steigā
Uz priekšu mūs aizrauj
Gaismas tālē
Mūžīgais laiks.
Bet tāle tālu
Un nenāk tuvu,
Un neatkāpjas
No papēžiem nakts.
*
Mācas un veļas, mācas un veļas,
Miglas pēc miglām vārās un ceļas.
*
Aiz mums guļ tumsa,
Priekšā trīs gaisma,
Neredz tai gala
Mūsu acs.
Gan debesis paceļ
Un tā1es izpleš
No zvaigznes līdz zvaigznei
Mūsu gars;
Gan saldas ilgas,
Nevaldu dziņas,
Kvēlošas liesmas
Dvēslē dedz.
Gan lido doma
Līdz zvaigžņu žogam:
Bez gala tāļumus
Priekšā redz.
*
Tāļumu mākoņi mācas un veļas,
Plašumu miglas vārās un ceļas.
Līdz putekļu plūksnēm
Gars gremdējas vielā,
Kur jaužamās ciltis
Vēršas un zūd.
Kur dažums top viens,
Kur daudzums top veids,
Kur viela top gars,
Kur patmets top pretmets.
Vēl gars to netver:
Ne daļā, ne visā
Bezgala mūžībai
Gala nau.
*
Visuma mākoņi mācas un veļas,
Dalību miglas vārās un ceļas.
Aiz pasauls sliekšņa
Vēl telpas jaužam,
Baidāmies sniegties,
Kur tukšums tūkst.
Ne acis to redz,
Ne ausis to dzird,
Ne domas to sniedz,
Bet ir un tūkst.
*
Tur brīnums tik aug,
Tur uztraukums brēc:
Nu gaitu tik sākt,
Kad šķita jau gals!
*
Svīst ēters rasu,
Top spārni smagi,
Bez svara vieglums
Sver kā svins.
Plakstienu vāki
Gulstas uz zīli,
Pārplēsta regas,
Slēdzas acs.
*
Tukšumu mākoņi mācas un veļas,
Bezdibens miglas vārās un ceļas.
*
Gars mājup griežas,
Mūžības apkrauts,
Atpakaļ upe
Gultnē kāpj.
Smadzenes sāpot
Savelkas sevī,
Puscilus domas
Atpakaļ slīkst.
Slāpstot kā zivs,
Gūst elpu būtne,
Izmisums ņirdzot
Autu sedz.
*
Pilnuma mākoņi mācas un veļas,
Smaguma miglas vārās un ceļas.
*
Un atkal telpa
Šaurumā raucas,
Un redzamā debess
Galvu spiež.
Ir gaiša diena,
Acs visu redz,
Gars ass kā zibens
Un dzirkstis met.
Bet redzošās acis
Atspulgot nespēj,
Gars zibsnī velti:
Noslēpums guļ.
Guļ gaišā dienā
Un nevar redzēt,
Guļ rokas delnā
Un nevar tvert.
*
Pasauļu mākoņi mācas un veļas,
Zvaigžņāju miglas vārās un ceļas.
*
Gars, griezies sevī,
Beidz brēkt: "Kur gals?"
Ļauj spēkiem atelst,
Lai plesties spēj.
Vērz acis par citām,
Vērz ausis par citām,
Kas pilno un tukšo
Lai sevī tver.
Šūj smadzenes šūnās,
Kas gaidot dīko,
Darini sevi
Caur gribu un domu:
Lai gals top sākums,
Lai noslēpums mostas,
Lai reiz no papēžiem
Atkāpjas nakts.
*
Sākumu mākoņi mācas un veļas,
Mūžību miglas vārās un ceļas.
* * *