humsat

RAINIS

HUMORS UN SATĪRA LAIKRAKSTOS

GUDRAIS TĒVS

Iz latīņu valodas

Trīs dakteri, trīs juristi
Pēc daiļas meitas prec,
Trīs gruntnieki, piec' rentnieki
Ap viņu apkārt lec.

Un rakstnieku, un dzejnieku
Ir pagalms pilns kā sēts,
Bet laika garu noprot tēvs,
Kaut tas jau arī vecs.

Viņš meitu uzpircējam dod,
Kurš tagad vairāk peļņas rod -

CĪŅĀ PAR JAUNO LATVIEŠU VALODU UN LITERATŪRAS FONDU

ATGAIŅĀŠANĀS EPIGRAMMAS

P a d o m s ī s t ā l a i k ā

Necel tos, kas snauž:
Pār tevi spieķi lauž;
Nestāvi augstāk par ikdienas baru:
Uz tevi sabrūk visi ar sparu!

L a t v i e š u H o m ē r s

Pats Homērs zākāt uzsāca.
Nu, tā tik mums vēl trūka!
Kad suns to cūku nerēja,
Tad suni rēja cūka.

C i e n. v a l o d n i e k s

Jā, dusmas tev, cien. valodniekam,
Ka mēs bez tevis tālāk tiekam:
Tu protot tikai ābeci,
Bet vajga prast ir Ulmani.

S a c e n s ī b a

Gan muļķa oda vēstule,
«Bez mēra un bez prāta», -
Vēl muļķāka tā avīze,
Kur viņa nodrukāta.

S a v s t a r p ī g a p a l ī d z ī b a s b i e d r ī b a

Ēstnesis ar uztrumu
Sametušies biedros:
Uz reklāmu un blamāžu, -
Strādā vienos sviedros.

J a u n a r o k a s g r ā m a t a c e ļ o t ā j i e m

Pamāca vērsis ar tēvišķu balsi:
«Ko lienat Ķīnā, ko Šveicijā?
Īsts tautiets aug mucā un tēvijā,
Tam ceļa mērķis ir: Bauska un Talsi!»

N e m i r s t ī b a

Nu dzejniekos tik vajga cirst
No gala, lielākie lai mirst:
Kad viņ i i z m i r u š i būs,
Par n e m i r s t ī g i e m slavēs mūs.

K l i n k l ā v i ņ š

«Kas tur tā raksta: pil tinte un sviedri - ?»
«Skat! Nu vairs nepazīst nelaiķi ' Z v i e d r i' ?»

«Ko viņš tik 'smaidīgi' lamājas?»
«Piedega 'L i e l k u n g u p u s d i e n a s'.»

«Ko viņš tā brēkā: netaupa žokles?»
«'Plerkšēja stīgas', neskan tam 'k o k l e s'.»

«Kādēļ viņš 'l a b u s c i l v ē k u s' skauda?»
«Viņam jau pašam izkrita 'n a u d a'.»

«Kādēļ viņš ķeras R ū d o l f a m krūtīs?»
«Pats Aleksandra augstumu 'c e ļ a j ū t ī s'.»

Beigās viņš nāk nu kā s m a i d o n i s - o d s.
Kaut tikai odu neparauj jods!

JĀŅA DZIESMA

Jānīts nāca par gadskārtu
Savus bērnus apraudzīt;
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja?
Līgo! Līgo! Vai Jānīti daudzināja? Līgo!

Eda, dzēra šņiku, šņaku,
Kas bij alu darījuši;
Kas bij tādi mazi sušķi,
Nepaēda, nepadzēra.
Līgo! Līgo! Nepaēda, nepadzēra. Līgo!

Kas Jānīti daudzināja?
Zaļumnieki, pīlārnieki.
Mazi ļaudis ilgojās
Miķelīša maizes rika.
Līgo! Līgo! Mikēlīša maizes rika. Līgo!

Ej tu tavu līgošanu!
Vai mēs to nezinām?
Mītaviņā līgodami,
Ielīgojām bankrotē.
Līgol Līgo! Ielīgojām bankrotē. Līgo!

Ko darīja māmuliņa
Pērnu garu vasariņu?
Vai tā snauda vai sēdēja;
Vai tā rūņus izlasīja?
Līgo! Līgo! Vai tā rūņus izlasīja? Līgo!

Ne tā snauda, ne lasīja:
Jaunus kraukļus audzināja,
Lai to aci izknābā,
Kura nicin' māmuliņu.
Līgo! Līgo! Kura nicin' māmuliņu. Līgo!

Vai godā, vai glabā
Manu rūņu akmenīti?
- «Ko, tas ļaužu mānītājs
Guļ tumšā patrepē!?»
Līgo! Līgo! Guļ tumšā patrepē. Līgo!

Vai bij sveiks Pērkoņdēls,
Redakcijas dūkulītis?
«Kā jau ira, tā jau ira:
Cukurkaite, vēdersāpe.»
Līgo! Līgo! Cukurkaite, vēdersāpe. Līgo!

Ko darīja Klinklāvinš
Pērnu garu vasariņu?
Vai jau ir uzdzēries
Dakterīša godiņā?
Līgo! Līgo! Dakterīša godiņā? Līgo!

Kur ta nu!? Kur ta nu!?
Tādā īsā laiciņā!
Vēl jau nau uzrāpies
Ne līdz arķidakterim
Līgo! Līgo! Ne līdz arķidakterim. Līgo!

Sit, Jānīti, vara bungas,
Valodniekam reklāmiņu:
Re, kur māca ābecīti
Kodolīgi, pamatīgi!
Līgo! Līgo! Kodolīgi, pamatīgi. Līgo!

Jāņu māte sierus sēja,
Labi sāļus sasālīja:
Tas kāsēja, tas sprauslāja, -
Vairāk siera neprasīja.
Līgo! Līgo! Vairāk siera neprasīja. Līgo!

(IESŪTĪJUMS.) «Visi tik zina kliegt par grūtiem laikus, nabadzību, sliktiem zirgu zagļiem, tā arī pie mums aizviņnedēļ nozaga... Bet, ko nu par to! Neviens neliekas ievērojam gara nabadzību, kura pie mums izplatās pēdējā laikā vēl lielākā mērā nekā tā naudas nebūšana. Zinības komisijā gan par to tika runāts, bet pie nekāda gala jau netika, jo Trimpus vakars un vispār tā... Mūsu literatūra tukša, «smaidonis» saucas par humoristu, «cienīts valodnieks» nau pazīstams, bet rāj, kad valodu dara kuplāku un bagātāku. Bet vistumšākā laika parādība, kad ēstneša putriņa tiek ik dienas plānāka, bet viņu lietojot tomēr arvien vairāk. Nepieciešami jāizpilda manāms robs un jādibina jauna nodaļa - g a r a n a b a d z ī b a s n o d a ļ a a r vairākām «p a n o d a ļ ā m» (šis vārds saubagots iz ēstneša), kā v a l o d a s n a b a d z ī b a s n o d a ļ a ar h u m o r a u n s a t ī r a s n a b a d z ī b a s p a n o d a ļ ā m, kuras jau tagad ar tādām sekmēm jeb seklību pārzina Klinlāviņš jeb nelaiķis ods - smaidonis. Klinklāviņam algas nevajadzētu maksāt, jo viņam pašam jau ir «Nauda».
Ceru, ka mans priekšlikums atradīs vispārīgu piekrišanu jo «es» esmu jau gadiem vispār atzīts kā viens no mūsu nabadzības viskrietnākiem un dziļākiem pētniekiem.

                                                                                                                         Jūsu cienījams kalps un pagasta nabags
                                                                                                                                                           Nopūtu Mārtiņš,
                                                                                                                kandidāts uz nabagumāju un garīgu badanāvi.»

«DZIĻĀKAJAM PĒTNIEKAM»

Ideja esot tev idejas galā;
Tomēr bez lamām tu netieci malā!

MŪSU «LITERĀRISKIEM DARBINIEKIEM»

Kad tikai saule spīd, -
Lai ēna tev pakaļ slīd;
Kad jūs tik Mūza glauž, -
Lai skauž.

«A PROPOS!»

«Tas Anss Lieventhals», tik gluži nomiris būdams, kā viņš ir, «Dzejas pūrā» (Zvārguļu Edvarda sakārtots) laidis vaļā tādu drusku nesmuku joku. Tur stāv (27. lapp.) melns uz balta:

K l i n k l ā v i ņ a m

Ej, brālīt, ej, sien savam vēršam
Uz ragiem «n a u d a s» maciņu;
Dzen viņu, lai iet krustām, šķērsām,
Un daudz to apbrīnos: A k, K l ā v i ņ, t a v u g u d r ī b u!
«Tādus jokus es pats vis netaisu...»

Z o b g a l s.

«CIEN. LATVIEŠU VALODNIEKAM»

Latviešu valoda zaļokšņā augā -
Ko tu to spied savas «ābeces» žņaugā?
Velti to stindzināt nopūlies: -
Pāri pār tevī tā tāļāk ies.

Tu esot «cienīts», - var gan būt:
Pie «savējie» cienā viegli kļūt;
Bet, ka tu vēl būtu «cienījams»
Pēc lamām, - tas izklausās neticams.

KĀDI RAKSTI IR PRAKTISKI ?

Kodolīga zinātnisku apcerējumu virkne

    Šis jautājums nekad vēl nau «pietiekami» ticis izskaidrots «rakstītājai un lasītājai publikai». Sakot «īstenības izteiksmi», viņam «visliela» nozīme, jo nekad nau lieki «celties pareizi rakstu praktikas apziņā». Pašā pēdējā laikā šim jautājumam bija atkal liels «pievelkams spēks» kad tika rakstīti zinātniski raksti ar praktisku nolūku «Gribot neškobāmu pamatu rakstu praktikai uzcirst», nepastāvot uz savu uzskatu pareizību, bet cienot iegūtus zinību ,grādus, mēs šī jautājuma izskaidrošanas dēļ griežamies pie «cienītā praktiķa», «kurš jau gadiem vispār atzīts kā viens no mūsu praktikas viskrietnākiem un dziļākiem pētniekiem». Mēs uz viņa nešķobāmo veikala prašanu paļaujamies tik droši, ka mums nau jāslēpj viņa vārds aiz kandidāta tituļa.
     «Arī neminēts viņš ir viegli uzminams, - jo kas ne pazīs ērgli, vai, pareizāki, žīdu, pēc viņa nagiem - un deguna?» Tas ir - «kungs Icigs Mozes», sīkas preces kandidāts, kuram par «pakaļtečiem» ir daudz precības kandidāti.
    «Kungu Icigu Mozu» mēs uzaicinājām par izskaidrotāju, sevišķi ievērodami «B. V.» 136. num. rakstu par «grāmatu izdošanu un izplatīšanu pie žīdiem», kur teikts, ka «žīdi parādījušies par īsti praktiskiem veikalniekiem arī rakstu ziņā».
    Mēs bijām «smaidīgi» pārsteigti, kad uz mūsu uzaicinājumu saņēmām no «kunga Iciga Mozes» - «apkārtstāvoši (umsteliend), kā viņš saka, pareizāk: atgriezeniski - kura bija tērpta pantiņos.
    Šo rakstu nodrukājam nepārgrozītu un, kaut gan neesam vēl izlasījuši, «aizrādām jau tagad uz to kā uz sevišķi ievērojami, skaisti, kodolīgi, lietpratīgi sarakstītu» «un krietni izsadevušos».

Z o b g a l s.

P i e z ī m e. «Puspēdiņās» (« - ») ieliktos vārdus Zobgala kgs aiz slinkuma nebija pats izrakstījis, bet izgriezis iz «Balt. V-ša» numuriem un ietilpinājis savā rokrakstā.

B u r t l i c i s.

CIENĪJAME ZOBGAL KUNGE!

Es jau sen to rakstam' runge, -
Wos de ids sauc fēderštīles, -
Nemērc vairs ieks tintesdzīles;
Oi, tā vecum! Man werd alt,
Nemāk' ābec vairs. Gewalt!

Bet jums, tādem laipnem kungem,
Nevar būt bez atbildem:
Likse rakstīt utebungem,
Savem mazem Jankelem.
Tā ir viene gudre Bocher!
Kā vin' ar to spalve stocher:
Skrīpe, skrāpe, cike, cake -
Un tā rakste skrien kā trake.
Tur būs liele dzejnieke
No tā maze Jankele:
Lielāke par Pure Klāve,
Kas par seve pase blāve.

Jūs man prase, kāde rakste,
Ko ar spalve kopē bakste -
Zinātniske, praktiske,
Kodolīge, derīge?

(Beigas)

Jūs gan, Zobgal kunge, gudre
Un ieks rakstīsane mudre,
Bet, kas īste, praktiske,
To zin Moze, Icige.
Tādēļ .labe, ka jūs pase
Sūtet, lai pie mane prase.

III

Kukt a her! Pie rakstu seftes
Man betor net lieles kreftes.
Tikai rebēm vajge būt;
Rakstīt praktiske nau grūt.

III

(Turpinājums)

Oi! es zin, kā taisīt rebes,
Pārdot gojem veces drēbes,
Konservētes vārdnīces,
Vamzes, zeķes, bikses, brunces,
Veces rakstes, lupates!
Vidvudes un veces plunces
Sapērk es auf Okcion,
Pārdod muzej Komission:
Katre zeke - viene karbe, -
Naudes pienāk pilne tarbe;
Divas karbes - koke ilkse,
Priekē brauk' es peises, silkses,
Teic tik, prece senlaike,
Tad būs vise praktiske.

III

(Beigas)

Prastes lauku akmenkluces
Pārdod es kā sencepuces:
Sauc par dārgem rakstu-runem,
To kas nederēj' ne sunem.
Vajge tik to sefte prast:
Zinamkumisije rast.
Rune-rakste praktiske,
Jo tā ire tautiske.

Uj! Tā Pēdiņ-Pēdinieke,
Tā pie sefte ar nau nieke,
Un tā vece Indrike,
Tā ir labe praktike!
Veceš treifes konverzaces
Pārdod tā kā košres maces!
Pēdinieke silte drauge
Zinībkunge pieglaust rauge;
«Silte drauge, labevēle»
Pierunā ar mīkste mēle:
Zinībkunge vārdnīc nem,
Pērk par pēdjem artavem.
Tāda sefte lieliske,
Tāde rakste praktiske,

Bet jūs prasīset nu mane:
Kā ar laikrakst rakstīsane?
Kāde rakste praktiske,
Zinātniske, tautiske,
Kodolīge, derīge? -

(Turpinājums)

Sog ich, tagad uzklīduse
Liele pulke tā kā muse
Tādes laudes - konkurenfes,
Kas mums citem noņem rentes;
Tāde laune lauze slake,
Kas mums rebes nem iz make:
A geswollen sollen se werden!
Solln lieg'n drei Klafter in Erden!
Lai tos jupes zemē rauj i
Lai tos visi ķer un kauj!
Ui! Ko man tie dare coresst
Manes seftes iet kapores!
Vine mums ar gaismas svece
Vise sirde plēs un ece!
Vise baure gudre tike,
Rebenieke paliek plike!
Apgaismo bez mēre prāte:
Neklaus' vairs ne kandidāte!
Ui, di sein mešuges, tulles:
Grib lai ķer pie zinībkules,
Naude dod prieks pekelēm,
Ne prieks vecem zekelem!
Kad tā rakstnieke ir labe,
Vine naude diezgan dabe, -
Jo, kas rakste praktiske,,
Tam ir pulke kapeike.

(Beigas)

Bet, kas rakste prieks mums slikte,
Uz tiem «labe porec» pikte,
Lai tie skaiste dzejnieke, -
Vine mums nau derīge;
Lai tie rakste smukes luges -
Vine ir un ir mešuges!
Tādem vajge virsū brukt,
Jo tie vise sein verruckt!
Vajge kost un blaut ar lame,
Vises dedzināt ar flame!
Tāde lame ziniske,
Tāde rakste praktiske!

Tāde rakste kodolīge,
Kure koz vai rāde fige;
Tāde rakste līste der,
Kas kā zirge maktīg sper;
Bet tie rakste zinātniske,
Kas pie lamem bīstes biske -
Rakste īste praktiske,
Kure lame lieliske.

VII

Tāde rakstnieke ar labe,
Kā tā cienīt dive dabe:
Pats to rakste-denn is git!
Cits to rakste - blauj un sit!
Dod tik kopkes acht par rinde,
Tad vins rakste tev kā skinde!
Pulke karbes rīklē grūdem -
Bet nu Heine ir bez klūdem!
Vēl mēs vairāk samaksājem,
Lai to Faušte min zem kājem.
Oi tu, Faušte! oi tu, Faušte!
Kā es tevim škauste laušte!
Bet tik nevar pietikt klāt, -
Tas man krenk' bez mēr' un prāt'!
Divdab rakste ziniske,
Kodolīge praktiske.

Par so liele rakstīsane
Jūs ar aizmaksāset mane?
Astin kopkes katre rinde,
Dos for mir un meinem Kinde!
Ja jums vēl kād' vēlēsan,
Es jums pakalpose gan!
Man visāde sīke prece;
Es tā zinam andelvece.
Lēgerē man brūtganes,
Brūtes, treknes, bagātes;
Man ir labe spīkere,
Kur var sakraut muzeje;
Man ir Indrik bikse poge:
Ar nau sviezame pa loge;
Man ir izbijuse ode,
Kures biski rāve jode;
Apskādētes redaktores,
Kurem ekšame kapores
Vēl to- brange brūkēf var,
Kaut ne tiele svēce ar . . .
Seid gesind!

Jūs Icig Meiske;
Mane name ir ieks Beiske.

Sīkes preces kandidāte,
Lietpratēje aicināte.

JAUTĀJUMS PAR RAKSTNIEKU FONDA DIBINAŠANU

Kā saskan kopā dzejas vārds un nauda?
Vai dzejniekiem no naudas maz ir jauda?
Tik studentiņiem vajga naudu dot,
Tie prot to ļaudīs laist un novitot.

Kāds graudiņš iz pekeles:

CĪŅĀ PAR RAKSTNIEKU FONDU

Ak, «Māmuliņ», guli tik, guli!
Tev graudiņš apsargā kuli.
Kad grasās rakstnieki kulē ķert,
Viņš gatavs visus gar zemi spert.

VECO CIENĪTĀJI

Pēc vecās dzejas tie sēro.
Vai tā tiem mīļa? - Tās žēl!
Nē, jauno nomākt tie vēro
Un slavu tai nenovēt.

Kas miris, to teicam:
Ko kaitē vairs tāds?
Bet jaunos ar lamām sveicam:
Jo bailes māc.

III

Priekš v e c i e m jūs cienību prasāt
Un ceļat tos - atklāti;
Ko paši vismīļāk jūs lasāt?
- Jaunos, bet - slepeni!

PATS SAVAS NAUDAS KALĒJS

Brāļa naudu apdzēris -
Pats sev naudu sakalis;
Tik - šī «Nauda» nederīga,
To jau zina visa Rīga.

SLUDINĀJUMI

P a r z i ņ u r a d i e m, d r a u g i e m u n p a z ī s t a m i e m

Es lieldzejnieks un arķidakteris,
Sen gadiem nedzeršanu atmetis;
Kas mani nedzērušu atradīs,
Sev rubli dzeramnaudas izpelnīs.

Latviešu labākais dzejnieks, un smaidons.

P i e z ī m e: Kam kritis augšā teiktais rubulis,
Lai steidzas, kopš to n'esmu nodzēris.
Tas pats.

NO GARZOBA ORIĢINĀLTAUTAS DZIESMU KAMOLA

Šodien notinam sekošas oriģināltautas dziesmas:

Pērkoņam pieci dēli,
Visi pieci amatnieki, -
Tam sestam Pērkoņdēlam
Deviņ' amat' - desmits bads.

(Ši oriģināltautas dziesma ir lokalizēta.)

Rakstinieki, dziesminieki,
Ko jūs naudas kārojat?
Klāviņam, tam ir «Nauda»,
Tik tā pati nederīga.

TRĪS PUĶĪTES, no Garzoba plūktas «tēvijas» ārēs

P a r «T ē v i j a s» g r a u d u s a i m n i e c ī b u

Moto: Ja ikviens tik zemē sētu...

Ja tu, «tēvij», arī sētu
Kādreiz graudu veselu, -
Kas zin, - varbūt tu ar spētu
Atnest tautai labumu.

Gan līdz šim tev nebij graudu -
Viens vien «g r a u d i ņ š i e k š p e k e l e s».
Bet kas vienmēr gādā naudu:
Pelavas un anonses.

B r i e s m a s n o t i e k p a s a u l ē . . . !

A. stāsta: Reiz   'b r i e s m u   s a l a s    m i r o n i s'
'P i e   v e l n a   p u r v ā'   bij aizticis . . .»
B:   Tādi brīnumi notiek gan Āfrikā? -
A:   Nekā - mūsu mīļā «Tēvijā»!

III

J a u n s i z g l ī t ī b a s a v o t s «T ē v i j ā»

Še laikraksts sniedz praktisku zinību:
Viņš pilns ira «briesmu» un «miroņu».
Kas viņā izglītību smeļas,
Tam visi mati kājās ceļas.

BRALĪBAS DZIESMAS jeb KLĀVINŠ UN GRAUDEKLIS ROKU ROKĀ

N e b e i g u ļ i

Viens nebeiguls ap sevi citus vāk,
Lai izdabūtu varbūt «dakteri»;
Bet, a k l u kaut ar simts ir pulcēti,
Neviens no visiem r e d z ī g s neiznāk.

P r e t « f o n d u »!

Jūs rakstnieku fondu varat gan skaust,
Bet rakstniecība - eppur si muove;
Tai pretī stājoties, ragus var lauzt -
Tā baltiņu vērsis, kā «Tēvijas» gove.

D z ī v o k ā b r ā ļ i

Viens brālis Rīgā sauc:
«Nāc talkā lamāt, grauds!»
No Mītavas brālis to sveic,
Bet prasa: «Jā, kā tad lai teic?»
«Kliedz pakaļ tik to, ko es, -
Un: pekeles! pekeles!»

A b i l a b i, b ā z - p e k e l ē!

Viens lielās, - nu ņemšot uz grauda,
Un otrs teic: «tad ta man nauda!»
Bet par to g r a u d e ļ a graudu
Var maksāt tik K l ā v i ņ a «Naudu».

DABISKS IZSKAIDROJUMS

B r e n c i s:

Tā lieta tiešām ir traka -
Ēstnesis simtreiz to pašu saka;
Un, ja tu viņu sukā,
Ij to viņš pakaļ drukā;
Ja «g r a u d i ņ š» tā sacīto vēlreiz maļ,
Viņš drukā to arī atpakaļ...
Nu teic, vai tāds jel maz jēdz? -

Ž v i n g u l i s:

Jā, - liellops jau atgremot mēdz.

PAR TRAKU -

T i e s n e s i s:

«Kāds tavs amats?»

S t r ā d n i e k s:

«Kā lai saku:
Vasar' mūrnieks, ziemu zaglis.» -

T i e s n e s i s:

«Jā, bet tas jau ir par traku!» -

S t r ā d n i e k s

«Lūk, to pašu sen jau saku.»

ATSKAŅA JAU PATI SAKA

V e c s a u l i e t s:

«Mēs labi zinām, kas jūs tādi jaunie!
Lūk, atskaņa jau pati saka: ļaunie!»

J a u n s a u l i e t s:

«Jā, jūs gan ļauni neesat, nedz jauni,
Uz jums tik atskan: veci auni.»

ARI STRĀDNIEKI

Vai mēs pie darba vāji būtu?
Tik roku darbs par rupju mums, par grūtu.
Mums taču augstāka ir spēja:
Mēs pļaujam tur, kur prastie ara, sēja:

DZEJNIEKS AIZ LETES

Domas smadzenēs zibeņiem šaudās,
Sirds aiz laimības spēcīgāk pukst:
Mūza man varenu dzeju čukst -
«Jaunskungs, ē, spičku, še kapeika naudas!»

ODU SPĒJA

Reiz odi, kniši, mušas, blaktis
Ar baru lāci apēst draudēja:
Gan miegu laupīja tam dažas naktis,
Bet - pārāk liels viņš - apēst nespēja.
Tik noteica,
Ka lāča gaļa neesot garšīga.

BALTIEŠIEM

Ilgi jūs gulējāt, kungi, vai gadu simtens jau garām,
Domājāt: līdzi ar jums latvieši arī vēl guļ.

Maldāties, - latvieši modās, kad brīvā tos laida, pie miera;
Brīvā tie negāja snaust, īsti tad sākās tiem darbs.

Vērīgi skatījās tie, kas notiek viņpusē žogam,
Steidzās Eiropai līdz dzimteni izkopt un post:

Zemi ar, namus tie ceļ, brauc jūrā, tirgo, krāj mantu,
Šlipses un frakas sāk nest, glezno un dzejo, un dej.

Jūs tikmēr snaudāt un snaudāt, un atgremu gremojāt klusu,
Sešsimti gadu bij grābts, sarausts un sanests, un ēsts.

Reizēm tik trūkāties augšā, kad atrauts jums tika kāds kumoss;
Zobus tik spējāt tad griezt, kabatā dūres tik kniebt.

Būtu jums bijis cik prāta, jūs varējāt redzēt, ka sētā
Izauga zaļoksnis zēns, darbā labs palīgs un balsts.

Jā, bet jūs mācējāt vien tikai apspiest un turēt to tumsā,
Nu ir par vēlu i tas, pats jau viņš logus sev ver;

Pats viņš grib sēsties pie galda un paēst, un domāt par sevi,
Līdzi ar citiem grib spriest, kopīgi mājas grib kopt.

Neveikli ienāk viņš iekšā un netīšām pagrūž jūs sānis -
Ko nu tur: prasts jau vēl ir, strādnieks un zemnieks tik vien.

Zābaki ož vēl pēc taukiem, kā lāpstas rokas, sēst blakus:
Te tad nu atnācām mēs! Tagad jūs uzklausat mūs!»

Nesakat: «Ko šis var runāt, jo latviešiem trūkst jau to vārdu.»
Lai arī vārdu tam trūkst, rokas viņš palīgā ņems;

Runā viņš tiešām vēl klusu, kā iesācējs bailīgi stostās, -
Kur gan to mācīties bij, pieteikts bij: muti tur ciet!

Totiesu dziedāt viņš prot, pat Seuberlich's netiek tam līdzi,
Skaistākas dziesmas nekad Baltijā dziedātas nau.

Dziesmas, kā zināt, bez briesmas, viņš labsirdīgs cilvēks un lēnīgs,
Tikai, kad takti viņš sit, uzmanat: galdi var lēkt.

Ceļaties, kungi, nu augšā, jo gulēt jau nebūs jums miera:
Saule jau gabalā stāv, apkārt no darba viss dimd!

MODERNU ĢĒNIJU LĪGOJUMS

ūt moderns ģēnijs, - ak, kāda laime!
Un nu mēs vesela ģēniju saime:
Es - ģēnijs, tu - ģēnijs, Anss, Pēters ar-
Kas cūkas ganīs? - Lai velns to dar'!

Mēs neesam vairs ar aklību sisti,
Mums noslēpums atklāts: mēs simbolisti -
Kas simbolists, tūdaļ nāk ģēnijos - švups!
Mums ir ar savs ģēnijus ražojošs klubs.

Vai latvjiem bij ģēnijs bez mūsu kluba?
Un tagad, lūk, ģēniju vesela guba.
Un recepts vienkāršs: tik orģija,
Tik sistemātiska dumjība.

Šais gaišajos lielrūpniecības laikos
Mēs lielumā ražojam orģijas tvaikos:
Viss ir jau reiz teikts, kas labs un cēls,
Atgremo tikai, tu ģēnija dēls!

Kam vajadzīgs kas oriģināls tavām dziesmām,
No citiem ņem pantus un gleznas bez briesmām;
Tik bezkaunības tev daudz vajga būt, -
Pats nepūlies, citi priekš tevis lai sūt.

Kurš gan no mums lai vairs dziļumus raktu,
Kas zelta grib, lai meklē, kur zagtu;
Ne mazāk spīdošs ir zagtais zelts
Par to, kas no paša iz zemes celts.

Un svešo zeltu, ko- mēs čiepjam,
Mēs izkaļam plānu, par bleķi stiepjam,
Jo bleķis jau taisni mums lieti der,
Tie zelta gabali pārāk sver.

Jā, agrāk dzejniekiem lielas bij skumjas,
Vai ideja augsta, vai domas nau dumjas? -
Kam ideju, domu? - Tik dumjībā
Mēs jūtamies dzejiskā sajūsmā.

Kad orģija ieņēma idejas vietu,
Sajūsmu deva un dūšu kā mietu: -
Cik lieli mēs tikām un laimīgi,
Cik brīvi - no darba, mēs ģēniji!

Vai nu savas dzejas gan iesim vairs vīlēt
Vai pantos un atskaņās teicienus spīlēt?!
Krauj vārdus kā salmus, - ja nepietiek,
Saucamās zīmes un punktiņus liek.

Kam vajadzīgs mums vairs rituma rituls,
Kad tā jau mums piekrīt dzejnieka tituls?
Kam gramatika, kam loģika?
Kad orģija uzvar un dumjība!

Vēl vecajam Vāgnerim uznāca trīsa,
Ka māksla gara, bet dzīve tik īsa:
Mēs gudrāki: mākslas mums nau nemaz,
Jo vairāk mums laika priekš orģijas.

Kas dzejo, ka vārdos ne prāts nau, ne sakars,
Tas moderns ģēnijs, tas dzejas makars,
Un to, kas slavē šo virekli,
To saucam par titānu - kritiķi.

Kas raksta, ka saprot to lielais pūlis,
Tas ģēnijs nau, tas ir prasts ķūlis, -
Tad īsti mēs orģiju titāni,
Kad buldurējam kā tītari.

Tā jūsmās mums mutes skan dienām cauri,
Skan ausis, skan dvēsles un tukšie pauri, -
Mēs skanoši zvārguļi, dimdošs varš,
Mēs skanam - lai ārā sev plosās vai karš.

Lai dzejojam tad, nu lai dzeram tik, dzeram,
Pēc spirta grādiem dzejoļus sveram,
Mums šņaba mēriņš ir pantu mērs,
Zaļš dzēruma velniņš mums ģerboņa zvērs,

PĒRKOŅA CEĻOJUMS

Fragments no komiska epa

Jau krēsla sāka nolaisties.
Pusguļu uz galda uzkāries,
Starp kājām krēslu, starp rokām galvu;
Sēd dzejnieks un bēdīgs grauž savu spalvu.

Grauž spalvu, kā sili grauž kumeļi, -
Iz spalvas sūc spēku un dzejoli,
Ko sirdis aizgrābt, ko pacilāt prātus;
ēstgribā reizēm grauž spalvas kātus.

Bet tas ir reti; jo pārtikas,
Kā siļķes un melnmaizes garozas,
Var nopelnīt allaž, - bet, zināms, kas šķērdē,
Ēd trīsreiz dienā, - to vecums pēc mērdē.

Ir caura dzejnieka elkone,
Šai pēdā kurpe, tai - tupele:
Šāds saskaņas trūkums tam maz dara bēdas,
Kad saskan un atskan tik pantmēra pēdas.

Gan pastaigāt jaunglītos apģērbos
Un smalki ēst, padzert tam patiktos,
Kā dzejniekiem pieder, - pats Poruks to saka. -
Bet kurš nu to negrib - tā pasaule traka.

Ne bagātnieks vien grib, kam liktens Tā likts,
Pats prastākais kalps grib, ja nedod, ir pikts.
Pēc tā visi plēšas: kā taukāki ēstu,
Kā miesīgas slāpes vissaldāki dzēstu.

Ne katrs tiek klāt, - vai tādēļ jau gaust?
Bet dzejniekam mērķus būs augstāki spraust:
Par neēdušiem viņš skaisti var skundīt,
Tiem vēsti par nākotnes ēšanu jundīt:

Un ziemu: jo aukstāk sals, drebuļos,
Jo karstāk tas vasaru iztēlos;
Jo tukšāks vēders, jo glašākās rīmēs
Viņš pilnību dziedās, jo plastiskāk zīmēs.

Uzreiz no briesmīga trieciena
Kā pacēlās sa maz-māzmājiņa,
Kā vecīte bailēs tā apmetās tupu;
Es pats ar visu galdu klupu.

Uz mani kas uzgrūdās neganti,
Es jutu ko aukstu gar apkakli,
Man nelabi tapa: Ak debess spēki!
Nu tiešām grābj cenzors! Vai, mani grēki!

Ak, bailīgs ir latviešu dziesminieks.
Cik pantu, tik grēku, kā kartavnieks,
Ka cenzors izlaiž, to uradnieks vajā,
Un kritiķis ,beigās, vai tas gan paijā?
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -