RAINIS
Ilja Muromietis
Krievu traģēdija piecos cēlienos
PIRMAIS CĒLIENS
Brjanskas tīreļu mežs. Nāves upe. Meža klajiņa. Trīs milzu ozoli septiņiem
zariem, kuros laupītāja Svilpja-lupja ligzda tikko redzama. Tāļumā līkais nāves
bērzs un atspīdums no Pašradenes nāves upes, no kuras kāpj tvaiki.
Purvs. Rīts.
*
(Atskan aiz skatuves sēra, gari vilkta meldija kā K l a u s n i e k a b a l s s.)
Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies?
Vai tu slapjā zemē, bēda, mitinies?
Izlīdi zem akmens, akmens pelēkā?
Izlīdi zem krūma, krūma kārklienā?
Vai no nāves upes purva pamalā?
CITA, KĀ UBAGA-STAIGUĻA BALSS
Skani, skani, bēda, drīz tai dziesmai gals.
Skanēs cita dziesma, dziedās cita balss.
(Top dzirdami spēcīgi soļi, un dziesma apklust.)
*
(I l j a M u r o m i e t i s iznāk no meža uz klajiņu.)
ILJA
Še es esmu, krievu varons - zemniekdēls,
Ilja, Muromiešu ļaužu, Jāņa tēva!
Nāc nu laukā, briesmas! - pretspēks, nāc!
(Apstājas un klausās.)
Drebi gaiss, lai vīri dzird, kam varoņsirds!
(Sauc ar lielu balsi.)
Aidā!
(Klausās, tad:)
Visur kluss, kur saucu, tikai lapas trīs.
Tikai gari, klusi pīkstēja kā zemes pelēns.
(Sauc vēlreiz skaļāk.)
Aidā! aidā!
(Ar roku atmezdams, klusu.)
Eh!
Rokas, kājas jāatstiepj no jātiņa.
Ausmā ceļoties, līdz azaidam,
Saulei sāņis jājot, noskriets jūdžu simts.
Jau līdz saulei veikti četrdesmit karaļi.
(Atspārda notirpušās kājas.)
Nu tik zeme dreb un lapas birst!
(Atviļņo t v a i k i, gar zemi vilkdamies.)
*
Ha, kas viļņo smacīgs? elpu aizrauj ciet.
Lēni lien gar zemi čūskas vilkumā?
Pū! tu smakons; mana dvaša tevi aizpūš prom.
(Pūš, un tvaiki atvelkas atpakaļ.)
Jājot klupa zirgs un ostot krāca.
(Šaubās.)
E, - vai būt' jau še tā briesmu zeme?
Vai tie tvaiki Pašradnes, tās nāves upes?
Kas no sevis pašas iztek, sevi ietek?
Vai tur būtu jau tas nāves līkais bērzs?
Vai te Lupis-svilpis - zemniekbiedonis?
Miegā, nomodā tās briesmas pārsapņoju,
Gadiem gulēt neļāva par šo tie sapņi.
Ak, varbūt, varbūt! - Nu laukā sapņu šaušalons!
Svilpj kā putns, šņāc kā čūska, rēc kā zvērs!
Ū! ū! ū!
(Klausās.)
Visur kluss, tik zari sprakš un augšā kūp!
(Tvaiki, atvilkušies no zemes, kāpj, lienot pa meža virsotnēm.)
Pū! tu smakons, mana dvaša tevi aizpūš prom!
Pū! pū!
(Pūš, un tvaiki atvelkas atpakaļ, bet paliek augšā.)
*
(Atskan tālē v a i d s it kā no zemes.)
Vai!
ILJA
Ā, kas vaid tur zemu? - Es še, Ilja pats:
Jāju slavas pilnā Kijevpilī
Kalpot kņazam saules Vladimiram,
Sargāt labus ļaudis, bāra bērnus, -
Aizstāvēšu tevi arī - kas tu esi, teic!
(Gaida, tad runā.)
Svētīj' mani Jāņa tēvs uz labiem darbiem.
Lika Jauna nedarīt ne tatāriem,
Ne vēl laukā labus ļaudis kaut.
Novēlējos bultas nenolaist no loka,
Netriept asnīm šķēpu, garasmeni.
Lika nekauties man, kad nāks Mikuls laucenieks,
Jo to zeme mīl, un Svētkalns, jo to zeme nenes.
Ejot upei metu maizīti par dzirdījumu,
Sauju dzimtās zemes ņemšu sevim līdz.
(Klausās. T ā l a i s v a i d s atskan dzirdamāk.)
ILJA
Kas tu esi, tālais vaidētājs? nāc šurp!
Kad tu zemais vārgs, - tev līdzēšu; kad - bargs:
Stiepjam šķēpus, sitam krustām zobeniem!
Ū! ū!
*
(Atskan tālē p ē r k o ņ a b a l s s it kā no kalna.)
ILJA
Ā! vai kalna pērkons pats pret mani? - Nāc!
Tukšā nestāv Krievzeme, - ir varoņi.
(P ē r k o ņ a b a l s s atskan dzirdamāk.)
ILJA
Rūc! sev rūc! kad spēj, sper to, kas kalnā kūp!
Sevim līdza spēka nerodu nekur,
Eju meklēt, vai nau tāda pasaulē.
Kaujā krist no ienaidnieka nau man lemts.
Nāku iznīcināt gala ļaunumu,
Nāku uzveikt pašu nāvi viņas valstībā.
*
(Atskan v a n a g a k l i e d z i e n s.)
ILJA
Ā! vai Svilpis-lupis atbild reiz? Nē - vanags.
Vanag, kā līdz nāves upei drīksti skriet?
Visi zvēri slapstās, stādi zemē lien -
Vai i tevi ilgas dzen līdz nāves ežām sniegt?
(V a n a g a k l i e d z i e n s atskan skaļāk.)
ILJA
Klusi, vanag! Tāli mani pretspēki,
Nau tik kāri izkauties kā Ilja: -
- Varam nolikt vairogu un smago šķēpu nost.
(Tikko Ilja nolicis bruņas, viņam top gandrīz virsū uzsviests no augšas liels koka stumbrs.)
*
(Parādās augšā koku kuplos zaros liela, pinkaina g a l v a un tūliņ nozūd; atskan slepeni, dobji smiekli.)
Hu! hu! hu!
ILJA
(Sauc dusmīgi.)
Kas tāds neliets uzbrūk man, kad nolikts šķēps?!
SVILPIS-LUPIS
(Izbāž atkal savu lielo, pinkaino galvu no zariem; rupjā balsī.)
Ko tāds neliets mauro, kad es atmiegā?!
Kad es putnā svilpšu, čūskā šņākšu, zvērą rēkšu:
Zāle rausies, krūmi vītīs, meži lieksies,
Tad gan muti turēsi tu, zemnieks - cūkgans!
Citād' mute kā no mežābola sarausies.
ILJA
(Pārsmejot.)
Kāds es cūkgans? Kad tad ganīju es tevi?
Bet tad tu varbūt tas šausmons: Svilpis-lupis?
SVILPIS-LUPIS
Šis vēl jautās, nejēga, kas esmu es?
Es tas svilpējs, Rahmaņdēls, tas ļaužu šaušalons!
Es tev svilpšu miega dziesmu gan:
Krīti zemē! nedzīvs garšļauk' izstiepies!
(Viņš uzlaiž negantu svilpienu.)
ILJA
(Priecīgi.)
Lūk, tad gan tu mūsu Svilpis-lupis, šaušalons!
Miegā, nomodā es tevi pārsapņoju.
Ak tu prieks! ka taču tevi tieku reiz!
SVILPIS-LUPIS
(Dusmīgi.)
Kaula, krama piere! Kas šim te tāds prieks?
Šņākšu, ka tev pušu sprāgs tavs kauls un krams.
(Viņš šņāc jo stiprāk.)
ILJA
(Sit no prieka plaukstas.)
Tiešām, tiešām, tu tas esi: gaisi dreb!
Zāle raucas, meži liecas, krūmi vīst!
SVILPIS-LUPIS
(Lielās.)
Pat i zemā zeme dreb, kad brēcu es!
ILJA
(Naivi, priecīgi.)
Zvēri alās bļauj no bailēm, čūskas šņāc!
Viss kā pasakā, ko bērni drebot klausās.
Vai i nams tev trejos ozolos un septiņzaros?
Vai tad tur tas briesmu likais nāves bērzs?
Purvels - neizbridels, staigņa iestrēgums?
SVILPIS-LUPIS
(Dusmīgi, nicinoši.)
Aklis vai! Ka neredz? Zaru kuplumā vai nakts?
Še tik krēslis man, kur redz, kāds ģīvuls nāk.
Tur mans nams! Uz deviņ'ozol'deviņ' verstīm;
Garām netiek tur neviens; toj kaklis nost!
Ko tu nāc? Te nāves upe! Te tas līkais bērzs!
Es tas nāves vietnieks: man viss rokā dots!
Tevi žēloju, tu muļķis. Bēdz!
ILJA
Nekā!
Tu tas nāves vietnieks, nu tad dzīves vietnieks es!
Trīsdesmit es gulēj' gadu aizkrāsnē kā nāvē, -
Cēla mani staiguļubadziņi, teica man:
Kļūt tev, Ilja, lielam krievu varonim!
Sargāt labus ļaudis, bāra bērnus!
Eju saulē icelt pasauli, kas vārgst.
SVILPIS-LUPIS
(Pārsmejoši.)
Vēlu uzcēlies tu, dzīves vietnieks, he!
Aizgulēj' trīsdesmit gadus aizkrāsnē!
Agri atkal tevi guldīšu, kā visus!
ILJA
Nē! ir teikts: man kaujā nāve lemta nau.
SVILPIS-LUPIS
(Smejas.)
Daudz kas teikts! - Man namam apkārt kaulu kalns!
No tiem manis kautiem, vilku apgrauztiem!
Tā ij tevi grauzīs vilki.
ILJA
Pagaid', vilks!
SVILPIS-LUPIS
(Smejas un lielās.)
Hu! hu! Manam namam apkārt dzelžu sēta,
Katrā mietā galva uzclurta kā poga
rTo tiem taviem labiem ļaudīm, bāra bērniem,
No tiem tirgoņiem, kas garām brauc ar precēm.
ILJA
Vai! tie nabadziņi! Ak tu zvērs! tu zvērs!
SVILPIS-LUPIS
(Smejas jo vairāk.)
Hu! hu! hu! hu!
ILJA
Es gan nodievojos netriept šķēpu asnīm -
Tēvam teicos nenokaut ne tatārēna -
Bet vai katris teikumu var noturēt,
Kad tam nebruņotam uzbrūk tāds?
Apkauj labus ļaudis, buru bērnus tāds?
Diezgan gulēju, ne mani guldīt tev!
Tam nu jāgulst, kas ir labus guldījs! nāc.
(Viņš paceļ vairogu un pacel loku.)
SVILPIS-LUPIS
Hu! hu! hu!
Kaulus, dzīslas mīkstākus tev saspaidīšu!
Tavi kauli būs man sētai pakaisēm!
Tavas dzīslas būs man mietu sasējam!
Tavu lielo muti akmens aizbāzīs!
(Met slepeni lielu akmeni uz Ilju.)
ILJA
(Izvairīdamies.)
Ko man smiltis met no savas ligzdas nost?
Vērts nau šķēpu traipīt, pārkāpt dotu vārdu.
Tu man nāvi soli, bet es tevi gribu dzīvu!
Dzīvu vedu tevi rādīt Kijevā!
Lai redz ļaudis, kā iet tam, kas labus kauj.
SVILPIS-LUPIS
(Šņāc kā čūska.)
Bēdz! Bēdz!
ILJA
(Paņem loku un bultu.)
Nu pret nāv' un ļaunu iziet zemniekdēls!
SVILPIS-LUPIS
Iziet, nepārnāk!
(Rēc kā zvērs.)
ILJA
Rēc, ka lapas raucas, labāk tevi redz!
(Uzlikdams bultu uz loka.)
Teci, bulta, lupja acī! Ķer, bet nenokauj!
(Šauj, Svilpja-lupja galva tūdaļ pazūd zaros. Ar troksni nokrīt ķermenis zemē. Ilja iet biezoknī meklēt.)
*
(Priekškars.)
*
(Svilpja-lupja nams. Sētai uz katra staba uzdurtas galvas. Kaulu kaudzes. Lieli dzelzs vārti, ģindeņiem izrotāti. Klajiņā neredzas neviena, dzird tikai ievaidamies dobji.)
SVILPJA-LUPJA BALSS
Ou-u! ou-u! oi!
ILJA BALSS
- Kur tu esi? - Sasities?
Ē! ē!
(Attālinās. Brīdi klusums. Dzirdas klusi tā pati sērā balss.)
KLAUSNIEKA BALSS
Migla, migla, bēda, - sprīdi pacēlās!
Tvaiki, tvaiki, bēda, - soli atkāpās!
Vai tu nāci, saulīt, - spīdēt mākoņos -
(Balss apraujas; brīdi klusums.)
*
UBAGA-STAIGUĻA BALSS
Saulīt' nāca, nāca - spīdēt dziļumos.
*
(Slapstīdamies ienāk galminleki - K ņ a z a a u s s un K ņ a z a a c s; runā čukstot.)
KŅAZA AUSS
Še tas būs, kas nāk, - tas varvērze, kas gūstāms,
Lai to liktu kņaza kalpībā.
KŅAZA ACS
Klau! tur vienu kāva! Vai pa kņaza likumiem?
KŅAZA AUSS
Iesim! Kur kāds vaid, tur lomu varam vilkt.
KŅAZA ACS
Kņaza vārdā visu var!
ILJA BALSS
Ē!
GALMINIEKI
(Sabijušies.)
Dzīvs vēl! Bēgsim!
KŅAZA AUSS
(Pabēg, bet apstājas.)
Tas ir zemniekdēls! - Kas vaid, tas Svilpis-lupis.
Nu mēs lupi lupsim, - salaupījis daudz.
Neļaut, ka ņem zemnieks!
KŅAZA ACS
Neļaut!
KŅAZA AUSS
Ņemam nost!
ILJA BALSS
(Iesaucas skaļi.)
Rekur esi!
(G a l m i n i e k i aizbēg; neviena neredzas meža klajiņā.)
*
ILJA BALSS
Ko tu klusi? Vai tev sāp?
SVILPJA-LUPJA BALSS
(Skaļi, dusmīgi.)
Ū! - ū! - ū!
Ļaužu kāvējs! rīkles rāvējs! maitātājs!
Viltnieks! krāpnieks! slepu šāvējs, nāves kalps!
ILJA BALSS
Ko tik nikni šķaudi! - būdams nāves kalps tu pats!
Repi raušu! kņazam kalpot vedīšu,
Varēsi tu riedams pili apsargāt.
*
GALMINIEKS
(Parādās, bet paliek, aiz koka turoties, pavēlošiem mājieniem, bet klusi.)
Kņazam kalpot ved!
(Pazūd atkal, tiklīdz padzirdas mežā runa.)
*
SVILPJA-LUPJA BALSS
Nost ej! vajā! vai tu esi traks?
To gan ne]aušu! Ej kalpot pats! Ne es!
(Dzirdama nikna ciņa arvien tuvāk. Svilpis-lupis šņāc un rēc, koki brākš, uz klajiņu nogāžas zari.)
ILJA BALSS
Jāsasien! Šurp klajā! Jāpierauj pie zirga segla!
*
ILJA
(Parādās, velkot sev līdzi sasieto Svilpi-lupi, kurš vēl pretojas.)
SVILPIS-LUPIS
Ū! ū! palīgā!
Saukšu palīgu; pirms tevim atnāks man!
Te jau ir mans nams un mana saime!
0la! olla! olla! - šurpu! glābjat! - ū!
ILJA
(Smejas.)
Sauc sev! - kam man palīgs? - Veicu tevi viens.
SVILPIS-LUPIS
(Mēdīdams.)
Ko tad bļaudams sauci?
ILJA
Pretniekus, ne draugus!
SVILPIS-LUPIS
(Ņirgājas.)
He! he! Svētkalns pretnieks tev? vai Mikuls?
ILJA
Nē, ar tiem man kauties liegts.
SVILPIS-LUPIS
Nu lūk!
Nāk tie, - sasaucaties.
ILJA
Kā tu zini?
SVILPIS-LUPIS
Kas lai nezin šo un burvi, tevi arī?
ILJA
Lūk vai! Kas tev teica?
SVILPIS-LUPIS
Maitas putni teica.
Vārnas saoda, pret vēju knābjus turot:
Dzīvais nāk pret mums! - ū! Peļka, ū!
*
(No vārtiem izskrien Peļka, mežonīgi ģērbta ādās.)
PEĻKA
(Ieraudzījusi tēvu sasietu zemē, metas virsū Iljam; no tā atvairīta, skrien pie vārtiem, izceļ tos un uzbrūk ar tiem Iljam. Pret Ilja zobenu vąrti salūzt.)
Laid tu tēvu! laid tu tēvu! laid!
SVILPIS-LUPIS
(Uz Peļku.)
Kad jau vārti lūst, tad nepadarīt tam nekā!
PEĻKA
(Piepeši apkampj Ilju un grib to saspiest, kozdama tam plecā.)
Katram, ko es skauju, kauli brakš un elpu rauj!
ILJA
(Ar vienu roku to saspiež un viņa atkrīt. Viņš smejas.)
Ha, ha! meitēns!
SVILPIS-LUPIS
Laid! ar labu vajga nākt!
Ilja, zemniekdēls, ko velti uzbrūc man?
Abi esam zemes ļaudis!
ILJA
Jā, tik tu tos lup, -
Es tos glābju.
SVILPIS-LUPIS
Došu arī tev no mantas.
Tec tu, Peļka, atnes šurp!
(Peļka aizskrien, atskatīdamās uz Ilju.)
*
ILJA
Nevajaga mantas man, kas salaupīta.
SVILPIS-LUPIS
Kura manta tad nau salaupīta?
ILJA
Krātā.
SVILPIS-LUPIS
Ko sev iekrāj, citam atņem.
ILJA
Kņaza manta.
SVILPIS-LUPIS
Kas tad mesli ir? - tik lupināmais man var izbēgt,
Kņazam ne. - Ij man viņš meslus ņem. Tad ņem ij tu!
ILJA
Melsi.
SVILPIS-LUPIS
Domā: maz man? Pūru naudas došu,
Pusi došu, - būsim kopā ceļa valdnieki!
Celsim pilis, slazdus visai pasaulei!
Grābsim naudu, rīsim maizi, ka vai vēders plīst!
ILJA
Man ir citi ceļi - tāli aizbraukteņi,
Man ir cita maize - tāli atvestene.
*
(Ieskrien Peļka no vārtiem, sētuvīti rokās.)
PEĻKA
Še tev! še tev! Zeltu sēju, zeltu kaisu tev!
(Sēj zelta naudu pa skatuvi un ber to Iljam pār galvu.)
SVILPIS-LUPIS
Visu mantu došu! Būsi mantnieks, znots!
Es tev došu savu brango meitu Peļku.
Peļka, vai tu gribi Ilju?
PEĻKA
Gribu gan!
Katram, ko es skāvu, kauli brakš un elpu rauj,
Šis ir vienīgais, kas cieš un mani žņaudz.
ILJA
Neder, vecim, man ne precēties, ne mantu krāt:
Nabagi bij tie, kas mani augšā cēla,
Nabagus un bāra bērnus - -
SVILPIS-LUPIS
Beidz jel bārubērnot!
ILJA
Visu jaunu gribu veikt, it pašu nāvi!
Jo man kaujā krist nau lemts.
SVILPIS-LUPIS
Nedz man!
Es jau nemirstīgs, tāpat kā tu:
Es tik šķidrā atgriežos, tu cietā!
ILJA
(Smejas.)
Ha! ha! - ha! ha!
SVILPIS-LUPIS
(Lūdzas.)
Neej Kijevā un neved mani! - tapsi vergs!
PEĻKA
Neej Kijevā! pie manis paliec mežā še!
ILJA
Tēvs man liek.
SVILPIS-LUPIS
Tavs paša spēks to liedz, klaus' tām!
ILJA
(Domīgi.)
Ko tad liek mans spēks?
PEĻKA
Kā vējš pār zemi skriet!
ILJA
Kur tad skriet?
SVILPIS-LUPIS
Nu zinies pats! - Bet tēvs ir vergs!
ILJA
Ā, tu tēvu aizskar! stiepšu tevi prom.
SVILPIS-LUPIS
Burvi saukšu!
(Svilpo spilgti. Tālumā atsaucas vanaga svilpiens. - Kad Ilja Svilpi-lupi sagrābj un nes projām, tas sauc.)
Šķidrā atgriezīšos es, bet cietā tu!
(Visi prom.
Aiz skatuves nosauc kā Klausnieka s ē r ā b a l s s.)
Atgriežas mums saule! baltā saulīte!
*
(Priekškars.)
*
(Atkal meža klajiņa pie nāves upes, kā pirmā skatā. Aiz skatuves sauc b a l s s.)
Ilja, zemniekdēls! Ē! Atsaucies, še zemnieks sauc!
ILJA
Še es esmu, Ilja Muromietis, zemniekdēls,
Ko tu gribi, nāc!
*
(Ienāk Mikula, liels, plecīgs zemnieks, nabadzīgā zemnieka ģērbā, somu pār pleciem.)
MIKULA
Tad tāds tas Muromiets!
Krievu varons, kam būs lielākam par visiem būt!
Tas tik skaļi sauc, ka tūkstots verstīm dzird.
Ko tur darīt? Jānovaidās, jāiet ir, -
Jāmet arklis zemē, kaut pats arams laiks!
Neuzart, - tad nebūs šogad pasaulei ko ēst, -
Nesveikt varoni, tad pasauli tas pušu spers,
Labāk tautas spēku sveikt, kas sencerēts,
Lai tas vieglu dara pasaul's zemes nastu.
(Klanās Iljam.)
ILJA
Vai tad tu tas tālais vaidētājs?
Kā no zemes dzīles vārga balss.
MIKULA
Tas es.
ILJA
Divreiz atsaucies tu, - palīga vai cīņas dēļ?
Gatavs es uz abiem.
MIKULA
Man nekatra vajdzīgs nau.
ILJA
Dod tad roku! Kas tu esi, spēkots vīrs? Ko teiksi?
Zeme līgojas, bet smejot tevi nes.
MIKULA
Tevi kumeļš diedams nes, kaut pleci līkst;
Zeme mani nes, kas viņu kopj:
Zāle, manis mīta, divreiz kuplāk aug;
Rudzis vienā stiebrā divas juma vārpas laiż.
Es tev teikšu: mīli zemi, zemniekdēls!
Lai tā tevi arī mīl kā mani līdz!
ILJA
Labi, zinu. - Kas tu esi, ka tu man to teic?
MIKULA
Es tas esmu, kuru zemīte visvairāk mīl:
Kad es zemi apsēju un pļauju pēc,
Alu izvāru un ļaudis cienāju,
Lauku ļaudis mani tencina un sauc:
«Ē, tu zemes dēls, tu Mikuls-laucinieks!»
ILJA
Esi sveikts tu, vecais Mikuls-laucinieks!
Likts man: nekauties ar tevi! zeme tevi mīl.
Bet ij citi ir, ko zeme mīl, ne tevi vien.
MIKULA
Labi zinu. - Kas tu esi, ka man pretī teic?
Nebe zeme vairāk mīl tos glauni ietērptos?
Ne tos zemes pīšļiem segtos pelečus?
Nebe mīl tos šķēpus, asnīs rūsētos,
Ne tos smiltīs balinātos lemešus?
Lūk, tev jauni vilnas svārki trinītēm,
Cik tur tavas mātes sviedru iekšā austu?
Tev tēvs, māte deva pēdējo, sev atraujot, -
Kas vēl trūka, paņēmi no veiktiem pretniekiem.
ILJA
Es no citiem nelaupu, bet citiem dodu gan.
Ne tas vien ir lāga vīrs, kas apružģots,
Lāpu svārkiem, ubagtarbu mugurā.
MIKULA
Strādāt, taupīt mācīj' tēvs ij man, ij tev.
Spēks ne lepnībā, bet varbūt ubagtarbā šeit!
Varbūt tā sver smagāk nekā viss tavs varoņsvars?
Lūk, man somā visas zemes srnagums guļ:
Pilna pielocīta kreklu sviedraiņiem,
Kuri lipa līkās kalpu mugurās;
Pilna pieraudāta asarautiņem,
Kurus tekot saslaucīja bāri.
Manā somā visas zemes smagums sūt:
Cilas drupināmas, kaulus drūpinot,
Sēkla izkaisāma, sviedriem aplaistot,
Visa dzīva kustoņa še panesama:
Zirgs un cilvēciņ, un govs, un jērs, un vilks -
Visas netaisnības, pretestības, visi spaidi,
Viss, kas zemniekmugurai top virsū krauts.
ILJA
Kņazs ir likts par aizstāvi, kam pāridarīts.
MIKULA
Kņazs ij pats ir jānes līdz ar bajāriem.
ILJA
Sūtīts es priekš bāriņiem un atraitnēm,
Kara varā aizdzīt jaunus mācējus.
MIKULA
Jānes man ij tu, ij viss tavs karš,
Jānes mums ij bads, kas karam pakaļ nāk.
Ij tās ligas, sērgas, kas kā vārnas sec.
Spēks ne karā, bet tik miera darbā vien!
Karā neeju, tik situ nost, kas manu zemi ņem.
Ja tu zemes smagumu, kas somā, nespēj celt, -
Lūko jel, ka pārestības virsū nekrauj vēl!
Ej ne pakalpot tiem smagumdaroņām,
Ej tos nogrūst nost, lai zeme ļaudīm viegla top!
ILJA
Biji jau ij tu pie galma Kijevā;
Izprecēji savas meitas bajāriem.
Ko nu liedzi?
MIKULA
Ej, kad palepoties tīk.
Tikai nepaliec, bet pārnāc somu celt!
Padzen laupītājus - spaidītājus, bet tad ar!
ILJA
Kam tu nepaliki pats? Vai Kijevā
Bij par lepnu ubagsoma, lāpu svārks?
MIKULA
Kijevā, tur manai somai vietas nau:
Kurā galdā uzlīktu, tas lūztu;
Kuras rokas ņemtu prom, tās pārrautos;
Ko tu, cāli, vajā muti čiepsti pret?
Kad tu varons, kad tev spēks, tad ņem un cel!
ILJA
Kauns man spēkoties ar zemniekubagiem.
Šorīt veicu četridesmit karaļus,
Katram tūkstoš kara vīru kāvu nost.
MIKULA
Lielai mutei liela darba kauns!
Lielam šārīt' kungam kauns no ubagiem!
Nu tad sper ar kāju ubagsomu nost!
(Viņš, noņēmis somu no pleciem, liek to zemē tā, ka aizskar Ilja kājas.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Nost no manis?
(Sper ar kāju, bet soma nekustas.)
MIKULA
(Smejas.)
Ubagsoma tā ij nepakust!
ILJA
(Sper vēl.)
Ā, kas tas?
MIKULA
Sper vēl, kad spēks un dūša ir!
ILJA
Sak' nu!
(Ņemas ar rokām pavelt somu; tā nekust.)
MIKULA
Vai nu liksi lepnās rokas klāt?
ILJA
(Dusmīgi.)
Māņi ir tie! - jaunas mākslas! - burvis tu!
Somu piebūri pie zemes! - sitams netārps tu!
MIKULA
Mazs tavs spēks, bet mazāks vēl tavs prāts.
Es ne burvis - burvja spēks gan nāks tev pret'.
Ne pats Svētkalns nespēja šo celt.
Galva kūpēs, pierē asins izsvīdīs,
Mati čokurosies, acu dzirņi valbīsies!
Tad jau ašāk pats tu zemē iestigsies,
Nebe celsi manu lieso tarbu šo!
(Ilja pūlās vēlreiz veltīgi.)
ILJA
Eh tu!
MIKULA
Pavieglošu, gabaliņu noņemdams.
Vai tu zini ar', ko kājām spārdīji?
(Viņš atraisa somu vaļā.)
Lūk, še bārenīšu asarauts!
(Viņš izņem no somas mutautiņu.)
Vai nu vari kustināt?
ILJA
(Drusku pavelk somu.)
Ā!
MIKULA
Lūk, tu stiprs!
Noņemšu vēl kalpa kreklu - sviedraini.
Sviedri smagi: :- soma vieglāka taps daudz.
ILJA
(Velk vēl drusku somu.)
Vai tad sviedrus, asaras es kājām spēru?
MIKULA
Dēls, ko bēdā, - viss ir jānes, pārestība ar'.
Bet vissmagāk, kad mūs sper ij tas, ko mīlam mēs.
ILJA
Celšu, celšu, nezināju, ko es daru.
MIKULA
Senās pārestības, riebes, īgnes, rūgtes,
Mūžam sarūgušas, sazūmētas dibeņos,
Tev tās, dēls, ir laukā jaizgāž,
Lai tās zeme treknu mēslu vietā ņemt!
Lai no sārņiem jauna, laba zāle aug!
ILJA
Tu dod citu darbu.
MIKULA
Citāds tik, ne cits!
Noņemšu vēl asnīs gulējušu dunci,
Asins aprūsējis sūcas vēl no dzīvas sulas.
ILJA
(Ceļ somu gaisā.)
Varu, varu jau no zemes pacelt gaisā.
MIKULA
Noņemt vēl šo sakaltušo maizes garoziņu.
ILJA
Tēti, tēti, jau līdz pusei ceļu zemes smagmi!
(Atņem elpu un nopūšas.)
Nu es visu zemes smagmi spēšu celt.
MIKULA
Dēls, ne drīzi: pašā somas dibenā
Guļ vēl bēdu meldiņa, zem tās tik zeme vēl.
Nāc man līdz, tad spēsi somu visu celt!
ILJA
(Atliek somu, domīgi.)
Tēvs liek iet uz Kijevu -
MIKULA
Es vecāks ne tavs tēvs.
ILJA
Kņazs no tāles dots, tam jāklaus' -
MIKULA
- Vairāk somai.
Kņaza nebij vēl, bet zeme bij jau aparama.
Valdīt sevi neprotam, mums svešs ir kņazs.
Tēvs tev liek iet kalpot svešam Vladimiram.
Pašiem vajga sevi valdīt, to tev lieku es.
Es tev teikšu nu, un tu tik uzklausies:
Mīli zemi, neatstāj to, zemniekdēls!
Padzen laupītājus-spaidītājus, bet tad ar!
Nes šo zemes somu!
ILJA
Ko mēs divi nesīsim?
Tu jau nes, - es gribu savu darbu pats:
Iešu noņemt smagumu, kas Kijevā.
Svilpis-lupis noņemts jau.
MIKULA
Mēs tencinām.
Zemnieks pats jo vairāk zemnieku. prot lupt.
ILJA
Tad es eju -
MIKULA
Neej!
ILJA
Tu ne šā, ne tā.
MIKULA
Nāc man līdz, tu zemniekdēls! man mantnieks būsi!
Man ir mūžam jādzīvo, ja neņem darbu cits!
Nāc, šo somu nes!
ILJA
Es negribu.
Būs man citi biedri -ho, ho! ho, ho!
Laukā varoņi! - Ho! Atsaucaties! Ē!
(Sauc.)
*
(Parādās Svilpis-lupis.)
SVILPIS-LUPIS
Nesauc, Ilja, pērkons rēks, kur tad mēs bēgsim?
SVĒTKALNA BALSS
(Atskan kā dobjš pērkoņa rībiens.)
SVILPIS-LUPIS
Lūk, ko teicu? - Ļauj man zemē līst!
ILJA
Cit! Klus'!
SVILPIS-LUPIS
(Klusi.)
Ko ar tādiem milžiem ielaidies kā šis un viņš?!
(Pazūd.)
*
MIKULA
Dzirdu: dārdu vārdi, Muromdēls.
SVILPIS-LUPIS
(Aiz skatuves.)
Vai man! vai man!
MIKULA
(Uz Ilju.)
Kam sauc Svētkalnu, to pērkoņbalsi šurp?
Negribu to dzirdēt.
ILJA
Tu jau stiprāks. Ho, ho! Nāc!
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Nevar - purvi iedūkst - zeme sadrūp - nenes mani -
Šurp nāc runāt tu!
ILJA
Man jāiet Kijevā.
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Šurp nāc kalnu tāļumā un augstumā!
MIKULA
Krievu varon', dzirdi! virzies Krievijā!
Neej turp - tu pazudīsi zudumos.
Neklaus' ļaunus spēkus, skraidu vilkus!
Kam ne alas nau! Sēd' mājā mierīgi!
Zemi kop un sievu ņem, un bērnus laid!
ILJA
Bar, bar Svētkalnu, viņš stiprāks nekā tu.
Viņu zeme nenes, iešu es pie tā.
Mierā sēdēju trīsdesmit gadus, kājas jāloka.
MIKULA
Loki, somu celdams!
ILJA
Negribu, cel pats!
MIKULA
Necelsi tu somu, zemes smagumu,
Tiksi pats tu neceļams, kā soma smags.
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Šurp nāc, varon'! Kam ir balss par tūkstots verstīm,
Tam i spēks būs panest manu spēku,
Viņš par smagu man, es došu tev.
ILJA
Nākšu, gaidi!
SVĒTKALNA BALSS
(Ar pērkoni.)
Gaidu.
*
ILJA
(Uz Mikulu.)
Būs tad spēka gan man celt ij tavu somu.
MIKULA
Vai būs griba? Skriesi viens ar zvēriem draudzēties.
ILJA
Iešu tālas mājas mūžus mūžot viens.
MIKULA
(Nopūšas.)
Nu tad likšu somā smagmes mantas atpakaļ.
Lūko, ka pēc mūžiem esi spējīgs celt jel vienu!
Ka top ļaudīm vieglums! Ka ne velti nācu!
Piemin labā! Virzies zemē! Piemin galā jel!
Lai nau galā jānāk man, nau mūžam jādzīvo.
ILJA
Eji, tēvs, ar mieru!
MIKULA
Galā, galā . . .
(Nozūd.)
*
SVILPIS-LUPIS
Nu tas pērkons. nerūc vairs, var uzelpot!
Prom ij smagais vecis - zemnieks mocītājs -
ILJA
Nu uz Kijevu!
SVILPIS-LUPIS
Vai balsi dzirdi tur?
ILJA
Dzirdu - vanags.
(Vanags lido apkārt.)
VANAGA BALSS
Neej Kijevā, kā akmens tiksi neaugošs!
ILJA
Kas? No kurienes? Ko brīdini? Ko māci?
VANAGA BALSS
Es,no tāles nāku, tik, cik saule iet -
Kur tā sēstas zelta laivā vakarguļoties
Latirzelta jūrā, kas ir visām jūrām māte;
Kur tā Latirkalnā lec, kas visiem kalniem tēvs.
Tur es dzirdēj' tevi, ausīs ne, bet garā;
Tur es redzēj' tevi, acīs ne, bet garā.
Nācu apsveikt tevi, kas tik skaļi sauc.
ILJA
Kas tu esi, ka tu mani tālē dzirdēji?
Vecie varoņi tik mani dzirdēj', atbildēja.
Jauniem nau vairs dots tas spēks, tā balss.
Vai tu Voļga Vsevoloda dēls, tu skaistais putnis?
VANAGA BALSS
Es ne Voļga Vsevoloda dēls, nedz putnis;
Es ne vecs, ne jauns, ne mūža vidus;
Mūžam biju, mūžam būšu jauns un augošs.
Zināju kopš mūža, ka tu modīsies un nāksi.
Zināju, kāds liktens lemts tev.
ILJA
Kaujā nekrist lemts.
VANAGA BALSS
Tā tik puse liktens.
ILJA
(Smejas.)
Kā var puse būt, kad teikts man tā?
VANAGA BALSS
Maz tu zini savas laimes likumu un mērķi.
Es tev draugs, tev liktens otro pusi gribu vērst.
ILJA
Kad tu draugs, tad savā īstā veidā parādies!
VANAGA BALSS
Katris veids man īsts, tik tu ne katru proti.
Pirmais tevi baidītu, tu neklausītu:
Draugs bij Mikuls, draugs bij Svētkalns, - neklausīji.
ILJA
Viens liek zemē vērsties, otris kalnā, - kā lai klausu?
VANAGA BALSS
Klausi mani, spēsi klausīt pēc ij viņus abus,
Abi savus spēkus līdz ar mērķiem deva tev.
ILJA
Man ir pašam spēks jau dots un mērķis līdz.
VANAGA BALSS
Liktens liek tev spēku nest, kas ir un bij, un būs.
ILJA
Nesaprotu.
VANAGA BALSS
Klausi man, tad sapratīsi:
Krievu lielo varon', virzies sevī!
ILJA
Sevi esmu sēdējis trīsdesmit gadu,
Eju Kijevā, lai citiem kalpotu.
VANAGA BALSS
Sevī nevirzīsies, nespēsi ij citiem pakalpot.
ILJA
Kauties spēju, nespēju ar gudru putnu ķildot,
Rādies cilvēkā, tad redzēšu, vai draugs?
Ja ne draugs, nedz labu ļaužu, - situ nost.
*
(Parādās Latigora kā bruņota sieviete.)
ILJA
Sieviete! Tu jauna ragana! Tu nāvēkle! -
Dievs lai nedod kauties man ar sievieti! -
Ko daudz runāt? Es tev melnās krūtis pušu pāršķelšu.
Melno odzi, kas tev sirdī, izraušu!
LATIGORA
Cērt! Tik krūtīm garām neaizcērt!
(Kad Ilja cērt ar zobenu, viņa veikli izvairās aiz koka, tā ka Ilja zobens iecērtas kokā un tur paliek.)
ILJA
Ļauni māņi! Veiklas kājas!
LATIGORA
Vai man koka krūts?
Lūk nu, kamēr šķēps tev stumbrā sēd,
Es tev kaklu varu nocirst nost, bet necērtu.
ILJA
(Nevarēdams izraut šķēpu.)
Sēd sev, šķēps! -
(Paķer vairogu.)
Nu bēdz, vai satriekšu!
LATIGORA
Tevis nebēgu, vēl bruņas metu nost.
(Viņa noņem bruņas.)
Ko tās der? Tu, lielais varoni, tās sacirstu.
ILJA
Vairies! Nežēlošu tevis, raganas!
LATIGORA
Cērt, kad dūšas! - Vai ij ragana nau sieviete?
(Kad Ilja atvēzējies cirst, viņa palaiž viņam pretī dūju.)
ILJA
(Satrūcies, pārsteigts.)
Kas tas? Putnis!
LATIGORA
Mīlas dūjiņa.
ILJA
(Atkal atvēzējas cirst, bet Latigora uzmet viņam virsū puķu vītnes.)
Ko tās vītnes?
LATIGORA
Mīlas vītņu vaiņadziņš.
ILJA
(Atsvabinājies no vītnes, grib atkal cirst, viņa uzmet viņam plīvuri.)
Nost tas plīvurs!
LATIGORA
Mīlas līgavplīvurītis.
ILJA
Grozies, lokies! Velkšu tumšos spēkus tomēr!
LATIGORA
(Smejoties.)
Kā tev neveikt mani: tu pats pasauls stiprākais!
Šorīt veici četridesmit tūkstoš karaļus!
Pašu zemes spēku cēli, ko neviens vēl ne!
ILJA
(Īgni.)
Nemin'!
LATIGORA
Kā tev manu spēku nepacelt?
Jo, lūk, manim spēks ir vieglumā, ne smagumā;
Ziedu kāts to nes, - tu vienā rokā mani pacelsi.
ILJA
Nedod dievs ar sievu kauties!
LATIGORA
Viegli veikt!
(Tuvojas viņam smaidīdama.)
ILJA
Kaut veikta -
Neder, vecim, man ar tevi precēties!
(Latigora apskauj viņu.)
ILJA
(Atgrūž viņu.)
Nost! es tomēr tavas melnās krūtis pušu šķelšu!
LATIGORA
(Smiedamās turpina.)
Melno odzi, kas tev sirdī, izraušu!
ILJA
(Turpina.)
Lai tu citiem labiem ļaudīm nekaitētu!
LATIGORA
Pušu nešķēlis, kā zini, ka man krūtis melnas?
Varbūt baltas? baltākas nekā tu redzējis jebkad!
Lido dūjas, ved mūs: sekosim!
Vītnes vijas, segs mūs līgavplīvuris,
Tur tu redzēsi.
(Paņem viņu aiz rokas un ved.)
ILJA
(Vēl pretodamies.)
Visiem ļauniem spēkiem krūtis melnas ir.
Vai no Latirjūras, Latirkalna neesi?
LATIGORA
Tur zem līgavplīvura tu redzēsi.
(Aiziet abi.)
SVILPIS-LUPIS
(Viens, priecājas, sasiets lūko dejot, svilpo kā lakstīgala. Vēls vakars.)
Nu tu, varons, nu es tevi uzveicis un pievīlis!
Nu tu aizcelsies uz Latirkalnu prom!
Burve Latigorka rīkojas pēc manas pavēles,
Nu es mājās palikšu un naudu paglābšu!
Nu ardievu, Kijeva, es neiešu vairs turp!
*
(Ienāk Galminieks.)
GALIMINIEKS
Ko tu trokšņo tā? Ko svilp? Kas noticis?
SVILPIS-LUPIS
Tas ar burvi tur! es slazdos ievīlu!
Neies vairs uz Kijevu! man nauda paglābta!
Es tam lakstīgalu mēlēm kāzu dziesmu dziedu.
GALMINIEKS
Muļķi! Viņš kaut ies, tev ligzdu izpostīs,
Lai vairs nelaupi. Bet naudu paņems kāzu pūrā sev.
SVILPIS-LUPIS
Nebūs jābrauc Kijevā.
GALMINIEKS
Ko baidies tās?
Tur drīz brīvā laidis tevi, dod tik kukuļus!
SVILPIS-LUPIS
Tiesa: šis jau neņem. Bet kam šis tev Kijevā?
Visus nokaus jūs.
GALMINIEKS
Nu, tur to pieveiks gan.
SVILPIS-LUPIS
Ļauj tad man to nosist!
GALMINIEKS
Labi.
SVILPIS-LUPIS
Brauksim ar!
Pēc tu ļausi man, šurp atgriežoties, palaupīt?
Protams, ka pret nodevu.
GALMINIEKS
Gan salīgsim.
SVILPIS-LUPIS
Bet vēl labāk te to nosist! Rais' man važas!
GALMINIEKS
Jā, bet kad viņš manis? - Labāk paliec važās!
Labāk rokas netraipīt, bet viltiem aizvilt.
SVILPIS-LUPIS
Palīgā saukt, - nāks.
GALMINIEKS
Bet, viltu manot, ārdisies.
Zin' ko? - Klaušu Kilvekels tik gauži dzied.
SVILPIS-LUPIS
Iekšas apkārt griežas no tās bēdu meldiņas,
Riebjas man, ij suņi sprāgst, ij purva rāva rūgst,
Kā no kapa dibens lien, kaut rimtu reiz!
GALMINIEKS
Liec tam dziedāt, Ilja izskries laukā viņu glābt.
SVILPIS-LUPIS
Bij jau norimis, kopš veica Ilja, ko nu atkaļ?
GALMINIEKS
Vajga!
SVILPIS-LUPIS
Nedziedās.
GALMINIEKS
Nu draud ar nodevām!
Liec tam pašam kapu rakt, tad dziedās negribots.
SVILPIS-LUPIS
Labi. Bet cik naudas ņemsi, kad tu atlaid mani?
GALMINIEKS
Ņemsim visu naudu līdz, es vedu naudu,
Tu ved Ilju! Pēc tev atdošu.
SVILPIS-LUPIS
(Aiziet, bet atnāk.)
Labāk es tev došu savu meitu Peļku;
Būsi znots, tad vedam kopā manu amatu!
GALMINIEKS
Labi, labi, tikai maz tu dodi.
(Aiziet.)
SVILPIS-LUPIS
(Nopūšas.)
Ir jau nakts.
(Aiziet.)
*
(Brīdis klusuma, tad vairāki vanaga kliedzieni; atkal klusums īsu brīdi.
Ienāk K l a u š n i e k s - d z i e d ā t ā j s ar lāpstu rokā. Aiz viņa paredzas U b a g s - s t a i g u l i s.)
KLAUŠNIEKS
(Dzied.)
Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies?
Kur no bēdas bēgsi - kapa bedrītē - - -
Spīdēj' zvaigznes, zvaigznes, pilnais mēnesis,
Mācas, atkal mācas, pazūd mēnesis,
Latirkalnos tāļi aiziet Muromiets,
Kur no bēdas bēgsim? - kapa bedrītē,
Paši rokam kapu zemes klēpītī.
UBAGS-STAIGULIS
Klusi labāk, bēda, pati bēdu sauc,
Tāļu laimes ceļu pati sevim jauc.
(Tumsā nozūd.)
*
(Ienāk I l j a, uztraukts, dusmīgs.)
ILJA
Kas te kauc, kas gaudo? Tä kā vēla rudens vējš?
Ir pats pavasars; kur nāk tā smagā balss?
Smaga tā kā slapja zeme, pilna asarām,
Kalpu sviedriem - ē - tā zemes soma - necelta!
(Klausās.)
Kas te kauca? - Svilpis? - Tas jau guļ.
KLAUŠNIEKS
(Klusi, žēli.)
Kungs, es!
ILJA
Ko te dari?
KLAUŠINIEKS
Kapu roku.
ILJA
Kapu? Kam?
Šinī manā kāzu naktī kapu rakt!
KLAUŠNIEKS
Sev es roku kapu.
ILJA
Kādēļ?
KLAUŠNIEKS
Kņaza vīrs man liek.
ILJA
Kādēļ?
KLAUŠNIEKS
Baidījās, ka ej uz Latirkalniem prom,
Kas tad zemi tīrīs. Svilpis maz tam meslu dod -
ILJA
Neroc, dzīvo! esi brīvs no klaušām tu!
Bet nu nedzied' vairs to bēdu meldiņu!
KLAUŠNIEKS
Ilja, man ir brāļi.
ILJA
Visus atlaižu.
KLAUŠNIEKS
Ilja, purvā dzimām mēs, tais tāļos tīreļos
Nāves upes Pašradenes pamalās:
Igst no purva slapjās zāles bēdu meldiņa.
Paceļ vienu zālīti, vēl tūkstots purvā līkst:
Kas to nāves purvu pacels? Zemes smagmi? -
ILJA
Nost!
KLAUŠNIEKS
(Aiziet.)
*
ILJA
(Viens domās, tad piepeši.)
Ho! es ceišu zemes smagmi! Kalnus gāzīšu!
Katrai zālītei būs augt līdz pēdējai!
Katram purvam sust līdz dibenam!
Celies, Svilpi-lupi! Braucam Kijevā!
SVILPIS-LUPIS
(Dobji smejas.)
He, he! lielais zemnieks!
ILJA
Ko tu smej?
SVILPIS-LUPIS
Es zinu gan.
ILJA
A, ko nu tu!
(Svilpj.)
Koš, koš -, zirdziņ, pinkainīti,, ūdainīti!
*
(Ienāk L a t i g o r a; viņa baltā tērpā.)
LATIGORA
Ilja, kur tu paliec?
ILJA
Ceļā sataisos.
Jāju Kijevā celt zemes smagumu.
SVILPIS-LUPIS
Uzticami kalpot kņazam, kungs tā liek:
Negāj' labā, viltiem vīlu - liku uzdziedāt
Bēdu dziesmu, bet šis muļķis klausījās.
Nezināj', ka nāves meldiņa no nāves nāk,
Nevar iet neviens pie nāves upes nesodīts:
Bēdu dziesma sekos tev, līdz upē vilks.
Nu tu zini!
ILJA
Lai vairs neskan bēdu meldiņa nekad!
LATIGORA
Neej, Ilja, Kijevā! - tur bēdu dziesma skan.
Nāc man līdzi, es tev gribu teikt,
Kur tev iet un ko tev darīt būs,
Lai tie nedzied vairs bez saules vakarā!
ILJA
Tur ir bāri, turp es sūtīts, turp man iet!
LATIGORA
Neej! neej! neej! tur tev piepildīsies lāsts!
ILJA
Ha! ha! Kaujā krist man nava lemts.
LATIGORA
Nekritīsi, paliksi, kur biji tu.
ILJA
Laid!
(Latigora apskauj viņu, cīnās, Ilja izraujas.)
LATIGORA
Ej tad, Ilja! turēt tevi man nau spēks.
Vienu teikšu, piemin to! varbūt var lāstu vērst?
Rītu saņem, kad nāks rīts, tavs dēls!
Rīts tai bēdu dziesmai klusēt liks,
Rīts to vārdu teiks, to zemes smagmi cels,
No tā vārda akmens vieglis taps un mīksts, -
Nesaņemsi rīta, akmens tapsi pats!
ILJA
Augšā!
*
(Priekškars.)