RAINIS
Ilja Muromietis
Krievu traģēdija piecos cēlienos
TREŠAIS CĒLIENS
Kņaza miteklis Kijevā.
Viesu istabas priekša noslēgta ar atbīdāmu priekškaru visas istabas platumā.
Pa abām malām durvis uz āru.
*
(Priekšas malā stāv I l j a un lūkojas apkārt. Viņš ģērbies nonēsātās zemnieku drēbēs. Viņam pienāk klāt Vecs s u l a i n i s, bijis kareivis, kurš drusku paklibo.)
ILJA
(Klusi.)
Kā pirms gadiem atkal te tā dārgā vieta ir!
Satek zemes ilgas šurp un zemes smagums līdz.
VECAIS SULAINIS
(Runā arī paklusu.)
Nu, tu veci, zemes dēls, ko nāci šurp?
Lūkot Vladimira kņazu līdz ar bajāriem?
ILJA
Lūkot kņazu-sauli, bajārēnus ne;
Gana tie mums atslūkoti.
VECAIS SULAINIS
Tiesa gan.
ILJA
Lūkot, vai še vieglāks tapis zemes smagums ir?
VECAIS SULAINIS
Vecais Ilja vieglojis to smagmi gan,
Kāvis naidniekus un laupītājus gan;
Pārstāvējis atraitnes un bārenīšus, -
Smagāks tikai tapis smagmes otrais gals,
Tur, kur vieglums jācer.
ILJA
Kas tas?
VECAIS SULAINIS
Nevar teikt;
Pats gan redzēsi, kad palūkosies šeit.
ILJA
(Atkal domīgi lūkojas apkārt.)
Priekšnams te tāpat, tāpat tur dzīru balss.
SULAINIS
Vai tu še reiz biji?
ILJA
Biju, - arī tu tas pats.
Vecais kareivs - kaujā lauzta kāja tev.
SULAINIS
Kā tu zini? - Godam lauzta kāja man:
Blakus pašam Iljam.
ILJA
He, he!
SULAINIS
Nesmej vis!
Ilja jokus neprot.
ILJA
He!
SULAINIS
Kas esi tu?
(Piepeši izsaucas.)
Ilja! Iljanīt!
ILJA
Klus', nekliedz, veci, klus'!
Nepazini, - nepazīs varbūt i citi?
Kur tie gadi, kopš es gāju sargāt zemi!
Mani kara svārki, brūnie, nonēsāti,
Mana kule, naudas pilnā., iztukšota,
Visi leiši, ordas izstaigāti. -
Jānāk lūkot, kas še liekas Kijevā.
SULAINIS
Nāc, mans tētiņ, varbūt vairs i nepazīs, -
Bet, kad pazīs, lieliem godiem tevi saņems gan!
Zīdiem svārkus šūs un zeltu kulēs bērs,
Vladimirs dos mutes, rokas bučos bajārēni!
Tavus lielos darbus paudīs tauru mutes!
(Dzirdas kokļu skaņa viesu istabā.)
ILJA
(Bērnišķi priecīgi.)
Klau, kur kokles! sen - ak! - nedzirdētas, mīļas!
Paver šķirbu! Tīk man paklausīties paslepen.
Bērns vēl klausījos tā, tupot aizkrāsnē.
*
(Sulainis paver priekškaru, redzas B u r t n i e k u v e c i s un K l a u š n i e k s, kurš nau vecāks kļuvis, un b a j ā r i pie dzīru galda.)
ILJA
(Vēl klusāki.)
Burtnieks vēl tas pats! -
KĀDS BAJĀRS
(Viesistabā sauc.)
Ko durvis verat?
OTRAIS BAJĀRS
(Turpat.)
Salaidīs vēl salašņus! Nāk zemnieksmaka šurp.
SULAINIS
(Skaļi.)
Lūdzas cilvēks, tālu ceļu atnācis.
ILJA
(Tāpat skaļi, pazemīgu balsi.)
Gudrības grib smelties, gudras runas klausoties.
TREŠAIS BAJĀRS
(Viesistabā.)
Labāk klau, ko dziedās vecis!
BURTNIEKS
Vecs kas vecs:
Vecus bijumus es dziedu - veco Ilju,
Ilgaugaini Muromieti, Jāņa dēlu,
Kā ar kāviem kāvās, lielo Latigorku -
(Ilja aizvelkas aiz priekškara.)
PIRMAIS BAJĀRS
Šķiet, kā dzirdēts, aizdzirdēts tas Ilja -
OTRAIS BAJĀRS
Mūžiem tiks!
PIRMAIS BAJĀRS
I tās kokles sen jau dzirdēt aizdzirdētas:
Pakāpj čīgums vienu soli augšup - atkrīt;
Velkas vienmuļīgs kā ubags klibodams,
Apriebjas kā rudens vējš, bez gala gaudodams.
OTRAIS BAJĀRS
Kad jel prastu dziedāt mūsu jaunus laikus!
Prastu spēlēt jaunas kokles, daudzstīgotas!
BURTNIEKS
(Nikni iesmejas.)
Ē - tev labāks spurkšu-purkšu kazlēnlēciens,
Svešu spickundziņu iemācītas spēles.
ČURILA
(Trekna balss dzirdas.)
Nu pamazām, veci-ubaģeli,
Kur tev pazīt jaunlaik' greznas mantas.
DUKA
(Mīlīga balss.)
Smalkas spēles grib i smalkus spurkšus.
TREŠAIS BAJĀRS
Dziedi, veci, vien, ko gribi.
BURTNIEKS
(Nikni.)
Nedziedāšu!
KLAUŠNIEKS
(Klusi uz Burtnieku.)
Atkal bēdu dziesma būs man jādzied, zēn.
PIRMAIS BAJĀRS
Ko viņš dziedās? Beigts ir Ilja, beigta dziesma līdz.
(Bajāros dzird smejamies.)
BURTNIEKS
Beigts tu būsi pats un bajārēni līdz,
Kad ne smakas nebūs jūsu, tad būs Ilja vēl -
Pirmais krievu varons!
AĻOŠA
Ko viņš lielu darījis?
Rupjš kā maiss bij, bļaurs kā zvērs!
DOBRIŅA
Bez viltus bij.
BURTNIEKS
Ko viņš dara? zemi sargā.
PIRMAIS BAJĀRS
Sargā kņazs.
BURTNIEKS
Ko viņš dara? zemi tīra ij no jums.
(Bajāri smejas pretī.)
Runā pats tu, saulīt, Vladimira kņazs.
Liec tiem klusēt! teic, kas vecais Ilja bij!
PIRMAIS BAJĀRS
Ai, tu slavens Vladimirs, tu Kijevkņazs!
Liec tu neriet tam pret bajārlabiešiem!
*
(I l j a nepacietīgi pavirzās uz priekšu, un V e c a i s s u l a i n i s atbīda priekškaru tik plaši vaļā, ka saredzas viss viesu galds, pie kura goda vietā sēd k ņ a z s V l a d i m i r s, viņam blakus kņaze A p r a k s i j a, viņiem apkārt pēc cienīguma un bagātības šķiroti b a j ā r i un zemāki bajāri jeb b a j ā r u b ē r n i. Viesu starpā izcilus manāmi aiz savas greznības Č u r i l a, bagāts, bezgaršīgi zeltiem un dārgiem kažokiem apkrāvies, un D u k a, itāļu tirgotājs, bagāts, bet ar garšu. A ļ o š a, D o b r i ņ a, tirgotāji, svešnieki, vidus ļaudis.)
KŅAZS VLADIMIRS
Ai, jūs mani varoņi, jūs varenie,
Bajāri un bajārbērni, labieši, -
Jūs, kam pilis dotas līdz ar pilsētām, -
Jūs, kam ciemi doti līdz ar zemniekiem, -
Jūs neviens lai manā valsti neaprāj!
Es jūs liku: zemesgalus apsargāt,
Es jūs liku: zemi iztīrīt no salašņiem,
Es jūs liku: zemesspēkus sakopot,
Kopā sakopot un valdā savaldīt!
PIRMAIS BAJĀRS
Ai, tu slavas pilnais Lielkijevas kņazs!
Strauti mēs: no zemes galiem satekam,
Tu tā jūra: sākums, beigums, visiem ūdeņiem!
(Bajāros liela piekrišana.)
KŅAZS VLADIMIRS
Jūra: sākums, beigums, - jūra: vidutāja, -
Platos plecos svešu zemju viesus nes:
Jaunas mantas krieviem, jaunu, smalku dzīvi.
(Piekrišana tirgotājos, svešniekos un vidus ļaudīs.)
VIENS BAJĀRS
(Klusi.)
Vairāk ņem, ne dod.
ČURILA
(Pacēlies.)
Lūk, kāds es greznis!
Kņazs, tev zeltu bērsim pagrabos.
DUKA
Vladimir, tu karals visiem karaļiem!
Gudrais visiem gudrajiem, tev dziedam mēs.
VECAIS BURTNIEKS
(Paceļas un tuvojas Vladimiram lūgdamies.)
Saulīt Vladimir, kur vārds par veco Ilju būs?
VLADIMIRS
(Bargi un svinīgi.)
Ilja iet bez manas ziņas, - nu, lūk, zūd.
Veco minēt labi, labāk jaunāko.
BURTNIEKS
(Droši un draudoši.)
Zudīs Ilja, zudīs krievu zeme līdz!
(Tad domīgi paiedams.)
Lai tad pirmā mana dziesma zūd!
(Viņš sit kokli pret galdu, tā ka tā sašķīst. Viesi satrūkstas; Ilja īsi iesaucas.)
Veco nedziedāšu, dziedat jauno jūs!
Suņu balsīs smilkstat, līdz jūs ēdīs suns!
(Aizgriežas un grib iet projām.)
AĻOŠA
Turi muti, suns! še suņa kumoss, ņem!
(Met vecim ar dunci, vecis pakrīt beigts. Liels uztraukums, visi saceļas kājās. Apraksija iet projām, bet, ieraugot Ilju, paliek.)
*
(I I j a ieskrien no priekšas istabā un apskauj mirstošo Veco burtnieku.)
ILJA
(Klusi.)
Beigta dziesma ātrāk vēl ne vecais laiks.
Slēgšu acis dziedonim.
BURTNIEKS
(Mirdams, priecīgi.)
Ak - tu, - tu pats!
Zūdi, dziesma, kad tik paliek dziedāts spēks!
(Ilja paceļ viņu un aši aiznes no istabas caur priekšu ārā.)
*
(D u k a mierina uztraukumu, sēdinādams visus viņu vietās un pierunādams.)
APRAKSIJA
(Klusi uz Vladimiru.)
Kas tas zemnieks bij?
VLADIMIRS
(Tāpat.)
Vai tādu trūkst?
(Apraksija aiziet.)
*
DUKA
(Uz Vladimiru, kurš novēršas no Apraksijas un aprāj dunča sviedēju.)
Karaļ' karali, liec lai ko jaunu dzied!
Dobriņa lai dzied!
DOBRIŅA
(Apvainots, žēli.)
Kā es lai dziedu?
Mute dziedonim top aizbāzta ar dunci.
DUKA
Karals jāpriecē, tad dziedāšu es pats,
Būs tik jauns, kā nebijis ne mūžam vēl.
(Sāk stīgot savu ģitāri.)
*
(Ienāk I l j a, uzņēmis uz pleciem zemnieksvārkus. V e c a i s s u l a i n i s atver galīgi priekškaru.)
ILJA
(Skaļā zemnieku balsī runādams.)
Sveiks, tu Lielkijevas Vladimir!
Vai tu godam cienā viesus - ceļavīrus?
VIENS BAJĀRS
(Klusi.)
Kas tas zemnieks tāds?
OTRS
(Tāpat klusi, svarīgi, nicīgi pakaļdarīdams Vladimiram.)
Vai tādu trūkst?
ILJA
(Vēl skaļāk uz Vladimiru.)
Atnācu pie tevis kalpos saderēt:
Tūkstots tatāru es kaujā nebaidos,
Es sev neaicinu palīgā
Ne trīs desmit kraukļu līdz ar vārnēniem,
Kas še sanāk apēst zemes treknumu.
*
(Klusi paveras drusku durvis, un paredzas Apraksija, kas klausījusies un durvis atkal aizver.)
KŅAZS VLADIMIRS
Kam tu ļaužu esi, drošniek? Kā tev vārds?
ILJA
Esmu Nikits, Aizmežnieku vīrs.
KŅAZS VLADIMIRS
Nu tad, Aizmžnieku Nikit, sēd' un ēd!
Galda zema galiņā vēl brīva vieta būs.
ILJA
Ai, tu slavens Lielkijevas Vladimirs!
Ne pa šķirai vieta, ne pa spēkam gods:
Pats tu, kņazi, kraukļiem līdzi sēd',
Mani sēdini pie vārnēniem!
(Uz bajāriem, tos grūstīdams.)
Ē, jūs, vietu dodat izplest elkoņus!
Ozolsolus drusku kopā sabīdat.
(Viņš apgāž solus un nogrūž bajārus. Saliec dzelzs stieņus, kas starp bajāru sēdekļiem.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Dusmīgi kliedz.)
Ai, tu Aizmežnieku Nikits, ko tu dar'?
Gudru ziņu liktas vietas, - ko tu jauc?
Dzelzu stieņus saliec, solus lauz?
PIRMAIS BAJĀRS
(Sauc.)
Ak jūs, bajāri, jūs, bajārbērni! Klau!
Vai tas dzirdēts, mūs par kraukļiem sauc?
OTRAIS BAJĀRS
Ne par kraukļiem vien, i vārnēniem!
KŅAZS VLADIMIRS
Ai, jūs mani varoņi, jūs varenie!
Metat Aizmežnieku Nikitu pa durvīm, tur!
ILJA
Metat, metat mani, un tu skaties, kņazs!
(Viņš nomet no pleciem mēteli un sagaida bajārus, kas diezgan negribot nāk viņu mest ārā.)
Kādi ir tev bajāri, tie varenie,
Kam dod ciemus līdz ar zemniekiem!
Kas tev zemes galus apsargā,
Kas tev tīra istabu no salašņiem?
(Viņš atgrūž uzbrucējus, un tie pakrīt.)
Tie, lūk, izput! Vai tev varenāku nau?
KŅAZS VLADIMIRS
(Bailīgi lūdzoši.)
Ei, jūs, bajāri! ei, turaties!
DUKA
Karal, kauns ar zemnieku mums spēkoties:
Liec, lai kalpi izved!
KŅAZS VLADIMIRS
(Sauc.)
Kalpi, vedat jūs!
VECAIS SULAINIS
(Uz kņazu.)
Kungs, kā viesi izsviest?
KŅAZS VLADIMIRS
Ko tu drīksties? - Pag!
(Uz kareivjiem.)
Vedat! ko jūs stāvat? - Pagrabā jūs grūst!
(Kareivji un kalpi nekustas.)
ILJA
Lūk, nu, kņazi, kur tev ir tie varenie?
Kam liec zemes spēkus sakopot,
Kopā sakopot un valdā savaldīt!
Lai tos ērtāk varat saknābāt un rīt.
(Panākdams uz priekšu.)
Nu es tevi pašu gribu pārbaudīt.
*
(Klusi paveras atkal durvis, un parādās Apraksija.)
ILJA
(Jostu sarīkodams kārtīgi un svārkus sagludinādams.)
Nāc nu spēkoties, kurš ir tas zemes spēks?
Kam būs sakopot un savaldīt?
KŅAZS VLADIMIRS
(Aši atkāpjas aiz galda.)
Projām! projām!
(Uz bajāriem bailīgi.)
Priekšā aizstājaties man!
(Apraksija durvis pazūd.)
*
ILJA
(Zobodamies.)
Ha, ha! Lūk, tu bēdz vai aizkrāsnē,
Turp, no kurienes es sākot laukā iznācu.
Tu ij caunes kažociņiem aizsegtos,
Lai tik neredz tevis - lielais jūras spēks!
(Uz visiem sapulcētiem.)
Nu, jūs, ļaudis visi, bajāri, ij jūs!
Redzat, ka vēl zemesspēks ir zemniekos!
Ka vēl nabagie veic bagātos,
Kas grib ciemus apēst līdz ar zemniekiem.
Sveiki esat nu, ar jums būt kopā - kauns!
Iešu meklēt cilvēkus no salašņām.
(Viņš aiziet.)
*
ILJA
(Balss aiz skatuves.)
Ē, jūs, mani plikadīdas, nākat šurp, -
Es jūs gribu labāk pacienāt kā kņazs:
Ārā nelikšu neviena viesa sviest.
(Dzird durvis smagi aizkrītam. Brīdis klusuma bailēs.)
DOBRIŅA
(Klusu.)
Lūk, tā nevajdzēja!
KŅAZS VLADIMIRS
Klusu, brāļi, klus'!
ILJA BALSS
(Aiz skatuves, vēl tālāk.)
Tec, tu, bulta, jumta galiņā,
Noņem apzeltītos cekuliņus nost!
KŅAZS VLADIMIRS
(Klusi.)
Klusat! Ko tas zīmē: zelta cekuliņus nost?
ČURILA
(Klusi.)
Gailim sarkans cekulīts, bet zeltīts man? -
(Troksnis istabas augšā kā no smagiem kritieniem.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Gluži klusi.)
Brāļi, cit, ka nedzird Aizmežnieks!
Dzirdēs, atnāks vēl, mūs visus apsitīs,
Vladimiram, man, ne sēklas neatstās.
*
(Priekškars.)
*
(Kņaza krogs.
Liela, tukša kroga istaba. Vienā kaktā kroga lāva. Pāris solīšu. Ir vakars. D i v i d z ē r ā j i - K l a u s n i e k s un U b a g s - s t a i g u l i s. Viens sēd kaktiņā uz zemes, otrs uz solīša. V e c e n e - K r o d z n i e c e snauž.
Aiz skatuves dzird saucam tālumā: Ē! Ē!)
PIRMAIS DZĒRĀJS - KLAUSNIEKS
(Uzklausās, tad nopūšas un sāk klusi tālāk dziedāt zem sevis.)
Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies?
Izcēlies tu, bēda, slapjā zemītē.
BALSS
(Aiz skatuves, tuvāki.)
Ē, ē! - Ē, ē! -
OTRAIS DZĒRĀJS - UBAGS-STAIGULIS
Klus', tu vaidētājs, tu gaudotājs, - klau: sauc!
PIRMAIS DZĒRĀJS
Kas tur sauc?
OTRAIS
(Mēdīdams.)
Kas sauc! - Ko piesvempies?
BALSS
(Aiz skatuves, gluži tuvu.)
Ē, jūs, plikadīdas, drupatlaši, šurp!
Aši skrienat kņaza pagalmā!
Lasat vien, kur zelta cekulīši krīt!
KLAUSNIEKS
Kas par cekulīšiem?
KRODZNIECE
Muļķi, dzirdat: zelts!
BALSS
(Aiz skatuves.)
Nesat krodziņā un dzerat!
OTRAIS DZĒRĀJS
Jāskrien ir!
(Aiziet.)
*
(Sanāk pulks ļaužu kroga istabā - skrandaiņi, baskāji un ubagi; viņu vidū Ubags-staigulis un I l j a; ļaudis nes dažādus zeltītus nama un jumta puškojumus. Ļaudis rīko V e c a i s s u l a i n i s.)
ĻAUDIS
(Viens caur otru, labinādamies draudzīgi ap Ilju.)
Ak tu, tētiņ! - mīlīt! - labdarīti mans!
ILJA
(Smiedamies.)
Nāc! nāc!
Iekšā, kroga dzērāji! jūs, delvērīši! -
Nu, tu, krogamāte, dod nu visiem dzert!
Še tev cekulīši! zinies vien, kur likt!
Cik tev kaktos mēslu bij, tik zelta būs!
VECENE - KRODZNIECE
(Priecīgi, bet vilcinādamās.)
Ak tu, kundziņ, mīļais, - došu nu jums dzert -
Tik tie cekulīši kņaza, - vajdzēs slēpt -
Daudz jūs nodzersat - kņazs atņems - kas man tiks?
VECAIS SULAINIS
Dod tik, ragan, kad tev pavēl, - tiks tev, tiks!
(Vecene vēl grozās un šaubās.)
Vai tad, vecen, nezini, kas šis tāds ir?
(Uz ļaudīm, rādīdams uz Ilju.)
Klausat, mīļie, tas jau mūsu Iljanīts!
Vecais Ilja Muromietis, Jāņa dēls!
ĻAUDIS
Ak tu, tētīt - mūsu mīlīt - Iljanīt!
Tu jau bārenīšu, atraitnīšu tēvs!
VECENE - KRODZNIECE
(Iejūsmā.)
Lai tad atņem kņazs! lai nauda mana put!
Visiem dzert pa brīvu! Gods tev, Iljanīt!
(Viņa dziļi klanās Iljam, ļaudis līdzi. Ilja apsēstas uz solīša.)
PIRMAIS DZĒRĀJS
Lec nu, papēd'!
OTRAIS DZĒRĀJS
Nu reiz piedzeršos, cik tīk!
VIENS NO PULKA
(Bailīgi.)
Jā, - bet rīt ko teiks mums saulīt' kņazs?
Ka tam visus cekulīšus nodzeram?
VECAIS SULAINIS
Kāda teikšana tam kņazam būs vairs rīt?
Visā krievu zemē kurš tas stiprākais?
Visus lielos Ilja izkāva viens pats!
ĻAUDIS
Zinām - rāpus krita visi varenie -
Vecais Ilja stiprākais - tas Aizmežnieks -
VECAIS SULAINIS
Vladimirs, tas aizslēpās pat aizkrāsnē -
Kuram kņazam būt? - vai vājākam?
ĻAUDIS
Stiprākajam! - Stiprākajam!
DAŽI BAILĪGĀKIE
(Klusāk.)
Dzersim, brāļi!
VECAIS SULAINIS
Tad par kņazu savu veco Ilju iecelsim!
UBAGS-STAIGULIS
Veco Ilju!
ĻAUDIS
Mūsu Ilju! - Viņš mums tēvs!
VECAIS SULAINIS
Tūdaļ celsim!
ĻAUDIS
Celsim! - Rīt - pie gaismas - rīt.
VAIRĀKAS BALSIS
Nu, tad dzeram! Nešaubāmies, maksās Ilja viens!
ILJA
Dzerat, mani plikadīdas, nešaubaties!
Rītu Kijevā es valdīšu kā kņazs.
Jūs, tie plikadīdas, būsat lielākie!
ĻAUDIS
Ai, tu tētiņ! - mīlīt! - aizgādnīt! -
KĀDS DZĒRĀJS
Jāskrien kņazam teikt, ka rīt viņš krīt, -
Vēl varbūt par vēsti dzeramnaudu dos?
(Aiziet.)
*
(Visi dzer un ēd, pa kaktiem salīzdami un runādamies.)
KLAUSNIEKS
(Pietupdamies zemē pie Ilja, kurš sēd uz solīša; klusu.)
Tētiņ, Iljanīt, vai nopietni tu teic?
Vai tad tiešām visām bēdām gals?
CITS NO ĻAUDĪM
(Pienākdams tāpat Iljam klāt, klusu.)
Vai tie nospiestie reiz galvu cels?
VĒL CITS
(Tāpat pienākdams.)
Vai tas zemes spēks reiz nebūs smags?
ILJA
(Pussmiedamies, pussēri.)
Ak, jūs, plikadīdas-šaubulīši!
Kad mēs nešaubīsimies, tad sāksies prieks?
*
(Priekškars.)
*
(Kņaza miteklis, tā pati viesu istaba.
Kņazs V l a d i m i r s ar b a j ā r i e m, sabijušies un uztraukti.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Pieņem svinīgu stāvokli, tiklīdz cerē briesmas garām.)
Ai, jūs, mani bajāri, jūs varenie!
Pretnieks bēdzis pats, mūs bīdamies;
Liekat izmeklēt, kur palicis tas vīrs!
Un tad mierā varam tālāk mieloties.
DOBRIŅA
(Sērīgi.)
Kņazs, tu mūsu saulīt, Vladimir!
Mierā nevaram mēs mieloties, -
Zin', kas bij tas vīrs?
KŅAZS VLADIMIRS
To bajārs izmeklēs.
DOBRIŅA
Daudzi gadi, - balss vēl pazīstama šķiet,
Reiz to mīlēju - vai nau tik -
AĻOŠA
- Šķiet i man!
Vai tāds zvērs tik aši beigts -?
VIENS NO VAROŅIEM
- Un otra nebūs vairs.
KŅAZS VLADIMIRS
Ko jūs minat?
DOBRIŅA
Ilja.
KŅAZS VLADIMIRS
Ha, tas beigts!
Jau kopš gadiem ziņneši to ziņo man.
(Piepeši troksnis aiz durvīm.)
VIENS BAJĀRS
Kas tur klauvē?
KŅAZS VLADIMIRS
Atkal Aizmežnieks?
(Viņš uztrūkstas no sēdekļa, bajāri līdzi; viens bajārs aiziet palūkoties.)
*
DOBRIŅA
(Drūmi.)
Kņazi, kņazi Vladimir, kas būs? Kas būs?
KŅAZS VLADIMIRS
Klus', ko piesauc nelaimi!
AĻOŠA
(Bezkaunīgi.)
Nu ko tur bail?
Negants ir, bet muļķis, labs kā Tugarins.
*
(Ieskrien b a j ā r s, lielā uztraukumā.)
BAJĀRS
Ilja! Ilja! - zeltu plēš no jumta - dzer -
Dzirda tautu - lielās: rītu tapšot kņazs!
KŅAZS VLADIMIRS
Brāļi, brāļi, domāsim, ko darīt nu!
Stipri domāsim, kā pielabināt vēl:
Sūtīsim, kas lūgtu goda mielastā!
KĀDS NO BAJĀRIEM
Kurš tad ies?
KŅAZS VLADIMIRS
(Lūgdamies.)
Jūs, mani varenie!
Kurš nu ies par mani?
DUKA
Iet nau prāts;
Ilja rupjš, - mūs neklausīs.
KŅAZS VLADIMIRS
(Puslielīgi, pusbailīgi.)
Es ietu pats,
Tikai nepatīk man, Vladimiram, iet.
Tikai jāiet ir - lūk: grib par kņazu kļūt!
DUKA
(Izgudrēm.)
Sūti skaistāko, kas galmā, - neaizskars!
AĻOŠA
(Nekaunīgi.)
Nē, - bet Apraksiju: tā to labprāt redz!
KŅAZS VLADIMIRS
(Dusmīgi, bet reizē apsverot apstākļus.)
Kā tu zini? - Nepiestāv, - bet sūtīt var -
(Uz sulaiņiem.)
Kur ir kņaze? Kādēļ nenāk viesus pagodāt?
SULAINIS
Kņaze lika teikt, kad jautā: - pašai darbs!
KŅAZS VLADIMIRS
(Dusmīgi.)
Kur tā ir? - Ā, ā! - Man vajg - šai pašai darbs!
(Uz bajāriem, nemierīgi.)
Brāļi, stipri domājat!
AĻOŠA
(Viltīgi.)
Kņazs Vladimir!
Dobriņa pats pirmais Ilju pazina;
Viņš tam krusta brālis saucās, - sūtīt to!
DOBRIŅA
(Uzlec izbailēs.)
Vai man! mani nē! man netīk mirt:
Jauna sieva man ir mājās, mazi bērni!
Ko viņš pirmo redzēs, tam būs galva nost.
KŅAZS VLADIMIRS
Sievu, bērnus apgādāsim.
DOBRIŅA
(Rūgti.)
Zinu gan!
Atkal izprecēsat Aļošam!
(Uz Aļošu.)
Tu arī
Iljam krustbrālis, to muļķi sauc, - ej pievil!
DUKA
(Izgudrēm uz Vladimiru.)
Sūti to, kas reiz ir Ilju mīlējis!
DOBRIŅA
(Lūgdamies.)
Vai man! vai man! vai! man netīk mirt!
KŅAZS VLADIMIRS
(Lieliski.)
Es tev pavēlu! Ej!
DOBRIŅA
(Uz viņu neklausīdamies.)
Paredzēja sirds.
(Tad sērīgi, kā zem sevis.)
Krusta brālis Ilja, kopā būs mums kaps.
(Tad uz Vladimiru un bajāriem.)
Sveiks, kņazs Vladimirs ar bajāriem!
Eju mājās atvadīties; saule norietēs,
Tad es posīšos.
(Aiziet.)
AĻOŠA
(Priecīgi.)
Kad krīt, lai krīt
Tāds no tāda, citiem vairāk telpas dos.
*
(Priekškars.)
*
(Kņaza krogs. Vakars.
I l j a sēd noskumis. Blakus viņam zemē notupies K l a u s n i
e k s. Zemē pa kaktiem guļ šur tur kādi n a b a g a
ļ a u d i s.)
KLAUSNIEKS
(Pusbalsī žēlīgi dudina savu dziesmu.)
Kur tu radies, bēda, kur tu izcēlies?
Izcēlies tu, bēda, liesā zemītē.
ILJA
(Zem sevis skaita.)
Piesities tu, bēda, manim līdzi iet.
KLAUSNIEKS
Ilja, pag: pa rindai visas bēdas ņem!
*
(Ienāk V e c a i s s u l a i n i s.)
VECAIS SULAINIS
Ilja, sūtnis nāk no galma.
ILJA
Durvis ciet!
VECAIS SULAINIS
Tā ir labi; nepadodies: rīt tu kņazs.
KĀDS BASKĀJIS
(Ienākdams.)
Cits jo spožāks sūtnis!
ILJA
Teic tam: rīt -
Pašu spožo saules kņazu šausim nost!
(Baskājis aiziet, ienāk cits baskājis.)
OTRS BASKĀJIS
Sūtnis vienā zeltā nāk no pašas kņazes.
ILJA
Kņazam līdzi nošausim i kņazi rīt.
(Aiziet otrais baskājis, dzirdams aiz durvīm troksnis, ielaužas iekšā sūtnis - bajārs, ļoti grezni ģērbies.)
*
SŪTNIS - BAJĀRS
(Atgrūzdams nost sargus - baskājus.)
Nost tu, neliet!
ILJA
(Dusmās uzlēkdams un nosizdams gar zemi sūtni - bajāru.)
Pats tu, neliet, nost!
VECAIS SULAINIS
(Uz pakritušo sūtni un ļaudīm, kas spiežas pie durvīm.)
Baidies tautas kņazu, veco: bargs kā pērkons.
PIRMAIS BASKĀJIS
(Ienākdams.)
Veco Ilja, nāk - šī pati nāk!
*
(Kņaze A p r a k s i j a ienāk istabā; ļaudis no durvīm godbijīgi atkāpjas.)
APRAKSIJA
Niknais Ilja Muromieti, Jāņa dēls!
ILJA
(Pieceldamies; drūmi.)
Nenāc, kņaze! lūk, tavs sūtnis guļ.
APRAKSIJA
Kad sev mironi par slieksni liec,
Pārkāpšu i mironi, pie tevis nākot.
(Viņa pārkāpj sūtnim - mironim, tuvu nostādamās Iljam.)
ILJA
Teicu tev -
APRAKSIJA
(Viņu pārtraukdama, zobodama.)
Ka nošausi i mani rīt, -
Tādēļ pasteidzos vēl šodien nākt.
(Viņa ar roku māj ļaudīm atstāt istabu. Tie aiziet.)
*
ILJA
Velti nāc par kņazu aizrunāt.
APRAKSIJA
Ko par kņazu aizrunāt, kas rīt nau kņazs?
Ne dēļ viņa atnācu -
ILJA
Par sevi lūgt?
Saudzēt to, kas nesaudzēja Dobriņu?
APRAKSIJA
Nesaudz manis! nelūdzos, - es esmu kņaze,
Man nau nāves bail, - kā Vladimiram.
ILJA
Ko tad nāci?
APRAKSIJA
Nācu tevis dēļ.
Kas ir stipris, kam nau bailes, tas būs kņazs.
ILJA
Ho, man valdīt!
APRAKSIJA
Reiz tu biji vājš:
Visā varā būdams, veikdams Idaloņu!
ILJA
Ā, nu noprotu, kāds toreiz bij tavs vārds!
Maldies: rūp man darbs, ne gods.
APRAKSIJA
Gods arī darbs.
ILJA
Tev tik valdīt rūp; vai kņazs, vai zemniekdēls.
APRAKSIJA
Valdīt . . . Nevaldīs ij zemes dēls bez manis.
ILJA
Nedz ar tevi: - zemei pašai sevi valdīt būs!
APRAKSIJA
Kā tā valdīs?
ILJA
Nezinu.
APRAKSIJA
Tu šaubies jau:
Kad jūs nešaubīsaties, tad sāksies valsts.
ILJA
(Pārsteigts.)
Ā, tu zini?
APRAKSIJA
- Visu. Roku manim sniedz!
(Izstiepj viņam pretī rokas. Atskan vanaga kliedziens.)
ILJA
(Satrūkstas, atstumj viņas roku, drūmi.)
Neprecos nekad.
APRAKSIJA
(Dzēlīgi.)
Bet Latigorku gan?
ILJA
(Pārsteigts, aizskārts.)
Latigoru, ā!
APRAKSIJA
(Uzvaroši.)
Sniedz roku!
(Atkal sniedz viņam rokas pretī.)
ILJA
(Nikni.)
Nost!
APRAKSIJA
Tās dēļ Dobriņa nau saudzēts. Piemin' mani!
ILJA
(Domīgi.)
Latigora -
APRAKSIJA
(Draudoši.)
Minēsi i mani reizi
(Aiziet.)
*
(I l j a stāv domās. Ienāk V e c a i s s u l a i n i s.)
VECAIS SULAINIS
Labi, ka tu nepadevies: viltus bij.
Rīt tu tapsi kņazs viens pats, - tev palīgs cits
Draugs ir, - saukšu?
ILJA
Negribu neviena.
VECAIS SULAINIS
Tas ir stiprāks nekā plikadīdas.
(Kad Ilja domīgs apsēstas, viņš turpina.)
Nu, tad spriedīsim, kā darīt rīt.
ILJA
(Klusu, domās.)
- Piesitās man bēda, manim blakus iet -
VECAIS SULAINIS
(Dusmīgi.)
Kauns tev bēdāt, rīko! Rīt būs karš.
- Vai par sievām iedomāji?
ILJA
(Uzraudamies.)
Nē, nē, nē!
Ej nu vien tik, - gribu pārdomāt.
(Ilja nogrimst domās; Vecais sulainis aiziedams pamāj ar roku uz pretējām durvīm Dobriņam.)
*
(D o b r i ņ a, kurš stāvējis durvīs, nu ienāk klusu, pieiet Ilja klāt un apskauj to stipri no muguras puses. Dobriņam bruņu cepure aizsedz ģīmi.)
ILJA
(Uzlēkdams.)
Ā, kas satver mani? - Stiprinieks!
Drīz man līdzīgs. Līdzīga man nava, - nost!
(Viņš saņemas, nokrata Dobriņa rookas un nosviež to zemē, tā ka tas ievaidas.)
DOBRIŅA
Brāli, nelauz mani! Vai!
*
(Ieskrien V e c a i s s u l a i n i s un pūlas pacelt Dobriņu.)
ILJA
(Uztraukts.)
Kas tas?
Zemē guļ - bet aizklāts vaigs -
DOBRIŅA
(Klusi.)
Ak vai man, vai!
VECAIS SULAINIS
(Pārmetoši.)
Ilja, ko tu dari? Draugus plēs!?
ILJA
(Uz Veco sulaini.)
Klus! -
(Uz Dobriņu.)
Kas esi? Balss kā dzirdēta. -
(Piepeši priecīgi.)
Vai tu?
DOBRIŅA
Es, tavs nabags brālis!
ILJA
Brāli, brāli!
DOBRIŅA
Ak, tavs sviediens! Tu pa gadiem stiprāks tapis vēl!
ILJA
Ko še nāci?
DOBRIŅA
Es no Vladimira kņaza.
(Kad Ilja drūmi sakustas.)
Sūtņus nesit, satur' baltās rokas!
ILJA
(Norūc caur zobiem.)
Ā, tu arī!
DOBRIŅA
Nerūc! Citiem bail bij nākt.
Brāļi mēs: es klausu tev, nu klaus' tu man!
VECAIS SULAINIS
Viens par otru mūžam, - tā i jāstāv jums!
DOBRIŅA
Vladimirs, kņazs, liek -
ILJA
Viņš nau man kņazs.
DOBRIŅA
- Liek tev nedusmot: viņš nepazinis tevi,
Tādēļ zemu sēdinājis.
VECAIS SULAINIS
(Pārtraukdams.)
- Sēdināt
Nevar viņš vairs -
DOBRIŅA
(Neklausīdamies uz iebildumu.)
Tagad tevi lūdz:
Atnākt kņaza mielastā.
ILJA
(Drūmi.)
Viņš nau vairs kņazs.
DOBRIŅA
(Pārsteigts.)
Kā nau kņazs?
ILJA
(Tāpat drūmi.)
Es šodien viņu šauju nost.
DOBRIŅA
(Pārprazdams.)
Viņš tā lūdz, ar prieku aicin', piedod jel
Mazo vainu: negodēja!
ILJA
Ne dēļ goda:
Zemes mantu apēst ļauj tiem bajāriem!
VECAIS SULAINIS
Bajārvēders pārpilns, citiem tukšs!
Cik to bāreņu, tos Ilja šodien baro,
Rīt tiem atkal visu atņems bagātie;
Vajga kņaza, kas to neļauj.
DOBRIŅA
Kur tāds kņazs?
VECAIS SULAINIS
Ilja - aizstāvs bāreņiem un atraitnēm!
DOBRIŅA
(Dusmīgi pārsteigts.)
Ilja aizstāvēja, nebūdams pats kņazs;
Aizstāvu ir es.
(Uz Ilju ar izbailēm.)
Brāl, - kam tev kņazs? Kam kņazs?
VECAIS SULAINIS
Kņazs var vairāk darīt, kņazam spēks.
DOBRIŅA
(Uz Ilju tāpat.)
Brāli, brāli, cits tavs spēks, un lielāks tavs.
VECAIS SULAINIS
Lielāks jāliek lietā ļaudis glābt!
DOBRIŅA
(Pārmetoši, lūdzoši.)
Brāl, tev nerūpēja manta, vara, gods -
ILJA
Ne dēļ manis gribu.
DOBRIŅA
(Piepeši atjēgdamies.)
Vai še kņaze bija?
ILJA
Bij.
DOBRIŅA
Tad, lūk, tā! - Reiz mani gribēj'.
ILJA
(Pārsteigts.)
Tevi?
DOBRIŅA
Atvilt Anastasju man, dot Aļošam.
Lai tad mani ņemtu sev - varbūt par kņazu?
ILJA
Tevi ar - ā, riebj!
DOBRIŅA
No tās tev kņaza domas?
ILJA
Nē, no šī!
(Rāda uz Veco sulaini.)
VECAIS SULAINIS
Ne Apraksijas zemei vajga, -
Vajdzīgs zemes spēks, pats lielākais, kāds ir!
Tuvāks bāra bērniem.
DOBRIŅA
Nesaprotu.
(Uz Ilju lūdzoši.)
Atmet kņaza domas!
ILJA
Nē.
DOBRIŅA
(Žēli, pārmetoši.)
Ak, brāl, ak, brāl!
Tevi mīlēj' tā.
ILJA
(Ironiski.)
Ak mīlēj' gan?
Nepazin' neviens, ne brālis - tu, tik šis.
(Rāda uz Veco sulaini.)
DOBRIŅA
Vainīgs esmu: jauna sieva rūpēj' man un mazi bērni,
Bet vai tevi vairāk mīlēs, kad tu būsi kņazs?
Ej tu: Vladimiru šaut, es: mājās mirt -
Zūd mans brālis, zūdu es. - Sveiks, veco Ilja!
Sāp man brāļa lauztie kauli.
(Aiziet.)
*
(I l j a un V e c i s paliek vieni. Ilja apsēdies, galvu rokās saņēmis, raud.)
VECAIS SULAINIS
(Dusmīgi rūkdams.)
Nesaprot!
Labs bij varons, - aizstāvs bāriņiem.
(Ilja žēlas pamanīdams.)
Neraud', Iljīt! - citi sapratīs.
ILJA
(Klusi, īdzīgi pret veci.)
Šis bij labākais!
VECAIS SULAINIS
Tad sapratīs jel bāri.
ILJA
(Rūgti.)
Nezin! -
(Rūc klusi.)
Ak, - kur cēlies, bēda . . .
(Piepeši dzirdams kritiens, un b a l s s a i z s k a t u v e s ievaidas.)
ILJA
(Uzlēkdams.)
Kas tur krita?
VECAIS SULAINIS
(Īgni.)
Daudz kas krīt.
ILJA
Tas viņš! Tas viņš!
(Ieskrien priekšiņā; vecais seko.)
*
(Aiz skatuves dzirdas.)
ILJA BALSS
Brāli! manu brāli!
DOBRIŅA BALSS
(Vāji.)
Nau man brāļa.
*
(Ilja un vecais ienes iekšā Dobriņu.)
DOBRIŅA
Nesat mājās - Anastasju redzēt vēl -
ILJA
(Sērīgi, klusi.)
Brāli ne?
DOBRIŅA
Ir miris.
ILJA
(Skaļi, priecīgi.)
Ir vēl dzīvs.
(Apņemdamies, - ar uzsvaru.)
Iešu es pie Vladimira!
DOBRIŅA
(Uzlēkdams sveiks, vesels kājās un viņu apskaudams.)
Brāli!
(Paliek, Ilju turēdams aiz rokas un vezdams uz izeju.)
VECAIS SULAINIS
(Nikni, nicinoši uz Ilju.)
Topi bajārs, kad par kņazu tapt ir baill
Dos tev ciemus līdz ar zemniekiem, - tad sūc!
ILJA
(Īgns.)
Nē, es vedu visur plikadīdas līdz!
VECAIS SULAINIS
(Jautri, cerību pilns.)
Vladimiru nošaut?
ILJA
Nē!
VECAIS SULAINIS
(Vēl niknāk.)
Tad nošaus tevi!
DOBRIŅA
Mieru slēgsim. Visiem bāriem kņazs dos līdzi ēst!
ILJA
Līdzas tiesības. -
VECAIS SULAINIS
(Ironiski.)
Ar bajāriem?
ILJA
Līdzas.
VECAIS SULAINIS
(Nospļaujas.)
Ej! Tu nepārnāksi vairs!
DOBRIŅA
(Uz Ilju.)
Iesim! Neklausi, ko niknais vecis rūc!
VECAIS SULAINIS
(Griezīgi.)
Neklaus' nikno! Klaus', ko glumais melš!
(Uz Dobriņu.)
Nu tu sveiks uzreiz, nupat vēl miri nost!
Viltiem vaidēji!
DOBRIŅA
Met mieru, vecīt!
ILJA
(Lielmanīgi draudot, pats savu sirdsapziņu mierinot.)
Kņazs lai stingri noteic trijas dienas
Visai tautai dot par velti ēst un dzert!
Ja tā nebūs - rīt viņš nebūs kņazs!
*
(Priekškars.)
*
(K ņ a z a m i t e k l i s. Tā pati viesu istaba.
Kņazs V l a d i m i r s ar b a j ā r i e m un v a r o ņ i e m. Viņam līdzās kņaze A p r a k s i j a. Apkārt s u l a i ņ i un k a r e i v j i. Visi uztraukti, bet ne bez cerības. - Viņiem pretim nostājušies I l j a ar V e c o s u l a i n i un p l i k a d ī d ā m. Visa viesu telpa pilna ļaudīm; pa logiem skatās iekšā; ārā redz pilnu pagalmu ļaužu; sakāpuši uz žogiem un jumtiem.)
*
KŅAZS VLADIMIRS
(Ģērbies savā lielākā godībā; paklanās, svinīgi.)
Sveikts lai esi, Ilja, Jāņa dēls!
Mierā nāc tu, nebruņots, tev mājās bults,
Ļaunu prātu tevim neturēsim vairs.
Zemākā tev vieta bij, - būs augstākā!
Nu tev -
ILJA
(Viņu pārtraukdams, arī paklanās.)
Sveiks tu, Lielkijevas Vladimirs!
Zināji, ko sūtīt mani saukt:
Citu nebūt' klausījis, tik Dobriņu.
Bij man nolūks tevi nošaut, kņazs,
Šoreiz dievs lai piedod tev par grēku, lai!
(Viņš grib piegriezties ļaudīm.)
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Ilja aizmirst kņazi, - kņaze Ilju ne.
Ilja, laikā nāc, tad dari!
ILJA
(Paklanās viņai, īsi.)
Zinu pats.
(Aizvēršas atkal uz Vladimiru un ļaudīm.)
VECAIS SULAINIS
(Klusi Iljam.)
Laiks reiz palaists, nepalaid nu vēl!
(Ilja atstumj veci. Apraksija aiziet.)
*
ILJA
(Uz kņazu.)
Pacienā nu Iljas viesus - bāreņus!
(Uz bajāriem.)
Sēžat, bajāri un varoņi!
(B a l s i s no b a j ā r i e m ironiski.)
Mēs stāvēsim.
DOBRIŅA
(Kurš nēsā roku pārsietu.)
Sēdēsim, kad vecais Ilja liek.
Zemes spēkus pulcē zemes dēls.
(Varoņi sēstas pie galdiem līdzi ļaudīm, bajāri izrāda nicību prastiem ļaudīm.)
ILJA
(Uz ļaudīm.)
Salašņas un plikadīdas, kas tik nāk -
Sēstat blakus bajāriem! nu visi līdzi;
Līdzas tiesības, - nu ņemat ēst un dzert.
(Ļaudis sēstas, bet atturīgi.)
ILJA
(Dusmīgi.)
Nekaunaties, sēstat! Kungiem jābūt jums!
VECAIS SULAINIS
(Uz ļaudīm.)
Ak, tad sēstat nu! tad ņemat, ko vēl var!
ILJA
(Uz kņazu.)
Mani viesi sen nau ēduši nekā, -
Dod tiem lielu mēru, - kas tik lielāks ir. -
VLADIMIRS
(Dusmīgi, nicīgi.)
Tad še netiks, tad lai paši iet sev nest!
KĀDS BAJĀRS
(Klusi.)
Salašņas tev viesi, tad lai salasa!
(Sulaiņi nicīgi smīn par salašņu viesiem un ielej tik viņam otram pa mazam trauciņam dzēriena.)
ILJA
(Uz Vladimiru, skaļi, dusmīgi.)
Kā lai paši? Tā tu viesus pagodā?!
VLADIMIRS
Mani kalpi labāki ne tavi viesi.
ILJA
Neķildosim, kņazs, kurš labāks: miers ir slēgts!
Bet nu redzu: saimniekam ir jābūt man!
(Uz ļaudīm.)
Ē, jūs, mani plikadīdas, salašņast
Ejam paši tad tais kņaza pagrabos!
Ņemsim paši sev ko ēst un dzert!
VLADIMIRS
(Dusmīgi, bet bailīgi.)
Tā vai viesi dar'?!
ILJA
Kad nedod, ņem!
VECAIS SULAINIS
(Uz ļaudīm.)
Ejam! ņemam!
ĻAUDIS, DAŽI
Ejam!
ĻAUDIS, CITI
Labāk palikt še!
(Aiziet I l j a, Ve c a i s s u l a i n i s un lielākais pulks ļaužu.)
*
(Kņazs Vladimirs ar bajāriem un varoņiem.)
VLADIMIRS
Bajāri un brāļi! - vai tā var?!
(B a j ā r i izrāda īgnām skaņām savu memieru, bet vēl nedrīkst klaji teikt.)
Ko jūs klusu ciešat? - teic tu, Dobriņa!
DOBRIŅA
Labi nau tā, Vladimira kņazs.
Bet vai labi skopam būt pret bāreņiem?
KŅAZS VLADIMIRS
(Grib ko atbildēt, meklē pēc Apraksijas palīga, bet tās nau; dusmīgi.)
Kur ir kņaze?
KĀDS SULAINIS
Aizgājusi.
KŅAZS VLADIMIRS
Lai to sauc!
*
(Ieskrien vairāki k a l p i, gluži pārbijušies, elsdami.)
VAIRĀKI KALPI VIENS CAUR OTRU
- Vecais Ilja - nepras' ceļa pagrabos -
- Klibais rāda - Iet bez atslēgām -
- Atslēgas sper nost -
- Un durvis lauž
- Mucas padusēs -
- Vēl kājām citas veļ -
- Pagalms pilns ir dzērājiem un neliešiem -
VLADIMIRS
Bajāri un ļaudis, vai jūs dzirdat to?!
*
(Ienāk kņaze A p r a k s i j a, kalpoņu pavadīta.)
KĀDS GALMINIEKS - BAJĀRS
Klusat! Kņaze Apraksija, karaļmeita.
(Visi godbijīgi apklust.)
KŅAZS VLADIMIRS
Dzirdi, kņaze Apraksija, - tāds tas miers!
CITS GALMINIEKS - BAJĀRS
Ilja solījās būt galmā saimnieks pats.
KŅAZS VLADIMIRS
Ko tas nozīmē? Ko pati gāji prom?
APRAKSIJA
(Lepni saslejas un neatbild nekā.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Iekaisdams.)
Vārds un darbs tev viltīgs: Ilja grib būt kņazs!
Tu tā kņaze!
KŅAZE APRAKSIJA
(Griezīgi.)
Vai tu mani sūdz'?
Šķiet, tev labāk pieder manis lūgt.
(Panāk soli uz priekšu, Vladimirs atkāpjas.)
Vai bez mana viltus Ilja nāktu šurp?
Vai tu grīdā negulētu, Iljas šauts?
DOBRIŅA
(Pieceļas kājās, uztraukti.)
Viltus! viltus! Ilja nāca manis dēļ!
KŅAZE APRAKSIJA.
(Uz Dobriņu.)
Klusi, galminiek, kad runā kņaze!
(Uz Vladimiru.)
Es tik viena spēju tevi glābt.
VLADIMIRS
Tad glāb!
DOBRIŅA
Iljam jāšķir, saukšu: Ilja! Ilja!
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz bajāriem.)
Atvest Ilju!
(Uz kalponi.)
Atvest manu meitiņu!
DOBRIŅA
(Apjūk, tad sauc ar balsi.)
Ilju atvest! Ha, ha! - Ilja!
*
(Tiek ievesta A p r a k s i j a s m e i t i ņ a, gadu 12 vecs bērns. Visi apklust.)
APRAKSIJA
Meitiņ, nāc!
VLADIMIRS
(Bažīgi.)
Kam to bērnu? Ilja nāk.
APRAKSIJA
Tā kņazes ziņa.
ILJA BALSS PAGALMA
Dobriņ, vai tu sauc? vai aizskar?
DOBRIŅA
Nē, nāc šķirt!
*
(Ienāk I l j a ar ļaudīm.)
ILJA
(Skaļi, uztraukti, lielīgi.)
Še es esmu, visus saberzīšu es!
KŅAZE APRAKSIJA
(Viņam pretī nākdama ar meitiņu.)
Ilja, klau pirms: apsveic tevi kņaza bērns!
(Uz meitiņu.)
Iljam, pirmam krievu varonim, dod mutes!
ILJA
(Apjūk un stāv rāms.)
MEITIŅA
(Pieiet viņam klāt un pieliec viņu pie sevis; tad piepeši atgrūž.)
Nevar mutes dot: nau mazgājies.
(Visi smejas.)
Pinkains! - Kur tev meitiņa, kas matus izsukā?
ILJA
(Klusi, žēli.)
Nau man meitiņas.
MEITIŅA
Tad saglaudīšu es,
Nesukātus nelaiž goda vietā.
ĻAUDIS
(Sakustas.)
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz meitiņu.)
Dod nu mutes, ej!
ILJA
Ak, brīnumbērns!
MEITIŅA
(Uz Ilju, viņu noskūpstīdama.)
Nu, sveiks!
(Aiziet.)
KŅAZE APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Dzirdi: nesukātus nelaiž goda vietā!
Stiprums dots, kur maigums tev? kur miers?
Laiks vēl - pēdējs - dari drīz!
ILJA
(Rupji.)
Ne tavu prātu!
KŅAZE APRAKSIJA
Labi! - tad i es ne tavu prātu daru!
Ej tad dzīrot tur!
(Rāda uz pagalmu.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Īgni.)
Viņš apēd mūs.
APRAKSIJA
Iljam spēks, - kas tam ko padarīs?
(Uz Ilju ironiski.)
Ved i Dobriņu; tam pāri dara šeit.
DOBRIŅA
Iljam jāšķir pirms.
ILJA
(Taisās iet.)
Ē, iesim, brāl!
Riebj man cīnīties ar viltu.
KŅAZE APRAKSIJA
(Griezīgi.)
Ej ar godu!
(Noņem sev no pleciem platu un smagu zīda segu ar garām zelta vītām auklām un uzmet to Iljam uz pleciem.)
VECAIS SULAINIS
(Iesaucas.)
Ņem to zīmi!
VLADIMIRS
(Iesaucas.)
Čūska!
ĻAUDIS
llja - kņazs!
ILJA
Es vairāk!
Patur!
(Viņš atmet svārkus Apraksijai.)
Ko spēj čūska dot?
APRAKSIJA
(Rāda aiz Iljas.)
Tad dos tev tie!
(Kad Ilja apgriežas, kur tam aiz muguras draudoši pacēluši ieročus kņaza kareivji, tad Apraksija liek saviem kalpiem un kareivjiem pārmest Iljam svārkus pār galvu un viņu ar zelta auklām sasiet.)
ILJA
(Spēj tik iesaukties.)
Ā! kas tas?
APRAKSIJA
(Griezīgi.)
Nu kņaza svārkus patur' tu!
(Aiziet, dodama zīmi kareivjiem.)
*
(Apbruņoti kareivji nostājas starp Iljas varoņiem, kuri arī bez ieročiem.)
DOBRIŅA
(Brēc.)
Viltus! Nodevība! Glābjat Ilju!
VECAIS SULAINIS
Ļaudis, līdzat tam, kas līdzējis ir jums!
KĀDS ZĒNS
Glābjat Ilju! glābjat tēvu! Virsū tiem!
KLAUSNIEKS
Ak tu, bēda, bēda, atkal uzmācies!
UBAGS- STAIGULIS
Mācas, mācas, bēda vēl nau Iljas gals.
(Saskrien vēl ļaužu, bet Dobriņa un Vecais sulainis top no kalpiem tūdaļ sasieti. Arī Dobriņa, kurš ievainots nespēj pretoties. Varoņi saceļas, bet top atspiesti. Ļaudis bēg un top izdzīti.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Gavilējoši uz Ilju.)
Tu man tukšus izlaupīji pagrabus,
Lai tais tukšos pagrabos nu tevi met!
(Uz Veco sulaini.)
To lai pakar! - Salašņus lai dzen un kauj!
VECAIS SULAINIS
Karat, kaujat, dzenat, kņaza kalpi!
Atnāks laiks, no kartavām mēs kāpsim nost!
Laukā sprauksimies no pagrabiem,
Augšā zeme zemniekdēlu cels!
UBAGS-STAIGULIS
Zemes smagumu cels tie, ko smagums spiež.
(Ārā dzirdams ļaužu nemiera troksnis; bet ļaudis top atspiesti.)
VECAIS SULAINIS
Sveiks un piemin' mani, Ilja, zemes dēls!
(Top aizvests.)
*
(I l j a ierēcas ar aizspiestu muti tik neganti un sāk tā raustīties, ka bajāri un Vladimirs atbēg nost.)
VLADIMIRS
(Klusi, aši.)
Ašāk prom šo! Vārtus priekšā! Smiltis virsū mest!
(llja top aizvests. Tāpat Dobriņa.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Atkal svinīgi.)
Nu, jūs mani bajāri un mani brāli!
Valstī atkal kārtība! Nu reiz būs miers!
DAŽI BAJĀRI
(Skaļi.)
Reiz būs miers mums!
CITI BAJĀRI
(Klusi.)
Paga! Klusāk, klusāk!
VECIE VAROŅI
(Sarunājušies savā starpā.)
Paliec, kņaz, tad viens ar bajāriem!
Mēs vairs nekalposim tavai kārtībai.
(K ņ a z s V l a d i m i r s pārsteigts, neatrod atbildes; skatās uz bajāriem; arī tie nemierīgi.)
*
(Priekškars.)