RAINIS
Ilja Muromietis
Krievu traģēdija piecos cēlienos
CETURTAIS CĒLIENS
Kijeva. Kņaza cietums - pagrabs. Šauras telpas; zemi griesti, kuri noiet nolaideni uz
skatuves dibenu, nedaudziem resniem šķērskokiem. Griestos mazs lodziņš. Pa kreisi
mazas durtiņas no rupjiem kokiem.
Tumšs.
*
(Ilja sēd zemē uz salmiem; viens.)
ILJA
(Lēni.)
Še es esmu, Ilja Muromietis, zemniekdēls!
(Iesmejas atminēdamies.)
- Ha, ha! Tā es savu gaitu sāku reiz -
Nu es atkal sēdu tā kā bērnībā aiz krāsns.
Tikai tagad dziļā bedrē mests kā rudens rācens.
(Kavēdamies atmiņās, dusmīgi.)
Smagmes somu gāju celt, - nu pats es smags kā maiss!
Zem' un debess kopā siet, - nu pats es siets!
Cīņā pretnieka man nau, bet viltū gan!
Visi nodevēji, - varoņu vairs nau!
(Domās.)
Tas par maniem darbiem! - kāda vaina man?
*
(Augšas lodziņu paver un pasniedz pa viņu maizi un ūdenstrauku maza meitiņa, kņaza Vladimira un Apraksijas bērns. - Kad lodziņu paver, dzirdas tāļš troksnis.)
MEITIŅA
(Sauc skaļi.)
Ilja, celies, - še tev maiz' un ūdens! Ņem!
ILJA
(Priecīgi uzlec kājās.)
Tu tā, mazā dūjiņ! - Nāc!
MEITIŅA
(Klusi.)
Pag! Klusi! Pag!
(Pazūd, aizver lodziņu.)
*
ILJA
(Atkal viens, sērīgi.)
Diezgan izskraidījos plašās pasaulēs, -
Ko sev saskrēju? Ko mantoju? Ko guvu?
Pliks kā zirnis, viens kā akmens laukmalā! -
Citiem sieva, bērni, - kam par mani rūpi'
Sveša meitiņa man atnes ēst un dzert, -
Badā sen būt' miris, bedrē sapuvis bez tās,
Es, kas citu bārus, atraitnes tik aizstāvējis!
(Sēd domās nogrimis un gaida.)
*
(Ienāk pa mazajām durtiņām A p r a k s i j a s m e i t i ņ a.)
MEITIŅA
Es tik īsu brītiņu! Ka neman' tie!
ILJA
Nāc, tu mīļā drostiņ, pasēd' še!
MEITIŅA
Tur tracis liels!
ILJA
Kas par troksni? Karš?
MEITIŅA
Tur tracis liels.
ILJA
Bet lai, jel lai!
MEITIŅA
(Sniedz viņam ēst.)
Ēd nu!
ILJA
Vairāk gribu tevi redzēt nekā ēst!
Tikai tevi redzot, mana dzīve ilgst.
Nau man dēliņa, kas man pie sāniem stāv.
MEITIŅA
Ilja, ēd! - Man jāskrien! Gaida tēvs.
ILJA
Kas tev labāks: es vai tēvs?
MEITIŅA
Tu gan; tēvs bar.
ILJA
Ha, ha! -
Ļauns tavs tēvs, viņš šinī bedrē lika mani mest!
MEITIŅA
Kam tu nemazgājies svētkos nāc un traci cel?
ILJA
(Brīnīdamies.)
Nemazgājies?! Paga!
(Viņš tura viņu apskāvis.)
MEITIŅA
Laid!
ILJA
Kurp steidz?
MEITIŅA
Tracis atkal augšā!
ILJA
Kas tad?
MEITIŅA
Kalincars!
ILJA
Kalincars?
MEITIŅA
Nu, Kalincars pēc mātes nāk.
ILJA
Kam tu labāk māti dosi? Tēvam jeb vai tam?
MEITIŅA
Labāk tevim.
ILJA
(Izbrīnījies.)
Tā, tā!
MEITIŅA
Nu, tu glābsi mūs.
Es pie tevis paslēpšos! Tēvs brēc tik, raud: «Kur skriet?»
ILJA
Jums jau varoņi!
MEITIŅA
Tie negrib tēvu glābt -
Tatāru tik daudz! Tie bļauj un rāda dūres!
Nau neviens, kas glābtu. Vedīšot mūs visus prom,
Tēvu nositīšot. Jāskrien palūkot! -
Dievs tik vien vēl spējot glābt -
ILJA
Un es!
MEITIŅA
Nu, tad nāc!
ILJA
Nē, nē!
MEITIŅA
Tā gan! Tēvs mani bārs,
Kam tev nesu ēst, - sen miris tu, viņš teic,
Citād' padzinis tu būtu tatārus -
ILJA
Nē, nē!
MEITIŅA
Skriešu lūkot; atvedīšu māti šurp.
ILJA
Nē, nē!
MEITIŅA
Māte nebārs, - zina.
ILJA
(Uzbudinādamies.)
Sist to nost!
MEITIŅA
Tu kā tatārs!
ILJA
Ko tā darīj' man!
MEITIŅA
Es tev nenesīšu ēst, tu mirsi nost!
ILJA
Tie pa priekšu! Visi, visi!
MEITIŅA
Tu kā tatārs gan!
Visus kaut! Ne plikadīdas sēklai neatstāt!
ILJA
Ak, tie nelieši! Ij plikadīdas!
MEITIŅA
Skriešu mātei pateikt.
(Aiziet.)
*
ILJA
(Atkal viens, uztraukts, dusmās.)
Ha, ha! Atriebe nu nāk!
Varoņi tos arī neglābj, - nu jūs rokā man!
Tātad ir vēl varoņi! - Par mani stāv; -
Nosist, nosist! - Nemazgājies!? - Asnīs mazgāšos!
*
(Ienāk A p r a k s i j a ar m e i t i ņ u.)
APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Varon-kņazi!
ILJA
Vai nāc mirt?
MEITIŅA
Klus', Ilja!
ILJA
(Uz meitiņu.)
Nost!
MEITIŅA
(Iljam pieķerdamās.)
Nebļauj, Ilja, tā kā tatārs!
ILJA
(Atgrūž viņu.)
Ej!
(Uz Apraksiju.)
Laiks nāk nu mans!
MEITIŅA
(Neatlaižas no Iljas, apsēdina viņu, sēžas viņam klēpi un tura muti cieti.)
Sēsties! Nekliedz, raudāšu! Tur' muti ciet!
APRAKSIJA
(Pasmejas, tad:)
Nāku mirt - man mirt ir laiks, tev dzīvot laiks!
ILJA
Ha, ha! Ha, ha!
APRAKSIJA
Smej, bet zin': man Kalins riebj,
Tā kā Idalons: - tie mežoņi.
ILJA
(Rūgti.)
Ij es!
APRAKSIJA
Tu tos veiksi, celsi ļaudis jaunos tikumos, -
Vecais, sarūgušais smagi sver kā mieles.
ILJA
(Pussērīgi, pussmejot klusā atmiņā.)
Lai pa jaunam Krievu zemē zāle aug,
Zied pa jaunam ziedi - -
APRAKSIJA
(Aši.)
Kas to teica?
ILJA
Kas?
(Novērsdams runu.)
Lai ceļ Vladimirs!
APRAKSIJA
(Atlaizdamās no jautājuma un nolūkodamās viņā.)
Nau spēks un rūp tik sev,
Pats viņš smagi spiež, - tu topi kņazs!
ILJA
(Iedegdamies atkal, uzceļas.)
Čūska! nosist!
APRAKSIJA
Nosit! bet tik topi kņazs!
Lai reiz zemes smagums celtos nost.
ILJA
(Pārsmejoši.)
Ha! tev arī rūp?!
APRAKSIJA
Man mežonība riebj.
ILJA
Kam tad lauzi mani? - Neticu tev vairs.
Ceļš zem kājām zūd, - kas velk - nez kur -
APRAKSIJA
(Aši.)
Kas to vārdu teica? Viņa?
ILJA
(Nikni.)
Klusi! tu!
APRAKSIJA
(Izaicinoši.)
Nosit mani! Labāk tavās rokās mirt,
Nekā Kalincara rokās dzīvot vēl.
Še! Ko gaidi? - Citu neproti kā sist un nīst.
(Viņa nometas ceļos pie Iljas un sniedz viņam galvu sišanai.)
MEITIŅA
(Māti apskaudama, uz Ilju.)
Māte laba, apmīļo to, - tu ne labs!
ILJA
(Īgni.)
Kalincaram nedošu.
MEITIŅA
(Uz Ilju.)
Tu labs, nāc šurp.
*
(Nāk pa kāpenēm aši lejup streipuļodams k ņ a z s V l a d i m i r s ar diviem p a v a d o ņ i e m.)
VLADIMIRS
(Saucot skaļi.)
Ilja! Ilja! glāb tu mani!
ILJA
(Bargi.)
Ko tu nāc?
Vai mans cietums kņazam pēdējs patvērums?
VLADIMIRS
Es nu žēlošu! -
(Uz pavadoņiem kņaza balsī.)
Šo brīvā laist!
ILJA
(Smejas.)
Ha, ha!
VLADIMIRS
(Nāves bailēs, glaimīgi.)
Sarkansaulīte! no zemes laukā nāc!
Melni mākoņi no vēja dzīti prom, - ak, glāb!
ILJA
Tas, ko bedrē meti pats, lai tevi glābj?
VLADIMIRS
(Zemodamies.)
Atrieb man! - Liec mani siet! Liec mani pērt! - Tik glāb!
APRAKSIJA
(Nicīgi.)
Tas tik kņazs!
VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Nu topi tu tas kņazs!
Ņem ij Apraksi!
APRAKSIJA
(Iesmejas.)
Es prece esmu tev!
ILJA
Vai ij meitiņu tu projām dod?
MEITIŅA
Jā, tā labi: Ilja būs mans tēvs;
ILJA
(Uz Vladimiru.)
Visu dod tu katram, kad tik tevi glābj;
Tev tik sevis rūp.
VLADIMIRS
(Ar zināmu cieņu visās bailēs un zemībā.)
Nu nicin' mani vien!
Sevis vien man rūp, - bet es jau zemē esmu viss!
Visus zemes spēkus kopoju un valdu es;
Neļauju tiem klīst un patvaļot;
Krāju mantu vienā kopā, - tas mans spēks;
Mērķis man ir tur, kā viņu sniegt: - viss viens!
Varā, viltū ņemt vai zemoties, vai lūgt.
Es šīs zemes smagums, viss uz mani sver!
ILJA
Tu tas zemes smagums, - kā to celt?
VLADIMIRS
Nāc tu manā vietā, būsi smagums tu!
ILJA
Būšu smagums es!? - es negribu! Nē, nē!
VLADIMIRS
(Izbrīnījies.)
Kā tad citādi?
ILJA
Tu spied, bet pats no zemes brīvs,
Piesiet tevi tai!
VLADIMIRS
Nu, sienies tu, tik glāb! Ej, ej! -
Kalins, veicot mani, kaus ij Krievu zemi līdz.
Glāb jel to!
(Troksnis ir pavairojies. Jau tatāri klāt. Uz pavadoni.)
Ej, skat', kas augšā ir?
(Pavadons aiziet.)
*
(Ieskrien cits p a v a d o n s.)
PAVADONS
(Aši.)
Tatārs ir jau še!
VLADIMIRS
(Izmisumā.)
Ak, glāb! jel glāb!
ILJA
Nē, nē!
*
(Ieskrien I p a v a d o n s.)
I PAVADONS
Tatārs klāt, bet varoņi tik stāv un negrib iet!
Kalins nākot zemi atbrīvot!
VLADIMIRS
(Uz Ilju.)
Klau jel!
ILJA
Zemes smagums tu, nu tevi gāž.
VLADIMIRS
(Galējā izmisumā piepeši apmetas mierīgs, uz Ilju.)
Vai tu glābsi?
ILJA
Nē.
VLADIMIRS
Tad iešu līgt ar to.
ILJA
Vai to jaus tev varoņi?
VLADIMIRS
Nu, līgšu tad ar tiem.
(Aiziet līdz ar pavadoņiem.)
*
APRAKSIJA
(Uz Ilju.)
Viņš iet pārdot mani, bērnu ar.
MEITIŅA
(Pieķeras Iljam.)
Mums Ilja tēvs.
APRAKSIJA
Troksnis aug, - nāk tuvāk Kalins, - ak, man bail!
ILJA
Nāc pie manis!
APRAKSIJA
(Viņam pieglaužas.)
MEITIŅA
(Abus apskaudama.)
Māt, mums droši, tētiņš glābs.
Nu ir labi visiem, man un tev!
(Priecīgi lēkā un tad ziņkārīgi pieiet pie durvīm.)
APRAKSIJA
(Bažās.)
Viss uzreiz tik klusi! - Bērniņ, pag!
(M e i t i ņ a priecīgi aizskrien.)
*
(Piepeši skaļi iekliedzas meitiņas balss.)
ILJA
Vai! Kas tur? Vai Kalinļaudis?
APRAKSIJA
Meitiņ! meitiņ!
(Metas abi pie durvīm; iekrīt iekšā meitiņa, ievainota; aiz viņas parādās tatārs, kas, ieraudzījis Ilju, bailīgi atraujas atpakaļ.)
MEITIŅA
(Čukst.)
Tētiņ!
(Ilja paņem viņu rokās; viņa izdziest.)
APRAKSIJA
Vai man! vai man!
ILJA
Tu mans prieks, mans bērns!
Turi viņu, Apraksija! Nu es eju cīņā!
(Viņš nodod mirušo meitiņu Apraksijai, kura nosēstas uz grīdas, bērnu klēpi. - Ilja aiziet.)
*
(Priekškars.)
*
(Kijevas vārtu priekšā. Kara pulki ar karogiem divās garās rindās, uzvaras svētkus svinot. - Ļaudis priecīgi uztraukti. Pa kreisi malā mazās meitiņas zārks ar pavadoņiem.
Pie zārka sēd A p r a k s i j a, sēru pārņemta. Starp ļaudīm manāmi u b a g i - s t a i g u ļ i un K l a u s n i e k s.)
ĻAUDIS
(Skatās un norāda uz labo pusi, no kuras nāk gājiens.)
Lūk! jau Ilja nāk! - Nāk tētiņš! - Glābējs nāk! -
VIENS
Ko uz pili neiet?
OTRS
Pirms pie mazās kapa nāk.
Tā tam nesa ēst, kad bedrē bija mests.
TREŠS
Tatārs kāva to, tad Ilja saskaitās,
Izšķaidīja tatārus, kas spieda mūs.
PIRMAIS
Mazos aizstāv Ilja.
TREŠAIS
Ilja visus glābj.
OTRAIS
Kņazs to bedrē met, kam aizstāv mūs.
PIRMAIS
Nu no tatāra mēs glābti, kas no kņaza glābs?
VAIRĀKI
Ilja glābs! - Lai Ilja kņazs! - Ko bajārs teiks?
UBAGS-STAIGULIS
Paši sevi glābjat!
PIRMAIS
Klau, ko ubags teic!
OTRAIS
Pats lai glābjas pirms.
UBAGS-STAIGULIS
Nē, pirmie jūs!
(Ļaudis smejas.)
*
(Ienāk v a r o ņ i un b a j ā r i, viņu vidū k ņ a z s V l a d i m i r s, A ļ o š a, D u n a j s, D o b r i ņ a, B e r m a t a u. c. - Visiem pa priekšu steidzas Ilja; viņš meklējot paliek stāvot.)
ĻAUDIS
(Ieraudzījuši Ilju, klāt.)
Slava! - slava! Ilja! - Glābējs! - ļaužu tēvs!
Ilja atdots mums! - Nu mūžam paliksi pie mums!
ILJA
(Nepacietīgi.)
Kur ir meitenīte? - Kur ir zārks?
ĻAUDIS
(Turpina sajūsmoto Iljas apsveikšanu.)
Bāru aizstāvētājs! - Apgādā tu mūs!
Noņem mūsu nastas! - Ak, mūs dzīve spiež!
UBAGS-STAIGULIS
Izdeldi tu bēdas, pašu nāvi līdz!
KLAUSNIEKS
Klusēs bēdu dziesma, skanēs ļaužu prieks!
ILJA
(Uzstājoties.)
Sakat jel, kur meitenīte ir, kur kaps?
NO BAJĀRIEM VIENS
Zārku meklē viņš vispirms, ne valsts tam rūp!
NO ĻAUDĪM BALSIS
Še ir zārciņš, Ilja! - Lūk, šepat!
(Ļaudis atkāpjas no zārka; Ilja pieiet klāt; Apraksija paceļas un iet Iljam pretī.)
APRAKSIJA
(Sniedz Iljam rokas pretī.)
Paldies dievam, ka tu sveiks!
ILJA
(Drūmi.)
Bet mazās nau!
(Nolūkodamies iztālīm zārkā, kurš skaisti izpušķots puķēm.)
Cik tu skaisti viņu apkopi!
APRAKSIJA
Savu saules dzīvi atdeva tas bērns,
Glābdams dzīves nakti mātei, man,
Glābdams tūkstots dzīves, tevi izsaukdams, -
Saite bija, lai pie dzīves sienas spēks!
ILJA
(Izceļ no zārka meitenīti.)
Manu drostiņ, cik tu bāla! - Ak, tev acis ciet!
Ļaunā Kalina vairs nau, nu, cēlies vien?
Liec man kaklā rociņas! - Nu, runā vēl!
Ak, tu klusa, - mūžam nerunāsi vairs!
Nu, tad gulsti savā zārciņā kā Svētkalns gula!
APRAKSIJA
Savu garu lai tev dod kā Svētkalns deva!
ILJA
(Uz meitenīti, guldīdams to atkal zārciņā, klusi.)
Tu no manis aizej prom, ko gaidu es?
(Paliek klusu stāvot domās. Pēc brīža.)
AĻOŠA
(No varoņu vidus.)
Ilja! piegriezies mums arī, varoņiem!
Ne bez mūsu darbiem Kalins veikts.
ILJA
(Viņam piegriezdamies, bet vēl pilns savu domu.)
Mazās nau vairs -
DOBRIŅA
(Skaļi.)
Ilja veica viens!
Tatārs bēga; Ilja balsi dzirdot vien.
ĻAUDIS
Ilja, rādies vien un visus veic!
NO KAREIVJIEM
Tiklīdz baumas izpaudās, ka Ilja dzīvs,
Kā no nāves uzmodās viss mūsu kara spēks!
Tatārs nojauta, ka Ilja nāk, un devās bēgt!
ILJA
(Klusi uz Dobriņu.)
Kas tas jaunais varons bij ar vanagiem?
Līdz man gāja cīniņā kā rotaļā.
DOBRIŅA
Nezin to neviens man teikt.
ILJA
(Domās.)
Kā pazīstams.
AĻOŠA
(Neatlaižas.)
Cīņā gājām, līdzi veicām mēs.
APRAKSIJA
(Kura uzklausījusies, kad Ilja runājas ar Dobriņu, tagad pret Aļošu vērsdamās.)
Iet jūs liedzāties.
DUNAJS
Mēs vēlāk salīgām.
KŅAZS VLADIMIRS
(Panākdams uz priekšu, bet ļoti atturīgs.)
Vēlāk salīgām.
DOBRIŅA
Jums zemes deva kņazs,
Pilsētas un muižas līdz ar zemniekiem!
ILJA
(Pārmetoši.)
Līdz ar zemniekiem?
AĻOŠA
Jā, kas tad zemi ars priekš mums?
UBAGS-STAIGULIS
Vai priekš sevis zemnieks nevar zemi art?
VIENS NO ĻAUDĪM
Bajāriem no uzvaras gan labums nāk,
Kāds tad labums mums? Priekš citiem art!
KĀDS NO BAJĀRIEM
Klusu! netraucējat lielās sarunas.
SAMSONS
Nu mēs visi bajāri un līdzīgi kā kņazs;
Vecākais uz laiku vien tiks celts no mums.
KĀDA BALSS NO BAJĀRIEM
Vecais Bermats!
CITA BALSS
Samsons!
VAIRĀKAS BALSIS NO ĻAUDĪM
Ilja! - Ilja gan! -
(Dažādas balsis viena caur otru, strīdas ap saviem ieteicamiem vecākiem.)
DUNAJS
Kamēr izšķirsat, lai Vladimirs vēl stāv!
Viņš pēc taisnības mūs valdījis jau sen.
KĀDA BALSS NO ĻAUDĪM
Nē, pēc netaisnības valda sen tas kņazs.
CITA BALSS
Kas grib taisnību, to bedrē met.
VĒL CITA
Vai tā taisnība, ka tatāram viņš pārdod mūs?
APRAKSIJA
Tiesības par kņazu būt ir Iljam vien!
DAUDZ BALSIS ĻAUDĪS
Slava! - slava Iljam! - Ilja kņazs!
Kņaze Apraksija lai tam blakus sēd!
DOBRIŅA
Reiz es liedzu tev, nu saku: Ilja, esi kņazs!
Kurš ir kareivs, tas par kņazu Ilju cels.
KAREIVJU BALSIS
Mēs kā pirmie tevi sveicam! Ilja, esi kņazs!
ĻAUŽU BALSIS
Ilja, mūsu glābējs! - Paliec tu pie mums!
SAMSONS
Lieta svarīga: celt kņazu! Vajdzīgs laiks.
DUNAJS
Jāpadomā. Tikmēr Vladimirs vēl būs.
ĻAUDIS
(Neatlaidīgi, skaļāk.)
Ilja! - Ilja mūsu kņazs! - Lai Ilja kņazs!
Bāru aizstāvētājs! - Ļaužu tēvs!
APRAKSIJA
Ilja, runā! runā!
DOBRIŅA
Ilja kņazs!
(I l j a visu laiku stāv domās nogrimis.)
APRAKSIJA
Kņaze Apraksija esmu es, -
Kņazam Vladimiram kroni noņemu es nost,
Kņazam Iljam galvā uzlieku to šeit.
(Viņa noņem kroni Vladimiram un, noliekdama Iljas galvu, uzliek tam.
I l j a paliek stāvot noliektu galvu.)
APRAKSIJA
Ilgus mūžus dzīvo, Ilja, mūsu kņazs!
ĻAUDIS
(Sajūsmināti.)
- Slava! - Slava! - Ilja mūsu kņazs! -
- Ilja mūžam paliks nu pie mums! -
- Bāriem, sērdieņiem nu labas dienas būs! -
BAJĀRU BALSIS
(Ņirdzīgi.)
Bēdas izdeldētas būs un nāve līdz! -
- Vai jūs dzirdat, nāves arī nebūs vairs!
(Ilja, šos saucienus dzirdot, manāmi sakustas un paceļ galvu, bet atkal to nolaiž.)
ĻAUDĪS
(Priecīgs troksnis, kuram pa starpām dzirdas atsevišķi teicieni.)
- Zemes smagums būs no pleciem velts! -
BAJĀRU BALSIS
Vai tad zemes Mikulsomu pacēlis ir kāds?
(Ilja saraujas un negribot pievirzās tuvāk pie Apraksijas.)
APRAKSIJA
(Priecīgi apskauj Ilju.)
Kņazs, tu visiem patvērums, bet tevim es;
Pilī sēdēt tev, ne pasauls laukos klīst;
Zemi valdīt, sargāt bārus - sērdieņus,
Zemes smagumu tiem vieglu padarīt.
(Ļaudis gaviles.)
KLAUSNIEKA BALSS
(Klusi.)
Vai nu bēdu dziesma vairāk neskanēs?
UBAGA-STAIGUĻA BALSS
(Tāpat.)
Vai tad vajdzīgs kņazs un varons nē?
(Piepešs, īss klusums. Atskan vanaga kliedziens.)
ILJA
(Izvairās no Apraksijas rokām; strauji.)
Nē! es negribu būt kņazis! Vēl es varons!
(Rokas sacēlis gaisā.)
APRAKSIJA
(Lielās izbailēs.)
Ko tas vanags kliedz? Vai tevi sauc?
Vai no jauna tu bez mērķa gribi klīst?
ILJA
Liktens mani sauc, es gribu iet.
ĻAUDIS
Vai man! vai man! Ilja, ko tu teic?
APRAKSIJA
(Strauji.)
Viņa, viņa sauc! Vai viņa liktens tev?
ILJA
(Rāmi, noteikti.)
Ubagstaiguļi, tie mani cēla, lika iet. -
UBAGA-STAIGUĻA BALSS
Staiguls esi, soma - māsa tev, un ceļš ir brālis.
ILJA
(Turpina.)
Tēvs man mērķi deva, Mikuls, Svētkalns,
Es tos mērķus nepildījis vēl -
Pirmie jāpilda, kā citus varu ņemt?
(Viņš lēni noņem sev no galvas kroni un uzliek to Apraksijai.)
Mani kronis spiež kā zemes smagums tos.
(Uz ļaudīm rādīdams.)
Kroni noceļu, vēl zemes smagums jāceļ būs.
Nes tu kroni, tev viņš vieglis būs.
ĻAUDIS
Kņaze Apraksija! Skaistā kņaze, dzīvo!
APRAKSIJA
Es tev līdzi nesu kroni, Ilja kņazs.
ILJA
Cits man kronis: vaidu stīpa, asru dimantiem.
ĻAUDIS
Ilja kņazs! - Ak vai man! - Neej, Ilja! -
ILJA
(Uz varoņiem.)
Varoņi, jums arī neder kņaziem būt,
Ļaudīm smagumu tik pavairot.
Iesim darbu darīt, kas vislielākais!
Iesim zemes smagmi celt un nāvi izdeldēt!
AĻOŠA
Tie tik māņi! Cits ir lielāks darbs:
Iesim pašu Kalinvalsti iekarot!
ILJA
Ko tas deri Tik zemes smagums lielāks taps.
APRAKSIJA
Ko tas der, - iet zemes smagmi celt un nāvi veikt?
Tu to nespēji, vai spējams ir? vai liktens lems?
Lūk, te meitenīte nāvē guļ! Tad rimsti jel!
Meklē smagmi - nāvi vieglināt, tas mērķis tev.
ILJA
Vai man! meitiņ! - Kādēļ nespēju? Kur vaina man?
Tad jel meklēt jāiet man, kur vaina man?
Liktens licis darbu man vislielāko,
Tumša vara mani dzen, es gribu iet.
APRAKSIJA
Ilja, vaina tava: ka pie zemes nesējies!
Es pie tevis siešos, iešu tevim līdz.
Kad tu neņem kroni, negribu ij es.
(Noņem sev kroni un atdod to Vladimiram.)
Še tev!
ILJA
Līdz tu iet man nevari, - pats nezinu, kurp iet?
Paliec še tu: smagmi - nāvi vieglināt!
Ij bez smagā kroņa valdīsi tu, skaistākā,
Man ir meklēt lemts, tev piepildīt.
APRAKSIJA
(Lēni pieiet pie zārka un sabrūk pie tā.)
KŅAZS VLADIMIRS
(Klanās viņai.)
Kņaze Apraksija, valdi atkal Kijevā!
ĻAUDIS UN BAJĀRI
Kņaze Apraksija! Kņaze Apraksija! nāc!
(Visi viņai zemu klanās, tad piegriežas atkal Iljam.)
ILJA
(Uz varoņiem.)
Vai jūs būsat varoņi? Kad saukšu, nāksat vēl?
VAROŅI
Nāksim visi! Tu mums biji, būsi vecākais.
DOBRIŅA
Kurp tu aizej, mīļo, veco brāli, teic!
ILJA
Eju vakardienu meklēt, varbūt rītu rast.
(Visi zemu klanās.)
*
(Priekškars.)
*
(Klaja, izdegusi stepe. Rudens.)
ILJA
(Sēd viena pats.)
Še es, Ilja, zemniekdēls, vai vēl kāds dzīvs še ir?
Ū! ū!
Varat droši atsaukties, ne cīņā saucu jūs.
Tikai zināt gribu, vai še esmu viens un gluži viens?
Ū! ū!
(Gaida brīdi.)
Neatsaucas manam saucienam neviens.
Nau ne debesīs, ne zemē kādas balss,
Ij ne atbalss nau.
Ij ne vēja pūsmas četrās pasauls malās jūt.
Ij ne gaisi trīs, ne zāles galiņš stepē kust.
Viens tu, Ilja, viens.
Ū! ū!
(Gaida un lūkojas apkārt, tad noteikti un bargi.)
Nu tu, Ilja, skaidri saki, kurp tu ej?
(Elpu atņemdams.)
Diena iet pēc dienas, tā kā lietus līst -
Nedēļa pēc nedēļas kā zāle aug -
Gads pēc gada. tā kā vanags skrien -
Kurp es aizskrēju, kā izaugu, kam liju es?
(Pārmetoši.)
Bedrē sēdot, sevis iežēlojies tu:
Kā tu izskraidījies plašās pasaulēs,
Ne ko saskrējis, ne mantojis, ne guvis sev.
Vai tev sevis jāžēlo un citu ne?
Vai tu Vladimirs, ka gribi sev ko gūt?
Vecis, gribi precēt Apraksiju, skaisto ņemt?
(Atmiņās.)
Vēlu sāku, agri beidzu, vēl ir tāļš man ceļš.
Lika tēvs man, lika Mikuls, lika Svētkalns iet. -
Katris savu darbu dod, - un kuru veicu es?
Es neviena! - Neveicami - kņaze teic,
Svētkalns teic, - bet Svētkalns bēga pats.
(Citās domās.)
Vai tie veicami, varbūt, - tik vien ne man?
Pretnieka man nau, man kaujā krist nau lemts.
Nenāk varoņi - kas cits lai veic?
Kur ir mana vaina? Kur ir mērķis mans?
Svētkalns teic man: «Skat', ka velti nepazūd tavs spēks! Savā darbā ej, lai liktens
tevi nepanāk!»
Kur tas ir mans darbs?
(Skumji un drūmi.)
Liktens mani panācis un zemē spiež.
«Tad būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl!»
Vai man, vai!
Žēlums manu sirdi plēš un spēkus grauž,
Tā kā Svētkalns gribu mirt un zārkā līst.
Ko no bedres izkāpu? tas bij mans kaps.
(Žēlumā par sevi.)
Beigu mīļu vārdu teicu Svētkalnam, - kas man?
Nau vairs meitiņas, - kad būt' man dēls!
Bēdas izdeldēt! - nu mani pašā bēdas mīt -
(Viņš klusi un lēni dzied.)
«Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies?»
*
(Atskan aiz viņa stepē balss.)
BALSS
(Klusi.)
Kur tu cēlies, bēda, kur tu atradies?
ILJA
(Uztraucas.)
Vai tā atbalss bij no mana paša balss?
Vai šai nāves tukšumā jel paša atbalss skan?
BALSS
(Tāpat klusi.)
Izcēlies tu, bēda, slapjā zemītē.
ILJA
(Piepeši.)
To es neteicu, - še sveša kāda balss!
Kas tu esi? - Iznāc laukā! - Nebaidies! -
Vari droši laukā nākt, ne niknais Ilja sauc;
Ilja vārgais sēd un domā, ka būs mirt.
Kas tur zālē čaukst, vai palīdis zem zāles vēl?
*
(Izlien no zāles un salīcis rāpus tuvojas Iljam K l a u s n i e k s, bet paliek attālu nost.)
KLAUSNIEKS
Es par zāli zemāks, klusāks vēl par ūdeni.
ILJA
Kas tu esi? Teic, kā tevi sauc?
KLAUSNIEKS
Mums vārda nau:
Bezvārdis un zemes dēls no slapjās zemes nāk.
ILJA
Tu tas dziedātājs, kas tur pie nāves upes bij?
Tāda riebju dziesma, tā ka jābēg prom!
KLAUSNIEKS
Tā tā pati dziesma, ko tu tagad dziedi pats.
Katris reiz to dziesmu dzied un nevar bēgt.
Dziesma bij no sākta gala, nebeidzas nekad.
Pašā zemes somas dibenā tā guļ,
Ij ne Mikuls pats to nespēj nostu ņemt.
Toreiz gāji glābt mūs, dziesmā modās prieks,
Otrreiz dzīrēs, trešreiz šodien, - nu ir priekam gals:
Nu būs tūkstots gadu jāizgaidās vēl -
ILJA
Svētkalns teica to, kā zini?
KLAUSNIEKS
Liktens visiēm viens.
ILJA
Priekiem gals, - kur mana vainai Kur mans mērķis?
Darbs?
KLAUSNIEKS
Vaina līdzi dzimusi ar mums.
ILJA
(Dusmīgi.)
Ko tad atkal nāc man sirdi riebināt?
Dzini mani prom, kad ceļš man vērās spožs.
KLAUSNIEKS
Nācu tavu sirdi dziesmās mierināt:
Sirdis bēdās, bēdas dziesmās slīkst un rimst.
Esam rada, zemesizgarojums tu un mēs.
Projām dzinām tevi, lai tu palīdz' radiem, mums.
Dod jel ceresstaru vārga nesējiem,
Latigorkas laimes tāles tev jau neizbēgt.
ILJA
Klusi, mūdzi!
KLAUSNIEKS
(Saraujas un atvelkas.)
Šodien vēl tu sniegsi tās.
ILJA
(Smejas.)
Klusi! - Rads tu! - Nāc un rādies, kāds tas rads! -
Kā tu atradi, kur esmu gluži viens!
KLAUSNIEKS
(Lēni un bailīgi līzdams un lūkodamies uz Ilju, paklūp pār galvas kausu zemē.)
ILJA
(Smejas.)
Ta tad varoņrads!
KLAUSNIEKS
(Paceldamies, vienmēr bailīgi salikušā pozā.)
Varbūt ij šis tavs rads?
ILJA
Kas tāds tevi gāza?
KLAUSNIEKS
Tas, kas gāzis tevi ar! -
Ģindeņkauli.
ILJA
(Pieiet klāt.)
Ģindens. - Cilvēkgalvas kauss.
(Pieliecas pie zemes.)
Lūk! ij šis mans rads! Kas man to radu saradies!
Balta, skaista, liela galva - lūk! kas tas!
Baltām acu dobām cauri zaļa zāle aug!
KLAUSNIEKS
Tā ij tev caur acīm rīt jau zāle augs!
Visi tikai pilda savu laiku vien.
Devi ceres starus, - ko tu vairāk spēj?
ILJA
(Pieceldamies, nikni.)
Nost, tu mūdzi! gaisti! Mierinātājs tāds!
(Klausnieks aši pazūd.)
*
(Ilja sēd domās nogrimis. Atskan balss kā no zemes apakšas.)
ZEMES BALSS
(Dobji, nikni.)
Zemes somas necēlējs, ko nāc pie manis tu?
ILJA
(Uztrūcies no domām.)
Vai šai gala vientulībā vēl kāds dzīvais ir?
Kas tu esi, zemesbalss? Vai Mikuls tu?
ZEMES BALSS
Mikuls. Gala vientulība visus kopā vāc.
ILJA
Iznāc laukā! rādies tēlā, kad tu esi dzīvs!
MIKULA BALSS
Tēlā nevaru vairs rādīties, tik balsi dzīvs.
ILJA
Ak -
MIKULA BALSS
Mūžam jādzīvo man tavas vainas dēļ.
Dzīvot apriebies man, dod man jele mirt!
(Žēli.)
Kam tu neņem manu darbu!
ILJA
(Skumji.)
Reiz es pats
Savu darbu gribēju, nu nezinu to vairs.
Nu es gribu tavu somu celt, kur viņa ir?
MIKULA BALSS
Kalnā zelta zārkā nau, bet lejā, melnā zemē.
Dziļi metu, kur viss zemes labums aprīts guļ!
ILJA
(Atkal strauji.)
Kā to celt? Jel pasvied jostu!
MIKULA BALSS
Josta trūka. Nau.
ILJA
(Satrūkstas un atlaižas.)
Vai!
MIKULA BALSS
Somu necelsi, pats tiksi tā kā soma smags -
ILJA
(Atkal drošāks.)
Kas tad cels to?
MIKULA BALSS
Tie, kas paši ceļamie.
ILJA
(Smejas.)
Ha, ha!
MIKULA BALSS
(Žēli, draudoši.)
Vai tev, somas necēlējs! Tev šodien gult!
*
(Balss apklususi. Ilja sēd vēl vairāk nospiests pašpārmetumu un žēlabu. Beigās viņš pieceļas.)
ILJA
Vai man! vai man! - Kad es necēlējs,
Tad man pašam gult!
(Sauc ar balsi.)
Nāc, Klausniek, kapu roc!
*
(Zālē parādās Klausnieka galva.)
KLAUSNIEKS
(Bailīgi.)
Kam būs rakt?
ILJA
Tik roc!
KLAUSNIEKS
Nau lāpstas.
ILJA
Ģindeņkauius ņem!
Manu kāzu nakti raki kapu sev, - nu man.
(Runā ar sevi.)
Ha! man kāzu gulta! - Nē, kā Svētkalns gribu gult.
(Piepeši atskan pērkona dūciens. Klausnieks aši nozūd.)
*
(P ē r k o ņ a b a l s s, kurā runā Svētkains.)
Brāli! mūžam tevim nebūs kapā gult kā man!
ILJA
(Atdzīvojas, priecīgs.)
Svētkaln, Svētkaln, brāl! Nu labi būs, kad atnāc tu!
Runā, runā!
SVĒTKALNS
Klausies! Drīz man muti aizspiež zārks.
ILJA
Vai es celšu somu?
SVĒTKALNS
Cels, kas paši ceļamie.
ILJA
Teic ij Mikuls. Nesaprotu, veco brāl.
SVĒTKALNS
Nedz es.
ILJA
Teic jel!
SVĒTKALNS
Mazāks ir tavs spēks, tu vairāk veic ne es.
Neveiksi, nāks mazāki vēl, tiem būs veikt.
ILJA
Nesaprotu.
SVĒTKALNS
Ej to prast!
ILJA
Kurp iet?
SVĒTKALNS
Ej sevi rast!
ILJA
Teic jel, teic: Kur vaina man? Kur mērķis? Kur mans darbs?
SVĒTKALNS
Jau man muti aizspiež zārks.
ILJA
Teic vēl! Teic vēl!
SVĒTKALNS
Droši stāv'! tev kapā negult! pretnieks tev tu pats.
(Vēl viens pērkoņa rūciens, tad balss apklust.)
*
ILJA
(Pilns jaunu cerību un drosmes.)
Droši stāvu! Kapā negult! Pretnieka man nau!
*
(Ienāk klusi, bet ašām kustībām U b a g s - s t a i g u l i s.)
UBAGS-STAIGULIS
Draugs tev ir! - nu pērkons klus, var cilvēks laukā nākt.
Ubagstaiguļi tie nāca tevi celt, nu atkal celies!
ILJA
Nāc! - Es atkal drošs, kā toreiz. - Somu gribu celt.
Kur tā ir?
UBAGS-STAIGULIS
Guļ jūras dibenā, kas cels vairs to!!
Upes uznes zemi virsū katru gad',
Melnas dūņas klāj to, ūdens zāles pāri aug.
ILJA
(Atkal sabijies.)
Ak, kā rast to?
UBAGS-STAIGULIS
Nerast tev to, necelt vairs nekad.
ILJA
Kas tad cels to?
UBAGS-STAIGULIS
Paši ceļamie.
ILJA
Vai!
UBAGS-STAIGULIS
(Pieķeras Iljam aiz svārkiem, velk to lejā.)
Piesēd! - Tu tik liels, ka galva atlūst runājot.
ILJA
(Piesēstas un viņam tuvumā atkal galvas kauss.)
Atkal te tas galvas kauss! caur acīm zāle aug.
Tā ij man caur acīm zāle augšot rīt.
(Atkal drūms.)
UBAGS-STAIGULIS
Nebēdā, bet skat': ij nāvē dzīve aug!
Kā tev acis zilas spīd, tā puķe zili zied!
ILJA
Tiesa, tiesa, tā ij nāvē dzīve aug. -
Bet šai zilai puķei rudeni būs vīst!
Visām puķēm apkārt, zilām, baltām, sārtām, kalst!
Ko ir puķe vainīga, ka vajaga tai vīst?!
Kur ir mana vaina? mērķis mans? mans darbs?
(Atmiņā.)
Vaina esot līdzi dzimusi ar mums.
Visi savu laiku tikai pildot vien.
Liktens, liktens, visi, - ko tas palīdz man?
UBAGS-STAIGULIS
Nebēdā, bet skat': jā, - vaina dzimusi mums līdz,
Puķe ruden' vīst, - bet tu? Vai tu tik puķe vien?
Vairāk esi tu! Tavs liktens tavās rokās dots.
Atjaunojies, tad tev nebūs vīst!
ILJA
(Izbrīnījies.)
Atjaunojies?!
UBAGS-STAIGULIS
Kur tev dēls?
ILJA
(Pārsteigts domās.)
Kur ir mans dēls?
UBAGS-STAIGULIS
Kur tev vaina? Kur tev mērķis? Kur tavs darbs?
ILJA
Vai tad te man vaina?
UBAGS-STAIGULIS
Vai tu stepes vējš?
Tā bez mērķa skrējis, nu tik gaudot vari vien?
ILJA
Vai tad Apraksijai taisnība: kam nesējos?
UBAGS-STAIGULIS
Apraksijai sava taisnība, ne tava.
(Taisās iet.)
ILJA
(Uztraukts.)
Skrēju! skrēju! - Paliec!
UBAGS-STAIGULIS
Pagaid'! Dobriņa tev nāk.
ILJA
Pagaid' tad ij tu!
UBAGS-STAIGULIS
Mums lielas lietas rūp!
Lielas, jaunas briesmas nāk! - Kas spēs tās vērst?
ILJA
Ho! teic Svētkalns: kapā negult! pretnieka man nau.
UBAGS-STAIGULIS
Svētkalns teic, ka pretnieks tev tik vien tu pats;
Atjaunojies! Klausi! Pretnieks neesi sev pats!
(Aiziet.)
*
ILJA
(Viens.)
Skreju, skreju! - Dēlu meklēt. Ak, man kauns! -
*
(Ienāk D o b r i ņ a, nokusis.)
ILJA
(Priecīgi.)
Nāc tu, Dobriņ! - Vai tu dzirdēj' mani saucam, brāl!
Iesim meklēt!
DOBRIŅA
Saucam nedzirdēju, nāku pats.
Tavu balsi par trim dienām vien tik dzirdam mēs. -
Brāli, nācu tevi mājās vest.
ILJA
Kur man mājas?
DOBRIŅA
Kijevā! - Liek Apraksija saukt.
Raudzīt man, pie kā tu ej? Jeb esi viens?
ILJA
Nedzirdu to balsi. - Meklēt gribu tālāk iet!
DOBRIŅA
Ko tu meklē?
ILJA
(Neatbildēdams tieši.)
Cīņā šodien bij kāds nezināms -
Vanags tam uz pleca, putni gaisā bij -
DOBRIŅA
Nu?
ILJA
Man likās pazīstams.
DOBRIŅA
Man arī tā! -
Aļošu reiz sakāvis tāds vanadznieks,
Dziesmas dziedot, šķēpu rokā virpojot -
ILJA
(Atminēdams.)
Viņās posta dzīrēs bij kāds zēns, - tāds drošs -
DOBRIŅA
Zēns? - Bij, bij - es ievēroju: vai tas pats?
ILJA
Kad nu ir tas pats?
DOBRIŅA
Viņš līdzīgs kam - kā tev? -
ILJA
(Priecīgs.)
Līdzīgs man?! Tu saki!
DOBRIŅA
Jā, tev gan.
ILJA
Brāli, brāli! Dobriņ! - Kad nu -
(Viņš strauji apskauj Dobriņu.)
DOBRIŅA
Ko tu spied?
ILJA
(Atlaižas, klusāk.)
Es to nezināmo meklēt gribu iet.
DOBRIŅA
Ko? To zēnu?
ILJA
Vīru, kas bij šodien cīniņā;
Kas man gāja līdz, kad varoņi bij liegušies.
DOBRIŅA
(Domīgi.)
Vai tu domā: - viņš tavs dēls?
ILJA
Ko zinu es?
DOBRIŅA
Varētu pēc gadiem būt, bet vai tad tu - -
Apraksija gan -
ILJA
Nē, kas tev prātā nāk!
DOBRIŅA
(Atcerēdamies.)
Viņa tāļā, skaistule: tā svešādā -
ILJA
A, ā!
DOBRIŅA
Pārdabīga burve, viņai vara kā nekam,
Skaista gan. Man bailes bij -
ILJA
Ak, lūk!
DOBRIŅA
Ļauna ragana, - Ko Apraksija teiks?
Viņa cerēj' - vēl un vēl - Ko nu lai saku es?
Iešu mājās.
ILJA
(Sirsnīgi.)
Nāc man līdzi tālēs meklēt iet!
DOBRIŅA
Putnis, krātā pasēdējis, tāli neskries vairs.
Mani mājas gaida.
ILJA
Mani tālais lauks.
Ubags-staiguls saka, atjaunoties būs, ne mirt!
Kā tad atjaunoties, ja ne dēlā? Meklēt skriet!
DOBRIŅA
Visu mūžu dēla negribēji, kā nu būs?
*
(Piepeši aši ienāk V a n a d z n i e k s, apbruņojies, bruņu cepuri galvā.)
VANADZNIEKS
Ko te sēdat, veči? Ubagstaigulīši jūs!
Augšā! Augšā!
Sveicat! Augšā ceļaties, kad garām varons jāj!
(Uz Dobriņu.)
Ej, tu paraug' seglus zirgam!
ILJA
Bezkauns tāds!
Vai tu neredz', ka mēs varoņi?! - Kas tu?
VANADZNIEKS
Ā, šie varoņi! Tad še! - Ij tev! Ij tev!
(Viņš sper viņiem ar plakanu zobenu.)
Šoreiz tiks! Kad vaļas būs, tad vairāk dabūsat.
ILJA
Kas tas tāds? Tik varen sper!
VANADZNIEKS
Kad gribi zināt, nāc!
(Aiziet aši.)
ILJA
Kas tas bij? Es dzīšos. Man tas jāpanāk!
*
(Priekškars.)