RAINIS
Imants
Latviešu traģēdija piecos cēlienos
FRAGMENTS
Pirmais cēliens
(Daugavas labais krasts. Krūmiem apaugusi vieta, pakalniņš. Redzami Kentu kalnāji un Daugava. Latvju - lību kara nometne. K a r e i v j i apgulušies diendusā.)
*
(I m a n t s stāv, uz šķēpa atspiedies, netāļ daži k a r e i v j i zālē sēdus.)
IMANTS
Es stāvu sargam; guļat, biedri, jūs!
VIENS KAREIVIS
Ka nebaras?
IMANTS
Nekas! Es aizrunāšu.
KAREIVIS
Bet tev ko teiks tavs rads?
IMANTS
Bargs, bargs, ne ļauns.
CITS KAREIVIS
Tev Kaupam jāklausa, tu atradens, -
Tā tēva pieņemts.
KAREIVIS
Bārus laime mīl.
IMANTS
Nu ejat, atlaidaties pakrēslī.
VIENS KAREIVIS
Tāds bēdīgs prāts, tā gribas parunāties.
OTRS KAREIVIS
Bet kauli arī prasa dusu. - Ejam!
IMANTS
Pēc dusas - būs jums kaujā jautrāks prāts.
CITS KAREIVIS
Man' tādas bailes māc: kas būs? kas būs?
IMANTS
Būs labi.
KAREIVIS
Nez kā mājās?
CITS KAREIVIS
Gaiss tik smags.
(Kareivji atlaižas guļus.)
IMANTS
(Viens, lūkojas domīgs Daugavā.)
Zib zeltā Daugava, spīd sudrabputas.
Vai varons dienu pilnās bruņās dus?
Gluds vairogs, bruņas kaltas sīku zvīņu;
No vairoga nāk šauties zils un tumšs
Smails šķēpa gals, - - pret jūras pusi vērsts.
(Aizliek roku acu priekšā un novērš skatu.)
Ak, Daugavmāte vien man žilbin' acis,
Ka visur redzu varoņus. - - Gan, gan! -
(Skatās uz kalnāju pusi, minēdams.)
Še Kentu kalnājs, kur es sargam stāvu?
Aiz simtiem gadiem bij še Rīgas pils?
Tā dega, grima? Rija melnais spēks?
Guļ varons dzelmē, sargā mūsu zemi.
Veļ tēraudviļņus Daugava pret baigiem,
Kas atkal nāk mūs spiest, - tas jods un karš.
Mēs stāvam sargā, nākat!
(Paceļ šķēpu. tad atkal nolaiž.)
Ko sirds tik grūta man, tāpat kā viņiem?
Kā mierināt? Vai paredz lielu ļaunu?
Vēl melnāks spēks? vēl dziļāks grimums pilij?
Vai paša prāts velk mājup vai nez kur?
(Pēc brītiņa.)
Vai sargi modri? Jāsvelpj vālodzē.
(Tāpat dzird atbildam; tūliņ pēc tam dzeguzes sauciens.)
Ir modri. - Kas sauc dzeguzē? - Tu dieniņ!
Tā mēdza - - Viņa taču mājās! - Jāredz.
(Aiziet.)
*
(Ienāk k a r e i v i s un A i v a.)
KAREIVIS
Viņš gāja turp.
AIVA
Būs manā balsī vīlies.
Man steidzams viņam sakāms.
KAREIVIS
(Atpakaļ rādot.)
Tur nāk Kaups.
AIVA
Man sakāms Imantam, - es eju.
(Iet.)
*
(Ienāk K a u p s un kāds k a r e i v i s k a r e i v j i saceļas kājās.)
KAUPS
(Lepni ģērbies kara vadoņa tērpā.)
Stāvi!
Kas tā par sievieti? Ko laidāt šurp?
KAREIVIS
Tā - tā -
AIVA
Tā es.
KAUPS
Tu te? - Tev vieta mājās.
AIVA
Es pavadīju Itu, - viņa nāk,
Varbūt, ka vācu burvji viņu dziedēs.
KAUPS
Kam nāci šurp un ne pie manis pirms?
AIVA
Nu pārāk bargs tu, citkārt pārāk laipnis!
KAUPS
Es negribu, ka šurp tu nāc, kur viņš
Ir sargam likts.
AIVA
Tad paliec tu, es eju.
(Viņa aiziet.)
KAUPS
(Uz kareivi.)
Kas lika sargiem gulēt?
KAREIVIS
Mēs jau modri!
KAUPS
(Dusmīgi.)
Es guļam atradu.
VECĀKS KAREIVIS
Mēs sēdam vien;
Mēs, kungs, ne actiņas vēl neaizlikām.
*
IMANTS
(Ienāk, pārsteigts.)
Brāl, Kaupi, tu! - Es tevis negaidīju.
KAUPS
Lūk, negaidīji! Tāpat negaidīts
Tev būtu atnācis ij ienaidnieks.
Bet tu te gaidam likts. Un sargu nau.
IMANTS
(Rāda aiz sevis uz nometni.)
Ir te un tālāk.
KAUPS
Tālāk, - tuvāk nau.
IMANTS
Kam tuvāk vajga? Še aiz manis - lūk -
Tik lībi, latvji.
KAUPS
Bet kad kristīts lībs
Un kristīts vācis līgst?
IMANTS
Tas nodevējs!
To lībiem nau.
KAUPS
Ir jāapdomā viss.
Tu neredz' pats un ļaudīm gulēt ļauj,
Bet gulošs vanags top no bultas ķerts.
IMANTS
(Nepacietīgi.)
Ā!
KAUPS
(Atņemdams to.)
Ā! - Aiz tevis varam kauju zaudēt.
IMANTS
(Atzīdams.)
Es uzmanīšos. -
(Tad citā balsī.)
- Teic, - še Kentu kalni?
KAUPS
Nu?
IMANTS
Te vecā Rīga bij? Te varoņi?
KAUPS
(Negribot.)
Es nez' - tā teikas melš - kas daļas tev?
IMANTS
Te kāvies Lāčplēsis un grimis dzelmē?
Par simtiem gadiem celšoties no miega?
KAUPS
(Aizkaities.)
Ej, celies pats no miega! Ko tu murgo?
Te darbs, tu blēņo! Tu vēl nenojēdz,
Kāds karš mums draud. Jo stiprāks kā jebkad
Ir naidnieks šoreiz: - zemgals, leitis, kūrs -
Tos zinām, - citādi prot karu šie:
Nāk bruņu cepurēs, - man ļaudis bēg!
IMANTS
Tie bruņās pārāki un kārtībā,
I vadoņos, - mums jāspēj citād' - garā -
Kad pietikt vadoņiem - saukt divkaujā -
KAUPS
Ak ko! nedz nāks, nedz mēs bez bruņām spētu.
IMANTS
Tā gan - tā gan - tas tik uz laiku glābtu:
Tiem citi nāks un nāks. - Mums jāmācās,
Mums dzīve citādi ir jāpārrada.
Nāk, nāk kas svešs, tik liels, - kā melna nakts.
Es jūtu gan, bet vairāk trīsot jūtu,
Ka liels un svešs kas aust iekš mums kā rīts.
Še lielas lietas bij un atkal būs,
Kad nāks tas gars kā senos laikos -
KAUPS
(Dusmīgi, nicinoši.)
Nelga!
Tu kauties labs, ij dažs tev iekrīt prātā,
Bet tad tu gaisus grāb kā bērns. Nē, nē!
Tu ērms! Tu nespējīgs šīs vadoņvietas!
IMANTS
Brāl, nedusmo! - Es gribēju tev sūdzēt, -
Teic, kas tāds nejaužams man sirdī -
KAUPS
(Atgrūž viņu.)
Ej!
IMANTS
Brāl, neej tā! Mums jābūt vienprātīgiem! -
Šī diena draud mums visiem vienu postu.
KAUPS
(Aiziet.)
*
IMANTS
(Viens.)
Viņš iet, - un briesmīgāks top tas, kas draud.
Kam rādu sirdi? - Kā tos glābt, kas guļ?
Ak, Kaupi, glāb! -
(Viņš domās atsēstas uz akmeņa.)
Ko atkal dusmo man?
Dēļ Aivas? - Sētā zelta matus sprauž,
Un pīnes plūst un plūst -
(Nokar galvu domās.)
*
(Imanta priekšā piepeši parādās liels bruņots tėls ar šķēpu rokā - L ā č p l ē s i s.)
IMANTS
(Uzšaujas kājās un iesaucas.)
Kas esi tu?
LĀČPLĒŠA TĒLS
Es tas, kas nebeidz cīnīties pret nakti.
Nāk nakts - še tev mans gars un vairi nakti!
Ved galā to, ko nepabeidzu es!
(Viņš ar šķēpa galu aizskar Imantu.)
IMANTS
(Satrūkstas.)
Kas es? Kā zāle vīstu!
LĀČPLĒŠA TĒLS
Vīst, ne mirt.
Tev augt caur laikiem! Stingušam vēl dzīvot!
Vēl mūža kalnā starot zilas ceres!
Segt agru sēklu, līdz tā vēlu dīgst!
IMANTS
Ak, māci mani!
LĀČPLĒŠA TĒLS
Ej! tik ne pret brāli!
Iekš tavas sirds būs viena visa tauta.
IMANTS
Kur spēku ņemt?
LĀČPLĒŠA TĒLS
Iekš cīņas.
IMANTS
Dod man Zīmi!
LĀČPLĒŠA TĒLS
No tavas pieres šodien saule lēks.
(Pazūd.)
*
IMANTS
(Viens, apsēstas, apsedz vaigu rokām.)
Tu lielais gars!
(Tad uzlec kājās.)
Kā? Miegs bij mani veicis?
Vai pēkšņa pūsma bij? Vai ļaužu runas?
(Gaiši.)
Nē - sakarsusi sirds top atkal dzidra,
Kā vēsas Daugavdvašas noskalota!
- - Iekš cīņas spēku ņemt - priekš tāļāk cīņas -
- - Ak, es tik jauns vēl esmu! es tik vājš!...
*
(Ieskrej i z l ū k u z ē n s.)
ZĒNS
(Paņēmis Imantu aiz rokas, aši.)
Klau! Viņpus Kārklu tērces tie jau lien!
Tiem viņos kā saule spīd un zirgs kā vējš -
Tā šaudās, slaistās!
IMANTS
Tramīgs?
ZĒNS
Tramīgs gan.
IMANTS
Būs viņu virsnieks; - kad kāds pabaidītu!
ZĒNS
Ko?
IMANTS
Zirgu, lai tas nosviež viņu nost!
ZĒNS
Es pielīdīšu klāt, tad šā!
IMANTS
Tie šaus. -
Ej, ļaudis cel!
ZĒNS
Es svilpšu vālodzē.
(Taisās steigties projām.)
*
(Ienāk trīs virsnieki, viens no viņiem vecāks.)
AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS
(Uz Imantu.)
Tev nau vairs jāpavēl.
(Uz zēnu.)
Zēn, paliec še!
ZĒNS
Tu paliec pats! Kas man?
(Aizskrien.)
*
AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS
E, celties, ļaudīs!
Pūst tauri!
IMANTS
Nepūst, - vācus pārsteigt klusi!
KAREIVJI
(Aši pulcējas ap Imantu.)
VIENS KAREIVIS
Jā, labāk klusi! Visi ir jau kājās.
AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS
Klus' pats! - Še tagad karakungs ir šis!
(Rāda uz vienu no saviem pavadoņiem.)
PIRMAIS KAREIVIS
Tas?
(Aplūko viņu.)
OTRAIS KAREIVIS
Ko tas prot?
TREŠAIS KAREIVIS
Un Imants?
IMANTS
(Uz virsnieku.)
Ko tu nāc?
AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS
Es nāku teikt, ka neesi še virsnieks.
PIRMAIS KAREIVIS
Ko?
OTRAIS KAREIVIS
Neļausim!
BALSIS NO PULKA
Ko teica viņš? - Ko grib?
PIRMAIS KAREIVIS
Grib atcelt Imantu no virsniekvietas.
BALSIS NO PULKA
Kas tas? - Ko vēl?
IMANTS
Klus, biedri! - Un par ko?
AUKSTĀKAIS VIRSNIEKS
Tu sargus neliki. Tev neuztic.
IMANTS
(Uz kareivjiem.)
Tos ir par to, ka diendusu jums ļāvu.
PIRMAIS KAREIVIS
Tu redz! - Ne baras vien, bet atriebj ar.
IMANTS
(Smejas.)
Lai, lai! Kā teica: spirgtāk kausimies -
Pēc atdusas.
KAREIVJU BALSIS
Kas šiem par tiesībām?
PIRMAIS KAREIVIS
Mēs neesam še Kaupa ļaudis vien.
OTRAIS KAREIVIS
Mēs savas valsts un vēlam sev, ko gribam.
TREŠAIS KAREIVIS
Mums Imants tīk.
BALSIS NO PULKA
Mums, Kaupa ļaudīm, ar.
CITAS BALSIS NO PULKA
Mēs neskrējām šurp sargāt Kaupa muižas.
VĒL BALSIS NO PULKA
Tik visu zemi aizstāvēt mēs nākam.
(Pulka kurnēšana.)
IMANTS
(Uz kareivjiem.)
Tepat būs kauja, - nevar tagad ķildot.
Gan notiks taisnība, kad vācus veiksim.
BALSIS PULKA
(Norimst.)
AUGSTĀKAIS VIRSNIEKS
(Uz Imantu.)
Man lika atņemt tevim virsniekzvaigzni.
IMANTS
(Pārsteigts.)
A! Arī to! - Vai Kaups to zin?
VIRSNIEKS
Es nez'.
IMANTS
(Ar rūgtumu.)
Tev teikts: man zvaigzni ņemt. - Lai riet. Še ņem!
(Viņš noņem sev no cepures zvaigzni.)
Man - teikts - no pieres šodien saule lēks.
PULKS
(Kurn.)
BALSIS NO PULKA
Ko?
PIRMAIS KAREIVIS
(Čukstot.)
Tam no pieres šodien saule lēkšot.
(Ienāk aši A i v a.)
*
AIVA
(Apjūk, redzēdama sapulci. Uz Imantu.)
Es domāju - tu viens - man jāteic aši -
IMANTS
(Izbrīnījies.)
Tu te! - Es tevi šķitu sētā - tāli -
Vai tevi redzēja jau Kaups?
AIVA
Viņš zin. -
Klau, Imant, - vācu lielskungs nākšot pats,
Aiz Ķivutpaugura tie lasoties.
IMANTS
Teic zinu tam; - es neesmu vairs virsnieks.
AIVA
(Pārsteigta.)
Vairs ne? Kas noticis?
IMANTS
Gan teikšu pēc.
(Uz virsnieku, viņa vietnieku.)
Tu dzirdēj' ziņu?
JAUNAIS VIRSNIEKS
Jā.
IMANTS
Nu rīko ļaudis!
(Atskan valodzes sauciens.)
Klau, klau! to vālodzi?
JAUNAIS VIRSNIEKS
Jā.
IMANTS
Tā man zīme,
To izlūks dod, - nu prom uz Kārklu tērci!
(Uz Veco virsnieku.)
Lūk, sargi likti bij ij man, - teic Kaupam!
Es eju.
(Uz Jauno virsnieku.)
Tu te paliec pavēlnieks.
JAUNAIS VIRSNIEKS
(Uz Imantu.)
Uz Kārklu tērci visiem iet?
IMANTS
Liec tu!
JAUNAIS VIRSIVIEKS
Teic tu, kā darīt, es pret gribu likts.
IMANTS
(Draudzīgi.)
Lūk, lūk! Dod roku, brāl!
KAREIVIS
Tā labi, labi!
(Ļaudīs dzirdama piekrišana.)
IMANTS
(Uz Jauno virsnieku.)
Tad pavēl' tā: sev līdz ņem trešu daļu;
Lai otra steidz pret Kivutpauguru,
Bet karodznieks še paliek aizgādam,
Aiz boga slēpts, un palīdz tur, kur sauks.
JAUNAIS VIRSNIEKS
(Uz pulku.)
Tā darat!
IMANTS
(Uz virsnieku.)
Slapstaties, lai pārsteidz vācus!
KĀDS KAREIVIS
(Uz Imantu.)
Un, Imant, tu?
IMANTS
Es eju viens.
KAREIVIS
Es līdz.
VAIRĀKI KAREIVJI
Mēs ar, - mēs ar, - mēs ar!
IMANTS
Nē, paliekat!
Trīs var nākt līdz.
AIVA
Ir slepus teka.
Ap, Ķivutu, - es zinu teku labi.
Ņem mani līdz!
IMANTS
Nē, nē!
AIVA
Man vienai bail.
IMANTS
Tur būs vēl baigāk tev.
AIVA
Tur nebūs.
IMANTS
Paliec!
(Uz kareivjiem.)
Es būšu drīz - vai dziļumā, vai kalnā,
Kā teica Lāčplēsis.
KĀDS KAREIVIS
Ko? Lāčplēsis?
IMANTS
(Aši pārdomādams.)
Varbūt es nepārnāku, - jāteic: diendusā
Viņš nāca liels un bargs: lai ejot cīņā!
Lai kā tiek man, bet šodien veikšot jūs.
(Uz Karodznieku.)
Tu, karodzniek, tu tanī bogā turies!
(Karodznieks aiziet.)
AIVA
Klau, Imant, paliec drusku!
IMANTS
Nau man laika.
AIVA
Tu tiešā nāvē ej - ak vai!
IMANTS
Tev žēl?
AIVA
Man bail, tā bail.
IMANTS
Ā, tevi paglābs Kaups.
AIVA
Par tevi bail, ne sevi, - kāds tu ļauns!
IMANTS
Tu nāci Kaupu redzēt, spoguls līdzi,
Lai sevī raudzītos, vai diezgan skaista.
AIVA
Nē, rādīt tev, cik skarbs, kam greiza sirds.
(Tura spoguli Imantam acu priekšą, tam acis žilbinādama.)
Lūk! He, he! Āpsis.
IMANTS
(Vairīdamies.)
Ak, kā acīs kož!
AIVA
Lai saule spīd tev acīs, skarbums gaist!
IMANTS
Kā acis žilbst un tumst! Skat, vācu prece:
Mums acis mānīt.
(Piepeši ko iedomājas.)
Ā! Kad mānām mēs?
Dod man šo spoguli.
AIVA
Kam vajga tev?
IMANTS
Pēc atdošu.
AIVA
Tad esi mīļš.
(Imants viņu apglauda.)
Tad ņem!
IMANTS
(Paņēmis spoguli.)
Nu aši jāiet man.
AIVA
Es līdz!
IMANTS
Nē, paliec!
Nu sveiki!
(Aiziet.)
AIVA
Tomēr iešu līdz tev, mīļais!
(Aiziet.)
*
KAREIVIS
(Uz citiem.)
Cik skaisti sader tie!
CITS KAREIVIS
Lai dievs tos redz
Pa mazo lodziņu!
TREŠAIS KAREIVIS
Cits nepieļaus.
PIRMAIS KAREIVIS
Kas?
TREŠAIS KAREIVIS
Kaupis pats; - kad slimā sieva mirs,
Viņš apņems šo, lai kopā paliek manta.
PIRMAIS KAREIVIS
Gan gudris saimnieks Kaupis, ko tur teikt?
CITS KAREIVIS
Man neiziet no prāta - Lāčplēsis.
VIENS KAREIVIS
Lūk, gan, - man uzkrita tāds piepešs miegs,
Ne kustēt nespēju.
OTRS KAREIVIS
Man bij kā slogs.
TREŠAIS KAREIVIS
Man gaišums acīs bij.
KARODZNIEKS
Mēs veiksim, veiksim.
PIRMAIS KAREIVIS
Bet kā mēs veiksim, kad nau vadons Imants?
OTRS KAREIVIS
Tie kaupieši jau negrib; Kaups gan snauž.
TREŠAIS KAREIVIS
Cels novadi.
PIRMAIS KAREIVIS
Ko Kaupam iedarīs?
Ar viņu kopā lielie virsaiši.
KARODZNIEKS
Ko šaubāties, pats Lāčplēsis jau nāk.
Mēs veiksim.
*
(Pār skatuvi pārskrej vairāki bēgoši l ī b i un l a t vj i, kliegdami.)
BĒGĻI
Vai, vai! - vai, vai! - Tik bēgat, ko kurš spēj!
Bēdz! bēdz!
VIENS BĒGLIS
(Aizelsies, nespēdams tālāk skriet, atmetas zemē.)
Bēdz, bēdz! Vairs kājas negrib nest!
(Uz Karodznieka pulku.)
Ko jūs vēl stāvat? bēgat, kamēr laiks!
KARODZNIEKS
Ko kliedz? - Kas bij pie Kārklu tērces? Teic!
BĒGLIS
Vai, vai!
KARODZNIEKS
Nu runā jel kā kareivs! Nevaid'!
BĒGLIS
Viss labi bij; mēs pārsteidzām, - bet vai!
Tie ciets ka valnis, un mēs mistru mistrām,
Cits citam uzgrūžas, viens skrej, cits bēg,
Tā kliedz, ka nedzird virsnieka, - sāk jukt -
Nu vāci virsū mums: žib, rīb un drāž -
KĀDS KAREIVIS
Un jūs kā paipalas!
KARODZNIEKS
Ko jaunais virsnieks?
BĒGLIS
(Nokaunējies.)
Stāv gan, bet bēgošie to aizrauj līdz.
(Pār skatuvi pārskrien vesels p u l k s b ē g ļ u kliegdami.)
KAREIVIS
Skrej, skrej viss pulks!
BĒGĻI
Ak, bēgat aši, bēgat!
KARODZNIEKS
Kā satvert bēgošos? - Kā pelus put!
(Uz savu pulku.)
Pamazam atkāpties, līdz apturēsim!
(Aiziet visi.)
*
(Pār skatuvi pāriet v ā c u p u l k s, rindās saslēdzies, klusēdams. Viņam uzbrūk no sāniem K a r o d z n i e k s ar savu p u l k u. Vāci atkāpjas kārtībā un klusēdami. Skatuve uz brīdi paliek tukša, dzirdas kaujas troksnis. Tad atskan no jauna bēgļu kliedzieni, nu no otras puses, no Ķivutkalna.)
*
(Pārskrien par skatuvi daži b ē g ļ i, ne tik steidzīgi kā pirmie. Bēgļu starpā ir arī Vecais virsnieks ar savu pavadoni. Viņi iet lēni.)
VECAIS VIRSNIEKS
Mēs esam zaudējuši; beigts ir beigts.
Nē, nesteidz tā; - es gurnā ievainots.
Kur nu vairs steigt? - Kā slimu lopu aizkaut?
Nekad par vēlu nebūs zemē līst.
(Uz bēgļiem rādīdams.)
Kā skrej! Pus dienā noskries desmit jūdzes.
Skrej kā ar uguni uz Turaidu
Ar labo ziņu. -
PAVADONIS
Vēl turas Kaups.
VECAIS VIRSNIEKS
Bet liek jau atkāpties.
Un sūta vēstnešus ar vāciem līgt.
(Uz bēgļiem.)
Nu stājaties jel bēgt! Ko vīzes plēst?
Kur Imants?
PAVADONIS
Laikam bēdzis.
VECAIS VIRSNIEKS
Nez vai tā?
Man nebij viegli viņam atņemt zvaigzni,
Tad vieglāk atņemt pili igauņiem. -
Ko viņš nu dara?
*
(Nāk aizbēgušie b ē g ļ i skriedami un kliegdami no otras puses atpakaļ, no skatuves dziļuma.)
VAIRĀKI BĒGĻI
Nāk! Nāk! Še nāk! - Jau klāt!
(Bēgļi satiekas un izklīst uz visām pusēm krūmos.)
*
VECAIS VIRSNIEKS
(Uz savu pavadoni.)
No visām pusēm esam sakauti,
Nu viņi nāk ij apkārt Ķivutkalnam.
(No tās puses, kur nupat atbēguši bēgļi atpakaļ, no skatuves dziļuma iznāk I m a n t s ar p a v a d o n i. Imants ir tagad aplicis vācu virsnieka bruņas, un galvā viņam ir vācu bīskapa bruņu cepure ar spīdošiem bīskapa zīmogiem. Arī viņa pavadonim ir galvā vācu bruņinieku dzelzs cepure.)
IMANTS
(Atskatīdamies skatuves dziļumā, sauc, uz vienu, otru pusi pagriezdamies.)
Ā! ā! - Ā! ā!
(Lūko apstādināt bēgļus.)
VIENS BĒGLIS
(Uz savu pavadoni.)
Ved mani prom! Ved prom!
Pats vācu kara kungs! - Tas nebūs viens, -
Aiz tā viss pulks. - Es negribu krist gūstā!
Lai vecie kauli lūst, bet netiek smieti!
(Aiziet abi; paliek guļot pakritušais.)
*
(I m a n t s viens ar savu p a v a d o n i.)
IMANTS
(Sauc.)
Ak, stāvat! Stāvat! Lībi, latvji, biedri!
(Uz pavadoni.)
Kāds spēks kā zibens visus projām sper!
PAVADONIS
I drošam apžilbst acis, tevi skatot.
Tie rokām acis sedz un skrej kā sviesti
Vai krīt kā zāle zemē, kad to pļauj.
Ņem nost to bruņu cepuri, sauc tad!
IMANTS
(Noņem cepuri.)
Lūk, te viens pakritis, - nāc, pacelsim!
(Viņi abi ceļ augšā pakritušo.)
Viss trīc. - Ko baidies? - Mēs tie esam, lībi!
- Vai mēms? Ko neatbild? - Šķiet, neredz arī!
PAVADONIS
Ne mēms, ne aklis, - pazīstu - tik triekts.
(Uz bēgli.)
Še Imants! - Atjēdzies! -
IMANTS
(Pieskaras pie Triektā.)
- Mēs uzveicām.
(Sāk pamazām lasīties b ē g ļ i, kas apstājušies.)
VAIRĀKI BĒGĻI
Vai Imants? - Tiešām viņš? -- Vai esat lībji?
PAVADONIS
Mēs latvji, - nākat droši! Še ir Imants!
VIENS BĒGLIS
(Uz otru.)
Nāc, brāl!
OTRAIS BĒGLIS
Bet dzelzu cepures?
PIRMAIS BĒGLIS
Tie mūsi.
*
(Ienāk V e c a i s v i r s n i e k s ar pavadoni.)
VECAIS VIRSNIEKS
(Iesaukdamies.)
Tas tiešām Imants!
(Uz Imantu.)
Imant, biedri, piedod!
Man kauns tev klātu nākt.
IMANTS
Tad nākšu es.
VECAIS VIRSNIEKS
(Uz pavadoni.)
Pūst taurē! - Skriet un Kaupam ziņu nest,
Ka turamies še, - stāvam, nau viss beigts!
(Tad uz Imantu kautrīgi.)
Es zvaigzni ņēmu tev -
IMANTS
(Smiedamies.)
Man zvaigznes vietā saule!
(Viņš rāda noņemto bruņu cepuri.)
TRIEKTAIS BĒGLIS
(Mēmi plāta muti un svaidās ar rokām, gribēdams ko teikt.)
VECAIS VIRSNIEKS
(Uz Imantu, cepuri rādīdams.)
Tā augsta kara kunga -
IMANTS
Vairāk.
VECAIS VIRSNIEKS
(Šaubīdamies.)
Paša -?
Vai paša lielkunga? - Vai veici to?
IMANTS
(Smejas.)
VECAIS VIRSNIEKS
(Sajūsmā.)
Pūst uzvaru! Skrej otris Kaupam vēstīt!
(Uz ļaudīm.)
Klau, visi, visi: Imants veicis vācus!
Pats vācu lielskungs beigts! Te viņa rota!
(Paceļ bruņu cepuri, rāda to ļaudīm.)
To Imants ņēmis tam no galvas, Imants!
No Imant' pieres šodien saule lec!
(Uzliek galvā Imantam.)
BALSIS NO PULKA
- Sveiks, Imant, sveiks! - Kur ir viņš? - Neredzam!
- Ej, ceļam viņu plecos, lai redz visi!
- Un zaļus zarus liekat! - Ozolzarus!
(Kareivji paceļ Imantu uz pleciem.)
TRIEKTAIS BĒGLIS
(Kliedz mēmo nebalsī un rāda ko.)
BALSIS NO PULKA
- Ko kliedz? - Tas ticis mēms! - Tas grib ko teikt!
- Sveiks, Imant, Imant, sveiks!
(Ienāk K a u p s un daži v i r s a i š i. Ļaudis, kas viņu ierauga, apklust.)
KAUPS
Kas notiek še? Ko kliedzat?
BALSIS TĀLĀKĀS RINDĀS
Imant, sveiks!
DAŽI TUVĀKIE KAREIVJI
(Atbild.)
- Ir vāci veikti - Imants glābis -
VECAIS VIRSNIEKS
Imants!
IMANTS
(Nolec no kareivju pleciem un dodas pretī Kaupam. Kaups atkāpjas nepazīdams, jo Imantam cepure galvā.)
Kaupi! mīļo Kaupi! nāc! Mēs veicām.
KAUPS
Ko svešā cepurē?
IMANTS
Beigts vācu lielskungs.
(Noņem bruņu cepuri.)
ĻAUDIS
Sveiks, Imant, sveiks!
TRIEKTAIS
Ē! ē!
KAUPS
Ko grib tas? - Nost!
(Kaupa pavadonis ved Triekto prom; tas izraujas, pieskrien pie Imanta, aizskar to un sāk piepeši runāt.)
TRIEKTAIS
Ē! raisies, mēle! runā, pirms kā mirt!
Ir Imant' tēlā nācis Lāčplēss pats!
IMANTS
(Uztraukts.)
Klus, klus! Ko runā? Tu man briesmas dod.
(Lūko viņu apklusināt.)
ĻAUDIS
Nē, runā, triektais. - Runā! - Klausat! - Brīni!
TRIEKTAIS
(Paceltā balsī, uz Imantu rādot.)
Šo redzot aklis tapu, dzirdot mēms,
Šis skāva: - asins sareca man ledū, -
Un atkal skāva: - aplēja kā uguns!
ĻAUDIS
Klau! klau!
TRIEKTAIS
Jūs visi mani pazīstat:
Es Aizjugliešu Gaigaleņu sētas -
Es saku jums: ir cēlies Lāčuplēsējs
Šai briesmu laikā savus ļaudis glābt, -
Lūk, tas! lūk, Imants!
ĻAUDIS
Dzirdat? - Imants! - Imants!
IMANTS
(Uz Triekto, izbijies.)
Ej prom! - Tu nezin', ko tu teic! - Dievs, dievs!
(Novēršas, galvu saņēmis, iet.)
KAUPS
(Saviem kalpiem rādīdams uz Triekto.)
Nost!
KADS VIRSAITIS
Mēms viņš bij, lai mēms tad top uz mūžiem.
TRIEKTAIS
(Vēl skaļāk.)
Man jāmirst, man, - bet mūžam dzīvos Imants!
Un jūs iekš viņa mūžam, - cīņā! Cīņā!
(Kalpi rauj viņu prom, viņš kliedz.)
Viņš ledū stings, viņš gunī degs, viņš zibsnīs. -
(Top aizrauts.)
*
ĻAUDIS
(Saviļnojas un sarunājas savilt starpā uztraukti.)
Glāb, Lāčplēs! - Imant! - Aiziet -
- Neej! - Ved mūs!
(Apstāj Imantu, ved atpakaļ.)
IMANTS
(Apmulsis.)
Ko jūs man darāt? Nespēju to nest -
Par lielu uzdevums, es mirstams vīrs.
ĻAUDIS
Nāc mums par vadoni! - Par soģi! - Kungu!
- Pats teici: Lāčplēsis tev rādījies -
- Lai stāsta! saki!
IMANTS
Nevaru to teikt.
Man bail -kad teiktu, būtu jāuzņemas -
(Stāv klusu, galvu nodūris.)
KAUPS
(Griezīgi, paklusi.)
Tev gudra māksla likt sev slavu paust,
Lai gāztu vadoņus un taptu kungs.
Es tevi agrāk tādu nepazinu.
Kas tevi mācījis?
IMANTS
(Piepeši saslejas.)
Kaup, vai tev prāts!
KAUPS
Gan vairāk nekā ārprāšiem un meitām,
Kas tev par godu sapņus redz un kliedz.
IMANTS
(Mierīgs un nogietns.)
Es arī tevi tādu nepazinu:
Mēs bijām pārgalvīgi, sapņu mērķiem -
Tev nu tik vara rūp un vadoņgods.
KAUPS
(Pārsmiedams.)
Tev ne? - Vai velti pirki sev šo rotu?
(Rāda uz Imanta bruņu cepuri.)
IMANTS
Es kāvu lielkungu.
KAUPS
(Smejas.)
Ha, kas to tic?
IMANTS
(Valdīdamies, ar žēlumu.)
Ak, Kaupi, nedar' grūti tevi mīlēt!
KAREIVIS
(Uz Imantu.)
Ko? Imant? - Netic, ka mēs noveicām
To vācu lielkungu? Es pastāstīšu -
IMANTS
Nē, klus! Ko viņa priekšā lielīties!
KAUPS
(Smejas.)
Ha, ha! ha, ha!
IMANTS
(Rūgti.)
Tad ņem šo rotu, ņem!
(Viņš nomet bruņu cepuri zemē, Vecais virsnieks to paceļ.)
Pie tavas zvaigznes lai ir mana saule!
(Citā balsī, nopietni, lietišķi.)
Bet steidzies tūdaļ, tagad vācus trenkt,
Kad tie bez vadoņa ir apjukuši!
KAUPS
(Auksti.)
Vēl tu ne pavēlnieks. Pats zinu.
IMANTS
Sveiks!
(Viņš aši aiziet.)
KAUPS
(Par brītiņu uz ļaudīm, pārsmiedams.)
Ha, ha! lūk aizbēg jūsu Lāčplēsis! -
No lomas izbijies! - Grib t ā d s būt vadons!
(Uz saviem kalpiem.)
Kur viņa sludinatājs?
KĀDS KALPS
Beigts un mēms.
KAUPS
Nest šurp!
*
DIVI KALPI
(Ienes mironi.)
KĀDS VIRSAITIS
(Smejas.)
Nu vairs tam mēle neraisīsies.
KAUPS
Pats nespēja šo glābt, - kas nu to paudīs?
BALSS NO ĻAUDĪM
Mirst paudējs, mūžam dzīvos paužamais.
KAUPS
Kas drīkst tur kliegt?
BALSIS NO ĻAUDĪM
(Klusi.)
- Sāk paudums piepildīties.
- Ar asnīm apliecināts Lāčplēš' gars -
KAUPS
(Rāda uz mironi.)
Nest prom!
(Kalpi aiznes.)
Ne asins tam ir liecība,
Bet cepure, kas zagta.
(Rāda uz bruņu cepuri.)
VECAIS VIRSNIEKS
(Uz Kaupu.)
Kungs, kad netic',
Liec meklēt vācu lielkungu!
KAUPS
(Nicīgi.)
Ha, ha! lai meklē, cik tik deguns ož!
(Uz virsaišiem.)
Likt taurēt: pulkiem šurpu atkāpties!
(Aiziet līdz ar pavadoņiem.)
*