RAINIS

Imants

Latviešu traģēdija piecos cēlienos

RADĀMĀS DOMAS

ĢIMNĀZIJAS GADU "IMANTA"

1912. GADA «IMANTS»

IMANTA AUSMA

1917. GADA «IMANTS»

RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM

NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS

ĢIMNĀZIJAS GADU IMANTA

RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI

Personas. Imanta, varenais virsaitis, drošsirdīgs, uzticīgs draugam Kauponam, grib palīdzēt savai tautai, viņu atsvabināt no jau labu laiku ieviesušamies vāciem. Imanta tēvijā [?] tauta svētīj Līgosvētkus. Kaupons nāk ar pavadoņiem un ar mellsvārci, izturas bargi pret ļaudīm, runā, ar mellsvārci, nāk Imanta, netiek iten draudzīgi ar Kauponu. Acons nāk, mellsvārcis runā, grib kristīt, tiek padzīts, Kaupons arī izgrūsts no tautas, gan Imanta pretojas. Austra? Beidzamais skats pie Rīgas, kaujas ar draugu, neuzticīgais Kaupons krīt, nepieņem viņa draudzību, arī Imanta krīt.

(75533/ 17)

RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM

Pirmais cēliens

1. skats. Vaideloti ziedo, svin Līgosvētkus, ļaudis runā par varoņiem, par medībām, par Imantu, arī sāk kāds stāstīt par kristīgajiem priesteriem. Meitas apdzied varoņus, Imantu (kori dzied viens pret otm), jautrība. Ienāk Imanta, satiekas ar Austru, runājas ar saviem draugiem (viens vieglprātīgs, otrs apdomīgs, pavadoni no savādiem raksturiem), no tautas sveicināts, pats priecājas (bet noskumst (Vorahnen), redz, ka varbūt karš šo jautrību traucē). Aco ienāk, runā ļaužu priekšā, ļaudis starpā iesaucas.
2. skats. Imanta ved viesi mājās. Aco stāsta no Kaupa, Austra, Kaupa māsa, runā, Imanta dēliņš. Lauma, Imanta māsa, uzticīgi mīlē Kaupu, runā ar Austru (vīru apvalkā līdzi, pie Rīgas satiekas ar Kaupu, varonīgi izturas).
Imanta viens.
3. skats (atvadīšanās skats jeb) ceļā jau karapulks, pie nāk vēl citi klāt, visi sarunājas (mellsvārcis sāk sprediķēt. dusmas, tiek glābti no Imanta).

Otrais cēliens

1. skats. Rīgas pilsētas mājā, augstmaņi sapulcējušies, runas, bailīgi visi izskatās, viens drošs karakters, ienāk Aco, runas, atkal šis drošais. Ienāk vēstnesis.
2. skats. Didriķis steidzas uz Kauponu, izteic sapulces nolēmumu, Kaups taisās atkrist, kaut pie pāvesta bijis, ir atvilināts caur Mariju, Didriķis mocās viņu visādi pierunāt, beidzot arī Mariju sola, beidzot ienāk arī karabiedri un pavēsta to pašu, uzskubina, savā starpā smejas, kur Acos esot aizvests, tikšot šur atvests, lai kopā ejmot. Visi atiet projām. Kaupa monologs, jaunības atmiņas, domas kaujas pret domām, jaunā un vecā ticība. Beidzot tiek atvests Acos. Kristīgā ticība stipri pārvar, negrib pieminēt seno, veco. Abi sarunājas, tiek šaubīgs, par Laumu runā ar, bet vēl cieši turas.

Trešais cēliens

1. skats. Lēģerī. Imanta, Kaups, Aco, runa arī no ļaudīm un pavadoņiem.
2. skats. Imanta teltī Imanta un Aco, pēc Imanta viens.

Ceturtais cēliens

1. skats. Uz ielas liela nama priekšā ļaudis bailīgi runā, nāk ziņas.
2. skats. Iekšā sapulce, Kaups ar svēto zobenu apjozts, runas.
3. skats. Kaupa mājās. Didriķis, Marija un Kaups. Didriķis aiziet, viens pats atnāk atkal. Marija papriekšu strīdas, viņam nepatīk (karsti mīlē, rādās atsalusi viņas mīlestība). Izsaka, ka neizprotami pašu Didriķi mīlējot, kas viņu apmānījis. Kaups iet tik kaujā sava solījuma dēļ.

Piektais cēliens

1. skats. Iznāk iz pilsētas Kuncis, Didriķis un zaldāti, noslēdz notaisījumu, kauja ar Kaupu, mirdamam viņam apmierināšana, ka Laima vēl mīlējot. Imanta beidzamie vārdi.

- - -

Imanta vēl glābj Mariju, kad ļaudis tai uzbrūk par (Kaupa) un Imanta zobošanu, par saģiftēšanu.
Marija: Es tevi iznīcināšu miesīgi un garīgi, tauta pieminēs labdarus, kultūrnesējus, Kaupu, ne tevi.
Imanta. Lai nemin, lai tik dzīvo tauta. Marija. Lai mirst visa tauta. Ļaudis. Pieminēsim, nemirs no tavas ģifts. Kauja, padzen vāciešus. Līķu sadedzināšana un parādīšanās dūmos kā parādība. - Nau miris! Imanta dzīvs, Imanta dzīvs!

(75533/18-18)

1912 GADA «IMANTS»

RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI

19.4.11.

Nevajga stipri mīlēt un ļaut mīlēties. Nekas tā nenovirza no ceļa kā mīla. Ienaidam tāds spēks tikai pret vājiem. Ģēnijs nedrīst mīlēt, viņš tiks locīts, kamēr iznīks kā puķe, kas vienmēr graizīta. Var mīlēt kā Dante nedzīvu tēlus kas nekait. Dzīvs dara iespaidu arī negribot. Gēte nau nekad mīlējis. Mīlēt tik sevi, savu dabu, t. i., visumu.

- - -

Esi kā sniegs, kas auksts aizskārējiem, bet kas silts sargātājs nākošam zelmenim un ražai.

- - -

Es savu labi nopelnīto dusu,
Ko gūvu sāpēs, cīņās, sevi atmetot,
Es savu dusu atkal atdodu, lai citam to palīdzētu iegūt.
Neviens to nezinās, nejutīs, ne tam sekos, ne algos, nesaprot, bet nezūd neviens, cīnās un palīdzēs - arī nezinot šos garaviļņu trīsējumus, un trīsēs par laikiem citi gari. Tu nevainīgā dvēsle.

- - -

Mērķi sniegt, bet no augļa (algas) atteikties.
Vai lai tu tieci glābts, vai varbūt laimība tev, kad viss, kas dzīvo, cieš? un visas pasaules sāpju sauciens lai turpinājas?

- - -

Ko mani mācāt tagad? Vai jūs man mācījāt just Tālās Noskaņas un domāt Ug. N.? - Bez jums un pret jums to izdomāju. Vai tagad jīis gudrāki tikāt par mani, manus rakstus lasīdami? jeb vai es tiku gudrāks, viņus domādams, jo darbs un domas dara lielu.

- - -

Nāves melnās dūjas.

- - -

Likuma ritens griežas aši.

- - -

Miesas lai ir darbīgas, gars lai ir mierīgs.

- - -

Zāles audums.

- - -

Lielā patība ziedojas priekš mazajām.

- - -

Pat izšķiestiė dūmi nezūd pilnīgi.

- - -

Rūgts vārds nekad neizzūd.

- - -

Tie, kas smejas un raud, no dzīves nes dzīvi.

- - -

Sāpes ciest, kas aiziet mūžam pāri:

- - -

Bez skanas balss, klusuma balss, balss gara skaņā.

- - -

Dvēsle sieta pie miesas ar sudraba pavedienu; var atstāt miesu, bet, kad trūkst pavediens, tad mirst būtne.

*

Palikuši stāvot sānu ceļā, kaujas vēl ar sen pārvarētiem ienaidniekiem, dzīvo senās domās, senos jokos, centienos, atmosfērā. Nemana, ka citi sen tālāk.

- - -

Sevi nelikt pirmās un lielākās rūpēs. Bet arī ne sevi aizsviest projām. Visumam ar apziņu nodoties.

- - -

Atteikties no sava augstuma algas: dusas, lai palīdzētu atsvabināt cilvēci.

(75533/58-59)

31.5.11.

Kā tauta skatās uz Imantu?
Kā saprot raksturi?
Ko prasa?
Tā jāsaprot, kā viņa prasa.
Nenoteikts uzskats. Ne persona, bet mīts. Ne izteikta ideja, bet gaidas uz ce1šanos, lielas cerības uz nākotni. Imantā sakopots viss daiļuma un spēka, un varas sajēgums. Bet latentā stāvoklī? Visu cīņu zin skaidri un dzīvi, bet pats Imants tikai cēls, vēss, bez darbības, bez idejas.
Ne persona ar vājībām, bet ideāls.
Ne reāla ideja, bet cerība uz celšanos, attīstību.
Ne vēsture, bet krāsa gaiši zila, skaņa.

- - -

Attīstība un tapšana ne šinī drāmā, ne šinī dzīvē, bet no šis dzīves uz nākamo.
Imanta persona nau ieslēgta cilvēka mūžā, ne laikā, dzīve tik viens posms, otrs pēc nāves, vēsturē, kā mūžīgs mierinātājs, kā Mesija.

- - -

Visas citas personas stipri iekšēji kustas, stipras kaislības, pārgrozās.
Imants, kāds dots, tāds paliek, bez zemes kaislībām. Marija nevar viņu pavest. Vara personiska, zināšana viņu neviļ kā Kaupi. Nau no šīs pasaules.
Kā adepts nu gatavs priekš daudzām dzimšanām, lai visus brīvotu, laimotu.

- - -

Maz darbības, stāv aiz citu darbiem kā Vallenšteins.
Pat iekšēja darbība maza, jo bez cīņas.
Paredz nākamo.
Bez egoisma. Pārcilvēks.
Jo nekustīgāks Imants, jo kustīgāki visi citi, jo vairāk kaislību un kārību, un egoisma. Kontrasta dēļ, lai būtu dramatisms.
Līdzīgs arī Tells, tikai tas bez idejas, bez mistikas. III Imants tura lielo dabascilvēka brīvības runu. Irving.
Imanta kaislības, kas dara par personu, tuvina apkārtnei un saprašanai publikā, ir 2 elementārjūtas: draudzība un brīvība, laimība, kura neprasa pat kultūras, kurai kultūra ir tikai līdzeklis.

- - -

Imants ir kvintesence no latviešu tautas nākotnes un cilvēces nākotnes. Imants piepildīsies tikai nākotnē un cilvēcē, sociālismā un kosmopolītismā.

- - -

Imants mierīgāks, lielāks, abstraktāks par Lpl., zvaigzne ikdienā, ideāls reālā dzīvē, tātad reizē arī šaurāks par Lpl.!

- - -

Gaiša krāsa, iekšēja skaņa.
Jābūt izrādāmai dienā un laukā. Lieli masu skati, aiz tiem Imants var nozust kā aiz laikiem, bet aizvien uz viņu viss norāda, no viņa cerē, viņš uzvarēs.

- - -

Tad vajga
Elementāras jūtas un fabula līdzīgi grieķiem. Varbūt arī koturni un maskas. Tad viss pārvēršas. Māksla top vecā atjaunota, svinīga. Lieliskums.

(22825/2)

9.8.11.

                                                                    Imanta vai Īls??
Visa mūsu darbība ir simboliska, mēs paši simbols. Mēs domājam darām savas sīkās lietas, un tām pārvērsta nozīme nāk nez kur, nez kā, skatoties no tāla nezināma stāvokļa. Bet nāk laiks, un mēs paši, tālāk atgājuši, redzam, ka esam darījuši ne to, ko gribējām; esam panākuši ar darbiem ne to, ko domājām. Nu mēs iedomās iztēlojam sev, it kā tiešām būtu arī to zinājuši un gribējuši, ko esam panākuši. Sveši cēloņi ceļ mūsu darbus uz svešām sekām: Mēs pūlamies izprast likumus, kas vada mūsu darbus, un izprotam tik simbolus, netveramus tēlus, kuri iet pa lieliem ceļiem. Reiz pa mazam mēs tos zināsim. Cik zinām, tik piemērojamies viņu likumiem. Tas jo gudrāks, kurš piemērojas jo vairāk.

(75533/142)

3.4.12.

Meitiņa negrib celt augšā, viņai ir mierinātājs daiļums, tautas dziesma.
Zēns grib.
Meitiņai jācieš no svešas mātes, cels māmiņu.
Zēns: to nevar, tad neceļas pils.
Imanta gars uz smilšu kalniņa? Tā iesākt?
- Vai tā ir māmiņa? - Jā.

- - -

Kā savienot Imantu un Karaļmeitu zemzemē?
Vai patstāvīga persona?
Grib, lai ceļ augšā.

(75533/77)

2.5.12.

Imants nosit Bertoldu 24. jūlijā 1198, otrā valdības gadā.
Kad bij mēris? Pārcelt uz to laiku.
Vieta: Rīga. Ņemt kādu vēsturisku Rīgas apsēsmi.

(22825/84)

2.5.12.

Indulī vēl visi grib brīvu Latviju, tik viens patvaldību,
otrs leitību, trešs latvību.
Imantā jau ir Kaupo pret brīvību jelkādā veidā.
Imanta uztura veco ideju.
Pret kosmopolītiem. Caur pilnu tautību jāiet uz kosmopolītismu, reāli citādi nevar, cits utopija un nodevība.
Dialektiska domāšana: ka viss mainās un caur maiņu
panāk ideālu.

24.11.16.

Imants agrāk nekā Induls.

(22825/5)

4.5.12.

Upurēšana, lai mānītu Kaupis.
Dejas satiksme, sarīkota no vāciem vai Imanta?
Prologs.

(22825/6)

4.5.12.

Imants kā adepts.
Divdrāma. Vai I daļa tikai epika un piekārta vai organiski saausta. Bet tad būtu pate vēsture jāpārdramē.
Episkais gājiens izaug no Imanta (Merķeļa) sapņiem un paredzēm, tātad organiskā sakarā. Vai to teikt? Un kur? Pašā sākumā.
Vai visus vēstures laikmetus neieņemt pašā drāmā iekšā, vienojošais: pestītāja cerības. Tad viss top par Festspiel.
Vai tas nau dram. jau Īlā?

(22825/ 129)

7.5.12.

Imanta cēlies nezināms, atrasts bērns, karavīra, vienkārša, bērns. Reprezentē zemo tautu.

(75533/ 53)

8.5.12.

Atvade, kā Hektors un Andromahe.
Liels atvadu skats.
Imants paredz savu galu. - Kādēļ man jāmirst? - Lai tu augšām celtos un dzīvotu mūžam.
Sieva dzied vienu atvadu dziesmu par neatnākšanu. Dainos Raudos cf.
Negrib mirt to pestīšanas nāvi. Kā Kristus arī negribēja. - Lai man pāriet šis biķeris.
                                        Nokāpt nāves ledus upē!
Persu Ali.

(22825/7)

16.5.12.

7 -8 ainas

(75533/94)

16.5.12.

(22825/70)

16.5.12.

Imanta: mūsu Pestītājam vajga būt kā mēs - ziemeļniekam.
Visas ilgas trauc uz sauli, uz dienvidiem, no turienes nāk Pestītājs, mēs ceram, ka ziemeļnaktī spīdēs diena, ka saule nekad nenoies še zemes virsū. Ziemeļu burvji.
Iniņa = ziemeļniece (tomēr ilgas pēc dienvidiem, saules).
Es = dienvidnieks.
Pestītājs mums lai ir ziemeļnieks, ne Kristus = dienvidnieks.

(22825/8)

18.5.12.

Imantu pārņēmuši arī igauņi.
Kopīgs varons, kad arī ne toreizējā dzīvē, tad tagad atradām vienību; paturēsim to, tā mums būs vajdzīga cīņā.
Igauņus drāmā minēt labā.

(22825/9)

31.5.12.

                                                                Vajga
sentences, kuras atmin un vienmēr min.
Slavas vārdi latviešiem un zeltenēm.
Ko prasa ļaudis? Mī1as drāmu? Nē, prasīja problēmu drāmu! jaunu.
Dabas; mīlas un liktens drāmu.
latviešu patstāvības ideju
bijušo varu redzēt
Baltijas apvienību
nepadošanās ne leišiem, ne vāciem
demokrātija
lielā apvienība mīlā, ne naidā
strauji raksturi
galvenais spožums: mīlas skati

(75533/160)

1.6.12.

Pērkoņgrāviens. Ievade.
Aizdedzina upuri I.

4.6.12.

Pērkoņspēriens atver Zilo kalnu. V.

(75533/62)

3.6.12.

Vanemam Imantam tāda krāsa kā Osiana raksturs.35 Poētiska proza. Gari vilktas, atkārtotas gaudas, kā varoņi krituši. Ja to atstāj, tad Imants nau izsmelts. Tas gan pretī dramatismam, bet dod episku nokrāsu. Savienot dramatismu ar šo krāsu tā, ka liek to zilo miglas krāsu, mēnesnīcu un garās meldijas uz miljē, uz visām blakus personām. Tikai Imants būtu spoži saulains un ašs. Tā vē1 vairāk atceltos no apkārtnes. Tā kā Imants nes tautas garu, ir viņas priekšstāvis, tad simboliska nozīme tāda, ka ex profundis lux, ex tenebris, ex nocte lux. Ex umbra, ex defunctis. (Totenschatten.) To kā moto.

(22825/3)

3.6.12.

Publika saprot un sajūt tikai sīkas, modernas problēmas, publicistika viņas īstā izteiksmes forma. Lielo un vienkāršo nevar dot. Gētes Ifigenija beigta. Nevar priekš sevis rakstīt, bet priekš p,a.1~likas. Kad būšu gluži neatkarīgs, varēšu sev vien rakstīt. Iniņa saka, viņai arī nepatīkot vienkāršība. Viņa tuvāk publikai. Viņai arī gribētos ar publiku satikties, runāties, kopā dzīvot. Viņa nogurstot no pastāvīgās lielās domāšanas, no uzklausīšanas un līdzi runāšanas, un domāšanas ar mani tik daudz gadu. Man netīk, ka avīzes tā piemēro maziem ikdienas cīņu, māmuļas u. c. apstākļiem manas lugas. Bet, kad nerunātu nemaz, kā tad būtu? Publika ir man vajdzīga. Jāpiebāž arī Imants ar problēm[ām?] un jautājumiem, un psiholoģiju, un aizrādījumiem, lai iznāk [2 nesalasāmi vārdi svešvalodā], kad tik tā var tikt klāt publikai. Un Imants viņas viela, viņa grib savu, ne svešu. Tā jādara, ja gribu uzvarēt.

(22825/4)

4.6.12.

Trīs Ima lūzumi

II Kad atkrīt Kaups.
III Kad šaubās par savu spēku.
V Kad pazaudējis savu lietu.

(75533/57)

18.6.12.

Imants latviešu tautas personifikācija.

(75533/20)

19.6.12.

Bīskapa - garīgais kronis.
I runa par garīgo valdīšanas kroni.
II noņem bīskapam kroni, sabiedē ]audis, piepeši nozūd, kad visi bailēs un bijībā nokrīt, saukdams: iesim glābt un celt lībiešus.
III Iza grib noņemt, atdod.
IV cīnās pret vāciem ar viņu kroni.
V Iza noņem. Izai kā gūsteknei atņem. Imantam galvā Zilā kalnā. Latvji beigās patur garīgo kroni.

(75533/98)

19.6.12

Dzirkstes no zieduguns - postīgas, nāve.
Spīgulīši no Leldes - dzīve.
Abi kā dekorācija pa gaisu tumsā.
Lelde atnes klēpī, rāda, tad izkaisa un izlaiž.

(75533/126)

19.6.12.

Visu tautu vienība svētkos un priekos vai arī bēdās un likstās?
Bēdāt katram būs par sevi.

(75533/22)

22.6.12.

Izcelt Ima naivitāti. Arī citi raksturi naivi, dabiski, nemāksloti. Nebaidās sevi lielīt, bet arī pelt un teikt savus ļaunos darbus, runā par savu patiku ēst un dzert, un mīlēt. «Mana slava skan līdz saulei.» Patmīlība. Savas sāpes izsaka brīvi, savu prieku. Nesaudzē citus.
Ātrs, kaislīgs uzbudinājums, spēja drošsirdība.
Sērība: tikai īsa dzīve lemta, tā pate pilna ciešanu. Ciešanas, sabrūk ideāl[ais?} uzskats uz Kaupo. Padara jaunekli par vīru.
Iet pareģotā, drošā nāvē.
Pārcilvēcība lokās liktens priekšā, tad izrādās labs un cilvēcīgs.
Kaups = Hektors, viss pilns ar sāpēm par tēviju. Mazrunīgs kā Menelājs.
Hektors un Andromahe. Šķiršanās iznāk citādi, nekā mēs domātu.
Brīvzemnieks 21., latviešu burvis Lapsiņš, virsaitis Krams.

(22825/10)

[1912. gada jūnijs]

Pa vidu prozaiska ikdiena: Kä jums iet? Kas jauns dzirdams? Are če, kāds tiem apģērbs!
dod tiešamības nokrāsu
prieks uzlūkot un just
prieks pārdomāt, saprast
prieks uzbūvēt, veidot, radīt
drenošās idejas un jūtas
kur laicīgais, laika raksturs, stāv sakarā ar mūžīgo un vispārcilvēcisko

(75533/191)

[1912. gada jūnijs]

Arhitektūra

III Vidus cēliens garš
ievade pagara
I īss
II īss
IV īss
V īss, izrāde gara

(75533/94)

[1912. gada jūnijs]

Imanta tautā vairāk no Pumpura nekā no Merķeļa. Ko prasa partija? Izzināt ar vēsturi.
Kā saskaņot Merķeļi ar Pumpuru?
Teika ļoti nenoderīga, pat pretīga.

(75533/49)

[1912. gada jūnijs]

Fabula elementāra un vienkārša, kā grieķu traģēdijās.

(22825/14)

2.11.12.

Imants saulains, neapzinīgs = Egmonts, Siegfried
bet spēcīgs                              kas Egmonts nau, Siegfried gan
top apzinīgs                             kas nau ne Egmonts, ne Siegfried
Imants un Kaupo kā Jarl Skule Hokons, tik Ibsenam galvenā persona Kaupo, traģēdija.
Man Kaupo traģēdija un Imanta drāma un traģēdija. Cīņa starp abiem, kas Ibsenam nau.
Kad ņem šos ģēnijus tikai saulainus, tad nau traģēdijas, nau arī ne drāmas. Tad viņi der tik cēlieniem. Tā Hebbel. Laikam tā izskaidrojams arī Šekspīra Jūlijs Cēzars. Arī nau attīstības.
Kāda ir ģēniju attīstība? Dabiskais spēks top apzināts. Tas vajdzīgs tad, kad notiek ģēnijā lūzums. Kad viņa dabiskie spēki atduras reiz pret neievērotiem pretspēkiem. Nevērīgi, bezbēdīgi jau ir šie ģēniji. Te viņi pazaudē cīņu. Lūst viņu pašpaļāvība un nebēdība. Dievs nepalīdz vairs. Bet nu arī izrādās viņu īstais spēks, viņu ģenialitāte. Viņi nesalūst un nepagurst, un neizsamist. Bet nu tik taisni sāk cīnīties arī ar pussgrēkiem, arī bez dieviem. Apzinās, ka ir bijuši vieglprātīgi. Ņem sevi savās rokās, un, kad ir par vēlu, tad liek savu dzīvību kausā un nāvē, bet uzvar.
Ģēnijs atduras pret pienākumu, pret ārpasauli, kura no viņa ko prasa. Ne vien naidīgi, bet draudzīgi, lai tai palīdz. Tas nau nekad noticis Ahilam. Nepazīst altruisma. Patrokla dēļ uzbrūk trojiešiem.

(75.533/47)

30.3.13.

Imants 3 lielās daļās.

Ievade: tauta kā varone, vēsture.
Drāma: indivīds varons.
Izvade: atkal tauta varone - nākotne.
No abām pusēm guļ masa: kā tradīcija un kā cerība - viņas savieno indivīds, viņa ir dzīva tikai indivīdos un varonos.

(22825/135)

6.12.13.

                        I

Imants. Kaupo rivalitāte.
Kaupo rok pēc vadības.
Aco. Imants par.
        Kaupo pret.
        Imants uzvar.

                    II

(Kauja ar bīskapu?)
Rīgā, Kaupo atkritis.
Imanta sūtnis izaicina.

                    III

Imanta nometne pie Rīgas.
Marija. Kaupo.
Imanta un Kaupo garīgā cīņa.

                    IV

Imanta un Kaupo divkauja.

                    V

Pie Zilā kalna.
Tikai piekārts kā II aina no IV.

- - -

III Imants un Kaupo. Ima nometnē.
Garīgā cīņa.
(V Kā traģēdija vai I Marija pie Imanta un III pie Kaupo, dod saģiftētu zobenu.
V Divkauja, I [aina].
Pie Zilā kalna II [aina] kā izvade.

(22825/70)

6.12.13.

Cerību drāma tautai. Tātad uzsvērt po1itiku ar kaimiņtautām, vairāk nekā «Indulī». Ar igauņiem, lībiem, somiem, krieviem un tatāriem.

(22825/66)

5.8.14.

Kāds augstāks priestris: karš uz tiesību: neticīgos pārvērst. Tam atbild Aco ar citām tiesībām.
Alberts intīmā sarunā atzīst, ka nau nekādu tiesību, grib tik sev privātīpašumu, bīskapa troni caur nebeidzamu masu nokaušanu un nežēlību, un viltību.
Vecis no seniem laikiem, kad vēl nedomāja uz valstu dibināšanu, atzīst tiesības laupīt.
Imanta vai cits: grib dibināt valsti (kur tirāni noveikti vai aizvērti, tur nāk vēsturē jauns dzīvais): valsts kā mākslas darbs, kā apzinīgs radījums.
Stadtrepublika (arī Rīga).

(22825/71)

Imanta nevaid miris

Ilgu luga 5 cēlienos

Īsi cēlieni, jo ievade un izvade jāskaita līdzi par cēlieniem.
? Cerību luga.

(22825/132)

Imanta

Laukā izrādāma.
Cēlieni it īsi.
Gaiša, zilgana krāsa.
Ilgas un ceres.
Iekšēja skaņa, visas tautas un cilvēces balss.
Lirika viscaur.
Viss vienmēr norāda uz ilgām un Imantu.
Pamata jūtas, kas vada, vienkāršas.
Raksturi skaidri, vienkārši.
Svinīgums, kā grieķu traģēdijā.
Lieliskums.
Ievades ļaudis = grieķu korim.
Ne persona, bet mīts.
Ne ideja, bet gaidas uz nākotni.
Adeptība. Varuna.
Pilns spēka vīrs, Barbarosa vecs, Mesiass jauns.

(75533/46)

Mazo tautu aizstāvēšana: viņu vajadzība vēstures ekonomijā.
Koloniālpolitikas nosodīšana. Viss blakus, ne galvenais temats.
Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, top uzveiktas ne vien caur varu, bet viltu.
Irving - indiāņa runa.

III

Aco vai Imants lielā runā, abi viens otru papildinot, tautas sapulcē, līdzīgi Demetrius (ne Tells) saņem kopā visu iekarošanas vēsturi un jautājuma saimniecisko, tiesisko un filozofisko nozīmi - naivas tautas valodā.

- - -

Kaupo kultūras aplaizīts, paši vācieši smejas par viņu, par patiesu mīlestību uz Mariju.
Kaupo vēl barbars.

- - -

Kaupo zemnieks un virsaitis, materiāli aprēķini.
Imanta runa skaidri par materiālo labumu, Kaupo to apslēpj ar ideāliem, ticību, kultūru.

- - -

Marija izdzīvojusies, bet mīlestības māksla kairina vairāk nekā naivās dabas meitas.

- - -

Imants no Marijas kaunas kā mazs puika vai skuķis.
Imantam rafinements ir svešs un bezkaunīgs.

- - -

Draudzības drāma. Mīl Kaupu, māsas vīru. Imants naivs, cēls, rupjš, labsirdīgs, liels.

(22825/11)

Kaupo - raksturu ņemt vēsturisku.
Imants turas notālēm, kā īstā pretestības dvēsle. Ko tauta mīl kā savus varoņus? Egmonts. Tells. Skaisti jaunekļi? Andreass Hofers. Reprezentatīvi vīri vien? Gudri nē?
Par Imantu nemin vēsture, lielākais ienaidnieks? Vai nezina?
Divkauja kaujā pret ugauniešiem, kur krīt Kaupo.
Par ko cerē uz Imantu? Barbarosa vecs, gudrs, nikns.
Tautas varons nau pašu, lībiets. Nau teika, bet dzeja, tikai 90 gadu vecs raksts.

(22825/ 12)

Spēks ir augstākais ideāls. Spēks ir koncentrācija, pilnīga nodošanās vienai gribai (lietai), jūtas un griba savienota vienā punktā. Visu riskēt.

(22825/12)

RADAMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM SKATIEM

Ievade

4.5.12.

I Priekšspēle: Vēsture un Leģenda sarunājas, vai Imants bijis. Leģenda: Ko tauta ticējusi vienmēr, ir priekš viņas patiesība.
Kad Imants nau bijis, - tad viņš būs.
Leģenda: Es esmu pirmā, no manām dziesmām esi audzināta.
Pieved par liecenieku Merķeli. Indriķis Lettus, <Auseklis>, Pumpurs, citi modernie dzejnieki. Tad abas: lai rādās pats Imants.
II Vēsture atsauc: visus senos varoņus (Vinkelrids mirstošs, no brāļiem nests), tad sveic Tella tēlu, tad nāk visi tā laika līdzkarotāji no visām Latvijas malām, sievietes - dziedātājas, arāji, līdumlīdēji, gani, zveji, visi, kas sajūsminājušies, nes balvas, puķes, karogus, ieročus.
Tad Vēsture noliek savu grāmatu pie statujas kājām. «Esmu atradusi patiesību citā grāmatā, kuru cilāju par daudz reti - tā grāmata ir tautas dvēsele.»

(22825/30)

4.5.12.

Priekšspēlē nāk latvji no visiem laikiem, kad ir cerējuši
uz pestīšanu: senie, viduslaiki un verdzība,. Merķels un klauši, zemnieku dumpji, 1860, jaunlatvieši, tautībnieki, jaunstrāvnieki (Roziņš, Latviešu zemnieks), strādnieki. Katrs iedomājas to tēlu Imantu un to pestīšanu citādi.
Strādnieki rāda beigās, kāda bij un kam jābūt, un kas būs.
Alegoriskās figūras ne Vēsture un Teika, bet augstākas, divi naidīgi principi, kā ļauns un labs.

(22825/129)

19.5.12.

Kad zāle tumša (tikai teātri), sēdoša figūra deklamē Pumpura dzeju. Kā atbilde uz to iznāk iznīcības un dzīvības tēli, un no tiem izsaukti vai provocēti nāk atbildēt un apkarot citi, pulki, beigās izsauc sev atmiņā, kā bija.

- - -

Priekškars, kā Zilais kalns.
Pie vienas klints pieklauvē dzīvība, lai pagātne ceļas augšā.

(22825/131)

4.6.12.

Dzīvība kā Lelde, 12-15 gadus meitene, sarkanā krekliņā.
Nāve kā Iza, grezna, viduslaiku? arābu apģērbā. Pārdabiski lielumā.

(22825/134)

[1912. gada jūnijs]

Ievade. Ārpusnieki: Tur dzied, Līgosvētki, mēs dzīvosim viņiem, saviem brāļiem, līdzi. Kāpj uz skatuvi un darbojas līdzi.

(22825/133)

Pirmais cēliens

[1912. gada jūnijs]

I Kaups negrib, ka iet palīgā lībiem, ar kuriem vienmēr strīdas, veci rēķini. Lai nenaidojas ar stipriem vāciem, kuri dzelžaini. Viens vīrs atsver 100.
Aco tēlo arī labu laupīšanu pret igauņiem vai leišiem, pret vāciem piekāpjas un dos kādas tiesības (medību, zveju) latviešu ķildu apvidos.
Imants un tauta: naiva spēka sajūta.
Kara patika.
Bet kur paliek atvadu skats?
VBai sāk Aiva šaubīties? Vai sevi mierina ar lielu ticību Ima nemirstībai.

(75533/91)

I

1. Līgošana kā beigu akords no ievades cerībām. Imants ievadīs mieru kopš gadiem. Upuru aizdegšana, negrib degt. Pērkons sperdams aizdedz. - Bailes.
Imants ar joku mierina. Lielākas gaviles un līgošana. Tad Aco: Nelīgojat! skaļi kliedz.
Kaups pārmet Acim, ko kliedz.

(75533/65)

Imants nau persona, bet tauta.
Pašā sākumā I cēlienā uzsvērt (Aiva).

(75533/56)

I

Imants jau sākumā pamato savu nebēdību ne vien uz iekšēju spēku, bet arī uz masas spēku., Jūtas kā masas izteicējs un līdzīgs spēks. Tādēļ jau I masu skali, notiek lielās izrunas masas priekšā un viņas runu pavadītas.

(75533/51)

I

Imants bezbēdīgi: Kādēļ man jāmirst? jāupurējas? Darīt var, bet no tā nemirst: es nemaz nejūtu, ka man būtu jāmirst, es par spēcīgu. - Vai tev, Aiva, rožu par daudz, ka gribi likt man uz kapu? Vai dārziņā nau vietas? Ietaisīšu .jaunu dārziņu Vāczemē. Aiva aizdegas naivi no šīm nemirstības runām. - 200 gadus dzīvošu.

(75533/52)

Trešais cēliens

[1912. gada jūnijs]

Aiva atkrīt, kad III saka, ka Imants nevar mirt, pats ticis apzinīgs, netic vairs brīnumiem.
Bet nu Imam jāpārlaužas uz citu nemirstības uzskatu: no viņa prasa vairāk nekā miršanu, prasa nemiršanu, t. i., visas tautas spēka reprezentēšanu.
Bailes un kauns, vai spēs to dot? Vai Kaupam nau taisnība un Irgai? Vai Kaups nau cienīgāks? Vai Kaupa ideja nau lielāka? Nē, viņa ideja lie1āka, un tik vislielākais spēj glābt tautu. Tikai neiespējamais. Tikai pārgalvīgi liels uzskats par sevi, par savu lomu, par visas cilvēces lomu. Tā tauta paliks, kura sapratas cilvēci visaugstāk, jo tā dos viņai visvairāk.

(75533/83)

III

Visi virsaiši saaicināti mielastā. - Miera svētki, prieks: vāci liek priekšā pilnīgu padošanos, lielas nodevas, atņem varu pār apakšniekiem, bišu stropi (Cēsu ordens), visi sagūstīti, tiks sadedzināti, ja nelīgs. Uguņi parādās, jādod ķīlām dēli, tie top atvesti.

(22825/12)

Ceturtais cēliens

4.6.12.

IV cēliens. Imants pēc divkaujas: Nesat mani ašāk mājās! Marija: Tev jāmirst ir, nāves zāles. Bet tev nebūs aši mirt, bet ilgi mocīties. Tev būs vājam tapt, vārgam un gaudīgam, un savu tautu darīt vārgu un gaudīgu un laupīt viņai uzvaru, un redzēt un sēroties, ka tava lieta mirst galīgi un neglābjami. (Zobena saģiftēšanu izdara tepat priekš divkaujas, pēc skata un cīņas ar Imantu, kad tas viņu briesmīgi apvainojis.) Marijas laists ir pēdējais vārds IV cēlienā. Kareivji paceļ Imantu un iet.
Abu apkampašos mirēji vaļā raušana ir jau notikusi. Tad vēl šis skats kā kāpinums. Pavairo Imanta sāpes. Pavairo Marijas neģēlību. Tautā uztraukums. Vēl lielākas gaviles pie vāciem, un lielākas bēdas un dusmas pie lat0viešiem.
Aiz dusmām uzvar un sagūsta Izu.

(22825/113)

Piektais cēliens

4.6.12.

V 4 skati

3 lieli skati + izvade.
1) Uzvara, kas nau izmantota.
2) Ima pēdējā cīņa ar sevi un nāvi.
3) Pēc nāves Aiva sludina nemirstību, Iza apkaro, Aiva uzvar.
4) Izvade.

(22825/119)

4.6.12.

V cēliens. Svin uzvaras svētkus. Bet uzvara nau tapusi izmantota. Bet Imants uz vārga gultas. Liek visiem iziet.
Sagraužas, ka ir pazaudējis, ka ir jāmirst, ka mirs ne uzvarā, bet pametā. Ka ne lieta neuzvarēs. Dziļāka sāpe. Un lieta laba bijusi. Vēl dziļākas sāpes. Tātad laba lieta neuzvar; tātad nau taisnības pasaulē, tātad viņu mūža ticība ir vīlusi.
Trešais galīgais lielais lūzums. Te nāk peripetia - maiņa. Parādās dzīvība Leldes tēlā. Lelde baltā ģērbā, tagad sarkanā, kā ievadē. - Vai tu tā esi, Lelde? Tu runā Kā dzīvība gate, kā Laima! Arī Lelde ir dzīvība. Visa un viena un iekš visa un viss.
Pirmā sarunas daļa ar Aivu, lai nebūtu mono1ogi vien. Tad Leldes vai Laimas parādība. Tad labās lietas uzvarētājas, tad labās lietas - pametējas. Tad iekliedzas, redzēdams pats savu lietu vai sevi (?). Ar kliedzienu mirst.
Tad saskrej ļaudis, miris? Aiva: nau miris. Nevar mirt.
Pate dzirdēju viņu runājam ar Laimi vai Dzīvību. Neredzēju, tik dzirdēju. Vai Iza arī atnāk (sekojusi kara pulkam vai sagūstīta?). Kliedz: miris, miris! Otrāda Kasandra. Grib viņu nosist, bet nosit vēl stiprāk garīgi, kad neievēro, bet iet uz augšāmcelšanos. Iza tad sabrūk. Bet tad viņu ievēro, jo uzvar.

(22825/120)

Izvade

4.5.12.

Izvade

Pie apoteozas piedalās arī ārskatuve, pēdējā galā arī publika. Ceļas no zemes apraktie, gari.

(22825/129)

18.5.12.

Viss V īss, lai daudz telpas vēlākai lirikai un apoteozai. Kad mirst un nes kalnā, nolaižas miglas auti - priekškars, bet paliek ārpusē koris. Pērkona spēriens. Nāk ar ziņu, ka pagājis cīņas, bēdu un cerības laiks, ka pērkondēli un saules meitas un ka jāceļas augšā, ar zobenu rokā.
Tad atkal priekškars augšā: apoteoza.
Pārdalās Zilais kalns: Imanta karaļpils, guļ un ceļas. Uz lauka teātra: vidus - Zilais kalns, aizklāta pi1s, pa kreisi Rīga, pa labi Imanta pils vai Aco pils.

(22825/138)

18.5.12.

Ir jau pērkona dēli lodes spēruši kalnā. <Imants. Bēg
jodi, ķer pēc zobena, vēl tie ar jātriec.>

Jau saules meitas miglu trauc,
Jau gaismas laiku balsīs sauc -
Imanta, nāc ārā,
Ķer pēc zobena, vēl jāgaina jodi.
- Tu tautas gars, mosties!

(22825/139)

Izvade: pērkondēlu lodes pāršķeļ pušu Zilo kalnu, kur guļ Imants. Kraukļi lido un top aizdzīti no saules meitām.

- - -

Iepriekš saules meitas trauc projām miglas priekškarus, kuri nolaidušies, kad Imants mirst un top nests kalnā.

- - -

No skatuves izskrej koris laukā, sludinādams, ka nau miris. Pretī nāk, ka nau miris. Ir laiks atnācis. - Vajga starppauzes klusumu, - šis klusums ir kā mūžība, deklamē par mūžīgām ciešanām - nu mūžība pagājusi, celies augšā. Iznāk saules meitas un atrauj miglas, ceļ augšā.

(22825/141)

RAKSTURI

Imants

2.6.12.

Imants saulains, smejas labprāt. Liela, naiva paļāvība uz savu spēku. Uz dieviem, uz cilvēkiem. Tic visiem lēti. Mīl visus un domā, ka visi mīl viņu. Visvairāk mīl Kaupu. Kopā auguši. Vislielākais lūzums, kad Kaups atkrīt. - Mīl arī Irgu, kas apkaro viņa vieglumu, netic viņa spēkam, redz tā vājības. Irga atkrīt, kad musina jaudis II par labu Kaupam un pierāda, ka Imants miris. Ka grib nomaitāt, kad parādās Imants kā dzīvs II cēlienā (?).
Domā instinktīvi, aši, daudz un tā].i. Bet arī jūt daudz un var tam un māju dzīvei pilnīgi nodoties. Tomēr nau tik šaurs kal Raffaello.
Nerokas, nerūpējas.
Smejas par dienas darbiem.

(75533/81)

4.6.12.

Naiva ticība, ka laba lieta uzvar.
Tad vīra pārliecināta ticība uz uzvaru.
Pirmais lielais lūzums, ka atkrīt liels ticētājs no labās lietas - Kaups (II ? vai III cēlienā).
Otrais pametums Irgas atkrišana, tas ir, mī1as, jūtu, sievietības aizgriešanās.
Vai tautas gļēvība.
Vai paša nedrošība, šaubas par savu spēku, lai biķeris pāriet (Kaupa vārds).
Trešais divkauja jeb labāk V skats ar dzīvību.

(75533/81)

Imants. Nau no šīs pasaules, gatavs daudzām dzīvošanām, lai brīvotu visu pasauli.
Adepts.
Bez egoisma.
Pareģis.
Stāv aiz citiem kā Wallenstein.

(75533/50)

Kaupo

2.6.12.

Kaups. Dziļš raksturs. Nau neģēlis. Nau skauģis vien. Ir = Hektoram. Krietnība = .Jarl Skule. Ir sava Mesiasa ideja. Agrāk nekā Imam. Jūtas noliktas otrā vietā pretī Imam, kurš tikai saulains spēks, bet nestrādā, nau rūpīgs, pat bez apzināta, grūti meklēta un atrasta ideāla par tautas glābēju. Rūgtums ir personisks, ka Imants panāk bez pūlēm, bez darba, bez zināšanas, bet: idejisks, ka nespēs tautu glābt, jo nesajēdz vai vismaz nevēro tautas lielās vajadzības; ir tikai kā Tells, kurš nespēj spriest, bet nāks tikai ar spēku un rokas darbu. - Rokas jo vairāk pēc atrisinājuma kultūras jautājumos; kā cīnīties pret vāciem? Kā vest dienas politiku? Šo viņš pārvalda, labāk par Imantu. Kad Imu uzbīdījis uz darbu, tad nesaprot Ima darbu, viņa lielo mūžības politiku. - Atkrīt, kad Imants nevar uzbīdīt uz darbu. Kad Imants nebiedrojas ar vāciem dienas labumu dēļ. Kaups ir īstais reprezentants latvjiem, kuri, padodamies vāciem, uztura savu tautību pret igauņiem un lībiem. Imants grib cīņu un kosmopolītismu caur tautību.

(75533/89)

[1912. gada jūnijs]

Kaups problemātisks raksturs, meklētājs, bet ne pietiekoši dziļš. Arī sarūgtināts. Var uz viņu darīt iespaidu ārējas lietas, kuras no Ima atkrīt nost. Sievietes skaistums taisni mākslots, svešāds. Imantam tas gluži svešs, viņš to viegli atstumj kā neveselīgu.
Daudz domā kā Kassius.
Cēzars par sīkām lietām nerūpējas; instinktīvi, aši domā.

(75533/90)

[1912. gada jūnijs]

Kaupo grib personisku varu,
                    zināšanu,
                    jaunu kaislību.
                    Kultūru.
Imants nē, nau no šīs pasaules.
Vai Aiax.
Vai vēsturiski.
Vai liels un neģēlis
      (atgādinās Kangaru).
Vai greizsirdība uz Aivu, kura dievina vienkāršo dabas cilvēku Imantu.

(75533/92)

Aiva

[1912. gada jūnijs]

Aiva schwärmerisch
daudz nervu
dabas cilvēks
krietnība
varonība

(75533/84)

Irga

[1912. gada jūnijs]

Irga fanātisms.
Maz nervu, tādēļ tos piespiež un pārspīlē.
                                            Piespiešanās viņas spēks.
                                            Kritikas gars.
Nau dabas cilvēks, drusku perverss.
Krietnība sasmalcināta.
Varonība piespiesta, ar sāpēm.

(75533/85)

Iza

[1912. gada jūnijs]

Iza ļaunums
vēl mazāk nervu                                          nepiespiežas vairs
itāliete,                                                       dzīvo, kā nāk prātā
arābiete,                                                     gudrība tik tā, ka nau vērts
saracene                                                     piespiesties
                                                                 dzīve nedod nekā
                                                                 klaidonība
                                                                 naivitāte
                                                                 renesanse sagatavojas
perversa - māksla
renesanse
varonības nau, tikai neko nebēdāšana kā Kleopatrai dod spožumu, arī spēks

(75533/190)

IMANTA AUSMA

RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI

9.3.16.

Imanta, ko publika gaida. Freinberģis. Laikam celšanās, noprasīt Freinberģim.
                                            Kā Ug. u. N. II cēliena.
Gara apoteoza, kā IV luga.

- - -

Temats: ceļas, un viņu kas attura.
Vai viņa priekšā atkārtojas viss drāmas notikums? Vai ļaudis gaida un ceļ.

(22825/22)

9.3.16.

Es topu spiests būt par Imantu. Temats
Pārcelt senlaikos, kā agrākā drāmā.
Vai kalns tukšs, - vienam jāziedojas, lai nelauztu ļaužu ticību.
Kara fantastika modernā sastilizēta uz seno.
Lielgabalu uguņošana. Dārdēšana. Upes vārās. Lielupē kā pirtī sasilda ūdeni ar karstiem akmeņiem.

(22825/20)

9.3.16.

Imanta top celts no tautas: ļaudis I kā agrākā ievadā. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi - kosmopolīti.
<Vai temats - es topu spiests būt par Imantu?>

- - -

Vai kalns un kaps tukšs?
cf. vārds jāatmin pilij, tad celsies augšā. Bienemann.
cf. Ug. u. Nakts II cēlienu.

(22825/21)

9.3.16.

Imants IV

Zemgales galā, beigās, aizrādījums, ka Imanta vai Namītis, vai pedējais vadons aiziet uz dusu tāļā Zilā kalnā vai Milzu kalnā, vai Gaiziņā.
Nau jābūt Imanta vārdam, var arī vēlāk attīstīties leģenda un teika un atpakaliski piesieties pie Viestura vai Namīta vārda, vai Imanta.
Imantu iesākt ar mēģinājumu atminēt senā varoņa vai senās pils, vai senās brīvības vārdu, t. i., uzceltni.
Maza biju, neredzēju -
Nu uzgāju ganīdama, kur guļ mana māmuliņa.
Attiecināt uz seno māti - tautu, brīvi.

(22825/19)

10.3.16.

Bienemann 56

Vadons 3 nogremdēts no dieva, lai neredz neizbēgamo postu. Mierā pavadījis visus gadsimtus. Negrib celties. Tas ir kā sods, it kā dieva dusmas. Viņš savu izpildījis, dusa ir alga kā nirvāna.
Tautai jauna visas dzīves izpostīšana.
Atkal 3 Zemgales gals. Bet nu varētu g1ābt, ja vecais lielais gars celtos, kas vadītu.
Ļaudis brēc pēc cēlēja, vedēja, pēc Imanta. Ganiņš. Gane.
Lūko atminēt vārdu. Gana neizdeve.
Burvis: jāziedo dzīvība.
Visai jaunībai, jaunai pagātnei pēc posta jāzūd. (Tautas Dziesma? pilsonība?) Vecā Eiropas mantotā kultūra jāamet, vecā ticība, kristīgā, jāatmet.
Gluži jaunai jātop tautai.
Nākotnes valsts nāk, šķira.
Pamatšķirai pati tauta jāpārlauž, jāsāk pašai darboties. Viena ziedekļa vajga, kas būs upurjērs? Skaidrākais, skaistākais, dārgākais. Tam jāpazūd, lai citi vērstos. Gane uzņemas.
Traģika: vadons negrib celties, - ceļas, ceļoties zaudē dārgāko: meiteni. Meitenei nupat mīla uzplaukst, jāiet kā Alkestai. Tautai jāvēršas, jāatsakās no visa parastā: zemes, dieva, valsts, kultūras, ticības. Proleti.
Gals: visu ziedojot, ceļas liela sajūsma visiem. Vadons: Būšu Imanta, neatminos vārda, bet !ai tas, ko prasāt.
Zemes acis: ezeri, aiz matiem - meži paspīd vai no alas - mutes - rībiens, vai: dzīvo, Latve!
Proletība jāuzsver visur.
Par Ug. u. N. jābūt labākam.

(22825/23)

12.3.16.

Meklēt dziesmas par Ausekli, Austru, dienu, sauli, vakaru, nakti, nāvi, mēnesi.

Imanta ausma

Dziesmu materiāls

Priekš katra cēliena.
I verdzība, nemiņa. Jausma par grimtni un celtni.
II pirmā mekle.
III neīstā tautība.
Neīstie dievi. Auseklis.
Neīstie, prūši. Neīsti vārdi,
                      neīsta morāle,
                      neīsts Imants.

Daba īstā veidā, ne personificētā.

IV revolūcija: partijas dziesmas.
                     Senās kara dziesmas?
V Kā pirmā. I par celtni, par ausmu.

(75533/173)

12.3.16.

Es mocījos gadiem ap Imantu. Jau jaunībā bij gatava uzbūve... Kad šinīs gados iesāku, tad atdūros pret tematu divību: Pumpura augšceltu un Merķeļa grimtu. Tauta prasīja Pumpuru, bet fabula bij Merķeļa, nesavienojama Pumpura ideja ar Merķeļa fabulu. Kad Freinberģa vēstule prasīja Imantu, tad sāku domāt, un nu tik ienāca prātā, ka jāatmet abi un jāņem pašas tautas temats par grimušo pili un vadoni. Un taču to es zināju agrāk: ir man Karaļmeita, lasīju piļu teikas Bīnemanī daudz.
Kādēļ gan paiet bez vērības garām un neatrod tūliņ? Aizraujas no vienas idejas.

(22825/25)

12.3.16.

Cēlieni var saskanēt ar laikmetiem.

(22825/26)

12.3.16.

Imanta ausma - zila.
Vai zaļa - kopkrāsa no dzelta un zila:
Cerība.
Var V cēlienā pievienoties dzelts un rādīt zaļu.

(75533/151)

12.3.16.

Sarakstu par visiem kalniem un baznīcām, un ezeriem, kuros nogrimušas pilis.

(75533/162)

15.3.16.

Cilvēkam jāsamaksā savi 3 parādi - indu ticība. 1) Dievam ziedot, 2) svētiem: viņu rakstus 1asīt, 3) sentēviem veļiem: dēlus radīt, lai tie veļus barotu, viņiem ziedotu.

Imants

Zemgales gals 3. Jāpaliek daļai tautas mājās, lai būtu, kas veļus kopj, kas zemliku83 svin, jo zeme neiet, nevar iet prom kā cilvēks. Paliek Imants zemē iekšā, kas to kops?
Veļi iet zemē, lai zemi koptu, velēnas darītu, sēklas audzētu.
Kad Imants ceļas, kas būs viņa vietā zemei?
Zeme - pretspēks.
Imants - pretspēks.
Imanta ļaudis = zemes vaidētaji.
Jāziedo!

(75533/150)

27.3.16.

Imants grib mieru un ziedojas kā askēts (budists), kad atsakās no nirvānas. Bet viņš nau viens, tautā, kuru viņš reprezentē, vienmēr vairākas strāvas. Citi grib augšā celties, gaida, kad atnāks laiks, pa 100 gadiem paceļ galvu; nāk jaunava, aicina, lai min vārdu; balsis, vaidētāji, dzirdas pa pusdienu un pusnakti; nauda grib nākt uz augšu.

(22825/27)

27.3.16.

Drāmas pamatlikumi nau ievēroti: nau darbības personas. Varons nerādās. Tikai apoteozā. Skatu luga. Vairāk objektīva; ne subjektīva rakstura. Visu bīda ne personu darbība, bet pretstati, tautas griba, lielā gaida, lielas ilgas. Pretstats par patstatu; varons ir tauta. Ģēnijs tik modīsies.

(22825/28)

27.3.16.

Min katrā cēlienā vārdu: I laime, II siltā zeme, III manta, IV brīve, V Latvija. Pate.

(22825/ 103)

27.3.16.

Nirvana kā alga 56. Bienemann.
Koks čukst vārdu; nesaprot.
Kad koks runās, celsies pils un virsaits.
Neuenburg (Kurzemē) Jaunpils.
Kartavkalni.

(75533/73)

3.4.16.

Imantam dziļš miegs = nāve, nau ne atmiņas, ne savu vārdu nezin. Tiklīdz atmiņas, arī sāpes. Atmiņas par citiem, tad arī sāpes par citiem

(22825/31)

3.4.16.

Sūta Rūķi, ,Jumi, jaunavu, karaļmeitu, savu sāncensi: sodīto Kaupu, saules meitas. Savu dvēseli: balto putniņu, savu ēnu, sapņa parādību, balsi. Pats.

(22825/30)

19.4.16.

Imanta persona un Imanta - tauta. Kas labāk? Vai savienot?
Imanta tautas iedomāts ideāls, kā dievs. Bet nu dzīvos savu personas dzīvi. Kā tāds iegūst nirvānu. No tās atsakās priekš tautas. Ne vien no algas -- miera, bet arī no personas. Redz V kā personu, kas top par putekļiem, par dūmiem, kas apņem visu tautu kā rudzu ziedi.

(22825/32)

20.4.16.

Zēns un Māte - cīņa.
Zēns - dzimstošā strādniecība -- cerē tomēr, vismaz uz
pasakām, dziļa dziņa un jausma.
Virzļi - darbspēki. Zēns, jaunava, sodītais.
Traucļi - pretspēki. Meitene, Māte, veļi. Meitene pārlaužas.
Bāra bērni?
Zēnā ir nemiers ar kustoņa dzīvi.
Apzinās runā ar meiteni.
Cīņā ar Māti rodas cerības cīnīties, Māte saka šīs dienas nozīmi.
Ar jaunavas parādību apņēmums, uzbudne uz darbu.
Sākuma akords: tautas dziesmu dzīve.
Ekspozīcija: zēna nemiers.

(75533/173)

21.4.16.

Apgrimusī pils.
Izceltā pils
Ieceres (jausmas) dziesma 5 cēlienos

(75533/ 132)

2.7.16.

Ar Imanta ausmu un celtni reizē naudas celtne no Daugavas vai zelta kronis.
Kad nāca vāci, noglabāja, nogremdēja Imants (vai dievi, lai nesamaitātu latviešu tautu).

- - -

Kad man būtu tā naudiņa,
Kas guļ jūras dibinā.
Daugava aizskaloja uz jūru, nebija droša.

(75533/165)

29.10.16.

Problēms: vai organisks tautas vēstures attēlojums pēc vēstures un teikām četratnē, tad jāizmet neorganiskā Merķeļa dzeja, kura nau tautas teika.
Jeb neorganisko Merķeļa dzeju ieliedēt organismā, tādēļ ka viņa tautā uzņemta, tādēļ ka tauta savu dzeju un teiku, un vēsturi bij aizmirsusi.
Pirmā: būtu jāatjauno aizmirstā dzeja kā jauna, izmetot svešo. Gluži jauna un patstāvīga pamata dzeja tautai kā pamats tālākbūvei, viengabalība, liels un savs īpatnējs spēks.
Otrā: būtu izlietoti arī nepareizie taut. dokumenti, atzīta viņas patiesā, kaut arī neloģiskā vēstures gaita Pirmā: glezna, otrā fotogrāfija.

Kompromiss:

atrast nomaļāku vietu Merķeļa dzejai. Var izlietot viņa labākos gabalus: vārdu Imants, Kaupas kauju. Jeb -vai: Viltus Imanta?
Tauta pieķērusies kā pie glābiņa pie glābiņa pie tuvākā: Merķeļa, jo nezināja savu pašu. Konsolidēta: Pumpurs, Alunāns: Skaidrā latviskā veidā tautas doma palikusi pie latgaļiem, kuri nepazīst Merķeli, Pumpuru, Alunānu, bet meženieku cīņu.
Viltus Imanta būtu tomēr sakarā ar četratni. Jeb gluži ārpus četratnes, vēlāk rakstāms, pēc «Imanta ausmas»
kad tās nepietiek tautai un prasa kauju ar Kaupu.

(22825/37)

29.10.16.

Izeja vēl tāda: trijotne: Zīles vēsts, Durbes darbs, Zemgales gals. Tad Merķeļa Imanta, mēģinājums augšceltnei, domāta cerētā celtne pēc brīvlaišanas; bet nebij tāda. Pats Merķelis Imantu gribētu uzcelt tautā., bet šaubās. pats par sevi un savu lomu. Tādēļ krīt un neceļas kā persona. Levades un izvades korī piesauc un arī paši šaubās. - Tad nāk Ausma, pašas tautas ticība, ne mākslīgi sadzejota, saka: celsies Imanta, bet ne mākslīgais; celsies tas; kurš ir īsts, pate tauta; ziemā gulošā zeme; zemzemes valsts.
Merķeļa Imā, ievadē vai izvadē, arī pats Merķels, arī Pumpurs un Alunāns.
Merķeļa Ims ir bīskapa bruņu noņēmējs, kurš no tautas top iecelts glābēja mesiasa lomā un spēj to nest tikai kā ceļā sagatavotājs īstai lielai ausmai, pašai tautai - pamatšķirai. Ims kā ideja sagatavo šo ceļu.
Merķeļa Ims ir ideja.
Teikas Ims ir mīts, tautas simbols.
Merķeļa Ims sagatavo ceļu, dodams savu vārdu idejai, kustībai, dodams pietveres punktu (to Imanta izsaka pēdējās sarunās V cēlienā). Ir epilogā publikas piedalīšanās.
Tātad piecatne. Visai piecatnei prologs ievade, ne Merķeļa Imam, Imanta ausmai.

(22825/38)

29.10.16.

Ausma, bet ne galīga celšanās. Jo neesam vēl cēlušies. nevar notikumiem aiziet priekšā. Un tāla utopija arī nau. Tātad neiznāk laukā Imanta. Bet publika grib redzēt. Tātad vairāki priekškari paceļas, arvien skaidrāk saredz, bet nekad galīgi skaidri. Redz arī pašu Imanta personu, bet bez vaibstiem. Kad publika sauc (likt saucējus!!!): «Rādies, rādies!» Tad balss atbild: «Cīnieties, celsies.» Sakars ar publiku nodibināts tuvāks. Publika beigās kā paplašināts koris nācēju, kas meklē Imantu, gaida ausmu.
Bet tad arī Ausmā vajga tā kora kā Merķeļa Imantā.
Vai nau jāiesāk ar kora ievadi kā Merķeļa Imantā?
Pretī runā tagadējais iesākums,
Bez prologa iesākt!

(22825/39)

29.10.16.

Imanta - ieredzamota sajūta. Visu redzamot drāmā, tāpat sajūtas. Bet Imanta reizē dzīvs - sajūta personēta. Bet netraucēta, nerunā nemaz vai maz. Pamatots ar to, ka ir mirons, kas tik grib mosties.
Cīņa pret nekustību, ne cīņa pret kustību un par mieru kā algu.

(22825/36)

29.10.16.

Ima gulēšana nau miers, bet ciešanas kā Prometejam. Kad laiks materiāls. Cerības, kad ceļas ideālisms. 1905. Tagad tautas atjaunotāji, pamatšķira. Aicina un liek aicināt brīvētājus, varoņus.

(22825/35)

29.10.16.

Iesākt vajga tūliņ, ar ļoti saprotamu, aizraujošu, sajūsminošu, ne ar bērniem, kuru runas jānoklausās, lai ieprastos. Diezgan vienaldzīgi iztirzājumi. Vajga ko aktuālu. Varbūt «Maza biju, neredzēju». Vai klaušu sūdzības, ilgas.

(22825/34)

29.10.16.

Pašās beigās Ims pacel rokas kā no miega; sāk kūpēt kā ziedu upuris rudzu ziedi.

(22825/33)

29.10.16.

Ganīte var būt mazākā māsiņa. Ganis jaunneklis. Viņa ved rādīt veļu bērnus, grib celt māmiņu. Viņš netic. (Var pievienot tagadējam.)

(75533/171)

31.10.16.

Jāiesāk, ka nicina paši sevi. Nekur nau cerības.

*

Iesākt ar Kas tie tādi, kas dziedāja. Nakts.

*

Iesākt ar bēru gājienu, arī dienā.

*

Zēns paliekoša persona visos 5 cēlienos. Galvenais varonis? Jā, bet bezvārdis.

(22825/41)

31.10.16.

I Merķels runā vai rādās. III Valdemārs. V Imants.

*

Zēns top 120 gadu vecs, līdz 1830 bij bez sadalītnes verdzība, no 1804 atšķiras laikmeti, dumpji, 1860, 1905. Tā var.

(22825/42)

31.10.16.

Saucas Krišus, iesaukts Zaļais. Piemineklis Krišjānim Dinsberģim, latviešu brīvības kareivim. Kad vēl redzētu Ima celšanos. Turas pretī nāvei, kopj veselību. «Esi saimnieks savās mājās.» Lai tik vēl redzētu Imu. Mirst, pagriež viņa acis uz Ima pusi: būs, būs, būs!

(75533/138)

1.11.16.

Pumpura Lpl. lūkoja par latviešu varoni iecelt latviešu teikas varoni. To uzņēma U.N. ar panākumiem, Bet Lpl.
netapa par tautas varoni; uzvarēja tomēr svešais, diletanta darinātais Imants. Par ko? un par ko Imants nau uzveicams?
Varbūt: es pats solīju Ima drāmu. Nu pats sev stāvu ceļā. Bet, kad es vainīgs, vai es nevaru vērst par labu: solījis Imantu, tad nu te ir, bet citāds nekā Merķeļa, tautas un mans.
Varbūt pirms publicistiski rakstīt par Ima jautājumu. Noskaidrot un tā sagatavot ceļu «Imanta ausmai».
Kļūdu, to pašu kā es, darīja arī Pumpurs, jo, Lpl. ieceldams godā, tomēr rakstīja arī «Imantu».

(22825/43)

1.11.16.

Kad Ausma ir Ug.N. turpinums un nobeigums, tad labums tas, ka U.N. Ausmu ceļ ar savu autoritāti. Pazīstami
varoņi.
Tad arī Imants gluži ārpusē, svešais tēls nost.
Bet tad arī visi nāk atpakaļ, Kangars un Melnais bruņenieks, un top cita luga, ne līdzšinējā «Ausma».
Bet «Ausma» tik gatava, un ari pēc tās ir loģiska vajadzība.
Jādara, ka Lpl. un U.N. ietilpst «Ausmā».

(22825/44)

1.11.16.

Kad Lpl. un Ims ir tas pats, tad arī citus varoņus, piem., Namīti un daudzos neminētos tautas teikās, ņemt tik par tautas gara iemiesojumu, parādībām. Arī pašu Merķeli un Valdemāru. Un galā teikt, ka visi ir tik viens un īstais veids ir pati tauta. Īstais tas, kur viela un veids ir viens. To izteikt IV un V.

(22825/45)

1.11.16.

Kad Ausma top par U.N. turpiņu, tad arī var palikt tā pati luga. Lpl. un Spīdola u. c, ir izdarbojušies, otrreiz nevar, ir miruši un gaida uz ārēju palīgu paši. Turpina kauju, bet bez secenības, atkārto tikai. Sekas var nākt atkal tikai no dzīves, no citiem. Miroņi neattīstās. Viņu attīstība tikai mūsu, dzīvo, domās. Tātad jānāk citai, dzīvo ilgu lugai.

(22825/46)

1.11.16.

Kā izmantot U.N. krāsas, valodu, pantmēru? Katram
laikmetam = cēlienam sava valoda.
Tātad prologs ar U.N. valodu.
I vecā tautas dziesma.
II Stendera valoda (? vai I kā kontrasts ar tautas dziesmu valodu).
III Kronvalda, Ausekļa.
IV Apsīša un modernā.
V modernā, U.N.
Mītiskās starpcīņās U.N, valoda.

(22825/97)

1.11.16.

Zēns ir atspulga no Lpl. Meitene no Spīdolas.
Kas Kangars?
Kur vaidētāji?
Melnais bruņenieks? - Cīņā pret gulošo Imu.
Nāves varas vēl kādas.
Pa virsu cīna starp mītiskām varām, kā arī «Zelta zirgā».

(22825/48)

1.11.16.

I viscaur [?] min vārdu.
I Merķels parādās un teic - Imants. Zēns: Kas tas ir Imants? Merķels - tauta.
- Kas ir tauta?-- Precnieki.
- Kas ir brīvība? - Vaļas dienas no darba.
III Valdemārs teic: manta.
IV Vara.
V Tauta - cilvēce.

(22825/49)

1.11.16.

Imants turpina mūža cīņu. Pa naktīm iznāk kauties. Pumpura teikā par Lāčplēsi. Pie Ug. un N. klāt pieslēdzas.
Arī Merķeļa Imants? Bet kādēļ nau Lpl, bet Imants?
Kaujas skats kurā cēlienā?
Tā kā Ug.N. iesākas, tā tad to turpināt, citādi atkārtojums.
Tātad. Lpl. un Ims viens un tas pats. Kur tas izteikts? Jāizsaka še sākumā. Rāmja stāstā. Prologā.
Prologs, varbūt tas ir kaujas skats?

(22825/50)

6.11.16.

Zilā kalna pils iekša. Tā kā U.N. V cēlienā. Aprakstīt. Vairākās istabās sēd viss kara spēks iekšā. Ieiet, ievests no Spīdolas, zēns, kurš nu ir sirmgalvis. Jāizdara (jābučo) darbs, lai pils celtos.
Te nu savienot teiku, kas neizpilda, un patiesību, kas var izpildīt, kad visas tautas attīstīta, kad visas tautas saplūst cilvēcē.
Sirmgalvim jātop atkal par bērnu. Kad zēns nespēja
I cēlienā izpildīt, tad Spīdola darīja viņu ilgdzīvoni; ļoti no tā baidīja, bet, kad zēns nebijās, padarīja. Nu cieš viens iekš sevis 100 gadu bēdas.
Liels skats viens nes visu lugu. Zilā kalna pils skats
V cēlienā, bet kā lai sauca pēc tā pasludināšanas, Jātop vēl labākam: ļaužu. masa, nu rāda, ka pils taps vēl lielāka, visas cilvēces, un vēl skaistāka.

- - -

Caur griestiem pilij spīd cauri zvaigznes. - Lpl. un viņa ļaudis, draudze slepeni apglabāta Zilā kalnā. Iet vētras laikā cīņā uz Daugavu.

(22825/52)

6.11.16.

Lpl. ar savu draudzi iet uz Daugavu to sargāt: pret Melno bruņenieku. Kad atvairīs, tad celsies pils: Kentu kalni celsies (?).
Vētras gājiens.
Lpl. iet uz Daugavu, nāk lēns atpakaļ uz Zilo kalnu, bēdīgs.
Skats, piem., pēc zemnieku dumpja, pēc taut[iskās?] atmodas laika. Imants Lpl. pēcnieks, mazāks gars. Tēlot arī viņa cīņu ar Kaupu. Arī Zilā kalnā? Arī citi: kūri Lapsiņš, Krams.
Īla nau, tas guļ zemes dibenā vai jūrā. Spīdolas dimantzvaigzne guļ jūrā. cf. dzejols.
Spīdola parādās kā jaunava zēnam.
(Ko nozīmē pili zīle[?]. Bērni guloši, nākamās paaudzes, jāatdzīvina.)
Nau briesmīgi kā pirmie bučojamie, mīlīgas puķes, bet tad viņš atsakās: lai tie paši ceļas, tad tik celsies visi. Lai visas tautas kopā palīdz. Tad vecā Lpl. pils nogrimst, bet Lpl, un Spīdola iet uz jauno un parādās II daļā spozmē.

(22825/51)

10.11.16.

Lpl. min meženiešus.
I Spīdola zēnam radās, tas neuzmin, nedrīst pieskarties, nogrimst. Bij Merķels.
Zēns top ārprātīgs.
II Spīdola zēnu dara 100 gadīgu.
Zemnieki uz silto zemi. Min: silto zemi, kad zeme atņemta.
III vai kopā ar II.
Rok naudu. Lpl., pili, valsti! Sabīstas un aizbēg ar naudu.
- Visiem. Dodat! visiem dodat!
- Visu ņemam, visu ņemam.
Pēc tumsas Melnais bruņenieks augšā lielai gravai, lejā
Lpl.
- Tu musini. - Atņēmu zemi, atņemšu i sirdis. Tavus ļaudis samaitāšu. Ņemšu.

(22825/53)

10.11.16.

III Melnā bruņenieka pretstats virza vēsturi. Rīgā?
IV Spīdola sarīko 1905.g., bet Melnais bruņenieks sajauc. Saceļ ilūziju zudumu, nepaļauju uz saviem spēkiem; pret tautu, un, kad tas nelīdz, tad V sauc vācus, tautas posts. Lpt. ar visu. mirušo karapulku paiet garām.
? Zilā kalna pils.
Apoteoze. Tagad Lpl. kara pulks? Gaisā?
Nāks vēl. spožāka, pils.
Zilais kalns, un iet Lpl kaza pulks uz Rīgu.

(22825/54)

10.11.16.

Lielskatā: lai Lpl. atsakās no valsts un savas personas.
Tad IV karš un tautas posts.
Lpl. labs glābt. Visa vecā varonība un viņas mina.
V Lpl. Nu es atsakos, nu topu simbols un pāreju visu tautu, cilvēces, saimē kā manas tautas gars. Visi latvju varoņi visi tikai veidi un vārdi - tauta pati mostas, pils, Imants ceļas. Uz nākotni.

(22825/55)

10.11.16.

Lpl. Imantam: Tu neesi tas, kā priekšā krīt zemē, bet tu tas, kā priekšā ceļas augšā un top brīvs un liels, ne zems.

- - -

U.N. vai saka Kangars jeb vai uznāk V cēlienā brīdināt nomirusi sieva: Rīga grims, Rīga degs, Kentu kalni izcelsies (Tur celsies Kentu kalni). To atkal Zilajā kalnā I cēlienā saka: Pirmā Rīga nogrima, tagad ir otrā. Lpl. Mēs ieņemsim to arī.

(22825/56)

10.11.16.

Ir pretspēki Melnais bruņenieks, Kangars, bet arī pati tumsa un guļa Zilajā kalnā. Lpl. un Im.
Ir arī Prometejs.

11.11.16.

Ziedu uguns jāuztura, izdzisīs, nekad vairs nedegs. Sods: nu jāstāv tumsā, līdz saule uzlēks vakarā un noies pusdienā.
Saule stāsta dievam, ko redzējusi pasaulē.
I iznāk no ezera Lpl., no Daugavas.

(22825/57)

11.11.16.

Uz Zilā kalna bijis svēts veselības avots.
Grimusī pils cerē (uz atsevišķu personu) uz tautu pašu, uz ganiem, strādniekiem. Bet vajga visas tautas. Kad visa rādās? Lielās cerībās, vairāk: lielā postā.
Mežs čukst viņa vārdu.
I prologā jāmin, ka Lpl. dota paredze, kad celsies augšā.
Akmens ar rakstiem jāizburto.

12.11.16.

Zēns no Spīdolas parādības top mēms un sāk runāt IV vai V. Kas ir III, lielskatā? Vai runā.

*

III Lielskatā zēns mēmais no bailēm pret Lpl. sāk runāt, noliedz visu varonību un pagātni. Tauta netic sev. Tas
pārvar Lpl.
IV Lpl. pārvar zēnu, jātic varonībai. Zēns iet līdzi pret ienaidnieku.
V abi samierinās.
Spīdola Ug. N, no mūžības nonāk tautā, zemē. Zilais kalns no tautas paceļas uz cilvēci, mostas uz mūžību.

(22825/58)

RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM

Pirmais cēliens

27.3.16.

I

I min Zemgales galu, Imanta nogrimtni.
Jaunava nāk labu darīt.
Uzbudnē lūdz. Zēns apņemas palīdzēt, kad būs liels.
Meitene? vai pirms pretī?
Vai patīk mazā dzīve kā tautas dziesmā?
Vai mīl pasaku Imantu?

- - -

Meža māte un putni?
Sodītais virsaits?
Vaidētāji?
Seni nostāsti: ka reiz celsies.
Maza biju, neredzēju.
Visa pasaule pilna nojautu.
Min: laime, dzeja.
Jaunava lūdz, lai aizskar.
Atbild: nevajga naudas. - Glābt nespēj.

(75533/64)

27.3.16.

                                                            I Imanta ausma
Vai papardes zieds uzplaukst?
Vai ,Jāņu dienā I notikums?

(22825/29)

3.4.16.

I jāmin zīmes, kad Imants ceļas augšā:
pērkoņdēli spers lodes, dzīs jodus,
saules meitas miglu trauks,
gaismas balsis salks Imantu ārā,
zobenu ķer,
rūķis iznāk, apskatās, vai migla ap kalnu zila.

- - -

Zelta pils.
Zobens kā liesma.

(75533/164)

3.4.16.

Jau I Imantam jārādās, vai pašam, vai caur sūtņiem.

- - -

Imants. Guļ zemes dzelmē.
Māmiņa zem velēnas, paceļama.
Tautas dziesma smilšu kalniņā, iziet, redz govis ganām.

- - -

Imanta parādība dienvidū.

(75533/32)

3.4.16.

I

Iznāk māte.
Zēns un meitene.
Iznāk rūķis vai sodītais virsaitis.
Uzbudne, atbild zēns?
Meitene tautas dziesmu dzied.
Zēns: pasaka par grimušo pili.

(75533/67)

19.4.16.

Veļu bērni - kas tie?
Imanta sūtīti: ar alga - dusa.
Tautai: dzīves apnikums, mazvērtība.
Vai veļu bērniem nerunāt par Imantu? par sūtību? par algu - dusu?
Nesen mirušie - senie nāk vēlāk.

(75533/68)

20.9.16.

Māte var runāt vārdu par piemiņu: turpināt un stiprināt.
Māte attura no miroņu aizskaršanas, no uzcelšanas;
slavē mieru, arī dzīvē tas pats: kā bijis pirms 100 gadiem, tā būs.
Kas liek mātei nākt? Vai pate brīdina? Vai meita sauc?

(75533/38)

20.4.16.

I

Jaunava: Tev nebij spēka ne mani atminēt vai aizskart. Kur pašu lielo dziļumu kā zemzemes jūru. Tāds ir vecais,
plašais, nesējs, pamats.
Bāra bērni: pastiprina zēna apņēmumu un žēlumu par bailību un neziņu, un nevīžību, par apzinātu jaunumu.

(75533/69)

21.4.16.

Tāla bāra bērnu dziesma jau pašā sākumā.
Tikai kura dziesma?
Kas tie tādi - bez vakara.
Tec, saulīte, pagaid' mani.
Maza biju, neredzēju.

(75533/66)

29.10.16.

Tauta tautas dziesmā nekā nezin un negrib zināt no verdzības, no jūgā krišanas, no agrākās brīvības: it kā būtu vēl brīvība. Sieviete, kas neriem dalību atklātības dzīvē, bet tomēr dzīvo.

(75533/69)

10.11.16.

I cēliens. Bāra bērnu dziesma: Kas tie tādi, kas dziedāja. Pirms beigām ienāk Lpl., palsa miroņu gaisma. Bāri sabīstas, bezcerība. Lpl. ievaidas, bāri aizbēg.
Lpl. nāk naktī lūkot savu zemi, - rīt nāks diena, pēc 100 gadiem atkal. Ilgas dzen. Spīdola.
Vai te arī Imants? Lpl. - lai nāk rit dienu skatīt. Imants. Es nevaru iet, man sāp dziļā brūce, ko brālis iesita. Lpl. Tu jaunākais un vē1ākais varonis, mans pēcnieks, ej tu pirmais lūkoties. Varbūt vēl pazīsi savus ļaudis. - Es nevaru iet, kamēr brāļi kaujas, aprunājies pie kungiem. Es esmu vājāks par jums, veciem varoņiem, ejat jūs. Lpl. Mēs taču tapām brāli ar lībiem. Tu lībiets un mūsu varonis.

(75533/63)

Otrais cēliens

27.3.16.

II

Minams vārds.
Zēns rauga uzcelt.
Meža māte. Siltā zeme.
Svētā vīra ziedoklis un balts putniņš.
Pa skursteni dūmi. «Siltā zeme».
Zemzeme? Redz vērpjam karaļmeitu.
Jāziedo: sabīstas. Dundaga kā bēdīgs piemērs.
Parādās Imants sapnī zēnam.
Jaunava lūdz Imantu rādīties.
Kad neiznāk nekas, Imants III nerādās.
Cīņa: negrib, ka lūko uzcelt.

(22825/93)

20.4.16.

Zēns no celšanas mēģina II nemirst, bet top vārgs Tad top spēcīgs no tautas sajūsmas un meitenes IV.

(22825/94)

Trešais cēliens

12.3.16.

III neīstā tautība.
Žēlojas, ka nau vēstures, nau mitoloģijas, gribēja to ieviltot. Taisīja neīstus dievu rakstus. Pērkoni, dieviņu, laimi. Tie nau personas, pērkons ir tikai fiziskais pērkons.
Meža, vēju māte. Saules māte. Daugava īsta upe.
Lāča tēvs, Rubens Juris, Teters, Pēters utt.
Tēvainis vilks nau personifikācija, bet īstība.

(75533/176)

26.3.16.

Imants: Jūs neticējāt, tādēļ bij cīņa jāzaudē pret vāciem. Ko nu ceļat augšā? Vai ticat tagad? Vai ticat visi?
Vai ticot varat ziedoties?
Vai jel viens var ticot ziedoties?
Meitiņa ziedojas.

III?

(22825/101)

27.3.16.

III

Meklē vārdu: Imantu, pie vāciem.
Min: nauda, manta. I - manta.
Nerādās vairs, Auseklis, Pumpurs.
Cīņa starp dumpja zemniekiem un tautībniekiem.
«Kad man būtu tā naudiņa?»

(22825/102)

3.4.16.

Lūzums

Nu grib celties, nu nevar, nelaiž nāves varas,
Kristīgo dievs.
Mācītāji = kraukļi.
Krancis kubulā rej.
III vai V?

- - -

Ar šausmām dzird ceļam. Baigi cīnīties pret nāvi. - Jūs man darāt sāpes. Mans ejams ceļš smags. Jūsu vaimanas ir burvju vārdi, man jāklausa pret gribu, jācīnās pret diviem,
pret nāvi
un pret jums, pret dzīvi.
Bet arī nāvei es spītēšu, rādīšu savu varu.

(22825/104)

3.4.16.

V vai III?

Imants jautā: vai diezgan savērpts, saausts, ka tiks visiem sāpju bērniem?
Vai asins šalc?
Vai melnais suns rūc:?
Vai audi krāsoti varavīksnā?

(22825/105)

3.4.16.

III vai V?

- Tad būs visas sāpes jānes, no kurām tevi laime pasargāja, tevi zemē nogremdēdama. Jānes vēl sāpīgāk, jo jutīsies vainīgs, ka gulēji un nepalīdzēji.
Nekad vairs negūsi miera un nāves. Nekad nemirsi. Vienmēr cietīsi un pūlēsies. Nekad nesasniegsi diezgan. Pēc katra sasniegta mērķa nāks desmit jauni. Sadilsi, un būs jāaug no jauna, bez gala ciešanās. Nemirstīgas slāpes, ataugs miesa kā Prometejam.
Dantes elles sodi.
Mūžīgs progress, sāpes, ciņa. Nekad pēc uzvaras miers.
Atkal tālāk no jauna.

(22825/106)

20.4.16.

III atrok noglabātas dziesmu vācelītes zem apiņu saknēm (cf. tautas dziesmas).
Vai ritinājas dziesmu kamoliņš.

(22825/107)

Ceturtais cēliens

27.3.16.

IV Pārmaiņa. Umkehr

Imanta balss, bet nerādās.
Min: brīve.
Cīņa: nevajga celt veco augšā.
Jauns, svešs, jātop par vāciem.

31.10.16.

Reakcija pret tautību, tādēļ ka tā domājas jau atminējusi vārdu, uzcēlusi, ieviltojusi Imantu. Tad gluži apriebjas, nemaz nau Imanta, nau tautas, nevajga, tikai šķira. Atkrīt Imants, bet neuzvarēja arī šķira. Galīgs izmisums
nāk.

(22825/116)

Piektais cēliens

12.3.16.

V cēliens. Stilizēta modernības nākotne: strādniski baltās reformdrēbēs, kādas katrs laiks sev domā kā iekārojamu ideālu.

(22825/123)

23.3.16.

V

Cīņa: jaunava = dieve un Imants.
Imants un tauta, no kuras prasa pārvērtību.
Dieve: seno latviešu ticību.
Min: Latve. Pats. Tauta = Imants.

(22825/124)

31.10.16.

V

Tautība top uzskatīta par kaunu. Patstāvība par kaunu. Gods tikai vācim.
V Arī Imanta meklētāji kaunas no savas patstāvības, no personības, kas ir kauns.
Atiet uz verdzību kā I. Kārklība, sevis nicināšana. Toreiz vāci, tagad kosmopolīti, faktiski arī vāci.
Labākie jūt šo atsacīšanos. Kaunu, sāpes un ilgas., jāapslēpj; izlaužas beigās no kauna entuziasms.
Kad entuziasms, tad var uzvarēt.
- Es nākšu, kad sev ticēsat, kad būs sajūsma.
Cīnaties un būs.
Celies un cīnies, pamatšķira.

(22825/40)

31.10.16.

Arī šķirai vajga ticēt Imam, tautai. Šķira ir pamatšķira,
ir tautas pamats. Pamatšķirai jāceļ Ims, viņai tas visvairāk vajdzīgs. Bez viņa iznīks citās tautās, bez organizācijas. Citas tautas organizācija nosacīs mūsu organizācijas likteni. Padarīs par izmantojamu šķiru, par nekulturālu. Kultūra ir uzņemama tikai caur valodu; valoda kultūras baseins. Citas valodas ieved citā kultūrā, iznīcina īpatnību. Nevar uzņemt pilnīgi citu tautību, top mazvērtīgs. Patstāvīgais tik var būt vērtīgs.

(22825/125)

31.20.26.

Kad atkrita no Ima, no tautas: kad šaubas, tad jaatkrīt arī Imam.
Neiznāca tauta III, neuzvarēja ari šķira IV. Galīgs izmisums. Vēl vairāk karš, un draud sadalītne un iznīkšana. Galīgs posts ir V sākumā, dziļāks nekā I sakumā. Tad atmostas atkal dzīves griba un meklētne, un ilgas.
Tautas meklētāju, glābiņa līdzēju koris. Vai ir Imanta? Vai miris? - Rādies, dod cerību, neļauj izsamist, ja esi. «Esmu cīņā! Esmu pats visa tauta. Nešaubaties par sevi, tad uzveiksat.»
Rādās, bet kā visas tautas atspulgojums. Arī Zilā kalnā, aiz Ima tautas koris.(?)
Vai. tā, ka atspulga ir publika pate teātra zālē. «Griežat skatus uz lielo masu, uz āru, uz savējiem, es stāvu aiz jums kā simbols: darbojos tautu laukā!»

(22825/126)

1917. GADA «IMANTS»

RADĀMĀS DOMAS VISAI LUGAI

21.11.16.

I Pie Daugavas, Kentu kalnos, kur bij Rīga. Imants uzveic Bertoldu. Bruņas sev. Lībieši dievina: Lpl. izcēlies. - Sapulce; ceļ par vadoni. Imants dod visu Kaupim, nau jau mans nopelns. Draugi. - Tu gudrāks. Vecie arī grib tā. Tauta, kura grib savu dievekli - simbolu, laimes solījumu.
II Romā. b) Kaupa bailes un latvības ideāls. - Pāvesta skūpsts. Lielais spožums. - Pēc vāci, itāļi un Iza. Kaups no idejas un ideālisma apmulsis, svinīgs. Tie runā par veikalu, pats svinības akts arī bijis veikals. Varbūt a) skats Rīgā sagatavo uz Kaupa brukšanu.
III Zilais kalns. Līgas svētki. Vasarsvētki. Saeima kā parlaments; svinīga sēde. Kaups referē par Romu un par ticību. Internacionālu pāvesta valstī. Imants grib tautas nacionālvalsti. Saķildojas. Jāizšķir ar divkauju. Demetrius. Maria Stuart III.
IV Rīgā. Iza un priestri sagatavo Kaupi uz kauju. - Tu uzvarēsi. Sazāļots zobens. Kaups negrib. Aiz politikas padodas.
V Vēsturiskā vietā kā Indriķa kronikā. Divkauja. Kaups grib atteikties, kaunas. Iza grib glābt Imu, kuru iemīlējusi. Krustneši nepieļauj. Ims kaitīgāks, jo grib arī kristīgu valsti, bet nacionālu. Kaups viņiem kalpos. Kad izzina, ka zobens sazāļots, atzīstas vai Kaups, vai Iza, tad Imants piedod, apkampj, abus šķir, pret mirons. Tms celsies!!!

(35533/100)

21.11.16.

Ims kristīts, uzskata kristīgo ticību filozofiski. Labs un ļauns princips Dievs un Velns. Nau mums arī tempļu kā Kristus Kalna runā prasa. Priestri tik naudu grib.
Kaups uzskata kristīgo ticību dogmatiski, baznīca, birokrātija dod ekonomisku varu. Reālpolitika. Beigās arī: veikals. Kristīgā. ticība - internacionāla, augstāka par nāciju.
Imants. Bet visas tautas arī pēc kristības paturēja savu valodu un valsti, un ierašas un vēl vairāk individualizējās.
Priestri grib naudu un krustneši zemi. - Tiksi par vāci. Kaups - augstāku kultūru. Imants. Darināsim sev paši: tieši no Romas ņemot.

(75533/174)

21.11.16.

Kur skats: Iza ar Imu?
Kur sieva Aija?
Kur Iva?
Kur Kaupa sieva?

*

Kam pretsvars, Romas spožums pret bīskapa bruņām. II Kaupa pavadoņi, kas vai apkaro nodošanos pāvestam un vāciem, vai pabalsta. III pirms iet uz līgšanu, iznāk šķiršana.

8.3.17.

Kad II Roma, tad vajga stipra pretsvara idejā, no Ima puses, jo Kaups top stipri izcelts un aizņem daudz telpas. I Kaups no Ima domu šķīpsnām izņem sev Romas braucienu. - Vai par vai pret patstāvīgu latviešu tautu.
III Ims nau kristīgs, atzīst: ka kultūra iespējama vistālāk caur kristību. Tātad esi kristīgs, bet patstāvīga, ne vācu valsts. - Pats Imants grib saules ticību, kas iet pāri kristīgajai ticībai, - Lai Kaups to dara, es gaidīšu savu laiku, kad nāks saules ticība atkal. Tagad saulei ir jāmirst. Vai: es pamazām ievestu kultūru, arī bez kristības.
IV Kaups nu ar mieru patstāvīgu latviešu kristīgu valsti. Vāci pretojas un šķir, kad tie satiekas domās. Ģēnijam jāiet kopā ar talantu, intuīcijai ar tehniku.

10.4.17.

V Kaups atzīstas, ka zobens sazāļots, līidz piedot, apskauj Imu, Kaupu šķir nost tie, kam viņš padevies. Kaups redz savu kļūdu, bet nespėj labot, Kaups žēlojas. ļaudis: nežēlojies, Ims celsies, arī bez jums celsies, nau jūsu Imants, mums valsts celsies.

(75533/59)

26.11.16.

1. Ima sapnis. Lpl. Kontu kalni.
Aiva.
Uz kauju.
2. Kauja. Tieši Imantam pienes klāt bīskapu.
Nebēdz, iedur tad mugurā, bet krīt aiz skatuves.
3. Vācu kareivji bēg. Lībi.
4. Imants ienāk ar bīskapa bruņām, lībi bēg, dievina.
Aiva stāsta par Lpl. sapni.
Virsaiši. Priestri.
5. <Kaups. Ims apskauj, naivi.>
Lībi: Imantu par vadoni. - Ir jau Kaups. - Bet bruņas.
- Lai ņem. - Par lielu, spiež.
Uzbudne:
tad. Imants apņemas. Kaups: Tu nespēji.
Kaups: Kāda politika? Imants: Pašu valsts.
Kaups: Ko teiks Polocka? Jersika?
Tu fantasts, es izvedējs.
Uz ko dibin[āsies?] pašu valsts? Uz sapni.
Nāks cits bīskaps. Imanta šaubas.
Imants. Mans sapnis lielāks.

(22825/59)

1.4.17.

Imants. Dievi tie paši mūsējie. Kaups. Dievs ir dievs, Māre ir Laima, Ūsiņš - ir Jurģas. Tik Kristus nau, kas cietis par pasauli. Imants. Tā ir zemā tauta, kas vienmēr cietusi.
Imants. Tātad tikai citi vārdi, lieta tā pati. Kaups. Jā. Imants. Vārdi nau svarā, bet lieta. Tad nau vajdzīgs neko
grozīt, nau vajdzīgs jaunas ticības. Kaups. Bet kultūra. Imants. Tā ir jauna, tad ņemt to un negrozīt ticību.

(75533/43)

9.4.17.

Valsts ideja galvenā. Tās dēļ vajdzīgie Romas skati. Divejas valsts idejas: Kaups liels zemes īpašnieks. Tāda valsts, kas paceļ viņa ienākumus. Muižniekiem jāvalda. Vienalga, kam virsvaldība. Lai tas, kas aizstāv pret maziem īpašniekiem un bezzemniekiem.
Imants - valsts no saimnieciska, bet idejiska, uz tautas kopības dibināta. Vajga apņemt visas šķiras. Valdīt lielākai šķirai, tai, kurai nau cita atspaida kā lielas zemes ienākumi. Kuras spēks tikai vienībā.

(75533/33)

9.4.17.

Imantu ceļ par vadoni tie, kam nau lielu īpašumu. Tas jau sākums idejiskai tautas valstij, pamatšķiras valstij. Tur konflikts ar Kaupu tūdaļ pēc bīskapa cepures. Jau tad Kaups apņemas balstīties uz vāciem. Tapt par internacionālistu, par beznācijnieku. - Bagātiem nevajga savas valsts kā atspaida: paši stipri. Mums vajga vienības.
cf. Lander.
Turēt klāt: Aizkraukles pils.

(75533/70)

12.4.17.

<Uzceļ Imantu uz sava augstā krēsla.>
Nāk karodznieks ar gūstītiem vāciem. Vāci pazīst bīskapa cepuri, bet šaubās. <Imants sūta pēc bīskapa miroņa. Vecais virsnieks atzīst Imantu, liek taurēt, sūta pēc
Kaupa.> .Atnāk vācu miera lūdzēji.
<Sapulce sanāk aši.>
<Aklais izsauc par Lpl.>
<Imants liek pakaļ dzīties.> Kaupis jau mieru noslēdzis.
Imantam nau teikšanas. Ieceļ par karavadoni.
Novada. soģis. Tad var par vadoni celt.

(22825/72)

12.4.17.

Jaunais virsnieks meties pretī un kritis, negrib darīt kaunu Imantam. Atņēmis vietu, negrib atņemt godinājumu. To stāsta otris bēglis. Pirmais kaunas.
<Aiva izstāsta sapulcē Lpl. parādību.)

(22833/74)

13.4.17.

I Ierauga Imanta spēku. Ieceļ aiz sajūsmas, ir bīstams, bet vēl nekaitīgs. III Ims izrādās kaitīgs. Iepriekš saruna ar Kaupu. Iza? Nu Ims jādabū nost. Ar 1) legāliem pārbalsošanas līdzekļiem. 2) Dievu kauliņu mešana, pret to pēc protestē kristīgie. - Sacīste. Iza un Aiva. 3) Kad neiet, tad divkauja, jo Kaups lielāks un stiprāks. Imants: Lpl. aizliedzis. Ims naivs: nezin, ko Lpl. pareģojis, ļaudis tic. Par to izsmej, gļēvs. Ļaudis tic, ka uzvarēs.

(35533/37)

13.4.17.

Sākums jāpapildina ar uztraukumu par vāciem. Liels sarunu skats ar väcietn III ? IV vai citā drāmā. Kad I cēlienā sapulce un Imanta vēlēš[ana?] nau par stipru pret III sapulci!

(22825/110)

13.4.17.

1. <Aklais.> Miera lūdzēji.
2. <Vecais virsnieks atzīst.>
3. <Uzceļ uz sava krēsla.>
4. Atved vācu gūstekņus, rāda cepuri.
5. Aiva par Lpl. parādību.
6. Atnes bīskapa mironi.
7. <Imants liedzas stāstīt par Lpl.>
8. Kaupam bīskapa cepure par lielu. Iet uz Aivu. Lpl. parādība stāsta par bīskapa kaušanu. Vāci laazīst cepuri.

11.4.19.

Vācu sūtņi nāk prasīt miera līgumu, uzvarētāja noteikums: Kaups salīgst mieru (runājis attālu no tautas).
9. Vēlēšan[as?] skats.
10. Kaupieši atstāj sapulci.

(22825/75)

19.4.17.

Imantā sievietei tāda loma kā Antigonei Samierinātāja, mīlas kā augstākā principa izteicēja.
Bet Imants pats ir samierinātājs; kamēr tur abi brāļi naidīgi ir un paliek.
Kāda tad loma Aivai? Abi to mīl.

(22825/33)

13.11.17.

Ima sirdsapziņa dēļ Lpl.
Kaups arī baidās, sirdsapziņa, tic taču vecajiem dieviem. Izai vara dot uzvaru, ir burvība.
Iza ar Imu. Kad tas atraida, tad dos Kaupam uzvaru.
Iza un mūki - diplomāti.
Iza un Imants. Kaups tic naivi Eiropai. Ims latvībai. Stāsta par Lpl., par saules ticību. Iza atkal pavēsta dziļākās domas. Imants par ko nepieņem? Vairās no netīriem līdzekļiem? Kaups grib, dod tiem priekšroku? Aivas dēļ?

(75533/42)

24.8.18.

«Imants (un Kaupis)?»

2) Imants teic Kaupim: Šoreiz liels pretnieks. Cita tehnika. Kaupis lielās: sadzīsim visus šķirbā.
3) Lībi sakauti.
4) Imanta apkaune.
5) Imants uzvar bīskapu.
6) Imantu izvēl.
7) Kaupis atkrīt.
8) Imants - tik tehnika augstāka, ne ticība. Dibināt sava tehniku, no Krievijas un Polijas, un uzvarēt.

- - -

Meinards - mūks
Bertolds - kareivis
Alberts - valstsvīrs
Personas: Bertolds un Alberts II un III cēlienā.

(22825/76)

5.12.18.

Laukstrādnieki, mazie zemnieki un vergi - pie Imanta kā bāra bērna, karā laupīta bērna.
Bagātie, piļu īpašnieki - pie Kaupa.

(75533/103)

26.1.19.

Imants līdzīgs latviešu vārdiem = mants, Daugmants, varbūt Iemantis. Nau igaunisks.

(22825/77)

19.3.19.

Maza biju, neredzēju.
Par Ausekli.
Melna čūska miltus mala.
Bāra bērni, dziesma I.
Klausība, vagari II.
Kara dziesmas III.

(75533/65)

11.4.19.

Uzbudnes divas: Ims apņemas pieņemt vadoņa lomu. Kaups apņemas viņu noveikt.

(22825/60)

13. 4.19.

Imanta - Kaupo.
Ģēnijs un talants. Zelta bruņas.

(75533/86)

30.4.19.

Imā cīnās 2 pasaules. Jau I to aizrādīt arī darbībā; rādīt vācu pārākumu ieročos: būtu uzvarējuši, ja ne caur gadījumu kritis bīskaps. (- Ne gadījums, bet ar nodomu liku zirgu izbiedēt. - Tas arī jāpārrunā I sākumā ar puiku vai. Aivu. - Arī tagad vāci nau veikti, jums jālīgst ar veiktajiem.)
Tā attaisnot, ka vāci ieņem veselu II, kur nau vairs Ima.
I gatavojas pasaules uzskats un II arī pretuzskats, III abi saduras. Vienvaldība, arī garīga, - un brīvība, arī garīgi (garīgā pasaule tik grib veidoties - tai vismazāk to drīst ļaut, tā bīstamāka pretniece, to saka sevišķi IV).
Sākumā skatam, kur Kaups sastop Aivu, brīnās un bar. Nāk arī Ita, es atskrēju agrāk. - Bija teikts mājās palikt. - Gribēju slimību dziedēt. - Nāk un paasina Ima spozmi un starpību.

(22825/60)

29.10.19.

Imants. Divu kultūru pasaules:
1) senā, aizvēsturiskā, maigā, brīva enerģija, nekoncentrēta,
2) kristīgaā, liekuļotā, koncentrētā uz varas gūšanu.
- Ejat ha visu pasauli un sludinat to priecas mācību. - Bet mēs nebijām bēdīgi, nebijaīm pazuduši, kā jūs bijāt, priecājaties jūs. Mēs nesludinām jums, ko jūs uzbāžaties.
- Pagāni jākauj, jāiznīcina, jādedzina.
- Pagāni, kas dievam netic. Mēs ticam, dievs baras kā pērkons dievs dod mums labu ražu. - Nau īstais dievs. - Bet viņš mums visu dod.
- Mīlat ienaidniekus. - Bet jūs mūs nemīlat. - Jūs pagāni. - Mēs palīdzam katram vārgam, jūs tik vārgam draugam.

(75533/82)

27.12.21.

Krusta karotājs negrib sajūsmināties, kas mājas apkops? Jūra dziļa, turi ciet; kas tev ir, - Bet var laupīt. - Tad gan.

(22825/65)

16.2.23.

Kentu kalnu burvis nāk iekšā Imantā.

(75533/27)

18.2.23.

Imants kā Mesija nac[ionālajai?] idejai, izved to līdz galam un norāda, ka tai jāiznīkst un jāpāriet viscilvēcē. Pāri par Kaupu.
Kaups - praktiķis = politiķis, materiālisms.
Marksisms; še Imants pāri uz humānismi.
- Es tas biju, es to nevaru zemu turēt, jo es saku, ka
tam jāiet taļāk.
To varbūt epilogā.
Arī prologā šos jautājumus tirzāt.

- - -

Tātad būtu viens no maniem darbiem, kas noslēdz manas dzīves posmu.
Imants.
Runas.
Dzejas - beigās iet meklēt.
Aforismi (vai tie jau jauni?), še beigās atrod, dod pozitīvu.
Biogrāfija.

(75533/29)

18.2.23.

Būs vēsturisks un literārisks 1) pamatojums valstij un tautībai.
Tātad to laiku vēsturiski ietvert.
Mesiāniskā valsts ideja.
Kas to aizstāv? Imants tikai piekrīt, īsti grib nacionālu
valsti. Kaups pretī, Tāpat vāci.
Nebūs gadījuma to vēsturisko teiku, varbūt romānā?
2) Mesiasa ideja. Ģēnijs šaubās par sevi, negrib uzņemties grūto nastu kā Jonass.
Paliek bez algas, abas partijas, arī demokrātiskā, atstāj Imu.
Abās variācijās stipri izstrādāt dramatiski.

(75533/26)

18.2.23.

Kad ņem Imantu kā politiski vēsturisku lugu, vai tad nevajga Imantam būt gudram un idejas nesējam? Vai arī ne, jo ģēnijs, neapzinīgs, var uztvert pareizāk ideju nekā gudri praktiķi. Var redzēt lielās tālēs, kurp nesniedz gudro skati.
Jeb vai ņemt viņu vecāku, precētu, ar bērnu?
Jeb likt attīstīties no I uz II un III? Tä vislabāk. Pie naivitātes pienāk pienākums, mesiānisms un liek pārdomāt un pašam vērsties. (Tā arī man.)
Godus un amatus nedod, bet tikai pienākumus un nāvi. Tā var.
II Imants varbūt mācās pie vāciem? vai ir jau pie Kaupiem mācījies.

(75533/24)

16.6.28.

Vairāk aizrādīt, ka sākumā Ims iet nāves briesmās. Aiva pastiprina.

- - -

Vācu gūstekņiem līdzi sūtņi, prasa tikai brīvu aizeju.
Imants grib paturēt gūstekņus kā instruktorus.
Kaups atlaiž, slēdz draudzību.
Vācu sūtnis saprot, ka Imants un Kaups ķildo.
Kaupam glābiņš draudzībā ar vāciem.

(22825/79)

RADĀMĀS DOMAS ATSEVIŠĶIEM CĒLIENIEM

Pirmais cēliens

1.8.19.

I

Pakalnē pirmos skatos maz un garām ejoši kareivji, pēdējā galvenā sapulces skatā apsēsti visi akmeņi, arī kokos rāpojs ļaudis. Kad nu parādās cepurē Ims, visi iesaucas vai plaukšina; tāpat kad Kaupam cepure par lielu.
Vāci negrib ar Imu runāt, jo tas aizskar viņus, nēsādams bīskapa cepuri, līgst ar Kaupu.
Še cēlienu drīz nobeigt, lai lielskatā paliek gala efekts.

(22825/38)

29.10.19.

I beigās sīkskats

Tumsa, Kaupis ar vācu mūku sarunājas 10 rindiņas, līgst. - Tev jāatdabū vara lielāka par Ima varu, jātop par karali, brauc pie pāvesta, mēs visi no viņa sūtīti, lūk, kāda viņa vara pār visu pasauli. - Nesaprotu. - Brauc, sapratīsi. - Bail par dzīvību. - Paliec droši par Imanta
kalpu, - vai tad tev būs dzīvība?

- - -

Labāk bez paskaidrojuma: Tu gribi varu, tev pienākas, es tev došu. - Kā? - Brauc man līdzi. - Bail. - Kristīgiem nekā nedarām.

30. 10.19.

I cēliena sākumā sīkskats

Skuju meža teka. Sievas raud, nopostīti lauki, lopi aizvesti. Sūtnis ar miera zaru un vācu maiņu šķēpu: nu ir pamiers, aizies. Skrej vīrs: vāci dedzina, vācu kareivji nosit sūtni un atņem miera šķēpu.

(75533/87)

18.2.23.

I Imant = Jemand. Stāsta kāds no vāciem, ka Jemand noņēmis zelta cepuri un izbiedējis. Ļaudis iesauc Imantu par Jemandu. Imanta vārds t.m zelta cepure kopā paliek.
Tātad Imantu agrāk sauc citādi, - bet kā? Bārenis, Kaupenieks, jaunais no Kaupiem, vēl bez kareivju vārda.

(75533/25)

Otrais cēliens

l3.4.17.

Pildīt. II ar Izu pret Kaupi.
iza - kurtizāne = galmeniece cortesatos cortesana.
Kurtizāne - kultūras reprezentante.
Jauns jēdziens: bauda, Kaupam nezināms.
Skats.
Kaņepu Pudiķis, tam neimponē Roma, samaitība.
Pāvesta sekretārs un Iza.
Vāci un Iza.
Pāvesta sekretārs un Kaups.
Pāvesta sekretārs un vāci.
Kaups un Iza.
Pāvests un Kaups.
Gala skats, īss.

(22825/97)

13.4.17.

II vai IV Iza negrib mūž[am?] palikt Latvijā: mežā, kaut gan karaliene, labāk Itāolijā, Romā vai pēdējā pilsētā par meretrīx nekā pie lāča par karalieni. Netop tūdaļ dota Kaupam, bet tam tā jāiegūst. Iet kā sieva kādam vācim vai itālietim mūkam.

- - -

Ievade. Jābūt miņai par Imu, par politiku.
Kaupam rūp sava manta, vara un izcile pret Imantu:
Kas nu tavs spožums?

(22825/98)

30.10.19.

II, sīkskats

Nakts. Imants šaubās, vai nau par lielu uzdevu uzņēmies.
Meitiņa ar zaru vai spīgulīšiem.

II beigas

Koridors pāvesta pilī. Iza apkampj Kaupu, tas kaunīgs barbars pret kultūras seksuālismu.

(75533/98)

Trešais cēliens

9.4.17.

Ļaužu saruna: apgrūtina mūs, ve1ti grūtāk dara, nedod diendusu.
Kaupim lieli zemes īpašumi, savi pašu ļaudis, nomnieki, meslu maksātāji.
Nemieri, piesavinājies kopīpašumu, liels desmitais.
Imants bāra bērns, Kaupa tēvs uzņēmis, kopā audzējis kā brāļus. Imants tāļa karaļa dēls, tēvs nokauts. cf. Merkel.
Uznāk un noklausās Kaups. Ims ir viņa aizstāvis.

(22825/108)

9.4.17.

Uzsvērt proletību un pamatšķiru.
Aiva abiem jaunības ilgas, nabaga Kaupam sieva ienes lielas muižas.
Sieva raksta vēstuli, par meslu nemaksni.
Koka zizli iegriezti burti.
Kad Kaups noklausījies ļaužu sarunu, tad pamatota viņa zvaigznes noņemšana Imam: baidās, ka tas iegūs varu. Ļaudis jo vairāk pēc Imam dod vadību.

(22825/109)

19.4.17.

Imants, otrreiz apkaunots, nenāk, lai lūdz visi, arī Kaups. Motīvs, ka to pieņem: bīskapa mirons. Vajga dzīvas personas motīva: Aiva.
Vajga skata starp Aivu un Kaupu.

(22825/109)

13.4.17.

III

Imants negrib internacionālu pāvesta valsti. Kaups: Tādēļ ne, ka tad tu nebūsi valdnieks.
Imants: Nē, valdi tu, tik esi patstāvīgs. Tu baidies bez vāciem, jo lielā valstī var tavas īpašuma intreses ziedot valstij.
Līgums ar vāciem. Saeima?
Vai vācu sūtni smejas?
Iza arī? Aiva. Kaupa sieva? Kori.

(75533/38)

24.6.17.

Iesākt III ar kulta ceremoniju: dievu svētību piesauc, sauli un vienību.
Jau te pretība no kauņeniekiem; izglītotākiem, modernākiem. Imants grib jaunu saules kultu.

(75533/36)

30.10.19.

III
Sīkskati

Lapu meža teka.
1) Izas zēns ved Imu. Satiek Izu tāpat kā Kaupu, tiem pat līdzekļiem. Kā nāra. Ims iesedz savā segā un nes prom. Iza priecājas, panākusi mērķi. - Neej uz sapulci. Kaupam uzliku baznīcas sodu, tev mīla. - Bet sapulce. - Tu aizej vēlāk. Tu uzvarēsi.
2) Jāņu bērni jaunieši. Ims nes.(?)
3) Lielais skats.
Ķilda - latviešu pagāni un kristītie. Dusmas par Imu, kurš nenāk. Uzvar Kaups, jau nospriests par latviešu kristīšanu. Tad ienāk Ims ar Izu kā nastu. Izas dusmas: Ims izvarojis. Zēns aiz mīlas uz Izu liecina otrādi, riebjas.
Kaupa dusmas.
Ļaudis pārsviežas.
Nolemj divkauju.
Kaupa sieva?
Ima līgava?

(75533/188-189)

Piektais cēliens

13.4.17.

V Kaups noraksta savas muižas baznīcai? Nē. Bet mirstot priestri to pasludina ļaudīm.
V Iza top nosista no ļaudīm. Bij smējusies, kad pārmet zobena sazāļošanu.
Tāda tā kultīma, tad lai nenāk labāk.

(75533/71)

30.10.19.

Kaups V nekrīt, vēsturiskā patiesība paliek. Cīņa ar Imu tikai epizode pirmā laikā, pirms Rīgas dibināšanas.

(75533/28)

Izvade

8.4.17.

Zilais kalns. Iesāk tāpat kā Imantu ar diendusu. Zēns, līdzi Imam, paliek par sargu.

(22825/140)

NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS

Ne vien vajga gribas enerģijas un kaislības smaguma, bet arī sava laikmeta augstākās izglītības, tikuma, garīgas krietnības, tātad arī politiski jautājumi.

(75533/76)

Romāņiem: aristokrātisms, individuālisms, bauda
Ziemeļnieki: demokrāt[isms?] = komunisti
                    vientulība, dziļums, domāšana
                    katoļiem viegla izpirkšana par naudu =
                    smaga mūžīga nešana līdz nemirstībai
                    kaislība, dēmonisms, daba =
                    valdīšanās, dievība, gars
                    naivitāte = ironija, kritika

(22833/158)

Ienaidnieki viens otram uzglūn, raksturo ar vārdiem,
baidās.
Labi sākumam.

(75533/158)