RAINIS
Imants
Latviešu traģēdija piecos cēlienos
NEPUBLICĒTI FRAGMENTI
ĢIMNĀZIJAS GADU "IMANTA"
Ai, draugs, ai, draugs, man senāki tik mīļš,
Ai, tautiet Kaupo, latvju vairogs, šķēps,
Kam grūdi skumjās, postā savējos.
Viņš iet un atstāj draugu, atstāj tautu.
Bet ej, es tevis turēt nevaru,
Kaut manim sirds ar lūst un tautai vairogs (patvars).
Ej, vāci tevi sauc un jaunais Dievs,
Ej pārdod tēviju un posti tautu.
(75533/16)
1912. GADA «IMANTS»
5.10.9.
Jums vieglāk nekā man būs augšā celties,
Viss sāpju ezers bij man vienam ceļams.
(75533/ 109)
19.4.11.
Ziemelis lai tava dvaša,
Salna lai ir tava jūta (griba),
Ledus lai ir tavas domas.
Rudens puķēm noliekt galvas
Melniem ziedulapu galiem,
Bitēm stīvām nokrist zemē,
Nesniegušām sava stropa.
- - -
Sīku ilgu viļņi.
Kaislu vēji.
Valdi pats pār savām domām.
- - -
Nemierīga liesma meta
Klaidu ēnas baltā sienā.
- - -
Saules apspīdētā klintī
Rauga nokaut iedomātos
Ienaidniekus - klaidu ēnas.
(75533/59)
2. 5.12.
Laimes māte, esi māte,
Klausi savu bērnu vaidus.
Ļaunās ligas ņem no ļaudīm,
Ļauj mums mieru savā klēpī.
Vēlē vējam mēri vairīt,
Vēlē salam vilkus valdīt,
Vēlē pērkonim un vētrām,
Vēlē veļiem, vēlē velniem
Vairīt ienaidnieku varu,
Vēlē varoņvīram celties.
(35533/20)
28.5.12.
Ko tās te der? Tās asaras,
Par sevi pašu raudātas,
Smejamas,
Veltīgi lejamas.
- - -
Nost mani slāpē riebums,
Kaklu aizžņaudz kā bērnam krups.
Ko es ielaidu sirdī pats
Aiz lielas labsirdības to svešo! IMANTS (KAUPO)
Un nu!
Pats dzīvais dvēslē skarts,
Traipīts no sveša skata un smakas.
Nu visas iekšas raustās,
Kā ārā to riebumu mest.
Visu dvēseli jārauj līdz,
Jāspļauj ārā uz ielas,
Kur ir to svešo dvēsles.
- - -
Durstīt to pašu, ko mīl,
Mīdīt to pašu, ko Cien', IMANTS (KAUPO)
Bet glaudīt to, ko kož.
Riebums tu tikai, sieviete.
Stikla šķembele tu,
Skaidra un spīgo kā saule,
Bet sašķaidīta griež.
Pirksti asinīs un dzeļ nu,
Un sīkas skaidiņas ieēdas miesā un čūlo,
Ne burvju vārdiem neizvilkt laukā.
(75533/75)
4.6.12.
Imanta nevaid miris,
Viņš tikai apburts klus, -
No darbošanām rimis,
Zem Zilā kalna dus.
Tam zelta pilī snaužot,
Tā zobens nesarūs,
Kas, dzelžu bruņas laužot,
Kā liesma kļuvis būs.
Pa simtiem gadiem reizi
Mazs rūķīts augšā nāk
Un apskatās, vai migla
Ap kalnu nodzist sāk; -
Bet kamēr zilo miglu
Ap Zilo kalnu redz,
Tik ilgam tūkstoš gadus
Gan viņu zeme sedz!
Bet reizi pērkoņdēli
Šai kalnā lodes spers;
Tad aizbēgs visi jodi;
Pēc zobena tas ķers.
Un saules meitas atnāks
Un miglu projām trauks;
Un gaismas laika balsis
Imantu ārā sauks!
BALSIS NO DZIĻUMA
Ha, ha, ha. Kas sauks?
BALSIS NO AUGSTUMA
Sauks, sauks, sauks.
DZĪVĪBA
Balsis no tāles, balsis no augšas,
Balsis no pašas dziļumu dzīles. Klau!
BALSIS
U, u, u.
NĀVE
Bija tās balsis un nau.
DZĪVĪBA
Bijušais būs.
NĀVE
Bijušais nebūs un nau.
Nebijušais nebij un nau.
DZĪVĪBA
Nebijušais būs.
Būs, būs, būs.
NĀVE
Grūs.
DZĪVĪBA
Jā, jā, jā.
NĀVE
Nē.
BALSIS NO DZIĻUMA, TĀLUMA
(Klusi.)
U, u, u.
Pērkona rūciens.
Imanta dvēsele.
(22825/ 134)
17.6.12. Pārrakstīts 24.11.16.
Mātes miesu tumša klēpja
Nedzimtībā atkal grimtu, -
Neņem vairs mātes miesas
Savu bērnu atpakaļ.
Melna vaga, mikla zeme,
Tā tev būs īstā māte.
- - -
- Sit, Imanta, vara bungas,
Zilā kalnā stāvēdams,
Pulkā tecēt vanagiem,
Plosīt lību lauku peles.
IMANTA
Lai jel dzīvo lību peles,
Dievs dos kviešu, visiem tiks.
Pulkā tecēt irbītēm,
Mīkstā zālē samesties (rotāties).
18.6.12.
Lauki, lejas, druvas, dravas,
Sili, vēri, melni dziri,
Strauti, tērces, upes, jūras,
Dodat savas dārgas dvēsles
Šodien saulei atpakaļ.
- - -
Atver muti, Zemes māte,
Veļu tvaiku aizturot,
Nāves ēnu atvairot,
Dzīvē nāvi pārvēršot,
Dves šodienu ziedu dvašu
Atgriezeņu laiciņā.
- - -
Blāzmo birzes bālu vizmu,
Šalko sili dvēsļu balsis,
Vīvinā vējā veļi.
Pāri veras kapu malta
Senvaroni - nomirēji,
Veļ velēnus nost no pleca,
Līdzi zālei laukā nāk.
Līdzi ziediem smaršo dvēsles.
- Kad tik ziedus nekož salna?
- Vai mans mīļais iznāks arī?
- Veļi neatnāk uz labu,
Labāk meklē mīļo jaunu.
(75533/21-22)
19.6.12.
Tumšu krūmu bieznī līst,
Visiem kopā priecāties.
- - -
IMANTS
Līgo, līgo, nemin' veļus,
Es tev došu citu puisi.
MEITA
Līgo, Imant, laimi dod!
KAUPS
Ko nieko? Svētkus raugi!
Guni, guni! Dieviem ziedus!
IMANTS
Dieviem guni, dieviem ziedus,
Dziedātājiem sieru, miestu!
PUIŠI
Piemin' dievus, kas min mūs.
KŪRĒJI
- Kūtra guns -
- Negrib degt -
- Degļi dziest -
- Gaisi spiež -
- Liesmas lokās -
- Barības baidās -
- Dzirkstes dairās -
- Papelni dūmo.
KAUPS
Ko es teicu? dusmo dievi:
Līksmi līgo vīru virsnieks -
Meitu virsnieks - labāk teiktu.
IMANTS
Nebaries, baltbrālīti!
KAUPS
Kā dusmot? Bērns tu esi.
Amats prasa pilnu vīru.
(Vēja pūsma, pērkons.)
IMANTS
Kuries, uguni!
Ko mani kauno?
AIVA
Imanti, vai!
Imanti, vai!
ĻAUDIS
Lūko! lūko! lūko!
Līgo, uguns, līgo!
KŪRĒJI
- Uzpūta pūsma -
- Uguņi aug -
- Ziedokļus ēd -
KAUPS
Dievs to zina! - Kas tās zīmes?
IRGA
AIVA
KŪRĒJI
Liesmas lec
Pavardam pāri,
Nemierā rij
Sausu zaru skujas,
Zaļu zāli līdz,
Priedes sprēgā,
Papardes pārslo.
Dzēs, dzēs, dzēšat!
Skrej, skrej, skrejat!
Visu zemi sagrābt,
Pasauli pildīt
Grasīt grasās!
21.6.12.
IRGA
Tas ir Imants - tu, tu, tu!
Ko tu guni pūti? Ķircini dievus!
IMANTS
Ko tad es? Tā tik teicu.
Lai tas guns ātrāk kuras.
AIVA
Imanti, izzinies,
Imanti, izcelies!
Uguns tev klausa,
Pūsma tev pūlas,
Dievi tevi dāsnīja
Dižiem darbiem.
IRGA
Klusi, Aiva, klus,
Ko tu murgus tic'?
Ko tu maldus paud?
ĻAUDIS
Imant, līgo, Imant, līgo!
KAUPS
Stājaties, ļaudis,
Kas jūsu prātā?
ĻAUDIS
Līgo, līgo!
KŪREJI
Klusi! Kas ķērc?
Kūrēji, glābjat!
Lūko, kāds guns!
ĻAUDIS
Guns, guns, guns!
KŪRĒJI
Liesmiņas lec
Pavardam pāri,
Nemierā rij
Sausu zaru skujas,
Zaļu zāli līdz,
Priedes sprēgā,
Papardes pārslo.
Dzēs, dzēs, dzēšat!
Skrej, skrej, skrejat!
Visu zemi sagrābt,
Pasauli pildīt
Grasīt grasās!
IMANTS
Ko jūs baida? Še es dzēšu.
Min ar kāju! sedz ar segu!
KAUPS
Kūrēj, saki, kas tās zīmes?
IMANTS
Puišu kurams pieguļā
Priecīgs guntiņš, pēc būs pelni.
Tās tās zīmes, kas jūs baida.
KŪRĒJI
Lielas likstas liesmas laiž,
Uguns sikspārns pār sētām skries.
Veļu lēļi lodās asins zīst.
Kaujā kraukļi ķērks,
Karā krusa kritīs.
Visu zemi grābs,
Pasaule pelniem pils,
Vai, vai, vai!
ĻAUDIS
Vai, vai, vaidi!
Kas ir vainīgs?
MEITAS
Imant mīļo, miera devējs!
Vairi visus kara vaidus,
Sargā vēl kā visus gadus!
IMANTS
Vai es vairītājs? vai vainīgs?
Dievi laimi dos un likstas,
Reizi katram nāves dienu.
AIVA
Katram ne, kas guni valda,
Nāves nau, jo guns ir dzīve.
IRGA
Guns dod nāvi, guns dod sāpes.
AIVA
Pats visvairāk liesmās ciezdams,
Savu dvēsli deldot mūžam.
22.6.12.
LELDE
Tēvs nes vienā rokā nāvi,
Otru dāsni kaisa dzīvi.
Es tev došu dzīvas dzirkstis,
Vācelītē salasītas.
Pagaid', tēti.
IMANTS
Labi, labi.
- - -
LELDE
Tēti, še tev dzīvas dzirkstis,
Trīs tev spraužu galvā zvaigznes,
Div' māmiņai, viena man.
IMANTS
Meitiņ mīļā!
AIVA
Kas tev lika?
LELDE
Laime lika, izdomāja.
MEITAS
Ak, cik skaisti spīgulīši,
Leldiņ, dod man arī dzirksti!
LELDE
Meitām došu visu sauju,
Ļaudīm visu vācelīti.
IRGA
Dod man arī!
LELDE
Tev nevienas,
Tev jau nedegs dzīvas dzirkstes,
Kad i nedzīvās tev plēnē.
ĻAUDIS
Līgo, Imant, līgo, Lelde,
Laimē bēdu pārvērtēja.
IMANTS
Vizē uguns, nededzina,
Dzīvas laižas jundīdamas,
Mīlas gunī sasilušas.
KAUPS
Kūrēj, saki, kas tās zīmes?
KŪRĒJI
Tāla dzīve, tāla. laime.
(75533/195 - 200)
IMANTA AUSMA
I
Kalna piekāje.
Dienvidus brīdis.
Saule.
*
(G a n i ņ š un g a n e (Ins un Ine), brālis un māsa, abi agros jaunekļu gados. Nometušies maurā, govis ganīdami.)
GANIŅŠ
Saulīte, saulīte
Diendusā stājas,
Kalniņa galiņā
Saulīte (krēsliņā) sēstas,
Ozola zariņos
Galviņu gulda,
Zeltaini matiņi
Ezerā karas.
GANE
Saulīte, saulīte,
Māmiņa mana -!
INS
Saulīte apgula,
Gulsim i mēs.
(Viņš atgulstas un paklāj savus svārciņus Inei.)
INE
Guli, guli! Man ne guļa,
Man prātā māmuliņa,
Man mazai nomirusi.
INS
Pielūko manas govis.
INE
Pielūkošu, pielūkošu.
Gana barga man pamāte,
Tev saimnieks jo bargāks.
INS
Dienasvidu veļi nāk
Smilšu kalnā sildīties:
Pasargies - satiksies,
Kuru tika, līdzi veda.
Guli vien!
INE
Guldot gulstu.
*
(Kalniņā parādās balti ģērbti b ē r n i, kuri skraida un rotaļojas, rokās saķērušies. Viņi klusi dzied. Abi g a n i ņ i no brīnumiem sacēlušies pussēdu, atspiedušies uz elkoņiem, saspiedušies kopā, bet aiz bailēm klusē.)
VEĻU BĒRNI
Leļu, leļu, veļu bērni,
Veļu govis ganīdami!
Veļu govis lēnas govis,
Viegli bija paganāmas.
Leļu, leļu, veļiem labi,
Veļu bērniem vēl labāk:
Veļi ēda treknu gaļu,
Veļu bērni medumiņu.
VIENA VEĻU MEITIŅA
(Panākdama tuvāk.)
Leļu, leļu, veļu bērni:
Ne tos bāra, ne tos pēra,
Ne rociņu nelauzīja,
Kas maizītes sniegusies.
INS
(Klusi čukstot.)
Veļu balsis klusu skan,
Vai nau mūsu māsuliņa?
INE
(Gluži klusi.)
Veļu meitiņ, veļu meit,
Vai tu mana māsuliņa?
VEĻU MEITIŅA
Nāc, māsiņa - dzīvulīte,
Veļu bērnu bariņā!
Veļu bērni atpūšas
No kulšanas, no malšanas,
No sviedrotiem darbiņiem.
Visu dienu rotaļo
Pa baltām smiltiņām.
VEĻU BĒRNI
Leļu, leļu, veļu bērni
Kalniņā gavilēja.
(Aizskrej garām.)
*
(I n s un I n e vieni.)
INE
Aiziet?
INS
Aiziet!
INE
Klusu, klusu!
INS
(Vēl klusi.)
Redzēj' veļus dienvidā,
Ne tik daudzus pulciņā:
Ka tik nava šīdieniņa
Par simts gadu atnākdama?
Tā dieniņa vaimanā!
Veļi sauca -
INE
Lai tie sauc,
Pie māmiņas aizvedīs
Baltā smilšu kalniņā,
Pie māmiņas vieglas smiltis,
Pie pamātes grūtas dienas.
INS
Lai bij dienas smaga darba,
Dienas bija saulītē:
Bez saulītes mūža nakts
Slapjā zemes pagrabā.
INE
Bez saulītes mūža nakts,
Sildīs māte klātguļot:
Kad zinātu, es pieceltu
Sen redzēto māmuliņu.
INS
Es pieceltu senus tēvus,
Sava tēva neredzējis.
Par simtiem, par gadiem
Laukā nāk nomirēji,
Apskatās, apprasās,
Vai ir laiks piecelties?
INE
Kas man daļas nomirēji,
Man māmiņa viena rūp.
INS
Man rūp visi nomirēji:
Mūsu tēvi, tēraudvīri.
Brīvi ļaudis sauli gāja,
Staltas pilis gaisu šķēla.
INE
Kur tie tēvi? Kur tās pilis?
INS
Zemē grima, ezerā.
INE
Ko tie grima?
INS
Ko tie grima?
Laime lēma, spēra velns,
Par grēkiem, nedarbiem,
Ka maitāja laimes dienu.
INE
Kā tu zini? Kas tev teic?
INS
Teika teica - tēvu tēvi.
INE
Tēvu teikas, pasaciņas
Labas sacīt puisēniem,
Mums, meitām, daļas nau,
Labāk dziedam daiļas dziesmas,
Tās sacīja patiesību.
INS
Šo dieniņu dziesmas dzied,
Īsa viņu patiesība.
Kas bij vakar, neatmin,
Kas būs rītu, neapzin.
INE
Kas būs rītu? Saki tu!
INS
Par gadiem, par simtiem
Augšā celsies tēraudtēvi.
INE
Lai cēlušies, es nezinu,
Kad tik ceļas māmuliņa!
(22825/145-150)
8.4.16.
Aiz neziņas, aiz nemiņas
Dzīvo dziļi senas jausmas.
Kad atmiņa atminēs
Ezeriekritušu vārdu,
Kad atcere atcerēs
Lapu čabu valodiņu,
Tad celsies senā pils,
Tēvi - saules staigātāji,
Mātes - laimes lolotājas.
19.4.16.
Viegli celt māmuliņu,
Triju gadu gulētāju.
Grūti celt senus tēvus,
Simtu gadu gulētījus.
Simtu segu smagas zemes
Noslānoti, noslodzīti.
- - -
Uzcelsies, nepaliks,
Ies atkal velēnās.
Seni tēvi uzcelsies
Uz mūžam jaunu dzīvi.
20.4.16.
Simtu gadu bēda bija,
Vēl jo simtu bēda būs.
Es par bēdu nebēdāju,
Sper' ar kāju ūdenī.
21.4.16.
Katru gadu pīšļu kārta
Virsū bira atmiņai.
Simtu gadu putekļos
Nost atmiņa nosmakusi.
(75533/170)
1917. GADA «IMANTS»
9.4.17.
<Imants, tad Lpl.
Es tas, kas nebeidz cīnīties,
Ņem manu garu, vairi melno varu.
No tavas galvas gaismas saule lēks,
Tev nemirt, stingušam vēl dzīvot būs.
Zila gaisma dusēs, izstaros cerību.>
- - -
KAUPS
Ne līdz te gars, bet ieroči un māksla.
IMANTS
Gars patstāvīgs: sev radīs ieročus.
KAUPS
Pirms radīs, tie jau veiks.
IMANTS
Vēl to ir maz.
Tie mācījās no Romas, tā i mēs.
Tu izsamisti, pirms vēl cīņu sāki.
(22825/109)
30.10.19.
- Ak tu zelta (žigla) vāverīte,
Prieks man tevī raudzīties,
Laidies man rociņās.
- Daiļš puisīts priecājas,
Mani skaistu ieraudzījis,
Priecājies redzēdams,
Pagaidies saķerdams.
Atlīgoja vasarsvētki,
Visi mīļi saderēja.
Sader sīlis ar žubīti,
Sader dadzis ar magoni,
Sader puisis ar meitiņu,
Sader burvis ar priesteri,
Sader Kaupis ar Imantu.
- Ko tu trauci manu prieku,
Ko tu meti tādus vārdus.
- Gaidi citus vasarsvētkus,
Līgo, līgo, līgo.
(75533/187)
31.10.19.
IMANTS
Kurp tu vedi, puisīt?
[ZĒNS]
Vasarsvētkos.
IMANTS
Tā tu allaž atteic. Kas tu esi?
ZĒNS
Svešs es tevim, svešs tu manim.
IMANTS
Kas tas?
[ZĒNS]
Lūk, kur vasarsvētki!
IMANTS
Ā man' dieniņ!
IMANTS
Kas tu esi, daiļā meita?
ZĒNS
Sveika, kundze!
IMANTS
Tava kundze? Skaista tava kundze.
ZĒNS
Skaista? Skaistāka, kā tava mute izteikt spēj.
IZA
(Atsedz galvu.)
IMANTS
Balta saulīt' birzi (silu) sudraboja,
Svētu rītu lēca rotādama.
IZA
(Atmet visu segu nost.)
IMANTS
Laime, laime, pate laime nāk,
Zelti vizo, sprādzes mirgo, acis smej.
(Ceļos.)
Esi sumināta, mūsu laime,
Manai tautai baltu dienu balvā nes.
IZA
(Panāk soli uz priekšu.)
Tev es balvā sevi nesu.
IMANTS
Man?
IZA
Balta saule, zelta Milda tev.
IMANTS
Milda? Vai ne laime esi?
(Pieceļas.)
IZA
Laime - Milda.
IMANTS
Šodien tautas svētku [?] diena.
IZA
Mildas diena.
IMANTS
Mildas arī. Kas tu esi?
IZA
Tava Milda.
1.1.19.
IZA
Vai tu Mildu zini?
IMANTS
Saldais brīnums, laipna uguns dveš no tevis.
Acu gaišums dziest no tavas gaismas vaiga,
Mutē nomirst balss no tavas elpas.
IZA
Skari mani!
(75533/187)
Deviņpadsmitais skats
BALSIS NO ĻAUDĪM
(Paklusi.)
Vai! Vai! - uz labu nau tas - Kaupi, Kaupi!
ATSEVIŠĶA BALSS
Mēs nedrīkstam pret viņu pacelt balsi,
Bet patiesība drīst, un tā te runā.
CITA BALSS
Viņš netic? - Brīnums rāda! Kā lai netic?
VĒL CITS
Ar asnīm apliecināts Lāčplēš' gars!
BALSIS, VAIRĀKAS
- Tik tas mūs glābs - tik Imants - Imants - Imants -
- Kaut Imants mūsu vadons! - Klusu! nāk!
*
Divdesmitais skats
(Ienāk s a g ū s t ī t i e v ā c u k a r e i v j i, viņi saistīti, un tos pavada l a t v j u k a r e i v j i. Vāci maršē parastās rindās un noteiktiem soļiem, kamēr latvji izkaisīti; vācu maršēšanu pavada maršēdams I m a n t a z ē n s.)
ĻAUDIS
(Sačukstas un bailīgi atkāpjas.)
PAVADOŅI - KAREIVJI
Ko bēgat? - Tie ir gūstā! - Nau ko bīties!
ĻAUDIS
A! vāci mūsu gūstā! - Neredzēti!
ZĒNS
(Apstādamies.)
Tos Imants gūstīja!
ĻAUDIS
Lūk, Imants! - Imants!
ZĒNS
(Maršēdams.)
Tik tas to spēj! - Un es tam palīdzēju!
ĻAUDIS
(Smejas.)
Lūk, lūk! - Kā zēns sper rakstā soļus līdzi!
VECAIS VIRSNIEKS
Kaut mēs tā prastu iet!
PAVADOŅI - KAREIVJI
Kur vadons Kaups?
- Ej paziņot, ka gūstekņi ir šeit!
- Prot gan tie vāci kauties! - Bet kā mēmi!
ZĒNS
Es zinu, pavēl tā: reks, leks un marš!
ĻAUDIS
Tie viņu burvju vārdi! Tā tie uzvar.
ZĒNS
(Maršē viens, un ļaudis smejas, smejas arī vāci.)
*
(75533/185-186)
[17.6.28.]
AIVA
Es pirmā, pirmā, mana cepure!
IMANTS
Lai tava cepure, bet mana - tu.
Man dusmas: tevi ķēru, vāciets vējā.
Tik šos te guvām; citi jāpalaiž,
Ir Kaups liek taurēt - mūsiem atkāpties.
AIVA
Ko dusmo? Kur ir cepure?
IMANTS
Še būs.
AIVA
Nu labāk skat', kā cepure man pieder.
IMANTS
Stāv skaisti. - Saules meita - Spīdola.
AIVA
Un tu tas Lāčplēsis.
[IMANTS]
Tie kopā derot.
AIVA
Dod spoguli! Vai stāv?
[IMANTS]
Kā līgavai!
AIVA
Bet kāds viņš ķēms - laiž šitā, žilbjas acis,
Zirgs baidās, nosviež bīskapu - šis virsū.
Tas kaujā krīt. - Man noņem cepuri,
Es tev to uzlikšu, un vēl par algu
Ņem spoguli - un ļaudīs, še - vēl skūpstu.
- Tā labi, labi!
IMANTS
Ko nu! Vai nau kauna [?]?!
AIVA
Ak, kad tu tāds, tad atdod spoguli.
ĻAUDIS
(Smejas.)
- Tam labāk slepu tīk, - Vai dien'! Kāds auša
(75533/203)