RAINIS
INDULIS UN ĀRIJA
JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
Par viņiem dziesmu sīkās balsis klus, -
Jūs nepazīstat savus varoņus,
Bet dārdot iet tie vēl pa tagadni
Uz nākotni.
PIRMAIS CĒLIENS
Priežu mežs Pudiķu ciema tuvumā, Embotes apkārtnē. Zāļains klajums, ozoli, celmi. Agrs rīts.
*
(I n d u l i s guļ zem ozola; viņš ir bez bruņām un vairoga, tikai ar zobenu. Atmozdamies, pret miegu cīnīdamies.)
INDULIS
Ā! diena aust! - Es saldi aizmirsos, -
Bet gulēt nebij ļauts. - Ko steigt! - Ko atriebt! -
Es neatceros, ko? - Kas grauž un dzen -
Nu tūdaļ, tūdaļ! - vienu mirkli vien!
(Atlaižas atkal guļu, bet tūdaļ atkal ceļas sēdus.)
Ak, nakts sāk noņemt savas mīļās segas,
Lai bērni kā vēl ritinās zem tām. -
- Tāds smagums rokās kā no rudzu pļaujas,
Un sirds kā aizvainota. - Augšā! draugi! - -
- Kur draugi ir? Kur zirgs? Koš, koš! - Kur klīdis?
(Piepeši atjēgdamies uzlec, iesaucas ar pilnu balsi.)
Ak vai man! vai man! - uguns, asins, sērs!
Nau, nau, neviena nau!
Guļ dziļā asinsmiegā mani draugi!
Melns, ogļains tukšums, kur bij tēvija!
Tur draugu dvēsles klīst kā pelnu plēnes.
- Viss nopļauts karaspēks! Lūk, tā tā pļauja!
- Tad, vācus griežot, roka stinga man. -
Gan draugi necelsies, kaut bālās krūtis
Ar sārtām vācu asnīm liet tiem pilnas, -
Bet smieties nebūs tiem, kas nodeva!
- Jods pastardienas pirti kūriem kūris,
Mūs dzelžiem pēris, asnīm mazgājis
Un lāvas pilnas piemetis ar miesām.
- Nu, nāc nu, Mintaut, piekop rudzu pļauju!
Tu sen mūs skaudi! - Nāc, nu nebūs vēls,
Kā vēls tev bij mūs glābt. - -
Kas vairs man draugs?
Tik tumšā nakts vēl draugs, i tā, lūk, bēg.
- Ak, mazā Vizbulīte, kur gan tu?
Kā puķīte būs kaujā kājām mīta.
*
(Uģis ienāk uztraukts ar tāses ogu kārbiņu.)
UĢIS
Cit! vīrs, - ko kliedz tik dikti! meldziri
Jāj dzelžains.
INDULIS
A! - Kur tu te radies, puis?
- Jau aust! - Vai ķēmojies kā vadātājs?
UĢIS
Mēs ogojam.
INDULIS
Vai tuvu ir kāds ciems?
UĢIS
Tur mūsu ciems.
INDULIS
Kā sauc?
UĢIS
Nu, pašu ciems.
INDULIS
Ko muļķo? es tev!
(Grasās sist.)
UĢIS
Nesit! Pudiķis -
Tev kaklu noraus -
INDULIS
Ā! viņš glābts, mans draugs!
UĢIS
Cit, nekliedz, vīrs! tur dzelžains!
INDULIS
Kāds tur dzelžains?
Teic, vai pie Pudiķa nau Vizbulītes?
UĢIS
Kāds ērms! Es nezinu, vai tās vēl zied.
INDULIS
Šī cauru mūžu zied.
UĢIS
Tad skuķis būs?
INDULIS
Vai ciemā ļaudis ir no Induļpils?
UĢIS
Nē, sievas vien un bērni saskrēja,
No vāciem bēgot; vīri krituši,
Kā mieti žogā neliecas, tik lūst.
INDULIS
Tad tur tie glābušies, varbūt i viņa.
UĢIS
Tos nodevuši labieši.
INDULIS
Nē, nē!
Kas saka to?
UĢIS
Nu visi lai! - Bet pils
Kā sarkans mēness dega ziemeļos.
Tur šorīt redzas: stāv zils dūmu stabs.
INDULIS
Ak, vai man! vai man! vai man!
UĢIS
Vai tu pats -
No Induļpils?
INDULIS
Jā.
UĢIS
Vai tu bērns vai sieva?
INDULIS
Ā, ā! i puika var nu mani smiet!
(Aizgriežas. Ienāk Zuks, Uģa jaunākais brālis, bailīgi, sarunā paklusi.)
ZUKS
Nāk šurp, nāk šurp tas dzelžainais! ved zirgu!
UĢIS
Viņš dzelžos smags; zirgs nenes zāļājā.
(Uz Induli.)
Dzi? Skrej nu turp! - Un mēs, zin', neogojam,
Bet lūkojam, vai nenāk dzelžainie,
Ko nakti vadātājs, to dienā mēs. -
(Uz puiku.)
Tu mazais, tec un, vāci ķircinot,
Ved viņu gluži purvā, lai tur stieg.
(Puika paskrien prom un paglūn.)
INDULIS
Ko? bruņenieks? - Vai citiem noklīdis?
Vai mani dzen? - Bet pag, to dzīšu es!
To purva velnam nedošu. Ved šurp!
Pats pērkons man to dod par upuri.
- Kāds ir tas dzelžains?
UĢIS
Viss no vietas balts,
Liels baltu spalvu pušķis cepurē.
INDULIS
Va velns, kāds prieks! Būs viņš! To meklēju
Pa visu kauju: vācu baltais liktens!
I viņš pēc manis dzinies, - radis šeit
Vai pašā biežņā? jeb to vedis Jods?
- Lai nāk, lai nāk, še būs pret viņu vīrs! -
UĢIS
Bet tu bez bruņām!
INDULIS
Ha! - Man bruņas dusmās
Kā sausu zaru to mans niknums degs.
Tas jērs, es vilks, - ū! ū! Tas jērs, es vilks!
UĢIS
Vai dievs! tas taču dzelzs! - Tas veicams nau!
Viens dzelžains simtiem sagriež cilvēku!
Tik pērkons spēj to saspert.
INDULIS
(Atmet ar roku.)
UĢIS
Vai i tu?
Tad taču esi vīrs.
ZUKS
Ū, bēgsim, lūk!
Nāk, nāk, jau še! - Aiz krūmiem aizmuksim!
UĢIS
Jā, tec un ciemā pastāsti, kas bij.
ZUKS
Es skreju; atskries visi skatīties.
UĢIS
Lai lūko, vai nau citi vāci.
ZUKS
Skriešu.
(Aiziet.)
*
INDULIS
(Skatās uz Āriju, kura tuvojas, bet uz skatuves vēl nau redzama)
Ā! re, kāds stalts.
UĢIS
Un kas par staltu zirgu!
Viss balts kā dievakumeļš. Tas mums labs.
(Sauc.)
Ū! Paga! Ā!
(Taisās aiziet.)
Es atskriešu tūlīt.
Lai brālīts to ved māiās. - Kaujies vien,
Bet labāk bēdz! ved vāci muklājā!
(Aiziet.)
*
INDULIS
(Viens. Uz aizejošo Uģi.)
Tec, puisīt, tec. - Viņš savu balto zirgu
Pie koka sien. - Mans melnais zirgs, kur tu?
Mans biedris zirgs! Tu zobiem vācus žņaudzi,
Vēl krizdams, kaklā vācim iekodies,
Tā miri, nepalaidis vaļā. Atriebt!
I tevi, pēdējs biedris, atriebšu.
*
(Ienāk Ārija. baltās bruņās, ar baitu vairogu.)
ĀRIJA
(Pārsteigta paliek stāvot.)
INDULIS
Tas tu! nu nāc! - nāc krist!
Kur vizo tu, tur bariem vāci velk,
Kā putni, dziedot pakaļ baltai dienai,
Bet mūsi - iztraucētas avis - bēg.
Te ir, kas nebēg. Tevi meklēju.
Ne bruņu man, ne vairoga, tik šķēps, -
Es tomēr tevi veikšu, dzelžu vīrs!
- Jūs visus apkāvāt, bet pēdējs kūrs,
Tas vācu balto liktens vizmu dzēsīs,
Un beigās uzvarētie uzvarēs!
(Indulis uzbrūk, Ārija tikai gainās ar vairogu. Austras sarkanie stari krīt uz Āriju.)
INDULIS
Ā! ā! uz tava baltā spalvu pušķa
Aust asiņaina gaisma! Asins līst
No galvas tev pār visu balto stāvu!
Tu labu zīmi dod man, māte saule.
Dzied meitas: Karavīri bēdājas,
Ka asnīs gaisma aust - Pār tevi asins!
Tu manai tautai, tu tās izlēji!
Lai š o d i e n saule tavas asins redz.
Tu v a k a r redzēji, kā asinis mums
Pār zaļiem laukiem sarkans saziedēja.
(Cērt.)
Še ceļš, kur tavām asnīm plūst, še būs!
(Cērt un, kad arī Ārija cērt, atlec smiedamies.)
Ha, ha! un saulē tavi pušķi deg,
Tā vakar liesmās dedza mūsu ciems!
Tu, saule, dod, lai liesma top mans šķēps!
(Lec saule sarkana. Indulis pret sauli atgriezies, atiedams nost no Ārijas, rokas pacēlis augšā.)
Tu, saule, lecot visiem laimi lem.
Man visu ņem - - šī tava uguns blāzma
Man pekle šķiet, ko nakti kūris Jods:
Par skaliem mana pils, par salmiem kvieši.
Tu visu ņēmi man, - - to vienu dod!
(Uz Āriju rādīdams.)
Es līdz ar viņu visu ņemšu sev.
(Saules stars uzkrīt uz Induli.)
Tu, saule, soli!
(Uz Āriju.)
Lūk, tu būsi mans!
Es tevi paņemšu, kā karavīrs
Ņem kaujā sievieti par verdzeni!
ĀRIJA
(Sakustas un sāk uzbrukt Indulim.)
INDULIS
Ā, nu tu uzbrūc reiz!
Nāc vien! Es tevim tagad maksāšu.
Ha! ha!
(Atlec no Ārijas cirtieniem.)
Tu jērs, es vilks! ū! ū! - Tu jērs, es vilks!
Še ņem! Par ciemiem ņem, par pili ņem!
Par kautiem brāļiem še! Par tēviem še!
Par guni še! Par ūdeni! Par viltu!
Par smietām meitām še! vēl še! vēl še!
(Ārija piepeši beidz uzbrukt.)
(Ienāk Uģis.)
UĢIS
(Uz Induli.)
Nu piekopts zirgs. Nu palīdzēšu tev.
Ved purvā! purvā!
INDULIS
Ej!
UĢIS
Lūk, pagurst, cērt!
INDULIS
Viņš stāv kā stabs un mēms kā stabs!
Vai nevar tevi piespiest vārdu teikt?
Tad vaidēt spiedīšu, kā latvji vaid.
Tev mēle izkaltusi, balss tev čākst,
Pār kūriem kliedzot lāstus, - taurējot:
Lai kauj un plēš un dur, un cērt; un ēd!
Nu klūp tev balss kā rejošs kurts bez elpas.
Vai doma nogura tev izgudrot
Vēl jaunas mocības priekš latviešiem?
Nu vārga vārna ierāvusies tup?
- Vai bail tev balsi rādīt nespēku?
Vai kauns, ka. balss kā asinskāram vilkam,
Ne cilvēkam?
ĀRIJA
(Nokaunējusies novēršas.)
INDULIS
Tu atraujies?
UĢIS
(Iesaucas.)
A-u!
INDULIS
Vai sirds tev ar, ne plēšņa rīkle vien?
ĀRIJA
(Vairās tik ar vairogu.)
UĢIS
Nu, laiks! nu dod tik, dod tik! viņš jau slābst!
INDULIS
Tu nevairies? - Vai kaujā piekusi?
Nu atpūties un sēd! - Lūk, tur ir celms.
UĢIS
Ak, neļauj, neļauj! Tagad ņem un veic!
INDULIS
Ej, puis, dod dzert!
(Atslienas pret koku. Ārija atsēstas.)
UĢIS
(Aiziet un tūtiņ atnāk ar ūdeni ogu kārbiņā, dodams Indulim.)
Še būs!
INDULIS
(Uz Āriju rādīdams.)
Tam vairāk slāpst,
Tas smagas bruņas nes, es vieglis, raits.
UĢIS
Man bail.
(Uz Āriju.)
Vai nesitīsi?
INDULIS
Viņš ir mēms.
UĢIS
Bet vāci viltīgi.
INDULIS
Dod man.
(Uz Āriju.)
Še, dzer!
ĀRIJA
(Dzer.)
UĢIS
(Uz Induli.)
Nāc piecelies!
(Uzsit viņam uz pleca.)
Tu labi darīji!
(Indulis iesmejas, arī Ārija, Uģis aiziet nokaunējies.)
*
INDULIS
Čirkst putniņš? - Vai tu smej? Vai dzelzs ir dzīva?
Vai, arī vāci jūt? vai smej? vai raud?
Vai dzimst no sievas, ne no dzelžu rāvas?
Vai tēvi ar jums ir, ne mežakuiļi?
(Ārija uzceļas.)
*
UĢIS
(Ienākdams uz Induli.)
Še zied vēl vizbules.
INDULIS
Tu lāga zēns!
Man mīļa viņa. Būs man drošāks spēks.
(Uz Āriju.)
Jums maigu meitu nau kā vizbulīšu.
ĀRIJA
(Piepeši uzbrūk.)
INDULIS
Ā, pēkšņi cērt. - Es ķerts. - Nau vairoga.
UĢIS
Ved purvā! turp!
INDULIS
Re, deg. - Šī vizbulīte -
Lai dziedē brūci.
(Piespiež puķi pie ievainojuma, atvelkas uz ozola pusi; piepeši iesaucas.)
Ā, es atradu!
(Norauj lielu ozola zaru un tur to sev priekšā kā vairogu.)
Nu, ozol, sargā mani zaļām rokām!
ĀRIJA
Ā!
INDULIS
Lūk, kur nu tavs pārspēks?
UĢIS
(Smejas.)
Lai nu cērt!
INDULIS
Mans mežs un vizbulīte mani glābs,
Dos tevi rokās man, tu vācu liktens.
UĢIS
Tu vīrs kā Induls pats, tik brangs - un gudris!
ĀRIJA
(Izrāda pārsteigumu.)
Ā! Ā!
INDULIS
Kas tā par balsi, tāda maiga?
(Atkāpjas.)
ĀRIJA
(Uzbrūk.)
INDULIS
Tu cērt, nu tad lai Induls tevi veic.
Tu jērs es vilks, ū! ū!
ĀRIJA
(Ievainota krīt un ievaidas.)
Vai! vai!
UĢIS
A-u!
Tikai Induls cērt, a-u! a-u!
INDULIS
Ā,ā! i runāt tevi piespiedīšu,
Jau vaidēt piespiedu. - Bet kāda balss?
Vai sievietes?
Vai ķēmi mani viļ ar uzvaru,
Par kuru es tā priecājos? Nu, klau!
(Ārija iestenas.)
Nes ūdeni!
UĢIS
Es gribu redzēt!
INDULIS
(Uģis aiziet.)
*
ĀRIJA
Ak, vai man, vai man!
(Paģībdama.)
INDULIS
Dievs! ir sieviete!
Man visa uzvara par kaunu top.
(Atbruņo Ārijas cepures vizīru.)
Ak dievs, cik skaista!
(Ievirza Āriju saulē.)
Saulīt, skaties šurp!
Tik balta, smalka putu pūtiņa!
Bāls vaidziņš tēraudā kā ziediņš ledū!
To sārto lūpu vizbulītēm nau,
To melno matu iezilganām ēnām! -
Ak, acu vākos zilas dzīsliņas,
Trīc plakstieni! - Ak vai! Ko izdarīju?
Ak, manu smago dzelža sitienu!
Ne sudrabbārkstītēm to nedrīkst skart,
Ne zieduspilvas nedrīkst virsū pūst!
UĢIS
(Pārnāk ar ūdeni; ierauga Ārijas vaigu un no bailēm izlej ūdeni.)
Vai dieviņ, sieva! tā no sumpurņiem!
Tā asins dzer un cilvēkus ēd dzīvus.
INDULIS
Dod ūdeni! - Ak, izlēji. - Vēl lāsa,
(Paceļ tāses kārbiņu.)
To mutē ieliešu. - Tās ziedu lūpas!
Tik cieti aizslēgtas, - kā atdarīt?
Man pirkstos tirpas iet, tās aizskarot,
Kā drudzī kauli dreb.
(Uz Uģi.)
Tec, atnes vēl!
UĢIS
Vairs tuvu nau, būs tālāk jāiet.
INDULIS
(Noliek Ārijas galvu uz ozolzara, ar kuru bij vairījies.)
Dod, ozol, dusu šai, kā sargu man!
Ak, acis atdarās - kā zila guns!
ĀRIJA
Kur tēvs? Kur esmu es? - Teic, jaunekli!
INDULIS
Pie ļaudīm esi. Guli vien.
(Starpbrīdis)
ĀRIJA
Man apkārt mežs. - Kur tēvs? - - Ā, kauja bij -
- Kā meža irbes kūrus dzenājām -
- No prieka lēca mediniekiem sirds. -
INDULIS
Tā no nāvesbailēm medījumam.
Ā! Ko? Kas esi?
(Pieceļas sēdus, tausta sev galvu.)
Ko tā galva sāp? -
Tu runā citādi kā mūsu ļaudis. -
(Piepeši atjēgdamās.)
Vai! cepure man atsegta! Ak, kauns!
Nu matu šķipsna iznāk. -
INDULIS
Spīdošs zīds!
Kā dārgos audumos no dienvidiem.
ĀRIJA
Kas esi tu, kas manu kaunu redz?
Ka vīru bruņās tērpos, būdama -
INDULIS
Ja tev ir kauns, es acis vēršu nost,
Bet drosmi apbrīnoju pretniecē.
ĀRIJA
Tu kūrs! - Nu atjēdzos. - Ak dievs, tu kūrs!
INDULIS
Es kūru mežairbe, ko tu medī,
Bet palūk, medījumiem arī sirds;
Un irbe medinieku norēja.
ĀRIJA
Ak, svētā Māre, noņem man šo kaunu!
(Dur Indulim ar zobenu.)
INDULIS
(Ievainots.)
Ā, dur, kad nevairos! Tas nau jums kauns!
Tev šķēpu noņemšu.
(Aizsviež viņas zobenu projām.)
ĀRIJA
Man kauns, man kauns!
(Pūlas celties un aizvirzīties nost.)
INDULIS
Es tevī neskatos, kaut acuraugs,
Kā gaismas nejutis, tik tevi vēršas;
Kaut sirds uz tevi velk, kas cirti man.
(Norauj lapu zariņu un sniedz to Ārijai.)
Šīs maigās lapas lai tev vaigu sedz,
Tās vairāk der par bruņucepuri.
Man pietiks saldās, nedzirdētās balss
Un zilā zibens, kas caur lapām zib.
(Ārija, lūkojusies caur zariņu, nu novēršas.)
Kā gurdums mani velk.
(Atsēstas.)
ĀRIJA
Zēns teica: Induls -
Vai Induls esi tu, kas uzveici?
*
UĢIS
(Atnes ūdeni.)
Še ūdens būs.
INDULIS
(Uz Āriju.)
Ņem, dzer un atveldzējies!
ĀRIJA
Vai Induls esi, teic, - tas veldzēs vairāk.
INDULIS
Es Induls.
ĀRIJA
Svētā Māre, paldies tev!
Tad mani veicis cienīgs karavīrs.
UĢIS
Es jutu, ka tu Induls, Induls!
(Strauji skūpsta viņu.)
INDULIS
Ā!
(Paģībst.)
ĀRIJA
Vai! slēdzas zilo acu plakstieni,
Kā mākoņi sedz gaišās debesis!
Tu bāls! tu asiņo! Mans dievs!
UĢIS
(Uztver ģībstošo Induli.)
Še asins!
Še jauna vāts, ak vai!
(Uz Āriju.)
Tu ragana!
Tu vācu viltniece, tu siti to,
Kad viņš bez sarga bij! Pag', maksāsi!
Tu vīli to, ka esi sieviete,
Tu viņam samaitāji uzvaru.
(Sauc mežā.)
A-u! A-u!
ATBALSS
A-u!
ĀRIJA
Kas tur? Kas nāk?
UĢIS
Nāk vilcēni, kas tevi plēsīs.
ĀRIJA
Dievs!
Tie zvēri - pagāni lai mani skar?!
Ak, kauns un riebums! Kur es paslēpšos?
(Paceļas, bet atkrīt.)
Ak dievs, nau spēka. Indul, atmosties!
Tu manim zaru devi acis slēpt,
Kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešos?
UĢIS
Ha! ha! - A-u!
ATBALSS
A-u! A-u!
UĢIS
Jau še!
*
(Atskrien daži z ē n i un s k u ķ e s, viņu starpā Vizbulīte. Ā r i j a aizsegusi seju ar zariņu.)
PIRMAIS ZĒNS
(No Embotes.)
Lūk, tur! Lūk, tur! Kāds balts! - Ar melniem matiem!
OTRAIS ZĒNS
(No Embotes.)
Bēdz, bērni, nost! viņš nau vēl gluži beigts.
UĢIS
Ha, nākat droši! Induls uzveicis.
OTRAIS ZĒNS
Lūk, tur vēl otris guļ. Kad neceltos!
UĢIS
Tas celsies gan; tas Induls.
VIZBULĪTE
Ak! mans kungs!
(Klausās, vai elpo; apsēstas pie viņa.)
SKUĶE
(Uzdurdamās uz Ārijas zobena.)
- Vai! Šķēps!
OTRAIS ZĒNS
Tam pieduroties, dzirkstis dzirkst.
PIRMAIS ZĒNS
Ko dari, neprāts? nost!
UĢIS
Jūs visi gļēvi!
OTRAIS ZĒNS
Tu, zemgals, nezini, kāds dzelzī velns.
PIRMAIS ZĒNS
Viens dzelžains tūkstots kauj, ka asins šķīst.
UĢIS
Viens Induls kava šo, - to zinu es!
Šurp, zēni, aiznesīsim Induli.
VIZBULĪTE
Mēs arī nesīsim.
UĢIS
Mēs negribam,
Ka skuķu rokas aizskar varoni.
VIZBULĪTE
Kas tur par varoni?
UĢIS
Ko jaucies vīru darbos?
Vai gribi būt kā tā?
(Rāda uz Āriju.)
VIZBULĪTE
Ko lamājies!
SKUĶE
(Uz Vizbulīti.)
Vai tas nau vīrs?
(Rāda uz Āriju.)
Nāc skatīt, Vizbulīt!
VIZBULĪTE
Ej vien, es nesīšu.
UĢIS
Tu, Vizbule?
VIZBULĪTE
Nu es! - Kas daļas tev?
UĢIS
Tad vari nest,
Tu viņa kalpone. - Es palikšu
Un sargāšu še viņa gūstekni.
(Pieiet pie Induļa. Vizbulīte viņu bīda nost. Zēni aiziet ar Induli uz nestavām no zariem. Vizbulīte seko.)
*
(Bērni lodā ietālim ap Āriju. Sāk pienākt pa vienai, tad pa vairākām sievas un meitas.)
PIRMĀ SKUĶE
Ko viņš (Uz Āriju rādīdama.) priekš acīm tura zariņu?
OTRĀ SKUĶE
Tas skuķis melsa ko par sievieti.
UĢIS
(Stāv pie Induļa koka, rokas sakrustojis.)
PIRMĀ SIEVA
(Nāk steidzīgi, ar otru runādama.)
Zēni un viens skuķis aiznesa Induli; gluži vienos gabalos esot sakapāts, kā mūsu nabaga vīriņi kaujā ap pili. Tos nu jau tagad vāci griež un ēd no iesma.
OTRĀ SIEVA
(No Pudiķiem.)
Nekā, nekā, - šeit jau vāci guļot sakauti, kaudzēs sakrauti. Viens uz otra, viens uz otra. Rokas, galvas pa visu mežu izsvaidītas.
TREŠĀ SIEVA
(Pienāk.)
Induls esot veselām virknēm leišus sasējis kā paipalas auklā, kam nenākuši laikā palīgā Embotei.
OTRĀ SIEVĀ
(No Pudiķiem.)
Mels, mels, viņmāt: Pudiķis vācu ūdenī mērcētos kūrus veselu dēķenu samērcis šepat mūsu purvā.
CETURTĀ SIEVA
(No Leišmales, pienāk.)
Rekur guļ! rekur guļ! - Vienos dzelžos, ko tādam zobens lai iedara?!
PIEKTĀ SIEVA
Gluži beigts; nekustas. (Pienāk pie Ārijas, nobīda zariņu
Vai! tas jau gluži kā sievišķa vaigs!
CETURTĀ SIEVA
Acis vaļā! Kas par beigtu! (Atbēg nost.) Tavas negantas acis, kā vilku mātei!
VAIRĀKAS SIEVAS
Sieviete, sieviete, sieviete!
PIRMĀ SIEVA
Paskat, kā nosarka, kā vara sakte!
ZĒNS
Nez, vai kož ar?
(Liek Ārijai zariņu pie galvas.)
ĀRIJA
(Paceļas, visi bēg. Viņa atslejas pret koku.)
UĢIS
To liekat mierā, tā ir Induļa!
(Panāk uz priekšu.)
OTRĀ SIEVA
Ko šis par Induli? - Pats Pudiķu!
UĢIS
Tā pieder Indulim kā verdzene.
ĀRIJA
Tu melo, zēn! es esmu brīva kundze!
Ar Induli tik vien es cīnīšos.
Nost, riebekļi, jūs, nicinātais bars!
(Visi atkāpjas.)
UĢIS
Nost, sievas, jūs! -
(Uz Āriju.)
Es tevi nelaižu,
Līdz kamēr neatzīsi Induli.
Un bēgt es tevi aizkavēšu gan!
(Aiziet.)
PIRMĀ SIEVA
(Stāv līdzās citām attāļu, runā pusbalsī.)
Skat, knauķis! Kāda valoda! Kur tāds cēlies?
OTRĀ SIEVA
(No Pudiķiem.)
No Pudiķiem; paša dieverēns, no zemgaļu malas.
PIRMĀ SIEVA
Sieviete vien ir, bet tāda varvērzes mātīte. Labi, ka asinīm notecējusi.
CETURTĀ SIEVA
(No Leišmales.)
Tā ir vilkača. Tādas ēd mūsu bērniņus un skuķus, kurus nolaupa. Lai izsargātos, vajga dzīvu pūci piesiet auklā un trīsreiz apnest ap sādžu apkārt. Lūk, nu saēdusies bērnu gaļas, guļ un gremo.
(Ārija aizdara acis.)
PIEKTĀ SIEVA
Vilkači! Vilkači! visas mūsu gotiņas aizrāva, visus sīkos lopiņus. Cik mežā aizbizināja, tik paglābās. Dabū nu tos rokā!
PIRMĀ SIEVA
Visus miežus samīdīja ar zirgiem, visus rudzus nodedzināja ar uguni.
TREŠĀ SIEVA
Apkāva visus manus trīs dēlus un vīru; sameklē nu tos pa grāvjiem un laukiem. Meitenes paņēma turēja sev. (Ārija atdara acis un iestenas.) Arē, arē! Šīs acis redzēja manus mīļos mirstam un raustāmies!
(Ārija sakustas.)
PIRMĀ SIEVA
Kad tās bruņas viņai nebūtu! Kad tās norautu! Viss spēks tanī dzelzi.
ĀRIJA
(Rauga iet, bet atslienas pret koku un aizdara acis.)
OTRĀ SIEVA
Ej, rauj! sadedzināsi pirkstus kā pie karstas krāsns.
*
(Ienāk Uģis no otras puses, aiz Ārijas koka un uzmet Ārijai klūgu valgu ap krūtīm un rokām, piesienot. viņu pie koka.)
ZĒNS
Arē! arē! viņš sasēja viņu ar klūgām; nu tā nevar neko darīt.
TREŠĀ SIEVA
Brangs zēns! Tas jau ir vīra darbos. Sasien, sasien labi. Sasiesim mēs ar to sumpurņu mātīti.
(Ārija iekliedzas un grib izrauties; sievas bēg.)
ĀRIJA
A! ai! Nost, zēn! Tu ievainotu sien?
Vai tev nau kauna, zēn? Vai esi vīrs?
UĢIS
Ar viltu pati siti Induli.
ĀRIJA
Ko saproti - Bet vai tad Induls liek,
Lai saistot apkaunotu gūstīto?
UĢIS
Tu neatzīsti vēl, ka viņš tavs kungs.
ĀRIJA
Tu, niceklis!
TREŠĀ SIEVA
Sien tik labi cieti! Ko uz viņu klausies? Siesim viņu, māsiņas.
(Grasās saistīt.)
PIRMĀ SIEVA
Bail pie dzelžiem piedurties; no tālienes var.
UĢIS
Nost, sievas! jums nepieklājas viņu saistīt.
TREŠĀ SIEVA
Nost, pats! Šis mums pavēlēs, kas klājas? Sienat vien ciešāki! Vai tev ir dēls nokauts? Man klājas gan prasīt, lai šī maksā par maniem dēliem. (Uz Āriju.) Ko? Kā tu viņus izpirksi? vai ar šo savu labo roku, vai ar savām acīm, vai ar savu sirdi?
(Pieduras viņai pie pirkstiem.)
ĀRIJA
(Iekliedzas.)
Nost!
No zemēm nagi ož, no asnīm mutes!
TREŠĀ, SIEVA
Neriebies, neriebies vēl! Ar tiem pašiem netīriem pirkstiem izārdīsim tev visas miesas pa dzīsliņai, - vai no tām sadiegšu sev vienu dēlu?
PIEKTĀ SIEVA
Kur mūsējie? Kur tie, ko barojām ar savām krūtīm? Tavas krūtis neviena nau barojušas uz dzīvību. Tava sirds tik domājusi uz nāvēšanu. Metat ārā to nevajadzīgo sirdi!
OTRĀ SIEVA
Savelkat ciešāk valgus ap gurniem, lai tie neiznēsā jaunus slepkavas, kā žurkas met jaunus grauzējus.
TREŠĀ SIEVA
Ņemat viņai nost tos dzelžus!
(Noņem bruņu cepuri.)
PIRMĀ SIEVA
Tu redz, mati kas mati, kā katrai sievietei.
OTRĀ SIEVA
Kur tev katrai? Melni kā pērkoņa bārda, kā joda nagi.
SKUĶE
Raugi, mīksti mati, kā labiešu zīda svārki!
CITA
Melni lini.
OTRĀ SKUĶE
Es paņemšu šķipsnu melno linu; tie melni no mana brāļa asinīm. Vai paņemt? (Ārija atmet galvu.) Lūk, ne vārda nesaka.
(Rauj aiz matiem.)
UĢIS
(Pie sava koka.)
Neaiztiec! Es tev saku ar labu. No Induļa mantas nedošu ne pavediena.
SKUĶE
(Aizbēg.)
CETURTĀ SIEVA
Lūk, zelta sprādze matos! Kam tā nolaupīta? Es ņemu atkal viņai!
(Aizbēg.)
TREŠĀ SIEVA
Neļaujat ņemt sprādzes! Ņemat bruņas nost! Kas tur apakšā? Vai ir arī cilvēka miesa vai tāsa kā veļiem? Vai jūt arī, kad iedur? (Ārija sakustas.) Arē; jūt. - Bet, kad dūra manam vīram krūtīs, tas nejuta? Ko?
(Noņem krūts bruņas.)
PIRMĀ SKUĶE
Kādas skaistas baltas drēbes, - spīdošs zīds. Tādu nau ne labiešu mātes meitām.
OTRĀ SIEVA
Baltas drēbes arī labiešiem, visiem mazgātas mūsu asarās. - Vai šī gan arī raud? (Piedur pie vaiga.) Nekā. Tā nepazīst asaru; ne velti mūsu asaras dzer, šķiet dzeramas.
PIRMĀ SKUĶE
Cik skaidri, smaršīgi svārki! sviedru viņa arī nepazīst; cik tas skaisti!
OTRĀ SIEVA
Nau vajdzīgs viņai sviedru; mēs diezgan svīstam priekš visiem.
TREŠĀ SIEVA
Indulim vēl labāki zīdi tīnēs no mātes.
OTRĀ SIEVA
Pudiķim arī ir; pati redzēju.
PIEKTĀ SIEVA
Kas tam nabagam dos? Cik leitis atmet. tik ir.
CETURTĀ SIEVA
(Pienākusi.)
Mintautim ir par visiem vairāk. Lai tik kauj kristītos un vācus, - visiem dos.
TREŠĀ SIEVA
Daudz jau gan Pudiķi iedzīvojušies no tiem leišiem!
OTRĀ SIEVA
Nu, tavi vāci nedod nekā, tik plēš paši sev!
TREŠĀ SIEVA
Kādi mūsu vāci? Vai mēs esam zem vāciešiem? Jūs gan esat zem tiem netīrajiem leišiem. Mēs esam kūri un paši sev kungi. Leiši nodeva.
VECENE
Būtu jau metuši mieru! Viens kā otrs tikai ņemšanu. Tu, cilvēciņ, nespēj sev nekā iekrāt; ne no lopiņiem, ne no bitītēm, ne no zvērādiņām. Visu tik priekš tiem svešiem un kungiem, un labiešiem.
TREŠĀ SIEVA
Mums jau tā kara un laupīšanas nevajaga.
UĢIS
Rekur sieva!
(Aiziet mežā, bet redzas; ka viņš vāķ žagarus)
TREŠĀ SIEVA
Kur šis aizgāja? - Ko ar tiem žagariem nēsājas?
PIRMĀ SKUĶE
Lai viņš sev kur iedams? - Lūk, zeltiem šūta josta, kā vizuļo, spīguļo! Kāā zvaigznītes dienas laikā! Kā varvīksnas ūdeņi! Apaļas dimanta zīlītes!
TREŠĀ SIEVA
Kā izgrieztas jaunu bērnu actiņas; divus jau man paņēma.
CETURTĀ SIEVA
Paskat', kādas tad tās rokas, kuras kāva mūsu bērniņus? Vai dzelzs vien tie pirksti priekš labākas žņaugšanas?
PIRMĀ SKUĶE
Nēkā, tik dzelzscimdi un iekšā balti, smalki pirkstiņi kā piens.
(Pieskaras pirkstiem.)
TREŠĀ SIEVA
Balti kā līķim; tie jau jāmērc mūsu sarkanās asinīs, lai varētu kustēties.
CETURTĀ SIEVA
Lēļiem un veļiem jau jādzer asinis, lai varētu staigāt kā dzīvi, kad izkāpuši no pekles, ar dzelžiem mugurā. - Paskat' plecus, noņem piedurkni! bāla kā līķis!
PIRMĀ SKUĶE
Balts kaklis kā gulbim.
CETURTĀ SIEVA
Kā līķis, es saku; kā nakts lietuvēns, asins sūcējs!
ĀRIJA
(Smejas.)
Vēl līķis neesmu, jau kraukļi klāt!
Kaut kraukļi bijuši, tik kalsnas vārnas.
SKUĶE
(Uz otru.)
Nāc, iesim prom!
(Arī dažas sievas aizgriežas.)
OTRĀ SKUĶE
Iesim, iesim! - Bet man gribas taču vēl paskatīt, kas viņai kājās? Velkam nost dzelzs zābakus! (Sievas novelk.) Sarkanas kurpītes!
OTRĀ SIEVA
Zeltiem šūtas! tās būs Pudiķenei.
PIRMĀ SKUĶE
Lieli dzelzszābaki, bet kurpītes kā bērnam. Dod apraudzīt. (Pieliecas un norauj vienu kurpīti.) Mums jau neuztiek kājai.
(Tur kurpīti rokā.)
OTRĀ SKUĶE
Ļauj man tik piemērīt! (Paņem.) Tik vienu reizi sarkanas kurpītes no ādas pielikt pie kājām tuvu! Kur man, kalponītei, tādas valkāt? (Piemēri, lūko staigāt un nopūšas, kad par mazu.) Varbūt ar abām varēs labāki staigāt?
(Auj Ārijai nost otru kurpīti; Ārija iesper ar kāju.)
PIRMĀ SKUĶE
(Nokaunējusies.)
Nāc, iesim, iesim!
(Visas apklust. Ārija atkal aizdara acis.)
TREŠĀ SIEVA
Neņemat kurpes! met nost, skuķe! Vai tev nau kauns!
OTRĀ SIEVA
Neņemat; neņemat! Lai nu paliek viss labiešiem; tiem jau vairāk vajga; mums jau pietiks lūku vīzes.
SVAISTA
(Jauna leitiete.)
Kad negrib, tad taisni vajga ņemt nost. Es negribu kurpju; es gribu gredzenu no viņas rokas.
ĀRIJA
Vai! tas man no tēva.
SVAISTA
Un kam tavs tēvs to nolaupīja? - Nāc, atņem nu man! Mēs ienaidniekus netaupām.
(Aiziet smiedamās.)
TREŠĀ SIEVA
Nevajga ne kurpju no viņu kājas, ne zelta no viņu rokas. Man vajga pašas rokas, kas atņēma man dēlus.
CETURTĀ SIEVA
Tā ir, tā ir. Man vajga tās mēles, kas lika kaut manas ģintes.
PIEKTĀ SIEVA
Man vajga kājas, kas saspēra mana brāļa līķi kā to meiteni.
DAUDZAS
Neņemat vienas visu! - Kam nau brāļu un dēlu, un vīru, kas no viņiem kauti? - Katrai dodat pa gabaliņam!
TREŠĀ SIEVA
Dodat man tās acis; tur vēl spoguļojas manu mirstošo mīļo vaigi. Dodat, man pietiks viņas acu plakstienu, ko aizsegt manas raudošās acis; tām nepietiek savu plakstienu, kas dotu miegu.
DAUDZAS
(No Leišmales.)
Nedodat ņemt, nedodat! - Visu vajga sadedzināt! - Kā neuzlaiž mēri zemei! - Dieviem vajga ziedot!
VAIRĀKAS
(No Embotes.)
Lai paliek! - Nevajga ziedot! - Vai tad mūsu dievi tik asinskāri kā viņu?
*
(Ienak Uģis ar žagaru klēpi.)
UĢIS
Nesat tik šurp žagarus! lūk, es jau savāķu.
CETURTĀ SIEVA
(No Leišmales.)
Re, priekš kā viņš žagarus stiepa! Tā labi! Palīdzēsim!
ĀRIJA
(Atdara acis.)
A! Ko jūs gribat darīt?
UĢIS
(Smejas.)
Ha! ha! ha!
ĀRIJA
Tu, zēns, vai sievām būs par mani lemt?
Jūs mani dzīvu gribat sadedzināt?!
UĢIS
Tu pati sieviete.
ĀRIJA
Es kareive!
Vai meža žurkām apgrauzt kareivi?
UĢIS
Es pirmais lēmu tevi dedzināt.
ĀRIJA
Vai zēns jau cilvēks? viru jums vairs nau?
Vai maitas mušām apēst bruņinieku?
UĢIS
Tev tiesa, - Induls viens par tevi lems.
Tas briesmīgākas mokas izdomās.
Es eju viņu saukt.
(Uz sievām.)
Jūs neaiztiekat!
Tu skaties, mazais zēns, ka neaizskar!
(Aiziet.)
*
SIEVA
(No Embotes.)
Ko tu skatīsies, pirkstīts; mēs pašas zinām, kas jādara. Neviena jau neaiztiks.
SIEVA
(No Leišmales.)
Ko neaiztiks? Kad tad šī mums par svētumu?
ĀRIJA
Vai esat mežoņi? Vai leiši vien,
Ka saviem dieviem kaujat cilvēkus?
Vai nau še kūru? nau no Induļa?
SIEVA
(No Embotes.)
Vai tagad tu pazīsti Induli un kūrus kā gaišus cilvēkus? Un šodien vēl medīji viņus kā meža vilkus! Mēs tevi neatdosim leišiem sadedzināt, kaut tu arī vāciete.
ĀRIJA
Ak dievs!
SIEVA
(No Leišmales.)
Kas ir, ka Induls viņu noķēris? Vai Indulim vienam ir pāri darīts? Vai viņam divas sirdis ka lūza no sāpēm? Vai viņam četras acis, kas raudātu par savu postu? Visiem gūstekne pieder, lai visiem maksā vienu maksu.
VECENE
(No Leišmales.)
Es akls, vecs cilvēciņš, nesaredzu vairs ar acīm to prieku, ka vācieti ceps! Bet ar nāsīm es vēl saodīšu to gardo smaršu! - Cepat tik labi mīkstu dieviņam; taukus lejat mutē; lai labāk izsūt! Dieviņš lika piedzīvot, sen jau man laiks bij mirt; bērni baroja, neveda mani vilkiem pamest. Nu piedzīvoju to lielo dienu! Nu lai mani kaut šodien atstāj kustonīšiem, ko pamieloties!
SKUĶE
Daudz tur no tevis, vecmāt, tiem vilkiem tiks: neēduši paliks, zobus vien izlauzīs pret taviem kauliem.
SIEVA
(No Leišmales.)
Stiepsim šurp to vācieti vidū! - Nākat! - Visi kā viens!
*
(Ienāk P u d i ķ i s, vairāki l a b i e š i, k ū r ē j i, k a r e i v j i un leišu virsaitis L e n g v i n s ar pavadoņiem.)
LABIETS
(Uz Pudiķi.)
Lūk, tur tā gūstekne!
(Uz sievām.)
Ko darāt še?
Kas vēlēja jums sārdu kraut!
SIEVAS
Mēs pašas.
SIEVA
(No Leišmales.)
Mēs gribējām to sadalīt starp mums.
LABIETS
Tā ļaudis palaisti, - ko grib, to dar'.
PUDIĶIS
Tā vāciete; tai vajga degt, lai deg!
Tie kristot ūdenī mūs mērc un pēc
Mūs žāvē ugunī, mums ciemus dedzot.
(Uz Āriju, kura nogurusi, nevērš ne uz ko vērību.)
Ko? rokās tiki reiz? - Nu baudi tu!
Nu tevi kristīsim ar uguni.
KŪREJS
Tā labi! Ziedosim to Pērkonim.
(Aplūko Ārijas drēbes.)
Nekas, nekas! Tas svārks trīs naudas vērts -
Tā sprādze - divus vēršus? kurpes ar -
Un visas lietas, kas tai mugurā,
Tās piekrīt kūrējiem kā dieva zieds.
LABIETS
Nē, kara laupījums krīt kareivjiem! -
Tas draugiem jāizdala, Pudiķi!
LENGVINS
Jūs visus paglābt nācis kungs Mintauts;
Tas sargā zemi un kas viņā mīt,
Un, ko še rod, tas piekrīt kunigam;
Bet viņa vietnieks es.
(Aplūko Ārijas drēbes.)
Jā, audums labs.
Un pati ar nekas. -
(Uz Pudiķi.)
Tev kungs būs laipnis.
PUDIĶIS
Tai vācietei būs degt. To Pērkons ņems.
LENGVINS
Laid vien! Ar Pērkoni mēs izlīgsim. -
Bet kas tad viņa ir? -
(Uz Āriju.)
Kas esi? Teic!
(Ārija nogriežas:)
Tik lepna! Nevar būt no zemas kārtas;
Tā taisni labi derēs Mintautim.
(Labsirdīgi iesit Ārijai ar zobena maksti.)
ĀRIJA
Tu zemais tārps!
LENGVINS
Ko? zemais tārps! - Tad es? - Vai zini tu,
Es brālēns Mintautim un dižens kungs!
Aš likšu zirgiem tevi samīdīt.
(Ļaudis iesmejas.)
LENGVINS
Kas smejas tur? Es tevi mācīšu.
(Pieiedams un iesizdams vienam no ļaudīm. Ļaudis kurn.)
PUDIĶIS
Ko manus ļaudis sit? Vai tu mums kungs?
ĻAUDIS
(Paklusu.)
Vai mēs vairs brīvi kūri neesam?
Vai tāda būs tā leišu sardzība?
LENGVINS
Aš visiem rādīšu, kas jūsu kungs!
(Grib otrreiz atvēzēties pret Āriju, bet atturas.)
Es tevi saraušu. - Ē, kalpi, ņemat!
(Kalpi kautrējas.)
Es tevi izmācīšu parunāt.
ĀRIJA
Es tikai runāšu ar Induli.
LENGVINS
Ar Induli, vai re! - Kas Induls tāds?
Tas arī pavalstnieks no Mintauta.
ĻAUDIS
(Paklusu.)
Mums kungu pietiek jau ar vāciešiem;
Šis paglābt solījās, bet pats nu kungs!
LENGVINS
(Uz Pudiķi.)
Vai tavi ļaudis drīkst to manim teikt?
PUDIĶIS
Ne mani ļaudis; tie ir Induļa.
LENGVINS
Jau atkal Induls! Vai nau sakauts gan? -
Ņemt, siet un aizvest projām gūstekni!
ĻAUDIS
(Kurn.)
Tu redz? - Kas ir? - Ved projām gūstekni?
SIEVAS
(Kurn.)
No rokām izrauj jēru mums kā vilks!
VECENE
Ko? aizved projām? Vai tad nedegs? - Vai! -
Vai nejutīšu, kā ož vāciets cepts?
Vai! Būs man jānomirst bez prieciņa!
*
(Ienāk U ģ i s, nesdams lielu zobenu.)
UĢIS
Klau! Stāvat klusu, vīri! - Induls nāk.
ĻAUDIS
Kur? - Induls nāk! - Tas necietīs to kaunu!
LENGVINS
Ha! nāk! - Tas jūsu Induls cisās guļ.
Lai nāk, kas viņu pašu glābj no nāves!
ĀRIJA
Ak, Indul! Indul!
ĻAUDIS
Vai man! mūsu draugs!
UĢIS
Klau, ļaudis! Stāvat klusu! Induls dzīvs!
Es viņa vārdā šurpu atsteidzies,
Lai vestu mājās viņa gūstekni.
ĻAUDIS
Vai dzirdat, leiši! laižat gūstekni!
(Leiši atkāpjas no Ārijas.)
LENGVINS
(Uz Uģi.)
Kas šis par vietnieku priekš Induļa!
Kad viņa vietnieks zēns, cik pats viņš vērts?
PUDIĶIS
(Uz Uģi.)
Teic, kā lai ticam, ka viņš sūta tevi?
UĢIS
(Paceļ zobenu gaisā.)
Lūk, še! vai pazīstat šo zobenu?
(Uz Āriju.)
Tu vāciete, tu pazīsti vēl gan,
Kas tevi veica.
ĀRIJA
Viens tik mani veic:
Tas zobens, kuru ceļ tik Induls viens.
UĢIS
(Uz ļaudīm.)
Un jūs vai pazīstat?
ĻAUDIS
Tas mūsu sargs!
UĢIS
(Uz leišiem.)
Un jūs vai pazīstat? - Ko klusat?
LEIŠI
Jā.
UĢIS
Tas ir tas pats, kas veica arī jūs,
Kas kūru zemē laupot iebrukāt.
(Rādīdams uz vienu un otru.)
Vai arī tavi pleci, tava galva
Nau sajutuši reiz, cik ciets šis šķēps?
LENGVINS
Kas ir tas puika? - Pudiķi, liec klusēt!
PUDIĶIS
Tas puika mans, bet nāk no zemgaļiem,
Kur ļaudis nepazīst vēl svešus kungus.
UĢIS
Nu, ļaudis, aizmirstat tos svešos kungus
Un vedat paši šo (Uz Āriju.) pie Induļa!
(Paceļ zobenu aiz asmeņa kā krustu.)
Šis viņa zobens mūsu priekšā ies!
ĀRIJA
(Uz Uģi.)
Tu manim pestīšanas krustu nes.
Tā mūsu zīme: krusts un reizē šķēps.
Tas šķēps, kas mani sita, mani glābs!
ĻAUDIS
Pie Induļa! Mēs brīvi gribam būt!
LENGVINS
Nu skrienat, nelgas! Mintauts samals visus!
Jums pašiem brīvība tik nāvē būs.
(Piesauc leišus, klusi un aši saspriežas. Tad atsauc atpakaļ jau aizejošo Pudiķi.)
Mēs neesam še droši - vāci tuvu;
Tik viena diena ir, ko kājām iet.
Mums jāiet tāļāk iekšā leišmalē
Un jāņem līdzi ievainotais Induls
Un viņa vācu gūstekne - vēl šodien -
Tā laba ķīla būs pret vāciešiem.
Liec sataisīties saviem kareivjiem
Un visas mantības un lopus ved,
Lai paglābtos pie mūsiem.
PUDIĶIS
Labi.
(Priekškars.)