RAINIS
INDULIS UN ĀRIJA
JAUNĪBAS TRAĢĒDIJA PIECOS CĒLIENOS
OTRAIS CĒLIENS
Leišu bajāra Lengvina pils.
Pils pagalms; pa kreisi bajāra dzīvojamā māja, pa labi svētnīca ar Ārijas istabu.
Durvis vienā un otrā pusē. Gar māju galiem brīva eja. Skatuves dibenā palisādu
žogs - pils iekšējais apcietinājums; pie tā liels osis, gar kuru virsaiša sēdeklis
un soli.
Saulaina diena.
(L e n g v i n s un vecene -leitiete T u š e.)
LENGVINS
Vai verdzene jau labojas? Kas ir?
TUŠE
Jā, tikai lēni.
LENGVINS
Piemin Induli?
TUŠE
Par viņu vien tik murgo. - Lai tik Induls
Nu nepārnāk par ātru. Pudiķis
To labi aizgādāja karā prom.
LENGVINS
Un es drīz aizgādāšu prom i šo;
(Uz svētnīcas pusi rādīdams.)
Tie neredzēsies vairs.
TUŠE
Jā, Induls karā
Šo aizmirsīs un citu ņems.
LENGVINS
(Smiedamies.)
Hm! jā!
TUŠE
Tam labāk tava Alda der.
LENGVINS
(Aiziet jautrs bajāra namā.)
TUŠE
(Pieiet pie svētnīcas durvīm un paklusu sauc.)
He! nesat!
(Ienāk V i z b u l ī t e un divas meitas, iznesdamas uz nestuvēm gulošo, slimo Ā r i j u. Visi runā klusi.)
TUŠE
Še liekat gūstekni! - Lai saule dziedē!
Tu, saules māmiņ, visiem dari labu,
I vāciem pat. Šī sen būt' vesela,
Kad Induls nenācis ik dien' to uztraukt.
VIZBULĪTE
Nē, sen būt' beigta, kad ne Induls nācis;
Gan dziedē saulīte, vēl vairāk prieks.
*
(Ienāk v e r g s no bajāra nama.)
VERGS
Klau, lielas lietas būs!
TUŠE
Citi guļ!
(Uz Āriju rādīdama.)
Ar šo?
(Pieiet pie verga gluži klāt.)
VERGS
Viens jātnieks klāt, teic, vecie braucot šurp.
TUŠE
Vai būs nu tā?
(Rāda, kā nazi gar kaklu vilkdama, uz Ārijas pusi.)
Jau šodien celsies kājās.
VIZBULĪTE
(Iet uz vecenes pusi.)
TUŠE
Ko tu te, seskis, lien? Šai jāklausās!
VERGS
Aiz latveļiem ne vārda nevar runāt!
Kā žurkas uznāca, - lai rej jūs suns!
(Vizbulīte aiziet istabā; tāpat meitas.)
TUŠE
Ak, mīļo, dieviņ, taču reiz!
VERGS
Būs, būs!
Nez vēl kāds braucot, itin liels. - Cit, nāk!
Nāc vēlāk pateikšu.
(Aiziet.)
TUŠE
Ak, jābūt še.
*
(Ienāk I n d u l i s no pagalma aiz bajāru nama; viņš ir bāls.)
TUŠE
(Pārsteigta, zobgalīgi.)
Kungs atkal mājās! Itin drīz un sveiks.
Mēs cerējām, tu karā?
INDULIS
Esi sveika!
(Rādīdams uz gulošo Āriju.)
Ā! saulē iznesāt! -
(Uz veceni.)
Ko viņa viena?
TUŠE
Nu eju, eju jau. Lai piesiets stāv
Kā vāks pie kannas!
INDULIS
Ko tu, vecīt, rūc?
TUŠE
Kad beigas būs tām mokām! - Nu jau guļ.
*
(Ienāk Vizbulīte.)
VIZBULĪTE
Ak, Induls!
INDULIS
Kur tu biji?
VIZBULĪTE
(Uz veceni rādīdama.)
Padzina.
Kur Uģis?
INDULIS
Nozuda, kad nācu šurp.
VIZBULĪTE
Bet cīniņos bij līdzi?
INDULIS
Jā.
VIZBULĪTE
Lūk, kāds!
Nu atkal labi būs, kad pārnāci.
Bez tevis slima tapa; murgoja.
Tev nevajdzēja projām iet.
INDULIS
Ak, bērns,
Tu nesaproti tā, kā vajdzēja,
Tik nevajdzēja atnākt atpakaļ,
Kur laba nesola neviena diena.
VIZBULĪTE
Lai nesaprotu ar, bet zinu gan,
Tad viņa neatspirgtu.
INDULIS
Ak mans dievs!
Cik vaigs vēl bāls! Tik maigi tagad dus!
VIZBULĪTE
Un tagad smaida drusku, lūk -
INDULIS
Ā, smaida!
VIZBULĪTE
Jā, viņa miegā jūt, ka pārnāci.
INDULIS
Kā to var just?
VIZBULĪTE
Nu, es jau arī jūtu
No tāles tavus soļus, balsi, smaršu:
Lūk, lūk, uz vaigu galiem, pašiem galiem -
INDULIS
Mazs maziņš sārtumiņš uz bāluma!
Kā bālam rītam vaigā ausmas sārtums;
Uz dienu celsies drīz.
TUŠE
(Rūc.)
Pie Pīkola.
VIZBULITE
- Kā baltā ābeļziedā sārta ēna -
INDULIS
Šos smaršu āboliņus - balts un sārts -
Pie vaigiem liksim.
(Uzliek ziedus uz Ārijas gultas.)
TUŠE
Mirons zārkā.
INDULIS
Klus', vecen!
TUŠE
Ko tad es? Tik neuzcel.
*
ĀRIJA
(Pa sapņiem.)
Man šodien nesāp vairs, es vesela -
Tik spoži saulīte spīd Reinas krastā -
Es tevi vedīšu, nāc, nebaidies, -
Pie savas skaistās mātes, pāri upei,
Ko, Indul, kaunies tās, - man jāsmejas. -
Dod roku. -
INDULIS
(Piesteidzas klāt, izstiepj roku.)
Ārij!
VIZBULĪTE
Neskar, modīsies!
ĀRIJA
Dod otru roku tēvam, iesim kopā.
(Apklust.)
INDULIS
(Satrūkstas.)
Es eju, kopjat labi!
TUŠE
Pašai prieks.
VIZBULĪTE
(Sekojot Indulim.)
Pa murgiem tēvs aizvien to mājās vedot,
Bet tu to sagrābjot un nesot prom.
INDULIS
Še paliec, ķirzatiņ.
VIZBULĪTE
(Klusi.)
Šurp braucot vecie.
Un vēl kāds lielāks, - cer, ka viņu kaus -
(Rāda uz Āriju.)
- Kad ragana no prieka lec, būs ļauns -
- Pret kūriem visi vienos noslēpumos -
INDULIS
- Ā, tomēr cer! - no manis slēpj, ka brauc -
Man promesot, tie gribēja ko darīt.
Sirds paredzēja ko. Tad laikā nācu.
Ej, bērns!
(Glauda Vizbulītei galvu; tā skūpsta roku.)
Ko dari?
VIZBULĪTE
Nu tu atkal še,
Mums visiem it kā tumsā iedegts uguns.
INDULIS
(Aiziet.)
*
VIZBULĪTE
(Pieiet pie Ārijas.)
Jau nozūd smaids. Bet kur tad āboliņš?
TUŠE
Kāds āboliņš? - Klus, cit! --· Tur zemē zāles.
Lūk, iztraucēji, ej, - sāk kustēties,
(Vizbulīte aiziet.)
Man neļaus atkal projām iet ne brīža.
Un man ir jāzin taču - vai nu būs?
*
ĀRIJA
(Sakustas, bet murgos runā.)
Ak, Indul, neej, nemet mani vienu!
Man tādas bailes - vilki gaisā skrej -
Jau tuvāk, tuvāk -
TUŠE
He, jau itin tuvu.
ĀRIJA
No zobiem asins pil -
TUŠE
Tas tavs, tas tavs!
ĀRIJA
Nē, vilki nau, tās sievas uguns acīm -
Man gluži klāt, man uguns acīs dur -
(Aizliek roku priekš acim, kurās saule spīdējusi.)
- Pu! melni lēļu spārni. - Žurkas snuķus
Man grūž pie lūpām - riebums - kājas grauž
- Plēš mani kailu asiņainas sievas.
TUŠE
Ak, he, kā sieveles to izbiedēja -
ĀRIJA
Ak, mīļo tētiņ, glāb, kad Induls atstāj.
Sniedz roku! - Tu tik tāļš, tik tāļš kā māte.
TUŠE
Lūk, tādai arī māte, arī tēvs!
ĀRIJA
Kur esi - rokas sniedzas garas - garas -
(Stiepj rokas, paceļas sēdus, pusnomodā pasniedz roku Tušei.)
Vai tu te, mīļā māmiņ, kas še sēd?
Reiz tomēr, tomēr aizsniedzos līdz tevim -
Vai pārnāci no ilgu Francijas?
Man galva sāp - dod savu roku man -
TUŠE
(Atstumdama.)
Ej vien!
ĀRIJA
Tu roku liedz? - Ko roka rupja,
Man sāp, kad pieduras. -
TUŠE
To dara darbs.
ĀRIJA
Tu darba nedarīji it nekad.
TUŠE
Ik dien' es darīju kopš bērnu dienām.
ĀRIJA
Ko tava balss tik smaga? Tāli nāci?
TUŠE
- Šai tumšā mežā mūžu nodzīvoju.
ĀRIJA
(Atmozdamās no pusmiega.)
Ak jā, tu neesi man māmiņa,
I saulīte ne tā, par sarkanu,
Mums Vācā baltā. -
TUŠE
Lūk, bet mūsējā
Pa naktīm iebrien vienās asinīs,
Tad rītos sarkana.
ĀRIJA
Ko asins? Kurš
TUŠE
Lej visos laukos mūsu asins vāci.
ĀRIJA
Mans mīļais dievs! lai beidzas ar tas karš,
Lai tumšie ļaudis ātrāk pieņem dievu
Un mani mājās laiž.
TUŠE
Kāds jums tas dievs,
Kas jāpieņem? vai varens?
ĀRIJA
Ak, viņš skaists!
TUŠE
Es redzēju reiz krustiņā, tāds maziņš.
ĀRIJA
Tik balts kā lilija ar sārtām lāsām,
Kas tam pār pieri pil no ērkšķu kroņa.
TUŠE
Un citi jūsu dievi?
ĀRIJA
Dievs ir viens!
TUŠE
Bet mums, lūk, daudz: pilns mežs un lauks, un gaiss,
Tie jūsu uzveiks. Jums tas pats jau bāls,
Mums Pērkons melns ar ugunīgu bārdu,
No acīm zibens iet, no nāsīm sērs,
To mutes rūkoņa, ka meži dārd.
ĀRIJA
Mums maigs un žēlsirdīgs kā pati mīla.
TUŠE
I mums ir tāds, bet tas tik ir priekš pašiem.
Bet Pērkons niknis, labprāt ceptu ēd.
Nu gaida svētkus: bālas, maigas miesas.
ĀRIJA
Ak, briesmas! riebums! lāsts pār pagāniem!
Kas saviem elkiem nokauj cilvēkus!
TUŠE
Ko lāsts? Ir reti tādi svētki mums,
Bet savam bālam dievam jūs ik dien'
Cik asins lejat, lai jel sārtāks top.
ĀRIJA
Viņš nedzer asins. Viņa vārdā kristām
Ar ūdeni.
TUŠE
Bet asins pāri līst.
ĀRIJA
Ak, vientiess pagāns! - Kauj tik tos, kas netic.
TUŠE
Vai leitis kauj, kad netie Pērkonim?
ĀRIJA
Mums vēlēts visur Kristu sludināt.
TUŠE
Vai arī kaut?
ĀRIJA
To nē.
TUŠE
Vai atņemt mantu?
ĀRIJA
(Cieš klusu.)
TUŠE
Ko? - Lūk, jūs nākat tikai laupīt mūs
Bez sava dieva ziņas. Jums ir bads
Un vārga zeme; mēs jūs pacienām.
ĀRIJA
Mums zeme skaistāka par jūsu purviem.
TUŠE
Ko nākat tad? Tik valdīt?
ĀRIJA
Jā, mēs kungi.
Vai jūsu vīri dzelzs? vai meitas sniegs?
TUŠE
Ir gan no dzelzs mums meža vīrs un sieva, -
Tie staigā dienvidū; šim sarkans svārks,
Tai zils; no galvas ir kā vilks, bet pirksti
Ir - zobeni: ko sastop, tūdaļ pušu!
Tie jūs?
ĀRIJA
Nē, jūs, es zinu meža sievas
Un meitas gan, ne meitas, vilku mātes.
TUŠE
Jums meitas bālas tā kā jūsu dievs,
Mums svaigas, lokanas kā brūnas stirnas,
Kā mana meitiņa, ko aizrāva,
Un tēvu nokāva, kad skrēja glābt,
Un mani aplaistīja viņa asnīm.
ĀRIJA
Ak vai!
TUŠE
Ko bēdā? Tu tās izpirksi -
Ar savām asinīm.
ĀRIJA
Tu nežēlīgā!
TUŠE
Nē. Vēl man meita kūrēja, tā māk
Tik kupli kurt, ka dūmi mutē sit
Un mirklī noslāpē. Tu nejutīsi,
Kā miegā migsi. Māk gan arī kurt,
Ka uguns lēni, lēni cepina,
Un ļaudis, ilgi kliedzot, dzird un dej.
ĀRIJA
Ak dievs, ak, tēvs, ak, Indul, glābjat, glābjat!
TUŠE
Ko sauc? Tie nenāks. Induls aizgājis.
ĀRIJA
Nē, nē, viņš pārnāks, pārnāks! viņš jau še!
Es sapnī jutu viņa maigo balsi,
Viņš nau tāds meža vīrs kā jūs.
TUŠE
Nau, nau.
Bet, ja i nāks, kas tev no viņa tiks?
ĀRIJA
Viņš mani mīl.
TUŠE
Kas mīl, vai tas bēg prom?
ĀRIJA
Mans ērglis lokā nāks uz manu roku.
TUŠE
Lai nāk, viņš projām tevi nespēj nest.
To pašu ķetnās tura lielais lācis,
Pats Mintauts, lielais leišu kunigaikstis,
Kas mūžam neveikts, miris, atkal cēlies,
Tik bargs kā sutas pērkons, spējš kā zibens,
Kur viņa acis krīt, tur šaujas guns.
Viņš nāks un atriebs mūs un mani, mani!
ĀRIJA
Ak dievs, ak dievs!
(Grib lēkt no gultas ārā, bet atkrīt atpakaļ.)
TUŠE
Nu raugi! Vari celties?
Uz tev i sen jau gaida visi ļaudis
Un lūdz, lai veselību dod tev dievs.
Es redzēju, tā baltās drēbēs staigā,
Uz drēbēm acu! acu! - Rokās tai
Balts lakats, kam to uzmet - vesels top.
Lai viņa padzen melno Ģiltini
Ar melnām drēbēm, spārniem, piecām rokām.
Lai topi vesela priekš - - ziedošanas.
ĀRIJA
(Paceļas un atkrīt.)
Tad tādēļ mani kopj! Ak, bēgt, ak dievs!
TUŠE
Jā, meitiņ mīļo nesīšu tev drēbes.
ĀRIJA
Kas tās par drēbēm?
TUŠE
Pati zini, meit.
ĀRIJA
Es nezinu, es negribu, man bail,
Ak, Indul, Indul!
TUŠE
Nebrēc, nenāks, nenāks.
*
VIZBULĪTE
(Ieskrien.)
Kas sauc?
(Uz Tuši.)
Ko baidi. Atkal slima taps.
TUŠE
(Klusi.)
Jā, jā. - Tai sveikai jātop. Es tik tā,
Ar labu pierunāju, - viņa brēc.
Nu paliec tu un apmierini viņu.
Es iešu svētku drēbes sadabūt,
Lai velk tās brīvu prātu, dievam prieks.
VIZBULĪTE
Vai tev kāds lika?
TUŠE
Es jau pati zinu.
(Aiziet.)
*
(Ā r i j a un V i z b u l ī t e vienas.)
VIZBULĪTE
Prom vecā ragana. - Vai gribi dusēt?
ĀRIJA
Ak, atkal man tik bail; jel paliec tu!
I saule nemīl man'.
VIZBULĪTE
Vai iekšā nest?
ĀRIJA
Nē, tur ir tumšs un drūms.
VIZBULĪTE
Vai vēlies ko?
ĀRIJA
Ko vēlos, - kas to dos!
VIZBULĪTE
Varbūt ka es?
(Taisās iet.)
ĀRIJA
Jel neej, teicu tev!
VIZBULĪTE
Tūlīt, tūlīt!
(Aiziet.)
*
(Ienāk abas kalpones pa eju aiz svētnīcas; atnes sarkanas drēbes un noliek uz Ārijas gultas.)
PIRMĀ
Še drēbes būs, kad celies.
ĀRIJA
Labi, labi.
PIRMĀ
Cik skaistas, lūk!
OTRĀ
(Klusi.)
Bet nevelc!
(Aizskrien prom, pirmā viņai pakaļ.)
*
(Ā r i j a viena.)
ĀRIJA
Ko tā skrienat?
Ak, spēku nau. - Vairs neklausa ne bērns, -
Bēg projām kā mans cēlais medībērglis.
- Varbūt viņš tiešām nemīl? - Uzveicējs
Tik rāda augstsirdību. - Ko viņš bēga?
Tik saldie murgi galvo man par viņu. -
- Kā sūrst šī sirds no tevis, - sirdi dziļāk
Tu siti nekā plecu. Dziedē sirdi.
Tik vāja sirds. - Kur ir mans aušīgs prāts? -
Kad neņem tu, lai ņem tad elka sārds,
Būs vecai kopējai reiz dzīvē prieks.
I tai nau meitiņas kā manam tēvam. -
Es bēgtu, - ak! kur bēgšu? Indul, Indul!
Kas tās par drēbēm?
(Izcilā drēbes.)
Skaistas. Bet kam ģērbt,
Kad Induls nemīl? - Bet to kairināt!
(Nopūšas.)
*
(V i z b u l ī t e ienāk.)
VIZBULĪTE
Vai nevari vēl celties?
ĀRIJA
Nē.
VIZBULĪTE
Nu raugi!
ĀRIJA
Ej prom!
VIZBULĪTE
Kas še?
ĀRIJA
Nu, āboliņš.
VIZBULĪTE
Vai gribi?
ĀRIJA
(Krata galvu.)
VIZBULĪTE
Vai zin' no kā?
ĀRIJA
No kā?
VIZBULĪTE
No Induļa.
ĀRIJA
Ak, dod man, dod man!
VIZBULĪTE
Celies!
(Ārija ceļas.)
Lūk, tu celies.
ĀRIJA
Viņš sūtīja?
VIZBULĪTE
Vai zini? viņš bij še!
ĀRIJA
Es sapnī jutu.
VIZBULĪTE
Teicu viņam, netic;
Tik meitenes to jūt. - Viņš lika tev
Tās puķes tā. - Nu gulsties. - Teica, būšot
Šāds sārtums drīz tev ataust bālā vaigā.
ĀRIJA
Ak, Indul! - Gulēt negribu,
Es staigāt raudzīšu. - Kur viņš?
VIZBULĪTE
Viņš nāks.
ĀRIJA
Dod drēbes.
VIZBULĪTE
(Izbijusies.)
Kas tās deva?
ĀRIJA
Meitas.
VIZBULĪTE
Neņem!
ĀRIJA
Par ko?
VIZBULĪTE
Es teikšu Indulim.
ĀRIJA
Dod tūdaļ!
VIZBULĪTE
Kas viņas ģērbj, tas dievam ziedots top.
(Aiznes drēbes un noliek uz solīša.)
ĀRIJA
Tad labāk Indulim. - Nu dod man tavas.
VIZBULĪTE
Man, tik šis kažociņš.
ĀRIJA
Nu dod man to.
VIZBULĪTE
Tas neder tev, būs jocīgs.
ĀRIJA
Dod tik vien.
(Apvelk kažociņu.)
VIZBULĪTE
Nu paej.
ĀRIJA
(Lūko.)
Es vēl nevaru, vēl reibst.
VIZBULĪTE
Ak, kas par skaistu latvieti tu esi!
Kāds prieks būs Indulim!
ĀRIJA
Tad iešu tā.
Es zinu vēl, kā viņu pārsteigšu;
Teic latvju dziesmiņu, ko viņu sveikt!
VIZBULĪTE
Kur tu augi, skaists puisīti,
Ka es tevis neredzēju!
ĀRIJA
Ak jauki!
VIZBULĪTE
Cik tu skaista!
ĀRIJA
Vai es skaista?
VIZBULĪTE
Par visām skaistāka.
ĀRIJA
Vai es tev mīļa?
VIZBULĪTE
Nu tu jau mīļa Indulim.
ĀRIJA
Patiesi?
Kā, bērns, to zini?
VIZBULĪTE
Es jau redzu viņu:
Kā pumpurs saulē veras, spīd kā ūdens,
Iet stalts kā alnis. -
ĀRIJA
Ak tu, mīļā meitiņ!
VIZBULĪTE
Kā balods pūš -
ĀRIJA
Tu arī viņu mīli?
VIZBULĪTE
Nu es jau v i ņ a esmu.
ĀRIJA
Vai tad viss
Tev mīļš, kas viņam? Bet kas naidīgs tev?
VIZBULĪTE
Ko mīlē viņš, to es un neprasu;
Ko ienīst viņš, to es un neskatos.
Es mīļo māti kodīšu ar prieku,
Es nikno ienaidnieku glaudīšu - -
Man cita prātā nau, kā tikai viņš.
ĀRIJA
Ak, lūk, es domāju, tu skuķīts vēl.
VIZBULĪTE
Es maza lāsīte, viņš lielais ezers,
Iekš viņa uguns es tik dzirkstīte,
Es vizbulīte, viņš tas zaļais mežs,
Iekš kura augu es bez apziņas.
ĀRIJA
Tu runā tā kā viņa verdzene.
VIZBULĪTE
Vai esmu verdzene, es nezinu.
(Paņem āboliņu.)
I mazā puķīte to nespēs teikt,
Tik plūkta, projām rauta, novītīs.
ĀRIJA
Kā vari mani neienīst, kad redzi,
Ka mīlu Induli un viņš mīl mani?
VIZBULĪTE
Ne tev par prieku, ļaunu - mīlu, nīstu.
ĀRIJA
Pie Induļa es aizņemtu tev vietu.
VIZBULĪTE
Tu?!
Neviens tur nespēj aizņemt manu vietu.
Kad nebūs manis, vieta tukša būs
Kā egles pakāje bez zālītes.
ĀRIJA
Kam Induls manā vietā neņem tevi?
VIZBULĪTE
Kas puķi aizsviedīs un zāli ņems!
ĀRIJA
Vai Induls tevi mīl?
VIZBULĪTE
Jā, viņš ir labs.
Viņš dod man, bārei, ēst un dzert, un ģērbties.
ĀRIJA
Vai tevi skūpsta viņš?
VIZBULĪTE
Ak, nē, nē, nē!
Tik tagad laipni noglaudīja galvu,
Kad priecājās, ka tevi labi kopu.
ĀRIJA
Tu, mazā Vizbulīt, kāds tevi spēks!
VIZBULĪTE
Es nezinu, es nezinu nekā.
Es viņā ieslēgta kā smarša ziedā,
Kā rītiņš dienā, ēna pazarē.
ĀRIJA
Dod man no sava spēka, mīļais bērns!
Es jūtos vāja; karsts, - nes mani iekšā!
VIZBULĪTE
Klau, šķiet, ka Induls nāk.
ĀRIJA
Ak Induls nāk?
(Ienāk no bajāra nama puses I n d u l i s un P u d i ķ i s.)
ĀRIJA
(Izlec no gultas, steidzas pretī Indulim.)
INDULIS
Ak, Ārija!
ĀRIJA
Kur tu biji, skaists puisīti,
Ka es tevis neredzēju?
INDULIS
Ai, latvju vārdi! cik tie skaisti skan,
Cik sveši mīļi, Ārij, latviete!
ĀRIJA
(Smejas.)
Vai es tev tīku tā, mans tautu dēls?
INDULIS
Tik mīļa smiešanās no sārtām lūpām,
To radīt spēja tikai mīļais dievs.
ĀRIJA
Ak, tu man atbildi kā minnezingers
No manas tālās vācu tēvijas.
(Smejas. Piepeši.)
Ak, Indul, kāds tur vīrs?
INDULIS
Tas ir mans draugs,
Tu viņu pazīsti, tas Pudiķis.
ĀRIJA
Es nezinu - tāds bargs. Man galva sāp.
Es eju atpūsties; nāc, Vizbulīt.
Sveiks, Indul!
INDULIS
Sveika!
(Abas ar Vizbulīti aiziet.)
*
(Indulis seko Ārijai ar acīm. Pudiķis stāv drūmi un gaida.)
INDULIS
Tik noslēpumaini tu vedi šurp -
Ko gribēji?
PUDIĶIS
Tu labprāt nāci? Ko?
Gan norunāts jums bij še satikties?
INDULIS
Ko gribēji?
PUDIĶIS
Ne verdzeni še rādīt.
INDULIS
Tu domā gūstekni?
PUDIĶIS
Nē, verdzeni. -
Tavs pirmais gājiens bij pie tās, ne mums. -
Ko pārnāci tik pēkšņi? Klusībā
Lai mīļāk apsveiktos? Es traucēju?
Jeb nau ko medīt, laupīt? lūza šķēps?
Vai apnīk karš un lāči, labāk tik -
INDULIS
- Tīk zināt, ko brauc vecie šurp un pats.
PUDIĶIS
Tu zini jau? - To gribēju tev teikt!
INDULIS
- Kā iegūt atkal mūsu Emboti.
PUDIĶIS
Tev pāri nodarīju - domāju,
Tu viņas dēļ tik nāc.
INDULIS
Jā, viņas dēļ!
PUDIĶIS
Ko? viņas dēļ? Ak, jā, par to būs runa.
Še tiešām sabrauc bajāri un lielskungs.
Šai pagalmā tiem būšot lemšana -
Mūs gribot atbīdīt no Embotes,
Pats sev to ņemšot. Nu tev gribu teikt:
Ņem izpērc Emboti, tev ir ko maksāt -
INDULIS
Pils ir jau mana, nevajga to pirkt.
PUDIĶIS
Pret leišiem nespējam: būs lēti pirkt.
Tev jāpārvar tik sava mīkstā sirds.
Es tādēļ tevi vedu šurp, - še svētums,
(Ved Induli pie lielā oša, žoga tuvumā.)
Še osis, kas par ozolu vēl vecāks,
Jo osī pasauls balstās. Dievs te šalc;
Te sanāk vecie lemt par tautas lietām -
INDULIS
Nu, ko tik svinīgi?
PUDIĶIS
Tad kLaus' šai vietā;
Es biju tev kā tēvs, kad tapi bārs.
Es mācīju tev ērgli bultām šaut,
Es - lāci veikt ar nazi un ar šķēpu,
Es - tava paša gļēvās miesas veikt,
Lai nebītos, vai līst, vai salst, vai karst.
Tu visu veici, savu sirdi ne.
Tu vilku spēji nodurt, stirnu ne.
INDULIS
Nu nebaries jel, tēvain, kur tu ved
Ar saviem aplinkiem, teic skaidri, - būs.
Lai nelaime mūs liec, ne liecams lūst.
PUDIĶIS
Tu vīrs un varons kļuvi, kareivs ne.
Ko mācīt līdz, kad netapi kā es.
Tev sirdi zelts, ne dzelzs, rauj tevi jods!
INDULIS
Vai, nelād'!
PUDIĶIS
Beigts tu būsi, nevar glābt.
Un mani aizrausi un visus līdz.
INDULIS
Ak,sāp man gan, ka nepratu jūs sargāt;
Bij nodevēji.
PUDIĶIS
Vai tos pakāri?
INDULIS
No mājām padzīta gaist mana cilts,
Kā pūkas pienenēm put rudens laukā.
PUDIĶIS
Lai velns!
INDULIS
Nu bēgam mēs kā meža zvēri,
Kā zaķi gribam tverties vilka alā!
Mūs, liekēžus, še lūko zaļām acīm.
PUDIĶIS
Tev zilas tīk?
(Indulis sakustas.)
Nu, dod tiem, ko tie grib;
Būs laipni mums.
INDULIS
Ko dot?
PUDIĶIS
Nu verdzeni!
INDULIS
Vēl sirgst.
PUDIĶIS
Vai sirgstošie tik skaļi smej,
Ka sienas skan? Dod to par patveršanu.
INDULIS
Lai iesmiem dur, lai dedz, lai rupji grābj?
PUDIĶIS
Kas tev? Lai dur, - ne tavas miesas griež;
Svied to, mūs visus glāb.
INDULIS
Lai m a n i griež, -
Ne vārgu sievieti kauj manā vietā.
PUDIĶIS
Nu, lūk! Bet jēru kauj, kad gribi ēst?
Vilks vairāk nokož; nekā iespēj rīt.
INDULIS
Mēs kūri, ne vairs vilki, ne vairs leiši.
PUDIĶIS
Vēl vāci arī ne, nedz kristīgie,
Kas vārdos žēlo mūs, bet darbos kauj -
Kad tevi grābs, vai žēlos tā kā tu?
INDULIS
Man sirds, jo esmu latvis.
PUDIĶIS
Sirds tavs posts.
Kā zīli bālvaidze to cilpās ķer,
Nu tevi, kungu, apsmej verdzene,
Tu laimīgs klausies vēl, kā tevi smej.
INDULIS
Ak, viņa laba, mīļa.
PUDIĶIS
Mīļa, ā!
Ko līdzēja, ka tevi aizdzinu,
Lai lāčus pamedī un atjēdzies?
Tu dienām sēd un triec, un dzied, un lec.
Vai to tev mācīju? Vai es, lūk, tāds?
INDULIS
(Smejas.)
Nē, lēkt un dziedāt tu gan neproti.
PUDIĶIS
Tu smej. Es protu to, kas darbam der.
Ne mīlēt, n ī s t es tevi mācīju,
Un nīst tev būs.
INDULIS
To vārdu zinu, bet -
Vairs neticu.
PUDIĶIS
(Apķerdamies.)
Tu jauns, tev asins karsts,
Nu - šonakt ņem to, dzesē asinis,
Bet rīt to projām svied kā siena klēpi,
Kas bij tev pagalvī.
INDULIS
(Uztraukts.)
Ko? vecais vīrs!
Tu riebums! ko tu mani aptraipi?
Kā baltās drēbēs slauki melnas rokas!
Tu biji man kā tēvs, - vai tāds ir tēvs?
PUDIĶIS
Nu, klusi, klusi! Es jau tik tāpat, -
- Es nedomāju, ka es tevi tā -
(Tuvojas.)
Tu jauns - nu visi jaunekļi - Nu kas?
INDULIS
Ej nost! - Kā dievi viņu uzskatu,
Un tu, un tu -!
PUDIĶIS
Ko es? es runāju
Kā vecāks vīrs. Nu man tavs labums rūp -
Man bail, tik bail. - - Varbūt, ka viņu mīli?
INDULIS
Man riebjas tevi dzirdēt.
PUDIĶIS
(Izmisis.)
Lūk, tu mīli!
Par sievu ņemsi vēl, vēl kristīsies,
Vēl tēvu, māti, cilti aizliegsi.-
INDULIS
Nu!
PUDIĶIS
Liksi melnsvārcim, lai noskalo
Ar ūdeni no mums, kas ir mums dārgs,
Ar ko mēs dzīvojam kopš tēvu tēviem,
Ar ko mums jādzīvo, ja gribam būt,
Kas mūsu brīve, laime, mūžs un viss -
Nu, runā, teic.
INDULIS
I tas ir velti, draugs.
Nekad es viņu nenemšu par sievu.
PUDIĶIS
Ko tad pie viņas ej?
INDULIS
Lai teic tev vakars,
Ko dienai nešķirami slēdzas klāt?
Lai vilnis teic, ko bēg, ka nāk pie malas?
PUDIĶIS
Tad šaubīgs vilnis, tāds ir vīra prāts?
Tev šķēps, ņem šķel ar to, un zudīs spoks.
INDULIS
Smalks zīda brīnumauds -
PUDIĶIS
Nu nē, nu nē -
Bet tēvs tai bagāts, liec lai dārgi izpērk.
INDULIS
Par naudu pārdod? - Pārdod tu šo asi!
PUDIĶIS
Vai prāts tik aplam teikt!
INDULIS
Nu, lūk, kas dārgs,
- Ar dzīvību to gūst, par velti atdod.
PUDIĶIS
Nu Lai, nu lai! Bet ko tad gribi darīt?
INDULIS
Nekā es negribu, lai sveika top -
PUDIĶIS
Tas drīz nu būs, un tad?
INDULIS
Un tad - tad redzēs; -
Līdz tam vēl gribu viņu uzlūkot.
Tik daudz mans cīniņš dod man tiesības.
PUDIĶIS
Un tad?
INDULIS
Lai pati izšķir.
PUDIĶIS
Verdzenei nau gribas.
INDULIS
Es viņai gribu atdodu.
PUDIĶIS
Vai dievs?!
Tu gluži apmulsti no kaislības,
Tev aptumst prāts, tu nezini, ko dari.
INDULIS
Nē, prāts man skaidrāks, asāks kā jelkad
Redz viņpus meža to, kas ir, kam jābūt.
PUDIĶIS
Tā! - Zili zaļi zibeņi lai sper!
Tas noticis, kam bija nenotikt.
Tu piesējies pie sievas! - Tā tavs tēvs.
Rauj jods jūs visu juku dzimumu!
Kopš viņas dienas, kad to gūstīji,
Sirds nedod miera man: būs ļauns, būs ļauns!
Būs lielas briesmas mazam kautiņam.
Lai dievs un Pērkons!
INDULIS
Jā, es nedomāju,
Kad viņu satiku, kas notiks man,
Nedz zinu, kāds būs gals, - bet vērties viss.
PUDIĶIS
Tu vecais osi! kur tev acis bij?
(let.)
INDULIS
Teic Uģim, bruņnesim, lai atnes bruņas.
PUDIĶIS
Pats neiesi?
INDULIS
Man te ir jārunā.
PUDIĶIS
Nu teic tad tai, ka leiši šodien lems
Par viņu ar, lai gatava uz visu.
Sveiks!
INDULIS
Sveiks!
PUDIĶIS
Nu, Pīkols, rupucacis velns,
Nu glūni tu, tavs laiks!
(Aiziet.)
INDULIS
- Lai teiktu tev, ka mūžam jāšķiras,
Ka jāiet man, kaut neiespēju iet.
ĀRIJA
Kad vēl tu aizietu, es neizciestu.
Es gultā noliktos un neceltos,
Un celt tik zārkā mani ieceltu.
INDULIS
Ak, nerunā jel tā!
ĀRIJA
Tad paliec šeit,
Pie manis mūžam.
INDULIS
Kā lai palieku
Pie tevis e s, kad nau kur palikt t e v?
Tu svešā zemē esi, gūstībā,
Un briesmas draud tev jau šo pašu brīdi.
ĀRIJA
Lai svešā zemē, gūstībā, lai kur -
Pie tevis esmu es un palieku.
INDULIS
Nē, nē, pie manis nē!
I man kur palikt nau; še esmu svešs,
Tik viesis vien, kurš viesojas par ilgu,
Kurš ietu mājās, - tikai māju nau.
ĀRIJA
Man arī māju nau.
Es kara pulkā uzaugu kā bērns,
No zemes zemē klīstu sirojot,
Tik dienai dzīvoju kā kareivji,
Kam mājas tur, kur laupījumu rod.
INDULIS
Bet es, lūk, bārs no zemes un no mīļiem.
Tev ir vēl tēvs, un tev ir Embote.
- Kaut dzimtas mājas nau, ir tomēr mājas,
Uz laiku tverties tavā klaidu dzīvē.
Un nau tev Embote, ir Kuldīga.
ĀRIJA
Kas ir man Embote, kas Kuldīga,
Tik acīm skati, ausīm svešas skaņas;
Es šodien esmu še un rītu citur.
INDULIS
- Kā visās ligzdās perē dzeguze.
ĀRIJA
Ak, Indul, ak, kā taurenīts es esmu,
Kā nepieņemta dvēselīte klīstu.
Vai nezini tai teikt, kur patverties?
INDULIS
Tev tēvs ir Embotē, kur tēvs, tur tu.
ĀRIJA
Kur tēvs, tur es;
Viņš mājas man, viņš biedris un viņš aukle.
Pie viņa mana dzīve karājas
Kā smalkais zirnekļauds pie zara vējā,
Bet mana dvēsle klīst no zara nost,
Ar viegliem saules pavedieniem ritot,
Un ilgās sniedzas pietverties - pie tevis.
INDULIS
Pie manis nevar tverties. Sauss mans koks,
Ne ēnu saulē dod, ne sargu lietū.
Es teicu tev, ko velti plosi vāti?
ĀRIJA
Ak, mīļais, piedod: sāpes es tev daru -
Tev sāpes dziedēt gribu, visas vātis.
Vest tevi tāli prom, kur sāpju nau,
Kurp manu māti ilgas aizvilka
No tēva prom uz skaisto Franciju,
Tur labāk mirt,, ne mūsu zemē dzīvot.
INDULIS
Es zemē ieaudzis ar dziļām saknēm,
Kā kūriem mūža ozols; ārā gāzts,
Es varu nīkt tik še, ne projām bēgt.
ĀRIJA
Kam šķēps ir ass, tas nevar nīkt nekur.
Lūk, man ir arī spēks, ko šķēpu celt.
Mēs, divi bruņinieki, klaidosim
Un laimi nēsāsim uz zobengala. -
INDULIS
Man karo kreisā roka. - ganītāja,
Bet labā zemi rok un sēklu sēj.
(Klusums.)
ĀRIJA
Es, ilgas dienas slima gulēdama,
Pie tevis kavējos ar savām ilgām,
Mēs jājām tālus mežu ceļus,
Tu nakti sūnās mani guldināji,
Man cepi putnus, es tev ogas šķinu,
Pret kariem karojām un dziedājām, -
- Es tevi vedīšu uz mātes zemi.
Vairs mātes nau; - man bij tik skaista māte,
Tas kvēlu acis man tik palika,
Ar tām es meklēju, ko nevar rast,
Un tomēr radīsim, - sniedz, Indul, roku!
INDULIS
Nekad es nevaru tev roku sniegt,
Tās kvēlu acis neviļus ies prom
Uz savu pasauli.
ĀRIJA
Tā arī tava,
Un kvēlu acis iet, līdz laimi rod,
Klīst saules pavediens, līdz pietveras,
Kur, lēni līgojoties, saule spīd.
Kad laime nāk kā tu, - es pretī nāku
Un tveru mirkli liktenim no pirksta.
INDULIS
Man mirkļa nepietiek, man vajga mūžu
Mēs divas pasaules, kas nevar līgt,
Es sals - tu vasara, es sniegs - tu zieds.
ĀRIJA
Es tevi sildīšu kā vasara,
Tev sniegā ziedēšu kā sārtais zieds.
INDULIS
Jā, dienvidroze tu, es ziemeļērksis.
ĀRIJA
Ak, ērksis rozei bruņinieks un sargs.
INDULIS
Lūk: Jods tu Kristus, tie tik kauties var.
ĀRIJA
Lai tie tik kauties var, mēs varam skauties.
INDULIS
Ak, tu tik smejies, manim trīso sirds.
ĀRIJA
Nu, smejies līdzi, trīsos lūpas vien, -
Ko briesmas izdomā, kas vēl mūs šķir, -
Es ašāk teikšu tev, kas savieno.
INDULIS
Tu vācu klaidone, es latvju virsaitis,
Starp mūsu tautām mūža naids ir likts,
Kā staigni purvi, meži, upes, klintis,
Kas mūsu zemes šķir, ko nevar pārkāpt.
ĀRIJA
Ak, Indul, tautu starpā naids ir likts,
Bet vai tu nejūti, kāds mīlīgs brīnums
Starp mums ir licis mīlu?
Pār staigniem purviem, mežiem, upēm, klintīm
Spīd viena saule, visu zeltījot, -
Tā vizmā vieno mūs un mūsu tautu,
Tā lielā mīla.
Tev, niknais kareivs, būs tai jāpadodas.
INDULIS
(Domās nogrimis, nepamana Z u k u, kas elsdams nes šķēpu, gar zemi vilkdams, un vairogu, uz muguras uzmetis.)
*
(Ienāk Z u k s.)
INDULIS
Ko, puika, nāc?
ZUKS
U! u! cik smags, ko nest!
INDULIS
Kas tas par vairogu, kas tevi, zēn,
Tā sedz kā kovārnēnu jumts?
ZUKS
Tas tavs.
INDULIS
Tas mans?
ZUKS
Še būs tie dzelži.
INDULIS
Jā, mans ģerbons.
ĀRIJA
Ak, sirds tavs ģerbons? Indul, zelta sirds!
Es jutu viņas maigumu jau sen.
INDULIS
Ko? sirds? Tā dusmu krāsne kareivim,
Kas sirdīgs kaist un kūp kā kalves guns.
ĀRIJA
Nē, mīla, mīla sirds un sildošs zelts.
ZUKS
(Taisās aiziet.)
INDULIS
Kur šaujies, zēn? Kas esi?
ZUKS
Zini pats.
INDULIS
Kas?
ZUKS
Ogotājs; mēs šo tur atradām.
(Rāda uz Āriju.)
INDULIS
Ā, Uģa brālis, vai?
ZUKS
Tas pats.
INDULIS
Kur ņēmi
Šo vairogu?
ZUKS
Kur ņēmu? nu no Uģa.
INDULIS
Jā, liku viņam nākt, ko nenāk pats?
ZUKS
Viņš negrib.
INDULIS
Ko? viņš i r mans bruņu kalps.
ZUKS
Viņš n a u tavs bruņu kalps, viņš negrib vairs.
INDULIS
Vai tu pie prāta, puis?
ZUKS
Es gan, tu ne.
INDULIS
Ko!
(Sagrābj zēnu.)
ZUKS
Vaļā laid, vai dzird'!
INDULIS
Teic, velns un jods!
ZUKS
Kad vairogs tev vēl vajdzīgs, te viņš būs,
Un še tev šķēps, var būt, ka medīt vajdzēs,
Bet Uģis tev nau vajdzīgs vairs, nedz kalps,
Kopš pats tu kalps pie tās.
(Rāda uz Āriju.)
INDULIS
Nu, sarkans sērs!
(Krata zēnu.)
ZUKS
Tu cīņu ved ar zēnu tik un sievām!
INDULIS
(Palaiž Zuku.)
Tu sīkais ezēns, cik viņš asi dzeļ.
Ak, Uģi, Uģi, Uģi, kur tu ej -
Ko pats viņš nenāca. -
ZUKS
Viņš nevar, - raud.
(Aiziet.)
*
(Indulis, Ārija.)
ĀRIJA
Tas Uģa brālis, kas tā mani nīst,
Kam viens tik vēlējums, lai mani dedz?
INDULIS
Pusbērns, pusjauneklis, kā ūdens skaidris,
Tik tieši, gaiši tek kā pļavā strauts,
Kā mana sirdsapziņa reiz.
ĀRIJA
Ak, Indul!
INDULIS
(Domās.)
Man visas domas bij pie dzimtenes,
Kas ir man atrauta kā gabals miesas,
Ko lāča nagi izplēš cīkstoties -
- Te spožums krīt no debess,
Man acis apžilbina svešāds spēks
Un visu trauc, un rauc, un aizrauj prom,
Un dara neskaidru kā sila tērci,
Kur dzerdams pāri gājis stirnu bars.
ĀRIJA
Ak, es to zinu, mīļais, es to zinu,
Par viņu visi minezangi dzied,
To sauc par mīlu, saldo mīlu.
INDULIS
Tā saldā mīla - tā man rūgta top,
Tā mani pušu lauž kā akmens trauku,
Kā sala akmeni, - kā sula mizu.
Kopš viņas dienas visa mana dzīve
Ir jūra vētrā, uztraukta līdz dzelmei,
Ne viena dzīve - simtas manī verd,
No viena grauda simti salmi aug.
Es visas nespēju tās kopā turēt,
Mans stiprais stāvs man visos kaulos brakš;
Es pārkrauts kviešu vezums rudeni.
ĀRIJA
Zin', Indul, laimīgais, tā mīla!
INDULIS
Es viņu nezinu un negribu,
Tā vīra spēkus kauj -
Man sirds top nespēcīga, viņu nesot,
Man kļūdās acs un ausīs skaņas jūk:
Kur rubens rūc, es dzirdu lakstīgalu,
Caur zirgu zviegzmi zīle saldi svelpj.
Jau sviežot greizi nogāja reiz šķēps,
Jau Uģis brīnījās, jau citi smējās,
I roka reizēm gurst, i kājas stingst. -
ĀRIJA
Tā viņu mulsina.
(Smejas.)
INDULIS
Bet rokām nebūs gurt, nedz kājām stingt,
Un šķēpam mestam nebūs greizi iet!
Es likšu robežas, kas laukus šķir. -
ĀRIJA
- Ak, saldā mīla nezin robežas!
INDULIS
Tā mīla mani lauž, i tevi lauzīs,
Es labāk gribu pašu mīlu lauzt:
Kam sniecas vienot to, ko liktens šķir,
Un pašus vienojamos samaļ pirmos?
(Rāda savu roku.)
Še baltas miesas,
lūk, še zilais dzelzs.
(Pieliek klāt Zuka atnesto šķēpu.)
Nu, vieno viņus, ja to vari spēt!
ĀRIJA
Ak, Indul, zilais dzelzs, tu nemīli!
Tos vienot varu gan, bet tā ir - nāve.
INDULIS
Nu, šķēps, tad nāc un šoreiz nekļūdies!
(Iedur šķēpu slīpi zemē starp sevi un Āriju.)
Še stāvi starpā mums! Nu esmu šķirts.
ĀRIJA
Vai, Indul, ko tu darīji? - Tavs šķēps,
Vai zini, kur viņš atdūrās, tas šķīrējs?
INDULIS
(Stāv drūmi.)
ĀRIJA
Man sirdī atdūrās, - lūk, vēl viņš trīs,
Kā baigi pukst man sirds, tā trīs tavs šķēps.
A, Uģis zināja, ko atsūtīja!
INDULIS
Es vaļā, vaļā gribu, vaļā kļūt.
ĀRIJA
Es sirdi nespēju tev rādīt krūtīs -
Šīs puķes lauzi: sirdij tās ir māsas,
Tām līdzi balta, līdzi vītīs rīt.
Kad mani nemīli, es labprāt mirstu,
Es vienu mirkli mīlu manīju,
Tās laimes tiek priekš mūža un priekš nāves.
INDULIS
Ko laime? nāve? - nāve sētā stāv!
Ar salmiem, lapām ugunsacis klāj,
Tā domā: kādām svelmēm tevi svels?
Ar kādiem dūmiem slāpēs? - Vai! un velns!
Tie kūri nau, bet leiši mežoņi.
Lai slāpē, slāpē, uguns visu šķir,
Dedz skaidru, baltu melnu ligatni.
ĀRIJA
Tu, Indul, krāc kā pērkons, lūk, es rāma,
Es savu dzīvi aizvadu ar prieku;
Uz sārtu vakarblāzmu diena iet,
Es viņas sārtās vakarkrāsās tērpos,
Tev acis priecināt, vēl aizejot.
(Nomet segu, stāv ugunsdrēbēs.)
INDULIS
Vai, vai! Ko darīji? Vai, mīlā, mīļā!
Kas ugunsdrēbes ģērbj, tas ziedots top.
To nevar glābt no sārda ne pats dievs!
ĀRIJA
Šī ir tik drēbes skara, ir tik krāsa,
Vai tās var pazudināt, vai var glābt?
Kad griba gribēs, - glābs; - bet es jau mierā,
Es gribu mirt, tev vaļu dot no mīlas!
INDULIS
Es negribu, es negribu!
Es tevi laukā izraušu no uguns,
Es pašam dievam tevi atraušu,
To dārgo dvēselīti aiznesīšu
Aiz azotes pie tavas mīļās mātes.
ĀRIJA
Tad, Indul, mani neienīsti vairs!
INDULIS
Nē, nē! -
ĀRIJA
Nu, Indul, saki man vēl to,
Vai gribi šķirties vēl?
INDULIS
Pats liktens šķir, ne es.
ĀRIJA
Vai nau nekas, kas spēj mūs savienot?
INDULIS
Nekas, ne mūžam, nē.
ĀRIJA
Un mūžam šķirs šis šķēps?
INDULIS
Jā, mūžam.
ĀRIJA
Lūk!
(Nomet šķēpu zemē.)
Tā visiem taviem šķēršļiem jāsakrīt,
Ko tu tā centies sacelt mīlai pretī!
Lūk, mana mazā kājiņa tos sper.
(Pasper šķēpu.)
Tiem pāri es pie tevis nāku, Indul.
Teic šaipusē vēl reiz', vai šķirties būs?
Es piekāpjos tev klāt uz vairoga.
(Uzkāpj uz vairoga.)
Še esmu, dārgais, ņem!
INDULIS
To smalko skaistumu man bailes skart -
ĀRIJA
Lūk, dieva, nāves veicējs (Skūpsta.) - man ir kauns,
Pie tavām krūtīm svārkos paslēpšos.
INDULIS
Ā, mīla, saldā mīla!
Man pēkšņi galva kaist -
Asinis laukā iz sirds man kūso -
Ko tu darīji, mīla?
Saites ar zemi tu pārrāvi pušu -
Ko es baidījos visas dienas un naktis -
Ko es bēgu biezokņu tumsumā -
Velti, velti, velti.
Kā dievi no zemes, tā ceļas augšā mans stāvs -
Uz visām pusēm šaujas no sirds mans spēks.
Es ceļu līdzi pilnu klēpi.
Tu, mīļā!
ĀRIJA
Tā saldā mīla ir, saldā mīla!
Ahi! Herr Mai, ahi!
*
(Ienāk ziņnesis kareivs.)
ZIŅNESIS
(Uz Induli.)
Vai te ir pats?
INDULIS
Te nau. - Kas labs?
ZIŅNESIS
Jā, labs.
Mēs vācus a t s i t ā m, kas nāca izraut
No mūsu rokām tur šo gūstekni.
(Rāda uz Āriju; aiziet.)
ĀRIJA
(Bailīgi pieglaužas pie Induļa.)
*
(Ienāk vecene T u š e no svētnīcas.)
TUŠE
Cik jauki vācu lakstīgala dzied!
He, he! būs patīkami Pērkonim.
INDULIS
Ko nāci nesaukta?
TUŠE
Prieks klausīties.
(Ierauga Āriju sarkanās drēbēs.)
I ugunsdrēbes jau! nu steigsim sārdu.
Bij gudri darīts, ka es drēbes liku,
Ar savu skaistumu tās kairināja.
To nāvei neatņems neviens, kas dzīvs.
ĀRIJA
Ak dievs! tā riebekle šai acumirklī!
INDULIS
(Uz Tuši.)
Ej, satais' gultu, kundze nogurusi.
TUŠE
Jā, jā, - drīz gulēs sarkanrožu gultā.
(Aiziet.)
*
ĀRIJA
Mans mīļais!
(Apskauj Induli.)
INDULIS
Ne riebums vien, mums briesmas apkārt glūn.
ĀRIJA
Cik šaurā lokā nāve dzīvi slēdz, -
Ap mīlas spīgainīti melna nakts!
INDULIS
Uz briesmām neskaties, drīz gaidi, drīz,
Es eju rīkot ašu bēgšanu.
*
(Ienāk U ģ i s steidzīgi.)
UĢIS
Tu neesi vēl viens? - Ā, ugunsdrēbes!
Man teica Zuks - tu viņu ziedo pats! -
Klau, vecais klāt! pēc tevis meklē, bargs.
Ko saņemt nenāci?
INDULIS
Tāpat.
UĢIS
Uz kūriem - suņiem, nodevējiem, lād.
INDULIS
Hu! pats mūs nodevi, nu vaino mūs.
UĢIS
Sēd sapulcē ar leišu bajāriem,
Kā dzird, uz ilgām runām, noslēpumiem,
Ne ēdis nau, ne dzēris, visus trenc.
ĀRIJA
Lai ilgi runā, spriež, es dusēšu;
Še likšu gultu nest, kur saule lēca,
Un vaļā acīm sapņošu par laimi.
(Aiziet.)
UĢIS
Es atkal esmu tevim bruņukalps
Un mūžam palikšu pie tevis, Indul!
(Paceļ Induļa vairogu un paņem šķēpu.)
INDULIS
Jā, steigties, steigties - aši vajga bēgt,
Pirms leiši beidz vēl sapulci. - Ej, rīko!
UĢIS
Kamdēļ tev bēgt? no kā?
INDULIS
Glābt Āriju.
UĢIS
Tu viņu neziedo?
INDULIS
Es viņu glābju.
UĢIS
Un pazudini mūs?
INDULIS
Mēs esam vīri,
Un vīri nepazūd.
UĢIS
Es negribu.
Man riebjas sievas glābt.
INDULIS
Tik varons glābj,
Kas vien ir vājš, lai nedraugs ir vai draugs.
Man tevis nevajga; dod šķēpu šurp!
UĢIS
(Pārvarēdamies.)
Es esmu varons, un es iešu glābt,
Lai arī nedraugs ir un sieviete.
INDULIS
Steidz, draugs, un jaunais varons.
(Apkampj. Aiziet.)
UĢIS
Indul, mīļais!
*
UĢIS
(No prieka sauc.)
A-u! a-u! a-u! He Vizbulīte!
(Ienāk V i z b u l ī t e.)
VIZBULĪTE
Ko klaigā še? Kas ir?
UĢIS
Es slēdzu mieru
Ar Induli. Mēs tagad glābsim to,
Lai arī nedraugs ir un sieviete.
VIZBULĪTE
Ko ziņo man? Es pati zinu. Steidz!
Kas vīrs, ne zēns, tas dara pirms, tad runa.
UĢIS
Man prieks, ka salīgu, un nau kam teikt.
VIZBULĪTE
Teic osim, kad tev noslēpums ir jāpauž.
Prom steidz!
UĢIS
Jā, labāk osis gan, ne skuķis.
(Aiziet.)
*
(Ienāk T u š e un top iznesta gultā Ārija.)
ĀRIJA
Kāds tīkams nogurums šai launadzī!
Vai tūkstots gadus es tā dusētu
Iekš saldām miņām kā iekš mīļā rokām!
TUŠE
Drīz sāksi dusēt tūkstots gadus - Izaugs
Uz taviem karstiem pelniem - leišu liepa.
ĀRIJA
Viss tavu vārdu skarbums, māmiņ, grimst
To saldo miņu siltā ezerā.
Caur zirgu zviegzmi zīle saldi dzied.
TUŠE
Es, mīļā meitiņ, tev tik labu vēlu,
Par godu lielam Mintautim tu degsi.
VIZBULĪTE
Tik Induls liels, tas glābj, ne dedzina.
TUŠE
Ha, ha! tu snīpis, ha! tavs glābējs glābs!
ĀRIJA
(Sapņaini.)
- Man sirdi raisīji no vietas nost...
TUŠE
Ko, meitiņ, teici?
ĀRIJA
Es tāpat, tā dziesma -
...To dārgo dvēselīti nesīšu
Aiz siltas azotes pie mīļās mātes.
*
(Ienāk L e n g v i n s un vācu sūtītais vecais V a l t e r s.)
LENGVINS
(Uz Valteri.)
Nu, vāciet, še tā mana gūstekne.
Tik runā maz un tā, ka saprast var.
Un gādā naudas daudz, i daļu man, -
Lūk, es jau labi viņu turēju.
VALTERS
(Aizklāj acis ar roku.)
O, teure Herrin!
ĀRIJA
(Piepeši uztrūkstas.)
Dievs! tās dārgās skaņas!
Vai nāk no viņas saules salda balss?
LENGVINS
(Uz Valteri.)
Klau, runā ļaužu mēlē nesaprotu!
ĀRIJA
Vai tēvs ir dzīvs?
VALTERS
Ir dzīvs.
ĀRIJA
Paldies dievam!
Tad viss vēl labi ir un labi būs.
VALTERS
Ak dievs! ak dievs! ak dievs!
ĀRIJA
Vai tu tas, labo Valter? Neredzu
No acīm tevi. Ko tu slēp?
VALTERS
Man kauns,
Šīs acis nespēja pār tevi lūkot.
ĀRIJA
Sniedz, Valter, roku man, tā ir tā pati,
Kas mani zirgā bieži uzcēla.
VALTERS
Ak vai, man, kundze, kauns!
Šīs rokas nespēja celt tevi saulē.
ĀRIJA
Jel svārku skaru sniedz, - es pieskaršos,
Jel smaršu jutīšu no dzimtenes.
VALTERS
Kauns, kauns! Aiz svārkiem man ir jāslēpj kauns.
ĀRIJA
Cik vecs tu ticis, Valter, - salīcis.
VALTERS
Man stāvs ir salīcis no naudas maisiem,
Ko tevi izpirkt, - nez, vai to vēl tiks?
ĀRIJA
Un tēvs ir sveiks?
VALTERS
Es teicu: miesās dzīvs,
Bet dvēslē miris, - mirusi i pils,
Ne dzied, ne smej tur, zirgi klusi zviedz;
Uz maura zaļums miris līdz ar puķēm,
Uz tēva galvas miris matu zelts.
ĀRIJA
Ak! tēvs ir sirms!
VALTERS
Tik balts kā kaujas kauli.
ĀRIJA
Pie tēva gribu iet!
VALTERS
Ak dievs, ak dievs!
Beigts, beigts ir viss! Mēs nevaram vairs spēt.
(Aši aiziet.)
ĀRIJA
Ar dievu! tēvu mierini: es sveika!
(Iemetas gultā, galvu spilvenos glabādama.)
LENGVINS
Mans nelaimīgais bērns! -
ĀRIJA
(Pieceļas.)
Tu mierini?
LENGVINS
Ak, es, - es darīšu tev pāri vēl,
Mans nelaimīgais bērns.
ĀRIJA
Ko vēl? ko vēl? -
LENGVINS
Lai tevi pasargā tavs dievs!
(Aiziet.)
ĀRIJA
Mans dievs? Mans dievs? - es zinu, kurš mans dievs -
(Atliekas gultā.)
...Kurš dārgo dvēselīti aiznesīs
Aiz siltas azotes uz mīļo māti...
VIZBULĪTE
Ak, mīļā kundze, ceri, mīļā - gaidi!
Gul', gul', es apsegšu tev kājiņas.
TUŠE
Meit, gaidi, liesmās lielais kungs jau nāk.
MEITAS
(Raud balsī.)
(Ienāk v e r g s, uztraukts.)
VERGS
Cit, sievas, cit! pats lielais, vecais nāk!
Viņš sēdi šķaidīja, lād bajārus,
Nāk niknis briesmīgi, tik pūš un rūc.
TUŠE
Nu, dieviņ, dieviņ, mūsu liktens nāk!
VERGS
Man tevis žēl, es skrēju teikt; kad justu,
Man mēle nost. - Dzird! -
(Uz Āriju.)
Tūliņ ceļos krīt'!
Uz vārda klaus'! Būs labs, ļaus kājas skūpstīt!
(Dzird nākam; uz Āriju.)
No gultas ārā! ārā! ārā kāp!
*
(Ienāk pa bajāra namadurvīm M i n t a u t s, L e n g v i n s, K a r g u t s, P a r b u s, P u d i ķ i s; pavadoņi un ļaudis no pagalma.)
TUŠE
(Ceļos uz Āriju.)
Kāp ārā, ārā! Dievs! Tev galva mulst?
(Uz Mintauti.)
Ak, žēlīgs, mīlīgs kundziņ, žēlo mūs!
MINTAUTS
(Uz Lengvinu.)
Kur gūstekne?
LENGVINS
Tur gultā.
MINTAUTS
Dzīva?
LENGVINS
Dzīva.
MINTAUTS
Ko necelies? nāk kungs!
TUŠE
No bailēm ģībst.
ĀRIJA
(Iesedzas segā.)
MINTAUTS
Ņem segu nost.
LENGVINS
(Norauj Ārijai segu.)
Lūk, še!
MINTAUTS
Ā, skaista ir!
ĀRIJA
(Uz Lengvinu.)
Dod segu!
MINTAUTS
Bailēs neģībst.
LENGVINS
Ceļos meties!
ĀRIJA
Pie mums priekš sievas ceļos metas vīrs.
To tiesību tev ļauju, kaut tu mežons.
LENGVINS
Klus', neprāts!
MINTAUTS
Vai pie smalkiem vāciem tā
Uz kungu teic?
ĀRIJA
Tu nekristīts, ne kungs.
MINTAUTS
Stāv' kājās!
KALPS
(Paceldams Āriju aiz rokas.)
Stāvi!
MINTAUTS
Augums slaiks un loks,
Kā goba.
ĀRIJA
Nē, kā vācu ciprese;
Ne tevim skatāma.
TUŠE
Vai dievs, kāds vārds!
MINTAUTS
Tu lepna esi, - šodien tevi degs.
ĀRIJA
Kad mani degs, ko tad vairs baidīšos?
PUDIĶIS
(Uz Mintauti.)
Tā gūstekne ir kūru, augstais kungs,
Ar viņu gribam izpirkt Emboti.
VIRSAITS KARGUTS
Par viņu nolemt vajga sapulcei!
BALSS NO ĻAUDĪM
Jā, visai tautai pieder gūstekne!
MINTAUTS
Kā teikšu, tā ij būs!
(Uz Āriju.)
Man tīk tavs stāvs
Un spīvums, - es tik spēju tevi glābt.
ĀRIJA
Es negribu no tevis glābta tapt!
(Ārija aizgriežas.)
MINTAUTS
Ko aizgriezies? - Cik kaklis skaists un balts!
ĀRIJA
(Atgriežas.)
MINTAUTS
Ha, apmānīju.
(Ārija aizklāj galvu.)
Aizklāj, - bende atsegs.
(Klusi uz Parbu.)
No Kuldīgas?
PARBUS
(Tāpat.)
Jā, tēvs ir komturs.
MINTAUTS
(Tāpat.)
Sargāt labi!
(Dikti.)
Lai sārdu krau!
ĻAUDIS
Klau! klau! Kraus sārdu! sārdu!
*
(Kad Mintauts iet projām, vecene T u š e stājas viņam priekšā un nometas ceļos.)
TUŠE
Tu mīlīgs, žēlīgs, lielais kunigaikstis!
Tas ugunssārds, tas sildīs manu dzīvi,
Tas iedegs gaismu mūsu Lietavā. -
MINTAUTS
(Uz bajāriem.)
- Lūk, vecai mātei galva gudrāka
Par gudriem bajāriem: tā vārdu zin,
Kas jums ir svešs un tomēr dārgākais,
Tu zini Lietavu!
No kurienes tu nāc?
TUŠE
No tumša kakta.
MINTAUTS
Kur vārdu dzirdēji?
TUŠE
Tai tumšā kaktā.
MINTAUTS
Lūk, kur mums gaisma nāk: no tumsības!
Dod zeltu vecenei!
TUŠE
Dod bajāram.
MINTAUTS
Tad ņem šo dēla skūpstu, vecā māte!
TUŠE
Tu tiksi liels, no tevis izaugs valsts!
(Ļaudīs piekrišana; nedaudz balsis izrāda pretestību.)
Tik viens lai kungs! tas tu!
ĻAUDIS
Sveiks; Mintaut, sveiks!
MINTAUTS
(Uz Pudiķi.)
Kur Induls ir? Vai bēg? Man nedod godu.
(Visi leiši aiziet; paliek Pudiķis.)
*
(P u d i ķ i s. Ā r i j a.)
PUDIĶIS
Klau, kundze!
ĀRIJA
Pudiķis, tu sārda kūrējs?
PUDIĶIS
Es sārdu nekuršu, es glābšu tevi.
ĀRIJA
Tāpat kā Mintauts.
PUDIĶIS
Nē, man nerūp tevis.
Man Induls rūp un Embote.
ĀRIJA
Tu draugs?
PUDIĶIS
Vēl ne. Laid Induli, tad būšu draugs.
ĀRIJA
Tad ej!
PUDIĶIS
Uz jūru tevi aizvedīšu,
Bēdz Vācē; Emboti mēs atņemsim.
ĀRIJA
Ej!
PUDIĶIS
Lai! tad paliec Embotē, gan tuvu,
Bez maksas gan, bet prom no Induļa.
ĀRIJA
Tu velti runā, veci.
PUDIĶIS
Velns, tad dedz!
Nau sievai kauns no tautas atraut vīru!
ĀRIJA
Tad labāk degt, ne atdot Induli.
PUDIĶIS
Tad labprāt sārdā kāp!
ĀRIJA
Es negribu.
PUDIĶIS
Nu, degsi, degsi, - pats vēl pakuršu.
- Bēdz, - tēvu redzēsi!
ĀRIJA
Nē.
PUDIĶIS
Velns tā sieva!
*
(Ienāk aši I n d u l i s.)
INDULIS
Ko tu te, Pudiķi?
PUDIĶIS
Tu zudis cilvēks!
ĀRIJA
Viņš mani pierunā vai bēgt, vai degt,
Tik tevi atstāt.
PUDIĶIS
Nu?
INDULIS
(Uz Āriju.)
Viņš mani mīl,
Bet vairāk dzimteni.
PUDIĶIS
Nu?
ĀRIJA
Jāsmejas.
PUDIĶIS
(Aiziet, stipri šķēpu piesizdams zemē.)
*
ĀRIJA
Mintauts manis bij; liek sārdu kraut.
INDULIS
No mirkļa mirklī gaidu glābiņu.
Man ļaudis sarīkoti klusumā,
Stāv mežā zirgi nolikti, ko bēgt.
Nāks puika paziņot.
ĀRIJA
(Apskauj Induli.)
Es gribu dzīvot,
Tā mūžam tevi turēt, neatlaist!
Šo laimes mirkli pilnam izbaudīt.
To skaistumu nekad vēl nejutu,
Ne bērnu gadu mātes glāsls tik maigs,
Un vēl ik mirkli vēršos brīnišķāks.
Vai mani līdzi vērš? Tik maiga jūtos, -
Es ābele tev ziedus klēpī bērtu.
(Ienāk Uģis aši.)
UĢIS
Viss beigts.
INDULIS
Ko saki? beigts?
UĢIS
Tie jutuši,
Ka mūsu vīru trūkst; tie meklē tos;
Ar viltu dzīrēs sauc; tiem jāiet ir,
Lai vērstu aizdomas.
INDULIS
Mēs bēgsim vieni!
Kur zirgi?
UĢIS
Aizvesti.
INDULIS
Ej citus nozagt!
UĢIS
Stāv sargi.
INDULIS
Velni! Spārdies, asins zvērs!
Spļauj savas liesmas, Pērkons rībētājs!
Es tavu sārdu kājām izmīdīšu.
Tev bārdā ogles metu, lai tā svilst!
ĀRIJA
Viss beigts.
INDULIS
Lai līdzi mani dedzina!
ĀRIJA
Mēs, mīļais, kāpsim karstā mīlas gultā, -
Vai sārda uguns ir tik karsts kā sirds?
Mēs divu siržu kopu ugunīs
Sen sakvēlosim, pirms vēl svelos sārds.
UĢIS
Jau nāk.
(Uz Induli.)
Ej sveiks uz dzīvi vai uz nāvi!
(Uz Āriju.)
Tu būsi viņa cienīga. - Nāk pats.
*
(Ienāk Mintauts.)
MINTAUTS
Pats Mintauts tevi meklē visu laiku,
Lūk, Induls kur!
INDULIS
Pie savas gūsteknes.
MINTAUTS
Tev branga piemiņa no Embotes, -
Kad nau vairs pils, tad vēl pils meita ir.
INDULIS
Ej, Ārija, ar mežoni būs runa.
ĀRIJA
(Aiziet svētnīcā)
MINTAUTS
Dod meitu man, - es došu skaistu zirgu.
INDULIS
Es esmu bruņinieks, ne zirgu mītnieks.
MINTAUTS
Tev viņu nau kur likt, pats manā varā.
INDULIS
Man šķiet, es viesis še, ne gūsteknis,
Jo kūri līdz ar leišiem draugos karo.
MINTAUTS
Jā, skaista ir, tās dēļ var aizmirst visu.
INDULIS
Ko esmu aizmirsis?
MINTAUTS
Nākt sapulcē.
INDULIS
Tu pārmet to? Pats liki kūrus nesaukt.
MINTAUTS
Es esmu saimnieks, lielais kunigaikstis,
Tu mani apsveikt, Indul, nenāci,
Kā citi gan.
INDULIS
Vēl neesmu tavs klausnieks.
MINTAUTS
Tu sakies viesis, draugs, - tā dara draugs?
Tu mazs - es liels, tu lūdzējs, un es - devējs.
INDULIS
Bet saki, Mintaut, tu, kam nenāci
Man palīgā pret vāciem?
MINTAUTS
Nebij pulka;
Nu vācus sakāvu un kaušu vēl.
INDULIS
Nau tiesa! - pulks tev bij, tad laupīt gāji
Pret leišiem! darīt tos par klausniekiem!
Mūs ļāvi sakaut, nu priekš sevis glābi
Dod manu Emboti, tu n o d e v ē j s!
MINTAUTS
Bet kam tu manim nenodevies pats?
INDULIS
Tu joko? vārds ir briesmīgs: nodevējs!
MINTAUTS
No vārda nebaidīšos es nekad,
Kad mērķi gribi, gribi līdzekli!
INDULIS
Ļauns līdzeklis i labu mērķi gāž.
MINTAUTS
Nau laika meklēt līdzekļus - es darbs,
Es spēks un vara, kas kā liktens iet.
Es sen tev teicu: topi tu mans vasals!
INDULIS
Kad padoties mans mērķis, - varēju
I vāciem ar. Bet dzīvot gribu pats, -
Kā brālis pats tev roku sniegt. Tu spēj
Tik vergus lietot, zemi ņemt mums nost.
MINTAUTS
Ko paši nenākat jūs, stūrie kūri?
INDULIS
Kurš nokaus sevi pats par prieku citam?
MINTAUTS
Cik jūsu vīru ir? Tik sauja vien,
Jūs vāci apēdīs, - es gribu glābt.
INDULIS
Bet avij viens, vai ēd to vilks, kas svešs,
Vai vilks, kas zināms. Tu tas zināmais,
Kas tūkst brāļiem nolaupītas mantas.
Bet citi zvēri glūn uz tevi ar,
Tev tatārs vienā pusē, vācis divās.
Ir mierā jāsavieno leišu ciltis,
Ir jāmodina tautu gulošs gars.
MINTAUTS
Ā, kāda valoda tev, sīkā cilts!
INDULIS
Tās sīkās ciltis nāk no lielas mātes!
Tie leiši, zemieši, tie tālie prūši, -
Tie radus kūri, latvji, zemgaļi,
Tās ciltis augšējā un lejas galā,
Tie kopu pulki lieli lielai mātei.
Bet zivis zivis ēd un brāļi brāļus.
MINTAUTS
Lai! Ko tu teici, kūrs? Vai zini pats?
Tas vārds tik liels kā pati Lietava.
INDULIS
Ir lielāks: baltās jūras kopu valsts!
MINTAUTS
Es visas ciltis liešu Lietavā!
Nupat to vārdu teica tumšais kakts,
Man pareģoja vecā ragana:
«No tevis izaugs valsts! Lai viens ir kungs.»
To pašu saki tu, tas gaišākais.
Lai top! Lai viens ir kungs!
INDULIS
Tā saka vergs.
MINTAUTS
Un brīvais kā?
INDULIS
Ikviens lai' kungs!
MINTAUTS
Ha, ha!
Tavs gaišais prāts pats sev i žilbina
Un zaudē mērķi, - lūk, to došu es,
Mans vasals topi! Tava gudrā galva
Man galmā derēs domei. Es tev došu,
Cik gribi, zemes leišos, došu sievu -
(Piemāj klāt sulaini, saka tam ko, un tas aiziet.)
INDULIS
Dod Emboti, man tiks.
MINTAUTS
Kas embote?
Pret visu Skodas novadu?
INDULIS
Man dzimta.
MINTAUTS
Tev lielus mērķus dodu, lielu varu,
Tu mazo ņem.
INDULIS
Man mērķis lielāks.
MINTAUTS
Tu līdzēsi man izvest lielo domu --
No ciltīm kopā saslēgt Lietavu.
INDULIS
Dod Emboti, - bez tās man pamats zūd;
Es topu kalps, ne kungs.
MINTAUTS
Bet augsti celts.
INDULIS
Ne karals mani ceļ, - es ceļu pats.
Tu tikai karals gribi tapt.
MINTAUTS
Un tapšu.
INDULIS
Ne vienotājs.
MINTAUTS
I tas; jo vieno vara.
INDULIS
Nē, vieno gars.
MINTAUTS
Tad esi draugs!
(Ienāk bajārs L e n g v i n s ar savu meitu A l d u, kura ļoti bagāti apģērbta.)
MINTAUTS
Lūk, ņem -
Šo bagātāko meitu!
LENGVINS
Lai viņš ņem
Šo leišu skaistāko.
MINTAUTS
Vai iesi, dūjiņ?
(Pieaicina Aldu klāt un noskūpsta.)
ALDA
Kā pavēl tēvs.
MINTAUTS
Nu paej drusciņ, Aldiņ,
Lai redz, ka tu tā skaistākā.
(Alda paiet pa pagalmu.)
LENGVINS
Lūk, svārki!
Ir pieci, visi zīds!
(Rāda Indulim.)
INDULIS
(Uz Mintauti.)
Dod Emboti!
MINTAUTS
Tu spītnieks! tiepnieks, sumbris, eža dēls!
Tā pils man vajdzīga priekš Lietavas.
Šis ieķēries kā āpsis savā alā.
Es tevi padzīšu no pasaules!
INDULIS
Vēl pasaule nau tava, nedz vēl es -
Tavs klausnieks; agri bar, kā savus ļaudis.
ALDA
(Raud.)
INDULIS
Bet tu man piedod, daiļā jaunava!
(Nometas uz vienu celi.)
Ne es, kas tevi atraida, bet liktens.
LENGVINS
Tev piedot? Nu tu naidnieks man, ne draugs!
*
MINTAUTS
He! virsaišus saukt šurp!
LENGVINS
He, šurp! He, šurp!
MINTAUTS
Kur viņi paliek?
LENGVINS
Skrienat! Pavēl kungs.
(Ienāk virsaiši, bajāri. P u d i ķ i s ar pavadoņiem.)
KARGUTS
Mēs, bajāri, še esam.
MINTAUTS
Ko tik lēni?
KARGUTS
Tu visus bar.
MINTAUTS
Kas nedara, kā vajga,
Tas jābar ir.
KARGUTS
Ne bērni mēs, bet vīri.
Pats trenci sapulci, nu atkal nākt!
INDULIS
(Taisās aiziet.)
MINTAUTS
Kur, Indul, ej? vai rīkot bēgšanu?
Par, vēlu piecēlies, - ha, ha!
INDULIS
Es zinu.
Tu sauc še savus kalpus, kurus bar,
Pie tiem es nepiederu.
MINTAUTS
Paliec še,
Par tevi spriedīs bajāri.
INDULIS
Par mani?
Tik tautai vara spriest.
MINTAUTS
Ha, ha! jo labāk, -
Jo es un tauta viens. - Lai tauta nāk!
*
(Sanāk vēl kareivji un ļaudis.)
MINTAUTS
Jūs labieši, jūs vīri, visa tauta!
Šo kūru sūdzu es:
(Rāda uz Induli.)
Viņš laupīt grib,
Grib nozagt gūstekni, kas pieder tautai,
(Ļaudis kurn.)
Ir slepus sarīkojis bēgšanu,
Es novērsu vēl. Manim rokās dodat
To gūstekni!
ĻAUDIS
Ņem! Ņem -tu viņu! Sargā!
MINTAUTS
Pie durvīm sargus liekat!
SARGI
(Nostājas pie svētnīcas durvīm.)
Še mēs stāvam.
MINTAUTS
- Un rīt to vedat prom uz manu pili!
(Klusums.)
PUDIĶIS
Bet Induls gūstīja, tā pieder viņam!
KARGUTS
Par gūstekni vēl jālemj sapulcei.
PARBUS
Lūk, tauta nolēma par to nupat.
ĻAUDIS
Vēl nau, - vēl nau. - Jau ir. - Vai tā ir tiesa?
INDULIS
Es viņu gūstīju, tā pieder man.
MINTAUTS
Tu gūstīji, bet nau tev kur to likt.
Tu viesis še - tev neklājas tā runāt.
(Ļaudīs piekrišana.)
INDULIS
Vai leišiem tikums viesiem atņemt mantu?
(Piekrišana.)
PARBUS
Tu gūstīji, bet kas to apsargāja?
Vai Mintauts neatsita vāciešus,
Kas nāca atņemt? Mintauts gūstīja
To otru reiz, un Mintautim tā pieder.
(Piekrišana.)
KARGUTS
Bet sakat man, kam pieder Mintauts pats?
Lūk, - leišu tautai, - tai ir gūstekne.
(Piekrišana.)
MINTAUTS
Es leišu tautas, leišu tauta mana!
Viss, viss, cik tāļi leišu vārdu min.
(Liela piekrišana.)
INDULIS
Par mani kūri vien, ne leiši lemj.
Vēl kūri brīvi līdz ar Induli.
(Kūru piekrišana.)
Vai leiši laupīs savus brāļus kūrus?
(Piekrišana.)
KARGUTS
Mēs brīvi vīri esam, katra pils.
Kas karā gūts, tas mūsu; cits nau kungs.
Kurš lācis manis medīts, paliek mans.
Mums neder kungs, kas dala mūsu daļu.
BALSS NO ĻAUDĪM
Bet kungs mūs apsargā pret laupītājiem.
OTRS
Brīvs bajārs ēd i svešniekus, i leišus.
TREŠS
Viens lācis mazāk rij, ne simti vilki.
MINTAUTS
Es izdeldēšu šos - tos simtu vilkus.
KARGUTS
Mēs brīvi vīri, sargās mūs šis šķēps.
LENGVINS
Tā mūžam plosās karš, kas druvas sēs?
Sīks zemnieks jūtas kareivs, neklausa.
Kad viens ir kungs, tad miers un ļaudis strādā.
INDULIS
Kas simtus brīvus vilkus plēš, tas spēs
Vēl ātrāk saplēst tūkstots vergus suņus,
Drīz katris būs tam klausībnieks un avs,
Ko sevim strādinās un sevim cirps.
Tām avīm pašām kopā jāturas.
PARBUS
Lūk pats viņš sludina nu Lietavu,
Bet kož, kad naida vilkus trenc.
INDULIS
Es gribu,
Bet brīvībā, bez karaļa.
MINTAUTS
Vai tas var būt? Ha, ha! Nu vieno tos!
(Rāda uz bajāriem.)
INDULIS
Tos vienos tas, kas diezgan stipris būs
Un diezgan - taisnis. Tas tu neesi.
MINTAUTS
Es esmu tas, lūk, mana taisnība:
Tev Embote par Lietavu rūp vairāk,
Es dodu tevim Emboti, lai ir!
(Ļaudis kurn.)
INDULIS
Un es ko došu?
MINTAUTS
Savu gūstekni
PUDIĶIS
Ņem, Indul, ņem.
(Uz Mintauti.)
Tev paldies, lielais kungs.
KŪRI
Lai dzīvo lielais Mintauts!
LEIŠI
Nedot, nedot!
MINTAUTS
(Uz ļaudīm.)
Ko zināt jūs? Man viņa vajdzīga
Priekš lielās Lietavas.
INDULIS
Es nedodu.
PUDIĶIS
Dod, neliet, aši! Vai tu neprātīgs?
(Uz Mintauti.)
Mēs viņa vietā atdodam.
INDULIS
(Uz Pudiķi.)
Ej prom!
Tā gūstekne ir vairāk nekā pils, -
Tā ķīla tev, - ar vāciem gribi līgt,
Lai tie tev palīdz tapt par karali,
Lai tevi mērcē Kristus ūdeni.
(Ļaudis rūgst.)
MINTAUTS
Tu, nelietīgais kūrs, tu zaimo kungu!
Es viņu karaliski apbalvoju,
Viņš kož man rokā! Kāds ir tādam sods?
(Ļaudis klus.)
KARGUTS
Viņš varens kareivis un leišu draugs. -
Dod, Indul, gūstekni priekš Lietavas,
Kā teicies pats, un tiks tev tava pils
Un leišu draudzība, mums miers no vāciem.
INDULIS
Kas viņu saņems leišu vārdā? Mintauts.
ĻAUDIS
Dod Pērkonim uz sārdu! - Sārdu! - Sārdu!
MINTAUTS
Par velti gribi, lai tev palīdzam?
LENGVINS
Še vācis ir, grib izpirkt gūstekni.
MINTAUTS
Lai nāk.
*
(Ienāk V a l t e r s.)
MINTAUTS
- Cik dosi?
VALTERS
Vienu tūkstoti.
MINTAUTS
Dod visu Emboti un Kuldīgu.
VALTERS
To nē.
LENGVINS
Lai naudas dod trīs tūkstoši.
PARBUS
Mums karā noderēs pret vāciešiem.
VALTERS
To nē.
ĻAUDIS
Bij solīts upurs Pērkonim.
(Rūgst.)
LENGVINS
Dod divus tūkstošus.
To jā.
INDULIS
Lai velns!
Vai tirgus te, vai tautas sapulce?
Vai tā ir kustons, ko par naudu pērk?
Tā dieve, kas no debess nokāpusi.
Es viņas sargs, es klausos jau par ilgu.
Es viņu nedošu jums nicināt.
(Uz sargu pie Ārijas durvīm.)
He, nost! Nāc šurpu, Ārija, pie manis.
*
(Ienāk Ā r i j a, ģērbta uguns svārkos.)
ĻAUDIS
Ā, ā!
KARGUTS
Kurš tādu dārgumu sev atņemt ļaus?
JAUNS BAJĀRS
Tā vērts ne Embotes, bet pasaules.
INDULIS
Tu uguns svārkos?
ĀRIJA
Vecā ģērba jau -
Uz sārdu vest.
ĻAUDIS
Uz sārdu vest! - uz sārdu!
MINTAUTS
Kas teica raganai ģērbt uguns svārkus?
Es viens še pavēlu. Tā pieder man.
(Uz Āriju.)
Es tavam tēvam tevi atdodu,
Dod, vāciet, divus tūkstošus un ved.
(Uz Valteri.)
Nāc, man ar tevi vēl ir jārunā.
ĀRIJA
Tik divus tūkstošus es esmu vērts?
Ko, Valter, teic?
VALTERS
Mums vairāk naudas nau.
Un pilis atdot tēvam varas nau.
ĀRIJA
Tad palieku es še.
VALTERS
Bet Mintauts atlaiž.
ĀRIJA
Kas Mintauts man? Bet mani nelaiž kauns.
Jums vācu vārds nau dārgs, tad man ir dārgs.
VALTERS
Paldies tev, augstā, tu mūs apkauno!
(Aiziet.)
INDULIS
(Piesteidzas pie Ārijas.)
MINTAUTS
(Uz Valteri.)
Ved, vāciet, ved to! - Indul, nost no tās!
INDULIS
Kurš pirmais nāks tai klāt? Še ir mans šķēps.
ĻAUDIS
Uz sārdu! ziedo Pērkonim.
INDULIS
Vai Mildu
Var ziedot Pērkonim?
LENGVINS
Viņš zaimo dievus,
Viņš aizskar karali un nievā tautu!
Uz sārdu viņu pašu!
ĻAUDIS
Sārdā, sārdā!
INDULIS
Es leišu tautu turu lielu, cēlu,
Kas cienī savas tiesības un svešas: -
Kad jūs man nedodat, kas pieder man, -
Kad viņai riebjas izpirkties par naudu, -
Tad cēlums jāatbild ar cēlumu:
Tad atsakos no savām tiesībām!
MINTAUTS
Tu atdod viņu tēvam, ha, ha, ha!
(Ļaudis kurn.)
Un pamet mūsu lietu.
(Kurn.)
INDULIS
Jāatdod!
Lai man tā nepieder, tad tēvam gan.
(Ļaudis kurn.)
Nu mēs no gala karu iesāksim -
Bez viltības, bez ķīlām un - bez sievām,
Tik vīrs pret vīru! - Viņa lai -sev iet
Uz Kuldīgu, mēs, kūri, celsimies
Un ņemsim atpakaļ sev Emboti.
(Daļa kūru piekrīt.)
PUDIĶIS
Tu gaisa grābslis! sievas vergs! tu mīlnieks!
No rokas laukā dosi? Nau tev kauns?
PARBUS
Ha, ha! te jāsmejas, kā nodevējs
Aiz mīlasnelgas ģīmja lūko slēpties!
Viņš atdod vācim mūsu guvumu,
Kas maksā tūkstošus, ar ko var slēgt
Tik labu mieru, ka tas vācus izdzen!
MINTAUTS
Tu nodevējs! To nodevēju grābt!
(Ļaudis kurn, bet neiet klāt.)
INDULIS
Es tavus lāstus sviežu atpakaļ,
Tev pašam mutē, lai tā gunī deg! -
Es aizvadīšu šo uz Emboti,
Tad nākšu atpakaļ.
MINTAUTS
To grābt! to grābt!
Ko stāvat! pavēl kungs!
ĻAUDIS
Lai dzīvo karals!
(Tuvojas Indulim.)
INDULIS
Lūk, tas ir karals, kas tik karsti brēc!
Tas kūrus nodevis, ņem viņu pili!
Tas leišu brīvniekus ved klausniekos!
Tas ņem šo gūstekni ar varu sev!
Tas visiem visu ņem, tas karals būs!
Jums vajga karaļa!
ĻAUDIS
Mums nevajga.
INDULIS
Ko? agri, Mintaut, ceri tautu veikt,
Vēl leišiem virsaiši un vīri ir.
MINTAUTS
Tu, pavalstnieks, pret mani sacelies?
Es tevi nositu kā suni!
INDULIS
Nē, es vilks!
Vai karals tas, kas sapulcē ceļ šķēpu?
Kas laupa draugus, apsmej tikumus?
Tad tas ir karals! Tad to pielūdzat!
MINTAUTS
Ciet klusu, kūdītājs!
INDULIS
Lai kalpi klusu cieš, - kas brīvs, tas kliegs!
ĻAUDIS
Ir tiesa Indulim! - Dod upuri!
Ko gaidām? - Sārdā! Dieva sodi nāks. -
Nu grābjat vācieti. Uz sārda, sārda!
LENGVINS
Jau viņa ugunsdrēbēs ietērpta!
INDULIS
Še ņemat ugunsdrēbes, tās ir jūsu!
Bet, kas iekš drēbēm iekšā, tas ir mans.
(Norauj no Ārijas ugunsdrēbes.)
LENGVINS
Lai grābjam to!
ĻAUDIS
Grāb, grāb!
INDULIS
Jūs varat grābt,
Bet dzīvs es nedošos, nedz došu viņu!
ĀRIJA
Es, Indul, esmu tava! Ziedošos
Ne Pērkonim, ne Mintautim tik - tev!
INDULIS
(Taisās nodurt Āriju.)
Lūk, krūts! lūk, duncis? Grābjiet! nāve veic.
Nu grābjat mironi, ja tas jums der!
Še, Mintaut, ķīla tev! - Ko klusē nu?
Še, Pērkon, ziedojums! - Tu arī klusē?
Nu, kad tie abi klus, tad laidat iet!
(Ļaudis klus.)
MINTAUTS
Tu zaglis, laupītājs tu nodevējs!
Tu joda izdzimums, tu lapsa, vilks!
No pasauls lauka nolādēts un dzēsts!
UĢIS
Es tevi vadīšu līdz Embotei.
PUDIĶIS
Ak, neej, Indul! neej, zelta Indul!
Es tava vaiga neredzēšu vairs.
INDULIS
Es nākšu, Pudiķi es atkal nākšu!
(Piekrišana.)
(Priekškars.)