RAINIS

JAUNAIS SPĒKS

I  NĀVES VĀRTI

VIENA SIRDS

Cik auksti šautņu stobri mirdz! -
Divpadsmit lodes un viena sirds,
Dikts rībiens, nepabeigts sauciens:«Lai dzīvo! -»
- Un aprimst sirds, kas mūs še brīvo.

MIRT KLAJĀ LAUKĀ

Mirt klajā laukā vientuļās mokās,
Tik nekrist cilvēku negantās rokās!
Lai  m i r u š ā s  miesas kraukļi knābj:
Cilvēki  d z ī v ā s  ar dzelžiem grābj.

LIESMA UN VARONS

Var nodzēst liesmu - un kvēle gaist,
Tik   k v ē l o j o t   v i e n   tā karsti kaist:
Var varoni nokaut, viņš postā grūst,
Bet   m ū ž a m  no viņa sajūsma plūst.

VĒL VIENS

Vēl viens ir aizgājis, - mēs pazināmies,
Mēs runājām ar reizes divas, trīs
Pusvienaldzīgi un pusķildodamies;
Viņš tagad aizgājis, - ak, ko tik drīz?

Man viņam līdz irst atkal viena saite
Ar dzimteni, - acs neviļus man trīs,
No jauna iesmeldz krūtīs vecā kaite:

Tā pate jūra būs, tas lauks, tas mežs
Neviena, viena vaiga - viss būs svešs.

NĀVES VĀRTI

Aiziet kā saule,
Nokalst kā siens
Simti un tūkstoši
Līdzi kā viens.

Nāve vēl vārtus
Atviru ver,
Jaunus un jaunus
Ziedokļus cer.

Nāves vārtus
Kā aizdarīt,
Lai mūsu dārgākos
Nevar vairs rīt?

Nāves vārtus
Kā cieti vērt?
Lai vārtu vērējus
Pašus cērt.