RAINIS

JAUNAIS SPĒKS

II  AIZMĀKTĀ SAULE

BASKĀJIEŠA KAPEIKAS DZIESMA

Pēdējā kapeika
Pašulaik slīdēja
Iz maniem pirkstiem
Pasaulē klaidot.

Pirkstos un kabatā
No vara kapeikas
Pāri tik palika
Riebīgā smaka.

Iekšas man apgriežas,
Ožot šo smaku:
Smaka tik sāja,
Sālīga, sūra.

Prātā nāk asinis,
Sviedri un traipekļi
Viss, kas ir apkārt
Kapeikai lipis.

Asaras, vaidi,
Trokšņaini lāsti
Pēdējo kapeiku
Pavada pasaulē.

Es savu pēdējo
Palaidu lēnīgi:
Pārmetu krustu,
Nospļāvos trīskārt.

Tik jau kad saožu
Smaku šo, riebīgo -
Saltums dreb kaulos,
Iekremtas krūtīs.

Nāks jau reiz laiki:
Būs viņa skaidra,
Būs viņa lieka,
Būs visiem gana.

AIZMĀKTA SAULE

Gan saule spīd,
Bet nespodri.
To nenovīd
Mums mākoņi.

Tie auž kas dien
Pa tīmeklim,
Tur saule brien
Lēn-lēnītīm.

Tik īgnis prāts:
«Vai vērts jel iet?»
Viss dūmiem klāts,
Tad labāk riet.

Visu ziemu tā dus,
Bet pavasar'
Pie debesīm kar
Zelt-spīdekļus.

AIZ IZĪDAS PLĪVURA

Zināt visu un tomēr dzīvot,
Dzīvi iz mūžīgās tumsas brīvot:
Te tev ir vīrs, te darbam lauks,
Dzīve jūs visus karā sauks.