RAINIS

JAUNAIS SPĒKS

IV NEPĀRTRAUKTA CĪŅA

DĀRGĀ BRĪVĪBA

Reizi, šo reizi mēs tomēr
Par cilvēkiem jutušies esam, -
Tagad mēs zinām, kas vīrs!
Tagad mēs jūtam, kas gars!

Uguns mums aprija mājas,
Un lauks mūsu asinis dzēra -
Vai tā par dārgi gan pirkts
Nākotnes brīvības vārds?

VAI MUMS ACIS, KO SNAUST?

Vai mums acis, ko snaust?
Vai mums mute, ko gaust?
Pieres, ko pīšļos liekt?
Pleci, ko sitieniem sniegt?

Kājas vai ir, ko bēgt?
Rokas, ko važās slēgt?
Miesas, ko lodēm šaut,
Ratos kā gaļu kraut?

Sirds vai tik bailīgi pukst?
Lūpas tik slepeni čukst?
Dvēsle kā mušiņa sīc,
Zirnekļa ieķerta, trīc?

- Nē, - mums vēl droša ir sirds,
Acīs vēl sparība mirdz,
Spēki iz krūtīm mums plūst,
Klints no tā spēka grūst;

Šautnes drīz nevarēs šaut,
Lielgabals nevarēs graut,
Zobeni nevarēs cirst:
Varmāku pārvara irst.

Sajūsma pāri plūst,
Naidnieks par brāli kļūst, -
Cīņā mums spēks un balsts,
Nāk mūsu nākotnes valsts.

NEPĀRTRAUKTA CĪŅA

Vēl šī cīņa nau pēdējā,
Nau ko gavilēt uzvarā;

Nau ko noskumt, ja zaudējam, -
Mēs tomēr reiz visu panākam!

Jo solis uz priekšu ir priekš mums
Pat smagākais kaujas zaudējums:

Par katru varoni, kas tur krīt,
Mums desmit vietā stāv tūlīt;

Kur varmāka pilsoņu asinis lējis,
Viņš brīvības uguns sēklu ir sējis,

*  *  *

Vēl šī cīņa nau pēdējā,
Nau ko gavilēt uzvarā;

Vēl priekšā stāv paši grūtākie darbi,
Nākotnes acis spīd asi un skarbi;

Daudz, daudz vēl kauju - tik nepagurt?
Tik svēto sajūsmas uguni kurt!

Cietās rindās lai varoņi stājas!
Miljoni kaujas laukumā krājas -

Dūmi un liesmas, un asinis jaucas,
Tauta celt nākotnes valstību traucas.