RAINIS
JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI
Traģēdija piecos cēlienos
PIRMAIS CĒLIENS
Jēkaba nometne Hebronā. Pagalms virsaišu telts priekšā. Telts ar vairākām
durvīm; solītis. Pa kreisi liels eļļas koks; ap to puķes, zāle un solīši. Pa labi
Jēkaba dēlu teltis, mazākas un neglītākas; aiz tām lopu kūtis. Pa starpu skatuves
dibenā redzamas kalnainas ganības.
Pagalmā ugunskurs. Vakars. Dzird pārnākam ganus.
*
(J ē k a b s, ap 100 gadu vecs, bet vēl spirgts, patriarha stāvā un apģērbā, sēd telts priekšā uz solīša. J ā z e p s, ap 17 gadu vecs, gariem matiem, smalks stāvs; stāv tuvu pie tēva.)
JĀZEPS
(Sapņaini.)
Tik skaisti bija laukos visu dienu -
JĒKABS
(Pieceldamies un iedams.)
Jā, jā, mans dēls.
JĀZEPS
(Dzīvāki.)
Es pastāstīšu, pagaid'!
Visapkārt zied un zaļš, bet pašā vidū
- Kā zelta saule - kviešu laukums -
JĒKABS
(Iet atkal.)
Jā.
JĀZEPS
(Piemīlīgāk, ar ziņu.)
- Kā māte izrakstīja zaļos svārkus
Ar zelta spīdekļiem tev goda dienai.
JĒKABS
(Apstājas un ar labpatikšanu noskatās viņā.)
Ak, jā, mans mīļais dēls! -
(Uzliek viņam roku uz pleca.)
- Bet parād' šurp!
Teic, kas tad tev par svārkiem? - atkal plēsums!
Kur beigt tev piegādāt!
JĀZEPS
Ak, mīļo tētiņ,
Tas tā tik gadījās - Bet neteic brāļiem!
Tie bārs un atkal grābs -
JĒKABS
Nē, nesitīs!
Kopš tu kā bērns reiz ugunskurā meties,
Kad tevi Simons sita, - tikko glābām -
Viss vātīs apdedzis, un kaut jel skaņu!
Kaut ģīmi būtu saviebis no sāpēm!
- Neviens vairs neiedrīkstēs tevi sist.
Tu vārīgs esi, zēns.
JĀZEPS
Es nevaru;
Es nevaru to paciest, tēvs, ne redzēt.
Man riebums iekšas griež - jau domāt vien. -
- Man tādas bailes, tēvs, ak vai; mans tēvs!
(Glaužas tēvam ap kaklu.)
JĒKABS
Ak, jā, ak, jā! - Vai kas ir noticis?
JĀZEPS
Kas noticis? - Ir noticis, ak vai!
Es nevaru tev teikt.
JĒKABS
Kas liels nu būs?
Vai vilku redzēji? - vai Levijs bārās?
JĀZEPS
Vēl ne!
JĒKABS
Vēl ne! bet baidies jau?
JĀZEPS
Jau baidos.
JĒKABS
Vai brāļus kaitināji? lepnis biji?
Vai puškojies? vai smējies? pamācīji?
Vai nebēdību izdarīji?
JĀZEPS
Vairāk.
JĒKABS
Nu, tu jau neteiksi; ko velti klaušņāt!
Kāds jērs vai apslima?
JĀZEPS
Nekas, mans tēvs.
JĒKABS
Būt' labāk teicis, - grūti man pret dēliem.
JĀZEPS
Man kauns.
JĒKABS
Tik bail, ka tevi klejojot
Reiz nesaplēš kāds zvērs.
JĀZEPS
To ne.
Man vairāk bail no ļaudīm.
JĒKABS
Jā, ak, jā!
Bet teic, kur Benjamiņš.
JĀZEPS
Drīz pārnāks pats.
JĒKABS
Kam pamet viņu vienu, laukos klīzdams?
JĀZEPS
Lai skrej viņš ar pa vaļu; vajdzēs, - sauks.
JĒKABS
Tāds patvaļnieks tu, dēls, kā Raele. -
Bet kur tad šodien gana?
JĀZEPS
(Izklaidīgi.)
Šodien gana?
Pie Zihemas; bet es pie kviešiem biju;
Tur pļāva meitenes un zēni -
JĒKABS
Dēls -
Tev laiks jau kļūt par ganu.
JĀZEPS
(Ātri pāriedams uz citu.)
Kļūšu. - Dzirdi,
Ko pašā dienas vidū sapņoju -
JĒKABS
Nau sapņu stāstāms laiks. Ej, atnes ogles
Un pakur uguni. Drīz sanāks brāļi,
Lai tiem kur piesēsties. Jau laižas saule,
Taps pēkšņi nakts un auksts.
JĀZEPS
Bet dienas vidū, -
Es dienas vidū nakti redzēju:
Tik dziļa, drēgna, tumša, auksta bedre,
Ka bailes man vēl tagad pārskrien kauliem.
JĒKABS
Kur?
JĀZEPS
Vēl aiz Zihemas.
JĒKABS
Kam atstāj ganus?
Kam atdalies no brāļiem?
(Viņš apsēstas.)
JĀZEPS
Negrib manis.
(Apmetas pie Jēkaba solīša zemē.)
JĒKABS
Kā, dēls?
JĀZEPS
Kopš mātes tu tik viens -
JĒKABS
Nu, runā!
JĀZEPS
Es tevi mīlu tā, un tu man labs.
Es brāļus arī mīlu visus līdz
Un dalu tiem, kas mans, un palīdzu,
Un rādu, kur ko zinu labāk rīkot -
Bet viņi mani bar un nicin' vien -
Grūž slepus peļķēs, suņiem rīda mani,
Dzen vēršus virsū, smejas, špetni runā.
Un ko es viņiem darījis?
JĒKABS
Ak, jā, -
Mans dēls, mans dēls. -
JĀZEPS
Un kā man garām iet!
Tik pilni vaibsti ir ar niknumu
Kā vasar' jēla vāts ar ļaunām mušām.
- Kad arī norimst reiz, nāk vakarklusums,
Es tomēr redzu, viņu acīs deg
Kā nakti purvā spītīgs sēra guns
Un mutes rūgti dveš kā purva dvaša -
JĒKABS
Dēls -
JĀZEPS
Kaut es zinātu, ko darījis?
Ak, visu, visu es par labu vērstu!
Kā saulīte tos mīļi apsildītu;
Kā kviešu graudiem apbērtu; es teiktu,
Kas vien ir jauks, ko dienu laukos dzirdu,
Ko nakti sapņos lūkojos pie dieva;
- Kad prasu - Levijs ņirdz! «Kas vēl par ērmiem?
Kas šim ko dara? dari tu, ko liek!»
Un ko tie liek? - Kaut lopus truliem dunčiem
Un priecāties, kad kārpās. Rādu tiem,
Kur cirst, lai nemocās. Tik smejas vien.
Man riebj tas amats. Zemi teicu kopt -
Ak, tad nau gala naidam cauras dienas!
Bet es to gribu veikt! vēl vairāk līdzēt!
(Piepeši nometas ar galvu uz tēva ceļiem un sāk raudāt.)
Tie manis nemīl, tētiņ, mīļo tētiņ!
JĒKABS
(Viņu apskaudams.)
Mans dēls, mans dēls! Tā kunga roka smaga. -
Bet vai! par tiem, kas liek tev viņu nest!
Tiem pašiem būs zem liktā simtkārt liekties.
Vārds notiks: esi kungs pār saviem brāļiem!
JĀZEPS
(Atkal paceldamies.)
Ak, tēvs, klaus' manu sapni!
JĒKABS
Pagaid', dēls!
Lai viņi neaizmirst: es dieva cīkstons!
Es viņus sašķelšu kā govju nagus!
Kā vilnu savelšu, kā mēslus mišu -
JĀZEPS
Ak, tētiņ, lai! Tie manis tikai nezin.
Tie domā: es tiem ļauns, un es, lūk, labs.
JĒKABS
Es zinu, ko tie domā; visus zinu.
Ar varu vien tik tie ir valdāmi.
Ar viltu vien un cīņu var tik dzīvot
Un liktens pulkus griezt uz savu pusi,
Lai notiek dieva prāts caur tavu roku.
JĀZEPS
Tēvs, tā tu toreiz cīnījies ar dievu,
Un uzvarēts viņš tevi svētīja,
Un visa zeme tika tevim dota.
Tā es ar zemi gribu cīnīties.
Ar šķēpu uzplēšu es viņas krūtis
Un viņas dēlu kviesi pļauju nost
Ar trītu asmeni. Bet uzvarēts
Viņš mani svētī ar un graudus dod.
Tad es tos kapā - zemē - guldinu, -
Par sešiem mēnešiem viņš ceļas augšā,
Un jaunu cīņu es ar viņu sākšu.
Bet cīņā dievs tev izmežģīja gurnu, -
Kas zin, kas mani gaida manā cīņā?
- Tik vien es izturēšu ar kā tu,
Un visa zeme galā tiks man dota.
To dievs man arī sapnī rādīja,
Tik nau tik skaists mans sapnis tā kā tavs.
JĒKABS
Mans mīļais sapņotājs, lai paliek sapņi.
Dievs manai ciltij lika izplesties
Un visas tautas segt ar savu ēnu, -
Viņš arī tavu krēslu augsti cels,
I tev ir lemts vēl kļūt par lielu ganu.
JĀZEPS
Es negribu kļūt gans, ne mūžu vadīt
Ar lopiem kopā piesmakušās kūtīs.
Man tīras rokas būs un baltas drēbes,
Es cietu māju celšu, sēšu kviešus,
Kā vīraks kūpēs mani tīrumi,
Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri,
Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš. -
Es brāļus barošu ar savu maizi.
JĒKABS
Dēls, neļauj aizrauties no saviem sapņiem.
Ar zemi nodoties ir sievu darbs.
Gan skaists, gan Raele to iemīlēja.
Bet cik spēj zeme barot? - Vīrs ir gans.
Vai iet kā Juda laupījumu gūt,
Jo šķēps ir vīra prāts un vairogs - naids.
JĀZEPS
(Nopūšas, paceļas un atiet dažus soļus, domīgi.)
I tu teic - naids! - Kur palikt manam sapnim? -
Ak, māte, - tavus ceļus klāja miers,
Tu puķi neaizskāri ceļa malā,
Un, tevi redzot, putniņš droši svilpa.
No tavas smaršu dvašas klīda naids,
Kā smagās miglas rīta vēsmā zūd. -
JĒKABS
Mans mīļais, mīļais puisīt, - saule riet,
Un visas miglas atkal vāļos veļas.
JĀZEPS
(Turpinādams savu runu.)
Tad brāļi staigāja bez krunkām pierē,
Vēl lūpas neaizslēdza laipnos vārdus,
Vēl žultis nevārīja nežēlību.
Pat niknais Simons reizēm pasmējās,
Pat Levijs nemocīja slepu jērus,
Bet Izašars par savu muļķa galvu
Pat pricājās, kad smīdināja māti.
JĒKABS
Jā, viņa spīdēja pār mums kā saule.
JĀZEPS
Mēs līdzi spīdējām, - i Naftalim
Bij lielā mute mazgāta, Gads apģērbts,
Tik Zebulons pēc zivīm oda.
JĒKABS
(Smejas.)
Auša!
Tev joks tik prātā.
JĀZEPS
Un tev pašam ar
Bij mati tumšāki, bet acis gaišas.
(No tālienes dzird ganus pūšam āža ragus.)
JĒKABS
(Pieceļas aizkustināts.)
Ak, nerunā, mans dēls! - Kur uguni! -
Mums atliek tikai darbs - un retam miņa.
JĀZEPS
(Klusi.)
Ak, kam vairs mātes nau!
JĒKABS
Dēls, laime nāk
Un atkal aiziet; atsaukt viņu nevar.
Un dzīve ir tik cīņa.
JĀZEPS
Laime nē?
JĒKABS
Caur cīņu laimi gūst.
JĀZEPS
Kas laime ir?
JĒKABS
Ak, laid!
JĀZEPS
Vai tā nau mīla?
JĒKABS
Tas ir miers.
JĀZEPS
Bet kā mums nāca miers? Vai ne caur māti?
Un tā bij mīla.
JĒKABS
Dēls, to deva dievs;
Bet mēs caur sevi vien tik visu gūstam.
JĀZEPS
Vai mīla vara nau?
JĒKABS
Kā vējš pret klinti.
JĀZEPS
Kā Raele pret Izraēli?
JĒKABS
Laid!
JĀZEPS
Es tevi nelaidīšu, mīļais tēvs, -
Tev mani jāsvētī ar patiesību!
JĒKABS
Tu visus senos vārdus zini.
JĀZEPS
Jā,
Bet tie vairs nespēj, tētiņ, mani glābt;
Teic jaunu vārdu, tu, tas gudrākais.
JĒKABS
Tev dzīve jaunus teiks, tik saproti.
(Dzird pūšam tuvāk.)
Ej, dari darbu, - lūk, tur Juda nāk;
No soļiem zinu kareivi, - viņš viens?
JĀZEPS
(Apskauj tēvu un klusi aiziet.)
*
(J ē k a b s. Ienāk J u d a.
Juda ģērbies ganu uzvalkā ar segu, āža ragu plecos uzkārtu, zizli, bet arī dunci pie jostas un plecos pakārtu zobenu.)
JĒKABS
Dēls Juda, tu nāc viens?
JUDA
Vai še ir Jāzeps?
JĒKABS
Vai nau vēl citu brāļu? - Es jau gaidu.
JUDA
Tie aizkavējās, avis meklējot,
Kas ganīt nodotas bij Jāzepam.
JĒKABS
Vai aizklīdušas?
JUDA
Jā.
JĒKABS
(Uztraukdamies.)
Cik pazudušas?
JUDA
Es nez'.
JĒKABS
Kas tad? - Tev jāzin.
JUDA
Trīs.
JĒKABS
Tev jārod.
JUDA
Kad arī atradīs, tad zaudēts laiks.
JĒKABS
Kad ir tik aitas!
JUDA
Gans ir arī cilvēks,
Grib atpūsties.
JĒKABS
(Apmierinājies, runā laipni.)
Lai nāk tik, - ēdiens gatavs,
Tad tūdaļ gulēt.
JUDA
Tēvs! vai tas ir viss?
JĒKABS
(Glaimīgi.)
Nu, nedusmo jel, dēls -
JUDA
Vai viņš ir še?
JĒKABS
(Izvairīdamies.)
Būs lēcas virums -
JUDA
Tātad viņš ir še!
Lai ko viņš dara, tu to aizstāvi!
JĒKABS
Es neaizstāvu, dēls; viņš vēl tik jauns!
JUDA
Laiks kļūt par vīru.
JĒKABS
Kļūs.
JUDA
(Pārtraukdams runu, bažīgi.)
Kas būs? Kas būs?
Pret viņu visiem žultis pāri iet
Un krājas naids kā mēsli ziemas kūtīs.
JĒKABS
Ko viņš tev dara?
JUDA
(Nopietni.)
Es tev vēlu labu.
Viņš savādnieks. Es nesaprotu to.
Varbūt ir spēks. Bet lai ir kāds, lai dara
Tik to, kas pienākums.
JĒKABS
Bet iztikāt
Līdz šim bez viņa!
JUDA
Lopi vairojas, -
Un vieglumu sev arī ceram.
JĒKABS
Lūk! -
Tu vīrs kā mežavērsis un tev grūti!
Bet viņš ir smalciņš.
JUDA
Grūtums, tēv, ne man.
Ne es še sūdzos, - tevi saudzu es,
Un agrāk pārnācu, lai brīdinātu. -
Tu nesaproti. Ārā laužas naids,
Kā vilks no alas. Paglāb vēl, ko var.
Jo viņa rīkle ir kā atvērts kaps.
Drīz būs par vēlu. Tad tu raudāsi
Un plūksi baltos matus. Simons rūc,
Un Levijs šiepjas. Labs tiem prātā nau.
JĒKABS
Tie nedrīkstēs to aizskart.
JUDA
Sargies, tēvs.
Ar viltu nodarīs.
JĒKABS
Šie mani pievils!
JUDA
Bet tev ja notiek kas?
JĒKABS
Ko runā, neprāts?
JUDA
Kā bija Zihemā?
JĒKABS
Nu, ko lai daru?
JUDA
Tu viņu lutini; tas citiem grauž.
Ik viens to sajūt, ka tev mīļš tik viņš.
JĒKABS
Dēls Juda, tu mans lepnums, kaujas lauva;
Tu manai ciltij spēcīgākais balsts -
JUDA
(Nepacietīgi.)
Nu, saki taisni, tēvs! bez aplinkiem.
JĒKABS
(Aizturēdams savas jūtas ar varu; klusi.)
Es viņu mīlu, - jā, - par visiem vairāk. -
JUDA
(Rūgti.)
Nu lūk! - Un mēs? - Vai darbu nedarām?
Vai bērni neesam tev visi līdz?
JĒKABS
(Atkal saņemdamies.)
Tev, Juda, taisns prāts, - bet vai i tu
Pret Tamāru reiz negrēkoji?
JUDA
(Uzbudinājas.)
Tēvs!
JĒKABS
(Atkal mīļi labinādams.)
Tu esi stiprs; stiprais savā spēkā
Spēj katru atvainot. - Tu esi labs,
Tu nāci brīdināt. Tev teikšu, dēls,
Es izliešu tev visu savu sirdi -
(Nesavaldīdams savas jūtas.)
Viņš vecās dienās dzima man. Iekš viņa
Man manas jaunās dienas atmostas.
(Piepeši.)
Ak, Raele, tu skaistā, skaistā, skaistā!
- Kā vakarsārtums tu man izdzisi, -
Te tevi atkal redzu rīta ausmā,
Kā tu man parādījies viņā rītā,
Kā jauna septiņkrāsu varavīksna.
Es septiņgadus kalpoju par tevi,
Kā septiņdienas, tevī vērdamies,
Un dienas, gadus, laikus aizmirsdams.
- Iekš viņa redzu tavu atspīdumu.
Un visa mana cīņu pilnā dzīve,
Viss asi trītais naids, viss trulais ļaunums
Un viltus režģu audi dienu dien',
Un liektā mugura, un kvēlošs niknums,
- Viss, viss nau velts: - es mūžam turu tevi,
Līdz manas acis redz vēl Jāzepu. -
JUDA
(Aizkustināts, pēc brītiņa klusi.)
Tēvs, liela tava mīla. Viņas spēks
I pašu laiku, pašu nāvi veic,
Tik vienu -
JĒKABS
(Vēl aizņemts ar savām domām.)
Dēls, tu spēks, - tu saprot' spēku.
JUDA
(Turpinādams savu runu.)
- Tik vienu nespēj tava lielā mīla -
JĒKABS
Dēls -
JUDA
Visus savus bērnus apņemt līdzi.
JĒKABS
Es mīlu tos -
JUDA
- Ar mīlas pabirām.
JĒKABS
(Cēli.)
Dēls, stiprais dēls, - es cerēju: tu stiprāks.
JUDA
(Tāpat.)
Ak, tēvs, mēs visi nestipri bez mīlas!
JĒKABS
(Stāv, galvu smagi nolaidis.)
JUDA
(Apskauj viņu piepešā jūtu uzliesmojumā.)
*
(J ē k a b s, J u d a, ienāk J ā z e p s.)
JĀZEPS
(Klusi abiem tuvodamies, nometas ceļos un aizskar tēvu un brāli izstieptām rokām.)
Dievs savu vaiga vizmu cels pār jums,
Mēs tiksim bagāti kā zeme Ur.
JĒKABS
Zēni, netrauc vīru runas!
JUDA
Aizej teltī.
JĀZEPS
(Uz Judu.)
Mans brāli, esi manim labs, (Pieiet pie eļļas koka, nolauž zariņu un pasniedz
to Judam.) - šo ņem!
Lai neiet karavīrs bez eļļas zara.
JUDA
(Uz Jēkabu.)
Kas zēnam ir par vārdiem! Žēl tā gara.
(Uz Jāzepu.)
Mans gars uz tevi paveras; tu ass,
Bet lūst tavs asmins drīz pret akmens varu.
No asins acis vairās, bet tais acīs
Tev domas dzirkst kā ugunskurā dzirkstis,
Ko teic tās?
JĀZEPS
- Teic: starp lapsām - lauva Judi.
Tas izraus jēru zvēru vērtām rīklēm
Un aizgriezīsies nost no šakāļiem.
JUDA
Tu lapsas nicini un šakāļus.
Varbūt i lauvas?
(Uz Jēkabu pagriezdamies.)
Kas lai viņu zin?
Daudz vīru iekš tā zēna.
JĒKABS
(Ar lepnumu.)
Daudz viņš augs,
Kā koks pār žogu pāri.
(Dzird pūšam āža ragus.)
JUDA
Sargies vien!
Ka nenocērt bez laika.
JĒKABS
Brāļi nāk:
Tas smagiem soļiem - Azers, viegliem - Rubenss,
Tas šļūcot - Levijs, lēni, bikli - Gads.
JUDA
Tu zini soļus pat.
JĒKABS
Simts gadus mācos.
Nu jāsteidz, ka dod ēst.
(Aiziet teltī.)
*
(J u d a, J ā z e p s, ienāk A z e r s, L e v i j s, R u b e n s s un G a d s. Brāļi ganu uzvalkos ar segu, āža ragu un zizli.)
AZERS
Vai ēdiens gatavs?
JĀZEPS
Jā, gardas lēcas.
AZERS
Vēders gluži šmaugs,
Pēc tavām aitām skrejot.
JĀZEPS
Manas lēcas
To piebriedinās, nāc!
AZERS
Nu, jāredz.
(Aiziet teltī.)
*
(Tie paši, bez A z e r a.)
LEVIJS
Jāzeps
Sev baro aizstāvi.
(Uz Jāzepu pagriezdamies.)
Tev viss ir rokā:
I gaļa ir, i aizdars. Dod, kam tīk,
I sevi neaizmikst.
JĀZEPS
(Gribēja aiziet līdz ar Azeru, bet nu paliek.)
RUBENSS
(Jāzepu piezobodams.)
Vai neesi
I meitām drusku draugs ap vakariņām?
JĀZEPS
Jā, es ap vakariņām, tu - vēl vēlāk.
RUBENSS
(Skaļi iesmejas.)
JUDA
(Brīnīdamies.)
Lūk, ķircinās ar Rubensu!
JĀZEPS
(Kā atvainodamies.)
Viņš labs.
RUBENSS
I laba garša ar -
JĀZEPS
Pie ēdieniem
Ir vairāk garšas Azeram un Gadam.
GADS
(Atiet nost un atsēstas uz zemes, attālāk no citiem.)
RUBENSS
(Uz Jāzepu.)
- Un tev - pie Dinas?
JĀZEPS
(Uzbudināts.)
Klus'! Tā svēta!
LEVIJS
(Nicinoši.)
Svētais!
JĀZEPS
(Aizskarts, gribēdams novērst runu, pieiet pie Gada no muguras un lēni lūko viņu apgāzt.)
GADS
Pag! laid!
RUBENSS
(Smejas, kamēr citi drūmi vai tik piespiesti pavīpsno.)
LEVIJS
(Uz Rubensu.)
Ko smejies? Kas par smalkiem jokiem!
JĀZEPS
(Atlaižas no Gada un stāv nokaunējies.)
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Tu citus aizskarsi ar smilgas bārkstīm,
Bet tie tev atcirtīs ar ciedres vāli.
LEVIJS
(Uz Judu.)
Un kurš tad ir tas cits? tas ļaundaris,
Kas labiem neļauj jokot, smiet un skriet,
Lai skrien i aitiņas?
GADS
Jā gan, kurš ir?
JĀZEPS
(Uz Gadu, tam atkal mīļi klāt pieiedams.)
Tu ne! Tu pats tiec aizskarts.
LEVIJS
Aizgādnis!
(Uz Jāzepu.)
Tik gādā pats, kā šodien atbildēsi!
JĀZEPS
Lai kam es atbildēšu, tik ne tev!
LEVIJS
(Ņirgājas.)
Lūk, kāds šis liels! Tu laikam vecāks būsi?
Nu, nezināju. Piedod, veco brāl!
(Klanās Jāzepa priekšā ironiski.)
*
(Tie paši. Ienāk N a f t a l i s, I z a š a r s, D a n s, S i m o n s.)
NAFTALIS
(Runā ar patosu un žestiem.)
Līdz bargai pusnakts tumsai bij mums skriet,
Kā kalna vilki skrej pēc laupījuma,
Pa lietu, vētru un pa negaisiem -
RUBENSS
(Pārtrauc viņu.)
Vai re! mums gaišs un tev jau pusnakts tumsa!
Tev lietus līst, mums sauss!
NAFTALIS
(Neliekas traucēties iesāktā runā.)
Kā ērgļi skrējām
Un avis meklējām, - un šis (Rāda uz Jāzepu.) te dzīvo
Kā zemes kungs!
LEVIJS
Viņš šķietas vecais brālis,
Jo tēvs to vairāk mīļot.
SIMONS
Zīdāms jērs!
Cik ilgi zīdīs?
IZAŠARS
(Jāzepu mēdīdams.)
Ū! cik ilgi zīdīs?
LEVIJS
(Uz durvīm rādīdams, paklusi.)
Klus' vecais tur!
DANS
(Svinīgi.)
Šis būšot vecais brālis?
Vēl dzīvo taisnība. Lai vecais nāk.
(Uz Jāzepu.)
Kad izšķirsies, tad netaisnais lai trīc.
SIMONS
(Rupji piedur Gadam, kurš arvien vēl sēd zemē.)
Dod dzert! - No dusmām jātvīkst nost.
GADS
(Tūdaļ paceļas un iet.)
Tūlīt!
(Aiziet.)
BRĀĻI
(Visi, bez J u d a un R u b e n s a, cieš klusu draudoši un atkāpjas no Jāzepa.)
JĀZEPS
(Palicis viens, stāv klusi valdīdamies.)
*
(Tie paši. Ienāk J ē k a b s, A z e r s un G a d s.)
GADS
(Atnes dzert Simonam; tas nodzeras un atgrūž trauku Gadam atpakaļ, tā ka trauks nokrīt.)
JĒKABS
(Pēc brīža, lēni un svinīgi.)
Lai miers ar jums vispirms, jūs, mīļie dēli!
- Bet kur tad Benjamiņš? Kur Zebulons?
RUBENSS
Viņš gāja zēnu sakliegt.
JĒKABS
(Uz Jāzepu.)
Re, - kā nu?
(Tad uz brāļiem.)
Nu nākat mielastā, - būs gardas lēcas.
Bet jums kas jāsūdzot, tas jāuzklausa.
Un, kurš grib ēst, lai ātri teic, kas teicams.
JUDA
Trīs aitas zudušas.
JĒKABS
Vai atrastas?
NAFTALIS
Nau. - Mēs līdz baigai pusnakts tumsai skrējām,
Kā tuksnešlapsas skrej pēc laupījuma -
RUBENSS
(Pārtraukdams.)
Pa lietu, negaisu un vēju -
(Viņš smejas, Izašars un Azers līdzi.)
JĒKABS
Klusat!
NAFTALIS
- Un tas sēd mājās, saldi ēd un dzer, -
(Rāda uz Jāzepu.)
Un linu drēbēs iet, un ēnā guļ,
Un viņa vaigi spīd kā dīķi saulē,
Un mati melni kā tam kalna krauklim -
JĒKABS
(Pārtraukdams viņu runā.)
Dēls Naftali, tu ašs kā meža briedis,
Un tava runa tek kā lietus strauts,
Bet kur ir aitas!
LEVIJS
Nozaudējis tas!
(Rāda uz Jāzepu.)
DANS
(Tāpat svinīgi.)
Tam nodots bij, tam prasi!
SIMONS
Ļaunais gans
Būs aitām krustus pārsitis, lai neskrien.
TAFTALIS
Būs apēdis ar meitenēm un zēniem.
JĀZEPS
(Uztraucas un grib runāt, bet pēc Naftaļa iebilduma apklust.)
GADS
Ne velti bij, kur pļāva, - skanēj' vien.
IZAŠARS
Jā, jā, - la, la, la, la, - eia, eia!
JĒKABS
Un jūs kā dzirdējāt? vai ganījāt?
LEVIJS
Vēl zēns, jau lien pie meitām. Rubenss teica,
Un tas jau zin.
RUBENSS
Ko mels? Tas bij tik joks.
JĀZEPS
(Aizgriežas un stāv nokaunējies.)
SIMONS
(Pret Jāzepu.)
Tas kaundars būtu pārmācāms ik dien',
Ka viņa baltie svārki kļūtu raibi!
LEVIJS
(Uz Jēkabu par Jāzepu.)
Ne vārda viņam nau, ko pretī bilst!
RUBENSS
Bet jūs jau neļaujat tam izrunāt!
IZAŠARS
Jā, jā, - tik neļaujat tam izrunāt!
JĒKABS
(Uz Izašaru.)
Pag, dēls, tu labāk ķildā nejaucies.
Ko tev viņš darījis?
IZAŠARS
Kā tie, tā es.
LEVIJS
Lūk, visi sūdzam.
DANS
(Uz Jēkabu.)
Jādara reiz gals.
Mūs gan tu bar ik dien', bet to - nekad.
(Rādīdams uz Jāzepu.)
Vai laisks ir, vai dara zaudējumus,
Vai palaidnis un uzpūtīgs, un bezgods.
- Kas būtu mums, ja mums trīs aitas zustu?
LEVIJS
(Ironiski.)
Nu, mēs jau ne tik labi; mēs jau esam
Tik Leas bērni vien, viņš - Raeles.
NAFTALIS
Mēs pat no kalpones, no zemas gultas,
Mēs kāju pameslis tik esam tam.
JUDA
Nu redzi, tēvs, ka nemierā ir visi.
BRĀĻU BALSIS
Mēs visi sūdzamies!
JĒKABS
Nu, ko jūs gribat?
JĀZEPS
(Nesavaldīdams savas jūtas.)
Ak, brāļi, brāļi! Ko no manis gribat?
- No mazām dienām es jūs mīlējis!
(Apklust; kad neviens neatbild, viņš turpina, pagriezdamies drīz pret vienu, drīz otru.)
Ar tevi, taisno Dan, un Naftali
Mēs mazi rotaļājām vienās smiltīs.
Ar Bilhas un ar Zilpas bērniem kopā
Es augu, dzīvoju, - un nu jūs sakāt,
Ka es jūs liekot kāju pameslī!
NAFTALIS
Jau bērns vienmēr tu biji atturīgs
Un rotaļās par ķēniņu vien gāji;
Bet nastas negribēji nest kā ēzels,
Tad pretī spēri -
JĀZEPS
Vai es nenesu
No laba prāta, kad bij jāpalīdz,
Kad ejot apguri tu karstumā?
NAFTALIS
(Paplāta rokas, bet cieš klusu.)
JĀZEPS
Un, mīļo Gad un Azer, - sakat jūs,
Ko jums es darījis?
(Apstājas un gaida uz atbildi; kad arī tie cieš klusu, tad turpina.)
Nu, sakat droši!
Še mani tiesā, še jūs runāt varat.
Jums neņems ļaunā, kad man teiksat ļaunu.
(Abi cieš klusu.)
Es nepieļāvu, Gad, ka tevi sit,
Tad labāk cietu vēl, ka iesit manim.
GADS
(Novēršas un aizvelkas aiz citiem brāļiem.)
JĀZEPS
Un, Azer, tev - vai nedevu es klusām
No maizes un no siera, kad es pats
Sev atgausēju; tev jau gribas allaž.
AZERS
Jā, atdziest vakariņas.
(Daži brāļi iesmejas.)
Ko tur smieties?
LEVIJS
(Aši metas starpā runām, redzēdams, ka atkal smejas.)
Lūk, pats viņš vainīgs, - nopratinās mūs!
DANS
Lai laiskais gans top sodīts! - Kur tās aitas?
BALSIS
(No vairākiem brāļiem vienā reizā.)
Jā, sodīt vajga! šoreiz vajga sodīt!
IZAŠARS
(Uz Jāzepu.)
Jā, vajga sodīt. Ko tu pretī runā?
- Nu tikai brangi viņam sadosim!
Kā slepenībā bija norunāts.
LEVIJS
(Metas Izašaram virsū un grib viņu sist.)
Ko, nejēga, tu mels?
IZAŠARS
Bet sodīt vajga!
JĀZEPS
(Uz Leviju.)
Ko viņu sist? Viņš tā jau mūžam sists,
Ka tam pus prāts ir izdauzīts no galvas.
JĒKABS
Klus'! Turat mieru! - Jāzep, atbildi!
JĀZEPS
Jūs sakāt, ka es vainīgs, ka trīs aitas
Jums nozudušas. Vai es esmu gans?
Ne man bij uzdots ganīt, - Levijam.
LEVIJS
Bet es tev liku uzraudzīt, un - tu?
NAFTALIS
Būs vaļā acīm sapņojis, kā mēdz.
JĒKABS
(Pārtrauc viņu, uz Leviju.)
Dēls, - Jāzeps vēl nau gans, es viņu sūtu
Tik apraudzīt, kā klājas jums un lopiem.
NAFTALIS
Ne aitas neprot ganīt; vieglāk mācāms
Vēl Izašars.
IZAŠARS
Jā, Izašars gan gudrāks.
LEVIJS
(Un citi brāļi smejas.)
JĀZEPS
Es negribu būt gans un nemācīšos.
Man netīk jūsu amats.
LEVIJS
Vai jūs dzirdat?
Par goda vīru būt tam nepatīk!
DANS
Pēc aitām jāmeklē, kad pazaudējis -
NAFTALIS
Tās vājās kājiņas pa klintīm plaisā,
Tās smalkās rociņas no zižļa tulzno,
Tas baltais vaidziņš saules vērsmē nodeg -
SIMONS
Un baltos svārciņus ar mēsliem apsviež.
IZAŠARS
(Priecādamies.)
Ha! ha! ha! ha! nu iesāksies tūlīt!
LEVIJS
(Uz Jāzepu.)
Te runa nau, vai ganīt tīk vai ne!
Varbūt nekāds tev netīk godīgs darbs -
Tu nodarīji, tev ir jācieš sods!
(Uz Jēkabu.)
Tēvs, runā tu!
DANS
(Tāpat.)
Ja nesodi, ja žēl,
Tad paši sodīsim - lai sargā dievs!
JĒKABS
Jūs, stāvat klusu! Ko jūs iedrīkstat?
Šie paši sodīšot?!
LEVIJS
Tad sodīs dievs!
Ja tu to nesodi, tad uguns kritīs
Un aprīs mūs un visus mūsu lopus!
BRĀĻI
Mēs paši! paši!
(Draudoši virzās tuvāk Jāzepam.)
JĒKABS
Dēli! Dēli! - Klusu!
JĀZEPS
(Atkāpjas pret eļļas koku no brāļiem, kad viņam nāk vēl tuvāk.)
JĒKABS
Vai manā priekšā ķilda? Kas man jāredz!
*
(Tie paši. Ienāk Z e b u l o n s un B e n j a m i ņ š.)
ZEBULONS
(Ved Benjamiņu, kādu 7 gadus vecu zēnu, aiz rokas saķertu. Benjamiņš lūko izrauties.)
Še ir tas nebēdnieks. - Nu, nāc, ko rausties?
- Bij kokā paslēpies un neatsaucās.
- Ar varu palaidnis ir jāved mājā.
LEVIJS
Ne zēnu Jāzeps nevar uzraudzīt.
BENJAMIŅŠ
(Izraujas no Zebulona un pieskrien pie Jāzepa.)
Ak, mīļais Jāzep, Jāzep!
JĀZEPS
(Viņu apskaudams.)
Kur tu biji?
BENJAMIŅŠ
Pie putniņiem! Cik mīļi guļ tie kopā!
JĀZEPS
Tik neņem bērniņus!
BENJAMIŅŠ
Ir pieci.
JĀZEPS
Lai!
Zin', māte baidās.
BENJAMIŅŠ
Tagad visi guļ.
Es nu vairs nekritu un nepakāros,
Bez tevis nokāpu.
JĒKABS
(No sava sola.)
Nāc, Benjamiņ!
ZEBULONS
(Paņem atkal bērnu pie rokas un rauj pie sevis. Benjamiņš vairās.)
Nāc nu. Vēl pretī turēsies, vai re!
(Paņem no sola eļļas zariņu un iesit zēnam.)
BENJAMIŅŠ
(Iekliedzas.)
JĀZEPS
(Iesaucas skaļi.)
A! a! - ko sit? - Laid vaļā, negantnieks!
(Metas virsū Zebulonam, izrauj viņam zariņu no rokas. Citi brāļi metas starpā. Piesteidzas šķirt Rubenss un Juda. Levijs atraujas tālāk nost.)
JUDA
Ko dari, Jāzep? Nieka zēna dēļ
Tu uzbrūc savam brāļim, kurš ir vecāks.
JĀZEPS
(Lielā uztraukumā, dusmās un bailēs.)
Viņš nedrīkst aizskart, nedrīkst!
(Atrāvis Benjamiņu, tura to pie rokas sargādams; tad mīkstā balsī.)
Vēl šis zars!
JUDA
(Uz Zebulonu rādīdams.)
Viņš vecākais!
JĀZEPS
(Pārmetoši uz Judu.)
I tu ļauj sist?
(Nomet Juda priekšā zariņu zemē.)
Še zars!
Bet dzīvu miesu nedrīkst sist neviens -
JUDA
Tu zēns! Nau veciem tiesības pār bērniem?
DANS
Lai dara, ko kurš grib, bet soda nau!
LEVIJS
Kam pašam jābaidās no taisna soda,
Tas labāk noliedz visu taisnību. -
(Uz Jēkabu.)
Vai paliks neatriebts i šis!
(Rāda uz Zebulonu.)
Pat Juda,
Pat Rubenss atzīst taisnību, - tēvs ne!
JĒKABS
(Uz priekšu panākdams.)
Tu mani nemāci!
(Uz Jāzepu.)
Dēls, piekāpies!
SIMONS
Pats soģis noziedznieku lūdz!
BALSIS
Sods! sods!
JĒKABS
(Uz Jāzepu.)
Pret vecāku tu cēlies, dēls, tu vainīgs, -
Lai Juda soda (Klusāk.) - vieglāk būs.
JĀZEPS
(Lielās izbailēs, plati atplestām acīm.)
Nekad!
Mans mīļais tēvs -
(Apskauj tēvu pieglauzdamies; pēc brīža turpina.)
Tad labāk mirstu pats,
Ne mani saplēš viņu senais naids!
BENJAMIŅŠ
(Klusu, bet dzirdami, jo visi apklusuši.)
Klau, Jāzep, skaisti mirt tur Dotanā:
Tur redzējām mēs nāvi lielā bedrē.
JĀZEPS
(Skatās uz zēnu un piepeši saraujas.)
LEVIJS
(Tāpat klusi uz Zebulonu.)
Kas tā par bedri?
ZEBULONS
Reiz tur ganījām.
Labs maurs, tik vieta bīstama.
LEVIJS
Tā, tā!
JĀZEPS
(Domīgi, kā tālumā skatīdamies.)
Es nāves nebaidos -
(Uz tēvu lēni - sērīgi.)
Kad es tev nemīļš
Un brāļu mīlu mūžam neiegūstu,
Tad spried man nāvi, tēv, es miršu labprāt.
JĒKABS
Dēls, ko tu runā, dēls!
(Apskauj viņu.)
Lūk, tāds viņš ir!
Kā tauriņspārnam nevar pirkstus piedurt,
(Uz brāļiem.)
Nu liekat mieru; diezgan viņš ir sodīts.
(Noskūpsta Jāzepu.)
SIMONS
(Nikni iekliedzas.)
Ko mēs kā nelgas stāvam? lūk, tie skūpstās!
LEVIJS
(Ņirdzīgi.)
Tā taisnība ar noziedznieku glaužas;
Par visiem viņa grēkiem sods ir - skūpsts!
NAFTALIS
Un mēs tie nicinātie paliekam!
Nu rīt viņš samīs mūs kā mālus dobē.
DANS
Pats tēvs un soģis likumu tā lauž!
JĒKABS
(Atlaiž Jāzepu un atiet no viņa nost.)
LEVIJS
(Sapulcinājis ap sevi vairākus brāļus un sačukstas ar viņiem.)
RUBENSS un JUDA
(Pieiet pie tēva un taisa noraidošus žestus.)
JĀZEPS
(Stāv viens pats; tikai Benjamiņš viņam ir tuvu uz skatās bailīgi uz brāli - neaprazdams.)
SIMONS
(Atdalās no brāļiem un pieiet pie Jāzepa, saņem aiz pleca un velk pie sevis.)
Nāc, brāli, ko tev teikšu!
JĀZEPS
(Atkrata viņu riebdamies.)
Atkāpies!
SIMONS
(Un citi brāļi no pulciņa saķer Jāzepu un aši apstāj viņu, paceldami savus ganu zižļus.)
JĀZEPS
(Aši izrauj Simonam nazi no jostas un metas pie vīģes koka.)
BENJAMIŅŠ
(Kurš viņu aizstāvējis, skrej viņam līdzi.)
JĀZEPS
(Nazi paceldams.)
Kas vien man tuvu nāks vai pieskarsies,
Es noduršu uz vietas!
JĒKABS
(Iekliedzas.)
Jāzep, Jāzep!
(J u d a un R u b e n s s Jāzepu attura. Uzbrucēji apstulbuši. Starpbrīdis. Visi stāv nogaidoši, valdīdami dusmas par neizdošanos.)
LEVIJS
(Pirmais sāk runāt, vēl šņākdams aiz dusmām.)
Lai paliek! laidat viņu! Bij tik joks.
- Mēs jaunekli tik drusku pabaidījām.
JĒKABS
Jūs asinskārie zvēri! hiēnas!
Kā mežavilki jēram uzbrūkat!
- Jūs tēvu iegrūžat bez laika kapā,
Jūs čūsku dzimums, odžu mātes metums!
Lai lāsts par jūsu dusmām, kas tik straujas!
- Mans dēls, mans Jāzeps!
(Apskauj viņu. Brīdi klusums.)
JĀZEPS
(Uz Jēkaba sola atsēdināts, drīz atžirgst; visu laiku stāvējis, galvu nolaidis, atmostas ar izcīnītu apņēmumu.)
Nelād' viņiem, tēvs!
Bij nāve tuvu, atvēra man acis.
- Nē, neapskauj vairs manis! Ļauj man vienam!
Ar mīlu gribu viņu mīlu gūt.
(Izraisās no tēva apskāvieniem un pieiet lēni pie brāļiem; tēvs grib viņam sekot.)
BENJAMIŅŠ
(Pieskrien pie tēva, kurš to apskauj. Zēns apbrīnodams skatās uz Jāzepu.)
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Tu varens zēns! - Tēvs, ļauj jel viņam vienam!
JĀZEPS
(No negaidītā uzslavējuma apmulsis, aizklāj vaigu ar rokām.)
Ak, ko es teikšu, ko es teikšu jums!
Es gribu rādīt mīlu -
Es mūžam nesacīto slēpu sirdī, -
Tur gadiem krājies tas, ik dien' pa lāsei,
Kā ūdens dzerteklī, ko dzirdīt pulkus;
Bet neplūstot tas sastrēdzies kā purvs -
- Es visu gribētu uz reizi izteikt:
Es simtkārt vārdus glaimi salasīju,
Kā raibus akmentiņus acis priecēt;
Es gribētu jums sirdis darīt mīkstas,
Kā velgans rītens veldzēt tuksnesi -
- Nu nezinu nekā, ko būs jums teikt -
(Viņš piepeši apklust; tad atkal turpina.)
Ak, kaut tie vārdi būtu man!
Kas ceļ iz dziļās sirds to skaidro mīlu,
Kas klusi glabājas priekš, jums un visiem!
Kaut būtu man tie nolaižamie trauki,
Ar kuriem ūdeni iz bedres smelt!
(Levijs ar brāļiem sačukstas un sasmejas klusi.)
JĀZEPS
(Dzirdējis apraujas.)
Kad savas acis pavēršu uz jums,
Man pēkšņi atpakaļ krīt smeļams trauks
Un skaidrais dzelmes ūdens netīrs top.
- Tu, Levij, neskaties ar ņirgas vaibstiem!
Tu, stingrais Dan, jau iepriekš nenosodi!
- Es neskatīšos vairs, lai nemulstu!
(Viņš aizver acis.)
Es nespēju to panest, ka jūs ļauni.
Es izkalstu kā ganība bez rasas,
Priekš laika ienākos, kā sausi kvieši,
Un graudi sīki top un velti birst.
Un, kad jūs, brāļi, neesat man mīļi,
Kam lai es visu savu mīlu dodu?
Tā plesties grib kā pavasara maurs.
No mazā brālīša vēl paliek pāri,
No mēmās kustoņas, no putniem atliek,
No zaļām ganībām, no zelta kviešiem,
No tuksness smilts, no vēja un no debess,
- Uz dzīvām dvēslēm mīla prasās iet,
Uz jums, kas esat man tie tuvākie.
Pie jums lai pasaule man sāk' un beidzas.
(Viņš atpleš rokas un gaida, lielā uzbudinājumā apkārt lūkodamies.)
JĒKABS
(Pieceļas un iet pie viņa, Benjamiņš līdzi.)
Ak, Jāzep! mīļais!
RUBENSS
(Tāpat piesteidzas pie viņa.)
Mīļais!
JUDA
(Arī pieiet.)
Labi tā!
LEVIJS
Kas šim ko dara? Kas tad šo tā nīst?
Par daudz tik iedomājas vien par sevi.
JĒKABS
(Turēdams Jāzepu apskautu, uz brāļiem.)
Nu, bērni, mīlaties!
JĀZEPS
(Atsvabinājas no tēva rokām; tad stāv gaidīdams, iet atpakaļ pie tēva un apskauj to.)
Tie nemīlēs!
(Viņš apsedz sev galvu ar segu.)
(Starpbrīdis.)
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Kad tava griba visu veic, tad pats
Jel esi tāds kā mēs. Tad tevi mīlēs.
JĀZEPS
(Lepni atsegdams galvu un vērsdamies pret Judu.)
Vai paši esat līdzi? Tu ne Levijs.
Ikviens ir savs, es - savs.
LEVIJS
Tu gribi būt
Par visiem vairāk.
JĀZEPS
Nē; tik vien, lai mīl!
Tik tādēļ domāju, kā labi darīt,
Par jums, par tūkstošiem, kas solīti,
Kas vairosies, līdz būs kā smilts pie jūras.
DANS
Pats bērns, jau domas tam pie bērnu bērniem.
LEVIJS
Par visiem domādams, tik aizmirst aitas.
NAFTALIS
Bet sevi greznot ne!
JĀZEPS
Lai noriebj jums.
JUDA
Bet kas tad padarīs šīs dienas darbus?
JĀZEPS
Ne šodienai tik dzīvo.
NAFTALIS
Tu; bet mēs,
Tie viendieņi!
JĀZEPS
Neviens šai dienai vien.
Par to es domāju un domājat
Ij jūs.
LEVIJS
Lai visi tikai sapņo vien,
Un darbs lai darās pats. - Pats piens lai slaucas -
NAFTALIS
Lai aitas cērpas pašas -
GADS
Vilna kāršas -
NAFTALIS
Un audums pats no sevis saaužas!
JĀZEPS
(Sapņaini, pussērīgi, pussmaidot zem sevis.)
Jā, arklis pats lai ar, pats vezums brauc
Un lauks pats apsējas, pats nopļaujas!
AZERS
Un graudi paši tecēs, ver tik muti!
GADS
Un dzirnas patis mals, lai vēders gremo.
NAFTALIS
Bet mēs tik iespriedušies staigāsim,
Kā mūsu jaunais kungs un pavēlnieks.
IZAŠARS
Tas pārāk gudri gudro.
SIMONS
Tēvs to pielaiž.
LEVIJS
(Uz Jēkabu.)
Tēvs, lūk, tas sapņotājs mūs aplaimos:
Tik visus lopus, aitas salaist mežā,
Lai lauvas, vilki mielojas ap tiem,
Bet mēs lai visi smiltis kašņājam
Un gaidām citu gad', ka maize nāks.
- Un to lai mīlam mēs? - Tas grib mums postu!
JĒKABS
Ak, dēls, viņš joko tik no lielām bēdām.
JĀZEPS
(No jauna pārvarējies, ar citām domām.)
Nu, smejat sapņus, tikai mīlat mani!
Ja būšu tāds kā jūs, vai mīlēsat?
(Gaida laiciņu; visi cieš klusu. Ar uzsvaru.)
Ar varu jūsu mīlu ņemšu sev.
Kā karstais samums gribu nākt pār jums
Un gaisos aiznest visus putekļus,
Kas krituši ik dien' uz mūsu mīlu.
JUDA
(Ironiski.)
Viņš grib mūs uzvarēt kā lielais vējš.
NAFTALIS
Ar muti aizpūst mūs kā putekļus.
DANS
Viņš atkal sapņo. Vai tad izdzēsts viss,
Ko tu mums darījis?
JĒKABS
Jā, sāpes dzēsa.
JĀZEPS
Lai ko es darījis, bet esat labi.
Bez manas gribas ļaunums noticis.
Šais krūtīs ļauna nau kā puķu dārzā,
Kg bij še dēstījusi Raele.
Bet, ja kas bijis, ko es nezinu,
Tad sakat man un esat atkal labi.
BRĀĻI
(Stāv vēl drūmi.)
JĀZEPS
Un, kad jūs manis dēļ vēl dusmojat,
Tad esat labi mūsu mātes dēļ,
Kas mīlēja i jūs, i visu dzīvi.
BRĀĻI
(Sačukstas un atvelkas neviļus atpakaļ.)
JĀZEPS
Tad esat labi jūsu pašu dēļ!
Es būšu tāds kā jūs, es nolūgšos,
Ka esmu citāds.
(Viņš nometas uz viena ceļa.)
LEVIJS
Ja ikreiz tā lūdzies,
Tad mēs jau arī būtu piedevuši.
JĀZEPS
(Paceldamies.)
Ko, Levij, jūs man būtu piedevuši?
JĒKABS
(Apskauj Jāzepu.)
Tā, mīļais dēls! -
(Uz brāļiem.)
Nu redzat, cik viņš mīļš!
Nu, beidzat ķildas, dēli! Piedodat!
Lai spīd pār jums tas varavīksnas loks,
Kas pacēlās pēc lieliem ūdensplūdiem!
Balts dūmu mutulis no ziedokļa
Lai, priekā mirdzot, noskatās uz jums,
Kad brālis brāli apskaus skūpstīdams!
(Brāļi top nemierīgi.)
Cik man vēl atliek dienu? Īss mans laiks.
Bet mierā ietu es pie saviem tēviem,
Kad mieru zinātu es jūsu starpā.
Man laimīgākā diena taptu šī,
Kad ļaunums likās pierūdzis līdz malām.
- Nu solat piedot Jāzepam, to mīlēt,
Un es jums došu savu svētību!
(Starpbrīdis.)
LEVIJS
Jā, kas tad pretī? Lai tik krietnis viņš.
JĒKABS
Teic, Simon, ar!
SIMONS
(Norūc.)
Jā, jā.
JĒKABS
Un neaizskart!
SIMONS
Kas aizskar šo?
JĒKABS
Bet tu to neaizskarsi?
SIMONS
Kā man, tā es.
LEVIJS
(Uz Jēkabu.)
Bet kā tu svētīsi?
JĒKABS
Ar svētību no sentēviem un tēviem,
Ar svētību no lejas un no augšas;
Es katram došu viņa daļu.
LEVIJS
(Nemierā noteic.)
Bet -
JĒKABS
(Svinīgi.)
Tad pulcējaties, klausaties, ko tēvs
Es sludinu, kas nākotnē jums notiks.
(Dēli pienāk klāt un apstājas lokā. Katrs svētāmais nometas ceļos noliec galvu, un Jēkabs uzliek viņam roku uz galvas.)
RUBENSS
(Pienāk pirmais, kā jau vecākais, bet tēvs viņu atraida ar rokas mājienu. Rubenss nokaunējies stāvot.)
JĒKABS
Tu, Juda, - (Juda pienāk.) jaunais lauva, liels caur kariem!
Tev slava brāļos būs. Kurš ies pret tevi?
Tu siesi savu kumeļu pie vīniem,
Tev drēbes mazgās vīns un zobus piens.
JUDA
(Stalti aiziet.)
JĒKABS
Tu, Rubens, - (Pienāk Rubenss.) mana spēka pirmais dēls
Un pirmais varā, - vieglis brauc kā ūdens,
Tev, tēva gultas kāpējs, nebūt pirmam.
RUBENSS
(Galvu nokāris, aiziet aiz citiem brāļiem un apsēstas uz sola, apklāj sev galvu. Pie viņa pieiet Levijs un runā ar viņu.)
JĒKABS
(Pie nākošiem dēliem pieiet klāt un aši svētī.)
Pie jūras krastiem dzīvos Zebulons!
Tu, kaulains ēzels Izašars, tev liksies,
Ka miers ir labs, - tu lieksi plecus kalpot!
Dans soģis būs; kā ceļa čūska kodīs
Tas zirgiem papēdī, lai jātnieks krīt!
- Gads taps no pulkiem spaidīts, pretī spaidīs!
- Tev, Azer, trekna barība, gards ēdums
Priekš ķēniņiem! - Tev, Naftali, jau teicu,
Tu ašs kā briedis, dosi skaistu runu!
BRĀĻI
(Kas svētību saņēmuši, atiet tālāk, paliek vēl tikai Simons, Levijs un Jāzeps, kurš stāv attālāk.)
JĒKABS
Nu nāc, dēls Jāzep, mīļais!
LEVIJS
(Panāk uz priekšu.)
Pagaid', tēvs!
Mēs vecāki, pirms Simons, es.
SIMONS
Pirms mēs.
JĒKABS
Es dodu svētību, kā gars dod man;
Tas neprasa pēc vecuma, bet sirds.
LEVIJS
Vai locīt likumus - to ļauj tev sirds?
JĀZEPS
(Panākdams uz priekšu.)
Tēv, svēti pirmos tos.
JĒKABS
(Uz Leviju un Simonu.)
Jūs darāt varu!
- Es jums jau devu svētību, cik bij;
Nau labākas.
LEVIJS
Ne svētīji, bet bāri.
JĒKABS
Tad dzirdat, Simon, Levi! -
(Tie pienāk klāt abi reizē.)
Jūsu šķēpi
Ir slepkavīgi. - Nenāks mana dvēsle,
Ķur jūsu padoms, nedz mans gods, kur jūs!
SIMONS un LEVIJS
(Atkāpjas dažus solus atpakaļ.
JĒKABS
(Pacēlis roku.)
Jūs tiksat izkaisīti Izraēlī!
LEVIJS
(Atkāpdamies vēl tālāk, griezīgi.)
Vai tā ir svētība?
JUDA
(Uz Jēkabu.)
Tēvs! Tēvs!
JĀZEPS
JĒKABS
To saka gars. To pieminat.
SIMONS
(Klusi draudot.)
Tu arī!
JĀZEPS
Vai, tēvs! Viņš draud.
JĒKABS
(Uz Jāzepu.)
Kas spēj pret garu celties?
Nu nāc tu, dēls!
LEVIJS
(Uz Jēkabu.)
Tu nevari to svētīt;
Tam priekšā sods, lai izlīdzina pirms.
JĒKABS
Bet jūs jau piedevāt!
SIMONS
Lai nolūdz pirms.
LEVIJS
Vēl miers nau slēgts, vēl miera skūpsts nau dots.
DANS
(Uz Jēkabu.)
Tu saki: būšu soģis! - Soģis spriež:
Ir jāizpilda burts! - Vēl miers nau slēgts!
JĒKABS
(Lielā uzbudinājumā. Rokas sacēlis.)
Ir slēgts! ir slēgts! Jūs solījāt! - Teic, Juda!
JUDA
Es kareivs; spriest ne man.
JĒKABS
(Skaļi.)
Kas drīkst pret tēvu?
LEVIJS
Drīkst likums!
JĀZEPS
(Uz Jēkaba.)
Tēvs, es skūpstu savus brāļus.
JĒKABS
(Lielā priekā.)
Mans dēls, mans dēls, - tu pasaulei nes mieru!
(Apskauj un skūpsta viņu.)
JĀZEPS
Brāl, Juda, - mīli mani mūžam, mūžam!
(Skūpsta Judu, stāv, rokās sadevušies.)
BENJAMIŅŠ
(Uz Jāzepu.)
Ak, pirmais es! dod pirmo skūpstu man!
JĀZEPS
(Smiedamies skūpsta viņu.)
Lūk, brāļi, pirmais grib būt tas, ne es.
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Tavs vārds pie tevis velk, mans mīļais brāli,
Bet vēl man svešs tavs ceļš.
JĀZEPS
Ļauj iet un mīli!
BENJAMIŅŠ
Nāc, skūpsti vēl, - es piedošu tev arī.
JĀZEPS
Ko tu man piedosi?
BENJAMIŅŠ
Ka palīdzēji
To sesku noķert, kas man cāļus plēš.
RUBENSS
Tev acis dzirkst, - kas tevi redz, tam jāmīl,
Bet dedzina, un - ilgi tevi mīlēt
Spēj tik tev līdzīgs.
JĀZEPS
(Skūpsta viņu.)
Mīli vienu mirkli:
Tev jāmīl īsi, kad tu mīli daudz.
NAFTALIS
Tad līgsim miera derību ij mēs!
Lai dūmi vāļiem kāpj no ziedokļa!
(Skūpsta Jāzepu.)
LEVIJS
(Iesmejas.)
Ha, ha!
JĀZEPS
(Kurš gājis uz Leviju, pieiet Gadam.)
Ko raujies, Gad, - es neļaunojos,
Ne tava vaļa runāja iz tevis.
(Skūpsta viņu.)
AZERS
(Pienāk un skūpsta Jāzepu.)
Bet kādu jēru rīt gan vajdzēs ziedot.
IZAŠARS
(Pienāk.)
Tu, Jāzep, gudrais šķieties -
JĀZEPS
(Viņu pārtrauc.)
Kā?
IZAŠARS
Pag, teikšu:
Tu nelga. - Nedomā kā mēs, - būs labi.
LEVIJS
Ej, muļķi!
(Atbīda Izašaru nost, tā ka tas nedabū apskaut un noskūpstīt Jāzepu.)
IZAŠARS
Nu, pamazām!
BENJAMINŠ
Vai nu labi?
Lūk, tev jau neļāva ne brāli skūpstīt!
LEVIJS
(Uz Jāzepu.)
Par ko pie veciem brāļiem nenāc pirms?
JĀZEPS
(Atgriežas pret Leviju, sper soli, bet atkal paliek uz vietas.)
Še esmu.
LEVIJS
(Klaji ņirdzīgi.)
Nāc jel tuvāk, brāli Jāzep!
Pats teicies skūpstu dot, - vai nu tu nespēj?
JĀZEPS
(Lūko paiet vēl soli uz Leviju.)
Jā - Levi - ak -
(Piepeši nogriežas un steidzas pie tēva.)
Tēvs, tēvs! es nespēju.
Tās acis mani slepu dur kā īlens.
JĒKABS
(Uz Leviju.)
Zēns izbijies, - ko skaties tu tik bargs?
BENJAMIŅŠ
Es arī neskūpstītu to.
(Uz Leviju rādīdams.)
LEVIJS
(Uz Benjamiņu.)
Klus', krupi!
(Uz Jāzepu ironiski.)
Nu, karstais samums, nāc nu tu pār mums!
Tu, lielais vējš, vai tā tā lielā mīla,
Kas gatava bij aptvert visus ļaudis?
Tik nabags Levijs nau tās mīlas cienīgs,
I Simons ne?
SIMONS
(Iesmejas.)
Ha, ha!
LEVIJS
I Dans?
JĀZEPS
(Klusi.)
Man bail.
DANS
Tev visa miera bij joks!
JĒKABS
(Uztraukts.)
Dēls, ej! dēls, ej! dēls, ej!
RUBENSS
Ak dievs, jel ej!
JĒKABS
(Uz Jāzepu.)
Nu, kas tad tiks tev?! Palokies kā es
Priekš Esava līdz zemei.
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Nebūs labi.
JĀZEPS
(Cīnīdamies ar sevi, nometas piepeši ceļos pie tēva.)
Ak, tēvs! - ak, Juda! - ak, es nespēju -
Lauzt sevi pušu kā to vīģes koku. -
JUDA
Kas darāms, darāms. Te tev pienākums,
Kā klēpja zēniņš gribi bēgt pie tēva,
Un tēvu zemē rauj.
JĀZEPS
(Uzlēkdams.)
Ne tas! ne tas! -
Es eju. - Lūsti ar, mans vīģes koks.
(Skatās uz koka pusi.)
LEVIJS
(Uz Jāzepu, ironiski.)
Tu lepnais. Netīk pienākums. Nu labi.
(Patētiski.)
Mēs ļauna nedomājam tev, - lai mēle skalst!
Lai gurni sadilst man kā diegs! Lai miesas tūkst!
Vai dzirdi, tēvs? - Tad eju es pēc skūpsta!
(Tuvojas Jāzepam, kurš instinktīvi drusku atkāpjas.)
Mēs, zvēri, esam labāki par tevi:
Lūk, es tev piedodu, - ha! - skūpstu es!
SIMONS
(Iesmejas.)
Ha, ha!
LEVIJS
(Uz Jāzepu.)
- Tu raucies savā niecībā!
(Viņš apskauj Jāzepu ņirgādamies un grib viņu skūpstīt.)
JĀZEPS
(Stāv nekustēdamies kā sastindzis, tad piepešā riebumā atgrūž Leviju tāļi nost. Paliek stāvot, galvu rokām aizsedzis. Visi lielā uztraukumā.)
JĒKABS
(Žēli iesaucas.)
Vai, dēls!
JUDA
(Dusmīgi.)
Vai! zēns, ko dari!
SIMONS
(Smejas.)
He, he, he!
LEVIJS
(Lēni un svinīgi.)
Kas brāli atgrūž nost, tas nau vairs brālis!
DANS
(Pēc brīža.)
Tas mūsu ģintai nomiris un svešs,
Un viņa manta ģintas turtā krīt.
(Strauji.)
Tēvs, Izraēl! - Nu celies, nolād' to!
(Uz Jāzepu rādīdams.)
LEVIJS
(Tāpat lēni uz Jēkabu.)
- Kā mūs tu lādēji, kad bij mūs svētīt,
Lai lāsts to izdedzin' no mūsu cilts,
Kā miesai ļaunu vāti izdedz guns!
(Brīdi klusums.)
JĒKABS
(Pacēlis rokas uz Jāzepu, lēni.)
Vai! dēls! tu noziedzies, ka atgrūd brāli!
Vai! vai! pret tevi celsies naids un karš,
Un vajās, bultām durs un dziļi gremdēs!
(Pacēlis acis uz augšu.)
Bet, lūk, bet, lūk! - vēl stipris būs tavs loks!
Tev palīgs nāks no varas Izraēlī.
LEVIJS
(Griezīgi uz Jēkabu.)
Vai tik tas lāsts un sods?
SIMONS
(Nikni.)
Lād, lādot atlād!
JĒKABS
Kā lai es lādu to, ko svētī gars?
(Uzliek rokas uz galvu Jāzepam, kurš visu laiku stāvējis aizsegtām acīm.)
Viņš augs no svētības kā zaļais koks,
Kā koks pie avota, kā sulas ogas!
Tam zeme simtkārt zels un augļus sniegs,
Un saule sildīs tos un mēness veldzēs.
Pie viņa tautas nāks no zemesgaliem,
Un viņa priekšā lieksies viņa brāļi!
BRĀĻI
(Apvainoti atvelkas atpakaļ, arī Juda; Levijs un Simons iesmejas.)
JĀZEPS
(Saņēmis tēva svētību, uzlec strauji kājās.)
Tā būs! tā būsi Man simtkārt zeme zels.
Dievs manim ar to sludināja šodien.
Man zeme ziedēs debess svētībā.
Un, kā tu šodien mani svētī, tēvs,
Tā zeme mani svētīs visu mūžu.
(Dažas balsis dzirdami iesaucas: ho! ho!)
Grauds simtiem graudu dod, govs vienu bērnu.
Būs pulka ēdamā, ka visiem tiks.
(Dzirdami smiekli no brāļu puses.)
Un atliks svešiem vēl un gardāk būs,
No Midianas tie, kas tāli staigā,
Teic: melna zeme ir, tur žēlīgs dievs,
Tur ļaudis žēlīgi, dod visiem ēst.
LEVIJS
(Iesmejas skaļi, citi seko.)
JĀZEPS
Kā tev, dievs svētot, deva visu zemi,
Tā dos i man. Tas sapnī man ir solīts.
BRĀĻI
(Saceļ pret Jāzepu trokšņainu protestu.)
JĀZEPS
(Stāv, pacēlis rokas uz augšu.)
LEVIJS
(Griezīgi.)
To zemi nedos tev: tai ir jau kungs.
Tie zemes kungi - mēs, tur lopus ganām -
(Ironiski.)
Un mēs tur smiltis rakņāt neiesim
Un gaidīt citu gad', kad maize nāks.
BRĀĻI
(Nāk draudoši uz priekšu.)
To zemi nedosim! Tā zeme mūsu!
(Tie paši. Pa telts durvīm bailīgi ienāk D i n a. Viņa ir meitene apmēram Jāzepa gados. Rokās nes raibus dzīparus un pušķus. Troksnis piepeši norimst.)
DINA
Ak - domāju -
JĒKABS
(Izbrīnējies.)
Tu te?
SIMONS
(Dusmīgi uzkliedz.)
Ko nāc?
DINA
Pie tēva.
SIMONS
Vienmēr pie tēva - tu!
JĒKABS
Ko gribi?
DINA
Es -
Es nācu tā - tad klausījos, ka Jāzeps -
Nu nevar teikt -
JĒKABS
Ko?
DINA
- Svārkiem kādu pušķi?
(Viņa paskatās uz Jāzepu un Jāzepa uz viņu.)
JĒKABS
Ej vien!
SIMONS
(Sauc pavēloši.)
Ej teltī! manā telti ej!
DINA
(Ātri aiziet teltī.)
*
(Tie paši, bez Dinas. Troksnis atkārtojas vēl lielāks; brāļu uzbudinājums vairojas; viņi saskatās jautājoši.)
DANS
(Uz Jēkabu.)
Kam būs tas svārks?
JĒKABS
(Cieš klusu un aiziet tālāk.)
LEVIJS
Teic, tēvs!
JĒKABS
(Atbild negribot.)
Kas cienīgs.
LEVIJS
Ā!
Kurš tev ir cienīgs? Tas, kas nicīgs mums?
Varbūt tas nicīgākais, sievu smieklis,
Kas zemi kaš kā cālis?
JĀZEPS
(Lepni.)
Nicinat!
Ka skaidro zemi kopt man vairāk tīk,
Ne lopu mēslos brist. No jūsu smakas
I saule metas tumša.
SIMONS
(Ņirgādamies tura viņam pret ģīmi savu svārku stūri.)
Paod!
NAFTALIS
Fē!
JĀZEPS
(Tāpat lepni.)
Bet viņpus kalniem, lielā zemē Ur,
Ko Ābrams svētījis, tur nicin' ganus,
Kas klīst kā zvēri tuksnesī bez mājas
Un alās lien, un būdiņās no lapām:
Kam tēva audu telts jau šķiet vai pils.
Jēls gaļas gabals jums jau kārais kumoss,
Par lēcas virumu dod pirmdzimtību!
(Troksnis brāļu vidū.)
NAFTALIS
Viņš ganu dzīvi smej!
LEVIJS
(Panāk svinīgi uz priekšu, draudot paceļ savu zizli un nostāda zemē Jāzepa priekšā, gluži tuvu.)
Tad skat' un trīsi!
Še mūsu zīmogs: zemes valdniekzizlis!
Tiec viņa cienīgs tu, - kad tiksi gans!
JĀZEPS
(Atkāpdamies.)
Es negribu tikt gans!
(Viņš atbīda zizli ar roku, tā ka tas nokrīt zemē.)
Tavs zizlis, nost!
BRĀĻI
(Piepešā uztraukumā iesaucas.)
Vai! vai! vai! vai!
DANS
(Strauji.)
Vai! redzi, redzi, tēvs?
JĒKABS
(Iesaucas.)
Vai! Ābrams, Izaks, sentēvi un tēvi!
(Novēršas, aizsedz vaigu ar rokām un paliek tā stāvot visu laiku.)
DANS
(Tāpat strauji.)
Viņš visu cilti liedz un visus tēvus,
Un visu, kas it svēts no paša. gala,
No mūžiem nolikts. vecos likumos!
LEVIJS
(Lēni un svinīgi.)
Tas grēks ir jāizdzēš, jeb uguns kritīs
Un aprīs mūs un visus mūsu lopus.
NAFTALIS
Tas kokam nocērtams kā kaltējs zars!
SIMONS
Tas izdzenams no cilts kā rieklis suns!
BRĀĻI
(Nāk visi draudoši pret Jāzepu ar saceltiem zižļiem.)
JĀZEPS
Jūs visus zižļus varat celt pret mani,
Bet lielo svētību jums neizdzēst;
Un viņa brāļi lieksies: viņa priekšā!
(Iekaisdams.)
Un to es saku jums: tā diena nāks,
Kad nicinātie būsat jūs, ne es!
Un, cik jūs tagad mani zemu liekat,
Tik zemu jūs priekš manis lieksaties.
Bet es tad kāju jums uz kakla likšu,
Un, cik vien atriebei ir salduma,
Tik es to izdzeršu līdz dibenam.
Es visu pieminēšu - tev - un tev -
Un tev - un tev - pa lāsītei es dzeršu;
Tik sausus es jūs visus izspiedīšu,
Ka, saulē nomesti, jūs gruzdēsat!
LEVIJS
(Nirdzīgi.)
Tā diena nāks? - Bet ātrāk nāks tev nakts.
JĀZEPS
Tā diena nāks, tā ir man sludināta,
Es viņu redzēju šai pusdienā.
Tev, tēvs, es gribēju to sapni stāstīt -
LEVIJS
To būs tev sludinājis maitas putnis.
NAFTALIS
To mēslu dūmos viņš ir redzējis.
JĀZEPS
(Aizrautībā.)
To sapni devušas man debesis,
Kas savus vārtus vēra Izraēlim;
Šai dienvidū es dusēju pie kūļiem,
No smagās kviešu pļaujas piekusis;
Miegs acis aizvēra, bet pēkšņi debess
Man acis atvēra, un, lūk - man šķita -
Man šķita, ka mēs laukā sējām kūļus -
LEVIJS
(Smejas.)
Nekad mēs laukā kūļus nesējām!
JĀZEPS
(Turpina tāpat.)
Tad klusat: lūk, mans kūlis piecēlās
Un stāvus stāvēja, un - jūsu kūļi
Visnotaļ mana kūļa priekšā liecās!
LEVIJS
(Strauji.)
Tu melo, melu dēls!
NAFTALIS
Tu murgus vērp!
(Liels troksnis brāļu vidū, vispārējs uztraukums, arī Jēkabs uzklausās pārsteigts.)
JUDA
(Aizkaitināts.)
Es tavā priekšā liektos?
JĀZEPS
Visi, visi!
Tu, eļļas zara nometējs, tu arī!
BRĀĻU BALSIS
Klau! Klau! ho! ho!
JĒKABS
Dēls, ko tu saki? Ko tu saki, dēls!
JUDA
(Uz Jēkabu.)
Ko saki tu? - Vai tas lai top mums karals?
LEVIJS
(Uz Jāzepu.)
Tas sapnis samelots, tas nau no dieva.
Lai odzes sadur tavu melu mēli!
SIMONS
Lai aklās mušas tavas acis ēd!
BRĀĻI
(Saceļ zižļus, krata un noliec uz zemi, un atkal pacel; viens pakaļ otram nāk lādēt Jāzepu.)
DANS
Lai tavi bērni tavu galvu lād!
SIMONS
Lai tavi mati put, lai mute pūst!
NAFTALIS
Lai krauklis balts nāk pasaulē kā ola
Un pēc top melns, tā melnam tev būs tapt!
ZEBULONS
Lai tavas rokas kā tie kūļi tūkst!
GADS
Lai tavi kauli kā tie stiebri lūst!
AZERS
Lai zāle aug pār tavu durvju slieksni!
IZAŠARS
Lai aklums, ārprāts sit tev galv' un sirdi!
Lai, svešās tautās dzīts, tu nerod' mieru.
NAFTALIS
Lai vējš kā pelnus izpūš tavas domas,
Lai tavus darbus mazās skudras grauž!
DANS
Lai tavu sēto, pļauto citi vāc!
SIMONS
Lai vātis miesas ēd un sūces sirdi!
LEVIJS
Tev dvēsle izkaltis un acis slāps,
Tev atriebšanās ģifts taps netīrs ūdens,
Un izdzēsts taps tavs vārds kā pēdas smiltīs!
(No bailēm R u b e n s s aizgriežas un aiziet nomalē;
J u d a aizklāj galvu; B e n j a m i ņ š
palien zem Jēkaba svārkiem; J ē k a b s izplētis
rokas -kā gainīdams pret lādēfājiem. J ā z e p s stāv
paceltu galvu un krata lāstus nost no galvas; tad piestājas pie eļļas koka.
Pēc brīža.)
JĒKABS
(Raudot.)
Jūs manus sirmos matus kapā grūžat,
Ar vaimanām man bedrē jānobrauc.
LEVIJS
Vai! vai! par to, kas tādam tēvs!
DANS
- No pašu ciltis pātagu mums pin!
JĒKABS
(Atkrīt uz sava sola.)
JUDA
(Bargi un pavēloši.)
Vai jūs jau ceļaties pret pašu tēvu?
Tu, svētais Levi! Daņ, tu likumnieks!
Ko grib, to žēlo viņš, ko grib, to šauš.
Jums klājas klusēt vien. - Lai visi iet!
(Visi brāļi aiziet.)
JUDA
(Aiziedams, klusu uz Jēkabu.)
Tev, tēv, to sapni gan es pieminēšu.
Tas sapnis nedar' labi.
JĒKABS
Vai! ak vai!
JUDA
(Aiziet.)
*
(Paliek Jēkabs, Jāzeps, Benjamiņš.)
JĀZEPS
(Stāv pie eļļas koka, galvu aizsedzis ar svārkiem.)
JĒKABS
(Atsēstas uz sola pie eļļas koka, kur Jāzeps. Klusi, lēni.)
Ak, Raele, kur esi? - kur tu esi?
Mēs gluži nabagi -
Kur esi -?
(Brīdis klusuma.)
BENJAMIŅŠ
(Klusi.)
Tēvs, vai guli? - Man ir bail.
JĒKABS
(No domām atmozdamies.)
Jā, jā - būs jāiet dusēt, - jāiet dusēt!
(Uz Jāzepu.)
Dēls, ko tu stāvi vēl kā sastindzis?
- Nāc, iesim gulēt!
JĀZEPS
Tēvs, es neiešu.
JĒKABS
Jā, labāk neej arī. Nerunā,
Ne acis nemet. Gluži ļauni būs!
- Es iznesu tepat tev siltas segas.
Nāc, Benjamiņ!
BENJAMIŅŠ
Es neiešu.
JĒKABS
Ko tad?
BENJAMIŅŠ
Pie brāļa palikšu.
JĀZEPS
Ej vien, ej vien!
Man labāk vienam būt.
BENJAMIŅŠ
Es neiešu.
Man labāk būt pie tevis.
JĒKABS
(Aiziet.)
*
(Jāzeps un Benjamiņš.)
JĀZEPS
(Atsedz galvu.)
Ej paēst!
BENJAMIŅŠ
Negribu. Es ēdu kviešus.
JĀZEPS
Tie nau vēl gatavi?
BENJAMIŅŠ
Vēl nau, bet gardi.
JĀZEPS
(Pagriezdamies uz durvju pusi.)
Gan gardi būs i jums! gan ticēsat!
BENJAMIŅŠ
Es ticu tevim, Jāzep.
*
(Atnāk J ē k a b s ar siltām segām.)
JĒKABS
(Uz Jāzepu.)
Še tev segas!
JĀZEPS
Cik labs tu, tēvs.
JĒKABS
Nu guli.
JĀZEPS
Negribu.
JĒKABS
Nē! pielej katlā ūdens! Tukšs vēl sadegs.
(Ņem viņa rokas nost no koka; grib guldīt.)
Cik dzīslas sarautas, kā saites vēršiem!
Cik acis iedobušas tev - kā bedres! -
Gul'! - Rīt tos aprāšu; vēl labi būs.
BENJAMIŅŠ
(Izklājis zemē ādas un pārlicis pāri segas.)
Nāc, Jāzep, guli še!
JĀZEPS
(Atsēstas uz guļas vietas zemē. Benjamiņš viņu sedz.)
JĒKABS
(Uz Benjamiņu.)
Tā sedz! Tā labi!
(Noskūpsta abus un aiziet teltī.)
(J ā z e p s un B e n j a m i ņ š.)
BENJAMIŅŠ
(Nolikdamies arī uz guļu.)
Mēs tā kā putniņi - tik mīļi guļam.
Bij pieci. Pirms bij seši. Viens no vārnām
Bij saplēsts. Spalvas vien, - sak', vai tā var?
Gads teic, ka var. Un strupknābjzvirbuļi -
Knābj kviešus. Paši jāknābj.
JĀZEPS
(Neatbild, nolicies un apsedzies.)
BENJAMIŅŠ
(Klusāk.)
Guli? - Gul.
(Noliekas pats blakus Jāzepam, apskauj viņu un aizmieg.
Starpbrīdis. Tumst.
Ir uzlēcis mēness, un gaisma krīt uz gulētājiem pa teltu jumtu starpu.)
JĀZEPS
(Paceļas pussēdus, atspiezdamies uz roka.)
Kā sudrabmēnessvārti lēni veras,
Kā viegli vizmo miglas puteklīši!
Kas sudrabrokām ver? - Kaa nāk? - Vai tu?
*
(No pagalma puses, R a e l e s p a r ā d ī b a, garos linu svārkos, ar pusmēnesi uz galvas. Lēni tuvojas.)
JĀZEPS
(Klusi.)
Tik skaists kā sapnis stāv - ak, mīļā māte!
Nekad man nebij prāta, ka tu tik skaista!
Tavs linu svārks tik gaišs un maigs kā mēness -
Ak, mēness tev uz pieres, - tādēļ maigs!
Nāc, māte, nāc!
(Izstiepis rokas, grib viņai pretī celties.)
(Piepeši ietumst dziļa tumsa, - tad vājā gaismā iznāk pa telts durvīm parādības: J ē k a b s sarkanā uzvalkā ar sauli uz krūtīm, tad visi b r ā ļ i apstājas puslokā; viņiem priekšā Jēkabs un Raele.)
JĀZEPS
(Klusi uz Raeli.)
Ak, neesi te viena!
(Pamazām izšķirdams arī tēvu.)
Tu arī, mīļais tēvs! - Kā saule lepnis -
Kā saule stipris - sarkans, balta bārda -
Uz krūtīm sauli nes - kā lēkta guni -
- Tas mīļais brīnums!
(Izšķir brāļus.)
Lūk, i brāļi nāk!
Nāk visi, visi, - galvā zvaigznes spīd -
- Cik mīļi - lūk, jūs taču mani mīlat!
Mans ilgu sapnis top par patiesību ! -
PARĀDĪBAS
(Brāļi un tēvs, un māte, visi dziļi noliecas Jāzepa priekšā trīs reizes.)
JĀZEPS
(Klusi skatījies parādībās; kad visi klanās pirmo reizi, viņš piepeši pārsteigumā paceļas sēdus un nejauši uzrauj līdzi gulošo Benjamiņu. Iesaucas klusi, bet spēji.)
Lūk! Lūk!
BENJAMIŅŠ
(Arī klusi, bet spēji.)
- Te brāļi! Lūk, tēvs - māte arī!
(Kad Benjamiņš ierauga, ka brāļi klanās, viņš skaļi iesaucas.)
Tie klanās tev! tie klanās!
JĀZEPS
(Klusi.)
Ak, - ko kliedz!
(Pēc kliedziena parādība piepeši nozūd, atkal dzija tumsa. Par brīdi parastā mēness gaisma.)
BENJAMIŅŠ
(Taisās atkal gulēt.)
JĀZEPS
(Uzlec kājās; stāv, rokas ekstātiski izpletis.)
BENJAMIŅŠ
(Arī uzlec, sauc atkal skaļi.)
Es arī redzēju! es ar, es ar!
*
(Atskrien J ē k a b s pa telts durvīm; tad b r ā ļ i no visām pusēm: J u d a un N a f t a l i s, drusku vēlāk D a n s, Z e b u l o n s, tad L e v i j s un S i m o n s. R u b e n s s nāk pats pēdējais. Gads, Azers un Izašars nenāk nemaz. Visi nāk pusapģērbušies, daži ar lāpām.)
JĒKABS
Kas noticis? - Kas kliedza? - Jāzep, tu?
(Pieskriedams viņam klāt.)
Kas kait tev, mīļais dēls?
BENJAMIŅŠ
Es kliedzu pats!
JĒKABS
(Uz Jāzepu.)
Ko stāvi mēms? Ko rokas izpletis?
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Tu atkal traucē mieru!
BENJAMIŅŠ
(Pieiedams Judam gluži klāt.)
Kliedzu es!
NAFTALIS
(Ziņkārīgs, pieskriedams pie viena, otra.)
Kas ir?
DANS
(Nāk cienīgi.)
Ko ceļat?
BENJAMIŅŠ
Paši taču zināt!
Mēs necēlām, - jūs paši nācāt visi,
Un tēvs un māte arī!
DANS
Ko tas muld?
(Visi jautājoši griežas pie Jāzepa.)
JĀZEPS
(Stāv vēl ekstāzē.)
Jūs visi stāvējāt še manā priekšā -
Ikkatram zvaigzne pierē - tēvam saule -
Un mīļai mātei mēness - un jūs visi -
Jūs visi klanījāties man - trīs reizes -
BRĀĻI
(Iesaucas.)
Ā!
JUDA
Nu! - tas ir par daudz!
DANS
Tēvs - māte arī?
BENJAMIŅŠ
(Runā un izrāda.)
Jā, visi! Dziļi - tā līdz pašai zemei.
LEVIJS
(Nikni iesmejas.)
Ha, ha! ha! ha!
BENJAMIŅŠ
Tu smej? - Pats klanījies.
JĒKABS
(Stāv klusu, kā briesmu pārņemts.)
Vai! - Dēls! - Liels liktens nāks kā pastars gals!
Uz visu ģinti grūta grūsma grūs!
Mūs saul' un mēness vajās, zvaigznes birs!
- Tu divkārt redzēji, - būs divkārt drīz!
BENJAMIŅŠ
(Uz Jāzepu.)
Kad būsi godībā, brāl, piemin' mani!
JĀZEPS
(Skūpsta viņu.)
LEVIJS
Ved prom šo puiku, aši, Zebulon! -
Ha, ha!
ZEBULONS
(Aši nešus aiznes puiku.)
SIMONS
Grūs! grūs? Tik gaidi!
DANS
Nieka sapņi!
NAFTALIS
Gan kam tās parādības parādīs!
JĒKABS
(Svarīgi.)
Dievs neļauj aiztikt to, kam zīmes dod!
DANS
Kas dienu strādā, neredz parādības;
Lai strādā tas!
(Uz Jāzepu rādīdams.)
JĒKABS
Viņš vēl nau gans.
LEVIJS
Lai top!
Jau diezgan liels. Rit pat lai ganīt nāk!
JĒKABS
Cik lielītis viņš ir, vēl neiesvētīts.
LEVIJS
Rīt iesvētīsim.
SIMONS
Jā.
RUBENSS
(Ienāk steigdamies, nokaunējies.)
Kas še?
NAFTALIS
Rīt Jāzeps
Būs gans!
RUBENSS
Ak, nabags!
LEVIJS
Nospriests! - Iesim gulēt!
Aiz Zihemas rīt ganām; labā zālē.
JĀZEPS
(Iesaucas.)
Vai! tēvs! vai! tēvs, tur ir -!
(Viņš krīt atpakaļ, bet Jēkabs viņu uzķer un atsēdina soli pie eļļas koka.)
JĒKABS
Mans dēls, mans dēls!
RUBENSS
(Klusi uz Judu.)
Aiz Zihemas? Kur Simons kāva ļaudis?
JĒKABS
(Uz Leviju.)
Ir citur drošāk.
SIMONS
Citur noganīts.
JĒKABS
(Bažīgi, bet baidīdamies pretī runāt.)
Bet tur ir zvēri!
LEVIJS
Mēs jau visi būsim.
JĀZEPS
(Pieceļas.)
Es tomēr iešu turp! Mans sapnis vadīs . . .
(Atsēstas atkal.)
BRĀĻI
(Iet projām viens pakaļ otram. Simons nosmejas. Paliek J ē k a b s, J u d a, R u b e n s s, J ā z e p s uz sola.)
*
JĒKABS
(Uz Judu, lūdzoši, klusu.)
Tu, Juda, piesargā! Tu karavīrs.
JUDA
(Paskatās klusi uz tēvu un bez atbildes aiziet.)
JĒKABS
(Negribot iet pie Rubensa, kurš stāv, uz Jāzepu lūkodamies.)
Tu, Rubens, - man gan sariebi, - bet, dēls,
To zēnu pielūko.
RUBENSS
(Iepriecināts, aši.)
Es visu, visu -!
JĒKABS
Kas ļauns tam nenotiek!
RUBENSS
Es laimīgs - solos -!
JĒKABS
Nu labi, labi. - Iesim arī mēs.
(R u b e n s s aiziet. J ē k a b s iet līdzi, bet tad atkal nāk atpakaļ.)
*
(Jēkabs un Jāzeps.)
JĒKABS
(Uz Jāzepu, kurš sēd vēl uz sola tāpat, galvu rokās.)
Mans dēls, mans dēls, mans dēls! ...
Mans mēness dēliņš!
(Apskauj viņu.)
Dievs sargās tevi! Es vairs nespēju.
Tavs lielais sapnis lauza manu spēku.
Par lielu, - nesaprotu, - bailes vien.
(Uzliek viņam svētīdams rokas uz galvu.)
JĀZEPS
Ej dusēt, tēvs! un spēcinies uz rītu.
Jo rīts būs jāpieņem, lai kāds viņš nāk.
Un būs jau labi.
JĒKABS
Būs jau labi. -
(Tad nopūšas.)
Vai!
(Skūpsta viņu, iet, bet nāk atkal atpakaļ.)
Lūk, es jau atvados kā tālu ceļu,
Un ir tepat jau vien, - rīt būsi mājās.
(Skūpsta vēl un aiziet.)
*
JĀZEPS
(Viens pats; par brīdi.)
Tu aizej, mīļais tēvs. - Jau mēness riet -
Tu līdzi aizej, mīļā māt, i tu -
I tu - kā mēness - lēni, negribot.
I man būs jāiet rīt tā - negribot.
Iet mēness zudumā - un atkal aug -
Tu viens man paliec - sapnis -
(Priekškars.)