RAINIS
JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI
Traģēdija piecos cēlienos
OTRAIS CĒLIENS
Zāles laukums pie Zihemas, pa kreisai iežogots no bieziem krūmiem, pa labai slēgts
no dziļas gravas; dibenā melnas klintis ar vīteņu augiem; viņpus gravas klintis. Pa
starpu krūmos redzams tuksnesis.
Ir agrs rīts; saule apspīd laukumu un klintis.
*
(Ienāk J ā z e p s ātriem soļiem no šīpus krūmiem. Viņš gērbies vienkāršā uzvalkā ar segu, gana zizli, āža ragu.)
JĀZEPS
Es nāku tevi lūkot, kāds tu esi,
Mana briesmu sēdeklis? - Tur melna klints,
Bet smaidošs zaļums virsū; zaļi ērkšķi
Kar lejā savas vītnes, saulē vizot -
(Paņēmis no klints ērkšķu zaru, nolaiž to zemāk pār bedres matu.)
Tā sedzas pāri tai! -
(Noskatās ar bailēm uz gravu, tad aši aizgriežas nost uz pļavas pusi.)
Še spoža zāle!
Šis rasas mirdzums tūkstots uguņos!
Zaļ-sarkan-zelta-zilas dzirkstis dejo!
- Ko es tā izbijos? - Līst mirdzums pāri
I tai - tai - bedrei. Tā vēl viena guļ.
(Pieiet klāt pie pašas bedres malas.)
Tāds aukstums pretī dveš! - Zem miglas melns
- Gar malu akmeņi kā zobi ņirdz -
Tik smacīgs trūdu gaiss -
(Piepeši viņš iekliedzas un atkāpjas no gravas malas.)
Vai! Zirneklis!
Tā jauna zīme! - Nomīt! - - - Ā, lai iet.
Tur gan i krupji tūkst, i lēļi zīž -?
(Riebdamies atiet nost no gravas malas.)
Ak, ko! - Te saule silst - nau tevis bail!
- Tik skaists kā rīts nevienas stundas nava:
Pats maigais veldzes vakars nau tik maigs.
Un rīts nekur vairs nau tik skaists kā pļavā.
Un nau neviens tik skaists kā šis pēc bēdām.
Tik nakts, no bedres kāpjot, auda briesmas.
Būs brāļi rāmi, tēvs jau norājis,
Es veicu padodamies, ganos iedams,
Vairs mani neaizskars ne vārds, ne pirksts.
Tik klusu visi iet: ne baras bargums,
Ne baida bailes, - bedrē tās kā nakts.
Man saule, blakus stāvot, miglas sviež
Kā zelta smiltis, smiedamās pēc bēdām.
- Tik sirds vēl salstot dreb; šurp, sildi, saule!
(Nostājas pret sauli, atvērdams krūtis.)
*
(Ienāk no viņpus krūmiem G a d s.)
GADS
He! He! Te viņš jau ir! - Un sildās saulē!
(Klusāk.)
He, taps tev karsts i saulē, i bez saules.
JĀZEPS
(Piegriezdamies viņam.)
Ko gribi, Gad?
GADS
Nekā. - Gan pateiks vecie.
(Aiziet pasmīnēdams.)
*
JĀZEPS
(Viens palicis, atgriežas atkal uz saules pusi.)
Jā, šodien karsti būs, - ak, nojaut, sirds.
Kur, sīkie zari, saules paslēpšos?
Tik lēni mierināja maigais mēnesis,
Tik bargi skatās saule, - sapni liecās.
(Ienāk no viņpus krūmiem R u b e n s s; uztraukts, reizē bailīgs un sirsnīgs, lūko uzturēt sirsnīgu stāvokli.)
RUBENSS
Ak, mīļo jauno brālīt! Mīļo brāli!
(Apskauj Jāzepu.)
Nu, esi laipnis, esi laipnis, laipnis!
Varbūt vēl labi būs - un nenotiks -
JĀZEPS
Kas nenotiks? Kam jānotiek?
RUBENSS
Klus! Klus!
Tu zini. - Visus klausi! - Ej un pielūdz!
JĀZEPS
Ko lai es pielūdzu?
RUBENSS
(Atmezdams ar roku.)
Ak, ak! - Man jāiet.
(Aiziet, galvu nokāris.)
*
JĀZEPS
(Viens; noskatās viņam pakaļ. Tad pieiet pie bedres malas.)
Ko tu tik mēmi draud'? - Ko dziļi dves? -
Cik dziļa tava rīkle?
(Viņš paņem akmentiņu, met gravā un noskatās, un noklausās pakaļ, kā akmentiņš lēkādams iekrīt bedrē.)
Krīt, - krīt, - krīt!
*
(Ienāk brāļi: J u d a, izbīdīts no citiem priekšgalā, tad L e v i j s, S i m o n s, R u b e n s s, D a n s, N a f t a l i s; jaunākie brāļi turas iepakaļ, uztraukti, novērodami, kā gaidīdami.)
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Tu te jau! Labi tā - un ganu drēbēs.
Mēs nācām teikt, ka vari ganīt še -
LEVIJS
(Pārtraukdams Judu, uz Jāzepu.)
Še ganīt būs! - Tik piesargi no bedres!
NAFTALIS
(Ironiski.)
Viņš še jau bedri pētī.
SIMONS
Pēti, pēti!
LEVIJS
(Uz Jāzepu, pieteikdams.)
Tik skat', ka nenozūd: kā vakar trīs!
JĀZEPS
(Taisās iet projām.)
LEVIJS
Ko neatbild'? Kurp ej?
JĀZEPS
Šurp padzīt aitas.
DANS
Lai iet. Mums jāspriež vēl, kāds šodien darbs.
JĀZEPS
(Aiziet.)
(B r ā ļ i, vieni palikuši, it kā apjukuši, uztraukti.)
RUBENSS
(Pārvarēdamies, klusi.)
Bet, Levij, ko tik bargs, ko velti moci?
(Gluži klusi.)
Nau labi.
LEVIJS
(Dusmās.)
Pats tu labs! Ko dari tēvam?
ZEBULONS
Ko baramies? Lai ejam. Viss jau pārspriests.
NAFTALIS
(Nemierīgi.)
Nu, ejam!
RUBENSS
Azaidā vēl pārrunāsim.
DANS
Nē, sīkāk jāspriež še, kā to lai darām!
SIMONS
Ko azaidā? Ir jādara tūlīt!
(Izrāda ar roku žestiem nokaušanu.)
DAŽI BRĀĻI
(Nemierīgi sauc, iet projām, nāk atpakaļ, atkal aiziet.
*
Paliek J u d a, L e v i j s, S i m o n s un D a n s; visi uztraukti un dusmīgi; vismierīgāks Dans.)
JUDA
Man viss sāk nepatikt, ko nakti spriedām.
LEVIJS
(Griezīgi.)
Bet tīk priekš saules liekties? - Nodod mūs!
Nau bail i tevis, protam sargāties.
JUDA
(Dusmās.)
Tu, svētais, draudi man? Tu, gļēvais dzēlējs!
Vai nejūt', ka man riebj ar suņiem kopā
Laist savu naida lauvu dzīt to zvēru?
Man dots: tam plecus liekt, kas iet pret mani!
LEVIJS
(Griezīgi.)
Nu, nu - tu liels un kareivs, ej tad pirmais!
Liec labāk plecus tam, kas visus spiež.
JUDA
(Aiziet.)
*
(Ienāk N a f t a l i s, Z e b u l o n s un j a u n ā k i e b r ā ļ i.)
NAFTALIS
(Uztraukts, bailīgi.)
Ko? Juda dusmīgs? - Negrib?
DANS
(Dusmīgi.)
Negrib? Negrib?
Klus'! - Ies. - Tik negrib taisnības un tiesas. -
Nu lemsim, kā to darām!
SIMONS
(Mēdīdams.)
Darām! Darām!
Tik rīkli puš' un bedrē! - Ļaujat man.
Es vecim atriebšu -
LEVIJS
(Viņu pārtraukdams, dusmīgi.)
- Un vecis mums.
Tu, nerrs! Lai Juda kauj un atbild.
SIMONS
(Norūc.)
Žēl.
AZERS
Man visa sirds tā trīc un kājas līkst -
Pēc azaida būs drošāk.
ZEBULONS
(Rādīdams uz to pusi, kur aizgāja Jāzeps.)
Kad nu tas
Tik drīz tās aitas nesadzen? Ko gaidīt?
Būs labāk azāidā.
GADS
(Bažīgi.)
Man jānoskaita
Vēl rīta lūgšana, lai nau man grēks.
SIMONS
(Pagrūž viņu.)
Še, grēks!
LEVIJS
(Uz Simonu.)
Ko kauj?
SIMONS
(Atbild draudēdams.)
Tu klus'!
DANS
(Uz Azeru, kurš bikli lien projām gar Dana muguru un tam pieskaras.)
Ko grūsties tu?
LEVIJS
(Uz brāļiem.)
Nu, klau! Kad ēdam,
(Uz Naftalu.)
tu to kaitini!
Viņš atcirtīs, tad Judam kliegsim:
«Tu vadons!»
NAFTALIS
Jā, bet -
LEVIJS
Klus'! - Tad visi virsū!
Pēc teikt, ka sāka viņš! tad bedrē iekšā!
ZEBULONS
Tāds nemiers mani dzen. - Kur ir tas Rubenss?
NAFTALIS
Kad ātrāk būtu gals!
(Abi aiziet.)
*
(Ienāk I z a š a r s skriedams.)
IZAŠARS
(Grib klusi pačukstēt, bet izrunā skaļi.)
Viņš nāk! Viņš nāk!
(Tad paliek stāvot plašiem smiekliem vaigā.)
AZERS un GADS
(Taisās iet.)
LEVIJS
Nu nau tā Juda! - Azer, kurp?
AZERS
Pēc Juda!
(Aiziet ar Gadu.)
*
SIMONS
(Uz Leviju, klusi.)
Mēs vieni izdarītu tūdaļ!
LEVIJS
Nē!
DANS
(Ieraudzīdams Jāzepu nākam.)
Tur nāk tas sapņotājs!
LEVIJS
Viņš nāk, mēs iesim.
IZAŠARS
(Levijam atbalsodams.)
Mēs iesim! -
(Saukdams pretī Jāzepam.)
- Pasapņo mums vēl ko, Jāzep!
(Visi aiziet.)
*
(Ienāk J ā z e p s no šīpus krūmiem; iet, soļus palēninādams, kamēr brāļi aiziet.)
JĀZEPS
(Viens, domās nogrimis.)
Stāv brāļi pulciņos un čukst. - Kad nāku,
Tie atiet nost. - Vai kauns? - - Bet Dans tā griež:
«Tur nāk tas sapņotājs!» - Ņirdz Izašars,
Lai pasapņojot vēl! - Tik atliek sapņot.
Es esmu gājis turp, kur negribēju;
Es esmu darījis, ko nevēlos!
Tik sapnī dzīvoju kā savā dzīvē.
(Viņš, pienācis pie bedres malas klintīm, uztraukdamies atiet nost.)
Ā, atkal baida bedre!
Ko visi baida? Cilvēki un tu.
Vai tiem vēl rūgst tas naids? - Nē, nē! viss galā!
Pēc tādām zīmēm! Saule pati liecas! -
Bet ja nu tomēr brāļi grābj? - Kas tad?
Nē, nē!
(Atkāpjas uz bedres pusi.)
Bet tomēr - kas lai mani glābtu?
Pret bedres klintīm atkal atduros.
Lai bedre draud! - Nu, kas? - Tik nāve vien.
Un kad tie grābtu - izrauj nāve vien!
- Tu pēdējs draugs vēl vari kļūt, tu, briesma,
Kad nau man citu draugu!
(Apsēstas uz bedres klints malu.)
*
(No viņpus krūmiem iznāk D i n a, viņa nes zem rokas sainīti. Tērpusies svētku uzvalkā, bet bez rotām. Virsējie svārki, aši skrejot, ir uzlocīti un apmalas ieliektas uz iekšu. Viņa paliek krūmos un sauc lēnu balsi.)
DINA
Jāzep! Jāzep!
JĀZEPS
(Viņu nepamanīdams.)
Ak, saldā balss, vai sapnī tevi dzirdu?
DINA
(Iznāk uz priekšu.)
Nāc, nebīsties, tā esmu es.
JĀZEPS
Tu - Dina?
DINA
Es krūmos paslēpos no ganiem.
JĀZEPS
Gan. -
Vai neredzēja laukā?
DINA
Bij par tālu.
Kā sermuls slēpdamies pa gravām līdu.
Sirds pilna saldu vārdu man kā grava
Ar puķēm, - kā visskaistāko tev teikt?
(Sajūsmināta, svinīga, atlaiž vaļā uzlocīto uzvalku.)
Nu pilnā gaismā acis tevi skata,
Lai svētība pār tevi līst kā saule,
Kas līdz ar visām zvaigznēm tevim liecas!
(Noliekdama viņa priekšā ceļus, pacilāti.)
Šie ceļi laimīgi, ka ļaužu starpā
Var pirmie liekties, tevi apsveicot.
JĀZEPS
(Izbijies.)
Vai dien'! Ko dari? - Ak, man kauns!
DINA
(Arī apjukdama.)
Es - man -
JĀZEPS
(Viņu pieceldams.)
Tu, lepnā Dina, tevi redzu šeit!
Kā briesmām cauri nebaidījies nākt?
Kur lauvas rūc, kur midjanīti glūn -
Deg tuksnešsmilts, dur ērkšķi -
DINA
(Saņemdamās.)
Lai jel, lai!
Es nāku, sūtīta no tava tēva -
Lai tevi apsveiktu - lai tevim teiktu -
- Ak, nabags tēvs!
JĀZEPS
Ko tēvs?
DINA
(Savaldījusies.)
Tēvs staigā apkārt mēmās vaimanās,
No teltīm kūtīs iet, no kūtīm dārzā,
Un ganībās un klajās nemiers dzenā --
Tik vaid: «Mans dēls! mans dēls!» un nevar beigt -
Un: «Ko es darīju no lielām bailēm!»
Bet nedusmo tu viņam - ko viņš spēj -
Ij mājās nespētu viņš tevi sargāt,
Kaut tevi saņemtu un plaukstā slēptu:
Jo brāļu niknums aug un gāžas pāri -
JĀZEPS
Mans nabags tēvs!
DINA
«Šos svārkus viņam nes!» viņš teica man.
Viņš mani klusām veda istabā,
Lai citi neredz. «Dina,» viņš man teica:
«Tev vaigi bālst, kad viņu ieraugi;
Tu bēdz no viņa kā no saules ēna,
Kas slēpjas, kaunoties aiz katra krūma;
Tev rokas dreb, kad pasniedz viņam ēst -
Es redzēju, tu viņu mīļi, Dina -
Lai tava mīla darbos sevi izpērk!
Šos svārkus viņam nes, šos raibos svārkus!»
(Viņa izņem svārkus no sainīša.)
JĀZEPS
Ak, cik tie skaisti!
DINA
Pag, - viņš teica vēl:
«Teic viņam visas manas vaimanas,
Kas manu sirmo galvu zemē liec!»
Un, kad es ceļos vien vēl gulēju,
Viņš rokām skāra manu galvu, teikdams:
«Nes manu svētību tam, ko mēs mīlam!»
JĀZEPS
Ak, mīļais tēvs!
DINA
Nu, skūpsti manu galvu, - skūpstīdams
Skar tēva roku, ņem to svētību
Kā eļļas ogu zaru man no galvas!
JĀZEPS
(Skūpsta, saņēmis viņas galvu.)
Es skaru svētību. - Kā dārgas nardas
No zelta trauka pret' man saldi dveš!
Ak, dvēsli reibina man divkārts svētums:
No nesamā un nesējas - kā versmes -
(Viņš strauji atkāpjas.)
DINA
Tā manas dvēsles svētība tev dveš.
Tā steidzot aizsteidzas ij tēvam priekšā,
Ij vārdi netiek līdzi dvēsles steigsmei.
JĀZEPS
(Apjucis.)
- Tu manis bēgi, Dina -
DINA
(Atkal svinīgi.)
Klausies, Jāzep!
Vēl liek tev teikt tavs tēvs ar liktens balsi:
«Būs ļaudīm zemē krist pie tavām kājām!»
JĀZEPS
Man bail -
DINA
Ko sabijies? Vēl vairāk teikts:
«Kas tevi svētī, tas lai svētīts top!
Kas tevi lād, tas nolādēts uz mūžiem!»
JĀZEPS
Ak dievs! ne lāstus! Sirds jau manim gurst!
DINA
Lai negurst! - Tevi gaida lielas lietas
Un lielas briesmas - viņu vadītājas.
Jo šodien notiks tas, kas vēl nekad.
JĀZEPS
(Izbijies.)
Kas?
DINA
Lūk! Šie svārki zīme tavam godam!
(Atver plaši svārkus.)
Še, skaties: debess zils un zvaigznēm raibots, -
Nu, ģērb to, būsi zemē debess valdnieks!
JĀZEPS
Kāds skaistums, skaistums!
(Nomet pelēko gana segu un apliek atnestos svārkus.)
DINA
(Nogludinot krokas.)
Tā labi! - Kāds nu skaists!
JĀZEPS
Ak, prieks! - Ak, kauns!
DINA
Tā, - paej drusku!
JĀZEPS
(Paiet un lūko sevi ar patiku.)
DINA
Grezni! - Sniedz līdz zālei.
Lai acis spīd tev līdz tām zvaigznēm! Līksmo!
Nu, pasmejies tu, laimīgais, uz mani!
JĀZEPS
(Starp priekiem un bēdām nopūšas.)
Gaiss smags no sapņiem un no liktens jausmām,
Man mutes smieklus lejā spiež kā dūmus.
DINA
Lūk, tevis dēļ es ģērbu svētku drēbes, -
Tu liela gana gaitu šodien sāc:
Tās zvaigznes debesīs tev ganīt būs!
(Rāda uz viņa svārku zvaigznēm, tad atkal piepeši jautri.)
Lūk, bārkstis ieliecu, lai neredz citi,
Tik tu lai redzi!
(Viņa atliec uz krūtīm drēbes malas, tā ka redzas izrotāti apšuvumi un bārkstis.)
JĀZEPS
Dina!
DINA
Līksmo! līksmo! -
Es nāku vēl tev vienu vārdu teikt:
Tu būsi mīlams savas saimes starpā!
JĀZEPS
Ak dievs! kā notiks tas, pēc kā tā kvēlu?
Tu teic, ka brāļu niknums audzin augot!
DINA
(Pārgalvīgi.)
Tev ausis nedzird vēl un acis neredz,
Tu savas saimes pats vēl nepazīsti.
Vai nejuti nekad, tu sapņotājs?
- Tev laipnas visas Izraēļa sievas:
Kad vien tu garām aizej pļāvējām,
Kaut arī acis nepacel uz viņām -
Tad tomēr tās ir laimīgas to dienu,
Teic: «Šodien redzējām to jaunekli,
Kas maigs kā saules stars pār kviešiem iet;
Kas kviešus mīl un tās, kas kviešus pļauj.»
Mēs visas zinām tavus dieva sapņs,
Kā kūļus sējāt un kā zvaigznes nāca: -
Reiz visi kūļus sies, reiz kviesis veiks,
Un tu caur kviesi, un caur tevi maigums,
Un sievu maigumā būs tava saime, -
Un zvaigznes nāks, un maigumam tās lieksies.
Šī tava saime ir, šī tevi sveic
Un mani sūta tevi sumināt.
JĀZEPS
Ak!
DINA
Ar svētību no debess esi svētīts,
Ar svētību no zemes un no krūtīm,
Un mātes miesām, tu, tas svaidītais
Starp saviem brāļiem!
JĀZEPS
Lūk, es tevim liecos.
(Noliecas viņas priekšā.)
DINA
Vēl augstāku tev sūta tava saime,
To augstāko, -
Ko sieviete spēj pasniegt - mīlas skūpstu.
Jo skūpstā izdvešam mēs dvēseli.
JĀZEPS
Ak, Dina -
DINA
Še, skūpsti manu muti! - Manu muti
Ir skūpstījušas Izraēļa meitas.
Šais lūpās vācu skūpstus, dotus tev,
Daudz-daudzu saldību no visiem ziediem.
JĀZEPS
(Skūpsta Dinu, tad piepeši sāk raudāt.)
DINA
Ko raudi tu?
JĀZEPS
Še mīlu rodu, kur es nemeklēju -
Un kur tā kvēlu - viņi -
DINA
Tu ienīsts tapi daudz, daudz tapsi mīlēts.
Bet mīlu nevar ņemt, kā grib, - tik dot.
JĀZEPS
Es tiku devis, dotu vēl un visu,
Bet neiegūstu mīlas, - atņirdz naids.
DINA
Ak, mīla neprasa, tik dod un dod,
Un visu brāļu naidu atmaksā.
Tik liels ir naids kā kalns, tik dziļš kā bedre -
Un tik ir mīla lielāka par naidu !
Kā saule kalnu sedz un bedri pilda.
JĀZEPS
Ak, nemin' viņu -!
DINA
Ko?
JĀZEPS
To bedri nemin'! - -
Tu cēlākā, tu pats tas mīlas brīnums!
Tās lepnās lūpas pati sniedz. - Kas pasniegts
Kā Ēdenavots, laimes dārza velgs,
Pēc kura ilgojos no mēmas tāles -
(Saņem viņas rokas, nometas ceļos.)
DINA
Man kauns - tu nezini, kas dod man spēku -
Tev lūpas patei sniegt - - Kad šorīt meitas
Tev traucās sūtīt savu svētību,
Tās satrūkās: «Kas spēs to nest?» - - Tad es -
- Es esmu jaunākā no visām zvaigznēm,
Es reiz tik uzliesmošu pazūdot, -
Es vien tev spēju nest to svētību,
Kas uzliesmo tik tam, kas nāvē zūd -
JĀZEPS
A? jāmirst tev? Kas pāri dara tev?
Es neļaušu, es -
DINA
Nē, klau, meitas teica:
«Ej, mīli viņu tā, kā nāvē mīl!
Lai viņu aizceļ prieks kā viesuls smiltis.
Ej, atdod viņam visu, kas tu esi!»
-Un, kas to atdod, tam tik atliek mirt.
JĀZEPS
Tu, Dina, tu - Nē, nevaru to ņemt!
Es tevi mīlu mirkli mirklī vairāk -
DINA
Tu mīli - tad es teikšu tev to vārdu,
Kas briesmīgs ir, bet smaida tam, kas mīl -
JĀZEPS
(Strauji saņem viņas roku.)
DINA
Laid, laid, - kas nāvei svaidīti, tie svēti.
Tie visu pieņemt var no zemes bērniem.
Ij mīlu, ko tie nes -
JĀZEPS
Es nāvei svaidīts?
DINA
Šo dienu vēl, šorīt, varbūt šo stundu.
JĀZEPS
Man mirt?
DINA
Tā brāļos lemts.
JĀZEPS
Ij Juda?
DINA
Juda.
JĀZEPS
Ij Rubenss?
DINA
Visi.
JĀZEPS
Nē. Tas nevar būt.
Un tēvs? - Es negribu vēl mirt!
DINA
Tās meitas -
JĀZEPS
Kas visu Izraēļa meitu mīla?
Kā jauni ērgļi klinšu ligzdā brēc,
Man perinājas domas gaisos laisties -!
DINA
No mīļas, siltas ligzdas augstāk laižas,
Tu nemīli vēl - tu -
(Viņa aizsedz vaigu.)
JĀZEPS
Tu nāc kā sūtne -
DINA
Vai sūtne nāvē iet?
JĀZEPS
Tu varone.
DINA
Kas dara. varones? - Ak tu! - Ak tu!
(Viņa piepeši sāk raudāt)
JĀZEPS
(Nu tik saprazdams apskauj viņu.)
Tu sirds! Tu dzīvība! - Tad nāci pati!
Tad mīli mani?
DINA
(Atraisīdamās vaļā.)
Tu to nedzirdēji -
JĀZEPS
Ak, kurlas ausis! Acis manas aklas!
Tu mīļā, mīļākā! - Viss pēkšņi atsprāgst,
Viss pēkšņi deg kā tuksnešsausie zari!
Tik bēdas slāpēja man mīlas kuru.
DINA
(Noņemdama rokas no vaiga.)
Tik bēdas? - Kurā nebij mesta guns.
Nu prāts tev atveras, tad teikšu tev:
Kas tēvam ņēmās iet? - Kas sievas trauca?
Kas mīlu lasīja, lai tev ir prieks? -
Tu stulbais, mīļais, lielais!
JĀZEPS
(Grib viņu skaut, viņa atkāpjas.)
DINA
Pag, man vēl -
Vēl gribu puškoties tām aklām acīm.
(Viņa izņem no azotes plīvuri un apliek.)
Lūk, plīvurs! - Vai es skaista?
JĀZEPS
(Izstiepj rokas.)
Skaista! debess!
DINA
Nē, sēd'!
JĀZEPS
(Atsēstas un blakus izklāj savu gana segu.)
Še, mana sega! Stāj uz tās!
DINA
(Pieliecas un viņu skūpsta.)
JĀZEPS
(Sapņaini, lēni, tad runā, acis aizmiedzis.)
Kad skūpstu tavas viegli vērtās lūpas,
Man saldas skurbas sapnis acis slēdz:
No gaisa, smaršojot puslāsītēm,
Spildz vasarlietus puteklīšu sudrabs,
Un kā pa nakti rītam pāri smaršo
Visvisas lapas, zālītes un ziedi - -
(Piepeši apklust.)
DINA
Ak, neklusti! Tik skaisti, kad tu sapņo!
Tev ij tās zālītes - tās nenicini! -
JĀZEPS
Tik dvēsle klust - - Es mīlu visas zāles,
Ij sīkais izapiņš, ij Mamres ozols,
Ik stādiņš, kociņš savos audumos
Kā dārgu dvēselīti tura smaršu,
Iekš stumbra ieslēdzis, ar mizu sedzis.
Neviena asniņa bez smaršas nau,
Tik mana osma nau vēl diezgan smalka
To sārto dvašu tvert, kas, tikko manot,
Pa gaisu lido, skaldot gaisa pārslas -
Ij Judam dvēsle ir, ij Sim - varbūt?
(Viņš paliek domīga, klusi.)
Vai viņiem vien tik nau? - - (Apklust.)
DINA
Ko klusti? Sapņo!
Mans zieds dveš smaršā visu manu dvēsli.
Visstraujāk, saldāk smaršo baltie ziedi,
Bet zelta atturīgi, -- - es, es baltais.
Uzreiz es visu tevim atdevu -
Nu manai dvēalei vairāk smaršas nau, -
Vai mani mīli tādu?
JĀZEPS
(Strauji.)
Mīlu tā -
DINA
Ak, kā man bail, ka pēkšņi sevi devu,
Ka visu devu! - Laika nau man mīlai.
JĀZEPS
(Strauji apskauj.)
Reiz nāca steidzīgs pavasars pa nakti.
Rīts pēkšņi ziedos modās, vienās smaršās,
Un mēness nebeidza vēl piepildīties,
- Jau kaist un tvīkst, un briest, un augļi sveras -
(Atskan no tāles rags.)
DINA
Klau! rags!
JĀZEPS
Tas riebeklis! ak, tagad!
DINA
(Bailēs.)
Briesmas!
Kur citiem gari gadi ir ko plaukt,
Zeļ mīlas zelme, kura mūžiem ilgst,
Mums dota nabadzīga, sīka posma
No tā, kad cīruls uzmostas, līdz tam,
Kad zīle dziedāt sāk.
JĀZEPS
Vai, mīļā dvēsle!
DINA
Bez siltuma un gaismas smarša zūd,
Bez mīlas dvēsle. - Labāk pēkšņi smaršot
Un pēkšņi sadegt, ne tā stiedzēt ilgi.
JĀZEPS
Ak, degsmē saule aizrauj ziediem dvašu,
Tik lēna vakarvēsma smaršu raisa.
DINA
Bet viena puķe smaršu sniedz tik saulei -
Tā es - kad sauli ēno, vīstu es.
Un grūt' ir neziedēt, bet vīst ir viegli
Un ciest, un krist, un mirt, kad ziedējusi.
JĀZEPS
Ak dievsl jel nemirsti! Tu mana zvaigzne -
Kad jāmirst man, vēl skats uz tevi celsies.
(Atskan atkal rags divas reizes.)
DINA
Vai! mīla jāsteidz! Kā to pēkšņi izdvest?
Vējš aukā izgrūž, mākons zibens starā -
Tik mīlai vārdi vien, tik skavas, skūpsti!
(Izņem no azotes augļus, tausta kā meklēdama ap sevi.)
Ņem augli še no debess un no rasas,
No dzelmes, mēness, saules, augstiem kalniem,
Ņem tos, tie bij pie citiem jauniem augļiem,
Pie cilvēka - tie dos tev vairāk spēka -
Lai tava dvēsle zaļošs koks, kas nebeidz
Pie lapām lapas raisīt vienmēr jaunas,
Ko slepens avots slaka - mana sirds!
Tā mana svētība, to ašāk ņem -
Ak, vārds -- bezsulas auglis! un iekš sirds
Tūkst saldums sastrēdzies kā medus aulī!
(Rags pūš trešo reizi.)
JĀZEPS
(Uzraujas, grib celties un ņemt savu ragu.)
Jau tuvu - jāpūš atbilde!
DINA
(Aizturēdama ragu, bailēs.)
Vai! gaidi!
Vēl ļauj man dzīvot īsus, īsus mirkļus!
Ļauj tevi skaut un skūpstīt vēl, - tad gals.
JĀZEPS
Nost nāvi! Dzīvo! - Tevi spēks un zibens -
Ej, bēdz! lai neredz - sveika tiksi mājās!
DINA
(Skumji.)
Ak, kā tu nesaproti mani, Jāzep!
Tu sapņo savu domu, neredz' mani,
Tu dari pāri man kā brāļi tev -
Man jāmirst, jāmirst - mīli mani!
JĀZEPS
Mīlu,
Ka visu aizmirstu, ij nāvi pat,
Ij sevi pat!
DINA
Nē! sevi neaizmirsti!
Par tevi vairāk skumstu es, ne tu.
Kad tevi grābs? Kas tad? Kā gainīsies?
JĀZEPS
Tas nebūs.
DINA
(Baigi.)
Būs.
JĀZEPS
Tad bedre!
DINA
(Vēl baigāk.)
Nepielaidīs.
JĀZEPS
(Uzlec uztraukts.)
Ak, briesmas!
DINA
(Lēni.)
Mīla pēdējo tev dos.
(Izņem no azotes mazu dunci.)
Šis duncis bij mans sargs, - ņem viņu tu!
Šī mana balva augstāka par mīlu.
Ar to es tevi atdodu tev pašam.
JĀZEPS
No tavām krūtīm stars uz manām ies!
-Ak, vai tad jāmirst? - Kā tu iesi? - Briesmas!
DINA
(Sajūsmināta, pieaugot aizrautībā.)
Mans liktens mani sargās. - Iešu turp,
Kur mani neaizskars ne zvērs, ne cilvēks.
Tik tavām rokām vien bij mani skart.
Ko tavas acis apspīdēja reiz,
To citam nebūs sniegt ne mūžos nē!
Tik lielās saules acis redzēs mani,
Jo saule tava: liecas tevis priekšā.
JĀZEPS
Kurp iesi tu, - tu augstā, vienīgā?
(Dzirdas tāļas balsis saucam.)
DINA
(Ekstātiski.)
Tur stāva klints. Tur neuzkāpj ne kaza, -
Bet es tur uzkāpšu, tur palikšu!
Tur saule paņems mani atpakaļ, -
Liks mani apkopt savām kalponēm:
Dien' sarkanversmei, nakti baltai salnai.
Nāks zila lietus velga, palsa vētra -
Tās manu miesu pīšļus izārdīs
Un gaisos aiznesīs, un pārslas dalīs:
Kas ūdens - ūdenim, kas zeme - zemei;
Kas kauli - smiltīm segs un zaļām zālēm:
Kas dvaša, pacelsies pie tevis saulē!
(Dzirdas atkal rags un balsis.)
Pūt tagad atbildi! Es varu iet -
Es gatava priekš nāves.
JĀZEPS
(Nometas ceļos.)
Svētā, svētā!
Tu mīlu manī dves kā kvēlē vējš!
Kas var pret divu mīlu šalti spēt?
Lai nāk, es nebaidos, - es stipris veikt!
(Viņš pūš ragā.)
*
(Dzirdami raga pūtieni un izšķiramas balsis.)
BALSS
(Aiz skatuves.)
Ir! ir!
DINA
Tu savā nāvē ej, - es savā.
Tu mirdams nemirsi, - nāks saules sūtņi,
Tie tev zem kājām spārnu segas klās -
(Nometusies, turēdama segu, aizskardama raibos svārkus.)
Šos svārkus izpletīs kā debesis,
Uz spožu saules zemi tevi nesīs
Ar zeltu galvā -!
(Skūpsta Jāzepu un aizsteidzas.)
*
BALSIS
(Tuvāk, viena.)
Ko viņš neatbild?
CITA BALSS
Ā! viņš nau viens!
VĒL CITA
Kas ir tur vēl? - Lūk! lūk!
*
DINA
(Atskrien vēl atpakaļ.)
Vēl tavu vaigu gribu redzēt reizi!
Ņem visu līdz uz tumšo nāves zemi!
JĀZEPS
(Iekliedzas.)
Bēdz! bēdz!
(Dina aizsteidzas.)
*
(Aiz skatuves dzirdamas b r ā ļ u b a l s i s. Ienāk N a f t a l i s un G a d s.)
NAFTALIS
(Vēl aiz skatuves.)
Kur esi, gans?
(Tad ienāk un pārsteigts paliek stāvot.)
JĀZEPS
(Stāv atgriezies ar muguru pret ienācējiem, tā ka viņa vaigu nepazīst; viņš rokas vēl izstiepis.)
BALSS AIZ SKATUVES
Kas bēg? He! turat!
NAFTALIS
(Sauc, čukstot uz skatuves pusi brāļiem.)
Kas te?! - Klus'! Stāvat!
GADS
(Tāpat.)
Te kāds zemes lielais!
(Abi atkāpjas un klusi aiziet.)
*
(J ā z e p s viens stāv, rokas sacēlis. Aiz skatuves dzirdamas b a l s i s.)
BALSS
Vai nau tik izmailiets! Es redzēju,
Ka tāļi tuksnesī nāk kamieļpulks.
NAFTAĻA BALSS
(Spilgti čukstot.)
Nē! Briesmīg' stalts: zils svārks ar zelta zvaigznēm!
(Pabāž galvas no krūmiem un atkal nozūd; v i s a s b a l s i s dzirdas čukstam.)
GADA BALSS
Bij rokas sacēlis gan lūgšanā.
BALSS
Tad kamieļpulks ir viņa.
CITA BALSS
Kur tas stāv?
NAFTAĻA BALSS
Te viņš ir viens.
Tad iesim viņu apsveikt,
Lai karapulks mūs neaizskar!
VĒL CITA
Jā, iesim! Iesim!
VĒL CITA BALSS
Ceļos jākrīt! ceļos!
*
(Ienāk no viņpus krūmiem b r ā ļ i un metas ceļos.)
DANS
(Skaļi.)
Kungs! lielais! - Tavi kalpi tevi sveic!
Mēs gani, nabagi, - jel saudzi mūs!
JĀZEPS
Ko jūs tā sabijāties, mīļie brāļi?
Tas es, - es, jūsu Jāzeps.
BRĀĻI
(Aši saceļas kājās, uztraukti, apkaunoti, uzmācas Jāzepam ar draudiem.)
LEVIJS
(Nikni.)
Ak, tas nikšķis!
SIMONS
(Iekliedzas un metas uz Jāzepa pusi, bet no brāļu burzmas top atturēts.)
Ā, es tam!
DANS
Nolādēts!
JUDA
Tā nekaunība!
SIMONS
(Nikni uz Gadu, kurš vēl nau piecēlies.)
Ko tu vēl ceļos?
NAFTALIS
Viņš mūs smej!
IZAŠARS
Lūk, svārki!
DANS
Rauj nost tos svārkus!
GADS
Dāks!
NAFTALIS
Tās skrandas nost!
JĀZEPS
(Atkāpdamies no brāļu uzmāciena, uz Naftali.)
Nupat to skrandu priekšā ceļos kriti!
JUDA
(Iepakaļ stāvot palicis, dusmīgi, paklusi.)
Viņš to vēl min, ka apkaunojis mūs!
LEVIJS
(Pirmais apķēries, ņirgādamies uz Jāzepu.)
He, nelga! Tevi smejot, ceļos krītam,
Un šis jau tic un iepūšas uz drēbēm!
DANS
Kur viņš tās zadzis?
BRĀĻI
(Norauj Jāzepam raibos svārkus un skaudīgi, un nicinoši tos aplūko.)
JĀZEPS
Nost! Tie tēva doti.
BRĀĻI
(No jauna uztraucas un iekliedzas.)
JUDA
Ā! Ko?
SIMONS
Lūk, tēvs dod tam!
DANS
Par spīti dod!
JĀZEPS
Par ganu šodien esmu iesvētīts.
(No jauna uztraukums brāļos.)
DANS
Par ganu iesvētīts!
NAFTALIS
(Ironiski.)
Tie gana svārki?
LEVIJS
Kam vēl ir tādi doti? - Juda, tev?
JUDA
(Novēršas, manāmi aizskarts.)
NAFTALIS
Tie raibie svārki raibi kā tie sapņi!
IZAŠARS
Tās zvaigznes mēs, kas liecas viņa priekšā!
BRĀĻI
(Kliedz viens caur otru.)
Sit viņu nost! sit nost! sit nost!
LEVIJS
Pag, lēnāk!
JĀZEPS
(Satrūkdamies.)
Vai! mīļie brāļi! - Es jūs mīlu!
LEVIJS
(Griezīgi, skaļi.)
Ha!
JĀZEPS
(Piepeši metas uz bedres pusi.)
BRĀĻI
(Viens caur otru kliedz, aizsteidzas viņam priekšā un attur no bedres.)
Viņš bēg! - Grāb ciet! - Uz bedri!
LEVIJS
Stāvat priekšā!
(Uz Jāzepu, ironiski.)
He, he! Vēl diezgan agri tiksi bedrē!
DANS
Grib izbēgt mūsu tiesai!
SIMONS
Asins! Asins!
LEVIJS
(Mierīgi.)
Pag! Lēnāk ņemt tās asins, lēni, lēni!
JĀZEPS
Ko gribat? Mani nokaut? - Brāļi, brāļi!
LEVIJS
(Tāpat.)
Mums laika diezgan. Ko tu ziņkārīgs?
Vai tēvam gribi papūst? Pag', kad nokaus
(Smejas; piebalso Naftalis un Gads.)
JĀZEPS
(Saņēmies, uz brāļiem.)
Es domāju, jūs rimāt, - nu būs miers.
Jūs šorīt klusi gājāt, kaunēdamies.
Vai tēvs jūs neaprāja lēniem vārdiem?
DANS
Ko? mēs lai kaunamies?
LEVIJS
Lai tēvs rāj mūs?
JĀZEPS
(Uzbudināts, pilns žēluma.)
Es - vakar - sāpēs lādēju pret jums -
LEVIJS
(Starpā.)
Tie kaķa lāsti!
JĀZEPS
(Nometas ceļos un noliec galvu.)
- Es jūs nolūdzos.
LEVIJS
Tu vēlu esi cēlies.
NAFTALIS
(Noliec Jāzepa galvu.)
Zemāk, zemāk!
JĀZEPS
(Piepeši uzlēkdams kājās, uz Naftali.)
Ā! ko tu dari? - Tā ir neģēlīgi!
Es sevi apsmiet neļaušu ne lūdzots.
NAFTALIS
(Aizbēg.)
BRĀĻI
(Smejas viens caur otru.)
Ha! ha! - Viņš neļaus mums!
NAFTALIS
Ha, valdnieks neļaus!
JĀZEPS
Es vainīgs, lādēju. Es liecu ceļus.
Vai mana mīla jūs vēl neuzveica?
ZEBULONS
Vēl, vēl viņš mūs grib veikt!
GADS
(Ironiski.)
Viņš mīlu sola.
JĀZEPS
(Tāpat, vairāk sajūsminādamies atmiņās.)
Man mīla dota. Stiprāks tapu mīlā.
Nu spēšu piedot ar, ne lādēt vien.
Kas var pret divu mīlu šalti spēt?
(Noliec vēlreiz vienu celi.)
DANS
(Nesaprazdams.)
Ko viņš par mīlu muld, tas sapņotājs?
ZEBULONS
Ar mīlu uzbāžas, - lūk, še ir naids!
SIMONS
(Klusi uz Naftali.)
Kas nesa šim tos svārkus? Kas tur bēga?
NAFTALIS
(Atkrata ar galvu Simonam; tad uz Jāzepu.)
Tu vārdiem nejūt' naida, še tad darbiem!
(Viņš paceļ roku pret Jāzepu.)
JĀZEPS
(Uzlec piepeši un izrauj dunci no azotes, paceldams to gaisā.)
Ha, tad tev še!
NAFTALIS
(Bēg, tāpat citi jaunākie brāļi.)
Tam ierocis! - Tam duncis!
JĀZEPS
(Lepni un dusmīgi.)
Jūs, grīņi, liedzat man ņemt galu bedrē.
Še cits man sargs!
(Dunci rādīdams.)
Es atdots sevim pašam!
No viņas krūtīm stars uz manām ies.
SIMONS
(Klusi.)
Kā ir tas duncis? - Mans? - Vai viņas dots?
DANS
Ko viņš tur melš?
NAFTALIS
Viņš uzbruks.
IZAŠARS
Nē, durs sevim.
(Brīdi klusums.)
JUDA
(No muguras puses pieiedams Jāzepam, sagrābdams viņu un izsizdams dunci no rokām.)
Ne sev, ne citam durs. - Tu manā vaļā!
JĀZEPS
(Iekliedzas.)
Vai! briesmas! - Nu es atstāts! Vairs ne savs!
(Viņš izmisumā meklē, kā sev galu darīt: skrien uz bedri, lūko atņemt ieroci brāļiem, skrien pret Simonu, - visur viņu attura brāļi.)
Vai! - bedre! - Izraut ieroci!
SIMONS
(Pacēlis Jāzepam izkritušo dunci, aplūko to, pazīst un metas ar to uz Jāzepu.)
JĀZEPS
(Uz Simonu.)
Tu zvērs!
Tu, asinsacis, dur! Kod manā rīklē!
SIMONS
(Iesmejas, dunci paceldams.)
No viņas krūtīm stars uz tavām ies!
BRĀĻI
(Metas starpā.)
DANS
He, turat viņu!
LEVIJS
Simonu lai tura!
SIMONS
(Lauzdamies.)
Nost! projām! projām! laidat, laidat, laidat!
Es duršu to, kas manim ceļā stāsies!
LEVIJS
(Apkampj viņu.)
Pag, niknais!
SIMONS
Asinis man vajag redzēt!
LEVIJS
Būs, būs! - Tev Levijs teic, iekš tā tu ticu.
Būs vairāk, nekā iedomāties spēji.
Mēs svinēsim tās gana iesvētības -
Pa savam veidam!
SIMONS
(Atlaizdamies.)
Tu to saki, Levi?
LEVIJS
Ļauj visu rīkot man, un būs, kā vēlies:
Vai pietiek tev vai man tāds svētku mielasts,
Kur visu vīnu izdzer vienā malkā?
Es gribu ilgi dzert un atdzerties,
Pa maziem malciņiem, pa lāsu lāsai,
Par ilgiem gadiem, ko es naidā slāpu.
Lai mēle izgaršo, lai saldo garšu
Pa dzīslu dzīslām iznēsā man asins
Un skalo rūgtumu, kas rūgdams krājies!
SIMONS
(Iesmejas.)
He, he!
NAFTALIS
Lai dara Levijs!
LEVIJS
Pirms to sienat!
Tad tiesāsim pēc taisnības un tiesas!
(Brāļi taisās to darīt, bet nodairās.)
SIMONS
Man pirmam tiesības uz to -
(Rāda uz Jāzepu.)
Tas ņēmis
Man Dinu.
LEVIJS
Teic, pret kuru vainīgs nau?
BRĀĻI
Ir! - Ir! - pret mani! - mani!
LEVIJS
Lūk, pret visiem!
Durt pirmam tiesība ir vecākam,
Bet Rubenss bēg, - pats tēvs to neatzīst -
Mūs' vecākais ir mūsu lauva - Juda!
SIMONS
Es vecāks, man -
LEVIJS
Tu gans, viņš kareivs.
BRĀĻI
Juda!
SIMONS
(Niknumā atkāpjas.)
LEVIJS
Brāl, Simon, neatkāpies! Būs tev darbs.
Tu pirmais vecākais pie tēvu gariem, -
Bet Juda otrais, kur pret svešiem karš.
Mēs jēru ziedosim, - tu, Simon, kauj!
Tik notecini asins, lai nau grēks.
SIMONS
(Aiziet.)
*
(T i e p a š i, bez Simona.)
NAFTALIS
Nu īsti ganu svētki - divkārts mielasts!
LEVIJS
(Uz brāļiem, kas vēl tura Jāzepu nesasējuši.)
Ko jūs vēl nesienat?
GADS
Jā, - bet kad viņš -?
LEVIJS
Viņš taču rāms!
AZERS
Kur valgi?
GADS
Sien tu, Juda!
JUDA
Jūs, gļēvie! - Viss ir jāpadara man.
(Viņš palīdz Jāzepu saistīt.)
JĀZEPS
(Uz Judu.)
Ā! Lūk, tu, Juda, nāc! - Tu mani sien?
Kur šiem pat kauns, tev nau! Tu jaunais lauva!
Var nicināt i šakāļus, i lauvas!
LEVIJS
Viņš nespēj kost, tik riet, tas jaunais šakāls.
(Jāzeps top sasiets, Juda iet projām.)
LEVIJS
(Uz Judu dusmās.)
Kurp, Juda, ej? - Tev tūdaļ darbs!
JUDA
(Iedams.)
Ej nost!
LEVIJS
(Steidzas viņam pakaļ un grib aizturēt; ar uzsvaru.)
Tev jābūt še!
JUDA
(Atkratās no Levija.)
Ej nost!
(Aiziet.)
*
(T i e p a š i, bez Judas. Tūliņ ienāk S i m o n s.)
LEVIJS
(Uz Gadu.)
Skat', kur viņš paliek?
GADS
(Aiziet.)
SIMONS
(Ienāk ar asins trauku rokās.)
LEVIJS
(Uz Simonu.)
Vai gatavs jērs?
SIMONS
Jā.
NAFTALIS
Nu tik mielasis būs.
SIMONS
(Apkārt lūkodamies.)
He, kur tie raibie svārki?
LEVIJS
Ko tu gribi?
SIMONS
(Smiedamies.)
Tos paraibināt. - Skaistāko no krāsām
Tēvs aizmirsis ar Dinu: - sarkans nau! -
Lai viņiem prieks.
BRĀĻI
(Smejas.)
Ha, ha!
SIMONS
(Piegājis pie svārkiem, kuri pakārti krūmā. Triepj svārkus ar asinīm no trauka.)
Es netīrs - še!
JĀZEPS
(Iesaucas.)
Ko dari? Vai! Tā tēva balvu nievāt!
SIMONS
(Dusmās pagrūž Jāzepu, tā ka tas nokrīt zemē un paliek guļot. Simons paķer svārkus.)
LEVIJS
(Uz Simonu.)
Ko spītēt vien? Var derēt.
SIMONS
Nu?
LEVIJS
Lai nes -
Un tēvam teic: «Šo atradām, vai nau
Tik tava dēla svārki?» - Tad viņš domās,
Ka vainīgs zvērs, ne mēs!
SIMONS
(Uz Leviju.)
Tu, brāli, gudris! -
- Lai raud un baud', kas nāk, kad tā viņš svēti!
JĀZEPS
Tu zvērs, tu zvērs! - Tā tēvam sirdi plosīt!
- Nu, gāni manu prieku, tēvu saudz!
Met bedrē svārkus, cerēs vēl: es dzīvs!
LEVIJS
Nē, nedzīvot ne cerībām, ne tev!
Lai reizi redz, kas tavi sapņi ir!
Lai mūžam necer vairs neviens uz sapņiem.
JĀZEPS
Un tomēr notiks tas, ko sapnis teic!
LEVIJS
(Smejas.)
Ha, ha, - tu zemē, sasiets, - vēl tu ceri?
JĀZEPS
Var miesas sasiet, nevar cerības!
LEVIJS
Uz ko tad ceri vēl?
JĀZEPS
Uz savu garu,
Kurš daļa ir no dieva lielā sapņa!
LEVIJS
Tu liels uz sapņiem - domā, sapņo viens?
Mans sapnis lielāks, un tas piepildīsies.
Jo, lūk, es redzēju: (Svinīgi saceļ rokas. Brāļi sastājas ap zemā
gulošo Jāzepu.)
es ziedotājs!
Priekš manis liecās visas tautas. - Es -
Tās svētīju ar viņu asinīm.
SIMONS
(Tāpat paceļ rokas.)
Es sapnī jēru kāvu - un tas tu!
(Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)
DANS
Man nemēdz sapņi būt, - bet aizrauj šis:
(Uz Jāzepu rādīdams un rokas paceldams.)
Es biju liels, uz zemi sviedu kalnu,
Un zeme sadrupa, bet sveiks bij kalns.
(Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)
Tā tev būs sadrupt! Tad būs sapņiem miers.
JĀZEPS
(Iesmejas.)
Ha, ha!
NAFTALIS
Viņš mūžam mocījis mūs: skriet kurp, tiekties.
Pie sevis netikām. Nu atriebs. - Klausies:
Mēs divreiz aizskrējām līdz zemes galam,
Un tur bij jāpaliek, līdz nāca vedējs.
GADS
(Rokas paceldams.)
Ikviens kaut sapnī sajūt sevi lielu:
Mēs zemi nācām, vēl mūs pazemoja.
Bet galā krita pazemotājs pats.
Tas esi tu!
(Nolaizdams rokas pret Jāzepu.)
NAFTALIS
Nu reizi viņš ir kritis!
AZERS
(Tāpat paceldams rokas un pēc nolaizdams.)
Mums salka ļoti, nebij mums ko ēst;
Un divreiz salka mums. Bij lielas bēdas.
NAFTALIS
(Uz Zebulonu.)
Un tu?
ZEBULONS
(Negribot.)
Es negulēju - nemiers, tā -
NAFTALIS
(Uz Izašaru.)
Un tev jau nebij?
IZAŠARS
Bij, bet nevar teikt.
LEVIJS
Nu?
IZAŠARS
Jāzeps bijā balts - mums skūpstu deva.
LEVIJS
(Nogriezdamies.)
Ko muļķis!
(Uz Jāzepu.)
Lūk, tie sapņi ir ij mums!
Tik mēs tā nebrēcam, bet mūsu veiks!
Un taviem gals!
JĀZEPS
(Skaļi smiedamies.)
Ha, ha! Tie jūsu sapņi!
Tik sēnalas no maniem kviešu graudiem.
LEVIJS
(Šņākdams, klusi.)
Ā, a! ar asnīm aizliet ņirgas muti!
SIMONS
Pats kavē vien. - Ko gribi spēkoties
Ar vārdu akmeni pret vārdu vēju?
LEVIJS
(Uz jaunākiem brāļiem.)
Lai Judu sauc!
(Aiziet viens brālis.)
Lai atnes upurtrauku!
SIMONS
(Rādīdams uz asinstrauku.)
Šis pats būs labs.
LEVIJS
Nē, - divas asins kopā.
SIMONS
Nu, abi grēku āži.
BRĀĻI
(Atkārto.)
Grēku āzis!
DANS
(Uz Jāzepu rādīdams.)
Lai metam savus grēkus tad uz to, -
Viņš reizē izpirks savus līdz ar mūsu!
DANS
(Tāpat pēc viņa c i t i krata savas drēbes, uzliek rokas uz Jāzepu.)
SIMONS
No maniem tiks tam smags, man grēki smagi!
VAIRĀKI BRĀĻI
Ij mūsu grēkus nes!
IZAŠARS
I mani piemin'!
LEVIJS
Kur nazis?
SIMONS
(Rāda uz dunci.)
Dinas duncis.
LEVIJS
Trīts?
SIMONS
Būs labs.
(Pienes trauku un noliek dunci pie Jāzepa.)
JĀZEPS
(Piepešās bailēs iekliedzas.)
Vai, vai! - Vai! brāļi mīļie, nedarat!
Vai, laidat tēva dēļ!
SIMONS
(Smiedamies.)
Dēļ tā jau - darām!
JĀZEPS
Es redzēt nevaru to briesmu trauku.
SIMONS
Miedz acis ciet!
JĀZEPS
To nazi nost!
SIMONS
Kā nost?
Priekš tevis dots, priekš tevis lietosim.
JĀZEPS
(Sauc skaļi.)
Vai, Juda, glāb!
(Atnāk R u b e n s s.)
LEVIJS
(Ņirgādamies.)
Ha, ha! Nāc ātrāk, kāvējs!
JĀZEPS
Glāb, Rubens, Rubens mīļais! Neej! Glāb!
RUBENSS
(Sāk balsī raudāt un aiziet.)
LEVIJS un SIMONS
(Smejas.)
Ha, ha!
JĀZEFS
(Sauc.)
Vai, brā-!
(Piepeši apstājas.)
Jūs, nežēlīgie zvēri!
Jūs neveic baiļu balss. - Nu, tomēr veikšu!
Lūk, Juda nenāks šurp!
LEVIJS
(Rādīdams uz krūmiem.)
Ha, ha! Lūk, nāk!
JĀZEPS
Es zinu, ko es daru.
LEVIJS
Ko?
JĀZEPS
Man Juda
I kaujots mīļāks; Simons netīrs, fē!
SIMONS
(Uz Leviju.)
Ā, ā! ļauj, ļauj!
JĀZEPS
Tev nevar ļaut! Lai lāsts
Uz Judu krīt! - Jo Levijs tevi sauc,
Ne lāsas nevēl tev no manas asins,
Bet visa Dinas asins pieder man!
SIMONS
E! lai uz mani lāsts! Bet vienu lāsu, -
Ar ērkšķu galu uzduršu kaut lāsu.
(Levija vairīdamies, paņemdams ērkšķu zaru un vienu dzeloni atšķirdams.)
Nost, nost! Kad liedzi tik man dzīves elpas,
Es slāpstu nost.
(Atgrūž Leviju.)
LEVIJS
Vai, brāli!
SIMONS
(Nometas zemē pie Jāzepa un iedur ar ērkšķi.)
Tik vienu lāsu!
Ū! ū! - Nu vieglāk.
(Pieceļas un dziļi atņem elpu.)
JĀZEPS
(Piepeši gavilēdams.)
Oija! veicu es!
LEVIJS
(Uz Simonu, bailēs saukdams.)
Ko, brāli, darīji!
SIMONS
(Mierīgi.)
Tik vienu lāsu.
DANS
Pilns trauks vai lāsa - likumam ir viens, -
Krīt lāsts uz tevi.
LEVIJS
(Uz Simonu.)
Nokauj nu līdz galam!
SIMONS
(Sataisās; paņem dunci no zemes.)
*
(T i e p a š i. Ienāk J u d a un G a d s.)
JĀZEPS
(Uz Judu.)
Nu, Juda, nāc tu, lauva, kauj nu droši!
Nu grēks uz tevi nekritīs, bet viņu!
Nu pretnieks siets. Nu, kareivs, topi bende!
LEVIJS
(Dusmu izmisumā.)
Ko ļauj tam riet? - Bāzt cieti pekles rīkli!
(Noplēš gabalu drēbes un aizbāž Jāzepam muti. Paceldamies.)
Nu, Juda, ziedo jēru!
JUDA
Esmu kareivs!
Zēns saka taisnību.
LEVIJS
(Ņirgādamies dusmās.)
Zēns tevi māca.
SIMONS
Tad Simons ziedos!
(Piepeši paceldamies.)
JUDA
(Viņu atturēdams.)
Nē, neziedos!
LEVIJS
(Nespēcīgi draudēdams.)
Ne dari pats, ne otram ļauj!
JUDA
Tā tīk!
*
(T i e p a š i. Ienāk R u b e n s s.)
RUBENSS
(Lūgdamies.)
Ak, mīļie brāļi, neizlejat asins!
Mēs labāk dzīvu metam viņu bedrē.
Lai mūsu rokas skaidras ir no grēka!
Jo viņš mums brālis, mūsu mies' un asins.
AZERS
(Stomīdamies.)
Jā - tomēr -
ZEBULONS
- Viņš mums brālis -
IZAŠARS
Ko es saku?
JUDA
Ir tiesa Rubensam.
IZAŠARS
Viņš vecākais.
SIMONS
(Nikni.)
Tāds vecākais, ko lād pats tēvs!
JUDA
(Uz Simonu.)
I tevi!
SIMONS
(Nikni uz Judu, skaļi.)
Ej nost!
JUDA
Nāc vien! -
LEVIJS
(Uz Judu.)
Ko brāļiem liedz, tu varmāks?
Klau, visi brēc, lai mirst!
VAIRĀKI BRĀĻI
(Nedroši.)
Lai mirst!
JUDA
Nau visi!
RUBENSS
Tik metat bedrē vien, kas tur šo glābs?
ZEBULONS
Tā būsim vaļā mēs un nebūs grēks.
LEVIJS
(Nikni.)
Tad metat bedrē!
BRĀĻI
(Sauc priecīgi, kā uzelpodami.)
Bedrē! bedrē! Bedrē!
RUBENSS
(Attālāk stāvēdams, sauc Jāzepam.)
Nu, brāli, sveiks! -
(Uz blakus stāvošo brāli.)
Ko klus'?
IZAŠARS
Tam mute cieti.
LEVIJS
Nu muti atdarat! Vairs nespēj kaitēt.
Man gribas dzirdēt, kā viņš bailēs kliegs.
RUBENSS
Ak, nedzirdēt tik to!
(Aiziet aši.)
*
(T i e p a š i, bez Rubensa.)
LEVIJS
Ha, ha, tas bēg!
JĀZEPS
(Nomierinātā balsī.)
Nāc nu, tu briesmu bedre, ver nu muti,
Kas pilna rāpuļu un pelējumu!
Ar cietiem akmens zobiem mani grāb!
Dves savu trūdu dvašu auksti pretī!
- Vēl tomēr labāk tava mūža nakts,
Ne mūžu diena, kurā sirdis salst
Un prāti tumst no naida mākoņiem.
Daudz tumšu bedru būs pa visu zemi,
Daudz dvašu aizžņaudzēju akmens spaiļu,
Un iekšā metīs tūkstots dzīvas miesas,
Un spailes cieti vērs, un miesas slāps,
Bet nenoslāps tik gars un mirdams nemirs.
Nāks saules sūtņi, spārnus klās zem kājām,
Un spēcīgs celšos es uz sauli augšā.
SIMONS
(Līdz ar citiem brāļiem, paceldams Jāzepu un virzīdams uz bedri.)
Brauc lejā! Lejā!
LEVIJS
(Uz Simonu, ņirgādamies.)
Pagaid', tas mums brālis.
SIMONS
(Izbrīnējies.)
Ko?
LEVIJS
Bedrē akmens ciets, tas jāapklāj.
Dod svārkus, Gad.
GADS
Es nedošu.
LEVIJS
Nu lūk!
Tad ņemšu savus.
(Saņem klēpi ērkšķu.)
NAFTALIS
Ko tu gribi?
LEVIJS
Es?
Man saules spārnu nau, klāt tam zem kājām,
Es pametīšu tad - šo klēpi ērkšķu.
JĀZEPS
(Iekliedzas.)
Ai! ai!
LEVIJS
(Smejas.)
Nu dzirdam kliedzam.
SIMONS
Gudrais Levi!
LEVIJS
(Uz Jāzepu.)
Ne velti atvēru tev muti.
JUDA
(Pārmetoši.)
Levi!
SIMONS
Brauc lejā reiz!
(Nogrūž Jāzepu bedrē.)
LEVIJS
(Ironiski uz Judu.)
Ko Juda grib?
JUDA
Tu zvērs!
LEVIJS
(Uz Judu.)
Tu jērs!
NAFTALIS
Mēs brīvi! Paldies dievam!
DAŽI BRĀĻI
Uh!
(Īss starpbrīdis.)
JĀZEPA BALSS
(No bedres.)
Es celšos: saul' un mēness manim lieksies!
(Baigs klusums.)
*
(T i e p a š i. Ieskrien R u b e n s s.)
RUBENSS
Klau, brāļi! brāļi! - Izmailieši brauc!
No Gileadas iet uz Ēģipti -
Ar dārgām precēm, balzamu un mirrām.
NAFTALIS
Ā, iesim! iesim!
RUBENSS
(Apkārt lūkodamies.)
Kur tad zēns? Kur zēns?
JUDA
Viņš bedrē mests, vēl dzīvs.
RUBENSS
Ā, paldies dievam!
(Uz brāļiem.)
Klau, brāļi! Kā mums pirkt tās skaistās preces?
To zēnu pārdosim, - būs rokas tīras,
Un preces būs.
DANS
To grēka āzi tā
Mēs dzīsim tuksnesī.
BRĀĻ.I
Nu, iesim, iesim!
(Priekškars.)