RAINIS
JĀZEPS UN VIŅA BRĀĻI
Traģēdija piecos cēlienos
PIEKTAIS CĒLIENS
Skatuve tā pati, kas ceturtā cēlienā.
*
(J ā z e p s, viens pie sienas raudādams, senāk A s n a t e, uztraukta, kā ievainota. Ieraugot Jāzepu raudam, viņa pārsteigta, iežēlodamas.)
ASNATE
Tu raud'?
JĀZEPS
(Atraidoši pamāj ar roku.)
ASNATE
(Atkal vēsi.)
Vai ieskat': - pats nu tapsi ļauns?
Sev prasi taisnību un citiem nedod!
Spied vājos -
JĀZEPS
Vājos?
ASNATE
Zūd tavs lielums, - raudi.
JĀZEPS
Ne tādēļ! Tiek tiem viņu likums.
ASNATE
Viņu -
Ne tavs! - Bet augstāks tavs, dēļ tā tu cīnies.
JĀZEPS
Nu, lai es ļauns! Tad mani sapratīs.
Man cita ceļa nau: iet nāves cīņa
Starp divām taisnībām.
ASNATE
Tu ļauns dēļ Dinas.
Un raud'.
JĀZEPS
Dēļ Dinas ļauns? - Un raudāt? - Nē!
Es cīņu pametu, jo lauza žēlums, '
Jo sīkais žēlums lika aizmirst lielo.
Šis žēlums briesmīgs ierocis tiem «vājiem»,
Bet nevar palikt puscīņā. - Tu nāc
Kā Amons Ramzim, kad tas briesmās brēca.
Es pagurstu še viens tai mūža cīņā,
Man dvēsle sāp kā pārstaipīta dzīsla.
Uz dzīvi - nāvi liktens mani lauž,
Dod tu man taisnību, nāc, saprot' tu!
Ja nesaproti tu, tad es tik zvērs,
Kas alkst pēc asins.
ASNATE
Taisnība tev tā:
Tik piedot, apžēlot!
JĀZEPS
Kas piedot ir?
Vai jaunu teikt par labu? Ļaunam tapt?
Nē, jaunu vērst par labu, tas ir piedot.
Jo citād' zvēri aprīs cilvēkus
Un cilvēcība noliegs pati sevi
Un samīs dīgļus; kas uz labu tiecas.
Tad zeme plīsis, izlēks pūķis - ļaunums!
ASNATE
Ar varu nevar vērst, viss ļauns no varas.
Ne cilvēkus var vērst, tik viņu dzīvi.
JĀZEPS
Tad visu dzīvi vērst!
ASNATE
Kad tiktu tev
Tā taisnība, tad lūztu pasaulsbalsti.
JĀZEPS
Lai lūzt, kad balstās jauna pamatos,
Ne taisnībā!
ASNATE
Tā taisnība ir nāve:
Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsle,
Būs kājas slacināt sirdsasinīm,
Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm:
To Izis sega sedz, kas atklāj - mirst.
JĀZEPS
Es gribu meklēt.
ASNATE
Vai! Ko runā dusmās?
Kur palikt man? Kur Ēģiptei?
JĀZEPS
Bez manis
Var dzīvot ļaudis, ne bez taisnības.
ASNATE
Es nezinu, kā dzenies? Kurp tu ej?
Pret brāļiem cīnies tā? Kas tevi dzen?
Man jācieš tik, man jānes cīņas sāpes.
Un es tev visu devu, visu sevi.
Un visi devām, Ēģipte man līdz. -
Tu neredzi. -
JĀZEPS
Es redzu - nepietika.
ASNATE
Un visa pasaule -
JĀZEPS
Vēl dvēsle tukša.
ASNATE
Rij jūra salu, netop paēdusi,
Dzer tuksness mākoni, nau atdzēries.
JĀZEPS
Nau atdzēries.
ASNATE
Tik viens nau dots tev - Dina.
Dēļ tās tu apgriez visu pasauli.
JĀZEPS
Ak, Dina, tā gan taisnību man deva,
Kas visa pasaule pret taisnību?
ASNATE
Tai ziedo visu, ļaudis, mīlu, mani -
JĀZEPS
Un sevi! - Saprot' mani, dod man to!
ASNATE
Kas sevi mīl un savu taisnību,
Tas visu pasauli sev dara šauru,
No sevis atstumj nost, - līdz paliek viens.
JĀZEPS
Dievs! dievs! Tu nesaprot'! Vai es jau viens?
Vai sevi mīlu? Vai ne Ēģipti?
ASNATE
Tu mīli Dinu.
JĀZEPS
Viss mans mūžs bij tevim.
ASNATE
Bij Ēģiptei, bij cilvēcei, ne manim.
JĀZEPS
Un tev iekš cilvēces.
ASNATE
Man nepietiek.
JĀZEPS
(Iekliedzas no brīnuma.)
Tev nepietiek? Ko vēl?
ASNATE
Vēl dvēsle tukša.
JĀZEPS
Tas augstākais, man vairāk nau.
ASNATE
Vēl ir!
Tu pats! dod sevi man!
JĀZEPS
Es cilvēces.
ASNATE
Tu mans, es nedodu nekam!
JĀZEPS
Ak, Asnat!
Ļauj izbeigt cīņu, jauj pie sevis tikt!
ASNATE
Nē, tūdaļ!
JĀZEPS
Tad es nebūšu vēl pilnīgs.
Ko derēs? Netapšu tā savs.
ASNATE
Bet mans!
JĀZEPS
Neviens man neļauj mani, - Dina viena.
ASNATE
Tad ej pie tās!
(Taisās aiziet.)
JĀZEPS
(Izbrīnījies.)
Ak, Asnate, i tu?
Es pirmo reizi redzu tevi ļaunu,
Tu vienmēr laipnā, pilnīgā kā zeme.
Tu atkrīti no Izidas? Tu lūsti!
Mans liktens visu pasauli man lauž.
ASNATE
To nāves ēnā dzen!
JĀZEPS
Nē, Dinā dzīve!
ASNATE
(Aizgriežas un iet prom.)
JĀZEPS
Ak, neej! glāb! - Kaut skaties manā cīņā!
Varbūt kaut redzi manu taisnību!
Pret dzīvi lieku dzīvi -
ASNATE
Riebj man vara.
(Aiziet.)
*
JĀZEPS
(Viens.)
Tad esmu viens!
(Atkrīt savā krēslā, rokas saņēmis. Piepeši jūt ērķšķu dūrienu, paskatās savā bedres kreklā.)
Tad iešu viens pret visu pasauli!
Ar žēlām nebūs tiem vairs mani veikt!
Es neesmu tik atriebējs par sevi,
Par dzīves dīgļiem un par cilvēkiem -
Ir svētā jāatriebj un saules lēkts!
Un pati dzīves taisnība pret nāvi!
Nu es tos samīšu un atmetīšu.
Nu topi cieta, sirds.
(Sit trokšņa trauku, ienāk Sargs.)
Ved vainīgos!
*
(Top ievesti b r ā ļ i.)
JĀZEPS
Es žēloju jūs reiz - jūs brāli kāvāt -
- Es tagad redzu gan, kas jūs par ļaudīm:
Tas viens tur atzīstas par vainīgu,
(Rāda uz Judu.)
Bet citi jūs, ko slēpjat savus darbus?
Jūs pus tik atzināties, neteicāt,
Ka vairāk nokāvāt kā savu brāli.
(L e v i j s sačukstas aši ar Simonu, Danu un Izašaru, un jaunākiem brāļiem.)
LEVIJS
No viņa asins, kungs, man rokas skaidras.
SIMONS
Mēs nevainīgi, kungs - viņš darītājs!
(Rāda uz Judu.)
IZAŠARS
Un tur tas vecākais!
(Rāda uz Rubensu.)
LEVIJS
Tos ņem un sodi:
Mūs citus apžēlo un atlaid mājās!
VISI
(Runā.)
Mēs ceļos, pazemīgi tevi lūdzam!
JUDA
(Satrūkstas, tad nicinoši noskatās uz Leviju un Simonu.)
Nu, labi tā! - kungs, jāt es vainīgais.
(Nometas arī ceļos.)
JĀZEPS
(Uzbudināts.)
Tas nau vēl viss!
(Piepeši iekliedzas.)
Jūs vairāk kāvāt! asnīs izšķaidījāt
No dzīvām miesām gabalus kā suņi,
No Dinas!
LEVIJS
(Izbrīnījies.)
Dinas?
SIMONS
Ak, tā nieka skuķa!
JĀZEPS
(Pārsteigts, ar varu apspiezdams uzbudinājumu.)
Ā! - nieka skuķe! - un tas ir jums viss!
JUDA
Tas viss! Vai tev kas vairāk? Mums nau daļas.
Bij skuķe Simona, tā viņa vara.
JĀZEPS
(Satriekts, pusmehāniski.)
Tā viņa vara -
JUDA
(Turpina.)
Vainīgs es pie zēna;
Es zināju, ko daru; man bij žēl,
Bet baidīdamies es to atdevu.
RUBENSS
(Sagrauzts, domīgs.)
Es arī vainīgs; cerēju, ka vēlāk
No bedres izvilkšu; es bēgu prom,
Lai nedzirdētu, kā viņš žēli vaid,
Man vāja sirds, es asras nepanesu -
Bet, kad es pārnācu, tā nebij vairs.
Es drēbes saplēsu, kā briedis brēcu.
Man brāļi teica, ka viņš saplosīts
No nikna zvēra, ak - tā nebij vairs.
JĀZEPS
(Sēd valdīdamies, galvu rokās, tad strauji saceldamies.)
Ar žēlām atkal gribat mani veikt!
Nē, nē! es atriebējs un aizstāvis
Par dzīves pašas taisnību pret nāvi!
Jums žēlastību ļauj tik nožēlot.
JUDA
(Pieceldamies un Rubensu aicinādama.)
Ko vaidam, brāļi! Celies! Beigts ir beigts,
Nu tikai sataisies uz nāves sodu.
JĀZEPS
(Satrūkstas.)
Uz nāves sodu! - Nožēlojat pirms.
(Uz Judu.)
Par ko tu ceļos nekrīt', vainīgais?
JUDA
Es gaidu sodu; nau man vairs, ko lūgt.
RUBENSS
(Uzklausās un aši pieceļas arī, uz Judu.)
Jā, brāl, tik skumjās aizmirsos.
BENJAMIŅŠ
(Uz Judu.)
Es līdzi!
(Pieceļas un nostājas Judam līdzās.)
JUDA
Tu ne! tev jāpaliek pie tēva.
BENJAMIŅŠ
Ļauj
Man būt, kur varons Juda!
JĀZEPS
(Sāpīgi, klusi.)
Ak!
JUDA
Nāks laiks
Tev cīņā iet, nu tēvu glāb, krīt' ceļos!
BENJAMIŅŠ
(Žēli noskatīdamies, lēni aiziet pie citiem brāļiem un, ceļos nokritis, aizklāj rokām galvu.)
JĀZEPS
(Atkal saceldamies.)
Kur Dinu nokāvāt? Kurš kāva? sakat!
JUDA
Kas to vairs atmin? - visā atzinos.
Ko gribi vēl, kad vainīgais tev rokā.
JĀZEPS
(Nopūšas, tad atkal bargi.)
Es jūsu nožēluma neredzu.
JUDA
Es esmu izpircis; ko nožēlot?
JĀZEPS
(Rāda uz brāļiem.)
Un tie?
JUDA
Es visus esmu izpircis.
JĀZEPS
(Uzlec no krēsla.)
Tu izpirki? - Ar ko? - Tu izpirki?
Ar atzīšanos vien? Ar vienu vārdu?
Tā maksa lēta ir par jūsu darbiem.
JUDA
Tad ņem vēl manu galvu piedevām.
JĀZEPS
(Uzsauc.)
Es tavu sirdi gribu.
SIMONS
(Atlec atpakaļ, sagrābdams Leviju.)
JĀZEFS
(Rādīdams uz viņiem.)
Gribu jūs
Līdz īkstīm pārbaudīt un jūsu domas
Sev likt uz plauksta!
JUDA
To tu nevari.
JĀZEPS
Es nevaru? - Ha! ha! - Man vara likt,
Lai tev še pat no krūtīm sirdi izgriež.
SARGI
(Sašķindina bruņas un soli panāk uz priekšu.)
JUDA
(Uzbudinājumā.)
Rauj manu sirdi laukā, - būs tev rokā
Tik pukstošs, asins plūstošs loceklis,
Ne mana sirds! - Tā saceļas pret tevi!
LEVIJS
(Bailīgi.)
Ko dari?!
JUDA
(Ar dziļāko apvainojumu.)
Dvēslēs grib mums iespiesties!
JĀZEPS
(Nicīgi pasmīn.)
LEVIJS
(Rauj Judu aiz svārkiem.)
Klus'! klus'!
JUDA
(Rāmāk, bet noteikti.)
Kā ēģiptiets var tiesāt jūdus?
JĀZEPS
(Ironiski.)
Bet cilvēks cilvēku?
JUDA
(Ar stingru pārliecību.)
Nē, jūds tik jūdu!
JĀZEPS
(Auksti, viegli, griezīgi.)
Vai jūsu brālis, ko jūs nokāvāt,
Gan nebij cilvēks ar -? tik jūds? - Vai viņš
Kā cilvēks sāpes nejuta? - Jeb jūdam
Sāp mazāk nekā cilvēkam, kad griež? -
(Drusku apstādamies, kā gaidīdams.)
Vai es kā cilvēks arī nevaru
Par viņa sāpēm prasīt gandarību?
- Jūs tiesāt še kā cilvēks cilvēku?
- Ne jūds tik jūdu?
(Gaida atbildi.)
JUDA
(Stāv, drūmi klusēdams, neatrazdams atbildes.)
JĀZEPS
(Viegli ironiski.)
Jeb tam gandarījāt -
Jūs paši?
JUDA
Miris viņš - laiks gandarījis,
Un visu izdzēsis, un smiltīm klājis.
JĀZEPS
(Drusku sēri.)
Bet viņa sāpes? Vai tās izdzēstas?
Varbūt pat nāve viņas neizdzēš?
Varbūt caur smiltīm cauri viņas brēc?
Varbūt pie vakarupes sēd un raud,
Un gaida, līdz tām nesis gandarību?
JUDA
(Atkal stingrā pārliecībā.)
Ko roc tu pagātni no zemes laukā?
Ar miroņsmaku pildi mūsu nāsis?
Viņš miris, beigts, un viņa miņa dzēsta.
ĒĢIPTIEŠU SARGI
(Uztraucas.)
JĀZEPS
Ne viņa vārda jūs vairs neminat?
JUDA
(Noteikti.)
Ne viņa vārda! - Viņš kā nebijis.
JĀZEPS
(Uzlēkdams.)
Ak vai! ak vai! - Ne viņa vārda vairs!
*
(Pašķiras priekškars aiz troņa durvīm, un uz mirkli parādās izbijusies A s n a t e.)
*
ĒĢIPTIEŠU SARGI
(Kurn.)
Tāds briesmīgs noziegums! Tāds nāves grēks!
JĀZEPS
Tā jūsu gandarība - divkārts grēks!
Jūs divkārt viņu nokaujat, kad liekat
I viņa vārdam aizmirstībā mirt!
SARGS
(Panākdams uz priekšu.)
Kungs, sodi tos ar zemes lieliem sodiem!
JĀZEPS
(Uz Judu.)
Teic nu! Vai vēl es nevaru jūs tiesāt,
Kā cilvēks cilvēku?
JUDA
Nē, jūds tik jūdu!
LEVIJS
Kas noticis, tas noticis, kā vajga.
Dievs pats to lēmis savā gudrā prātā.
To nebūs grozīt tev.
SIMONS
Kas guļ, lai guļ!
RUBENSS
Kas mirušam vairs kait, viņš rāmi dus.
DANS
Kas kritis - kritis; ko tur augšā celt?
Kad krietnāks būtu bijis, nebūt' kritis.
NAFTALIS
Tu teic, ka dzīvi aizstāvi pret nāvi:
Nu pats tu nāvi cel un nospied dzīvi!
JĀZEPS
(Nicīgi.)
Es redzu, cilvēku iekš jūdiem nau;
Ne cilvēks jūs var tiesāt - jūs par zemu!
LEVIJS
Nē, jūds tik jūdu!
JĀZEPS
Aiz viena vārda cerat paslēpt grēku?
(Lēni pieceļas visā augumā.)
Nu, lūk! Tad es jūs tiesāšu - kā jūds!
BRĀĻI VISI
(Uztraukumā, savā starpā viens caur otru runādami.)
Kā jūds? kā jūds? - vai! Vai man! - Ko viņš saka?
Ak, Izraēļa dievs! - Kas šis tāds ir?
- No svešiem būs, kas dzīvo mūsu vārtos -
- Būs dzirdējis par bijušo ko melšam -
LEVIJS
(Dziļi klanīdamies.)
Tu esi līdzīgs pašam vāraum -
Tev būs ko ausis iepūtis kāds vergs,
Kas grēku dēļ no mūsu teltīm izstumts;
Kāds jūds, kas apbērts nicīguma pīšļiem;
Kas apspļauts siekalām kā netīrs tārps!
JĀZEPS
(Lēni.)
Es saku vēlreiz: jūs še tiesās jūds!
RUBENSS
(Klusu.)
Ak, Izaka un Ābraama dievs!
ZEBULONS
Viņš dur ar bailēm kā ar dzeloņiem!
(Brāļi stāv baigās gaidās.)
JUDA
(Uz priekšu panākdams.)
Tu ēģiptiets pēc auguma un vaiga;
Tev sieva ēģiptiete; dievs tev Amons,
Tu velti mūs tik pārbaudi un baidi.
JĀZEPS
Ha! ha! Es esmu jūds.
BRĀĻI
Ak vai! - Ak, brēkas!
JUDA
Un ja tu esi jūds, tad - atkritējs!
Tavs grēks ir lielāks nekā tava dzīve.
Tu vari sodu ciest, - ne mūs še tiesāt.
JĀZEPS
(Lēni.)
Es varu tiesāt - jūs - un gribu tiesāt.
BRĀĻI
(Bailīgi.)
Vai! vai!
JUDA
Kaut vari un kaut gribi tiesāt,
Tev nau tās tiesības!
DANS
Tās ir tik vienam,
Un tas cieš klusu, - tas mūs neapsūdz.
SIMONS
Tas mirons guļ, tas augšā necelsies;
Tam pilna mute piebērta ar smiltīm.
LEVIJS
(Smiedamies.)
Tas visu piedevis un aizmirsis.
JĀZEPS
(Iekliedzas.)
Nekas nau piedots! un nekas nau aizmirsts.
Vai jums nekā tās mutes nevar aizbāzt?
BRĀĻI
(Sašļūk atkal un savelkas pulciņā. Juda viens paliek drūmi stāvot kā kaujas gatavībā.)
JĀZEPS
(Uz Judu, ironiski.)
Tu esi taisnis, un tu neuzvarams!
Lūk, visas bultas atlec nost no taisnā!
(Nikni, klusi.)
A, pag! tu locīsies zem manas kājas!
Viens vienīgs vārds, un tava taisnība
Kā ķerta vilku māte bailēs kauks!
Kā sapuvusi vīģe smiltīs pārsprāgs!
(Skaļi un spēcīgi.)
Man ir tās tiesības! - Lūk - es tās mirons!
Es - Jāzeps!
(Piepeši skaļi iekliedzas.)
Vai jūs manis nepazīstat?
JUDA
(Atkrīt atplestām rokām atmuguriski; Benjamiņš viņu uzķer un, nolaizdamies ceļos, tura viņu, pret sevi atslējis.)
RUBENSS
(Aizstreipuļo kādus soļus atpakaļ, tad, aizgriezdamies projām un apklādams vaigu, paliek stāvam.)
CITI BRĀĻI
(Pirms saspiežas vēl ciešāk pulciņā, stāv dažus acumirkļus sastinguši bailēs, tad, piepeši rokas izplētuši, kliegdami bēg uz visām pusēm; paliek briesmu pozās stāvot pie sienām.)
SIMONS
(Aizbēdzis aiz ēgiptiešu sarga, ceļos pakritis, apķeras tam ap kājām.)
LEVIJS
(Nobēdzis pie durvīm, laužas laukā.)
JĀZEPS
Ā! nu tu krīti gan! nu rausties zemē!
Ko! Kalnu zibins klintis izšķaidījis!
Vai sarkana tuksnešvējš jums mutes slēdzis?
Jums nāves braucienā brēc ausis spoki!
Ha! turies! Kritīsat no saules peklē!
(No katra teiciena, kā no cirtiena, brāli sakustas un raustās.)
BENJAMIŅŠ
(Uz Judu, klusu.)
Mans Juda, celies! Tur tas niknais vīrs -
Nau Jāzeps! - Jāzeps bija maigs un mīļš.
JUDA
(Tik sakustas un apsedz galvu.)
JĀZEPS
Ha! ha! ha! ha! - Man smiekli atkrīt sirdī.
(Rūgti.)
I Benjamiņa dvēsle man ir zagta!
(Citā balsī.)
Ha! ha! Nau Jāzeps - tas bij maigs un mīļš! -
Lūk, tādu jūs nu mani padarījāt! -
Tas nebij jūds. - Un es, - es tapis jūds!
*
(Ieskrej bailēs A s n a t e.)
ASNATE
Ak, Nofer!
JĀZEPS
Nenāc, Asnat! ej!
ASNATE
(Aši, saraustīti.)
Es dzirdēju, ka lielās briesmās brēc -
Es domāju, ka nokauj - skrēju glābt -
- Tu bāls un briesmīgs! - Tie tur stingi stāv! -
Tie bailēs raustās! - Teic! -
JĀZEPS
Es nokāvu!
ASNATE
Tie dzīvi!?
JĀZEPS
Nedzīvas ir viņu dvēsles -
- Un viņu taisnība. Es uzvarēju -
ASNATE
(Grib Jāzepam tuvoties.)
Ak, Nofer! -
JĀZEPS
Nenāc! nenāc manim klāt!
Es esmu netīrs no tā cīniņa:
Es sevi aizsviedu, lai veiktu tos.
Fē! fē! - Es tapis jūds un līdzīgs tiem!
Mans uzvarvaiņags pil no riebuma.
ASNATE
Ak, Nofer!
JĀZEPS
Ej! manas acis nevar tevi redzēt!
Nost visu dzīvi!
ASNATE
Izis! Izis! Izis!
(Aiziet.)
*
(J ā z e p s un b r ā ļ i.)
JĀZEPS
(Atkrīt savs krēslā kā paģībis, rokas izplētis.
Īsāks brīdis klusuma.)
BENJAMIŅŠ
(Lēni tuvojas gulošam Jāzepam, klusi.)
Vai esi Jāzeps? - Nerunā un nekust!
LEVIJS
(Sakustas un klusi pieceļas, kā uzelpodams.)
PĀRĒJIE BRĀĻI
(Tāpat bailīgi sakustas, tik Juda paliek nekustošs.)
BENJAMIŅŠ
(Pieiet gluži tuvu un skatās Jāzepam vaigā.)
Vai pierē rēta, ko sev ieplēsa,
Man riekstu sniedzoties?
(Piepeši klusu iesaucas.)
Ir Jāzeps!
BRĀĻI
(Atkal atšļūk un sastingst, atskan dobji.)
Vai!
BENJAMIŅŠ
(Tura un apskata Jāzepa roku.)
Ir tava roka!
JĀZEPS
(Atmozdamies, klusi.)
Tu tas - Benjamiņ?
BENJAMIŅŠ
(Skaļi, nokrizdams ceļos pie Jāzepa.)
Es! es! tavs Benjamiņš! es tavs! es tavs!
JĀZEPS
(Klusi.)
Ak, mans -!
(Viņš apskauj Benjamiņu. Īss brīdis klusuma.)
JĀZEPS
Ak, brāļi! - Es jau jūsu Jāzeps!
(Izpleš rokas pret viņiem aicinādams.)
BRĀĻI
(Piepeši visi pieceļas un metas atkal ceļos.)
JĀZEPS
Nāc, Juda! Rubens! nākat visi! visi!
(Viņš pieceļas un iet pretī Judam, un skūpsta to. Juda aizgriežas raudot. Noskūpsta tāpat Rubensu, kurš paliek Jāzepa tuvumā. Uz pārējiem brāļiem, kas paliek ceļos un nenāk klāt.)
Jūs nenākat, - tad eju es pie jums.
BRĀĻI
(Lielās žēlabās sāk skaļi raudāt.)
Ak vai! - ak vai! - ak vai! -
JĀZEPS
Ak, jūsu lielās raudās viss ir izpirkts,
Ak, nožēlotais jaunums vēršas labā, -
Nu dzīva top i jūsu taisnība.
(Uz Leviju, to skūpstīdams.)
Še, Levij, skūpsts, ko atrāvu tev toreiz!
LEVIJS
(Pienāk un saņem skūpstu, pazemīgāk un dziļāk klanīdamies nekā citi brāļi, bet tad atkāpjas tālāk no Jāzepa.)
JĀZEPS
(Uz Simonu.)
Nāc, Simon! - Tās vairs nau starp mums!
SIMONS
(Stāv sarāvies, kad Jāzeps viņu skūpstījis, aizbēg projām. bet pie durvīm paliek stāvot un, kad Levijs pienāk viņam klāt, aizvirzās no Levija nost, tad uz Jāzepu, norauti.)
Ņem tu to!
PĀRĒJIE BRĀĻI
(Top no Jāzepa skūpstīti un paliek ap viņu.)
JĀZEPS
(Apsēstas atkal tronī un sauc skaļi.)
Nāc, Asnat! Asnat! Asnat! Ļaudis, nākat!
(Viņš noliecas pār brāļiem, kuri nometušies pie viņa uz ceļiem.)
*
(Ienāk aši A s n a t e, P o t i f e r s un ē ģ i p t i e š i: s a r g i, g a l m i n i e k i, ļ a u d i s.)
ASNATE
(Redz Jāzepu noliekušos pār brāļiem, sauc.)
Lūk! lūk, kā debess noliecas pār zemi!
Tavs sapnis piepildās!
JĀZEPS
Viss piepildās.
Nu nāc ar Izidu un svēti mūs!
Ir tavi svētki lieli: šodien mirst
Pats nāves atriebums un piedzimst miers!
ASNATE
(Izstiepj rokas pār Jāzepu un brāļiem, tad.)
Ak, Nofer, mīļais! nu tu labs, nu mans!
Nu redzu tavu taisnību!
JĀZEPS
Ne visu.
POTIFERS
(Tāpat svēti, izstiepdams rokas pār Jāzepu un brāļiem.)
Dēls, veici sevi, - esi svēts. - Nu lūk:
Par ļaunu nevar atmaksāt pēc laika!
JĀZEPS
Ak, nevar atmaksāt par labu arī,
Pie laika mīlējat, lai nau par vēlu!
Es naidu nolieku -
(Viņš pašķir goda svārkus un noņem sev no krūtīm ērkšķu kreklu.)
Šis kreklis zīme:
Ar to es bedrē mests, ar ērkšķiem durts.
Lūk, še vēl ērkši!
BRĀĻI
(Izbrīnējušies, skatās ar bailēm un ar nožēlumu.)
BENJAMIŅŠ
Tas tas pats ir, - kurā -
To brīnumsapni redzēji, ka liecās
Tev saul' un zvaigznes! - Te vēl vajga būt
Tai ciruļspalviņai, ko ievēru
Par mīlas zīmi. - Lūk!
(Rāda, noņēmis spalviņu.)
Tu ērkšķus juti
Tik ilgus gadus! mīlas nejuti?
JĀZEPS
(Iesaucas.)
Vai! es!
ASNATE
Tie ērkši bija i starp mums.
Nekas mūs nešķirs vairs.
(Saņemdama Jāzepa roku.)
JĀZEPS
Ak! mīļā, vai!
POTIFERS
(Paņem ērkšu kreklu.)
Šo naida kreklu dosim mīlas rokām.
(Uzkar viņu pie Izidas tēla.)
Nes, Izida, uz labu!
JĀZEPS
(Ievaidas klusi.)
Vai!
POTIFERS
Ko vaidi?
JĀZEPS
(Klusi.)
Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst,
Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj.
POTIFERS
Teikts tempļa vārtu svētā uzrakstā:
«Ir strādnieks algas vēris» - lūk, tevi mīl!
RUBENSS
Tāds mīlīgs puisīts bij!
SIMONS
(Norūc.)
Tas nabadziņš!
JĀZEPS
(Piepeši iesaukdamies.)
Lūk, lūk, tas vārds! Pēc tā es ilgojos
Jau visu mūžu, - nu tas nāk par vēlu!
Nu vārds tik vītis zieds, kas uzsprausts kapā.
Es ilgojos to ziedu gūt vēl dzīvs,
Man visam mūžam būtu pieticis
Viens vārdiņš: mīļais puisīts! - nu par vēlu
Šai manai dzīvei, šinī mīļā saulē,
Ko manas miesas jūt, ko redz šīs acis!
Gars laiku lokos redzēs jaunu gaismu:
Tā jaunā gaisma nesildīs šīs miesas. -
Mans gars, iekš saules tēva ieiedams,
Pa dienām nostaros ar sauli zemē,
Pa naktīm mirkšinās ar zvaigznes acīm,
- Pats, iznīcībā saldams, sildīs jūs.
Ak, tad jūs mani mīlēsat, es zinu.
Bet mana dvēsle katru mirkli cerēs,
Ka reiz jūs dvēsles mīlēsat vēl dzīvas,
Kad tās, vēl miesās tērptas, mīt starp jums,
Un negaidīsat, kad tās gaisā gaist.
Jo cits nekas tā mīlu nespēj atsvērt,
Es nesniedzu to vairs - es biju vājš,
Nu eju, asras alga man - par vēlu! -
(Atkrīt savā krēslā un sāk skaļi raudāt.
Brīdis klusuma.)
ASNATE
Tev visās krāsās mērcēta bij dzīve,
Ar tumsu aplieta un ēnā celta,
Bet visam cauri atspīd nu tavs vaigs,
Tas maigais mēness tūkstots gadu naktis.
POTIFERS
Nu, neraud', dēls, bet svini prieka dienu,
Nu zeme gaiša taps un celsies rīts.
BRĀĻI
Ak, neraud'! mīļo brāli! mīļo brāli!
JUDA
Mēs visu atkal vērtīsim par labu!
IZAŠARS
Ko raudi, Jāzep? Jāmirst tev ir taču!
JĀZEPS
(Paceļ galvu un uzklausās.)
NAFTALIS
(Uz Izašaru.)
Klus', klus'!
IZAŠARS
(Paskatās tik uz Naftali un atmet ar roku, turpinādams uz Jāzepu.)
Tu dzīvoji, lai mums ir maizes, -
Nu ir, - nu mirsti! Tu vairs nevajdzīgs.
Jo ciltstēvos tu netiec, tu ne jūds.
Varbūt, ka pieņemam vēl tavus dēlus.
VAIRĀKI BRĀĻI
(Grib Izašaru atturēt.)
JĀZEPS
Nē, laidat!
(Uz Izašaru.)
Tiesa tev, tu nevainība!
Es eju, paliks cits. Ko viens spēj vairāk,
Kā turēt tautu? Bet tam jāstāv ārpus.
Ne jūds es esmu vairs, ne ēģiptiets,
No dzīves atrauts, sapnī izgaistu,
Zem kājām zeme zūd, es krītu bedrē -
- Vēl tik es vajdzīgs: zemi Gozeni
Jums dodu dzīvot tur ar bērnu bērniem,
Ar lieliem un ar maziem lopiem, visiem.
JUDA
(Uz Jāzepu.)
Nē, dzīvo! pacelies uz spožumu!
Tu būsi ciltstēvs!
LEVIJS
(Ļoti pazemīgi.)
Nē, - tu kungs, ne jūds.
JUDA
Tad būsi divas ciltis: savos dēlos!
Bet Levijs izkaisīts taps Izraēlī!
JĀZEPS
(Pieceldamies un taisīdamies iet.)
Tad eju!
ASNATE
(Iekliedzas.)
Vai! - ko? iet? - Es nesaprotu!
JĀZEPS
Es eju meklēt lielo taisnību,
Kas vieno visumu un viņā mani;
To taisnību; kas salauž pasauls balstus.
ASNATE
(Iekliedzas un pakrīt zemē.)
Vai! vai!
POTIFERS
(Uz Jāzepu.)
Tā taisnība ir šausmas, Nofer!
Pirms viņas priekšā iespēj stāvēt dvēsle,
Būs kājas slacināt sirds asinīm!
Būs viņu izmeklēt aiz trijām nāvēm!
To Izis sega sedz, - kas atklāj - mirst!
Es teicu tev: tas rakstos der, ne dzīvei.
JĀZEPS
Būs derēt dzīvei ar!
POTIFERS
Ak, Kahemna!
JĀZEPS
Man vajga meklēt!
ASNATE
(Piepeši uzlec kājās, sajūsmībā iesaucas.)
Es tev eju līdz!
Es tevi šodien atradu no jauna!
Es sevi lauzu, es tev līdzīga!
Kā zeme pārplūstu es ziedoņmīlā -
Es tevi zaudēt nevaru!
JĀZEPS
Tu lielā!
Tu sevi lauzi līdz kā es, - lauz vairāk!
Ved bērnus jūdos uzņem pasauls nastu! -
- Pie tevis otru dzimteni es radu,
Pie tevis atstāju, - man jāiet trešā.
Es savas taisnības pats esmu nevērts.
Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst,
Man augstāk jāceļas, kā cilvēka spēj!
Es eju viens priekš visas pasaules.
ASNATE
(Apskauj Jāzepu, tad pieiet pie Izidas tēla un paceļ rokas, tad abus bērnus pieved pie Juda, kurš uzliek tiem rokas uz galvu, tad, bērnus paņēmusi, nostājas līdzās tēvam.)
JĀZEPS
Es visu pasauli jums atdodu,
Sev paturu tik dvēsli!
ASNATE
(Uz Jāzepu, sēri.)
Ak, un es?
Ne dvēsles nepaturu - tu man dvēsle! -
Bet visu pasauli tu liec man nest!
JĀZEPS
Tu, skaidrā, spēj to nest, - Mēs neradāmies,
Man jāiet tālumā, lai atrastos.
Pie Ozirisa savu godību
Es nolieku - kails nācu, kails es eju.
POTIFERS
(Iesaucas.)
Kopš tūkstots gadiem tas nau noticis,
Kopš paša Kahemna!
ĒĢIPTIEŠI
Kahemna! Kahemna! Kahemna!
RUBENSS
(Uz Jāzepu.)
Ņem manu zizli!
AZERS
Ņem manu maizi! Nu mēs dodam tev!
JĀZEPS
(Paņem maizi un zizli.)
Lai svētība ar jums un visu zemi!
BRĀĻI
Lai tevi vada Izraēļa dievs!
ASNATE
Uz vakariem, uz vakariem tu ej,
Un Nila viļņi līdzi vaimanā.
ĒĢIPTIEŠI
Brauc mierā! piebrauc miera vakarostā!
POTIFERS
Vai! zeme pati apēd sējēju!
Bet ej!
Tu izplet šaurās ļaužu robežas;
Tu sit bez vāles, tu bez loka šauj,
Tu vairo to, kas dzimis līdz ar tevi,
Tu - tas, kas atjauno mums mūžību!
JĀZEPS
(Runā ekstāzē, paceldams rokas.)
Es redzu atkal savu dzimteni:
Tur stāvā klints - tur Dina, tur es kāpšu -
Es mirdams nemiršu - nāks saules sūtņi -
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Tie spožā saules zemē mani nesīs,
Es iešu jaunā cīņā cīnīties:
Es savu spozmu - vienošu ar sauli,
Es nākšu saskaņā ar visumu,
Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,
Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru,
Tur nebūs sienas vairs starp - es un cits,
Starp - taisnis, netaisnis, starp - būt un nebūt.
- Un tad es atnākšu jums atdot sauli.
(Aiziet, neatgriezdams vaigu.)
*
(Paliek v i s i p ā r ē j i e, bez J ā z e p a: daudz balsis sāk raudāt, ļaudis grib grūt Jāzepam pakaļ; daudzi krīt ceļos, daudzi vēcina ardievas.)
POTIFERS
Lai viņam neseko! lai pakaļ neraud!
Lai neatvadās un lai nekrīt ceļos!
Viņš sevi izdzēš še uz jaunu vizmu.
Pēc tūkstots gadiem ir mums atgriezies
Jauns Kahemna!
(Priekškars.)