RAINIS
Kajs Grakhs
Traģēdija piecos cēlienos
PIRMAIS CĒLIENS
Pirmais skats
I e l a R o m ā.
(Latiņu z e m n i e k s ar s i e v u un pusaudžiem, d ē l u un m e i·t e n i, apkrāvušies nešļavām un lauksaimniecības mantām, lūkojas apkārt mekēdami.)
ZEMNIEKS
Ej sazin' nu, kur te tas Grakha nams?
Tāds viens, tāds otris, simti vienā blindā.
Ar baltām malām logi, trijiem stāviem.
Kurš nau te baltām malām? Skait' nu stāvus!
Te kaklu nolauzīsi, augšup skatot.
MEITENE
(Nemierīgi.)
Tēt, meitas veļu kar pār ielu, smejas.
Tēt, tur kā alā ieiet!
(Aizskrien uz priekšu.)
ZĒNS
(Rūgti.)
Tumšas alas!
Kā vilki dzīvo še! - Mums laukos gaiši.
Kaut nebūt' jel no laukiem aizgājuši!
MĀTE
(Nopietni.)
Kā postažā še.
ZEMNIEKS
(Dusmīgi.)
Nu! un laukos?
Vai zemi gribi ēst? Vai vairs kas auga?
Vai kungu pārestības var vairs ciest?
Vai skuķi pārdot bij?
ZEMNIECE
Kas darīts, darīts!
MEITENE
(Atskrien atpakaļ, uz priekšu rādīdama.)
Tēt, tur ir gaišs, mazs laukumiņš, viss akmens:
Balts, gluds un glīts kā klonā, dejot vien.
ZĒNS
Viss akmens plāns, kur te ko ar, ko sēj?
ZEMNIEKS
Te dzīvo tik, ne ar.
ZĒNS
Un kas dod ēst?
ZEMNIEKS
Tu dzirdi: Grakhs dod ēst, pie tā mēs ejam.
ZĒNS
No kā šis ņems, kad nesēs?
ZEMNIEKS
Dos mums mājas
Tur treknā Kapuā.
ZĒNS
Kur ņems?
ZEMNIEKS
Ņems kungiem.
MEITENE
Tēt, nāk viens kungs, tāds laipnis, uzrunāšu?
MĀTE
Šī visiem uzbāžas.
ZĒNS
Tur mantas cieti,
Ka kungs tik neatņem!
ZEMNIEKS
Šurp, bērni, kopā.
*
(Ienāk K a j s G r a k h s, viena s u l a i ņ a pavadīts.)
MEITENE
Kungs, sakat, lūdzams, kur še dzīvo Grakhs?
GRAKHS
Kas esat un kurp ejat?
ZEMNIEKS
Atvainojat,
Tāds aušīgs skuķis.
(Uz meiteni.)
Klus! Ko jaucies starpā?
Kungs izēd mūs no mājām. Badu mirstam.
MĀTE
Te visa manta pauniņās, cik nesam.
MEITENE
Vēl iebrauktuvē govs un aita.
MĀTE
Klusi!
ZEMNIEKS
Vēl dēls un meita.
GRAKHS
Nu?
ZEMNIEKS
Lai Grakhs dod maizi.
GRAKHS
Kā? Grakhs?
ZEMNIEKS
Viņš tribūns, tautas aizgādnieks.
GRAKHS
Nau tribūns, negrib būt. To pašu tiesās.
ZEMNIEKS
Melsi.
MĀTE
Nu, ko es teicu?
ZEMNIEKS
Klus! Ko sievas zin?
Vai Grakhs var atteikties no sava vārda?
Tad ašāk zeme atteiksies dot augļus!
Tā dod, tik paņem kungs.
GRAKHS
Kas tā par runu!
ZEMNIEKS
Grakhs baros, gādās, tiesu dos un atriebs.
ZEMNIECE
Kungs, teic, Grakhs miris?
ZEMNIEKS
Tad i dievs ir miris.
GRAKHS
Nu, zemnieks - latīns.
(Nogriežas nost.)
ZEMNIEKS
Rād' jel Grakha namu!
GRAKHS
(Uz savu sulaini.)
Dod ēst, dod naudu!
(Uz zemnieku.)
Sveiks!
MEITENE
(Smejas.)
Lūk nu!
ZEMNIEKS
Daudz paldies!
(Grakhs aiziet viens uz savu pusi, sulainis ar zemniekiem uz otru pusi.)
*
Otrais skats
(Roma. Sēde cenzoru tiesā. Telpas vēl patukšas. Pie cenzoru sēdekļiem tuvu b a g ā t i ļ a u d i s ar saviem k l i e n t i e m un k a l p i e m, lielie z e m t u r i, viņu starpā s e n a t o r i, augsti v i r s n i e k i, e k v i t i; tuvāk pie durvīm sēd n a b a g a p i l s o ņ i, s ī k z e m n i e k i, a m a t n i e k i un v a ļ e n i e k i. Sargam nolikti vairāki l i k t o r i. Agrs rīts.)
VAĻENIEKS
(Darba drēbēs. paklusu, priecīgi uz kaimiņu.)
Ir atkal mājās Grakhs!
AMATNIEKS
(Turīgs. labi apģērbies, īgni.)
Sveiks, kaimiņ, sveiks!
Tev pirmais vārds ir Grakhs; pat sveiks! tu neteic.
VAĻENIEKS
Nu, ko? Es darba vīrs, - tas vārds mums svēts,
Kopš tie tur
(Rāda uz pirmām rindām.)
nomocīja Tibēriju.
AMATNIEKS
Tā gan! Tā gan! - Bet tie mums darbu dod:
No bagāta var pelnīt, - ko no plika?
VAĻENIEKS
(Rūgti.)
No bagāta var pelnīt? - Tad nu gan!
Bet maizi dod mums Grakhs.
AMATNIEKS
Ko maize vien?
Ij drēbju vajga.
VAĻENIEKS
(Ironiski.)
Ha! ij vergu vajga,
Kas strādā, un tu gul. - Kas man dos vergus?
AMATNIEKS
Nu, esi čaklis, būs. Bet cik tu strādā?
Par mani mazāk gan, - tik tirgū pļāpā.
VAĻENIEKS
Kur darbu ņemt? Tie tev gan dos, ne man;
Tiem vergs ir lētāks nekā brīvais strādnieks.
ROKPELNIS
(Pievirzās tuvāk pie runātājiem.)
Tā ir, tā ir.
ZEMNIEKS
(Kas ar otru sēd attālāk, arī iesaucas.)
Un brīvais zemnieks arī!
Vai tas var dzīvot?
AMATNIEKS
(Uz zemniekiem.)
Kas tad prasa jūs?
ZEMNIEKS
(Atvainodamies.)
Kungs, atvaino, ka sakām patiesību.
VAĻENIEKS
(Uz zemnieka.)
Tik runā droši, pilson! Tauta brīva!
OPĪMIJS
(Kas sēd tuvāk pie tiesas galda un sarunājas ar līdzsēdētājiem.)
Ko trokšņo plebeji?
SENATORA KLIENTS
(Pieceļas pakalpīgi un steidzas pie liktora, kurš stāv snauzdams durvju tuvumā.)
Ko liktors snauž?
LIKTORS
(Uztrūkdamies, skaļi.)
Jūs, salašņi, tur! Klusat! 'Še nau tirgus!
(Ļaudis saraujas. Apklusumā sadzird balsis bagāto rindā.)
OPĪMIJS
Nu, vai nau bīstams?
OTRA BALSS
Tādos ļaudīs tiešām.
(Apklust.)
VAĻENIEKS
(Klusu.)
Bet tauta brīva!
ZEMNIEKS
Kāpostgalvu šodien
Dot nevaru bez graša, pašam maksā,
Bet vergu muižturs atdod tos par pusi.
OTRS ZEMNIEKS
Kā dzīvot? Kaut vai čaklis. Vergs mūs apēd.
ROKPELNIS
(Klusu, uzlikdams roku vaļeniekam.)
Cst, pilson! Nerunā pret tiem, - tiem spēks!
AMATNIEKS
Un tiesa: jūsu Grakhu šodien pat
Vēl sodīs, kam no kara klaušām bēdzis.
VAĻENIEKS
Ko? Nevar būt. Es nezin'. Bet lai kā -
Es saku, nesodīs!
AMATNIEKS
(Pārsmejoši.)
Vai liegsi tu?
VAĻENIEKS
Ko es? Bet tauta liegs zagt viņas rotu.
AMATNIEKS
Vēl tiesa spriež, ne tauta.
VAĻENIEKS
(Aizdomīgi, lēni.)
Šodien tiesa -
- Tik agri?
AMATNIEKS
(Nosmīn.)
Hm!
ROKPELNIS
Daudz lietu? Kas būs pirmā?
AMATNIEKS
Šī, Grakhs ir pirmais un ir vienīgais.
VAĻENIEKS
(Iesaucas.)
Tā!? Tādēļ agrums! Slepu nokaut Grakhu!
Lai tauta nezin! Nevar palīdzēt!
Nē, nē! - Es skreju saukt!
ROKPELNIS
Klus! - Lūk, tur liktors!
VAĻENIEKS
(Steidzas uz izeju, liktors stājas pretī.)
Ko? Nelaidīsi? Romas pilsons esmu!
LIKTORS
Vai klusēsi? - Sēd' rāmi! - Drīz nāks tiesa.
VAĻENIEKS
Es nevaru būt rāms!
LIKTORS
Gan koki mācīs.
(Norāda uz rīkšu saini, kas viņam uz pleciem.)
VAĻENIEKS
Ko, mani sist?
(Kliedz pilnā balsī uz ielas pusi.)
Ē, ļaudis! Romas tauta!
(Senators un bagātnieki uztraucas, sačukstas savā starpā un ar klientiem.)
KLIENTS
(Sauc liktoram.)
Laid vien! Lai iet!
LIKTORS
(Uz vaļenieku; atkāpdamies.)
Ej! Ej!
VAĻENIEKS
(Mēdīdams.)
A! Lūk: nu ej!
Nekurp es neiešu!
(Kliedz atkal viņi stiprāk.)
Ē, ļaudis! Glābjat!
*
(Pieskrien pie durvīm d a ž ā d i ļ a u d i s no tirgus, g a r ā m g ā j ē j i, zemnieki.)
VIENS
Kas kliedz? Kas ir?
OTRS
Ko sauc te Romas tautu?
LIKTORS
(Pūlas izgrūst ārā vaļenieku un nelaist iekšā ļaudis no āras.)
Nekas te nau! Viens mieratraucētājs.
Ko nākat še? Tik eita mierā garām!
VAĻENIEKS
(Kliedz.)
Ē, glābjat Grakhu! Slepu tiesās Grakhu!
LIKTORS
(Izgrūž vaļenieku.)
Kliedz ārā!
VAĻENIEKS
(Aiz durvīm, skaļi.)
- Agri, kamēr tauta neredz,
senatori rīko slastas Grakham!
Nākt iekšā! Visiem! Nedot viņu rīt
Kā Tibēriju nosist!
ĻAUDIS
Iekšā! Iekšā!
*
(Sabrūk iekšā p ū l i s ļ a u ž u, arī v a ļ e n i e k s. Pieskrien vēl divi s a r g i.)
ĻAUDIS
Šis tiesā nelaidīs! - Vēl tiesa brīva!
Kas vēlē neielaist?
KLIENTS
(Māj ar roku.)
Lai nāk! Lai nāk!
LIKTORS
(Saķēris vaļenieku.)
Tu viens te jauksi! Es tev parādīšu!
(Nodod viņu sargiem, kas to aši aizved.)
ĻAUDIS
(Uz durvju pusi.)
Ē, glābjat! Glābjat!
VAĻENIEKS
Droši nākat! Visi!
LIKTORS
(Atraida zemniekus, kas nāk ar visām tirgus precēm.)
Pa kārtai, nākat rāmi! Groziem nevar!
AMATNIEKS
(Uz rokpelni skatuves priekšā, aizvirzās uz senatoru pusi.)
Nāc! - Kur tas rezgals?
ROKPELNIS
Aizvests, sasiets!
AMATNIEKS
Lūk!
LIKTORS
(Pie kura pienācis kāds kalpotājs un ko paziņojis, skaļā balsī.)
Lai visi mierā stāv! Nāk tiesas kungi!
*
(Ienāk trīs t i e s n e š i - c e n z o r i no kreisās puses, apsēstas pie tiesas galda; k v e s t o r s un daži l i k t o r i, un s a r g i.)
CENZORS
Es Romas senāta un tautas vārdā
Šo tiesu sāku. - Publijs Anfidijs!
KVESTORS
Nau ieradies.
CENZORS
Likt atvest!
(Lasa aktīs.)
Kajs -
ĻAUDIS
Ā! Ā!
CENZORS
Kajs Skaurs!
KVESTORS
Ir slims.
CENZORS
(Paņem citas aktis.)
Lai atliek viņa lietu!
Kajs Grakhs!
ĻAUDIS
Kas? Kas? - Kajs Grakhs! Kajs Grakhs!
KVESTORS
Še ir!
(Ienāk pa citām durvīm skatuves galā pa kreisi: K a j s G r a k h s, F u l v i j s un K r a s s. Durvis paliek stāvot Kaja māte K o r n ē l i l a.)
ĻAUDIS
(Trokšņaini apsveic Kaju, tiklīdz viņu ierauga: visi paceļ roku.)
Kajs Grakhs! Kaj Grakh!
KAJS
(Sveicinādams paceļ roku pret ļaudīm.)
KORNĒLIJA
(Pārvarēdamās piesteidzas viņam klāt un, apskaudama viņu, kaut ko runā.)
ĻAUDIS
(Aiz cienības piepeši apklust, dzird balsis.)
Klus! Runā Kornēlija.
KORNĒLIJA
Mans dēls! Mans Kajs!
KAJS
(Apstājas, goddevīgi.)
Nu, nenāc tālāk, māte!
Ko baidies, it kā es uz nāvi ietu?
(Atsvabinājas no viņas apskāviena.)
KORNĒLIJA
(Domīgi.)
Vai tiešām nau uz nāvi pirmais solis?
Tā toreiz baidījos, kad tu kā bērns
Bez ziņas izskrēji uz lielo ielu.
KAJS
(Viņai roku uzlikdams uz galvas.)
Es nevainīgs! - un taisna lieta veic.
ĻAUDIS
Vai dzirdat! dzirdat! - Taisna lieta veic!
CITI
Klus! Pirms ir jāzin, kādēļ viņu sūdz!
KAJS
(Sniedz mātei roku atvadīdamies un iet.)
KORNĒLIJA
(Piesteigdamās, atturēdama dēlu.)
Pag! - Taisna lieta veic, bet cilvēks krīt.
KAJS
(Nepacietīgi.)
Jel nebaidies!
KORNĒLIJA
(Steidzīgi.)
Es nebaidos, - lai tevi notiesā,
Tad tapsi atdots man un savai dzīvei -
KVESTORS
(Nepacietīgi, aicinādams Kaju uz tiesu.)
Kaj Grakh!
CENZORS
(Viņu pārtraukdams.)
Klus! Cieni māti! Liels būs vārds,
Ko lielā Scipiona meita teiks!
(Ļaudis dzird piekrītošu dūkoņu.)
KORNĒLIJA
(Paklanīdama galvu pret cenzoru un pret ļaudīm.)
Es pateicos par cieņu mātei bēdās!
(Uz Kaju.)
Kaut tu uz pilsoņslavu ej, - es zinu to:
Aiz tās ir nāve -
KAJS
(Atraidoši.)
A!
KORNĒLIJA
(Ar jūtām.)
Tu manim viens!
Man divpadsmit bij bērnu, - dievs tos ņēma;
Viens palika, to ņēma -
ĻAUDIS
(Vairākas rokas rāda uz senatoru pusi.)
Tie! tur!
KORNĒLIJA
(Turpinādama.)
- ņēma ļaudis.
ĻAUDIS
(Daudz balsu.)
Kur Tibērs? - Tibērs! - Nokauts! - Upē mests!
Kas atriebs nokauto? - Kur mūsu tribūns?
KORNĒLIJA
Vēl neatriebt! Ak, tauta, tauta, atstāj
Man jel šo pēdējo!
(Apskauj atkal Kaja galvu.)
ĻAUDIS
(Sakustas.)
Ak, bēdu māte! žēlums!
KORNĒLIJA
(Ar trīcošu balsi.)
Jums tribūnu būs daudz, man dēla nebūs!
ĻAUDIS
Dzird'! - dēla nebūs!
KORNĒLIJA
(Iedrošināta, uz Kaju.)
Soli manim, dēls,
Ka necentīsies tapt par tribūnu!
KAJS
Es solu.
KORNĒLIJA
(Priecīga, viņu apglaudīdama.)
Cik tu labs!
ĻAUDĪS
(Viena balss.)
Un pienākums?
KAJS
Grakhs darīs pienākumu.
ĻAUDĪS
(Piepeši troksnis.)
Grakhs ir Grakhs!
KAJS
Māt, ej!
KORNĒLIJA
(Atkal raizēs.)
Vai! tie tā brēc! Jel solies vēl!
KAJS
Māt, neapkauno mani: visi zin, -
Valsts vadības es necenšos, man pietiek
Būt krietnam kareivim un piekopt rakstus.
ĻAUDĪS
(Balsis.)
Klau! klau! - Vai dzi?
KORNĒLIJA
(Uztraukti.)
Lūk, tā! - Un gūsi slavu,
Kā vēl neviens zem saules! - Kas ir tribūns?
Bet mūžam raksti dveš un runā gars.
Tu dari pienākumu, bet pret sevi.
(Viņa uzliek roku Kajam uz noliektās galvas un, pavadīta no Krasa, aiziet.)
ĻAUDĪS
(Balss viņai nopakaļ nosauc.)
Vai nerunā vairs Tibērija gars?
*
CENZORS
(Paceļ roku, visi apklust.)
Kaj Grakh!
KAJS
(Pieiet pie tiesas galda drusku tuvāk, kamēr viņa draugi paliek notāl stāvam.)
CENZORS
Par tevi sūdz man Septīmijs.
KAJS
Ko esmu noziedzies pret to vai tautu?
ĻAUDĪS
(Balsis.)
Klau, klau! viņš teic: pret tautu! -
KVESTORS
Ciešat klusu!
KVESTORS
Tu kļūdies, Grakh, jau pašā pirmā vārdā,
Kaut zini tiesu lietas: - ne pret tautu,
Bet valsti noziedzies; par to še soda.
KAJS
(Ironiski.)
Nu zināšu: pret tautu grēkot drīkst.
ĻAUDIS
(Klusi.)
Dzi, dzi!
CENZORS
(Uz Kaju.)
Nau tiesības tev tagad runāt. -
Nāc, Septīmij, un teic, par ko šo sūdzi?
SEPTĪMIJS
(Panāk droši uz priekšu un, roku paceldams un klanīdamies, sveicina.)
Es sveicu pirmā kārtā augsto tiesu
Un Romas valdītāju senātu.
(Sveicina tāpat priekšā sēdošos senatorus.)
Un tautu, - godu dodams likumam,
Ko apsūdzētais nejaudā ne apsveikt,
Tik liela tagad tikumnecienība.
Bet kur tā lod', tā perē ziedzības,
Kas Romas mieram draud kā pūķa zobi.
Un šis tos sēj, - bet izaugs briesmu vīrs.
(Lūkojas apkārt, piekrišanu meklēdams.)
KAJS
(Starpā, izlietodams pauzi.)
Mans grēks tad: - nesveikt. - Nu es sveicu Romu.
(Sveicina, pagriezies uz publiku tā, ka viņa priekšā arī skats uz forumu un Kapitolu.)
ĻAUDIS
(Smiedamies atbild.)
Sveiks! sveiks!
PRETINIEKI ĻAUDĪS
Viņš sveicin' tautu!
SEPTĪMIJS
Apsmej tiesu.
GRAKHS
Es cienu tiesu, godu dodams Romai,
Jo tur (Rādīdams.) ir senāts, - tur ir Kapitols!
CENZORS
Tev, Grakh, es liedzu vārdu! - Runā, Mark! -
SEPTĪMIJS
Tā grēku mērs ir pilns, kā graudiem pūrs,
Bet pēdējā sauja, kura pāri birst,
Ko ilgāk gods vairs necieš, tā ir šī:
Grakhs, būdams kvestors, atstāj provinci
Pirms sava priekšnieka, bez viņa ziņas;
Nāk labāk Romā zaļi padzīvot,
Lai citi vergo: - karaklaušu bēglis!
ĻAUDIS
Ā! Ā!
GRAKHS
(Piepešā sašutumā.)
Tu nelietis! Tu godu laupi!
Ko cenzors neliedz vārdu tam? Tas pulgo!
(Draugi mierina viņu un norāj.)
CENZORS
Vai, Mark, tu spēji pierādīt, ko saki?
SEPTĪMIJS
Viņš pats to pierāda, še stāvēdams.
(Uz Kaju.)
Vai nau tavs priekšnieks Sardīnijā? -
KAJS
(Riebdams.)
He!
ĻAUDIS
(Trokšņo.)
Vai dzirdat! dzirdat! Viņš ir kara bēglis!
KAJS
(Mierīgi.)
Pret mani viltu dzen, es izskaidrošu --
ĻAUDIS
(Pārtrauc trokšņodami.)
Viņš nevar noliegt! - Visi zin! - Vī, bēglis!
SEPTĪMIJS
Viņš izskaidrošot! Kas te jāizskaidro?
Kas bēdzis, bēdzis!
ĻAUDIS
Ho! ho!
KAJS
(Sāk atkal runāt.)
Senāts -
ĻAUDIS
Ho! Ho!
KAJS
Jel ļaujat runāt!
(Draugi viņu apstādina, un viņš paklausa.)
ĻAUDIS
(Trokšņo.)
Ho! ho!
CENZORS
(Liek klusēt.)
Tagad vārds
Ir sūdzētājam, - apsūdzamais, klusi!
SEPTĪMIJS
Šīs Grakha atzītnes jau tiesai pietiek,
Lai nosodītu to, - tā padarot
To nekaitīgu labai sabiedrībai.
KAJS
(Grib runāt, draugi viņu attura.)
Ha! pag!
SEPTĪMIJS
Klau! klau! viņš draud! Nu tad man jāteic!
Par visiem viņa darbiem, lai šī tiesa,
Lai senāts savā lielā žēlībā
To nepalaiž, uz labošanos cerot.
Tas nelabosies, nē! Kas draud pat tiesai;
Par kuru runā, ka tas vainīgs pat
Pie sava rada nāves, paša asins!
Bet ko? Vilks vilku rej, kas daļas man!
Nē, Roma! - Šis plēš Romas pirmo Dēlu!
Plēš Romas lielo lauvu: Scipionu!
KAJS
(Ironiski.)
Un lauvu aizstāv seskis!
ĻAUDIS
(Smejas.)
Ha! ha!
SEPTĪMIJS
Dievs!
Par to vēl smej?! Kas pats varbūt. ir vainīgs!
KAJS
(Nicinoši.)
Rok žurka desmit gadu vecos mēslos!
Kaut būtu jaunus melus izdomājis!
SEPTĪMIJS
(Viltīgi piekāpīgi.)
V a r b ū t: es saku. Klāt es nebiju.
Bet kādēļ sūdzēts nau? nau attaisnots?
To ļaudis nepieļāva, baidoties,
Ka klajā nāks, kas vainīgs, - varbūt,- Grakhs!
ĻAUDIS
Lai apklust Tibērija pulgotāji!
SEPTĪMIJS
Še runā Kajs, ne goda Tibērijs:
Grakhs Kajs, kam draugs ir - Fulvijs -
ĻAUDIS
Klau! Klau! Tas dumpinieks!
SEPTĪMIJS
Kam mīļi latīņi, kas bāžas Romā!
ĻAUDIS
Lai dzīvo Grakhs, kam sirds priekš zemiem ļaudīm!
SEPTĪMIJS
Kam sirds pret augstiem un pret senātu!
Kam biedri Fregellās! Jūs zināt -
ĻAUDIS
Klau!
Tur sazvērība bij pret Romas varu!
RUBRIJS
Par meliem atzīts sen.
SEPTĪMIJS
Ja kāds to zin, tad Rubrijs, kam bij jāzin,
Kas sabiedrotos musina pret tautu?
Kas pašu tautu musina pret Romu?
Un gadiem cauri pūlas zemiem glaimiem
Un liekām laipnībām sev tautu pievērst,
Tad sagāzt likumus un grābt sev varu!
GRAKHS
(Mierīgi.)
Man mērķis cits.
ĻAUDIS
Lai grābj! Kas kait! Lai grābj!
SEPTĪMIJS
Klau, klau: lai grābj! - Nu kāds tad mērķis cits?
Kad ļaudīm labībklētis ceļ, krāj maizi?
Un ķēniņš Micipsa tam dāvā kviešus?
Tas Micipsa, kas Romas naidnisks. - Gudrais senāts
To atraida. - Vai maizi vien dod Grakhs?
I siltās drēbes zaldātiem dod Grakhs!
Pats Sardīnijā pēc tām ubagodams.
ĻAUDIS
Tad drēbes arī!
SEPTĪMIJS
Kāds te mērķis? - Blēdīgs.
Lai teic: ne senāts dod, bet Grakhs!
ĻAUDIS
Jā, Grakhs!
GRAKHS
(Izgrūž.)
Nu, tas -!
SEPTĪMIJS
(Rāda uz ļaudīm.)
Un, lūk: ir panākumi mērķim!
Un kā viņš pielīst prot, kā liekuļot!
GRAKHS
Es liekuļot!? Tu traks!
SEPTĪMIJS
Nu pagaid' vien.
Pēc dabas uzdzīvotājs - liekas sātnis;
Pēc dabas kaislīgs - liekas tikumīgs;
Pēc dabas tūļīgs - liekas strauji darbīgs;
Pēc dabas varmācīgs, bet liekas taisnis
Un apakšniekus saudz, un žēlo zemos;
Pēc dabas kairs un mākslu kalps, un viegliņš,
Tāds skaistumzneklis, baudītājs un garšnieks,
Un grāmaturbējs, gļēvīgs jaunmodkundziņš·-
Bet liekas rupjš un sirdīgs, vecmodkareivs!
Nu ko? Vai nau?
BALSIS
Ir! ir!
CITAS
Ko šis dzen māņus?
SEPTĪMIJS
Kā māņus? Vai ap Grakhu nevijas
Pulks vieglu grieķeļu un sprukstiņu -
Gan zinātnieki, mērnieki, gan spēlmaņi,
Gan namdari un ceļotāji, sveši sūtņi,
Kam darbs tik sagraut krietnus tikumus
Un veco ticību, kas Romas spēks!
Nu ko? vai nau? - Vai citur Romas spēks?
Vai zeņķu aušībās un netikumos?
Vai, vecos neklausot, ceļ Romas slavu?
Vai, tēvu - māti neklausot, ceļ dievus?
Ir liela Scipiona senā cilts. -
Vai viņas lielums ir gan netikumos?
Jūs cēlo Kornēliju redzējāt,
Līdz tiesas slieksnim tā tev nāca līdz
No netikuma briesmām tevi biedēt.
Kam tai tu neklausi un nemet ļaunu?
GRAKHS
(Uz draugiem, kas viņu grib atturēt.)
Laid! laid! Par daudz! - Kas daļas tam gar māti!
Ko zini tu, kas Kornēlija ir?
Tu zini negodu un kaunu vien.
Es mātei neklausot? - Ak, lielā sirds!
Fē tu, kas visās peļķēs vārtījies!
Es aizliedzu tev runāt še par māti!
SEPTĪMIJS
Viņš aizliedz runāt man! Ko saka cenzors?
CENZORS
Še runāt atļauju un liedzu es.
Tu traucē tiesu, Kaj, tev vārds tiks liegts.
KAJS
Man vārdu liegs, kad māti aizskar!
CENZORS
Kaj!
Kad neklausīsi, likšu tevi aizvest.
KAJS
Nu, liec, vai ne, bet pulgot manu māti,
To nepieļaušu es ne tev, ne tam,
Kam dvaša ož no zaņķa noziegumiem.
(Divi liktori tuvojas viņam; ļaudis dzirdams nemiers.)
KAJS
Šis kalps liks roku klāt man, kvestoram?
ĻAUDIS
- Ha! Neļaut Kaju grābt kā Tibēriju!
- Tie tiesas vilti! - Glābjat goda vīru!
CENZORS
(Māj liktoriem, tie atkāpjas, iebaidēti no ļaudīm.)
Tik neskar sūdzētāju!
RUBRIJS
Rāmi, Kaj!
KAJS
(Pārvarēdamies.)
Es būšu rāms; tik vienu vārdu teikšu:
(Uz Septimiju auksti rāmi.)
Kā drīksti Kornēliju minēt tu?
Vai esi bērnus dzemdējis kā viņa?
Un tomēr visa Roma zin, ka viņa
Bez vīra ilgāk gulēja kā tu,
Pats būdams vīrs.
(Piepešs apklusums, tad piepešā vispārēja smiešanās, kurā nogrimst Septīmija apjukums un niknā pretošanās.)
KAJS
Un tāds še mani sūdz!
Par netikumiem, ko pats izperējis,
Kam pierāds tikai mutes ļaunā dvaša.
SEPTĪMIJS
(Uzbudināts brēc.)
Man vārds, man vārds! Es nepabeidzu runāt!
ĻAUDĪS
Vai gulēt pabeidzi? - Vīrs, kur tavs vīrs? -
(Smejas atkal.)
CENZORS
(Apsauc ļaudis.)
Ļaut vārdu!
ĻAUDĪS
(Smiekļi un īgnums.)
Ko tam vārda? - ļaut tik gultu! --
Nost, āksts? - Lai runā Grakhs! - Lai Grakhā!
(Liels nemiers, Segtimijs apklust, canzors tsepretojas.)
KAJS
Mans grēks?
Viens tverams šķiet: es esot kara bēglis!
(Ļaudīs uztraukums un gaidas.)
KAJS
(Uz cenzoru.)
Ko tu teic, cenzor, likumzinātājs:
Kad likums kvestoram ļauj mājās nākt?
CENZORS
Pēc gada -
KAJS
Lūk, - un es pēc t r i j i e m nāku!
ĻAUDIS
Klau! Klau! - Tā ir! - Trīs gadus Kajs bij kvestors.
CENZORS
Tu nāci patvaļām.
KAJS
Lūk, patvaļība!
Kas pārāk kalpo Romai, to ķer - sods!
Tu, cenzor, nekalpoji pārāk - taisnais!
Vēl lielāks man ir grēks, - es atzīstos:
Es karā klausīju d i v p a d s m i t gadu,
Kaut citi mēdz tik pabūt a s t o ņ u s,
Ja daudz, tad d e s m i t - sodi ij par to,
Jo pats tu karā biji tikai s e š u s.
(Pret Septimīju.)
Mans goda sūdzētājs, cik tas bij karā?
BALSS ĻAUDĪS
Nakts klauši gultā skaitās trejkārt grūti.
(Smiekli.)
KAJS
Un, augstie varas kungi, Romas balsti:
Jūs, senatori, Romas tikumspēks;
Cik ilgi bijāt karaklaušos? - Fannij, tu?
Trīs gadi; - Flavijs - četrus; Portijs - piecus.
CENZORS
(Apsauc Kaju.)
Pie lietas!
BALSIS SENATOROS
Nau pie lietas! - Runā lietu!
(Ļaudis smej.)
KAJS
Jā, tā nau lieta, tā ir nelietība,
Bet pieder še pie lietas.
ĻAUDIS
Liec tik lietā!
KAJS
Vēl cits mans grēks, - es atzīstu ij to:
No visa karaspēka es tik viens
Uz Sardīniju gāju pilnu maku
Un mājās nācu - t u k š u, es tik viens.
(Smiekli.)
Bet citi pat i savas vīna mucas,
Kad izdzēruši tukšas, ved uz mājām -
Ar zeltu pilnas.
ĻAUDIS
Dzirdat! - Dzirdat! - Zagļi!
KAJS
(Domīgi.)
Es pārnācis bez ziņas - zināt, kādēļ?
Ne karš man dara grūt', bet sīkais viltus:
Laiž sardu karapulkus atpūtā,
Tik nelaiž Orestu un - nelaiž mani.
Par ko? - Lūk, Micipsa, man laipnis būdams,
Dod maizi sardu pulkiem - tāds mans grēks!
Tiem bail, ka nāku Romā, tad še būs
Par daudz to vīru, kam rūp krietnis darbs.
(Aizkustināts paceļ balsi.)
Man pāri dara, neļauj krietnus darbus,
Lūk, tādēļ, mājās nācis, gribu klusi
Ar rakstiem darboties, tā kalpot Romai
Bet mani velk ar varu tirgus laukā!
(Skaļi.)
Ko redzu še? Stāv kails še viņu kauns!
Pa gaišu dienu viņu grēki staigā
Un zog, un plēš, un plītē, zobus šiepjot!
BALSIS
- Vairs nevar izturēt! - Mēs ejam postā!
- Mums lauku mājas nīkst! - Mums zemes nau!
- Mums vergu algu dod! - Mums nau ko ēst!
- Mums viltus tiesas spriež! - Mūs bagāts izsūc!
- Nāc, glāb mūs, Grakh! - Nāc, viltus varu veic!
(Senatori saceļas kājās, troksnis.)
KAJS
Es nespēju to redzēt! Lienu kaktā.
(Starpbrīdis. Senatori apsēstas.)
- Jo, kas to redz, tas nevar izturēt,
Tam jābrēc ir no dusmām, jāskrej glābt -
- Bet viņu suņi nāk un kož to nost.
(Senatori atkal saceļas, liktori šķindina cirvjus, troksnis. Cenzors arī paceļas krēslā. Kajs turpina klusi.)
To mana māte zin, - tai riebjas asins.
Es spēju Romai kalpot arī klusi.
Nāks cits, kas cienīgāks, un Romu glābs.
ĻAUDIS
Grakh, Grakh, vai! vai! - Tu guli, Grakh, ai, celies!
KAJS
(Apsedzis galvu ar togu, iet prom no tiesas galda.)
Es nedzirdu - es eju -
PIESĒDĒTĀJS
Patvaļnieks!
Bez tiesas sprieduma ies prom.
CENZURS
Klau, Kaj!
Es redzu nu: tu Kornēlijas dēls
Un tevī dzīvs ir Scipionu gars, -
To Roma nesodā, bet audzē lielu.
(Svinīgi, skaļi.)
Es tevi atlaižu no apsūdzības!
Lai Kornēlija nebažījas vairs!
Es, Romas tauta, tev to atdodu -
(Piekrišanas troksnis.)
Uz miera darbiem, -- esi pateicīga
Es Un turies rāmi! Sauc: «Lai dzīvo senāts!
Kas žēlo atgriezīgos, mīlē tautu!»
(Troksnis.)
ĻAUDIS
Klau! klau! Grakhs attaisnots!
SENATORI
Lai dzīvo senāts!
ĻAUDIS
Lai dzīvo Grakhs! Lai Roma! Grakhs! Kajs Grakhs!
(Kajs atsedz galvu.)
SEPTĪMIJS
Es redzu, Kaj, tu esi godīgs romiets!
KAJS
Bet tu -?
SEPTĪMIJS
Ko es? Tu vīrs no vecās sugas,
Es sūdzēt atsakos, es piedodu!
Sniedz roku!
KAJS
Piedod? Tu?
SEPTĪMIJS
Es labs, kaut stingris.
ĻAUDIS
Kajs nedod rokas tam! Tas kungu kalps!
- Bij optimātu meli, Grakhs nau bēglis!
- Kajs cēls kā Tibērijs! Šie grib to ēst!
- Tā viltus tiesa! - zags mums: aizstāvnieku!
- Nākt vest ar godu mājās mūsu Kaju!
KAJS
(Taisās iet atvadoties pacel roku pret cenzoņu un tautu, kura trokšņaini drūzmējas ap viņu, atraidoši grib runāt.)
Es - es -
CENZORS
Pirms atlaižu, vēl pamācīšu:
Tu, Kaj, vēl jauns un straujš, tā kļūdās krīti,
No kurām izaug grēks. Kad esi šaubās,
Pie veciem griezies, cēliem -senatoriem, -
Tie rādīs tikumus un taisno ceļu.
KAJS
(Izbrīnījies.)
Tie rādīs - -?
SENATORI
(Apstāj Kaju.)
Nebēdz labās sabiedrības!
Tad labprāt durvis vērs ij bagāts vīrs.
Kad dalīs amatus, i tevi minēs.
Ar tādiem nejaucies; tur netīrums!
Tur arī cēlai ciltij pielīp puvums.
KAJS
(Atkāpjas, tad strauji.)
Nost, nost no manis! Neskart tīro togu!
Man daļas nau ar jums!
(Cilādams togu, klusi.)
Nu mājās man
Ir toga jāmaina. -
(Spēji.)
Pie jums ir puvums!
Tie jūsu amati - nau vajdzīgs man!
Ij šinī lielā brīdi liekuļojat!
Jo laupāt, zogat, neķītrojat - jūs!
Un, aplupuši visas pasauls malas,
Jūs, laupījumā sēdot, zobus šņakstāt,
Lai nenāk aplaupītie atņemt nost!
Lai nāk, kas palīdz vēl jūs apsargāt!
Es negribu jūs sargāt! Tiek jums suņu:
Kas sargā jūs, tas postā iegrūž Romu.
SENATORI
Jā, zinām! - Pietiek!
KAJS
(Iekaisis.)
To es saku jums:
Kas valsts, tā turas tikai taisnībā.
Nost tādu kārtu, kur var bagāts laupīt!
(Ļaudis gavilējoši piekrīt.)
CENZORS
(Aši pieceļas, skaļi.)
Es sēdi slēdzu! Mājās visiem iet!
ĻAUDIS
Lai runā Grakhs! Tam taisnība! Tā būt!
KAJS
Būt tādai kārtai, kur ik pilsonim
Ir īsta daļa, ko tam atņemt nevar!
Kur katram līdzīgs mērs pēc taisnības!
Kur katram zeme, kas grib arklu dzīt!
CENZORS
Es runāt aizliedzu! - Šurp, liktori!
(Liktori sāk žvadzināt ieročiem un spiest ļaudis uz izeju.)
KAJS
(Turpinādams.)
Kur katram maize, kas grib darbu darīt!
Ne vieniem ēst un citiem strādāt tukšā!
(Cenzors māj ar roku.)
KAJS
Dod taisnību tu, cenzor!
CENZORS
Taurēt!
ĻAUDIS
Maizi!
Dod maizi! maizi! darbu! īstu tiesu!
(Ārpus skatuves atskan kara taures.)
KVESTORS
Dzīt ārā! ārā!
ĻAUDIS
(Traucas ārā.)
Kara taures! Skriesim!
CITI
(Pulcējas ap Kaju.)
Nākt vadīt Grakhu mājās! - Vest uz tirgu!
Lai runā forumā! - Par jauno kārtu!
Par jauno valsti, jauno taisnību!
BALSS ĻAUDĪS
Nāc! Topi Tibērs! Ko tu vairies, Kaj?
Jums viens ir Grakha vārds, viens Grakha darbs!
KAJS
(Piepeši bailēs.)
Vai dien'! Kas teica to? Vai dien', mans sapnis,
Kas teica? Kas?
ĻAUDIS
Kā zināt? - Kas par sapni?
KAJS
Es nevaru to teikt, tad gāztos viss!
Ak, Tibēr! Tibēr! Tibēr!
(Apsedz galvu un steidzas ārā.)
ĻAUDĪS BALSS
Kas to atriebs?
(Ļaudis top izbīdīti laukā; paliek tikai divi sargi pie durvīm, tiesas kungi un nedaudzi senatori. Liktori aizver durvis un aiziet.)
*
S e n a t o r i saceļas kājās, uztraukdamies, runādami un rokas mētādami, pulcējas ap tiesas galdu, pārmet c e n z o r a m un p i e s ē d ē t ā j a m.)
OPĪMIJS
Kam neliki šos kaut?
Nekad tie nedrīkstētu troksni celt!
FANNIJS
Kam Kaju attaisnot? To negudrību!
PORTIJS
Ļauj runāt vien, cik tīk, nu lopi bizo!
FLAVIJS
Ko der tāds cenzors?
CENZORS
Nu tie gudrie jūs!
Jūs visu sajaucāt, to labinot!
FLAVIJS
Nu vainīgs cits, kad pats ir nespējīgs.
PORTIJS
Uz vietas notiesāt!
OPĪMIJS
Bez tiesas nošņiept!
CENZORS
Ha,lūko! Pats es būtu saplēsts ticis!
(Durvis troksnis.)
PORTIJS
Ha! Bailes zaķim gudrība!
FLAVIJS
Kas tur?
CENZORS
I jūs būt' saplēsti - vai nejutāt?
OPĪMIJS
Bij liktori un kara pulciņš.
CENZORS
(Rūgti.)
Pulciņš!
Man desmit vīrus dod! Kas tie pret simtiem?
(Pie durvīm troksnis, viens liktors paņem no isstabas kakta pa labi sainīti un pienes pie durvīm. Otrs liktors atver durvis, kurās parādās zemnieks.)
*
ZEMNIEKS
(Skaļi sūdzas.)
Mans kāposts še! Dod kāpostus! Man atņem!
LIKTORS
Kas ņems tos? Vēlāk nāc, kad tiesu atvērs!
ZEMNIEKS
Nāc vēlāk! Tirgu slēgs, kur tad man pārdot?
LIKTORS
Tāds grausts. Nu, nost!
ZEMNIEKS
Tev grausts, man nau ko grauzt!
LIKTORS
Stiep viņu bedrē!
(Otrs liktors sit un aizved zemnieku.)
ZEMNIEKS
Mani sit! man zog!
(S e n a t o r i uztraukušies, vecākie aizbēg aiz tiesas galda, arī F l a v i j s un P o r t i j s.)
PORTIJS
Kas ir? Kas bij?
FLAVIJS
Vai laužas iekšā Grakhs?
CENZORS
Kas bij?
LIKTORS
(Pienākdams.)
Nekas, viens trokšņotājs tik izsviests.
OPĪMIJS
Uz priekšu jāgādā par karaspēku.
CENZORS
Tam uzticamam jābūt.
OPĪMIJS
Jābūt. Būs.
FANNIJS
Kad Kajs bij attaisnots, tad vajdzēj' sodīt
Par nepaklausi tiesai.
PIESĒDĒTĀJS
Musinumu!
No likumburta nebij jāatkāpjas!
Kajs lauza tiesas gaitu! Kur tas dzirdēts?
Pēc aktīm -
OPĪMIJS
Aktu žurkas, baiļu peles!
Bij jāsit agrāk nost! Ik dien' taps grūtāk.
Būt' ļāvuši man rīkot; viss būt' labi!
CENZORS
Bez tiesas nevar. Tibērija nāve
Tā ļaudis satracināj'! - desmit gadi,
Un vēl tik atriebt alkst!
SEPTĪMIJA
Iet arī tagad
Kas kaiš? Viss labi. Kajs jau negrib iet
Par tribūnu. Jās redzat.
BALSIS
Redzam, redzam.
OPĪMIJS
(Pavelk nomalis Septīmiju. Klusi, dusmīgi.)
Ko runā niekus? Vajga nomaitāt!
SEPTĪMIJS
(Klusi smejas.)
Nu vajg! - Kam muļķiem zināt.
(Rada.)
Klusi šitā.
Vajg naudas. Es tam pietaisīšos klāt.
OPĪMIJS
Būs nauda, gādā man tik brīvu ceļu!
(Pievienojas atkal citiem.)
Jā, darīt visu, lai to atturētu
No tribunāta.
SEPTĪMIJS
Es tam pieglaimošos.
Un noturēšu grieķu studijās
Un grieķu - tikumos.
BALSIS
Ha! Tos tu proti!
PORTIJS
Tam skaists ir grieķu zēns, tik maigs kā skuķe.
LĪVIJS
Ak, ko!
OPĪMIJS
Nu, nu, vai esi svētais?
LĪVIJS
Rimsti.
Kad Kajs top tomēr tribūns, - ko tad darīt?
Vēl sūdzēt? Lieki būs. - Vai slepu nosist?
Tik vairos viņa slavu ļaužu vidū,
Līdz izaugs pāri senātam un Romai,
Trieks mūs un veco kārtu, tapdams - tirāns.
BALSIS
Nu ko tad? - Ko tad?
LĪVIJS
Vajga cīnīties
Ar citiem līdzekļiem, - še nau vairs Tibērs.
Tas gribēj' pārlabot, šis grib ko jaunu.
Par tribūnu lai liek, kas uzticams
Un pārspēj Kaju!
OPĪMIJS
Ha, - tāds vīrs vai tu?
LĪVIJS
Kajs garā pārspēj visu Romas tautu,
Ne tikai tos, kas ir, ij tos, kas bij.
Varbūt viņš pats to nezin, viņš ir bērns,
Viņš nāk no citas pasaules un aiziet,
Viņš visu saprot, visu jūt un izved,
Tik visu pārāk agri, tā to pārspēs.
Man nau to dāvanu, bet man kas omā.
OPĪMIJS
Tev omā tikt pie naudas.
LĪVIJS
Es ne tu!
CENZORS
Ak, laiki! Badi, dumpji, vecais grūst,
Cēls jauneklis grauj Romu!
LIKTORS
Ļaudis brēc!
Grakhs tribūns! Grakhs top nests kā triumfatorsl!
*