RAINIS

KASTAŅOLA

TRIMDENIEKA SAPNIS STARP DIVIEM CEĻIEM

Cik lēni no sapņa
Gars atmostas,
Cik gausi, ar sāpēm
Viss izraisās!

Esmu nu pārbraucis mājās.
Bet vēl mani pilnīgi pārvalda ceļa jūtas, Gandrīz būtu teicis: ceļa jūtis, Tik tuvu stāv abas: ceļa jūtas un ceļa jūtis.
Pa atmiņu pēdām staigāju otrā dzimtenē un vēroju atmiņu pēdas pirmā dzimtenē. Atmiņas sniedzas visur un tāļāk.
Skaidri man prātā stāv mans «izlūku brauciens jaunā dzīvē»; tas palika nepabeigts toreiz, - kādreiz tas būs jāpabeidz, varbūt citādā veidā, nekā bija sākumā domāts.
Skaidri man atmiņā stāv divi citi braucieni, sen atpakaļ: brauciens «uz mājām» un brauciens «garām mājām». Abu briesmas aprakstītas grāmatiņā «Uz mājām» un ievietotas «Dagdas skiču burtnīcās».
Cik ļoti tie abi braucieni atgādina šos tagadējos abus braucienus «Uz Kastaņolu» un «Uzilo krastu», kuri še sakombinēti kopā!
ktenīga abiem ir mērķa nesasniegšana: «garām mājām» gāja viens, un nepabeigts palika otrs. Starpā «Saulainais stūrītis» - atpūta Kastaņolā. -
- Sapnis starp diviem ceļiem.
Cik lēni un ar sāpēm sirdī atmostos no šī sapņa: Kastaņolas.
Tanī grāmatiņā bija vēl cita nokrāsa dota šim sapnim:

«Un mājas? - Sapnis
Starp diviem ceļiem,
Starp to, kas bijis,
Un to, kas būs.»

*

Bet es gribu labāk nobeigt ar citu pantu no tās pašas dziesmas: Atmini sauli!

Kad sirds tik smaga kā ezers guļ -
Atmini sauli!
Ij smagākais ezers izgaro saulē.

*

Kad sirdi nemiers uz āru lauž -
Atmini sauli!
Ik spēks tik laužas no saules uz sauli.

*

No saules uz sauli mēs sildīti sildām. -
Atmini sauli!
Un viegla taps sirds,
Un varēsim laisties uz sauli.