RAINIS
KASTAŅOLA
UZ ZILO KRASTU
ATMIŅAS PAR IZLŪKU BRAUCIENU JAUNĀ DZĪVĒ
SKRĒJĒJS
M o t o:
«Lūk, lielais skrējējs kā līdzi skrej!»
Nu manas acis to skaidri redz: -
Dzelzceļa vilciens steigdamies traucas un traucas,
Un sknējējs skrej līdz un lec no koka kokā,
Uzskrej kalnā un uzsēstas baznīcas tornī
Sagaidīt mūs, kad vilciens pieies tam klāt,
Kad apstājas piestātnē brīdi,
Skrējējs uz jumta izlaižas guļu, lai pūstos;
Ar rokām kaisa dūmus, kas izverd no nama,
Un gaisā met.
Bet, tiklīdz vilciens kustas, tas atkal skrej līdz
Lieliem milzeņa soļiem gar apvārkšņa malu.
«Tas tu!»
- Runā, runā, smej mani, neklusi vien!
- Tais dziļās, dziļās, dziļās skumjās!
- Tici laimei, tai ,jaunai!
*
PĒDEJIE IESPAIDI
Ir 16. marts 1926. gadā.
Četri mīļi draugi atnākuši mani izvadīt: dzejnieks Kārkliņš, mūziķis
Brusubārdis, Austriņš, Torņakalna lokālpatriots tāpat kā es, un mīļais biedrs Dr.
Orientācijs.
«Kad braucat?»
«Rīt no paša rīta.»
Dr. izmet vēl pāris asprātīgu joku kā ceļa kukuli.
«Labu ceļa vēju!»
Nu, vēju še netrūkst, mīļā dzimtenē, izmeklēties tik labāko.
Tad vēl viena pusgulēta nakts, un ir ceļa rīts, nu ir ceļa vējš; paliekat veseli,
mīļie mājenieki un māja.
Dziesma saka:
«Es iejūdzu vēja zirgu
Viesulīša kamanās:
Rīgā man diena ausa,
Vāczemē saule lēca.»
Auksts ziemelis pūš; tas ir mans ceļa vējš, kas pūš prom no dzimtenes. Lai! -
Kas pūš no ziemeļiem, tas aizpūš uz dienvidiem. Dzīves biedre pati pavada, mīļš
jauneklis atnes puķes - tās ir labas zīmes.
Pūti nu, ziemeli, es braucu pretī pavasarim!
Redzu pēdējās saīgušās sejas, vāji ģērbtos tēlus. Atšķiru rīta avīzi
«Sociāldemokrātu» - pēdējā ziņa no mūsu zemes - pašnāvībā aizgājis no gadus
vecs sirmgalvis. Tas sirmgalvis būs vēl cīnījies un palīdzējis atvest brīvo
Latviju, un, kad viņš septiņus gadus noskatījies izcīnītā brīvā Latvijā, tad
viņš turējis par labāku aiziet no brīva prāta citā, jaunā pasaulē, viņsaulē,
ārpasaulē.
Tad jau man daudz maigāka izeja: aizbraukt uz ārzemi nekā uz ārpasauli. Bet tam
sirmgalvim laikam bija pietiekošs iemesls izvēlēties stiprāko līdzekli. Daudz viņu
tādu brīvajā Latvijā, pārāk daudz. Bet ceram: i šodien jau spekulanti padosies, un
sociāldemokrāti atvairīs vismaz dzīves tālāku sadārdzināšanos.
Pēdējā ziņa no citām zemēm, ko izlasīju tanī pašā avīzes numurā, bija tā, ka
Dānija atceļ karaspēku. Tur ir jaunā Eiropa, jaunā pasaule. Turp, uz jauno pasauli!
Nolieku avīzi un lūkojos apkārtnē, dzimtenes ārēs; mans ceļabiedrs rūpīgi
ietīņā mani, lai es nesaaukstētos un tiktu sveiks laukā no dzimtenes.
Kas redzams tanīs «dzimtenes ārēs»? Tukši lauki, pusapsniguši, pusauguši mežiņi,
purvi un tīreļi. Kas tos nepazīst vasaru un kas nau brīnījies, iebraukdams no
ārzemēm, cik daudz postažu, cik daudz neapstrādātas zemes pie pašas galvas
pilsētas, cik atmatu pašā labās zemes centrā. Es neesmu nekad prasījis
ārzemniekiem, ko viņi saka par to; un varbūt, ka viņi arī neko jaunu neteiktu pēc
krietnas iebarošanas rautos. Bet, ko viņi domā, to nau grūti uzminēt. Es arī nezinu,
vai liela ēšana un dzeršana ir īstais līdzeklis, kā ārzemniekiem pierādīt mūsu
kulturālību. Jau Ilja Muromietis smējās par lielo ēšanu, un tas bija astoņi simti
gadus atpakaļ. Eiropa kopš tā laika daudz gājusi uz priekšu, bet ne daudzēšanā.
Negribas skatīties, aizdaru acis. Laiks palūkoties sevi. Uznāk un neatlaižas veca
dziesma:
Kas aiz tevis? Skaties, skaties!
- Bālas miņas, zilas miglas.
Tālāk, tālāk - kas tev priekšā?
- Bālas minas, zilas miglas.
Kas aiz miglām? Melnas sienas.
Kas aiz sienām? Tālas jausmas.
Kas aiz jausmām? Kas aiz jausmām?
Aiz tām jausmām melna nakts.
*
KADĒĻ ES BRAUCU?
«Laiks palūkoties sevī,» es teicu.
Kad palūkojos sevī - drūzmējas atmiņas, domas un jautājumi:
Divi cilvēka mūži izciesti; katrs pa 30 gadiem. Viegli tie nebija. Bet partija nu ir,
Latvija nu ir; es pie darba esmu bijis, savu darbu darījis, - nu esmu brīvs.
«Vai brīvs?» dzirdu jautājam. Es negribu dzirdēt.
Pa to laiku divi jauni mūži palikuši veci. Drusku vēlu esmu atlaists; vecai dzīvei ir
beigas, vai ir jauna?
«Vai atlaists?» dzirdu atkal jautājam un jau skaidrāk.
Mīļas, bet bargas balsis dzied aizvien jaunās melodijās to pašu veco dziesmu:
«Ko tu meklē
jaunu
dzīvi, jaunu cīņu?
Vai jau izbeigta
tā
vecā cīņas diena?
Stāvi cieti
savā
vecā darba vietā!
Simtos veidos mainoties,
tas
pats ir pretnieks.»
*
Dzirdu, dzirdu, - zinu, zinu. Ir taisnība tām senām balsīm, kas skan tik sen no
mūžiem ne man vien, bet visiem un katram, kam par šauru ir sava dzīve un kas grib
izstaipīt dzīves dzīslas plašāk. Un es klausījis esmu tām balsīm divus mūžus, -
vai es vairāk varu? Vai vairāk deru? Vai nepietiek? Vai man jau gals un jāliekas
mierā? Pēdējā mierā?
Es zinu, pēc mana miera, pēdējā, sen jau ilgojas jauni zaļokšņi un nezaļokšņi
spēki, ilgojas daudz vairāk nekā es pats.
Sen jau, no pat manas pārbraukšanas Latvijā, es dzirdu līdzcietīgus, žēlīgā
balsī izdvestus izsaucienus:
«Cik jūs vēl spirgts izskatāties!» - «Diemžēl, diemžēl,» es mēdzu atbildēt,
«bet varbūt tur ar laiku varēs līdzēt? Cerēsim!»
Man tādi izsaucieni ir pa prātam, jo tie mani atlaiž brīvā no darba. Bet es gan
nevienam neieteiktu tā runāt uz jelkuru sievieti, - viņš dabūtu tādu atbildi, ka
nekad vairs nepaceltu savas acis.
Taisnība tiem līdzcietīgiem ļaudīm: ir nogurums, visvairāk taisni no viņiem; ir pat
apnikums. Un vai tad man nau tiesības būt nogurušam? «Ich habe keine Zeit müde zu
sein,» varēja teikt Viļums pirmais, - viņa darbus darīja cits, man bij jādara
pašam.
Un vai tad savu darbu salasīšana kopā, pārskata došana par tiem, to izdošana kopotos
rakstos kā «Dzīve un darbi», - vai tas nau jau testaments?
Mans testaments iznācis drusku par garu, desmit sējumos, un neviens notārs to nau
apliecinājis, bet testaments ir taisīts.
Un veselība jau arī neiztura. Ne velti katru gadu kopš pārbraukšanas slimoju
aukstajā laikā, ap ziemu. Nepanesu mūsu klimatu, arī fizisko, tāpat kā garīgo; par
daudz pieradis pie silta un maiga klimata dienvidos.
Arī šogad, pēc ilgas gulēšanas ziemu cauri, paceļos pavasarī, bet apkārt, arī
pavasarī, viss tumšs, auksta migla, vēji un drebuļi, saules nau . . . «Manam logam
mākoņi iet garām» - vai citiem klājas labāk?
Es redzu pa logu: ļaudis tikai piespiesti nes dzīvi kā nastu, un taču teorijā un
principā dzīvei būtu jābūt priekam. Nau mums laikam tās īstās dzīves? Neprotam
viņu ierīkot un vest? Vai nau kur citur īstās dzīves? Vai nau kur saules? Nau kur
zilu krastu? Skaistas «zilas debesis» mums ir, bet tās ir tik Aspazijas bērnības
fantāzijas; tur arī «zeltīti mākoņi», bet kas turp tiek?
Es lasu Avestu. Šie persi ir tik skaidri un spēcīgi.
«To es tev gribu jautāt:
«Saki man pareizi, Ahura!
Kāds ir labākās vietas sākums?
Kā tam līdzēt, kas uz to cenšas?»»
Un Ahuras lielais dzejnieks Cartuštra atbild savās himnās, aizsākdams slavas dziesmu saulei:
«Lai pieņemas nemirstīgā, spīdošā saule
Ar ašajiem zirgiem, ar lielo majestāti!
Nemirstīgo sauli lai slavējam.
Kad saule aug uz augšu,
Tad Ahura vadītā zeme
Ir gaiša un skaidra,
Tekošs ūdens ir skaidrs,
Sēkļu ūdens ir skaidrs -
Kas ziedo saulei,
Tas ziedo Ahura Mazdam,
Tas ziedo s a v a p a š a d v ē s e l e i.»
*
Es esmu slims, es drīkstu braukt uz sauli; es gribu ziedot saulei un sava paša dvēselei.
JAUNI UN VECI PAZIŅAS
«Jautājums nau par to, vai braukt veseļoties. bet tikai, kurp braukt veseļoties,»
tā saka mūsu māju dakters, mans jaunais draugs, Priedkalna pēctecis Dr. Nīmanis.
«Kad cilvēks ir slims kā. Jūs, tad tam veseļoties ir ne vien tiesība, bet arī
pienākums.»
Ar to jautājums bija izšķirts. Bet kurp braukt? Kur sirdsslimniekam vairāk der. Vecais
draugs vēl no «Jaunās strāvas» laikiem, Pauls Kalniņš, ir savā ziņā arī
dakters; cilvēkus viņš gan vairs nedakterē, bet sabiedrību; tomēr pa reizēm viņā
atmostas atavistiskā dziņa izmēģināt roku atkal pie cilvēkiem, un tas notiek ikreiz,
kad viņš ierauga mani; es viņa predestinēts pacients.
Arī šoreiz viņš ņēma mani savā gādībā, tikpat mīļi kā tad, kad es pirmoreiz
nācu Saeimas sēdē pēc ilgas guļas. Vispirms mani viņš iepazīstināja ar
simpātisko ārstu Dr. Livšicu un viņa kundzi, kuri arī bija nodomājuši šo pavasari
braukt veseļoties, kā sirdsslimnieki, - tātad mēs varējām braukt uz vienu vietu
kopā.
Tad izvēlējām dienvidu Franciju un tur sevišķi Mentonu, jo tā esot lētākā vieta
un P. K. pazīstama no agrākiem laikiem. Man nekas nebija pretī ne pret Mentonu, ne pret
lētumu. Mentonā līdz pat Nicai es zināju vecu itāļu malu, un turp es braucu kā uz
sev radniecisku zemi; pa ceļam varēju cerēt pabūt arī savā mīļā Lugānā, kur
ilgāk uzturēties gan nebūtu ļāvusi Šveices dārdzība. Tā nu es izbraucu kā īsts
slimnieks ārsta pavadībā.
Arī Mentonas izvēle izrādījās laimīga, un, ja kādreiz būtu vajadzīgs nostiprināt
P. Kalniņa daktera reputāciju pie cilvēkiem, tad es varu noderēt par labu piemēru;
par viņa daktera reputāciju pie sabiedrības liecina pati sabiedrība.
Uz dienvidus Franciju tā mani pavadīja jauni mīļi paziņas; bet es zināju tur vecus
mīļus paziņas, kuri dzīvo tanī laimīgajā zemē, kaut gan jau sen miruši.
Tur dzīvoja un darbojas vēl šobaltdien Numa Rumestans, tur slavenais, nekad
neaizmirstamais Tartarēns no Taraskonas, abi gan tikai Alfonsa Dodē sacerēti, bet
dzīvāki nekā jebkurš katrs no mātes dzimušais cilvēks. Es negribu ar to teikt
neviena vārda pret mātes dzimušajiem, tas būtu diezgan bīstami.
Tur vēl cits mīļš paziņa, ne visai sen atpakaļ mirušais Mistrāls Frederiks,
provansāļu lielais dzejnieks, Nobeļprēmijas nesējs.
Man viņš mīļš kā mazas tautas priekšstāvis, nabaga mazās tautas, kura bij
zaudējusi pat savu valodu; viņš tai atdeva valodu, pats to no jauna sacerēdams, kopā
ar mazu pulciņu savu draugu, ar t. s. felibristiem.
Felibristi viņi saucās tādēļ, ka «taisīja grāmatas» un šinīs grāmatās
taisīja jaunu valodu, kura bija īsti viena no visvecākām romāņu valodām. Viņā,
provansāļu valodā, dziedāja senie trovatori, latviski - atradēji; trubadūrus viņus
sauc franči.
«Atradējs», jaunu vārdu un skaņu atradējs - vai nau pat zīmīgāks nosaukums
dzejniekam nekā latviešu sacerētājs, kurš vai nu atceras, vai strādā cerēs?
Provansāļu trubadūri, nākdami no pirmās romiešu-itāliešu provinces, atdeva
Itālijai lielu dāvanu: viņi ierosināja Danti uz itāļu valodas izkopšanu un
lietošanu «Dievišķā komēdijā». Bet ar to nebeidzās vēl «zelta spaiņu
sniegšana no rokas rokā», kā teikts «Faustā»: trubadūru dziesmas ierosinātas no
arābu dzejniekiem, kuru dzeja bij vēl agrāk uzplaukusi; un arābi Eiropai atdeva
dāvanu, ko bij mantojuši no grieķu kultūras.
Mēs neesam atšķirti svešnieki, mēs saistīti ciešām gara saitēm, mēs esam viena
liela kultūras ģimene, - mēs apzināsimies to kā j a u n ā E
i r o p a.
Es varbūt par ilgi kavējos pie lietām, kuras visiem lasītājiem sen pazīstamas, bet
vienkārt: tie ir mani veci mīļi paziņas, un kurš piie tiem nekavējas drusku ilgā
nekā nepieciešami vajadzīgs, kad nu reiz tos atkal saticis?
Un otrkārt: kad man Kultūrfonda sēdēs un šur tur citur nācās runāt par mazām
tautām un izloksnēm, kā, piem., latgaļiem, un nācās aizstāvēt viņu tiesības, tad
es mēdzu atsaukties arī uz provansāļiem un katalāņiem (kuri runā ar viņiem vienu
valodu), un tad es manīju, ka ne visi Saeimas locekļi bija par šiem jautājumiem tikpat
labi informēti kā par brīvām direktoru vietām, pabalstiem un valsts veikaliem, kas
ienesīgi ne valstij. Bet man še vaļsirdīgi jāatzīstas, ka viņu stiprā pusē es
atkal biju vājš.
Beigās es riskēju tomēr minēt vēl vienu vecu paziņu, kuru pazīst mūsu
izglītotākais žurnālists, protams, reizē arī visvairāk sodītais, Kristaps Eliass.
Bet no mana franču paziņas gan negribēs nekā zināt neviens cits, ja tas nau pēc
amata humorists, un arī dažs labs humorists atsacīsies: es saku «labs», ne labākais.
Šis vecais paziņa ir Francisks Rabelais; arī kādureiz bijis ārsts. Tā es
palieku arvienu ne tikai ārstu uzraudzībā, bet arī sabiedrībā.
Un Rabelais bija labs ārsts, tikai atkal sabiedrībai, ne atsevišķiem
cilvēkiem. Rabelais ārstēja vairāk nekā sabiedrību - visu savu laikmetu.
Advokāta dēls, iziet cauri. klostera skolai, dabū atļauju ārstēt no paša pāvesta
un ārstē ar - humoru. Viņa humors neparādās ne situācijās, ne vārdos, bet dzīvē.
Viņam ir pasaules uzskats, viņš ir humānists, jauna laikmeta vedējs, vecā
apkarotājs. Prieks par zināšanām, brīva, rupja, animāliska dzīve kā pretstats
mūku askētismam un dzīves noliegšanai. Laimīgi pilsoņi jautrā zemē - tā viņa
pasaulei abatība «Thelem»; dzīves mākslas augstskola - tas viņa ideāls,
utopija - tā viņa tēvija.
Vecais laiks ar nežēlību un gara verdzību gainās pret nākotni, pret Rabelais visu
aptverošo cilvēcību. Viņa Panurgs ar savu naivo egoismu, viņa citas personas ir
protesta ļaudis, bet viņu protests ir joki, un viņi protestē, kad drūmā gara tumsa
grib nomākt šo viegluma zemi, kura tik bagāta ar vīnu un maizi, un augļiem, ar
puķēm un krāsām, ar siltumu un maigumu, un sauli. Viņu augstākais orākuls
«dievišķā butele», viņi brauc uz vējaēdēju salām. Un, kad nāk viņa pēdējā
stundiņa, tad Rabelais saka: «Je m'en vais querir un qrand peut?tre» - «Es
eju meklēt lielu varbūtību.»
Še ir saules zeme, še ārsts, kas ārstē ar saulainību, - še man vieta.
Rabelais savas prozā rakstītās grāmatas priekšvārdā runā uz lasītājiem
pantos; tie panti ļoti raksturīgi:
Draugs, kas šķirsti manus rakstus,
Neļaujies jel sadusmoties,
Netrako un nelamājies,
Jo nekā no jaunām lietām
Tu še nerodi. - Vai labas?
Nezinu, varbūt ka jokus.
Jā, es gribu likt jums smieties;
Jūsu asins smacējumā
Jums jau neizdosies joki.
A s a r a s j u m s l a b i n e d e r,
S m i e t i e s, - t ā i r c i l v ē k t
i e s a!
*
CAUR LIETUVU
Kamēr es šaubos un pārdomāju kā tautas dziesmas bēdīgais kareivis - «Vai būs
jāti vai nejāti, vai palikt mājiņās», un kamēr kavējos fantāzijās un atminās
par tālo zilo krastu un viņa paziņām, tikmēr dzelzceļa vilciens nau kavējies un
mani ievilcis jau pār robežu Lietuvā. Lietuvas robeža ir laipna, formalitātes
vismazākās, gandrīz nemanīju, kā tiku Lietuvā.
Mana kavēšanās atmiņās man pagāja bez ļaunām sekām; kāds līdzbraucējs tanīs
pat vietās nebij tik laimīgs. Viņš bija tāļbraucējs tirgotājs, gribēja tikt uz
Dienvidāfriku, bet aizkavējās Janišķu stacijā, un mūsu vilciens aizgāja bez viņa.
Kāds pasažiers ārzemnieks noteica jokodams: «Viņš gudri darīja: gribēja notikt pie
bušmeņiem tālajā Āfrikā un atrada, ka te tuvumā to pašu var dabūt.» Bušmeņi
nozīmējot mežaļaudis, un Lietuvā esot pietiekoši mežu.
Ārzemnieki, visādi veikalnieki - laimesmeklētāji, mēdz pārtaksēt savu pārākumu
par mums; kad es atzinos arī par lietuvieti, tad jokotājs atsauca savu joku.
Sarunas notiek vācu valodā, to vēl visvairāk saprot arī ārzemnieki. Tuvējo austrumu
internacionālā valoda ir vāciskā, ne franciskā; tālākos austrumos krieviskā. Arī
Vakareiropas sabiedrībā franči pamazām sāk zaudēt savu internacionālās valodas
monopolu; jāpiekāpjas pret angļu pārsvaru.
Mazās tautas atkal stipri turas pie savas valodas: Polijā vēl var iztikt ar vācu un
krievu valodu, Čekoslovakijā ar tām es velti izpūlējos ko sasniegt, pat to nespēju
izzināt, kur nolikt rokas bagāžu; franciski cik necik varēja izpalīdzēties. Man
saka, ka nordiešu valstīs arī grūti iztikt ar vācu valodu, kaut gan tur vietām vācu
simpātijas.
Esperantu gandrīz nekur vēl nevar lietot kā internacionālu valodu. Esperantam ir
nākotne, bet nau vēl tagadnes. Mazām tautām, arī mums, vajadzētu piegriezt lielu
vērību taisni esperantam kā vispārējam garīgās satiksmes līdzeklim;
strādniecībai vēl sevišķa interese to darīt; esperantam vajadzētu tikt par
mācības priekšmetu visās skolās.
Gar vagona logiem iet garām pretīnākošais pavasara gājiens; lauki sāk nokrāsoties
brūni un melni; debesis vēl tikai balts pret pelēku un pelēks pret zilganu; zila vēl
nau, tikai nojautas par zilo slēpjas bālā zilganumā. Bet tomēr mēs braucam pretī
pavasarim.
Bālas, nenoteiktas krāsas, kas tikai vēl taustās pēc apziņas, pārskrejošas miglas
ietin un aizsedz tukšumu, kas grib darīt grūtsirdīgu, aizsedz mazās, sērīgās
m ā j a s u n b ū d a s, n a b a d z ī
g o s c i e m u s: lietuvietis pats dzīvo vienkārši, pārāk
vienkārši, Lietuvā labi nami ir tikai dievam un viņa kalpiem, - bet varbūt
lietuvietis atminēsies arī sevi pašu?
Kauņā ir laiks iemest pastkastē vēstuli: gribēju personīgi še apsveikt manu veco
profesoru skolotāju Eduardu Volteri, kurš drīzumā svinēs savas ilgās darbības
jubileju. Man jābrauc garām, bet lai šīs rindiņas nes viņam sveicienu.
Ļoti cienītais, dārgais draugs, saņemiet manus sirsnīgākos sveicienus un vislabākos
novēlējumus uz Jūsu lielo goda dienu. Jūs visu garo mūžu esat neatlaidīgi
cīnījušies likt pamatu mūsu abu brāļu tautu pašai būtībai, kuras pirmā
parādība un simbols ir valoda. Jūs esat panākuši lielo mērķi, un jaunām audzēm
atliek tikai izbūvēt un uzturēt Jūsu darbu. Es jūtos laimīgs, ka pašos sākumos
varēju noskatīties Jūsu cīņā un darbā no tuvuma. Jo dziļāk un sirsnīgāk varu
tagad līdzi just Jūsu priekam, kad atskatāties uz noieto spožo gaitu. Lai gaita
turpinājas jo spožāki!»
Vēlāk, kad biju jau Francijā, saņēmu mīļu atbildes rakstu no E. Voltera, kurš ar
sevišķu prieku esot «saņēmis piemiņu sen pagājušām mūsu kopdarbības dienām par
labu mūsu tautas folkloras izkopšanai («Dienas Lapas» pielikumā) un par labu mūsu
kultūras ausmai», kad viss vēl bijis tik neskaidrs un nākotne rādījusies nezināma.
Viņš pieminot ar prieku Aspaziju, kā nākotnes pareģotāju. Beigās vecais folklorists
un filologs piemetina, ka atradis norādījumus Trierā (Vācijā) kādās leģendās, ka
dievmātei bijis «sudraba šķidrauts».
Tas runā tikai par labu Trieras dievmātes izkoptai gaumei.
Cauri braucot Lietuvai, jutās dabā pavasars, kaut gan atmosfēra bij smaga, -
sabiedrībā atmosfēra bij vēl smagāka, un ārēji nevarēja just pavasari. Tikai mūsu
lietuviešu biedri mierināja, ka laužas cauri pavasara arī sabiedrībai un ka nau tālu
laiks, kad būs liela ledus iešana un kritīs slogi dzīvam ūdenim.
Kad pēc pāris mēnešiem pārbraucu no ārzemēm, ar prieku dzirdēju, ka maniem
lietuviešu biedriem bijušas dibinātas cerības, un nu nāk ziņas, viena par otru
skaistākas: nomests garīgais jūgs un atbrīvota pirmā stiga tautas jaunai gaitai
civilizācijā un humanitātē.
Mūsu latviešu skolotāju savienībai bij gadījums pirmai izteikt savu sajūsmu par
lietuviešu sabiedrības novirzīšanos uz brīvu progresu un apsveikt ar to brāļus,
Lietuvas skolotājus.
«Jūs, Lietuvas skolotāji, šinīs dienās liekat pamatakmeni jaunai lietuviešu tautas
nākotnes kultūrai ar spožo uzvaru, kuru guva gaisma pār krēslu un garīga brīvība
un patstāvība pār aizbildniecību. Lielu gaišu Saules gaitu vēlē latviešu
skolotāju savienība un radnieciskās organizācijas.»
Un man bij gods nosūtīt šādu apsveikumu uz Kauņu. Tas bija 15. maijā 1926. gadā. Un
tagad 1927. gadā, kad lasu no jauna šīs rindiņas, tad jāsaka, ka skolotāju cerētais
pavasars aizmiga vēl tā paša gada decembrī, un nu skolotāji sūta protestus.
Pirms daudz gadiem mazā grāmatiņā par «Tiem, kas neaizmirst» tiku minējis arī
leišu dziesmu, vēsturisku, kur lietuvietis žēlojās:
«Mīļā Lietuva, -
Dārgā brīvība;
Atnāc no debesīm!
Apžēlo mūs!»
Mīļā Lietuva tagad sāk apžēlot pati sevi, kad ne no vienas puses, ne «no Austrumiem, ne no Vakariem», kā dziesmā teikts, nenāca nekāda palīdzība. Tas ir īstais ceļš, mīļā Lietuva! To ceļu iesim ar tevi kopā.
*
EIDKŪŅI UN LATVISKĀS PĀRDOMAS
Mēs vakarā iebraucām Vācijā.
Pēc sīkām stacijiņām izpostītā Lietuvā vācu Eidkūņu lielais stacijas nams
izliekas taisni grandiozs; pārmaiņa ir pārsteidzoša. Še sākas īstā Eiropa pēc
ģeogrāfiskās noskaņošanās, kā pēc violas noskaņošanas sākas koncerts. Es
negribu ar to teikt, ka Eiropas koncertā Vācijas viola skanētu sevišķi daiļskanīgi,
sevišķi šinī laikā. - Bet lai paliek mūzika, kuru man visu laiku simbolizē tikai
dzelzceļa klaboņa.
Kad pirms daudz gadiem, pirmskara un pirmsrevolūcijas laikos, tiku bijis Eidkūņos un,
vilcienu gaidot, pastaigājos pa apkārtni, lielā starpība starp toreizējo krievu
Lietuvu un vācu daļu bija tikpat stipri jūtama arī apkārtnē uz laukiem: zeme tā
pati, bet kā citādi iekopta vācu daļā! Ļaudis tie paši - lietuvieši, bet kā
citādi attīstīti. To mums bija darījusi krievu nekultūra, kura mūs nospieda. Vēl
tagad nevaram no tās atpūsties.
Arī lietuviešu valoda vācu daļā izklausījās gluži citāda nekā man parastā
augšgaliešu izloksne ap Vilkamiestu. Valodas skaņā bija manāms vācu iespaids ar visu
vidējo toni pretī augšgaliešu reizē mīkstajām un cietajām, slāviem tuvajām
skaņu nokrāsām. Prūšu lietuvietis teica «saul?le», tāpat kā mēs izrunājam;
augšgaliski «saul?la», abi l tik cieti kā poļu strīpotais, metāliskais «l».
Prūšu lietuvieši toreiz vēl daudzi un labprāt runāja leitiski, kaut gan ļoti
brīnējās, ka viņus uzrunā leitiski.
Liela daļa Prūsijas, vispār Lietuvas pierobeža ir pilnīgi lietuviešu zeme; nezinu
tikai, vai panākumi bijuši lielajam lietuvieša patriotam un dzejniekam Vīdunam
(Vydunas), kurš gribēja atpakaļ pārvērst par lietuviešiem savus pārvācotos tautas
brāļus. Pirms kara šī kustība bij diezgan intensīva, un lietuviešu inteliģence to
veda ar savu pazīstamo lietuviešu neatlaidību.
Šādu kulturēlu atpakaļattautošanu mūsu brāļu tauta cenšas izvest arī Viļņas
apgabalā pie turienes baltkrieviem, kuri īsti arī pārkrievoti, attautoti lietuvieši.
Par panākumiem neesmu informēts pietiekoši, bet visādā ziņā šāda kulturēla
cīņa ir ļoti grūta un ilgstoša.
Es nezinu, vai var ieskatīt par zināmu pierādījumu nupatējās parlamenta vēlēšanas
mazajā Lietuvā, Klaipēdas apgabalā, kur ievēlēti no sešiem deputātiem - pieci
vāci un tikai viens lietuvietis; un taču laikam arī tie pieci pēc asinīm ir
lietuvieši.
Tādi paši atpakaļattautošanas centieni ir arī mūsu latgaļiem un laikam ar
līdzīgiem panākumiem.
Nupat lasu mūsu baltkrievu orgānā «Golas Belarusa» - «Baltkrievu Balss» (tiek
izdots Rīgā) pēdējā numurā kādu dzejoli «Zemniekam», kurš parakstīts ar
«Vanag», ar neapšaubāmu bijušu latviešu «vanagu».
Pārāka latviešu kultūra varētu tiešām atvest atpakaļ šos aizlaidušos vanagus,
bet kā parādās mūsu «pārākā» latviešu kultūra Latgalē, kur baltkrievu ir, pēc
oficiālās statistikas, vairāk par 60 000?
Visu pērno un aizpērno gadu tika vajāti un tiesāti no mūsu latviešu oficiālām
iestādēm baltkrievu kultūras darbinieki; tika sarīkots - vārds te ir varbūt vietā -
liels monstre process baltkrievu kultūras darbībai, un iznākums bija tas, ka
tiesai nācās visus apsūdzētos un pat cietumā turētos - attaisnot!
Citāds iznākums katram politiķim, katram kulturēlam cilvēkam latvietim arī nebija
paredzams, - nebija nekāda nozieguma kūlturēlā darbībā.
Bet, cik āri nelūkoju pārliecināt mūsu politiķus gan parlamenta runās, gan
privātās sarunās, panākumu man nebij nekādu. Mūsu politiķi gribēja kulturēli
blamēties, un to viņi panāca.
Tāds panākums, kurš privātai garšai varbūt patīkams, zaudē savu patīkamību, kad
to attiecina uz latviešu politiku. Latviešu politiķu politika nau tā pati, kas
latviešu politika. Bet kad latviešu politika nebūs uz kultūras pamata, tad drīz
viņas nemaz nebūs.
«Vanagi» nenāks atpakaļ uz mūsu ligzdu, ja tā nebūs kulturēla; un, ja nespēs
palikt par Habihtiem un Voronoviem, tad paliks arī par baltkrieviem.
Agrāk rīdzinieks nicinoši baltkrievus sauca par iževiciem, tagad mūsu «vanagi» turp
tiecas; viņi laikam zina, par ko; laikam jūtas labāki tur, kur tiek vajāti, nekā tur,
kur ir vajātāji, kaš vēl vakar paši tika vajāti.
No ne visai patīkamām latviskām pārdomām skats atgriežas uz Lietuvu un Eidkūņiem.
Lai cik atceļas vācu labierīcība no izpostītās un neatspirgušās Lietuvas,
Eidkūņi kā Virbaļi - abi leišu vārdi. Lietuviešu darbs ir arī vācu
labierīcībā. Un vai nau lietuviešu gars arī vācu labierīcībā? Vai nau varbūt pat
vācu garā? Vai nau varbūt taisnība lietuviešu patriotiem, kuri sauc lielākos vācu
domātājus - Kantu un Herderu - par lietuviešiem? Vai var šaubīties; ka tie ir
Lietuvas zemes un lietuviešu asins dēli?
Brīnums tas nekāds nebūtu, jo tiešām šaubu nau, ka lielākais poļu dzejnieks,
Mickevičs, - un vēl dažs cits - ir dzimis lietuvietis, Labas ir lietuviešu asinis, un
daudz vēl laba no tām var izaugt.
*
AP TREŠO KLASI
Eidkūņos izvācāmies no otrās klases, kurā bijām braukuši pa Latviju un Lietuvu,
un pārgājām uz trešās klases vagonu vācu dzelzceļos.
Tā parasti mēdz rīkoties mūsu ceļotāji bez Latvijas un Lietuvas arī vēl Polijā;
tālāk pa Čekoslovakiju, Vāciju un citām Vakareiropas valstīm var droši braukt arī
trešā un ceturtā klasē, - tur rūpējas dzelzceļi arī par šo klasu mazturīgāko
braucēju ērtību; tur trešās un ceturtās klases publiku arī ieskata par pilsoņiem.
Še turpretī lieka: , pilsoņi sākas tikai no otrās klases. Bet tas jau tiek diezgan
saprotams, tiklīdz atceramies, ka bijušās «Baltijas guberņās» un «Pievislas
apgabalā» cilvēks sākās savā laikā no - barona, otrās klases vīra.
Nau vairs uz preču vagoniem uzrakstu par cilvēku un zirgu skaitu; kurus varēja sabāzt
vienā vagonā. Cik atminos, bija 42 čeloveka, 8 lošadej; un varbūt viens otrs vecāks
pasažiers atminēsies vēl anekdotu par kādu ģenerāli, kurš pratis sablīvēt vēl
divtik zaldātu. Kad zaldāti liegušies braukt pārpildītā vagonā, viņš izsaucis,
kas lasītpratējs, un licis izlasīt: 42 čeloveka, 8 lošadej, - tas nozīmējot, ka pie
42 cilvēkiem likšot iekšā vēl 8 zirgus, ja nebūšot mierā. Tad zaldāti
padevušies. Un mūsu publika arī padodas un blīvējas iekšā!
Mums uz to atbild, ka mūsu valstij nau pietiekoši daudz naudas uzcelt cilvēku -
pilsoņu cienīgus trešās klases vagonus, - labi.
Bet mums, kā liekas, nau arī pietiekoši daudz pieklājības un civilizācijas, kura
naudas nemaksā, bet varētu darīt ērtu braukšanu arī trešā klasē, kā tas ir
ārzemēs.
Kad braucu 1921. gadā atpakaļ no ārzemēm, es, izbraukdams trešā klasē Austriju
(vislaipnāko un piemīlīgāko zemi), Čekoslovakiju, Poliju un Lietuvu, sastapu trešā
klasē pirmo nelaipnību un rupjību - savā mīļā tēvuzemē, Latvijā; Latvijā arī
dzirdēju trešā klasē pirmos -lamu vārdus uz publiku; kopš tā laika man nepatīk
braukt trešā klasē Latvijā.
Vai nebūtu iespējams, ka arī trešās klases braucēji tiktu pacelti par pilsoņiem?
Vai nebūtu viņiem pašiem tas jāsajūt un par to jāparūpējas, ka mums būtu
demokrātija?
Man stāsta, ka demokrātiskā Amerikā visi braucot tikai vienā pašā klasē, tikai tā
nau trešā, bet pirmā. Atsevišķi braucot tikai nēģeri un iebraucēji no Eiropas, kas
diezgan raksturīgi!
*
LĒNAS ATMIŅAS
Mans ceļojums virzījās aši uz priekšu, ceļojuma apraksts netiek tikpat aši
līdz; nokavējās jau pašā sākumā un arī tagad iet ar lielām atpūtas starpām.
Atmiņu ceļojumam vairāk šķēršļu - domas esot brīvas, bet laikam tik tās, kas nau
saistītas pie papīra.
Kamēr minos - atminos par notikumiem, iespaidiem
un personām, jau vairākas personas, kuras satiku tālumā un kuras man tik laipni un
mīļi pretī nāca un mani saņēma, ir paspējušas pašas ierasties dzimtenē sērst,
un lai man atļauts viņas apsveikt, rakstot šīs rindiņas, tikpat laipni un mīļi, kā
viņas apsveica mani tur svešumā, kur katrs laipns vārds pārsteidz un sver vairāk
nekā mājās.
Mūsu darbīgais un izveicīgais ģenerālkonsuls Beļģijā Lazdiņš ar daiļo kundzi un
lielu skaistu propagandas grāmatu par Latviju pārnāca uz pāris nedējām no Briseles
Rīgā.
Uz vēl īsāku laiku pie mums ieradušies viešņa no Parīzes, pazīstamā dunkaniete
Aija Bertran kundze, kura mani laipni iepazīstināja ar reformatoru Raimondu Dunkanu. Un
nākusi viņa dzimteni apmeklēt ne uz atpūtu, bet uz darbu.
Tikko iebraukusi Rīgā, viņa jau dodas uz suitu pusi, lai redzētu personīgi šīs
mūsu nomales īpatnējo dzīvi, suitu kostīmus un lai dzirdētu viņu mūziku. Arī
Rīgā Aija Bertran nemeklē atpūtu, bet organizē latvju mākslinieku un gleznotāju
popularizēšanu Parīzē. Viņa un dažs labs latvietis parīzietis dara lielāku
latviešu propagandas darbu
Francijā un panāk vairāk, nekā panākts ar lieliem valsts līdzekļiem.
Par ilgi kavējos pie mūsu trešās klases vagoniem un trešās klases pilsoņiem, bet
tomēr man jāmin vēl viens fakts, kurš attiecas laikam uz mūsu dzelzceļu vadību.
Nupat, kad šo rakstu, man diemžēl svaigā atmiņā, ka sestdien, 29. maijā, p. 1, kad
vislielākā kustība, tika slēgts dzelzceļa tilts. Nekāda nelaimes gadījuma nebija.
Laikam kādam kungam iegribējās dienas laikā izlaist caur tiltu cauri kādu braucamo
daiktu, un tie kungi, kam pārziņa par tilta izgriežamo daļu, bija tādā uzskatā, kas
pie viņiem sen nodibinājies, ka katra kunga iegriba ir svarīgāka par katru publikas
vajadzību.
Publikas stāvēja pilns dzelzstilts, viss tilta garums bija pārpildīts no vezumniekiem,
automobiļiem, autobusiem, tramvajvagoniem, tilta uzbrauktuvē līdz pat Kārļa ielai
stāvēja un gaidīja tāpat vezumnieki, tramvaji un publika, te bija tūkstoši, un viens
lika tiem gaidīt.
Pulkst. vienā slēdz visas iestādes, un tad steiga ir vislielākā, bet viens kungs
nesteidzās, un viss tūkstots gaidīja.
Tilts bija slēgts laikam ilgāk par stundu, bet tam kungam tas nelikās par ilgu, -
publikai gan, bet priekš kam tad publika ir, ja ne priekš mācīšanās gaidīšanā un
bijāšanā.
Pēters Lielais mēdz teikt: durakov učiķ nado, bet tas toreiz attiecās uz viņa
senatoriem. Vai mums, demokrātijā, nebūtu labāk jāmācas negaidīšanā un
nebijāšanā, bet savu tiesību aizstāvēšanā?
Publikai ir tiesība prasīt, lai dotu viņai ērtu satiksmi, un vai tiešām nebūtu
iespējams tā ierīkot, ka tiltu slēdz kuģu labā pa nakti vai laikā, kad mazāka
satiksme?
Diemžēl, nevērība pret publikas vajadzībām nau še vien novērojama. Pašā
galvaspilsētā, starp bieži apdzīvoto Torņakalnu un bij. Jelgavas priekšpilsētu, ir
neiespējams, neattaisnojams 2 verstu garš ceļa gabals, kas lauž visus ratus, maitā
visus autobusus. Pie tā ceļa ierīkots speciāls dīķis, kurā ziemu gāž netīro
sniegu un kurš vasarā to atdod garāmgājējiem. Man saka, ka tur nevarot nekā darīt
pilsēta, jo dzelzceļa virsvalde pretojoties visiem jauninājumiem.
Kad par to kāds sūdzas, tad par apmierinājumu saka: vai tad citur labāk?
Jūrmalas pilsētā, piem., remontē ceļus taisni tad, kad vasarniekiem būtu pa tiem
labāka braukšana, tagad, vasarnīcu laikā.
Tāds mierinājums varbūt, diemžēl, var apmierināt Latvijas pilsoni, citur, Eiropā,
pilsoņus tāds mierinājums vēl vairāk uztrauktu. - Vaina, ka budžets novēlots. - Par
ko? Tādēļ, ka gribēja spekulantiem pakalpot.
Dziļākā vaina tā, ka mums nau vēl īsti demokrātiskas valsts, un tur vaina. ka mums
nau pilsoņu, kas par tādiem justos un kas aizstāvētu savas tiesības; mūsu vidus
ļaudis jūtas par trešās klases publiku, neiet to ceļu kā progresīvā strādniecība
- uz demokrātiju.
Sāpīgi priekš manis ir šie jautājumi - neviļus jārunā par tiem -, vēl
sāpīgāki, kad salīdzina mūs ar citurieni. Un mēs bijām jau priekš kara uz laba
kultūras ceļa; karš mūs atmetis atpakaļ. Negribas runāt par mūsu trūkumiem, bet
vai tad jums citiem, mīļiem lasītājiem, arī nesāp?
*
AR SSS UZ BERLĪNI
«? Berlin!» ir vecs kara sauciens tāpat kā draudošais «nach Paris!».
Bet ne vienam, ne otram kara saucienam nebij panākumu ne vislielākā pasaules karā. Ne
vāci tika Parīzē, ne franči Berlīnē. Lūkosim, vai nebūs labāki panākumi miera
saucienam uz Berlīni un Parīzi? Vai galu galā abi saucieni nesaplūdīs par vienu? Vai
nesalīgs abi centri, lai Eiropas kultūrai nedraudētu pastāvīgas briesmas? Vai ir
ceļš uz salīgumu? Darba tauta liekas to zinām.
Labas zvaigznes atspīd pašā sākumā mūsu mazajam ceļotāju pulciņam. Ārstam,
biedrim Dr. Livšicam, manam pavadonim, viņa kundzei ar mazu meitiņu un man tās
zvaigznes ir personificētas: skaisti jaunekļi ar slavenu nākotni - zvaigznes sporta
nozarēs.
Eidkūņos satikām gluži nejauši pulciņu latviešu strādnieku sportistu, kādus
astoņus vai desmit jaunus cīkstoņus ar man jau agrāk personīgi pazīstamo b. Teodoru
Žakoviču kā vadoni.
Es zināju gan, ka pulciņš mūsu boksētāju brauc uz Vāciju, uz sacīkstēm
Hildesheimā, Braunšveigā un citur, bet nezināju, ka mēs braucam vienā vilcienā.
Mans prieks bija liels. Mēs jokojām, ka nu braucam kara gājienā uz Vāciju, kā
cīkstoņi gan, bet ne kā kareivji.
Uz uzvarām tiešām brauca mūsu strādnieku sportisti ? Berlin; bet miera
gaitā. Latviešu darba tautas jaunekļi cīkstēsies ar vācu darba tautas jaunekļiem
miera rotaļās, sportā; miera sacīkstes tuvinās darba tautu darba tautai sīkā
dzīvē, tā kā viņas tuvina un saista kopējā sociālisma ideja lielā dzīvē. Un
darba tautas būs tās, kas atradīs ceļu uz lielo salīgumu visu Eiropas kultūras
nāciju starpā.
Maniem līdzbraucējiem un man bija diezgan brīnumu, kad strādnieku boksētājos, kuri
bija taču izlasīti sacīkstēm kā labākie, redzējām tik sīka auguma zēniņus, kas
ārēji nebūt neizcēlās ne ar muskulainību, ne vingrību.
Meitenīte, kuru veda uz Berlini Dr. Livšics un kura priekš saviem divpadsmit gadiem
bija diezgan labi attīstīta, jokoja, ka tādus sīkus boksētājus viņa izkaušot kā
niekus. Bet sīko boksētāju pirksti drīz pārliecināja, ka no izkaušanas nekas
neiznāks. Viņi aši salīga.
Bet mūsu cīkstoņos bija arī tādi skaisti, jauni atlēti kā Klezberģis, Grazdiņš
un citi. Kas redzējis tādus, tas sapratīs, ka ir arī vēl tagad dzīvi grieķu
slavenie dorifori un olimpiādu cīkstoņi, kurus notēlojuši slavenākie grieķu
tēlnieki kā paraugus vīriešu skaistumam un spēkam. Ir jauna, spēcīga un skaista
paaudze strādniecībā, kas neļaus nākt sludinātam «Untergang des Abendlandes»
- «Vakarzemes, Eiropas, bojā ejai», lai kā no tās biedina un baidās Eiropas
pilsonība.
Mūsu latviešu strādnieku sportisti bija laipni, izveicīgi un jautri zēni. Mēs
tūliņ bijām visi draugos, viņi palīdzēja novietot vācu vagonā labā vietā mūs un
mūsu mantas, jautrās sarunās un dziesmās pagāja laba daļa nakts, un dziesmās salija
ij latviešu, ij krievu, ij vācu meldijas.
Nenogurstoši bija šā brīža jaunekļi, es nezinu, cik viņi dabūja gulēt šo nakti,
bet jau nākošu dienu pēc garā ceļa viņiem vajadzēja doties cīņās. Viņi gāja
cīņās un uzvarēja, kā vēlāk lasīju vācu avīzēs.
Kā krievu Krilova pasakā «???????? ??? ???? ???????», tā viņi
nodziedāja visu nakti. Par «siseņiem» nonicina reakcionāri mūsu strādnieku
sportistus un sargus, tos slavenos SSS, bet kad tik izturīgi ir šie «siseņi», tad
viņi izturēs arī vairāk nekā reakciju, un jau svētie raksti stāsta. ka «tie
siseņi apklāja visu zemi».
Vēsturē tas nau reti gadījies, ka palamas vārds, ar kuru pretinieki nonicināja kādu
jaunu parādību, tapa par goda vārdu.
Lai tik atceramies, kā Lejzemes «Holandes» cīnītāji pret spāniešu reakciju tika
nonicināti par «ubagiem», «gēziem», un ka šie «ubagi» nogāza «bagāto»
spāniešu jūgu.
Arī mūsu «Jaunās strāvas» nosaukums bija no reakcionāriem, no viņu Purapuķes
domāts kā kauna un ironijas vārds jaunai strādnieku kustībai; bet tagad jāatzīst,
ka «jaunstrāva» mūsu garīgā dzīvē ir spožākā parādība, no kuras jāatvasina
visa mūsu tagadējā kultūra.
Ar mūsu jaunajiem sportistiem mēs braucām kopā līdz pat Berlīnei. Tur viņus
saņēma laipni vācu strādnieku sportisti un aizvadīja uz viņu tālāku ceļu.
Mēs sirsnīgi atvadījāmies un turpinājām savu gaitu uz Franciju; pāris stundās,
kuras bija vēl jāpavada Berlīnē, gaidot uz vilcienu, mēs devāmies apmeklēt dažus
biedrus un sevišķi kādu biedri Šarlotenburgā.
Mūsu sportistiem novēlējām spožas uzvaras, un viņi ieguva tās spožākas, nekā pat
cerēja.
Bet to der ievērot mūsu latviešu strādnieku sportniekiem un pašai strādniecībai, un
to der zināt arī pilsonībai, ka mūsu strādnieku sportnieku uzvaras ārzemēs
latviešu valsti un tautu dara pazīstamas citai tautai vairāk nekā daži labi dārgi
reklamēti citi līdzekļi. Un sacīkstes un savstarpēja iepazīšanās pašām darba
tautām ir varbūt labāka miera garantija nekā daža laba.
Tu esi jaunais strādniekspars,
Lai veseli tev mies' un gars!
Tev vajdzēs reiz tos lietā likt,
Jo cīnītājam būs tev tikt.
Par visu tautu būs tev stāvēt,
Kad melnie spēki nāk to nāvēt.
*
PAR PAVASARI VĀCIJĀ
Pārsēstamies vācu vagonu trešā klasē. Mūsu mīļie sportisti mums piepalīdz,
izmeklējot tukšāku vagonu un novietojot mūsu lietas, kuru ir tomēr diezgan daudz,
neskatoties uz visiem pūliņiem no mājas ņemt līdzi tikai nepieciešamo.
Vācu 3. klases vagoni jauni, ļoti ērti, atsevišķām nodaļām, ļoti tīri, jāsaka,
atkal ļoti tīri, jo tūliņ pēc kara tīrības trūkums bija uzkrītošs arī
vāciešos. Tagad ērtāka un, tīrāka. trešā klase tikai vēl Šveicē, kur arī
citādi
braukšana ir patīkama, sabiedrība it kā ne tik sveša.
Pa Vāciju ceļot šimbrīžam ir ērti arī tādēļ, ka vilcieni nau pārpildīti:
dzelzceļa biļešu tarifs ir samērā diezgan augsts, un vāciets pats tagad brauc
diezgan reti, kamēr agrāk viņš bija labprāt braucējs. Visu ceļu no Lietuvas
robežas līdz pat Berlīnei mūsu vagonā bija gandrīz vairāk braucēju ārzemnieku
nekā vāciešu. Tas bija 1926. g.
Pelēkā rītā atvērās vācu ainavas daudz pavasarīgākas nekā Latvijā un Lietuvā.
Lauki bija ne vien pilnīgi brīvi no sniega, bet jau zaļoja jaunās sējas. Un visur
bija redzami lieli ūdens laukumi; upes pārplūdušas, neievērodamas savas Vācijā
stingri noteiktās robežas.
Laiks bija silts un dzīvinošs. Mūsu biezie ziemas tērpi bija jāliek nost. Ak, mana
ziemas kažoka cepure! 1905. gadā aizbraucot, biju to atstājis mājās un pārbraucot
atradis un atkal licis galvā, - nu nezināju, kur viņu noglabāt, lai pavasars to
neapsmietu.
Pavasars, pilns pavasars mūs saņēma Vācijā.
Cik viegli un labprāt domas pāriet no fiziskā uz garīgo pavasaru. Tā gribas tam
ticēt. Un vai tad nevar ticēt? Vai Vācija neiet pretī jaunam garīgam pavasaram? Vai
visa Eiropa turp neiet un neatjaunojas? Neskatoties uz visām grūtībām. Vai tad
fiziskam pavasaram nau grūtību? Vēju un slapdraņķu, un sniegu, un krusu? Un tomēr
pavasars.
Pavasars sākās Vācijā drīz pēc pavasara pie mums un visas Eiropas austrumos, kur
izvērtās visplašāk Krievijā. Karam sekoja vācu revolūcija, nedroša, nenoteikta, -
kā jau vācu tautā, kura nau paradusi revolūcijas un kura pat 48. gadu izveda bez kāda
spožuma.
Jau ap 1916. gadu šur tur varēja manīt zināmu opozicionālu sajūtu, kura visvairāk
pārsteidza pašus vāciešus. Man gadījās tanī laikā kā paziņa - vēstuļu paziņa
- kāds mīļš vācu jauneklis, kurš bija arī sācis šaubīties par vācu ķeizarības
dievišķību. Viņš bija arī dzejnieks. Un man uzglabājies mazs dzejolītis, kā
atbilde uz viņa
vāciskām šaubām; dzejolīts ir nebēdīga latviešu stila, arī pavasara dzejols. Te
tas ir:
Ihr sollt auf den Frühling nicht blos warten,
Öffnet die Augen; er ist schon im Garten -
Im Osten das ganze, ganze grosse Land
Ist schon ein einziger, heller Frühlingsbrand,
Alle Fenster auf!
Heraus zu uns zu Hauf!
Ihr sollt nicht schiichiern am Fenster bleiben!
Lässt man euch nicht 'raus, drückt ein die
Scheiben!
Lässt uns nicht warten!
«Jums nebūs uz pavasari tik gaidīt, atverat acis: tas ir jau dārzā. Austrumos visa
lielā zeme ir jau viens vienīgs gaišs ziedoņa ugunsdegums. Vaļā logus! Nākat visi
pie mums! - Jums nebūs kautrīgi pie loga stāvēt! Kad jūs nelaiž ārā, - izspiežat
loga rūtis. Neliekat mums ilgi gaidīt!»
Es nosaucu šo dzejolīti par sacerētu nebēdīgā latviešu stilā. Vai tas stils nau
jau labi sen latvisks? Kaut gan parasts latvisko stilu meklēt «nebēdībai» gluži
pretējās īpašībās, un to stilu tad varētu saukt par «bēdīgu» latviešu stilu.
Vai šādas rindiņas, izteiktas vācu valodā, nau nebēdīgas?
«Wir wachen auf zu neuem, schönem Leben,
Uns hat geweckt der Geisf der Zeit.»
Vai atkal šī viena rindiņa? -
«Schwinge empor dich, befreiender Geist!»
Vai kādam no cienījamiem lasītājiem šis rindiņas varbūt neizliekas kā
pazīstamas? Atklāšu noslēpumu un teikšu, ka te ir tulkojums no latviešu valodas.
Cik svešādi izklausās citā valodā mūsu dzeja! Man daudzi teikuši, ka skaistāk. Bet
vai tā būtu?
*
VAI TIEŠĀM PAVASARS?
Man saka, ka jautājums ir ļoti vietā, vai jau sākas pavasars Vācijā un jauna
dzīve? Vai tiešām mani nemaldina zaļie krāsu plankumi uz laukiem un
melni-sarkani-zelta krāsas raibumi, kas plivinājās pilsētu ielās Reichsbanner'a
gājienos kā pavasara tauriņi?
Reichsbanner'ieši ir īsti demokrāti un republikāņi, kas neļauj atvest
atpakaļ Vācijā padzītos dučus ķeizaru, ķēniņu, hercogu, firstu u. t. l. galvu,
ārēji ļoti spoži apzeltītu, iekšēji ļoti nespožu. Šie apzeltītie emigranti
nebija
Eiropā pieredzēti kopš lielās franču revolūcijas, kad franču pilsonība ar dzelzs
slotu izslaucīja no istabas zeltītos mēslus.
Zeltītie emigranti ir spilgts pretstats skrandalniem proletāriskiem emigrantiem, kuri no
savas dzimtenes bēga arī uz Vāciju. Tagad šie zeltītie, kuri savus kroņus zeltīja
tin savus makus pildīja ar vācu tautai izspiestiem grašiem, tagad šie zeltītie
pametuši tukšus kroņus, un
viņiem palikuši tikai tukši maki un galvas, kas tikpat tukšas; protams, nevar teikt,
ka tās galvas būtu bijušas pilnākas un tie kroņi pilnāki, kad tie bija uz tām
galvām.
Galvu tukšums šinīs dienās atradis pierādījumu, kad viņu īpašnieki pieprasījuši
no vācu tautas zaudējumu atlīdzību par to, ka viņiem nejauj vairs sūkt vācu tautas
dzīvības sulas. Viņi prasa tagad vai visu vācu zemi, pilis un muižas, un mežus kā
savu privātīpašumu. Viņu prasības ir tik lielas, ka būtu jāpārdod visa Vācija,
lai viņus apmierinātu. Viņu dēj lai bankrotē Vācija. Valdnieki ir no «dieva
žēlastības» un kā tādi nepazīst «cilvēku žēlastības».
Valdnieki ir visi vienādi, lielie un mazie; ķeizari un ķēniņi līdz pat baroniem un
muižniekiem. Visādā ziņā mazie valdnieki nepaliek pakaļ lielajiem - apetītes,
ēstgribas ziņā; mēs zinām to no saviem bijušiem valdniekiem, kuri arī būtu gluži
ar mieru apēst Latviju ar visām
pilīm un muižām; un mežiem.
Savādi sagadās, ka gandrīz vienā laikā būs jāspriež par šīm apetītēm un to
apmierināšanu: mūsu baronu sūdzību apskatīs Tautu līgas komisija 8. jūlijā, bet
vēl agrāk, šo nākošo svētdienu, vācu tauta pati nobalsos, vai atdot sevi ķēniņu
privātīpašumā.
Reakcija pašlaik valda Vācijā, viņas spēks ir ļoti liels, nedaudz mazāks par pusi
no tautas; tas izrādījās pie valsts prezidenta vēlēšanām, kur melno pulku bija par
vienu miljonu mazāk nekā demokrātu, un tomēr tika ievēlēts vecais ķeizarnieks
Hindenburgs.
Arī šoreiz ķeizarnieku uzvara nenozīmētu vēl, ka Vācijā neuzplaukst, jauna dzīve;
bet nelaime tā būtu un aizkavētu jauno dzīvi ne vien Vācijā, bet visā Eiropā un
arī pie mums. Ne velti no Vācijas iziet visi monarķistu centieni apvienoties pret jauno
Eiropu un aiziet līdz ungāru centieniem viltot ne vien tautas gribu, bet arī valsts
naudu.
Jau 1844. gadā Hefnrihs Heine dziedāja, ka - ja īsti apskatoties, tad nemaz tik ļoti
nevajagot to trīsdesmit sešu vācu kronēto valdnieku un ķeizaru.
Bedenk' ich die Sache ganz genau,
So brauchen wir gat keinen Kaiser.
Vai tagad, pēc gandrīz simts gadiem, būtu pēc viņiem lielāka vajadzība manāma? Un vai tas jel maz atmaksātots, vest tos zeltītos leļļus tagad atpakaļ, kad viņus tā tā tūliņ vajadzētu atkal likt krāmu kambarī? Vācu tauta taču pazīstama kā taupīga tauta.
*
LAIVU KĀJAS. DARBS. GARĪGUMS
Vācu tautā dziļi gan bija iespiedies verdzības un autoritātu dievināšanas gars,
bet pasaules karš lika tautai diezgan spēji un rūgti atmosties no miega, kurā tā bij
gulējusi šo triju duču monarķu apsardzībā, kā saka tas pats Heine.
Kad man gadījās būt Vācijā 1921. g., tad jau gandrīz visur, bet sevišķi Berlīnē,
varēja manīt, ka tauta sāk kļūt demokrātiskāka un patstāvīgāka; nerēgojās
visur tik uzbāzīgi kā agrāk visādas priekšniecības un mundieri. Slavenais joku
tips, uzpūtīgais un muļķais leitnants nebija vairs redzams, pat «šucmanis»,
policijas kārtībnieks, bija pārvērties no ielas priekšniecības par ielas kārtības
nokārtotāju. Uz ielām ļaudis bija laipnāki. Braucēji nebija tik uzkrītoši lepni.
Gājējos bieži redzēju it kā svešu tipu, slaikākus vīriešus, graciozākas
sievietes; slavenās lielās vācu sieviešu «laivu kājas» negadījās visur priekšā
priekš uzmīšanas.
Man tagad būtu jāatvainojas, ka es pirms kādiem 30 gadiem pats jokojos par lielajām
vāciešu kājām savās vēstulēs no Berlīnes, kuras nodrukātas atkal manos kopotos
rakstos. Bet neviena berlīniete to netika lasījusi toreiz un nelasīs arī tagad.
Šo pārmaiņu uz labu daži berlīnieši man izskaidroja tā, ka vainīgs esot svešas
varas iespaids: skaistās žīdietes un krievietes nosakot berlīniešu raksturu. Bet
nezinu, vai Berlīne būs mierā ar tādu izskaidrojumu.
Savā tagadējā braucienā man jākonstatē, ka Vācija kopš 1921, gada vēl vairāk
atpūtusies un uzkopusies, neskatoties uz briesmīgajiem inflācijas gadiem, kuri
līdzinājās daudzā ļaunā ziņā pašam pasaulskaram.
Vācijā tagad atkal strādā visās darba nozarēs, vismaz, no ārienes aplūkojot, nekur
neredz tukši stāvošus laukus un fabrikas. Dārdzība vēl ir liela, visur tauta ietura
stingru taupību. Bet gars nau nospiests. Neviens nedomā rokas nolaist un atļaut lietām
iet savu patvaļas gaitu. Ar lielu darbu vācu tauta cerē pārspēt visas grūtības, un
nevar teikt, ka darbā viņai nebūtu sekmju.
Garīgā dzīve gan visvairāk cietusi. Visa enerģija tiek pielikta materiālās dzīves
nokārtošanai un pacelšanai, lai būtu atkal pamats garīgai dzīvei. Vācu lielai
zinātnieku un literātu, mākslinieku un rakstnieku saimei pārlieku grūtas dienas.
Garīgais darbs maz atmaksājas. Grāmatas un mākslas priekšmetus maz pērk. Simtos
tūkstošos eksemplāru iziet tikai visbanālākās sentimentālās un sensacionālās
lubu grāmatas. Kurts-Mālers valda. Dzejas tronis stāv tukšs. Neviens negrib viņā
sēsties, jo tas «neatmaksājas».
Pārskrēja ekspresionistiskā glezniecība un dzeja; pārskrēja kliedzošie Tolleri un
Kaizeri pār skatuvēm ar lielu troksni. Tagad skrej gandrīz ar vēl lielāku troksni
«priecīgi vīnkalni», kuriem taisni piepalīdz kā reklāma ķeizariskās publikas
sašutuma protesti. Bet klusībā briest atkal māksla un dzeja, jo grūti tās nomākt
cilvēku dvēselē.
Es nesaku, ka nebūtu iespējams tās nomākt. Vēsture pazīst veselus gadusimteņus un
pat tūkstošus, kur cilvēce iztika bez mākslas: pēc 30 gadu kara; pēc
romiešu-grieķu kultūras krišanas, kad 1000 gadus nebija ne dzejas, ne teātra, bet
pantomīma un brīnišķi bagātas dekorācijas, baleti, gājieni, gladiatori, - toreiz
tos nesauca par sportiem. Cilvēce arī toreiz baudīja, bet kas tā bija par baudu un kas
par cilvēci, bez cilvēcības.
Tie bija vistumšākie laiki vēsturē. Pēc lieliem kariem bija vienmēr tādi laiki. Caveant
consules!, labāk teiksim: caveant populi! - lai pielūko tautas, ka tādi
laiki nenāktu. Mēs stāvam uz sliekšņa.
Bet jauna dzīve, arī jauna garīga dzīve ir manāma arī Vācijā. Tikai ne pie
«visvāciem», bet pie demokrātiskās Vācijas. Goethe's humānais gars atkal
sāk atdzīvoties, tikai bieži šo lielo humāno un progresīvo cilvēku lūko izlietot
pret humanitāti un progresu. Caur un ar Goeth'i jāiet pār Goeth'i.
*
JAUNĀ LIRIKA
Vāciem rodas jauna, dzija lirika: lai man atļauts še aizrādīt uz vienu piemēru un ar vienu dzejoli. Rūdolfs Bindings «Virsotņu sarunā» saka beigas pantos (kad ir pasludinājis «Vakars klajumam pavēl. Klusi. Ir tuvu nakts»):
*
Aizas aizslēdzas ciet,
Ielejas aizgrimst nost.
Tikai vēl augšā,
Vientuļi pulcētas,
Virsotnes, virsotnes,
Tāltāli dusot.
Viņas atzveļas lielajos krēslos,
Loka smagās galvas,
Un viņas vien
Zem klusošām telpām
Runā vēl ilgi
Bezmērīgus
Savas būtības vārdus.
*
Klusībā un nakti vēl domā Vācijā virsotņu domas. Un lejā un dienā, un skaļumā vēl atskan vācu visjaunākās paaudzes - bērnu dziesmas visos strādnieku bērnu izrīkojumos:
*
Jauni mēs, mums plašums veras,
Ak, tu plašā pasaule!
Mūsu ilgas, mūsu ceras
Iet, kur klājas tāliene,
Neļauj galvai zemē liekties:
Acs tā zvaigznes neredzēs -
Augšup lūkot, tālāk tiekties!
Skaisti ir, ka jauni mēs.
*
Tās ir īstas proletāriskas, strādnieku jūtas; mēs tās pazīstam, varbūt pat
agrāk. In hoc signo vinces - šinī zīmē uzvarēsi, bērnu pasaule, nākotnes
paaudze.
Prātā man gan nāk Heines vārdi, kurus atkal lasu, netīšām pāršķirstot lielā
«brīvības kareivja» rakstus. Viņš pazina savus vāciešus un raksturoja viņus tā:
«Vācietis ir līdzinājams vergam, kurš savam kungam paklausa bez saitēm, bez
pātagas, vienīgi uz kunga vārdu, jā - uz viņa vienu skatienu. Verdzība ir viņā
pašā, viņa dvēselē. Ļaunāka nekā materiālā verdzība ir spiritualizētā! Vajaga
vāciešus atsvabināt no iekšienes, no ārienes neko nelīdz.» Un otru vārdu viņš
saka: «Sulaiņi, kuriem nau kunga, tādēļ vien vēl nau brīvi cilvēki - kalpība ir
viņu dvēselē.»
Heines vārdi ir ļoti neganti un vēl negantāk skan tiem, kas jūtas vainīgi šinī
vislielākā grēkā - pret cilvēces brīvo garu. Vai mēs arī nevaram justies vainīgi?
Heine labi raksturojis ar kādu joku arī mūsu baltiešu baronus, teikdams, ka viņi
iedomājas par lielām aizivīm un ir tikai mazas siļķes Krievijas okeānā. Mēs,
latvieši, vēl tagad briesmīgi baidāmies no šīm aizivīm, un plēsīgas viņas tomēr
ir, bet lielas aizivis tikai priekš tiem, kuri paši saraujas maziņi.
Kas atpestīs vāciešus no iekšienes? Tiešām, atpestīšana no ārienes nau neko
līdzējusi. Mēs zinām: atpestīs tikai jaunā strādnieku paaudze, kas sen
«iekšienē», dvēselē ieaudzē brīvību.
Šis gars, kas ir reizē patstāvības, pašcienības, cilvēcības gars, tas ir īstais
svētais gars, kuru varam atzīt arī mēs, modernie cilvēki, un tas ir tas gars, pret
kuru «grēks netop piedots». Negrēkosim pret viņu, tad drīzāk atnāks nākotnes
paaudze. Prātā man gadās pusmelanholisks, aprauts, nenobeigts pantiņš -
*
Kā atbalss klintīs
Dus tālās nākamības ģintīs
Tas pestīšanas vārds.
*
AIZBRAUCOT NO VĀCIJAS
Atvadījāmies no Berlīnes un devāmies pretim Šveicei, manai otrai dzimtenei, kā
saka Aspazija.
No Berlīnes paliek vislabākā atmiņa: liela un masīva pilsēta, drusku par masīvu un
smagu, - labi iekārtota milzu mašīna, kur labs iekārtojums bijis svarīgāks par labu
izskatu. Ar to nau teikts, ka Berlīne būtu neskaista pilsēta, bet viņai uzspiests
drusku «Protzentum'a», «parvēnija» raksturs.
Labi mums, latviešiem, «brīvajā» Latvijā, ka mums nau sava vārda šim jēdzienam,
kurš mūs raksturo vēl daudz lielākā mērā nekā berlīniešus: mēs gribētu būt
«proci» un «parvēniji» un nespējam, bet pārstiepjamies, dzīvojam pāri saviem
līdzekļiem. Berlīne vismaz netiek smieklīga.
Mēs ļoti slavējamies ar Rīgas un rīdzinieku skaistumu, - pieklājīgie ārzemnieki
tam piekrīt, tikai ne ikreiz prot atrast, kur tas būtu: dzirdēju vienu brīnamies, kā
mēs varot staigāt ar tik skaistiem apaviem pa tik sliktām ielām.
Mēs arī ļoti slavējamies ar savu latviskumu, ārzemnieki turpretī brīnās, cik ļoti
vāciska esot Rīga, kur pat pārdotavu izkārtnēs reti varot atrast latviešu uzrakstus.
Gluži citādi lietuviešu Kauņā.
Berlīnē, vismaz vecākās pilsētas daļās, stipri jūtas 70. un 80. gadu iespaids uz
namu celtnēm; tie bija «lielās uzvaras» gadi pēc franču kara, un tie tika
«padarīti mūžīgi» ar banālo «Gründertum'a» un «Strebertum'a»
stilu un ar vēl banālāku literārisku Mozera un Šēntāna stilu. Uzvarētāju Vāciju
vajadzēja mākslinieciski glābt uzvarētai Francijai, kura deva 80. gadu beigās
Vācijai jauno reālismu rakstniecībā.
Berlīne nupat šinīs dienās nolikusi labu politisku eksāmenu: balsošanā par
atlīdzības nemaksāšanu vācu valdniekiem Berlīne gandrīz ar visām balsīm
noraidījusi valdnieku aplamās prasības.
Ne tik labu liecību izrakstījusi sev pārējā Vācija: viņa sadabūjusi tikai 14½
miljonu balsu pret valdniekiem, kamēr bija vajadzīgi 20 miljoni, lai valdniekus galīgi
apklusinātu.
Vainīga referenduma kārtība, pēc kuras pie balsošanas jāpiedalās 20 miljoniem par
un pret balsu kopā: no 14½ miljona nodotām balsīm gandrīz visas ir pret atlīdzības
maksāšanu, pret ķeizariem un ķēniņiem, bet ķeizarnieki negāja nemaz uz balsošanu
un, taisni nebalsojot par ķeizariem, uzvarēja par labu ķeizariem.
Tāda pat referenduma kārtība ir arī pie mums, un rezultāti var būt tādi pat. Tā ir
dota prēmija kūtrajiem vēlētājiem, kuri neizsaka savas domas un neiet balsot, - kas
taču runā pretī demokrātijas principam, kurš dibināts taisni uz; visu pilsoņu
dalības ņemšanu valsts vadībā.
Daudzās demokrātiskās valstis ir katrs pilsonis piespiests piedalīties visās
balsošanās un par nepiedalīšanos noteikts sods. Obligatoriskai, piespiestai vajag būt
līdzdalībai pieaugušo pilsoņu valsts vadībā, tāpat kā obligatoriskai, piespiestai
jauno nepieaugušo pilsoņu apmācībai skolā priekš nākošās valstsvadības.
*
VĀCU TAUTAS SVĒTKI
Interesanti atzīmēt, ka vācieši paši ļoti pareizi prata noteikt jau iepriekš
balsu skaitu pret ķeizariem: vācu strādnieku sportisti Vāgners un Ditmara, kuri bija
ieradušies Rīgā uz mūsu «Strādnieku sporta un sarga» jubilejas svētkiem, man
sarunās izteica, ka pret ķeizariem sanākšot tikai 15 miljonu balsu; bet viņi par to
neuztraucās.
Viņi vispār atstāja ļoti nosvērtu un disciplinētu proletārisku iespaidu. Sarunās
ar viņiem man bija interesanti dzirdēt, ka viņi, kas vispār atsaucās atzinīgi par
pieredzējumiem Latvijā, necentās apmeklēt mūsu dziesmusvētkus un nebija
izbrīnējušies par lielo skaitu mūsu dziedātāju, 6000 dziedātāju. Pie viņiem
sarīkojot dziesmusvētkus atsevišķi pilsoņi un atsevišķi strādnieki. Un, piemēram,
izgājušu gadu Hanoverā bijuši. 6000 dziedātāji strādnieki vien. Arī šogad laikam
notikšot līdzīgi strādnieku dziesmusvētki.
Abi, Vāgners un Ditmara, ne sevišķi interesējās arī par vācu dziedāšanu.
Skrējēji viņi tiešām ir ievērojami. Vāgners ir gargabalskrējējs ar
gargabalkājām, kas izskatās vairāk pēc garām verstīm nekā kājām. Ditmara ir maza
balta personiņa, kas skrien kā maza balta lodīte, - nau brīnums, ka tādi noskrēja
mūsu labākos skrējējus. Arī Somijas strādnieku sporta svētkos viņi abi
uzvarējuši. Vāgners turklāt ir vēl berlīnietis un tātad runātājs un uzvar ne vien
skriešanā, bet arī runāšanā. Strādnieku sporta jubilejā viņš uzvarēja visas
sirdis ar jūsmīgu apsveikumu.
Berlīnietis sportists ar savām uzvarām un runām sacēla skaistas cerības uz nākotni.
Arī somu biedri sportisti ar savām runām mūs mudināja priecīgi lūkoties nākotnei
pretī.
Bet toties nepriecīgākas pārdomas uzmācas pēcāk par mūsu tagadni. Kad mēs tiksim
tik tālu kā somi un vēl kā vāci, uzvarētie vāci? Jā, - arī mūsu strādnieku
sporta svētki bija spēka un spara svētki un lika saprast, ka nebūs labi melnai
pretvarai aizskārt mūsu tautas patvaldības pamatus, kuri vienīgi nodrošina mūsu
tautas tālāku attīstību.
Bet vai tā ir laba zīme mūsu progresīvai attīstībai, ka melnā pretvara pie mums ir
tapusi arvien stiprāka pa mūsu valsts pastāvēšanas laiku? Ka ir bijis vajadzīgs
pretsvars, kas neļauj aizskārt demokrātijas pamatus?
*
MŪSU SVĒTKI
Jā, - šinīs pašās dienās bija citi lieli svētki, kad mūsu tuvākie radi un
draugi - biedri lietuvieši un igauņi - bija atbraukuši pie mums ciemā apspriesties par
kopēju politisku un sabiedrisku darbību visām trim valstīm, lai tās vienotu tuvāk,
nekā līdz šim spējusi mūsu oficiālā pārstāvība, un lai novērstu kopējās
briesmas mūsu demokrātiskām satversmēm.
Mēs visi ceram, ka mērķu saskaņošanai un kopīgiem apņēmumiem tos izvest dzīvē
būs panākumi un tie nodrošinās mūsu visu nākotni.
Bet ar kādām jūtām mums bija jāredz, ka brāļi lietuvieši paspējuši novelt smago
reakcijas jūgu pie sevis un sākt jaunu, progresīvu attīstības posmu savai tautai,
kamēr mēs grimstam aizvien dziļāk reakcijā un garīgā kūtrībā? Šodien, 1927.
gadā, lieta apgriezusies, bet prieks arī no tā nau pilnīgs.
Igauņi arī guvuši lielus progresa panākumus. Mēs viņiem uzgavilējām un
priecājāmies par viņiem, bet par sevi priecāties mums nebij iemesla.
Jā, - mēs nosvinējām arī šinīs dienās lielus dziesmusvētkus un priecājāmies, ka
tie bija domāti kā tautas vienības, kā kopējas kultūras svētki. Pats jau es arī
tos apsveicu kā tādus un izteicu uzaicinājumu dziedātājiem:
Seši tūkstoš' dziedātāji,
Vedat tautu jaunu ceļu,
Esat kultūrpašķirēji, -
un izteicu cerību, ka
Dziesma tik mū iedziedās
Viscilvēcss lielgaitās.
Jo tai pārliecībai jābūt, un tā vien var dot prieku un iespēju dzīvot un darboties, ka:
Rupja vara valdītāja,
Tā nau tautas vadītāja.
Še būs viss tas sveiciens:
Sveiki, dzidrie dziesmusvētki,
Visu dziesmu kopotāji,
Visas tautas vienotāji,
Viņa cēlā iedvesēji.
*
Tautas dziesma, tautas daile -
Tautas dvēsles izteicēja;
Darbi dara garā stipru,
Dziesma dara dvēsli cēlu.
*
Vēl ir cēla, vēl ir dzidra
Tautas daile, tautas mīla;
Vēl ir sveika tautas dvēsle, -
Tautas dvēsle, pieasargies!
*
Rupja vara, rupja bauda
Tautas dzīvi kārdināja,
Savilkušas cēlus svārkus,
Slēpa savas zemās kāres.
*
Rupja vara valdītāja,
Tā nau tautas vadītāja, -
Cēla daile, dzidra dziesma,
Tā lai dvēsles iedvesēja!
*
Dziesmusvētki, kultūrsvētki,
Vedat tautu jaunu ceļu,
Seši tūkstoš' dziedātāji,
Esat kultūrpašķīrēji!
*
Atnāks brāļi lietuvieši,
Atnāks esti, atnāks draugi,
Klausīsies mūsu dziesmas,
Dziedās līdzi saskaņā.
*
Latvju dziesmai liela vara,
Latvju naudai maza svara, -
Dziesma tik mūs iedziedās
Viscilvēces lielgaitās.
Jā, - mēs priecājāmies par daiļām dziesmām; mēs priecājāmies par daiļo
skatu, ka mūsu priekšā, augšā viļņojas liels balts mākonis un viņā līgojas
tūkstoš krāsainas, raibas dzīvas puķes - dziedātājas, aiz kurām stāvēja tumšs
padebesis - dziedātāji.
Mēs aizrautībā sajūsminājāmies līdzi, un mūsu sirdis traucās lidot līdzi, kad no
tūkstoš dzīvām krāsainām puķēm piepeši pacēlās tūkstoš baltu tauriņu un
sāka spārniņus vicināt: kad dziedātājas apsveica savus vadītājus un kad
sasveicinājās, atvadoties no publikas, kad tauta saskatījās un sapratās ar savām
daiļākām priekšstāvēm.
Tas bija aizgrābjošs un skaists skats, ko mana atmiņa uzglabās no šiem svētkiem uz
visiem laikiem; spontāns pats no sevis tas izcēlās no tautas dvēseles kā sapnis.
Mēs visur saucām tos par dziesmusvētkiem un runājām par svētku sajūsmu, bet - te
jau sākas nežēlīgie «b e t», un viņu draud nākt vesela rinda. Bet dzird
dziedātājos un publikā balsis, kas nožēlo, ka nebijis vairs tādas sajūsmas kā
agrāk. Dzird nožēlojam, ka daudzas parādības tuvinot dziesmusvētkus nevis tautas
svētkiem, bet lielam koncertam. Tauta noklausījusies dziesmās tikai aiz žoga un no
tālienes, cenas bijušas par dārgām - koncertā. Daudzi mierinājās ar to, ka tālumā
akustika bijusi labāka nekā tuvumā.
*
ZVAIGZNES, ROZES - VECAIS GOETHE
Vēl dažs nelabs «b e t» nāk negribot prātā, kad tik
atskatās atpakaļ uz pēdējām dienām: kuras taču bija tik pilnas visādu prieku un
svētku, un ciemiņu. Visiem mūsu priekiem gulstas virsū smagi oficiālības putekļi un
nospiež dzīvi, Uniforma no veciem cara laikiem uzvar. Spīdošās pogas top par mūsu
zvaigznēm.
Bagātīgs zvaigžņu lietus nupat nolija pār Latvijas oficiālām aprindām, kuras to
bija izpelnījušās ar savu pakalpību, pareizāk sakot, apkalpību viesiem, ne ar
nopelniem. Pašas viesības bija rīkotas vairāk kā privāts ciemojums nekā tautas
godinājums. Somija mums ir dārga kā zeme un tauta, kur ir uzplaukusi augsta. kultūra;
mēs nezinājām, ka tur plaukst tik daudz baltu rožu. Mēs mīlam vairāk sarkanas
rozes.
Daudzi «b e t» vēl grib nākt prātā; un vēl daudz dziļāki
un nopietnāki; no tiem tiek gluži grūta sirds pašos dziļumos. No tiem jau mēs
gribējām bēgt un tādēļ braucām tālumā, lai meklētu, vai nau kur izejas uz jaunu
dzīvi. Ir, ir, bet atmiņu starpā jaucas vienmēr mūsu bēdas, kuras nu atkal tik
tuvas; vienmēr neviļus jāsalīdzina un jāvēro mūsu dzīve ar meklējamo jauno.
*
No Berlīnes izbraucām pēcpusdienā un vēl ilgi braucot varējām noskatīties
Vācijas labi uzkoptās pilsētās un laukos. Vidusvācijā pilsētas un ciemi tik bieži
seko viens otram, ka vietām grūti izšķirt, kur viens ciems beidzas un otrs sākas.
Nebraucām nu vairs caur Frankfurti un Štrāsburgu uz Šveici, bet caur pašu vidieni.
Štrāsburga savu vācu patriotismu pārmainījusi pret franču patriotismu, kurš vismaz
ir tikpat karsts.
Vēlā krēslā pabraucām garām Veimārai un viņas mīlīgai ainavai, kurā tā bija
ieaudzis vecais Goethe. Drusku par daudz mīlīga un sīka izliekas tagad šī ainava, bet
viņa bija laba pasargāt savā klusībā no lielā politiskā trokšņa, kas nāca no
viņpus Reinas un draudēja arī Vāciju izraut no viņas klusām un dziļām domām, ar
kurām tā cerēja
atspēkot pasaules trauksmi.
Vecais Goethe ar savu lielo garu saprata lielās revolūcijas tuvošanos un
pārvarīgo nozīmi, bet viņš tam nejuta līdzi. Viņam bija prātā cita liela pamata
pārmaiņa - garīgā dzīvē, dabaszinātnēs, kur tanī laikā ar Žofroa (Santileru),
Lamarku nāca uz augšu revolūcija dabas uzskatos: evolūcijas teorija, kura tikai
vēlāk tika vaiņagota no Darvina. Arī Goethe bija revolucionārs, tikai
evolucionārs.
Lielu mācību smēlos no šī lielā gara; tā izteikta mazā dzejolītī, kurš
sevišķi mīļš Aspazijai jau kopš bērnības gadiem un kuru viņa skaitījusi ik rītu
kā savu lūgšanu:
Schaff das Tagwerk meiner Hände,
Hohes Glück, dass ich's vollende,
Lass, o lass mich nicht ermatten -
Nein, es sind nicht leere Träume:
Jetzt nur Stangen, diese Bäume,
Geben einst noch Frucht und Schaiten.
Dzejoļa latviskais tulkojums ir «Gētes dzejās», Universāibibliotēkā.
Vēlā krēslā, maigā pavasara dienā pabraucu garām
Veimārai, viņas ainavai un viņas garam. Miers piepildītai vecai dzīvei, mums nemiers
un jauna dzīve.
Über allen Gipfeln
Ist Ruh,
In allen Wipfeln
Spürest du
Kaum einen Hauch.
ŠVEICĒ IEBRAUCOT
Tālā zeme, mīļā tauta,
Devi otru dzimtu zemi
Manim, tevī nedzimušam.
Mani mana dzimta zeme
Prom no sevis izraidīja,
Tu man devi patvērumu.
Tu man vairāk laba devi:
Mācīji ar jaunu mīlu
Mīlēt vecu dzimtu zemi.
Vai vēl vairāk laba dosi?
Mīlēt jaunu dzimtu zemi,
Jaunu dzīvi - atdzimteni.
*
Ir agrs rīts, kad iebraucam Šveicē. Kad uz Šveici padomāju, man vienmēr acu
priekšā tēlojas agrs rīts.
Es nezinu, ar ko izskaidrot šo savādo idiosinkrāziju. Vai ar to, ka pirmie stiprākie
iespaidi no Eiropas vēl pirms «Jaunās strāvas» laika, kad es tikai vēl gaidīju
jaunu garīgu ritu no Eiropas, - ka šā pirmā «rīta» iespaidi nāca no Šveices?
Arī šobrīd, kad sāku rakstīt un minu Šveici, es redzu rītu. Un tikpat nešaubāmi
es redzu skaidru saulesdienu, kad tikai atceros Kastaņolu. Bet še es jau bez sevišķa
izskaidrojuma saprotu, ka saulesdienu un Kastaņolas jēdzieni nau šķirami. Cik man
saules ir, tik viņas nāca no manas pirmās bērnības un nostiprinājās kā saules
ticība Kastaņolā.
Es vēl tagad gandrīz neko, nevienu lietu, ne notikumu skaidri neatminu, kad tie
nesaistītos ar sauli; mana jūtu pirmā atmiņa no divu gadu vecuma ir saules apspīdēts
laukumiņš, kas vēlāk aprakstits «Saules gados».
Bet Kastaņolas saule mani glāba no tumsas, un Kastaņola ir Šveicē. Šijpus Gotharda
Šveicē aust rīts, un aiz augstajiem kalniem jau silda saule.
Tagad es braucu uz zilo krastu, meklēt, vai tur būtu vēl vairāk saules vai jauna
saule. Iebraucot Šveices robežās, ar saviem biedriem nopriecājāmies, ka še tūdaļ
var justies brīvāk un eiropejiskāk nekā Vācijā.
Muitas ierēdnis noprasa - «Haben Sie nichts verzollbares?», atbildam «Nē!»,
un ar to beigtas visas muitas formalitātes, kuras visur citur aizņem vairākas stundas.
Še gluži kā pirms kara.
Tad kopā paēdām mazu azaidu un norunājām, ka ein Ziel aufs innigste zu wünschen -
(sirsnīgi vēlams mērķis būtu: saka Lasāls, tikai par citu lietu), kā ēšanas
procesu padarīt pēc iespējas vienkāršāku.
Ēšanai vajadzētu atgriezties uz savu pirmatnējo nolūku: kurināt ķermeni, dodot tam
vajadzīgo skaitu kaloriju. Bet ēšanu arī pie mums sāk uzskatīt par mākslu, un šīs
mākas mācīšanai tiek ierīkotas labi nostādītas iestādes un sarīkoti speciāli,
labi apmeklēti augstākās ēšanas mākslas vakari - rauti.
Jau sen parasts, ka mākslu ieskata par baudu, un kura māksla tad dotu taustāmāku baudu
par ēšanas mākslu? Arī šīs mākslas iespaidi ir rokām taustāmi, un par viņas
svētību liecina viņas piekopēju apaļais augums un spīdošie vaigi. Tik plikadīdas,
kas nespēj samaksāt šīs mākslas baudas, neatzīst to par mākslu, bet tie jau ir
bezdievīgi -proletārieši.
Mazais pravietis Maleahis turpretim apsola visiem, kas bījā to vārdu Cebaot, ka tiem
spīdēs «taisnības saule» un svētība zem viņas spārniem un tiem būs ēst un
dzert, un tapt kā «barokļa teļiem».
Mans biedrs dakters domāja, ka visu mākslīgo barošanu varētu reducēt uz zināmu
daudzumu tabletu ar vajadzīgo kaloriju skaitu.
Nau arī nebūt neiespējams, ka nākotne ies šo vienkāršošanās ceļu, ar ko būtu
ietaupīts daudz laika un līdzekļu. Amerika ar savām jaunām masu barošanas metodēm
un ar sava laika nozīmes cienīšanu iet pirmā šo ceļu.
Vēl otra doma: tabletes ir ļoti vienkāršas, nekāda greznība nau pie tām
pielietojama. Vienādas tabletes tiktu lietotas no bagātiem un, nabagiem, šķiru
starpības būtu mazāk jūtamas.
Bet tagadējā ēšana taisni visspilgtāk pierāda šis starpības. Mēs fantazējām,
cik daudz tiktu aiztaupīts enerģijas ar vienkāršību un cik daudz enerģijas varētu
palikt ražīgam darbam, kamēr tagad nabaga ķermenim jāpieliek visas pūles, lai
uzņemtu un pārstrādātu kurināmo vielu daudzumu. Bet mēs arī saprotam, ka ar
vislielāko prieku šis pūles uzņemtos neskaitāmi pulki un ka tā sauktām augstākām
šķirām šis pūlēs ir arī vienīgais dzīves uzdevums.
Kādēļ šīs pārrunas un fantāzijas taisni še? Netīšām biju redzējis Alberta Wälti
pusnopietnās karikatūras par apaļo Šveices pilsoni, un šveicietis smejas un
ļauj par sevi smieties, jo viņš pats un citi pilnām apzinās savu labo darbu
krietnību.
*
JŪTU CEĻŠ
Pašā sākumā ar ceļabiedriem mums bija noruna braukt taisnā ceļā cauri Šveicei:
tikai cauri, paspēt varbūt vēl uz beigu cēlienu Ženēvas lielajā dramatiskā
uzvedumā par Eiropas likteni un tikt ašāk Francijā, Mentonā.
Bet jūtas gāja citu ceļu, ne to, ko prāts nospraudis: es netiku uz Ženēvas lielo
drāmu, un pati lielā drāma arī izvērtās tikai par ļoti viduvēju divertismentu -
arī tur vainīgas jūtas, kaut arī iespaidotas no interesēm.
Bet es zaudēju vairāk nekā Ženēvas skatuvi, es nevarēju piedalīties braucienā pa
brīnišķīgi skaisto kalnu Franciju no Ženēvas ezera līdz Vidusjūrai. Arī
atpakaļbraucot es neredzēju šo brīnumu.
Vaina tā, ka, jau iebraucot Bāzelē, mani pārņēma atmiņu jūtas; otrās dzimtenes
gaiss mani ietvēra sevī un apmulsināja; tik skaidrs, tik gaišs, tik veselīgs! Tik
kalnaiņi stiprs! Es nespēju paiet garām savai pagātnei, jo no turienes es nācu uz
mājām.
Ne pus tik ilgi kā še es nespēju padzīvot mājās, un jau bija vai jānosmok. Jau pēc
dažiem mēnešiem visa būtība rāvās prom no mājām, atpakaļ uz otru dzimteni, bet
pienākums un jūtas: taču te mājas, te jābūt mājām! Un es cietu - gadus cauri,
arvien smagāk un smagāk, līdz elpa draudēja aizrauties. Nu es atkal še un varu
uzelpot brīvi!
Nē, es nevarēju tā aši skriešus skriet cauri; man bij kaut uz īsām dienām jāredz
un jāapsveic mana otrā dzimtene un mana paša pagātne.
Jau Bāzelē, uz pašas robežas, es nošķiros no saviem mīļiem ceļabiedriem un braucu
iekšā Šveices vidienā un serdē. Jūtas bija tik spējas, ka neuzkavējos pat ne
Bāzelē, kur man būtu jāapmeklē mīļi biedri no seniem laikiem, līdzdarbinieki no
Latvijas pirmiem, garīgās iekarošanas gadiem, mūsu Liepiņš un šveiciešu Dr. Oerns
un Niedermaier's. Ar prieku lasīju nesen avīzēs, ka viņu vārdi tika
minēti.
*
SAPŅU ĒNAS
Gribēju likt it kā moto šim braucienam «sapņu ēnas». - Pindara vārdi nāk no
dzijas pagātnes ēnām; viņš visu cilvēka dzīvi sauc par sapņu ēnu. Pats viņš
mums ir ar savām dziesmām kā skaists sapnis, ko cilvēce reiz sapņojusi, un kā ēna
ir atmiņa par viņu.
Arī manu sapņu ēnas kāpj augšā, kā es lai tām liedzu? Bet pa starpām vienmēr
nodrebinājas miesas no atminām par tagadni: puvuma smaka no irstošās sabiedrības,
kurā valda jau gluži atklāti «gavilējošā cūka», kā teica Turgeņevs savā
laikā. Negribas par to runāt, un tomēr varbūt neviļus būs arī par to jārunā, lai
atkratītos no riebuma. Kāds briesmīgs kontrasts starp tur un te!
Gribas vispirms paelpot kādus malkus svaiga gaisa un neminēt, no kurienes es šurp
braucu. Jā, tagad, kad rakstu šis rindiņas, pēc vairāk mēnešiem atgriešanās un
māju dzīves korupcijas gaisā, ilgas pēc svaiga gaisa malka tikušas vēl lielākas. «Nicht
gedacht soll seiner werden» - neminēt šos korupcijas kaitēkļus, kuri noēd
tēvijas zaļo koku.
Sapņu ēnas ceļas augšā; tie bij stipruma sapņi, un tiem pieder celties rīta
agrumā.
No tiem seniem laikiem uzglabājies vēl kāds dzejolis, nepabeigts. Kā visi tā laika
lielie darbi:
*
Acs un auss, un sirds, un gars, un dvēsle,
Visi prāti, katris nervs un muskuls -
Viss uz vienu vien bij vērsts ar varu;
Visi spēki vienos ratos jūgti
Tiešā ceļā dzīties viena mērķa,
Katra dzīsla visā manā būtnē
Strinkti sarauta kā grožu siksna
Trakos aujos aizejošiem zirgiem - - -
*
Dzejolis būtu izteicis to, ko atzīmē tikai prozas rindiņas «radāmām domām»,
kā tur mēdzu saukt: «Laimes jūtas: turēt rokās to spēku, reizē tam ļauties un
reizē to vadīt uz lielu mērķi. Visu virpulī griezt. Visu dzīvi pret sauli griezt,
Visu saules. sistēmu sviest pret Herkuli. Putekļi ceļas. Miljoni zvaigžņu kā
putekļu krišļi pa gaisu šķīst. Putnu ceļš kā putekļos staro aiz ratiem. Tālāk!
tālāk!»
Un, kad no šejienes, no pagātnes, paskatos uz tagadējo Latviju, tad putekļu tur gan ir
diezgan un par daudz, bet tie nau z v a i g ž ņ u putekļi, tie
nespīd, bet ož. Un sauciens «tālāk! tālāk!» arī skan, tikai «tālāk purvā!»
un ne «tālāk u z p r i e k š u!».
*
STAIPEKŅU ĒRKŠĶI
Gar takām un celiņu malām Tičīnā bieži aug savādi skaisti ērkšķu krūmi ar
garām staipekņu rokām, kuras tie izstiepj pāri ceļam un aizķer gājēju, un nelaiž
to aši uz priekšu. Tādu skaistu ērkšķu pie mums nau, kas gribētu piesaistīt
uzmanību pie vietas; nau arī; protams, tādu vietu.
Tičīnas ērkšķi nāk man prātā, kad atmiņas jau šimpus Gotharda mani aizvien
aizskar un kavē, un nelaiž stāstā tikt uz priekšu. Kas vēl būs tālāk, kad
nonākšu tiešām Tičīnā, viņpus Gotharda, dienvidos?
Nāk prātā vēl kāds dzejolis, - arī tas nenobeigts, nabadzīgs, ērkšķains, arī
tas no viņiem lieliem laikiem, kad par nākotni cīnījāmies tikai vēl domās, kad to
un darbu par to tēlojām sev vēl dzejā, ne prozā. Par uzdevumu un mērķiem dzejolis
runā:
*
Sauciens tev sirdi kluss un dikts,
Uzdevums tev ir likts:
Likt katrai dvēslei skanēt,
Ik sirdī zelta bitēm sanēt!
Ja liktens tā lēma,
Ka kura dvēsle ir mēma:
Netaupīt sevis un viņu stīgot,
Līdz dvēsle sāk līdzi dziedāt un līgot!
Plašo kokli tev cirst:
Lai skaņa tiek tiem, kas dzīvo, kas mirst!
Pulku dažādu stīgu vilkt,
Lai skumjās un priekos var līdzi ilgt! . .
*
Ir atzīmēts arī paša šī dzejoļa uzdevums, kas būtu bijis jāizteic: «Uzminēt,
kas katrs ir; sacīt, kam viņam jābūt; atraisīt saites, kas viņam neļauj pie sevis
tikt; vest katru pie viņa paša, lai pazīst sevi un lai mīl sevi; katram dot viņa
darbu, kas viņa dvēsles darbs, kas tad arī viņa mūža darbs.»
Cik savādi un ērmoti izklausās tagad «mūsu gaišajā tagadnē», mūsu «brīvības
laikā» tāds dzejolis no veciem laikiem, un kur nu vēl tāds «uzdevums» dzejniekam!
Vai tādi dzejas motīvi un temati jel maz ieder «modernā kafejnīcā»? Un «modernā
kafejnīca», - protams, ierīkota pēc vispēdējām laika prasībām, nu teiksim,
piemēram, Café de l'Opéra - tā ir tagad stājusies kastīliskā avota vietā.
Moderns dzejnieks smej veldzi un sajūsmu tikai no modernas kafejnīcas avota; kas viņam
kastīliskais avots ar garlaicīgām mūzām? Mūzas pa pāris tūkstoš gadiem būs vecas
palikušas, bet še viņu vietā ir skaistas bārdāmas, kas ne mūžam nepaliek vecas, jo
vienmēr tiek pienācīgi atjaunotas, tas ir, atmainītas pret jaunām.
Modernais rūpniecības laiks visu industrializējis, nokārtojis, ierīkojis uz labāko
un - lētāko arī dzejas uzņēmumu arodā; bārdāmas apmierinās ar dzeramnaudu, mūzas
prasīja - sirdi.
Kur paliek ceļojuma apraksts? Vācietis sauc par «Fachsimpelei» tādu
kavēšanos pie sava aroda pārrunām. Un man arī pašam labāk no tām jābēg.
*
ATKAL VAGONĀ!
Ceļojums vecā franču vagonā aizveda mani garām senai Vindonisai uz jauno Cīrihi.
Franču trešās klases vagons vecmodīgs, neērts, netīrs. Tikai sēdekļi viņā ir
mīksti, ar ādu apvilkti. Nevar to salīdzināt ar skaisto Šveices vagonu, kurš plašs,
gaišs, spodrs; visur izkārtas gleznas ar Šveices skaistiem skatiem, laikam viscaur
krāsu fotogrāfijas.
Pie mums «brīvajā» Latvijā lieta, protams, nokārtota krieviskā birokrātiskā
stingrībā un noteiktībā: gar mūsu vagonu sienām gari, neviena nelasīti
brīdinājumi un soda piedraudējumi publikai, kura iedrošinās lietot kroņa mantu -
dzelzceļu.
Pie mums publika nekad nedrīkst aizmirst, ka viņa ir ierīkota priekš dzelzceļa
vajadzībām, kā maksātāja. Vai mēs, kas paši atzīstam savas zemes skaistumu,
nevarētu to arī propagandēt kā šveicieši ar gleznām un ne ar soda likumu
paragrāfiem?
Senai romiešu Vindonisai garām. Liels senais amfiteātrs skaistā vietā. Jaunie
šveicieši te uzved mūslaiku lugas. Es nekad neaizmirsīšu «Mesīnas līgavas»
skaisto uzvedumu ar piecsimts kora dalībniekiem un, laikam, desmittūkstoš
skatītājiem. Bet par to citā reizē un citā vietā. Tagad uz jauno Cīrihi.
*
CĪRIHĒ
Cīrihes lielā vokzāle.
Še ieeju kā savā mājā. Arī svešniekam te viegli orientēties. Nolieku rokas
bagāžu glabātuvē, iebaudu vokzāles trešā klasē speciēli šīs piestātnes
ēdienu, kurš sevišķi labs un lēts, jo daudz tāda tiek patērēts; gandrīz katrai
piestātnei un viesnīcai sava spécialité de la maison.
Marta sākumā še jau pavasars; silts, līst smalks lietutiņš, - es, ziemas kažoka
cepurē, eju pie Jelmoli pirkt vasaras cepuri. - Jelmoli ir liels Waarenhaus,
visādu preču magazīnu kopojums. Ērti ar to, ka nau jāstaigā pa daudzām
pārdotavām, bet viss vienā namā; neērti ar to, ka atsevišķā nozarē nau liela
izvēle. Mazāk turīgie nāk še pirkt; smalkākie skatās ar mazu nicināšanu. Pie mums
tādi lielveikali vēl labi neieviešas.
Uzmeklēju senus paziņas.
Meklēt te ir viegli, šveicietis izpalīdzīgs, kaut ne tik laipns kā vīnietis.
Šveicietim bieži pasprūk «chaibe Švob» un «chaibe Ruš» -
«Ruš» - krievi esam arī mēs pēc šveicieša uzskata.
Sevišķi šveicietis necieš «Švob» - savus tuvākos kaimiņus viņpus robežas. Pa
ielu iet drusku iereibis «švicers» un vienā laidā rājas: «Chaibe Švob!»
Kārtībnieks jautāja, vai viņam kas noticis? Vai viņu kāds aizskāris? Kurš
«Švob» ir vainīgais? - «Visi vainīgi! Ko viņi nāk alu dzert viesnīcā, kur dzer
godīgi šviceri?» - «Kur tad lai iet švobs?» Švicers atbildot min tādu vietu, kura
nu ešām maz noderīga alus dzeršanai, bet gan dzeršanas seku pamešanai.
Nesaticība starp šveicieti un švobu ir vecu vecā, laikam tikpat veca kā starp mūsu
kurzemnieku un vidzemnieku. Jau t. s. «švābu Iliādā un Odisejā», kura atstāsta
senos tautas jokus sakarīgā veidā, šveicietis - «der Nestleschwab» - tiek
tēlots kā vismazāk asprātīgais.
Ne labāk iet šveicietim Šillera «Laupītājos», - jāatceras, ka Šillers pats ir
švābis un raksturo tik nelabvelīgi šveicieti laikam uz tautas joku pamata.
Bet, kā vācieši skatās atkal uz švābiem, to raksturo jau tas fakts vien, ka
nosaukums «švābe» visā Vācijā tiek lietots to kustoņu apzīmēšanai, kurus mēs
mēdzam dēvēt par «prūšiem».
Arī Heine savās «Reisebilder 1.» neizrādās par lielu šveiciešu draugu,
bet viņš dabū arī atbildi no šveicieša.
Heine sūdzas, ka ēdiens Harca kalnājā nau bijis labs, šveicietis nelaipni atteicis,
ka vācieši nepazīstot ne īstu brīvību, ne īstu pieticību. Heinem gan licies, ka
īstie ķēniņkalpi un saldumgatavotāji visur esot šveicieši un vispār toreizējie
Šveices «brīvības varoņi», kuri tik daudz sapļāpājot politiskas drošsirdības,
esot tik zaķi, kuri šaujot gan pistolēm, bet esot tomēr tikai zaķi.
Heine tā rakstīja 1824. g., kad Francijā un Vācijā bija revolucionāra sajūta, bet
ij tā vāciešiem gan nepienākas pārmest šveiciešiem brīvības jūtu trūkumu, jo
šveicieši tiešām prata izcīnīt sev brīvu valsti un to aizstāvēt, bet vāci
neprata.
Vēl 1849. gadā, kuru piedzīvoja Heine, šveicieši savaldīja savus reakcionārus un
katoļus, kamēr vācieši arī savā vienīgā 1848. g, revolūcijā izrādījās par
diletantiem. Pat vēl 30 gadus pēc tam vācieši nebija iedzīvojušies revolucionārā
garā, un viņu 1918. gada revolūcija palika nepabeigta, - šveicietis teiktu: «Chaibe
Švob!»
Pirms pasaules kara vācieši mēģināja iejūsmināt šveiciešus par «vācietību»,
lai tie nostātos kara gadījumā vācu pusē un lai jautu vācu karaspēkam brīvu izeju
caur Šveices zemi. Pats ķeizars Viļums apciemoja Šveici neilgi pirms kara.
Man gadījās toreiz būt Cirihē, un es varēju pārliecināties, cik maza sajūsmība
bija cīrihiešos par vācu ķeizarības spožumu; šķidrie hoch! saucieni
izklausījās vairāk pēc zirgu uzmudinošiem hü! un hott! saucieniem,
kādus dzird no ormaņiem. Tā bija, liekas, pēdējā lielākā demonstrācija par godu
ķeizaram, un ar šiem hü un hott! viņu izvadīja no zemes.
Arī nekādas lieliskas kareiviskas pavadības nemanīju, kā tas parasts monarķiskās
valstis. Šveicē ir īsta demokrātija, un tur kareivji netiek izlietoti dažādām
parādēm un izvadēm, lai uzjautrinātu svešniekus ar «tautu». Diemžēl, šoreiz
nevar teikt: tout comme chez nous - «viss tāpat kā pie mums».
Kad vācu ķeizars Vijums bija jau projām, parādījās Šveicē joku pastkartiņas kā
atbilde uz vācu aicinājumiem uz «Waffenbrüderschaft» - ieroču brālību -
un uz vācu piedraudējumiem iznīcināt mazo, niecīgo Šveicīti, ja tā pretotos lielai
Vācijai.
Bija tēlots lielūsains vācu Vijums - dažs labs vēl atminēsies, ka Vijums bija
ievedis savu īpatnēju ūsu modi: ūsām, no lūpu kaktiņiem sākot, vajadzēja kāpt
taisni gaisā, kā durkļiem gar abām malām degunam, kas tēloja divstobru lielgabalu.
Pretī Viļumam labsirdīgs šveicietis kareivis ar šauteni. Viļums jautā, cik tādu
labu šāvēju esot šveiciešiem. - «Simts tūkstošu,» - tas atbild. «Bet kad es jums
pretī likšu divsimts tūkstošus? Ko tad jūs darīsat?» - Šveicietis mierīgi atbild:
«Tad mēs šausim divas reizes!»
Šveicietis var pajauties uz sevi un savu demokrātiju, - un mēs? Mēs pakaļ
ķēmojamies monarķismam un aristokrātismam, - nau še tout comme chez nous.