RAINIS

KLUSĀ GRĀMATA

                                                                                                                                  PIRMS TĀLĀK AIZEJAT,
                                                                                                                                  BIJUŠO KLUSI PIEMINAT.

Sūtīdams savu grāmatiņu jums, mani draugi, es aizlaižu vaļējas lapiņas vējā: cik lapiņu nāks jūsu rokās, es nezinu! Cik tanīs pašās, ko jūs dabūsat, būs izkliedētu un izplēstu vietu? Varbūt jūs no visām maltām domām, jūtām un sajūsmām atradīsat vairs tikai tukšas domu strīpiņas un garas rindiņas punktiņu, kā asaru celiņus? Varbūt arī to vairs nebūs, un tikai mani gara īstenieki starp retām  rindiņām no jautīs bijušo garu?

Bija mans nodoms - laist klajā lielāku darbu, no kura šī grāmatiņa ir tikai daļa; šimbrīžam to neatjauj tie neatkarīgie iemesli, no kuriem mēs visi atkarājamies, bet varbūt drīzumā tas parādīsies, un viņā atradis arī šai grāmatiņai viņas iekšējo saskaņo jumu un noslēgumu. Tomēr arī tā: ar cerībām, kas dibinātas uz vēju - uz vēju divējādā ziņā, - ar atlauztu gabalu no darba - es nāku pie jums, jo es zinu, ka  no viena mana atlikušā vārdiņa jūsu mīlestība, kas tik liela izaugusi, iztēlos visu degušo sirdi, iz kuras vārdiņš nācis; no vienas domu strīpiņas jūsu šinīs straujos gados asinātais prāts izšķetinās veselas domu virknes, - tik garas un grodas, ka tās neietilpst dzejā, bet izvērpjamas tikai dzīvē un mūžībā. - Tik lielā saprašanā es neceru brīnumus: pati daba šobrīd dzejo līdzi, - vēja nopūta un vētras grūdiens, apcirsta apse un mirkušās smiltis, austošs rīts un pārvarošā saule. Pats laiks dzejo līdzi, un katrs viens no jums, kas dara laika darbu un jūtas kā masas daļa, ir dzejnieks, jo masa mūsu dienās dzejo darbā pašu cēlāko epopeju, un tā ir tik vēl ievada dziesma.

    Es dzirdu: «Tas laiks pagājis; tikko piemiņa palikusi!»
    Jā, piemiņa, un piemina ir vienmēr sāpīga -
    - Atkal visu dzīvot cauri
    Briesmu pilnos drudža sapņos . . .

Sen vajadzēja arī man salasīt kopā izkaisītās dziesmas, bet katru reizi, kad es to sāku šinīs garos gados, es atdūros pret slepenām sāpēm, un palika neuzlasītas aizšautas bultas un zaļie ozolzari, un vaiņags.

Bet es dzirdu jūs atkārtoti sakām: «Tas laiks pagājis; iestājusies ikdiena, kas nesaprot lielo dzeju.» Ak, ievērpies piemiņās un tāluma domās, es biju jūs pārpratis! Bet es zinu arī to, ko jūs sakāt, tikai zināt arī manu teikumu: nau nevienā laikā ikdienas tiem gariem, kam ir varoņu dvēseles, un tai masai, kam mērķis ir ceļa priekšā. Kad celsies viņi, celsies arī šīs klusās dziesmiņas, un no viņām ieskanēs citas, jo skaļākas.

*  *  *

Grāmatā ar melnām lapām
Ierakstām mēs savas dziesmas -
Lai tās vaimanas un briesmas
Aizklājas kā melnās naktīs.

Grāmatā ar melnām lapām,
Kā iekš melnas zemes rakti,
Dusēs tūkstoši to nakti,
Kas ir atkal uznākusi.

Grāmatā ar melnām lapām
Katris burts lai klusi kvēlo,
Lai tos noklusušos žēlo
Un tos modros klusi kveldē.

Grāmatu ar melnām lapām
Nēsāšu uz savām krūtīm,
Līdz uz jauna laika jūtīm
Kvēlot sāks i melnās lapas: