RAINIS

KLUSĀ GRĀMATA

ZIEMEĻBLĀZMA

                                                      Ritēja rasa-
                                                              Gaismas sviedri.

                                                                                                    No rītus agri putniņš dziedāja -

AGRA GAITA
Biedra piemiņai

No rītus agri putniņš dziedāja,
Kad tikko pirmā vājā gaisma svīda;
Vēl klusums klēpī skumjas auklēja,
Vēl laukos nenoteiktas ēnas klīda.

Viens varons rītā agri izgāja;
No viņa bēgot tumsa alās liela;
Viņš pierē rīta zvaigzni nēsāja.

Tie abi neredzēja dienas gala:
Tos agri kāva negaisi un salu.

ROMANCE

Viņa vaigs ir ciets kā tērauds,
Viņa acis mīlas pilnas,
Saka viņš ar maigu balsi:

«Neizkustini man kāpšļus,
Rādot man, cik viņi trusli;
Nedar' slidenu man ceļu,
Laistīdama savām asrām:
Neaizturi manu roku,
Kad tā augšup spraišļa sniedzas!

Zinu es, ka spraišļi vāji,
Ka šis ceļš ir gluži nedrošs,
Mani aizsargāt tu gribi,
Bet mans ceļš top vēl jo grūtāks.
Ja man lemts ir krist no kalna, -
Labāk krist no paša gala: -
Ātra, salda aizmiršanās
Mīļāka par kropļa mūžu;
- Un būs rādīts darbs un gaita!»

PAR PIEMIŅU ĀDOLFAM HERTELIM
4. janv. 1871. - 1. sept. 1908.

Tas tēls, ko dzelžos saslēdzāt,
Mums līdzi staigā brīvs;
Tas acu skats, ko izdzēsāt,
Mūs vada stalts un spīvs;
Tas zaļais spēks, ko salauzāt,
Tas varonis, ko nokāvāt -
Pie mums ir mūžam dzīvs!

BRONZAS STATUA

Drūmi stāv debešu
Tērauda griesti;
Skrejoši mākoņi
Pāri tev kliesti;

Nemiers un niknums
Krūtīs tev valstās,
Roka uz akmeni
Mierīgi balstās.

Drūms tu un bezbailīgs
Stāvi bez vārda, -
Pērkons un zibens
Debešus ārda.

VIENS ACUMIRKLIS
Biedrenes skolnieces piemiņai

Viens acumirklis lielās drošsirdības,
Viens brīvs un skanīgs dvēsles sauciens!
Kad skaistā aizrautībā sirds
Tev neturēja pārplūstošās jūtas,
Kad visu priekšā toreiz nostājies - -

To priekšā, kurus mūžam bījāji
Un drebot cienīji kā paraugus,
Kas teicās ceļu tevim rādot
Uz visu labu, cēlu, daiļu;
Kas lika vārdus darbiem apliecināt
Un visu savu laimi mest
Priekš viena lielā iecerētā mērķa.

Bet toreiz bija piepildījies laiks,
Un viss, kas labs un cēls, un daiļš,
Kā pumpurs uzplauka ar saldu smaršu.
Ar gavilēm tu laikam pretim meties
Par viņu atdot visu savu laimi. - -

Tad viņi stāvēja un rēķināja,
Bet nesaprazdama tu lūkojies -
Un tava pirmā ticība tev lūza.
Tu kuslā, smalkā, sīkā meitenīte,
Vēl visās miesās trīsot, nosarkstot,
Tad viņu priekšā toreiz nostājies -
Un devi liecību par visu,
Kas labs un cēls, un daiļš:
Viens acumirklis lielās drošsirdības,
Viens brīvs un skanīgs dvēsles sauciens.

Un gļēvā ikdienības apkārtne
Ar miega acīm, aizkritušām ausīm,
No miera traukta, uzrāvās
Un brīnumus un briesmas izdzirda,
Ko savu mūžu nebij dzirdējusi.
Un vērās, acis mirkšķinot,
Uz tevi, kā tu priekšā stāvēji:
Ar lepnu galvu, acīs dzirksteles,
Viss vaigs no gara apskaidrots,
Viss stāvs kā pacilāts un izaudzis,
No bērna vienā acumirklī vērties
Par pilnu cilvēku un varoni. -

*  *  *

Kad tevi minu apskaidrotā gaismā,
Es zinu tūkstotes, kas jūt tāpat,
Kas visu savu laimi iespēj mest
Priekš viena lielā iecerētā mērķa;
Es zinu vairāk:
Ka līdz ar jums mēs sasniegsim to mērķi.

LAIKS

Kā krislīts gaisā spīd zvaigznīte,
Bet, ja tu viņu rokā ņemi, -
Tas krislīts ir vesela pasaule,
Daudz lielāka par mūsu zemi.

Kur nezinot kāda dvēslīte mīt,
Bet, ja tu, laiks, to rokā ņemi:
Tā varone top un deg, un spīd,
Kā komēts pārliesmo pār zemi.

LIELAIS MIERĀ

Kad cīņa viskarstāk kūso,
Tad rāma top šī sirds,
Man sāpes atkrīt no krūtīm
Un laime atkal mirdz.

Es plūstu pulkā līdzi
Kā koks, no straumes rauts,
Kad ziedoņa plūdos niedres
Un dūņas aiznes strauts.

Kurp eju? Ka gribu? Kas notiks?
Gan straume zin, kur plūst -
Man aizrit senās mokas
Un slepenās asaras žūst:

Ak, tumsā izlauzt ceļu,
Kad biju no visiem šķirts! -
- Nu plūst uz jūru straume
Uz lielo brīvi sirds.

Un lielais miers nāk krūtīs
Kā Jāņu dienas rīts,
Es laižos pa gaisu pulkā
Kā zeltīts mākonīts.

SAVĀDĀ VALODA

Ko jūs brīnāties daudz?
Jums liekas nedabiski un savādi,
Ka cilvēki runā ar tauru skaņām,
Ar zelta mēlēm,
Ar staru vārdiem,
Ar uguns dvašu,
Ar uztrauktu balsi, aizrautām domām,
Ar tāli skanošiem sudraba zvaniem
Augstu runu par augsto darbu. -

Ikdienā neskan tā augstā runa,
Ikdiena nespēj viņu ne saprast;
Tie lielie vārdi jums nedzirdēti;
Jums nedabiski tie šķiet
Un liekuļoti, un smejami arī, -
Jums taisnība ir:
Kad jūs tos mutē ņemat, tie vārdi skan
I nedabiski; i liekuļoti,
I smejami arī;
Jo pēc tās augstās runas vajga
Nākt vēl augstākam, lielākam darbam,
Un tas nau pa spēkam - jums.

Bet tie mazie un zemie, un nabagie,
Lielais nepārredzamais pūlis,
Kuru jūs niecināt nevarat beigt,
Kuram jūs raduši dot
Apsmieklu tikai un darbu,
Tas to nesaprotamo runu prot
Un viņu runā, kad atnāk laiks:

Prot tauru skaļas un zelta mēles,
Un staru vārdus, un sudraba zvanus,
Un ugunsdvašā tas skaļi runā
To savādo valodu, kura pieder
Varoņiem vien.

Un tas prot vairāk: to lielāko darbu,
Kuru vienīgi darīt ir vērts,
No kura jaunas pasaules ceļas
Un kuru izved un veic
Varoņi vien.

TEIKU ĻAUDIS
Romance

Tik reizi vien priekā
Mums ietrīsēt -
Nekas mūs nespēs
Vairs atturēt:

Ne liesmas, ne svelmes
Mūs nebaidīs,
Līdz nākotnes pili
Acs ieraudzīs.

Caur muklājiem cauri
Mēs bridīsim,
Līdz solīto zemi
Sasniegsim.

Mēs tūkstoši esam,
Mēs miljoni;
Jo ejam, jo topam
Tik vairāki.

Pār klintīm, pār aizām
Mēs rāpsimies,
Viens otram pāri
Stiepsimies.

No mūsu kauliem
Lai tiltus ceļ,
Ar miesām lai plaisas
Pilnas veļ.

Ar mūsu pleciem
Lai sienas grauj,
No mūsu locekļiem
Skanstis lai krauj;

Mums kvēlošās sirdis
Iz krūtīm lai griež,
Lai naidnieku jumtos
Kā liesmas tās sviež,

Tur izšausies uguns,
Kas cietoksni rīs.
Mūsu nopūtu vēji
To uguni dzīs.

Tais kvēlēs vaļņi
Kā ledus dils:
Būs mūsu uz mūžiem
Tā nākotnes pils!

*

Tik reizi vien priekā
Mums ietrīsēt,
Nekas vairs nespēs
Mūs atturēt.

Caur ūdeņiem cauri
Mēs bridīsim,
Līdz solīto zemi
Sasniegsim.

DZĪVES SĒJĒJS
Balāde

Apstulbis tu domās stāvi,
Acis skatās stīvi:
«Viņš, kas sēja dzīvi,
Tagad ievācis ir nāvi!?»

Viņš, kas devis visu labu,
Tagad saņem ļaunu,
Tagad izcieš kaunu,
Projām vests uz moku stabu.

Viņš, kas lielo vaļu paudis,
Tagad sietām rokām
Iet uz nāves mokām,
Un to ved tie paši ļaudis!

Jā, tie ļaudis ir tie paši,
Kas pie viņa nāca
Klausīt, kā tas māca:
Brīvi gūt un celties plaši!»

Apstulbis tu domās stāvi,
Acis skatās stīvi:
«Bij i tie reiz brīvi!»
- Un tu pats, ko tu to ļāvi?

Viņa vaigs, tik mīļš un cildens -
Saplēsts, sāpēs viebjas,
Asiņots, ka riebjas,
Bāls un atbaidošs kā ģildens.

Apstulbis tu domās stāvi,
Acis skatās stīvi:
«Viņš, kas sējis dzīvi,
Pats sev ievācis ir nāvi!?»

RĪTA RASA

Kad gaisma svīda,
Bij gaisi ģiedri;
Tad ritēja rasa -
Gaismas sviedri.

No cīņas ar nakti
Tā sviedru rasa:
To zelta traukā
Saulīte lasa.