RAINIS

KLUSĀ GRĀMATA

UZ DARBA DIENU

                                                            Svētku tērpu liekat nost,
                                                           Tikai svētku spēkajostu
                                                             Nepiemirstat darbā jozt.

                                                                                    Ej uz galu, laiks -

*  *  *

Ej uz galu, laiks!
Lejā, vecā saule, grimsti,
Vienās asnīs bradāt rimsti!
Rītos zilgans vārās tvaiks:
Jaunā saule, dzimsti, dzimsti!

DIENAS AUSMA

Nau taisnība tām senām sērām;
Ka mūžam laimes atnāks;
Nē, drīz jau gaisma spīdēt sāks,
Mēs viņai logus vaļā vērām -

Un kaut ar diena asiņaina aust:
Tā tomēr diena ir, un nau ko gaust!

SAULES GRIEŽI

Pagāja rudens,
Pagāja ziema, arī,
Saule lēni, griežas
Uz pavasari:

Laukos vēl vienmēr
Balta nāve staigā,
Melnos baros tai pakaļ
Vārnas klaigā.

Lēni, lēni saule
Griežas uz pavasari, -
To neatturēs ne nāve,
Ne vārnu bari.

JAUNAIS NAMS

Mēs vienu mācījāmies šinīs briesmās:
Ka mūžam mūsu spēks nau pārvarams;
Ka pērkoņgrāvienos un uguns liesmās
Sveiks jaunās atnākošās šķiras nams.

No vētras apkārt zaļi koki lauzti;
Nams dūmos kūp vēl, tikko saredzams;
Guļ izsvaidīti ugunsgrēka grausti.

Bet stāv pats nams! viņš dibināts uz klints,
Un viņu sargā jaunā darba ģints.

PATIESĪBA

Ir tomēr patiesība, ko mēs teicām,
Un paliek taisnība, ko vēstījām;
Mēs, šodien sakauti, vēl tomēr veicām,
Mums nievas vien priekš jūsu uzvarām.

Jums pašiem kauns tik ir, ka uzvarējāt,
Un bailes, kur vairs cilvēcība būs?
Tik viņu noliedzot, jūs uzveikt spējāt.

Jūs zināt: pasaule par drupām grūs,
Kad mūsu gaita ceļa neiegūs.

ĒRKSĪTIS

Kalnus aizas,
Un krācošus strautus,
Platas straumes,
Tuksnešu smiltis, -
Visu, kas šķērso,
Tie sameta pretī,
Lai mūsu gaita
Apstātos reiz.

Pāri pār šķēršļiem
Iet mūsu ceļš,
Līdzi kā vēji
Staigā pa kalniem
Šurpu un turpu.

Un tu, tu, ērksīt,
Mūs atturēt gribi?!
Ieķēries svārku
Zemajā vīlē,
Atpakaļ rauj!

TĒRAUDS

Tērauda asmens.
Vaidēdams lūza,
Dusmās mētāja
Uguns dzirksteles:

«Dzīvodams griezu,
Mirdams zibsnīju,-
Zibens dzirakstele;
Tā mana dvēsele;
Tā zilās ugunīs:
Pretvaru degs!»

Mēs esam tērauds.

AKMENS

Akmens krūtis
Skrambotas šņirkstēja;
Izlēca uguns,
Atlēca kalts:

«Klints mana māte,
Kalns mans tēvs,
Galvu ceļ debešos,
Zemē rok saknes;
Pasaules pamati
Guļ manā klēpī.»

Mēs esam akmens.

ATKAL NAKTS

Visapkārt bij reiz nakts,
Un nekustoties visi snauda klusu,
No bailēm mākti; - dziļo, spiesto dusu
Vēl aizsargāja vakts.

Kur ieskanējās balss,
Tā klīda vientulīgi, tāļi, žēli;
Tik mēmi cēlās balti miglas tēli: -
«Ak, nakts! kad būs tev gals?»

Nu atkal apkārt nakts;
Un briesmu vētras šņāc, un asins līņā,
Bet vīri modri stāv un turas cīņā;
Tiem kaļot noskan lakts:

«Mūs modrē jauna balss;
Mēs dienu redzējām, kaut arī īsu:
Mēs gaitu nebeigsim, un nebūs trīsu,
Līdz naktij reiz būs gals.»

DARBU DARBS
Sūtījums draugiem uz mājām

...Mēs vienu posmu esam zaudējuši,
Ir vieni darba sīki jānoliek.
Kad cirvis atcirties, vai jābeidz darbs?
No viena ceļa mums ir jāatstājas, -
Kad mērķis paliek, vai var ceļu trūkt?
Un mērķis mums ir likts ne izgudrēm,
Bet pate dzīves gaita iet uz viņu.

No darba vietas namdars neaiziet,
Kad roka sadurta no skabargas;
Neviena sīka darba neatmet
Tik tādēļ vien, ka labi nepaveicās;
Vai arājs atlaižas no aršanas,
Kad debess samācies un negaiss draud?

Un mēs lai mestu lielo mūža darbu?
Kurš vien mums cerību un spēku dod,
Caur kuru vien mēs spējam dzīvi nest
Un kuru nedarot mēs nebūtu!

Un tādēļ vien lai mēs to nedarītu,
Ka vienu posmu esam zaudējuši!
Ka lielais karstums tagad pārskrējis,
Ka laiks jums liekas esam neizdevīgs
Un atkrīt nost tie līdzitecētāji? -
Vai tie mums pulkā bij tie svarīgākie?
Tie ne. - Nu tad: ko esam zaudējuši?
Kas tagad neatlaižas, tie tie dārgie,
Jo tie spēj izturēt līdz uzvarai. -
Ko spēku tērēt līdzitecētājiem,
Kad tā priekš pamatšķiras nepietiek?
Celt visu pašapziņu pamatšķirā.

Un laiks jums liekas esam neidevīgs?
Nau dzīve gan kā roku taisīts pulkstens;
Ko uzvilkt var un nostādīt, kā grib,
Bet izprast, piemēroties, pavērst varam,
To darbu darot, kurš tam laikam der,
Jo taču cilvēks vien ir dzīves viela.
Un viens ir darāms darbs ikvienā laikā,
Vai rāms un kluss, vai nospiedošs un draudošs,
Vai kaut pa nakti pēkšņi apsviestos:
Celt visu pašapziņu pamatšķirā.
Tā viena ir, kas spēj to galā vest,
Tai vien tas darbs nau laika kavēklis;.
Nau veikals, izlīgums, bet pate dzīve
Bez žēlastības un bez liecībām.
Tā vien i brīva taps caur pašas spēkiem,
Bet visu cilvēci sev līdzi vedīs.
Tur ir tā izeja un darbu darbs.

SAULES STARS

Iet spilgts un sildošs saules stars
Pār mežiem, dumbriem un paltīm,
Un galvu paceļ dažs nolīcis zars,
Kāpj kūpot garaiņi šaltīm.

Mans saules stars, tev darba daudz
Celt zarus un paltis sūkt sausas,
Pēc tevis visi brēc un sauc,
Viss vārgs tev jāuzklausās.

Vēl augšienē blāķiem guļ mākoņi,
Tik tikko tu izspiedies cauri;
Tik mierināt vari tu steidzīgi
Un solīt, ka zaļos drīz mauri.

Vēl galotnes vien tavā spīdumā dzirkst
Un spēcīgi siltumā plešas,
Bet drēgnumā drebot pazares mirkst,
Tām gaisma un ausa ir svešas.

Mans saules stars, tev darba daudz
Celt zarus un paltis sūkt sausas:
Jo sauktin tumšās pazares sauc
Pēc ausas un atkal pēc ausas.

Darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē,
Pirms nesasils visa tā drūzma
Līdz zemākam asnītim pazemē, -
Jo viņos tā dzīvības plūsma.

DIVI VĒJI

Iet divi vēji
Pa negaisa laiku:
Viens augšā lēni
Mākoņus valsta,
Otris pa leju
Aumaļos drāžas.

Būt lielam lietum,
Kas nāk pret vēju!
Viesuļu ripām
Pa lielceļiem griezties,
Kāpt dūmiem gaisos,
Krist ozoliem brazdot,
Zemei ar debesīm
Kopā jaukties!

Būt skaidram gaisam,
Kas nāk pēc vēja:
Dzīt miglas vāļiem
Un kūleņiem dūmus,
Saulei pa debesīm
Smejoties staigāt,
Ļaudīm pa zemi
Caurām dienām!

DZĪVĪBAS TRAUKS

Jau sīkie putniņi mosties sāk,
Pusmiegaini čivina laukā;
Vēl kāda stunda, tad saule nāk,
Nes dzīvību zeltainā traukā.

Ap melno zemi to lēni sniedz,
Un visi dzer to bez gala
Un smejas, un skūpstās, un trokšņo, un kliedz:
Tie glābti no nakts un sala.

Ar ilgām dziestošās: acis griež
Uz augšu vārgie un: bālie;
Nāk visi, kas sēro, kas asaras riež,
Nāk nākdami tuvie un tālie.

Un lielais dzīvības siltums plūst
Pār bālajiem vaigiem uz leju,
Viss asaru mārks pa lēnītēm žūst,
Vairs grumbas nevago seju.

- Jau debesu vidū stāv saule un kaist,
Un baltās ugunīs garo:
Vaids, izmisums, šausmas iz sirdīm gaist,
Prieks acīs atkal staro.

Tu, stiprā saule, tu, dzīvības trauks,
Dod veldzi mums, drosmi un spēku -
Mēs veiksim tumsu, mums diena plauks,
Tad uzcelsim nākotnes ēku.

DAUGAVAS KRASTI

Skalo savus krastus, Daugava,
Tavi krasti skalojami gan;
Gadu gadus ūdens skalojot
Nenotīrīs tos no traipekļiem
Viļņo, putodama dusmojies, -
Tavas putas baltas mirdzēs:
Pašā saulesgaišā dienvidū
Vakarblāzmas krāsā burbuļos.

Skalo ātrāk krastus, Daugava,
No tām neminamām atmiņām,
No tiem vergu laiku riebumiem;
Taviem bērniem abās krastmalās
Pāri nodarīts pie dzīvības.
Kad tev ūdens trūkst, ko skaloties,
Sasmel kopā bērnu asaras.

Skalo ātrāk krastus, Daugava,
Lai reiz brīvi viļņi viļņojas,
Līdzi brīvu domu laidumam,

SIEVIETES DVĒSLE

Vai mātes mute
Lai saka labu,
Kad dēlu aizved
Uz nāves stabu?

Vai jaunavas acis
Lai laipni smaida,
Kad mīļo aizved,
Kur viena vaida?

Vai māsas vaigi
Lai netop bāli,
Kad aizved, aizved
Uz mūžu brāli?

- Vēl sievietes sirdī
Līdzjūta mājo,
Žēlot un pacelt,
Un stiprināt vājo.

Vēl sievietes dvēsli
Sajūsma silda,
Viss cēls un taisns,
Un spēcīgs to pilda.

Lai aizved un deldē,
Ko vien rod brīvu, -
Iz sievietes dvēsles
To izcels dzīvu.

BĒRNU MUTE

Ar bērnu muti
Dzied nākotne dziesmas,
No viņas vecam
Draud lielākās briesmas.

Ar maigām skaņām,
Ar mīlīgu vaigu,
Ar nevainību
Tie dara baigu,

Kas šodien beidzies,
Tas rītu sāksies,
Tos sapņus par dzīvi
Pārvērst nāksies.

Vēl balstiņas sīkas,
Jau sirsniņas lielas,
Skan dziesmas mājās,
Drīz skanēs uz ielas.

Ar bērnu muti
Dzied nākotne dziesmas,
No dzirkstēm vēji
Uzpūtīs liesmas.

ROKAS

Mana roka asa,
Mani pirkstu gali nau smalkjūtīgi,
Man acis nau maigas,
Mani vaigu panti nau gludi un glauni,
Un mana runa nau glāstoši glaima.

Es maigās mākslās neesmu vingrojies,
Nau vajadzīgs bijis,
Un es tās neesmu pazinis daudz.

Bet ienaidniekiem gan
Es esmu mūžam skatījies vaigā:
Es esmu tur redzējis visu; kas zems,
Visdziļāko kaunu cilvēces dzimtai,
Neizprotamu zvērisku naidu,
Aizlaiku aizmirstu žēlību.
Un viltību, un asinskāri,
Un neģēlību riebjas pat vilkam,
Un skaudību visam, kas augsts.

Es neesmu redzējis cilvēcības,
Kas žēlo un jūt;
Es neesmu redzējis cilvēku sejas,
Kur nebūtu rakstīs ar dziļām grumbām:
«Tu esi zvērs!»

Tad tapa asa mana roka
Un pirkstu gali bez smalkjūtības, -
Vai zvērus glaudīt ar zīda cimdiem?
Vai maigām acīm viņus žēlot?
Kad viņi savus upurus plosa
Un kad vēl mielojas no miesām,
Kas viņu cilts?

Man vajga reizi cilvēkus redzēt,
Man, vajga cilvēkus cienīt spēt,
Lai viņus: atkal mīlēt spētu.
Līdz šim es mīlu tik savus brāļus,
Kas izmisumā raujas laukā
No savu mocītāju nagiem
Un, asins pārplūduši, ceļas
Uz galīgo cīņu.

Kurš ir gan maigs
Un, galvu pacēlis, skaisti dzied,
No rozēm; smaršodams garām staigā,
Kad viņa priekšā no kustoņas
Top saplēsts cits?
Kurš nemetīsies bez apdomas glābt,
Lai aptrūkst dziesmas un rozes nokrīt?
Kurš tāds, kam gluži nau cilvēku jūtu?
Ja ir, - tad jūs.
Jūs bailīgi stāvat pa pusei,
Pa pusei ņirdzīgi jautādami:
«Kam taisnība? kurš strīdu sācis?»
- Vai tur maz strīds, kur vienu saplēš?!
- Vai tur maz taisnības vajga vēl meklēt?!

Man vajga reizi cilvēkus redzēt;
Šīs kustoņu paaudzes negrozīsies,
Jeb viņu nagi tik asāki kļūs
Un netaps cilvēks par cilvēku,
Un velti to sludināt mīkstām sirdīm, -
Līdz būs vēl vergi, kas visu nes,
Un būs vēl tie, kas nest tiem liek,
Un būs vēl no laikiem krājama vara.
Kas stāvēs caur krāto.

Viss maigums man ko brāļus žēlot,
Ko mierināt sēros, ko kritušos pacelt,
Ko sirdis nogurušiem dzesēt,
Ar daiļumu dziedēt un veldzēt
Un nākotnes spožumu sapņos rādīt.

Kad atnāks tas laiks,
Kas nāk tikai vedams,
Tad lēni no cilvēkiem atkritīs zemums,
- Tad rokas nebūs asiem nagiem,
Būs pirksti mīksti glaudīt,
Būs acis maigas žēlot,
Būs vaigu panti gludi un glauni,
Un runa būs glāstoši glaima, -
Un maigas dziesmas tad dziedāšu jums,

Kad atnāks laiks.

UZ NĀKOTNI

No važām rokas ir vēl divas,
Vēl notirpuši locekļi,
Bet spēka dzīslas tomēr dzīvas, -
Tās nomaitāt nau spējuši
Gadsimteņi.

No briesmām tauta neiet postā,
Ne tik vēl   v i s u   tautu zieds;
Draud vairāk briesmu klusā ostā,
Pēc kuras nevarīgie kliedz:
Miers mūsu bieds.

Jūs vingrināsat atkal rokas,
Jo priekšā jauni centieni;
Drīz jutīsat, ka atkal sokas;
Jau ceļā dodas jaunekļi
Uz nākotni.

CITA CILTS

Citai ciltij vajga nākt,
Kas lai darbu izved galā;
Šī tik spēja darbu sākt;
Darbs ne viņas, meta malā.

Laiks gan sajūsmību kūra -
Nebij malka, salmi vien;
Ezers viļņojās, ne jūra -
Gluds nu ezers. kā arvien.

Citai ciltij dodat vietu,
Tai, kam darbs kā savējs rūp;
Lai no rokas drīzāk ietu,
Laiks ir sērt, jau rija kūp.

PIRTS

Celies nu, tauta, un durvis ver,
Svaigu gaisu ar malkiem dzer!

Nu tu pirtī pērta,
Sāpju spailēs tu vērta;
Acis no dūmiem tev grauztas.
Miesas ar slotām tev šaustas;
Arvien vēl karstāks uzmests gars,
Arvien vēl cilāts ērkšķainais zars;
Kvēlošām šaltīm tu aplieta,
Aukstiem nāves sviedriem tu mazgāta;
Visa šausmu bērība pār tevi bērta: -
Nu tu pirtī pērta!

Vecie sviedri un traipekļi,
Vergu nespēks, šaubas un drebuļi
Šaustot un tveicējot nodrāzti: -
Nu tu pirtī pērta.

Iznāc nu laukā spēcīga,
Skaidra, spirgta un jaunota:
Visa vecā dzīve nomesta;
Nomazgāts viss un notveicēts,
Miesas un gars: jauns, skaidrs un svēts -
Nu tu pirtī pērta.

Celies nu, tauta, un durvis ver,
Šķēršļus pie durvīm no ceļa spera
Jaunu, plašu gaitu darbnieki cer.

VIENS PALIEK

Kad jums liekas: atkal viss
Atgriežas uz pagājību,
Dzīve lēni, bailīgi
Atkal ies pa ikdienību, -

Zinat: dzīve esam mēs,
Gaitas veids ir mūsu varā,
Ikdienību vērtīsim
Darbadienā jaunā garā.

JAUNĀ DIENA

Līdz varonībai
Ies ikdiena celties,
Ies spēka apziņu
Pagātnē smelties:

Nau pagātne sveša,
Tā tava paša,
Kā saule staro
Spilgta un plaša.

LAIMĪGIE JAUNEKĻI

Laimīgi esat jūs, aizgājušie,
Kas kritāt pilnā jaunības ziedā;
Ar gavilēm saņēmāt pēdējo mirkli,
Ar uzvaru acīs tam skatījāties
Un savu jauno, dzirkstošo dzīvi
Līdz pašam galam izvedāt cauri;
Kas izbaudījāt savu pārmēra spēku
Un spēka kausa pēdējās lāsas
Pašai nāvei ielējāt acīs.

Jūs savu lielo ideju redzējāt
Kaut vienu mirkli vēl mirstīgām acīm,
Ko mēs tik garasapņos un sajūsmās
Neskaidri nojaužam miglas ainās,
Kaut pēc viņas mēs cenšamies mūžam
Vienās neizbeidzamās ilgās.

Laimīgi esat jūs, aizgājušie, -
Jūs aizgājāt mīlas lielākā laimē,
Dziļākā mīlas laimē, kas cilvēkam dota.
Laimīga mīla ir sievietes siltās rokās,
Un taču tā viļ un dzeļ,
Un, kurš jo dziļāk un kaislīgāk mīl
Un sevi un dzīvību atdod par mīlu, -
Tas īsti jo dziļāk un kaislīgāk nicina sevi
Par savu mīlu.

Bet laimīga, gaiša un neviltīga,
Visus vira prātus aizraujoša
Ir gara mīla uz cilvēces laimi.
Ne viņa var vilt, ne viņa var dzelt,
No viņas neprasa sevim laba nekā:
Ne siltu roku apskāviena,
Ne acu mirdzuma, ne skūpstu kaisles,
Ne mīļas apgādības garā mūžā,
Ne algas, ne slavas, ne piemiņas pat, -
Tik viņai ziedojas nemiņu dziņā,
Kurš sevī piepildās pats.

Sajūsma uzplūst kā pavasarupe,
Vaļīgi pāri lejas bez robežām,
Bez redzama gala atveras lauks, -
Plūdu svētību laistot un laistot.
Tur viņas spēki izstraujo brīvi.
Pa zemi iet svaigums, pa zemi iet prieks,
Un pērkons, kas tricina padebešus,
Ir tikai laimīgo jaunekļu smiekli,
Un zibens mirkļi, kas tvaikos šaudās,
Ir laimīgo jaunekļu dzirkstošās domas.

Jūs pirmie jutāt šo mīlu bez robežām
Un nesāt to šauruma aplokā mums,
Un visādos veidos mums vēstījāt to
Pēc viņas daudzpusības un pārpilnā pūra:
Kā pavasarupi, kā zibeni tvaikos,
Kā pirmās bezdelīgas, kā lakstīgalas,
Kā pēkšņas briesmas un mieru, un mūžīgo sauli.

Jūs savā straujā gaitā mūs aizrāvāt,
Vēl krītot pacēlāt mūs līdz varonībai,
- Un tikai varonībā vēl sākas cilvēks,
Tik dzeldošās ugunszīmēs to sapratām mēs,
Kad savus pirkstus uzlikāt mums uz krūts,
Ka vēl tā sūrst līdz pašai sirdij.

Tās ugunszīmes sūrstēs un nedzisīs
Ne pate ikdiena ar gludo roku
Tās neizglaudīs, ne putekļiem aizbērs,
Bet ikdiena pate gan pārvērsta taps
Par jauno darbadienu iekš mūsu krūtīm.

Laimīgi esat jūs, aizgājušie,
Jūs, sevi piepildot, atvedāt laiku -
Un skaistuma ugunsratos tas pārgrāvās dārdot;
Jūs, sevi piepildot, izpildījāt
Pienākumu un aizejat mierā,
Bet jūsu dzīve dzīvo iekš mūsu dzīves;
Jūs, sevi piepildot, uzcēlāt mūs
To lielo darbu darīt, kurš pate dzīve.

Laimīgi esat jūs, aizgājušie, -
Bet mēs ar ikdienas mazākiem spēkiem
Paliekam še uz lielāku darbu, -
Tik viena apziņa turēt mūs spēj:
To darbu ne laimīgie varoņi veic,
Bet visums tik vien.

GATAVĪBA

Nezin to neviens, kad atnāks laiks,
Mēs tik dzirdam, ka jau soļi dimd.
Strādāsim, ko prasa dienas darbs:
Dienas darbi laikam ceļu klāj;
Būsim gatavi, - kaut sauktu rīt, -
Katris gaitu iet, ko laiks tam lems,
Katram mazā ar būs lielam būt,
Kopsim garu sevī, kas to spēj.

ZIEMEĻBLĀZMA

Kā liela gaisma nāk no viņām dienām
Ar stipru spēku, bet ar klusumu;
Tā met pret melnām ikdienības sienām
No kāvu uguns baigu spožumu.

Jau bālāk, rāmāk šaudās staru gāzma,
Par balti sārtu kvēlesvizmu kļūst;
Caur nakti roku sniedz tai rīta blāzma.

Nakts draudi salauzti kā lūžņi rūst,
No kāviem noslēpums un bījas plūst.

*  *  *

Ar lielo gaismu, kas pa nakti ausa,
Ir mana tauta augšā- cēlusies, -
Bij vēla celšanās un, ak, cik gausa,
Bet skaists ir rīts un skaista gaita ies.

No viņas savu vēsturi sāk tauta,
Kam mūžs bez viņas tumsā stiedzējies,
Kam tagad kultūrsaimē vieta ļauta;

Ar gavilēm tā tautu drūzmā grūst,
Kur darbā visiem brāļu tiesu gūst.

*  *  *

Uz lielo gaismu kāri skatās masas,
Pār visu tautu drūzmu trīsas trīs,
Jau sirdīs atkal senās ilgas lasās,
Jau gaidās uztraucas: «Vai drīz? vai drīz?»

Kur ikdienai vēl šķiet, ka brīnums dzisis,
Tur tautas dvēsles jūt, ka dūst un lūst;
No kāvu uguns baiļu saiklis risis.

No debess zemē uguns vējš sāk pūst,
Tas kvēls, no kura dzelzs un šķēpi kūst.

*  *  *