RAINIS

Kurbads

 

 

Radāmās domas

 

SLOBODSKAS LAIKA RADĀMĀS DOMAS

 

 

<Īl. ir Herkuls, tā pati varoņteika ar traģiskām, cilvēciskām beigām. Mācītāja meita var aplinkus norādīt uz Herkulu: viņš nesa uz saviem pleciem pasauli. Īl. to apgrieza apkārt. (Dialogs viņu strīdā, kur ĪI. no tās atsvabinās.)
- Tu esi mūžīgs, visos laikos, kā Helena.>

- - -

Kā Antejs. Īl zaudē spēku uz Vācijas svešās zemes.
Radīšana ir prieks, darbs - lāsts.
Negrib redzēt rītu, pieceļas noguruši: darbs.
Kontrasts: viņu iziešana darbā un viņa.
Viņi ir žultaini, skaudīgi, jauni, drūmi.
Viņš iziet labs, priecīgs.

- - -

III, varas augstumā, vecis runā viņam par nāvi, ka valsti gan uzcēlis, bet kas to vēlāk sargās no ienaidniekiem - visi jau pieveikti. - Bet pēc tavas nāves sacelsies. - Nedrīst, es nemiršu, es visu pārspēto milžu dvašu iesūcu un viņu spēku. Nau ko baidīties. - Vajaga visiem būt kareivjiem. - Nē, lai viņi, miera ]audis, kopj druvas. Viņi jau tā kliedz miera. Es viens sargāšu. - Visiem jātiek par varoņiem. - Īl. smejas.

(23108/2)

 

Īl. iepazīst dabu, apkārtni, dievu un sāk tiem pavēlēt, tos lietot savā labā.
Mūžīgs protests.
Ideālu realizēšana dzīvē.
Negrib būt ierocis citu varu (dieva) rokā.
Dzīve še virs zemes ir mērķis, ne līdzeklis uz savienošanu ar aukstāku būti.
Dievs sarunā ar Īl. ļaunums un ciešanas ir vajadzīgas, masai sevišķi jācieš priekš augstāka mērķa, sāpes ir, ilūzija, zemes dzīve tikai ceļa gabals uz augstāku dzīvi  debesu, dieva laimi. Visa cilvēku darbība tik realizē augstāku, ārpus zemes stāvošu iepriekš noliktu mērķi. Vēsture attīsta elementus, iz kuriem izaug soc. ideāli.
Ideāli nekad nau sasniedzami.
Katra cenšanās dzīvi še ierīkot labāk ir ilūzija, surogāts, kurš atstāj dvēselē tukšumu.

- - -

Patvaļīgs, kundzisks, bet neko priekš sevis.
I Priekšpavasara
II Pavasara
III Vasara }         -   Noskaņas
IV Rudens
V Ziema

Ziemas atskaņas, vecis nak, pēc ziemas. Īl. redz kušanu un pavasara iestāšanos.

- - -

<Dzīve grib visu aptvert, iekustināt, visus pretstatus savienot: uguni un ūdeni, visas skudru sugas savienot, lai dzīvi veidotu labāku.>

- - -

<Īls iet par lēnu, bet tomēr dzīve ir labojusies, viss attīstās pamazām, salas top pa smilšu graudam. Daudzums un laiks visu iespēj: dzīvei vēl daudz laika, daudz sēklas un spēka, vēl nau uzvarējusi.>

- - -

1) Ne: izrādīt līdzcietību un runāt par aizgādības priekšmetu,
2) bet: vērst uzmanību uz darbojošas subjektu vēsturiskā darbībā.
Ļaudis -ir subjekts, ne objekts priekš Īliņa.
1)No sākuma Īl. ka viens iz ļaudīm darbojošais subjekts līdz ar masu,
2)Tad pats atdalās no ļaudīm un sāk tos lietot kā objektu, tādēļ krīt. Pats subjekts - ar atsevišķiem mērķiem, tādēļ kompromisi(?).

- - -

Nedabiska mīlestība uz tālo, neredz tuvo vārgu.
Varbūt te labāks konflikts nekā augstē[?]!
Ļaudis labprāt paši upurējas, neprasa filantropijas, ja vien sasniegs tāļo mērķi priekš visiem, bet šo ļaužu vēl maz.
Pretējs elements jaunie lielmaņi, viņu kalpi, saimnieki, kas pašiem kalpi, - negrib atstāt savu zemi un meklēt silto zemi.
Īl. nekad neatdalās no ļaudīm, retie atmodušies iet līdzi.
Īl. taču dzīves spēks
??????????? ???????????? ne starp jauniem un veciem kungiem, ne starp ļaudīm un veciem kungiem. Īl. pie ļaudīm.
Jaunie kungi lēti padodas vāciem, kad tie sarga viņu valdīšanu pār zemajiem ļaudīm, kaut arī ņem meslus.

- - -

senlaikos nebija vieglāk, visi strādāja grūti, nebija izgudrots arklis.

- - -

- Te ir tik daudz darba, tik daudz asaru, ko remdināt.
- Dari tu to, tev ir maigas rokas, es pats gribu postu nožņaugt, es gribu atrast laimi un atnest to viņiem, lai arī tas būtu tālu, 1000 gadu attālumā, tomēr es iešu, ja es to neatnesīšu, atnesīs pēcnācēji.

(23108/3-4)

 

IV Ne tikai skauģis, bet arī godīgs piekritējs, kas par viņu bija izmisis.
Viņa pārvarēts, velns vai kalnukāpējs pieņem viņa veidu, ņem viņa līgavu un iet darīt viņa darbu - uz Vāczemes liktens bedrēm. (?) Atkrīt no viņa, izsamist par viņu, ienīst un apkaro, gan baiļodamies. (Dora par mani un Resno: es viņu neaudzinājis, citus gan.) (Jau agrākos cēlienos attālinājies no viņa)
Velns samaitā darbu, dara to kaut kā.
V Masu. viņš domā ticošu un uzticīgu, bet, kad viņu uzsauc, tie nespēj sekot, daži pat negrib, netic, - nau mācījis.
Pats uz sevi vien palaidies, bet pasaule attīstās nevis caur vieneniekiem, lieliem ģēnijiem, bet caur daudzumu, gan ne daudzniekiem, ne caur pastāvīgu progresēšanu, bet caur atdzimšanu, daudzām paaudzēm, caur miršanu un dzimšanu, caur maiņu.
Skats mūžībā, vienenieks iet bojā un ceļas augšā līdz ar masu. Saules izzūd, bet visums paliek, un tas taču nau nekas, cits kā sauju un mazo planētu, un meteoru, t. i., ģēniju, talantu un radīt nespējīgo, masa. Konradi par iznīcību, taču bez naida. Zemes vientulība.
Masa ir galvenais, viņa ir mērķis, viņa ir ,jāaudzē, jāmāca. Zaratustra meklē augstos, bet jātaisa maize iz
akmeņa, ne iz izmeklētiem miltiem.
Viņš tomēr - bez apziņas, negribēdams - sējis masā,
mirst ar cerību, ka masa augs, ja apzinīgi sēs.

- - -

II? varbūt III, IV Uzvar velnu (talantu), tie kalpo viņam: dod nu tu darbu. Tu esi spēcīgāks, gudrāks, tev jāzina, kas darāms. Viņš to neievēro, dzenas pēc citiem, par daudz lieliem, neiespējamiem mērķiem, t. i., īsteni - pēc nezināma: vistāļāk, ilgas. Kad tie sasniegti, ceļas atkal jauni, bez gala.
Faustisks zināt, te: izdarīt, iekarot. Nicina vājos: darbs tik gribēt! Bet viņi nemāk gribēt. Viņi saprot tik sīkos mērķus, ne viņa neskaidro, tālo. (Napoleons ar savu traģiku: nau varējis laikā apstāties ar karošanu, pats pie viņas pieradis - indivīds nevar izvest lielu ideju, jo pats klūp, pierod, nevar attīstīt sevi tik tāļi, cik darbam vajadzīgs, laiks par īsu, piederas vienam un atstāj citu - no Napoleona cerēja mieru, bet viņš - psiholoģiski - varēja nu dot tik karu; bija arī pieradis pie varas, nespēja dot brīvību.) Viņš pierod būt par kungu, nedzird pat darba dziesmu.

- - -

Līgava nau nekad šaubījusies, mirst kopā ar viņu. Aizkustinošs skats.

- - -

Vecāmāte neļauj sešgadīgajam zēnam rotaļāties, jo viņš netīšām varētu citus bērnus saspiest. 30 gadu aizkrāsnē.
Tēvs baidās no viņa, kopā strādājot; kliedz, ka viņš esot slinks un dzerot.
Dievs arī atņem viņam pusi spēka.
(Visi grib viņu izmantot savā labā?) Sākumā kalpo mācītājam (kultūrai).

- - -

Beigas: nejūtas vainīgs un salauzts: viņš saprot un pretojas, pats dzied līdzi darba dziesmu, kura tagad sāk skanēt priecīgāk; tā pati stieptā, žēlabainā, nebeidzamā melodija tagad skan kā uzvara, ilga, bezgalīga laime un miers.

(23108/5)

 

Prieks no visas dvēseles nau, plaši ritošas dzīves, kas bez nožēluma deg no abiem galiem.

- - -

Absolūta taisnība tik absolūtā mierā - nāvē; nepieciešama vajadzība pēc nāves, kad gluži izdzīvojies.
Še dziņa caur nāvi pirkt dzīvību citiem, dēla.
Visu vai neko! Kā Ibsena Brands. Cīņa pret pašu nāvi.
Mūžam neapmierināts un cietējs Sokrats nekad nemainīs savas ciešanas pret mieru un labklājību. Vajadzība pēc atpūtas, viss iet uz nāvi: bet es ne. - Sekmju nau nekādu tavai darbībai, tu neuzvarēsi - tomēr es iešu. Moceklis - varons ar smaidiem uz lūpām, dzīvot ir ciest. Bet pienāks laiks, celsies masa, tauta, tad būs darba lauks, tad dzīvosim, ne cietīsim.

- - -

Vai tad Īl. ir inteliģence? Kas par agri iesākuse cīņu. Taču pate tauta, kā to simbolizēt?

- - -

Tauta vēl klusē, labākajiem dēliem jāziedo sevi. Īl. ziedo sevi - kur? kā? Viņš meklē aizvien līdzekļus palīdzēt tautai uz pašdarbību. (Nau inteliģence, bet pats zemnieks.)
Literatūra pastāvīgā sakarā ar dzīvi, dod viņas satura formulas, pieraidījumus, formulē dzīvi.

- - -

Ko viņš ziedo? Savus mīļos? Tēvu? Bet viņš to nepazina.
Māte - viņam sveša (varbūt tomēr mīl; jā!). Kas māti ziedo? Kam? Tautai? Ziedīti? Kur?

- - -

Konflikts starp veco ģimeni un jauno, domu virzienu, jauno pasauli.

(23108/6)

 

Rozīte aizstāv, kad mēda Īl. «Bet kad viņš celsies.» «Jā, kā viesulis, kā Īliņš.» «Zemi apgriezīs apkārt.» Vīrs ar basām kājām, mežā tēvu nositis. Viņa aizvien ticējusi, naiva ticība.
Ļoti labsirdīga, visi viņu respektē.
Ir tik viena mīlestība, ne divas: miesiska un garīga, tā ir labsirdība.

- - -

I beigās aizjāj, izraudamies, dzīts no nezināmām ilgām, meklē dēkas.
<II (1) Dēkas meklēdams, krīt mācītāja meitas rokās. Te dabon dzirdēt par Ziedīti un lāci un sarauj matus (tas viss Jāņu naktī).
(2) Cīņa ar lāci, satikšanās ar Ziedīti, stāsta savus darbus, savu kalpību, atmostas mīlestība.
(3) Jāņu nakts? Naiva mīlestība, taisna kaislība. Mācītāja meita ienes grēka sajēgumu, liegdama un pate savu liegumu pārkāpdama.
Caur dekorāciju maiņu: dzenas pa mežu pēc lāča, skatuves maiņa, satikšanās ar Ziedīti un cīņa ar lāci.
Bet kur kalpība pie mācītāja? Vai tik atstāstīta?>

- - -

Pagāniska bauda, brīvība, naivitāte, kristīgais aizliegums un pārkāpums. Sentim[entalitāte?]
Privātīpašums ienes monogāmiju, t. i., sievietes piederēšu tikai vienam vīrietim. Mācītāja meita pretstatā šim īpašuma tiesībām kultūras valstī, kur tās pastāv jau ilgstoši, ienes grēka sajēgumu. Atgriešanās, t. i., sieviešu komunisms, neatkarīga, brīva mīlestība, vairs nau iespējama. Sieviete kļūst par vīrieša īpašumu, bet viņam tā jāiegūst arī garīgi, beidzot abu tapšana par vienu veselumu.

- - -

Dzīvības spēku vienība, kura tikai dažādi izpaužas: miesiskā mīlestība pāriet garīgā darbā, garīgs darbs pamudina uz miesisku mīlestību. Tikai viens dzīvības spēks, mīlestība un labsirdība.

- - -

Māte: egoisms, viņas mērķi, mātes mīlestība, kas attur, baidās, nespēj upurēt savu bērnu, V viņa to [?] upurē (?).

- - -

IV vai V atkal dekorāciju maiņa: atkal pakaļdzīšanās alnim (vadātājs).
Tas bija liels, nenoteikts, izplūdis, pasauli aptverošs, tagad, beigās [?], kad parādās mācītāja meita, viss kļūst mazs un ierobežots. Romantisks un garlaicīgs.
Varbūt man iesākt tā: Īl. izraujas no tēva mājas šaurības, bet arī dzelžu muiža viņam kļūst par šauru.
Aizvien tālāk, tālāk! II Uz lāča valstību, pie pirmatnējās dabas. III zemes kundzība. IV pasaules kundzība, V visums, esamība.
I Tēvs, māte, klaušu ļaudis. Ilgas pēc pirmatnējā komunisma, bet tikai caur feodālismu un kapitālismu pie otrā komunisma.
Nau ceļa atpakaļ, nekur, ne mūžam.
II Caur viltu un aiz paraduma Īl. krīt Kunga kalpībā dzelžu muižā. Zemnieks - lempis. Kungs redz, ka Īl. ir par stipru, ka viņu nevarēs noturēt darbā. Meitai viņš jāpievilina. Tas izdodas, Īl. pats iemīlas, pārvar meitu ar savu zemnieciskumu. Kad viņa grib Īl. pakļaut sev, viņš sarauj sev matus.

- - -

<Dekorāciju maiņa. Pakaļdzīšanās lācim, laimei, dēkām, tiekšanās pēc plašākas, brīvākas pasaules, meža gaisa, aizvien tālāk!>

- - -

Cīņa ar lāci.

- - -

<Ļaužu skats prozā, vismaz pagaidām. Arī pārējais.>

- - -

Īl. un Ziedītei sākumā viens mērķis, bet viņa aiz pieklājības baidās iet tam līdzi, tad viņu ceļi šķiras, beidzot viņi atrod viens otru darbā. Ziedītei kā mieru nesošajam elementam būtu bijis jāpalīdz, jādzemdē Īl. dotā sēkla, jārealizē ideja kā vispārība: viņš varonis, Ziedīte - tauta.

(23108/7)

 

IV vai V. Apakšzemē; dzelzs riteņi, stampas dejo svelmē, smagā taktī, bāli bērni (Meisners).
Lēnavs. Nāve mijkrēslī, nāve ritausmā, neatmaksājas ciešanas.
Jauna laika slieksnis.

- - -

Vācieši tiek labi uzņemti: svešinieki, trūkumcietēji tāpat kā mēs, vietas te pietiek. Vadoņi laupa tāpat kā pie mums.

- - -

<Ģēnijam tāpat kā saulei nau mērķa, tieksmju.
Saules bērns. Daudz puķu.>

- - -

Cīņā ar lāci. - Ēd savas lāčauzas, lāčpurni. Ar saujām auzām skaras nobrauka un bāž sev mutē.

- - -

<Vienmēr dod tikai visnepieciešamāko, mākslinieciski būtiskāko, visgrūtāko.>

- - -

Māte neieredz Īliņu kā lāča dēlu, arī pareģojums, grib viņu nomocīt, bet nevar (likusi nožņaugt, tas atgaiņājas).
Bet kā tad to iedabūjusi aizkrāsnē. Psikisks iemeslis?

- - -

Māte greizsirdīga uz lāci. Uz pameitu, dzird, ka tā aiznesta, iet pie lāča, viņai vien no tā dēls.

- - -

III cēlienā arī Īl. cerību un plānu kulminācija, pilnīga vara, neierobežotas iespējas, spēku pārpilnība: dzīrēs (?) plāns doties uz silto zemi, sauli iegūt. Bet tūlīt arī neiespējamība, tautas pretestība. Runas sākumā gaviles darba dziesmā, bet tūlīt: atkal pamest mijās vietas, kā mēs reiz pametām Indiju. Tagad atpakaļ uz Indiju. - Pārāk tālu. Ļauj mieru veciem kauliem. Neizkauj visus mūsu arājiņus, maizes devējiņus.
Grib apvienot visas ciltis un tad tās vest uz dienvidiem.
Apvienošanas neiespējamību. (Bet analoģija ar kapitālismu?)
IV Piespiedu mēģinājumi, spiediens uz tautu, uzliek tai nodevas un karaklausību. - Viens iešu.

- - -

Ļaunais elements, Loge? Hāgens?

(23108/8)

 

Slims koks nes jo vairāk augļu. Slimai būtnei ir dziņa darboties, radošais ir veselo spēks.
Īl. atveseļojas, liekot lielā savu spēku.
Viņu izsmēja un nožēloja, ne par ko neturēja. Vienīgi māte vēl baidās Īl. spēka.

- - -

Kur nevar ar varu, tur ar viltu. Padodas sākot [1 nesalasāms vārds krievu valodā] valstij, vēlāk tie saplok un ieceļ par savu valdnieku. Viltīgs, labsirdīgs, izliekas par vientiesīti, naivs, ģēnijs, Gēte, Garšins.

- - -

<Vīrs nostāvējis 1000 gadu, putniņā klausoties, dod Īl. sajēgu, ka viņā arī mūžības spēks.>

- - -

Pirms jaunekļa spēks un kaunība: naids pret sievietēm. Tad jaunekļa mīlestība (varbūt pie lāča atrod savu mīļāko, kad to ierauga, tad nežēlo tēva, bet nosit). Tad kaunīga mīlestības atzīšana. Tad bārenītei dod dēlu, prieku, aiz līdzcietības, viņai nekas cerams, nekas zaudējams, dabiski atdodas, kā Rute.
(Tad verdzenes?)
Tad mācītāja meita, kas viņu grib saistīt un kalpināt, pārāk vīrišķs spēks, kas ņem, bet neļaujas saistīties un piespiesties.
Tad III zūd vīrišķais radības spēks, padodas mācītāja meitai, pārejas laiks uz darības vīrišķo spēku.

- - -

<Saules bērns
mierina ar savu poētisko spožumu, norāda
uz augšāmcelšanos, kuru Īl. nevar panākt, iet nāvē tikai brīvības mirkļa dēļ.
Neatsvabina nevienu, bet dod cerību.
Visi, bija bez cerībām un nogrima filistrība.

- - -

Bez pārsteigšanās. Tur, kur ir pilnīga sabiedriskās organizācijas pārveidošana, jābūt klāt masai pašai, tai pašai jāsaprot, jāapzinās notiekošais; un arī varonis pats visu apzinās tikai krīzes momentā.
Masai jāzina, ko tai varētu nozīmēt viņas atveseļošanās, tāpat kā nervozajam jāzina, kāpēc viņam tas un tā jādara, lai atveseļotos.
Tas prasa ilgu, nepārtrauktu darbu.

- - -

Pret dekadenci un simbolismu ar to slimīgajām un pārspīlētajām krāsām.
Naids un niknums pret agrīno apspiešanu: lācis, dabas spēki, milži, tad kungi.

- - -

Īl. dziļās sāpes par tautas nākotni. Pavadonis nesaprot viņa sāpes: Kāda tev daļa, viss paliks kā līdz šim, tā nevajadzētu būt, bet ko tu tur vari darīt? Vienīgi dievs. - Es būtu varējis, man jāuzvar, [2 nesalasāmi vārdi]. Sieviete visu saprot instinktīvi, garīga mīlestība, Īl. mostas neliela greizsirdīga. - Tātad tas ir tavs lielums. Tagad ir pamats viņu [Īlu] nicināt, lai pārvarētu viņa bailes no lieluma.
Īl. ir nelaipns, B. V. es nespēju .iejūsmināt.
Dzeja ne vienmēr būs tikai miers un mīlestība, bet gan ideja.

- - -

Īl. ir Fausts, bet sievišķais ir kā vienaldzīgs pamatprincips, jauns pasaules izpratnes veids.

(23108/9)

 

Stiprs, apdāvināts cilvēks iet savu vientuļu ceļu, zina tik sava prāta un savu dziņu likumus, ļaudamies citiem nezināmiem lielās dabas saucieniem. (- Tu neredzi zvaigznes, man savs ceļš, savs likums. - Bet kurp Īl. iet? Ko grib? Nau noteikta mērķa - mērķi mainās, līdz augstākam: laimi atvest, nāvi nokaut. Bet, ja nokaus, vai tad būs labāk. Tas tik negatīvs, nepozitīvs līdzeklis? Vai ar šo jautājumu viņu nebaida vecis?)
Visiem ir viens likums, visiem jāiet lēni, kur liktens liek. Bet Īl. grib zināt, kurp? grib pats locīt likteni (pret beigām, jo viņa dziņas aizvien aug).

(23108/10)

 

Dievs pats attīstās (Īl. viņu atsvabina) no māju gara par augstāko soģi, piesavinājās sev debesu varu un prasa sev cienību kā pret debesīm un sauli. Krāpnieks, kurš zina, ka debess nekad neiejaucas, ka pats nau debesis.

- - -

Arta zina nekonsekvences, ka krāpnieks.
Visiem jādomā, ka dievs ir pārāks spēkā par visiem, tādēļ nikns pret Īl., kad tas tiek zinātājs.
Arta uzrāda Īl., ka Dievs ļaujas salabināties, kaulēties. Kā tas sader ar absolūto varu? Teic to II, lai to kalpinātu, atvilktu no Dieva, ironizē.
Zināšana, kultūra nāk no Dieva, bet atsvabinās no Dieva. Prometejs zog uguni, Arta liek Īl. atnest ūdeni, ar ko pili celt.

- - -

Visi tiecas uz priekšu, ilgojas pēc piepildījuma, atsvabināšanās. Dievs tiek atsvabināts, iznīcinot viņu (tiek pie tam vēl filozofiski izgaisināts).
Darbībā mirst doma. Arta pie Īl.
Arta garīgi vientuļa, neauglīga, spēj darboties tikai caur citiem. Iet uz sevis apmierināšanu. Arta ir domāšana, Īl., -darbība.

- - -

Gēte - miesisko kaislību, centienu cilvēks, dzīves mākslinieks, ideālais filistrs. - Bet pārāks ir gara ģēnijs, ideālais Don Quixote pretstatā ideālajam Sančo Pansam. Arta ir kā Gēte.

- - -

Pašā sākumā jāliek nojaust, ka būs traģiskas beigas. Pārgalvīga, fantastiska tiekšanās, pārāk liela, pārāk stipra, bezgalīga tiekšanās. Spīts. I - Es tik jokoju, tev man jāklausa, negribu.
Sociāla kļūda. Ikviens grib iztikt bez masas.
Visa drāma viens vienīgs piektais cēliens.
- Tev nau jāzina. Īl. Bet es gribu. Es gribu darīt visu un, ko atzīstu par labu. Pretstats Faustam, vienīgi zināšanas. Pārāk stiprs: Dievs atņem spēku, norāda uz traģiku.
Ziedīte = saknes,              Īl. koks,              Arta zieds
konservatīvais                  progresīvais         dekadentais
Saules bērns Artas turpinājums..

- - -

Paralēlisms: Īl. nau varējis novelt lāča akmeni, par vāju, nespēj arī pats sevi pārvarēt, atrast savu mēru, ierobežot sevi, par stipru. III Ziedīte: tev sevi jāierobežo, jādara labais mazajā, masas labā, jāiegrožo kungu vara, jātaupa spēki, nevajag pārpūlēties, kļūt par fantastu. Ziedītei, pēc un, viņas pašas domām, ir taisnība.

- - -

Traģisks raksturs: tūlīt redzams: viņu nekas neatbaidīs, viņš neielaidīsies kompromisos, kā, piemēram, revolucionārs nebaidīsies visu upurēt.

- - -

- Tev būs jāiziet cauri daudzām ciešanām. - Bet tā tomēr ir netaisnība. - Neko nesasniegsi. - Bet piemērs.
- Neviens nesekos. - Es iešu, es nevaru cilādi.

- - -

Garīgi pārāks tas, kurš spēj ziedot visu un tomēr palikt bagāts ? la Ījabs, visu atdod tam, kuru viņš mīl, savam draugam (viņš jūtas netaisns drauga priekšā, ir pieņēmis no viņa upuri vai (?) arī mīlestību, bet to viņam neviens nevar atņemt. Un tieši tādēļ brīdī, kad šī viduvējība ir gluži neaizsargāta, tā, sasniedz pilnību. Pašnāvība.)
Varbūt Saules bērnā?

- - -

Katram nau savas taisnības, subjektīvs ir tikai dzejnieks.
Īl. nolādēšana, viņš visu ņēmis.
Saules bērns visu dod, nevis atsacīšanās, bet prieka pilna došana, viņš ir pārāk bagāts, dvēseles bagātība pieaug dodot.

- - -

Ģēnijs, kas neko nedara, kam viss nāk pats no sevis.

- - -

Tautas manta atrodas pilī, tāpēc tauta tiecas pēc tās, tāpēc nemiers. Īl. grib tautu vest prom uz silto zemi vai arī celt uz augšu.

- - -

Īl. sākumā daudz runā. Melša, fantasts. Tad piepilda savu fantāziju un nerunā. Ziedīte viņu mīl kā pasaku stāstītāju.

- - -

Saules bērns. Viņš vēl mierina tos, kas viņu apskauž.
III kulminācija, jūt savu vainu (?), grib arī skauģus pacelt uz kopīgo lielo darbu.

- - -

Īl. dzīve taču nau veltīga, viņš ir uzcēlis kāpas, iztīrījis zemi no nezvēriem, nolīdis mežus, nosusinājis purvus, savācis kopā ezerus (viņa ezers gāžas pār pili). Mirst kāpās, nāves cīņā jūra krāc un met šļakatas.

(23108/11-12)

 

Īl. ir absolūtais monarks pret feodāļiem, visas vienības viducis, tādēļ tautas varons. Viņa spēks feodāļu iznīcināšanā, tad absolūtisms pats tiek nevajadzīgs, jā pat kaitīgs, jo viņš neattīsta pašdarbību (varons arī psikoloģiski visu grib viens darīt, mēģina, bet sāk feodāļi atkal kauties savā starpā).
Gradovskis.32., 33., 34. lpp.
Īl.: valsts ideja - uzdevumi:
1) apsardzība pret ārējiem ienaidniekiem,
2) apsardzība pret iekšējiem apspiedējiem, feodāļiem,
3) tiesa
4) nodokļu ņemšana priekš kara spēka,
5) tikumība un ticība, jauna - baznīcai,
6) tirdzniecība, bagātības vairošana - tirgotājiem,
1) karš, 2) tiesa jeb 3) nodokļi
4) ticība 5) skola 6) bagātība
7) viss kopā: vienība, valoda, latvietība.
Krāj dziesmas kā Pisistrats, Kārlis Lielais.
Tātad visu iesāk, nepabeidz, grib par daudz un viens, tādēļ grimst, bet viss sētais uzaug. Ja būtu bijis mazāks, būt maz sējis, bet ko gatavu, apaļu izaudzējis, tagad visam tik devis sākumu, lai paši izved galā, tātad nāvē tomēr sasniedzis to, ko dzīvē nespēja sasniegt, vismaz nespēja sagaidīt - līdzdarbību, kopus mērķa panākšanu caur kopu darbiem, visu atsvabināšanu caur visiem.
Viņa dzīves laikā to nesaprata, jo viņš dzīvoja par daudz ātri uz priekšu, viņa dzīvē ne vien izdzīvota (filoģenētiski) visa pagātne, bet arī nākotne, kā katrs ģēnijs.

(23108/13)

 

Dievs pats īsti vainīgais, jo cilvēkam vajaga grēkot.
Dievs šaubās pats par sevi, priekš kā viņš ir. vai sevī pašā mērķis? Vainas iekšējais cēlons paliek visiem apslēpts, kādēļ pasaule tik nepilnīgi iekārtota?
Traģiskais neizskaidrojams, kā nāve un dzīvība.
Dzīve pate sevi dzemdē un iznīcina, nezvērs.
Īl. cenšanās pēc augstākas dzīves, tāds tiek uzvarēts,  tur ir lielākā traģika.
Prometejs īsti traģisks.
Īl. = Hamletam ģēnijs pret apkārtni.
Varons intensīvāk dzīvo vienā ziņā, tā ir promotejiskā uguns.
Īl. nau nemaz, vainīgs, ne pret vienu, vainu arī
pastrīpot, pret paradumu dievu utt.
Mirst dzīves, nevis vainas dēļ.
Cēlons: dzīvei jāatjaunojas (labi, ka ātri mirst, jo tai ātrāk progresē), visums, kaut gan pelēks, ir vairāk nekā viena spīdoša ģēnija saule.
Īl. cīņas prieks un bojāeja, triumfējoša pašiznīcināšanas sajūta.
Viņš ir ģeniālais Antonijs pret līdēju, filistri Oktāviju.
Viņš cilvēks - tas aprēķins.
Viņš traks - tas rāms un apdomīgs.
Viņš uzvar - tas pasīvi cīnās un tomēr galā apēd lēni.
Viņš ģēnijs - tas visums, masa, paradums, aizspriedums.
Niknuma skats no Īl. Antonijs IV, 300.
Vaktszaldāts (Antonijā). Izbaiļu un gaidu noskaņa IV.
Augstsirdības skats (Antonijs un Enobarbs).

(23108/14)

 

Šīs varas nevar zināt, izprast un iekarot, tie ir tie dievi, saka vecis, lielākais ir nāve. Bet Īl.grib zināt un visus veikt, viņš jūt nebeidzamu spēka avotu sevī, dzīslās asins un spēks staigā aukšup lejup, meklēdams izejas, visu pasauli apgrieztu. Vecis: bet šīs tumšās varas aiz pasaules. Atliek tik cerēt, paļauties, kaulēties, lūgt.
III zemnieki un virsaišu pilis, un svētki, vieni tic un cerē, un godbijīgi noskatās uz visu, tās ir autoritātes, citi instinktīvi ienīst,: mēs viņiem kalpojam, lai viņi mūs apsarhātu pret vāciem un igauņiem, bet mēs tiekam nabagi, apsargāšana mums maksā dārgāk nekā pate nelaime, igauns paņems visu, bet pēcgados visu iegūs vēl bagātāki, bet šie ņems ik dienas, ik gadus, jo vairāk pūlies, jo vairāk ņem.
Netic, ka zemē viss labā kārtībā un taisnībā.

- - -

Viņa acu priekšā pārtrūka aizkars, un viņš redzēja citu pasauli.
Pilsētā katrs dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, brīvi, gaiši, visu zina, visu spēj, - uz laukiem kā vergs, kā lops, kuru ēdina un dzen darbā, kas runā tikai tik daudz, cik lopi.

- - -

Pamatiezīme: latviešu un vispār mazo tautu rakstura kustīgums, masa ir grūti iekustināma. Galli ir zemgaļi.

- - -

Filoģenētiskais likums arī tautu vēsturē: latvieši embrija stadijā .izdzīvo visas pasaules attīstības fāzes.

- - -

Patiesība, kas sniedzas pāri laikiem, pāri vēsturei.
Lauzties uz priekšu no parādības uz dzinējspēkiem.
Jauns kultūras tips, lielāks dzīves spēks un patstāvība.

- - -

Vēsture nau prāta parādība. Rūdolfs Eikens.
Līdzdalībai vēsturē mūs jāpaceļ pāri nožēlojamajam vidusmēram, kuru neiespaido nekāda formas maina.
Lielas personības spēja nošķirt savas tieksmes no tīri cilvēciskām interesēm, viņpus fiziskās un sociālās sfēras tām pacēlās garīgās rādīšanas pasaule, lai piešķirtu dzīvei saturu un patstāvību.
Cīņa par garīgo «es» lielā domātājā.
Interesanti ir nevis tas, ka lieli domātāji ir atkarīgi no sava laika un tā prasībām, bet gan tas, ciktāl viņi iziet pāri laika robežām.
Nevis mācību sistēmu nesējs, bet idejas vai enerģijas radītājs. Nevis lietu novērotājs, bet tas, kurš atrodas pašā radīšanas karstumā.
Antīkais ideāls: nobeigta forma un ritma samērība.
Modernais: vienīgi iekšējā dzīve un nebeidzama kustība.
Plotins (pāreja).
Varoņa attēlojums jaunā veidā: reālisma periods tam bija tikai sagatavošana, kurai vajadzēja mūs tuvināt varoņa, visa nicināšanas izpratnei, mudināt neko nerespektēt.

 

Īl.

laužas uz āru briesmīga ziņkāre par visu apkārtējo.

 

                                                                    Saules bērns
to apmierina iekšējos novērojumos.
No radikāla karjerisma pārgalvīga varonība, nesaudzīgi sagrābt, apspiest ienaidnieku, pēc tam sevi pašu, nesavtīgi uzupurēties.
Pārgalvīgam būt, tas nozīmē būt brīvam. Brīvam būt, tas nozīmē būt pašam, būt stipram, lielam, centīgam, pieticīgam.

(23108/15)

 

Dzīve liek priekšā daudz prasījumu, kas visi grib tikt izpildīti, visi vajadzīgi, - nākotne izšķirs, vai uzdevums ir vēsturisks vai ne.
Nevajga dzīties pēc abstraktiem vēsturiskiem uzdevumiem, kad visapkārt tik daudz vajadzīga darba un tik maz strādnieku. Iz vienkāršas filantropijas izaug īstais vēsturiskais uzdevums.
Lai meklē darbu, kas pa spēkam, ne tik «vissvarīgāko, visderīgāko darbu», priekš kura varbūt trūks spēku. Bet še cits jautājums, ne pēc «visaugstākā darba». Mēs meklējam darbu, kas ne vien līdzētu zināmiem ļaudīm, bet ķertos ļaunumam pie saknes, sabiedriska darba, idejas, kas pildītu visu dzīvi, apņemtu visu patību, neatstājoties vestu uz noteiktu mērķi.
Atvilksat visus spēkus no kultūras darba!
Bet tik uz laiku un ja izdosies.
Atvilkt ir grūti, tikai labākos, kuriem kultūras darbs tā kā tā par mazu.
Vidus ļaudis pat kultūras darbā neies, teiks - kad nevar augstāko, tad labāk neko!
Ja tie ir beigti, tie nebūtu arī derējuši vidus darbam.
Godīgie, kas atzīst savu vājību, derēs vidus darbam un paklausīs saucienam.
Mēs ticam dzīva cilvēka dievam.

- - -

Pie mums arī ir daudz vidēja, zema darba, arī kultūras darbs. Netiešs kultūras darbs: ne paši mācām, bet iedodam tam mācāmam objektam gribu uz mācīšanos, stiprinām organismu un modinām kā caur spēcīgu barību vai sāls iešļākšanu; nedodam iekšējas zāles, bet spēju cīnīties ar baciļiem, saviem ienaidniekiem.
Plašs lauks kultūrdarbībai.
Minimāla programma.
Šaurs revoluc[ionārisms?].
Nedabiska mīlestība uz tāļo.

- - -

<Kas ir galvenais darbs?
Dot tautai kultūru? (Pēteris Lielais)
Tautas un valsts ideja, cilšu, apvienošana, arī lietuviešu.
Došanās uz silto zemi?

- - -

Vispirms Īl. ir pārvarējis mācītāja meitu, III stipro barbaru pārvar viņa, kultūra.

- - -

Vēlāk zemgaļi tomēr dodas prom uz silto zemi, pie žemaišiem.>

(23108/16)

 

Īl. iet laukā iz patriarkālības, nau vēl personība, individualitāte. Tāda ir tikai Arta. Zemziede arī nē, tā tikai top māte, masas, sugas turpinātāja, bez savas indiv[iduālas?] dzīves, bez indiv[iduālām?] cienības jūtām.

 

I

Patriark[ālā?] sugas dzīve, kā zemniekos vēl nesen.
Kraukļi, ziemas putni.
Pēc gadskārtas arī puķes, puni bieži.

(23108/17)

 

Afrikāņu ieraša pie pārejas iz bērnības vīrībā: zēns nomirst, viņā ieiet senču gars, kurš to no jauna atdzīvina.(Īl. nemirst miesīgi, bet garīgi, un vecis dod viņam savu garu. Bet Īl. mana, ka tas ir simbolisms, ka spēks viņa paša.) Nau bērnam atmiņas par pagājušo, iemāca jaunas mākslas.

(23108/18)

 

Īl. nau spējis novelt akmeni no lāča alas, pārrāvies, tādēļ sēd 7 gadus aizkrāsnē.

(23108/19)

 

I - Nākat nu brīvībā! Bet visi izbaidās, kas bija agrāk skundējuši par verdzību, nu paliek, tik daži iet līdzi.

(23108/20)

 

I Sēž un novēro tuvāko apkārtni (Gēsta Berlings, vecais Sinklers), piemēram, leduspuķes, dzīvās un nedzīvās pasaules kopsakaru, arī puķes, tāpat kā akmeņus, dūmus, sīkus graudiņus, putekļus saulē, sniegu, iekšā plūstošo gaisu. Dūmistaba bez skursteņa.
Vilks, no izsalkuma rij zemi.
Viņš grib no akmeņiem cept maizi vai arī atrast to.

- - -

Īlam ienes puķes, augus, egļu čiekurus, zariņus, lāstekas, mazus dzīvnieciņus, ap viņu izaug vesela maza pasaule, kura viņam tagad jāatstāj, lai iekarotu lielo. Sāls šķīdumus kristalizēt (vai arī to Saules bērnā?).

(23108/21)

 

Dzīvība, savā plaukumā grib darbību, tā ir spēks, skaistumu tādā mērā, cik tas Stiprina spēku; grib ne skaistumu, patiesību un iedarbību. Vecumā, pārbriedumā gribas skaistumu, atpūtu, mieru, bauda.
Īl. I - III ir spēks, ņem skaistumu kā laupījumu, kas kāpina spēku.
IV, V, kad, skaistums, Arta, ir zudusi, viņš sāk to apzināti gribēt, ilgoties pēc Artas. tas ir Īl. briedums, augošas ilgas un viņas meklēšana - jau pārbriedums.
V viņš atgriežas Artas pili, bet manta ir nicināma, un Īl. izgrūž pili zemē, lai uzceltu jaunu kopā ar Ziedīti, ar masu.

- - -

Arta, zieds, kas nenes augļus, eksistē sevis pašas dēj. Neatstāj pēc sevis dēlu, dēlam arvien no jauna jānāk no masas. Kultūra neattīstās uzreiz, bet pakāpeniski. Arta
tikai paraugs. (Bet no kurienes viņa nāk?)

(23108/22)

 

Īl. beidzot jāabstrahējas arī no tautības, jāpārstāv ko pigās kustības intereses (ciņa pret vāciešiem, igauņiem, tad viņš redz, ka tur ir tā pati nabadzīgā tauta).
Vai Īl. pie šis atziņas noved tauta, vai arī pie tās ved viņš pats? (Laikam gan tā, ka vispirms viņš pats to apzinās, bet ierosinājumu saņem no masas.)

- - -

Labā un skaistā īstenošana ir ieslēgta saimnieciskās nepieciešamības robežās.

- - -

I

Agrākā harmonija bija ordre naturel, vecis saka, arī manā jaunībā nebija harmonijas (slepeni citiem to iestosta).

- - -

Būt maigam un laipnam ir greznība, kuru var atļauties tikai bagātais.
Cīņā jāizveido jaunā paaudze, kas uzvar. Pamodināt materiālus intereses; nevis mīlestība, bet cīņa, vara.

- - -

Sapnis kur zaudēto un iegūto paradīzi:
Pirmatnējais stāvoklis bez cīņas un nākotne, bez cīņas.
1 Pirmatnējais komunisms
Nemierpilna uguns dvēsele

- - -

Tā bij tā laime, tas viss, tik vien.
Kad Īl. atbrīvojas no mācītāja meitas, viņš vēl ir kautrīgs jauneklis.

- - -

Revolucionāra varoņa traģēdija, kurš ieradies par agru, par daudz paļāvies uz sevi, tic revolūcijai, ļaujas naidam, kaislībai.
Dzīvības spēks reizē ir arī revolucionārs elements. Visa dzīve ir revolūcija, pareizāk evolūcija, traģiskais ir kļūdīšanās [1 nesalasāms vārds].
Pilnasinīgs, vajag lieliskas aktīvas darbības, pastāvīgas radīšanas (pirms sieviešu, tad sociālais darbs).
Viss modernais pesimisms: (ļaunuma mērs lielāks par labuma mēru) ir proporcionāls sakrāšanai smadzenēs no zinātnēm un mākslas iespaidiem un intelektuālā spēka maza tērēšana.

 

I

Labums ir pašizdošanās.
Laime ir aktīvā darbībā.
Bet neizšķērst velti spēkus sīkumos.
Nevajag skaitīt par darbību viņas vēlēšanos un domāšanu par viņu.
Ne tikai skaidra domāšana vien.
Bet praktisku mērķu sasniegšana.
T. i., darbs un ražojumi, kas dara cilvēcei dzīvi jaukāku, cēlāku un tiklāku.
Sākumā: stiprākā tiesības, cīņa par eksistenci.
Aut fer, aut feri!

- - -

Liek strādniekiem būvēt ceļus, pilis, uzbērt kalnus. (Sākumā to dara milži, tad mazie ļaudis kopīgā darbā.)
Vulkānisms un ūdensdarbs. Mēmās masas lielums.

- - -

??????????????? ???.

(23108/23)

 

I

Īl. ir pavasara viesulis, ledus lauzējs.
Aiziet, dziedot vētras dziesmu, stipras šalkoņas un brikšķēšanas pavadīts.

- - -

Īl.. Arī dumpīga taisnīguma un personības izjūta, viņš ir pret apspiešanu. Jērings 45, 46.

- - -

Lācis ir turpinājis laupīt. Viņam grib ik gadus upurēt 9 jaunavas kā Mīnotauram. Visskaistākās, jo neglītas viņa saplosa, viņš ir gardēdis, lācis jau uz medu, visu saldumu. Ja nedod, tad lopus saplēš, auzas nomin; vecie kalpi grib, lai dod. Īl. dumpīga taisnīguma izjūta, negrib paļauties.

- - -

Zīle lācim.

- - -

E. Šteigers. Cīņa. 112.

- - -

Simtpūru nesējs kā mākoņu dekorācija, mākoņu maiss, pilns kā maiss debess.

- - -

Teilors - cilvēks tagad attīsta dabu.
lācis - ziema
Īl. - saule
Īls saule un cilvēka gars, augstākais saules panākums.
Saule noiet, bet tik tā liekas.
Masa uzvar, bet sēkla, iniciatīva nāk no saules - Īla.

(23108/24)

 

III

Putniem atver krātiņus, tie tad uznesīs viņu augšā.

- - -

No dzelža nokala mazu bērnu. Dzelžu Mārtiņu (tvaika mašīnas).

- - -

Trīs, pieci, astoņi, desmit - kaut gan tik pieci ir.

- - -

Gariem kāšiem, vienā galā siena kaudze, otrā ūdens muca.

 

IV

Pie lielā koka zemē kauli, galā ligzda.

- - -

Ar dzelža rungu izplēš sev ikrus.

- - -

 

III

Pūt pār lauku, apzeltī malas.

- - -

Grib ķēniņa meitu precēt.

- - -

Velns nāk: liels karstums - īsta vērsme pa priekšu

- - -

Citu biedru vietā nokauj nakti ienaidniekus.
Maisa biedri ūdeni traukā (liktens), lai spēks nāk klāt. Jo sit, jo stiprāks tiek, nestieg zemē avots, kur uguns deg, bet nekas nesadeg: stiprības avots.

(23108/25)

 

Īl. jāpārkāpj liktās robežas pašu labā, dievam un pasaulei jāattīstās, un pārkāpums ir kaulu augšana, tie nau patstāvīgi, bet parādās dzīvībā tikai cilvēkā, caur to tikai darbojas, kā matērija tikai caur garu jeb enerģiju darbojas.
Jaunais tikai attīstās, veco gāžot, un tas ir tas pats jaunais. Vienmēr karš pret sevi. Jākrīt un par to sodīts top, cieš. (runā tik izliekas, it kā tas būtu sods, nau sods, bet sāpes, pāreja).
Indivīds tiek upurēts vispārībai, arī dievam, caur upuri vien progress iespējams, bet indivīds negrib ļaut upurēties, kamēr atzīst, ka viņam vienam nau nekāda dzīves mērķa, ja viņš negrib nogrimt lielajā kūtrajā masā jeb matērijā (filistrībā). Īl. to negrib saprast un meklē saturu un mērķi indivīdam, kas būtu pašā indivīdā. Saules bērns ņem upuri ar apziņu uz sevi un dara tā indivīdu brīvu pienākumā, darbā priekš citiem.

(23108/28)

 

Viņš ir pārāk daudz kārojis, visu, iesākti darbi. Vinci.

- - -

Agrāk viņš ir ticis uzvarēts, nau vēl pietiekoši spēka lielajam mērķim.

- - -

III Karnakas šausmas, turnīri; turpat cīņas, jaunavas liek zemniekiem sev par joku cīkstēties, tie dzied darba dziesmu, izlauž rokas, ar ko strādāsim. Dzelžus lauž, sviež gaisā.

- - -

Viņu pakļauj kultūra, t. i., mācītāja meita, kura grib novest tikai pie baudīšanas, tā, ka izvirst kultūra (senie romieši), bet lāča dēla spēks ir par lielu, lai iztērētos baudās.

(23108/29)

 

I Viņš aiziet ar noteiktu mērķi: nonāvēt lāc1. Uz laiku pakļaujas svešiem mērķiem, ierobežo savu gribu, kaislības.
Filozofisks dialogs ar Dievu.
Varbūt pēc ubaga aiziešanas atskrej ļaudis: lācis aiznesis mīļāko.
Ļaudis 1. skatā aiziedami viņu nožēlo nicinādami, nu viņš uzceļas.
Ubags teic: tu nogrimsi tumšos dziļumos. Kontrasts: Īl. ir saulesstars un martavējš.
Ubags dod balto zirgu. Piepeši atskrien ar zelta iemauktiem, zelta saule pierē, mēnestiņi iemauktos, segli, neviens nespēj noķert, Īl. uzlec mugurā: hei! ho! - Zirgs - dieva dots spēks, dievs viņam ir līdzi; kad tiek vecajam dievam neuzticīgs, zirgs pazūd. III nāk kā melns zirgs.

(23108/30)

 

II

Kauja ar lāci.
Klausībā pie mācītāja meitas un viņas pārvarēšana.
Lācim bijis pareģots: pats caur sevi bojā iesi, pats caur sevi atdzīvosies, tādēļ turas par nemirstīgu.

(23108/33)

 

V

Vai Īl. būtu kaut kādi noziedzies pret sevi un tāpēc ietu bojā?
Viņš ir noniecinājis mazos mērķus un tikai lielos atzinis par sevis cienīgiem, kā, piemēram, Napoleons negribēja konstituēt Franciju un Eiropu, bet gan tiecās pēc pasaules kundzības, gribēja doties uz Indiju.
Bet tornis balstās uz sīkiem akmeņiem, un tauta kļūst vāja un viņam vairs neseko.

- - -

 

I

Ubags - dievs ir tikai pasaules kārtība, kura Īl. sūta celt tautu: attīstīt to. Kad Īl. tas neizdodas, jo viņš grib pārāk daudz, tad vēršas pret viņu, sūta melno zirgu, laiž to aulekšos, lai citādā veidā uzvarētu.

 

Skati

Ļaudis izsmej Īl. humors. Darba dziesma.
Mātes rūgtās sāpes.
Monologs - ilgas un spēka sajūta.
Senā labsirdība, humors, prieks.
Atvadas. Mīļākā. Darba dziesma.

 

II

Cīņa ar lāci, tūlīt pēc tās cīņa ar milžiem?
Mīlestības skals. Mācītāja meita.-

 

III

Turnīrs. Dzīres.
Mīlestības skats.
Vēl skati

 

IV

Plosnis.
Tautas apspiešana.
Došanās uz Vāczemi.

 

V

Bojāejas skats, arī vācieši dzied darba dziesmu, bet tā neskan.

(23103/34)

 

IV

Iekšēja cīņa pret izlutinātību, kultūras dekadenci (mācītāja meita), pret tīro baudu, apnikumu; iegūst otru kultūras pusi: garīgumu.
Ibsena cildenais cilvēks pret dekadentiem.
Kļūst par pasauls plosni tīro baudu dēļ. (Tanheizers).
Plosmis ir cīnītājs bez noteikta mērķa. Vēl lielākas cīņas: grib uzvarēt un iznīcināt vāciešus viņu pašu zemē, seko alnim, kas viņu vilina. (Varbūt melns zirgs.)
Ir uzvarējis vāciešus; iemetis tos jūrā un tagad grib doties vēl tālāk; viņam vairs neseko; viens iešu!
Egoistiski līgavas dēļ. Nolaupītas daudzas latviešu  sievietes. Pa to laiku vācieši atkal parādījušies pie mums.

- - -

Milži apspiež tautu, tagad tie ir valdnieki, taču Īl. nedzird tautas vaimanas darba dziesmu, bet klausās tālajā jūras šalkoņā (tā skan viņam ausīs).

- - -

Kultūras (mācītāja meita un velni, un vācieši) pārsvars viltībā, negodīgumā, asprātīgs runas veids, pārsteidzošas domas.

- - -

Īl. ir rupjš, godīgs, patiess, bet dumjš (?).

- - -

Kalna kāpējs - Resnais, partija.

- - -

Pieņem Īliņa veidu: apģērbj lāča ādu, kurpes, sit rokās kā lācis un dara viņa darbu, bet vāji, tāpat kā viņš krekšķina un spļaudās.

- - -

Pūlis kronē viņa otrenieku, talantu, t. i., maziskumu, Lielais Līkais. Viņš gribēja cīnīties pret lielāko ļaunumu - nāvi.

- - -

Grib neiespējamo: uzvarēt velnu, pašu jaunumu, nāvi, izravēt ļaunumu ar visām saknēm. Pats Dievs izbīstas. Dievam vajadzīgs ļaunums, velns: ironiska līnija! Īl. pārvar pat nāvi, kādu laiku neviens nemirst, piemēram, kāds biedrs paliek dzīvs.
Galvenā rakstura iezīme - spītība.
Tālāk var tikai caur spītību!

(23108/35)

 

1902?

Pigmalions un Galateja.
Tikai paša radīto mīl vairāk nekā sevi pašu: viņam jāatdod sava dzīvība, lai tēls kļūtu dzīvs. Dara to.

(23108/37)

 

III varbūt Jāņos, kā romiešu saturnālijās, kur visu parodē, vergi līdzīgi kungiem, sēd pie viena galda.

- - -

Bez tam komisku skatu, kā pie Šekspīra, taisni pēc ļoti stipri traģiskiem momentiem.

(23108/38)

 

Kāpinājums pirms tuvojošās nelaimes., Katastrofa (?) nāk lēni, pamazām, kas satrauc publiku.
Pret pašu priekškara nolaišanu: ļaužu skats, tas skatītājus līdzi aizrauj. III turnīrs ir arī skatītāji, kas viļņojas un aplaudē, skumst un priecājas par Īl. uzvaru. Beigt ar ļaužu kustīgu skatu.
Smiekli kā reakcija pret spaidu, pret bailēm, pret dievu kā pie Aristofana. Varbūt III arī; ]audis smejas, ka dievs pārvarēts līdz ar visiem velniem, tomēr IV atkal atkrīt atpakaļ ticībā un padevībā. Dzīves dzelži, netaisnība. Ciešanas atkal spiež.

(23108/39)

 

Vispārīgais. Piezīmes

Īl. ir Herkuls - tā pati teika, tikai ar cilvēciskākām, traģiskām beigām.

- - -

Ģēnijam nau mērķa tāpat kā saulei. Nau arī tieksmju? (Saules bērns.)
Kur ir Loge? Ļaunais elements? Vai pats dievs, vai jods?

- - -

Ģimenes no divām saknēm, dieva un velna: mātes un lāča, gudrā un labsirdīgi rupjā. Bet abi gali iziet no viena, kas augstāks par dieviem un velniem, un atkal satek vienā. Bet no kurienes Ziedīte?

(23108/43)

 

Raksturi

Īl. Tu esi mūžīgs, visos laikos (Helena Faustā).

(23108/44)

 

Morāle: ja nebūsi labs un krietns, mūks nelaime.

 

Vispārīgais

Visi - sabiedrības, saviesības cilvēki, naiva, atklāta runāšana arī par visintīmākām lietām visu ļaužu priekšā, arī mīlestības skati.

- - -

Valoda naiva, kodolīga, tautas pasaku garā.
Doma sievišķīga, saraustīta, neloģiska.
Runa atstāj vielu minējumiem

- - -

Katra doma kļūst par darbību.

- - -

Īl. Daudzu vārdu uzskatīšana dod zināmas pilnības sajūtu, arī nogurdinādama.

- - -

Tāpat puķes, kokus, zivis, zvērus uzskaitīt.

- - -

Leopardi valoda
I spēcīga un droša pirmajos īgnuma uzplūdos par visuma sāpēm.
II Dzēlīga un briesmīga izmisumā.
III Uzsvērta dzīves apnikuma, rezignācijas brīžos, t. i., daudzveidīga, vienota un pilnīga.

(23103/45)

 

IV Zemestrīce, zeme sašķeļas, aprij pili.
III Pērkona lodes, IV tiek, stāstīts, kā zeme sašķēlusies.
Mont Pelēe apraksts.
(Cik liels tad ir tas dievs, kad tās tās lodes?)
(Vecis stāsta par dabas spēku posta darbiem un nepārspējamību dievs tikai viņus sūta, bet viņi arī nāk bez dieva.)
30. lpp. indiāņu plūdu teika poētiska.

- - -

Māņticīgu ceremoniju skats, triki, izsmej Īl. (vēja vanags, jūras krupis). Pareģojumi.

(23108/46)

 

Lācis agrāk bijis cilvēks, ticis par zvēru no dusmām.

(2310/47)

 

I daļa. Māte un lācis. Veltīgi atriebības mēģinājumi ar dēla palīdzību (pēc tam kad viņa ar viltu aizbēgusi).
II Īliņš.
III Ziedīte, Saules bērns kā ievadījums, un Saules bērns atrod vārdu: brīvs, tiešām uzceļ pili augšā citā veidā, bez pūlēm.
Apmēram kā Eshila Prometejs vai Vallenšteins, tikai Vallenšteinam nau nacionālas nozīmes, kas ir ļoti vajadzīga.
Uzvest lielajos dziedāšanas svētkos.

- - -

Katram cēlienam dot: 1) noskaņu, 2) vienību. 3) kulmināciju, 4) nobeigumu.

- - -

I divi kulminācijas momenti, pēdējais stiprāks. (?) Dieva skats un līdzraušana, pareģošana, tad nobeigums - aiziešana.
Pirmais skats - kur ir kāpinājums?
Cīņa pret veco.
II pretdarbība kur? Mare, Lācis, bet arī Mācītājs, maiņas skata milži un bezveidīgi draudoši dabas spēki, Īl. paša pārāk stiprā dziņa kuru viņš tomēr vēl pārvar tīri cilvēcisku, simpātisku mērķu dēļ: Ziedīte, vēlāk lieta uzvar cilvēciskās intereses.
III Stipri uzsvērts starpskats (dzīres). Traģiskais moments otrajā lielajā skatā kur? Kad tauta atraida Īl. plānu? Bet vai tas pārāk neievelkas, jo intrigas nāk pa priekšu.
Starpskatu tad pašā sākumā.
IV Bez jauniem pretspēlētājiem? Bez situācijas skata, pretspēlētājiem jāiejaucas strauji un spēcīgi. (Viņiem jāsagatavo katastrofa, tai jābūt iepriekš nojaušamai, pretspēlētāju izraisītai, viņi pamudina Īl. uz to ar viltu, Māre, alnis, skauģis.)
V krītošas darbības pēdējā pakāpe, un tikai tad beigu darbība, tātad pirms nogrimšanas, skata vēl kaut kas. Varbūt cīņa ar pretnieku, varbūt uzvara, kas vēl jo vairāk tuvina beigās, Ziedītes ierašanās?

- - -

Īl. no paša sākuma nau noteikta plāna, savās dažādajās cīņās un darbos viņš pārliecinās, ka tie visi ir tikai pagaidu līdzekļi, ka tautu var atmodināt nevis ar tiem, bet gan ar pakāpenisku darbu, ar daudziem zaudējumiem, pat zaudējot labākos spēkus. Grib ķerties pie ļaunuma saknes: izskaust nabadzību un ciešanas, nožņaugt nāvi, vispirms aizvest visus prom uz apsolīto zemi un tad pašu nāvi iznīcināt. It kā izmisīga apņemšanās, jo Īl. taču nespēja izdarīt vieglāko, t. i., aizvest ļaudis prom: viņi ir pielipuši pie zemes.
Īl. nāk pirms laika un grib laiku pavirzīt uz priekšu (liels, skaists monologs).

- - -

Gaišs tēls: Ziedītes māsa, jūsmīgs jauneklis kā sekotājs, otrs pavadonis skeptiķis, seko aiz savtīguma, topošs  amatnieks. Humoristisks skats ar entuziastu, kurš ir pilsonisks, bet ar cēlu dvēseli.

- - -

V 1. skats: atrod Ziedīti, viņa to pazīst, bija sekojusi skauģim, līksma nāk atpakaļ. Cīņu rādīt ironiski, skauģis nozākā Ziedīti, tiek nosists. Maiņas skats: iet tālāk, līdz beigas pasaules galā, Īl., nogrimst. Ziedīte bija   aizstāvējusi savu bērnu pret skauģi.

- - -

Maiņu skati ir piemēroti Īl. centieniem.

- - -

V Grib pārcilvēciskus mērķus un pēkšņi ir atgriezies pie cilvēciskā, pie mīlestības, Ziedītes, dēla, un arī pie darba dziesmas.
Atkritnē pretinieku nozīme pieaug, bet tāpēc viņiem nedrīkst būt taisnība, viņiem jābūt nesimpātiskiem kā rēgiem un bezveidīgiem svētkiem, kuri neizjauc līdzjūtību. Tā saglabājas interese par Īl.

- - -

Katrā krietna deva egoisma: Īl. nau mazisks egoists, viņš neko neprasa sev, savai personai. Izšķērdīgs, bet naivi pieņem lietus upurus, tāpat kā pats bez apdomāšanos nes lielus upurus citu labā. Zināma cietsirdība. Ziedīte taču ir sieviete, klusa būtne (? Ilina nē). Viņai nepiemīt naudas egoisms. Grib tikai Īl. pašu. (Sevis pārvarēšanas skats: upurē Ziedīti, lai glābtu lietu.)
Māre kā Kleopatra. Naudas un baudkāres egoisms. Tomēr vairāk Aspazija, kurai ir arī kulturāli mērķi. Sieviešu emancipācija.

- - -

IV Aizraujoša ārēja darbība, krāšņs skats, varbūt Īl. dzīve kā pasauls plosnim, pazudušajam dēlam? Mežonīgs prieks un izmisums? Māre, Ziedīte, no kuras viņš kaunas vai kuru otrreiz nolaupa viņas skauģis. Visu romantiski.

- - -

V Gala skats, izmisīgā cīņa, kurā nožņaudz pretojošos dzīvību, var būt izstiepta garāk. Pie tam vēl pavisam īss ievads. (Atpūšoties Īl. dzer Ziedītes asinis, te analoģija ar spēka mucu.)

- - -

Katrā cēlienā kādu lielu, sevišķi skaisti izstrādātu skatu.
Dzīru skati Šekspīram bieži: Makbetā, Antonijā un Kleopatrā, šeit arī III Vallenšteins.

- - -

I spēcīgi skan darba dziesma? vai monologs (ir ekspozīcija)?

- - -

Satraucošais moments: ievad[ījumā?] mātes skats. Cīņa pret priekštecību un šaubas (skats, ar Ziedīti pirms mātes skata?), tad galvenā daļa: Dievs un celšanās. Liela, kūtra masa, kura Īl. jāiekustina: viss paliks pa vecam. Aizrauj sev līdz jaunatni.

- - -

Pēdējā daļa vai V īss.

(23108/49-50)

 

Sievietēm josta pār krūtīm, dimantiem apstulbo jaunekļus.
Īl. Paskatīties, par cik minūtēm dienas dilst rudenī un aug pavasarī: spēki pieplūst ik pa stundu.
Ozols Baublis, svēts. 1000 gadu vecs.

(23108/64)

 

Burvju asinis. Asins lietus, Dīķi un ezeri reizēm top par asinīm. Maize, rāceņi, olas, piens, sarkanas punktiņas, tad plankumi.
Dīķī brūngana krāsa, malā 20 pēdu gara strīpa asins sarkana, tādi pat mākoņveidīgi plankumi uz vidus pusi. Stipra vircas smaka (virca). It kā būtu daudz spaiņu asins saliets. Zivis sprāgst.

(23108/66)

 

I. celies iz taut[iskās?] uzmošanās, tomēr nokļūst pie absolūt[isma?]. Kā Napoleons, tādēļ nemiers pret viņu, kaut gan mīlestība, un beigās krišana, jo nau tautā pamata, tā nau audzēta uz pašdarbību, un pašvaldību.
Ar I. un Napoleona darbu vēl nau beigts darbs, nu tikai sākas apzinīga cenšanās pēc pašdarbības, visu darbības: ne aplaimošana no cita, bet pašaplaimošana, ne atpestīšana, bet pašpestīšanās.
Īl. no sākuma ierīko pašvaldību, ievēlēti virsaiši, pēc sāk tiem dot pavēles, bet viņi grib Īl. vadīt, tad I. viņiem sāk neuzticēties, viņus nicināt. Viņš negrib dot iz rokām varu.
Noveic agrākos feodālos (šķira) virsaišus, bet negrib pieņemt tautas izvēlētos.
I cēlienā iesāk refleksijas fantastiskas, a la teikas, pasakas, tautības periods.

- - -

Viņš grib tālo, ideālo un aizmirst to materiālo, ļaudis grib materiālo, aizmirst ideālo: tauta nau vēl modināta uz ideālo, viņš pats to aizmirsis darīt, negribēja (aiz egoisma), un nu zūd viņa darba sapratēji un veicinātāji. Priekš viņa tuvākais, materiālais bija tautas apgādāšana, modināšana, barošana.

- - -

Pretī Īlam veči, kas baidās visa jauna, negrib iet tālāk par savu novadu (neiet karā līdzi): neņem rokā nepazīstamas lietas (piem., kādu zobenu), runā maz un ne par veco, kas ir svēts, bābas tik runā, pret jauniem arkliem, pret zirgiem; neuzlabo zemkopību. Ne zināšana, bet ticība un cerība. Dieva ticība uz līgumu pamatota, kā senatnē. Draud neredzamām, nenovēršamām varām, bet velti, jo nepazīst tās. Īl. iet tās meklēt, iet meklēt sev pretnieku. Šo visu varbūt I monologā vai dialogā ar veci (to pašu, kas vēlāk viņu pavada) tas sūdzas, Īl. solās palīdzēt, vecis netic un smejas. Tad Īl. ceļas augšā.

- - -

Bret - Harta varoņi negrib likt saistīties no kultūras dzīves formālības (no mācītāja meitas matiem).
«Kaislība cenšanās atdot dzīves brīviem iespaidiem brīvo dvēseli.»
Dabas dzīve pret kultūru. (Saules bērns dabas dēls, brāļi - kultūras cilvēki.)
Stipri un uz visu gatavi ļaudis, viņi nezina šķēršļu savu mērķu sasniegšana, necieš spaidu, bet augstsirdību, pašaizliedzību, uzupurēšanos.

- - -

I. pats izbīstas lielās, nepazīstamās noslēpumainās, bet tik tuvās varas, kura atrodas zemē, t. i., ļaudīs, tā nevar nekad pietikt, bet viņai jātiek valdošai. Var viņai ļaut gulēt vai atkal iemidzināt, bet, ja atļauj tai acis izrīvēt, viņa celsies un valdīs. Viņš var apgriezt visu zemi apkārt, kamēr tā guļ, bet, kari ceļas, tā valda viņu un vēl aug.

(23108/71)

 

I Ļaužu atmošanās. Rupjš spēks. II Rupjais spēks paverdzināts un savaldīts. 11 2. morāliska tapšana. III kļūst sociāls nevar pārvarēt sevi, savu zemapziņu, tur jānāk palīgā svešam gara spēkam. Rupjais spēks tiek lauzts, pārejot garīgajā. IV Rupjais spēks vēl cer, ka visu spēs uzvarēt, taču maldās par III. Nespēj pakļaut masu. Tam vajadzīgs gars. IV 2. garīgu uzdevumu meklēšana. V Paklausīšanās nevar piespiest un pacelt ne Īl. pašu, ne masu (viņa alter ego), un Īl. redz, ka gars ir visaugstākais, ka viņam ir jāmirst, lai pārveidotos. Pilnība ir sasniedzama nevis atsevišķā indivīdā, bet masā, mūžībā, mūžīgā augšanā un ciešanās.
Dievs ir no cilvēka abstrahēta zemapziņa, iz cilvēka radīts, bet arī viņa kungs.
Dievam ir savi mērķi: cilvēku vienmēr turēt pakļautībā, lai viņš netiektos uz priekšu, nepārstātu godāt dievu un viņam kalpot. Dievs ir slinkums. konservatīvs elements, kapitālisms.
Dievs pret mežonību (lācis) un pret progresu.
Dievs izgaist III, kad viņu atmin.
Bet Arimans un Ormuzda?
Kāpēc Īl. pret nāvi? un kāpēc Dievs to negrib?

- - -

Priesteri nolād Artu.
Dievs arī ir masas reprezentants: masas galva. Īl., Ziedīte, Dievs = masas reprezenti.

(23108/72)

 

Darbība un doma:= ĪI. un Dievs.
Dievs = doma = bezdarbība = tikums.
Īl. = darbība = neapdomība = sacelšanās, mežonība (lācis).
Vai Arta no dieva? No velna, bet pie dieva. Bet  Prometejs paņem uguni ar varu. Jeb vai Arta atkrīt, Īl. paņem līdzi sarkanus matus kā uguni, tie palikuši karājamies kā trofeja, neatdod tos Ziedītei.
Vīrietis no velna, dieviete no dieva?
Tēze, antitēze, sintēze, bet sintēze jau ietver sevī pretrunu: antitēzi.
Cilvēkā ir pretruna: viņam jāiet bojā.
Valkīra 40. Varonim ir jāsaceļas, lai atbrīvotu dievu, tā arī Īl.
40. Radīt citu, kas vairs nebūtu es (Īl. no velna sēklas).

- - -

Diena un nakts vai tukšums. Vīrietis un sieviete. Sieviete ir tukša, vīrietim jārada, tad viņa dod atpakaļ. (Matērija. V Nakts gan ir tukša, bet to piespiež dzemdēt, gaismas stars ir rādītājs, tā diena pārspēj nakti.) Spēks un matērija, vai arī viss ir tikai enerģija, tukšuma nau. (Lasīt Ostvaldu.)
II Lācis grib cīnīties, bet Īl. ir jācīnās pret Dievu, taču Īl, ejami savi ceļi. Neapzināti Viņš, tomēr nonāk pie tā.

- - -

Debesis sastrēdzas.
Runas ? la Inflantija: vai ta nu pa gaisu atskrēja.
Gudras kalpu runas: ka visi muļķi, ko tas Īl. tā mocās, ???? ? ???.
III Cīņa: ar ko cīnās, ar Dievu, ar sevi.
Kalpi ĪI. pretnieki, nesaprot ideāl[os?] centienus, bet tomēr instinktīvi sajūt, ka labu gribējis, pret muižniekiem.
Muļķi, tādēļ apspiesti, apspiesti, tādēļ muļķi.
Īl. cīņa pret apspiešanu un muļķību, beidzot pret savu paša muļķību.
Pārāk daudz spēka iztērējis ikdienā, sīkumos.
Varonis un masa, varonis atgriežas pie masas atpakaļ
(Mihailovskis).

- - -

Cilvēkam, tautai, cilvēcei tipiska aina: pili ceļ viņi paši, pēc seniem tautas ideāliem, bet tauta pati nespēj tos piepildīt, citas tautas, personas dod ierosinājumu. tā Arta.

- - -

Aiz dieva stāv varenais, esošais (radītājs ir dievs, t. i., apzinīgais cilvēks?), lielie skaitļi, zvaigžņu, dzīvo būtņu utt. biljoni, centriljoni, tikai aiz tiem nāve un nakts neesošais.
Buda dievi, aiz viņiem nirvāna.

(23108/73 - 74)

 

I Pavasara saulgrieži. Priekšpavasaris. Priekšnojauta.
II Pavasaris atbrīvo. Ziedīte: Tu esi atnācis kā pavasaris.
Valkīra.
Dievs ir slinkums, paradums, t. i., tikums.

- - -

Gaisma grib pārvarēt nakti, pasaule, saturs - tukšumu.

- - -

Cilvēks atbrīvo arī Dievu, kaut gan Dievs turas pretī.

- - -

Dievs ir nebrīvs: viņš vienmēr ir atkarīgs no cilvēka garīgās iejaukšanās.

- - -

Dievs baidās, ka tiks atminēts un līdz ar to izzudīs.

- - -

Nakts, tukšums iztiek bez mīlestības, nerada un nedzemdē.

- - -

Cilvēks atbrīvo Dievu no nezināmā, izprot viņu, bet tad Dievs vairs nevar kā dabas spēks valdīt pār cilvēka. Dievam jāpārveidojas, bet viņš to negrib - tikpat maz kā masa, kā Īl. Bet nezināmais taču mudina uz cīņu ar sevi pašu. Dievs: es taču neesmu nekas, esmu Viss un Nekas, esmu atkarīgs no citiem. No nepazīstamiem dabas spēkiem, svešiem likumiem, kurus izprot vienīgi cilvēks. Bet izpratne ir Dieva nāve.

- - -

Īl. abpusgriezējs ierocis pret Dievu, Dievs gribētu izprast savu varu par mūža mežu, pār lāci, bet Īl. kļūst pārāk stiprs un atkal atrauj Dievu no masas. Kapitālisms pret feodālismu, atlaiž brīvībā zemnieku, bet tas kļūst par pilsētnieku, strādnieku un saceļas pret kapitālismu, grib kļūt par galveno. Kapitālismam vajadzīga kultūra, bet aiz bailēm atturas no tās.

- - -

No kurienes nāk kultūra? Arī no Dieva, izaug no tā.
Dievs nodod Īl. kultūras kalpībā, bet tā viņu pakļauj sev.
Dievu līdzīgi kapitālismam veido vienīgi pretrunas, tāpat kā visa dzīve līdzīgi kapitālismam ir īslaicīgs ieguvums un uzvara.

(23108/75)

 

Dziņa sasniegt arvien augstāku dievišķības pakāpi, progresu dabā. Īl. dzīvības spēkam jāattīstās, jākļūst lielākam. (Dievs viņam atņem spēku, bet Ziedīte ar burvju dzērienu dod viņam jaunu spēku.)
Arvien augstāka attīstība, bet līdz ar to vecais spēks vājinās, sadrūp, pārveidojas, mirst, lai no ta sastāvdaļām liktu atdzimt jaunam.

- - -

 

I

Nekad nenomācams spīts, arvien jauna celšanās, tādai jābūt pamatnoskaņai, mugurkaulam, galvenajam pievilkšanas momentam.

- - -

Virzībai uz priekšu nau jābūt tukšai apkārtklejošanai, dēkai. Tai jābūt attīstībai, bet zinām? būt? Īl. ir darbības cilvēks, tātad pasaules, cilvēku attīstība, pasaules pārveidošana: mūža mežs nocirsts, nezvēri iznīcināti, uzcelts dambis pret jūru, atrasta jauna dzimtene; bet arī pasaules un viņa paša garīgā pārveidošanās praktiskos darbos. Augstākais: cīņa pret nāvi, gara pasaulē - cīņa pret aprimumu (!?), ir arī neiespējama, arī kaitīga.
Vai arī Īl. cīnās pret aprimumu, pret garīgu darbu, viņš pazīst tikai materiālu, rupju darbu?

- - -

Katra persona savā vietā ir galvenā: Homērs, Šekspīrs, Gēte.

- - -

Istaba nomāc, tai jākļūst lielākai: skaistāk jāģērbjas, kam citam lai dzīvo? aizvien tālāk. Ne tikai sevi pašu, bet arī citus attīstīt, lai viss būtu tālāka attīstība. strādāt citu labā, bet ne piespiedu kārtā.
No kurienes pasaule ceļas? dvaša manī ir, bet dvēseles nau. Dvaša, apģērbs, ēdiens, dvēselei nekā.
Šis darbs prasa briesmīgas piepūlēšanas domas un visu garīgo būtni. Palīga nekur nau. (Pats izdomā sev dievu sapnī.)
Otrreiz tāda visu spēku piepūlēšana III, tad V pēdējā raustīš[anās?].
Īl. darbošanās, Saules, bērns - zināšana, domāšana,  tiekšanās pēc gaismas.

- - -

Atsvabināties no dieva. Kā dzīvot bez viņa? Šis jautājums nevar jums tikt atstāts.

- - -

Taisni enerģija, kaislība, neatkāpšanās cīņa interesē, neskatoties uz to, kāds saturs.
Pirms dziņa, pēc, zilēšana, tad pēc darīšana.
Viņa domas un vēlēj. pēc darba daudz augstāki, arī cīņas ar milžiem viņam par maz, dzīvības spēks grib savas robežas paplašināt (Šellija Prometeju lasa).

(23108/76 - 77)

 

Īl. mērķis: masas labklājība, masas celšana. I viņš redz lielās ciešanas, kā Buda, bet ir aktīvs un iet  cīnīties pret ļaunumu, līdz pat nāvei, konsekventi, t. i., vienpusīgi, pārspīlēti. Viņa tieksme būt pilnībai un izdarīt visu darbu iznīcina Īl. labais viņā kļūst tam par postu.
Uzvar masas pretniekus: rupjos spēkus, milžus, tad garīgos spēkus - Dievu, tad grib pacelt masu pašu  laiku, visu sīko, - taču masa pārspēj viņu, pret 10 000, pret smiltīm ĪI. ir bezspēcīgs.

- - -

Debess velve sadurstīta ar adatām, tur spīd cauri mūžīgā gaisma. ĪI. - debesu valoda, lai nokļūtu pie gaismas. (Uz silto zemi, tad viņš redz, ka iespējams visu apkārtni sasildīt un ka gaisma ir tikai aiz debesīm.)

(23108/78)

 

Bet pilij jānogrimst, tā ir smaga no apspiesto asarām, asaru jūra aprij to. Strādnieku dziesma, tai skanot, nogrimst pils.
Tai jākrīt cauri trim pasaulēm, triju pasauļu ūdeņos jāmazgājas tīrai.
Asaru dēļ pils grimst arvien dziļāk: nožāvē asaras, tad tā celsies augšā. Saules bērns to dara; burvju vārds: brīvība un prieks. Jūra nau vairs tik sāļa kā asaras.
Varbūt pils uzbūvēta un ļaudis gājuši klaušās vēl III?
Akmeņi, kurus tu nesi II, bija viegli, bet šie te ir smagi, jo tajos ir asaras un asinis, un sviedri, Tu varēji zemi ripināt, bet nespēji pieveikt ļaužu postu un vainas. Te, nu ir neuzvaramais pretnieks: tava tauta, tu pats, tu izgāji cīnīties pret nāvi kā galveno ļaunumu, bet tauta ne?
Īl. zaudē cīņā pret esošo, pret aprimumu. Bet viņš  uzvarēs. Viņš arī ir esošais, izmantots to savā labā.

- - -

Īl. spēks un tiekšanās uz priekšu nāk no zemes, kas griežas, steidzas uz priekšu, arī nezinādama, kurp.
Dabas spēki cēlušies no zemes, no esošā, to pretstats ir dusošais, pirmatnējā nakts, un tomēr no tās: no miera, no nekā, no nakts - cēlies viss esošais, katra kustība, gaisma. Īl. ir šī esošā cīņa sevī, pret sevi, ir tā attīstība. Kurp tā vērsta? Kas zina. Bet arvien: Uz priekšu! Revolūcija.

(23108/79)

 

Īl. vaina ir sacelšanās pret tikumu, vaina arī tā, ka viņš ir pārāk liels un stiprs, gars ir noziegums pret muļķību.
I sagrauj tēva mājas. II - Dod man lielus, neizpildāmus uzdevumus. Pils būvēšana Īl, nepatīk, pārāk sīks darbs, atstāj to nepabeigtu. II 2. nonāvē savu tēvu. Pirmatnējais spēks, iznīcināts, taču bez tā iznīcināšanas Īl. paliktu barbars.
III pārvar pats sevi, tas ir, pats sevi noliedz, izmanto savā labā kultūru. IV Īl. sāk saprast jauno, bet no viņa prasa veco. Viņš grib jauna likt lietā. Paturēt pašu labāko no kultūras: tās asinis (cf. Faustu un Helenu).

(23108/81)

 

I, II Iekš manis gaiši kvēlo dzirksteles.
Īl. ienaidnieki ir nekārtība, rupjība, nekulturālība, iedomīgi milži. Dievs jau arī ir iedomīgs, viņa mūžīgie brīdinājumi, prasības pēc paklausības un slavināšanas, briesmīgas dabas parādības, pils nogrimšana. - Tu vēl neesi pārvarēts, masa ir tavā pusē, tātad jāpārvar masa, V tu mani pārvari, ne tu, bet tas vēl stiprākais - daba, bet tu neesi neuzvarams, mans dēls tevi pārspēs.

(23108/82)

 

1. Cilvēks tapa vienīgi līdz ar augstu smadzeņu attīstību, tātad I. tiecas pēc gara attīstības, pēc kultūras.
2. Strauja vairošanās, tāpēc zinātniskas ekspedīcijas, pēc tam nepieciešamība piegādāt no citurienes pārtiku un izejvielas.

(23018/83)

 

Asins radniecība, kopā laukus kopj. Ciltis. Centas (ģentas).

- - -

Gentas visu sev ražo: barību, drēbes, rīkus, tādēļ neatlaiž savus locekļus: arī. Īliņu.
Īliņs aizejot lauž veco gentu kārtību, tādēļ nemiers pret viņu (ved jaunus ļaudis sev līdzi).
Katrai ģimenei nau savu tīrumu.

- - -

(Vai Īliņam arī savs darbs) Darbi bez rīkiem prasa daudz laika, ieroči dārgi.
Gentas jau izirst ar Īliņa.
Garš miers ir saites atraisījis. Īlinš gulēja.
Miers un karā gūti vergi, kuriem uzliek darbu.
Manto tikai tēva radi, meitas izdod gentas vidū, ne tautās.
Tura savu zemes īpašumu.
Visa genta mirst kopā karā.
Mājā saimniecisks raksturs.
Ģimenē tēva vara (Māte apspiež visus un arī Īliņu.) vara pār dzīvību un nāvi, pilngadīgus dēlus neatlaiž, viņi vajadzīgi visas ģimenes uzturēšanai.
Tēvs (Māte) neatlaiž Īliņu, liek nosist viņam sekojošu jaunekli, to citi dara, Bet Īliņš nedrīkst aizskart. Vecis: Tu grēku nes mūsu dzimtā, tu lauz viņas likumus. -- Jā, lai lūst, lai nenokauj cilvēkus. - Tas nokauts par labu likumam, ģimenei. Tai viss jāupurē. - Tauta augstāka par ģimeni, tai jāupurē spēki. - Tautas nau. - Mēs ejam viņu celt.
zemi var grūti pārdot, tik kustamu mantu, zemes klēpi pārdod.
Kopu zeme (??????), Tik dārzi sevi (Rožu dārziņi). Maiņu pirkšana ir, bet maize pašu sava.
Ēd maizi un vēlāk arī augus (saknes).

- - -

Agrāk neatlaiž dēlus, bet vēlāk tās gentas bagātākas, kurām mazāk locekļu, kad izdala visas cilts zemos. Dažām gentām daudz vīru karos krituši. Šīs bagātās, gentas tad tiek tie muižnieki, virsaiši. Līdz ar viņiem parādās pirmo reizi kapitāls kā diferencēts zemes īpašums. Viņiem pāri atliek barība un lauku ražojumi, še var daži nodoties tikai rūpniecībai, jo barības pietiek, rūpniecība tiek labāka, jo še nau katris savs kalējs, savs audējs.
Muižnieks tā labāk sarīko kara pulku.
Pie viņa lasās brīvnieki, ceļas pilsēta.
Rodas maiņa un tirgotāji. Darba dalīšana.
Tomēr šos darbus dara vispirms nebrīvie varkaļi, namdari, mūziķi [?], zeltkaļi, malēji, kurpnieki, podnieki, krāsotāji.
Ik nedēļas pilsētā tirgus.
Iz amatniekiem pat konsuli.
Roma paņem no uzvarētajiem 1/3 zemes, kur ierīko patstāvīgas kolonijas.

- - -

I Īliņš grib pārveidot cilvēkus, bet vispirms jāpārveido apstākļi, tagad cilvēki vienīgi cieš no viņa jaunajām domām un jūtām.

- - -

I Māte veda Īliņu atvelt nost akmeni no lāča alas, viņš nespēja (aiz kaunības?), vēl septiņi gadi jāsēd aizkrāsnē (?). Pate ieliek viņu aizkrāsnē nicinādama (?).
Pareģots, kad Īliņs ies, vecais lācis kritīs caur sevi pašu.
Bet nu nekrita, tādēļ netic un nicina.
Lepna, kundziska daba arī kultūra pret mežonību.
Bet stingra, taisna, pretī mācītāja meitai.
Īliņš apkaunots, netic sev. Kaut gan jūt dziņu, toreiz nebija brīvs, mātei klausīja.

- - -

Pēc īsa ievada tūlīt uzbudne, tūlīt cīņa: pret paradumiem, pret Īliņa paša bailēm un mazdūšību, un šaubām, no tā atkarīga viņa piecelšanās no krāsns.

- - -

Kas ir Īliņa pretstats? Nevis darba lielums, bet novēršanās no darba (kā Herkulam) vai arī tas, ka Īliņš uzpūš savu darbu vēl lielāku, nekā tas patiesībā ir.

(23108/84 - 86)

 

Tāpat kā trešajā cēlienā atsauc dievu. Īl. pārmērīgās sēras un spēka piebriedums.

- - -

Visam jābūt pārpilnam līdz pārplūšanai ar vaimanām, sāpēm, protestu. Tādēļ kalpu runa skarba, pilna asiņainas ironijas, tādēļ tie moca Īl. ar apsmieklu un moca paši sevi.
Visi niknuma pilni kā [1 nesalasāms vārds vācu valodā].

- - -

Dievs dod dzert, tad nokāpj.
Zeme nenestu, kad tev būtu tāds spēks.

- - -

Īl. ir mūžīgs, visos laikos (kā Helena Faustā).

(23108/87)

 

Īl. ir te arī kaut kas pilnīgi jauns: no miera uz nemieru, darbīgumu: viss ir ticami (Bimini. Zombarts), piemēram nāves pārvarēšana, mūžīga jaunība kā Bimini. Īl. dzīvo ļoti strauji, viņam nau jākļūst par sirmgalvi un jābūt vecam, un jāilgojas pēc nāves pārvarēšanas.

- - -

Īl. spēks ir neapzināšanās, apzināšanās ir katastrofa.

- - -

Masa guļ, kad tā uzmostas - zemestrīce, masa nekā nezina par lielo garu filantropiskajiem mērķiem. Zombarts. Encelads.

- - -

Īl. 30 gadus sēdējis aizkrāsnē: krājis iespaidus, pilnasinīgs, podagrists, pesimists, vajaga spēkus izdot, bonum est diffusum sui.
19. gadsimts bija uzņemošs, krājošs, nu vajaga darošam, radošam būt.
2 periodes pēc Mečņikova: seksuālā un sociālā.
Īl. mīlestības romāni un taut. darbi.

- - -

????? 30. Īl. taču arī slims. Nīče,
7 gadu nervozitāte, aizturēts spēks, asaras un dusmas.
????? 42 - 43.

- - -

Īl. uzņēma iespaidus, jūtas. Jaunais Amadiss. Gētes dzejoļi. Kaislīgi uzņem jaunus iespaidus, pārdomā par sevi (reproducē), bet jau tad katru iespaidu sevī pārstrādā par personisku ražojumu. Tad iespaidu daudzums nospiež, top slims, asinis staigā pa dzīslām bez izejas, viņš pakaļ raugās; arī seksuāls spēks sakrājies, meitas mēda viņu. Nevar nokāpt no krāsns, kā nervozi no gultas piecelties dēlam pavēl. - Guļas.
Īl. gribēja pārvarēt nāvi, bet pārvarēja dzīvību, jo tā arī ir nāve.

- - -

Vaina: savās ilgās glābt masu (?), pārgalvīgajos centienos Īl. pārkāpa pasaules kārtību, seno tikumu svētumu (?), masas, muļķības, konvencijas lielumu.
- Manas acis mazgāsies tīras no visiem grēkiem, tik pilnas labsirdības tās ir.
Īl. nonāvē tikumu (tā ir viņa vaina), bet vietā liek savu tikumu. Jauna tikuma rašanās. Grēks ir tikuma pilnīga iznīcināšana nedodot vietā jaunu. Grēkot var vienīgi vājie. Tikai stiprie var tikt no tā pasargāti.

- - -

Spēks, dzīvības spēks taču uzvar arī, ejot bojā, tā zieds iznīkst, auglis nokrīt un sapūst, bet no augļa atdalās sēkliņa un rodas atjaunota, augstāka dzīvība.

- - -

I Īl. nau no garīgi stiprajiem, viņš taču ir bijis slims (no aizturēta spēka)?

- - -

Vaina masā, klusētājos, kuru vienmēr ir vairāk un kuri ir gudrāki (Meterlinks).
Varoņi gan vada, bet masa cīnās un uzvar.

- - -

Īl. Priecājas par disciplinētas masas spēku (čehu vanagi).

- - -

Cietsirdība, ilgstošas pašsavaldīšanās auglis.

 

III

Kādu dienu mani pārņēma pēkšņs nicinājums un radās apskaidrība: es nežēlīgi saminu skaistākās vēlēšanās un sapņus, kurus biju mīlējis līdz tam, savā jaunībā, nežēlīgi es gāju savu ceļu, ceļu, kas saucas «atziņa par katru cenu»: un es to darīju cietsirdīgi, ar nepacietīgu ziņkāri un arī pārgalvību, tā ka tas man uz ilgiem gadiem
iedragāja veselību.
Mūsu kādreizējais tālais mērķis ir noteicējs pār mums, ilgu laiku mēs dzīvojam tikai minējumos.
Pēkšņas alkas, vispatīkamākā, viscienījamākā atstumšana. (Tēvs).
Pilnīga atbrīvošanās. Došanās svešumā, apskaidrība.
Savaldīga, maiga un kopumā priecīga dvēsele, noskaņojums, kuru nespēj apdraudēt viltus un pēkšņi satraukumi un kurā nau nekā no saīguma un piktuma - šīm pazīstamajām, apgrūtinošajām īpašībām, kas piemīt veciem suņiem un cilvēkiem, kuri ilgi atradušies pie ķēdes.

 

I

Brīva, bezbailīga pacelšanās pāri cilvēkiem, tikumam, likumiem un parastajiem lietu vērtējumiem.
Brīvs gars, kuram nerūp tas, kas uz viņu neattiecas.

- - -

 

I

Īl. nepietiekami pazīst cilvēkus.
Meklē sevi. Atveseļošanās gadi.
Gadi, pilni raibu, brīnišķīgu pārvērtību, notikumu, kurus veselais, garā stiprais drīkstētu saprast un apjaust ne lielākā mērā kā slimīgais, notiesātais, nāvei un ne dzīvei iepriekš nolemtais.

- - -

Strādā pirms (neproduktīvajā periodā) jūtu nervi, tad (produktīvajā periodā) kustinātājas daļas smadzenēs.
Produkt. maz zināšanu, maz sevi saprot un ciena.

- - -

Īl. jāiziet visi dzīves un mīlestības etapi, tāpat kā man.

 

I

7 gadu guļas laikā viņam migrēna, galva sāp, vēders,
nervozitātes simptomi. Melanholija un pesimistiski uzskati no iespaidu pārpilnības. Vajaga izdot savu spēku. Tātad sākumā viņš egoists, pesimists, tad naivs altruists un optimists, beigās apzinīgs altruists.

- - -

Produktīvi gari nekad nau īsti skumji; aizvien nepārvarama mīlestība uz dzīvi un spēku un stingra un dzīvības pilna cerība.

- - -

Ne izmisums par dzīvi, bet ilgas un meklēšana pēc viņas, pirms fantāzijā. Māte baida no dzīves, jo viņas dzīve izpostīta, viņā dzīves izmisums, nirvāna? Bet dzemdējošā zeme. Bet vīrs ir radītājs un sieva dzemdētāja - cietēja. Nervozie skaita sevi par nogurušiem, bet viņiem trūkst taisni darbs, tad jutīsies stiprāki un vieglāki. Īl. spiež spēks, asiņu svars, asins bieza un melna, jātop sarkanai, vieglai, kā smalkiem nākamības cilvēkiem.

(23108/88 - 89)

 

Milži uzceļ uz viņa pavēli vaļņus pret jūru, smilšu kāpas.
Kari ar lībiešiem. Brīvzemnieka teikas 22.

(23108/91)

 

I Ilgas. [Tālāk vairāki nesalasāmi vārdi.]
Spēks. Aiziet elpot svaigu gaisu un pasauli redzēt. Labu
darīt [?].

 

Vergu laiki

II Spēka pašierobežošana, vešana uz labu, jo parādās atkal mērs un pārdrošība. Mācības laiks pie mācītāja (ļaunā).

 

Taut. cīņas

III Sarkandaris. Lielas sprangas. Darbs priekš vispārības [vairāki nesalasāmi vārdi]. Dzenas pēc brieža uz Vāczemi.

 

Jaunā strāva

IV Līgava, Latvja aizvesta Vāczemes liktens bedrēs, kamēr viņš ar velnu kaujas, kopojas ar pasauls plošņiem. Saņem [1 nesalasāms vārds], dusmas, uzceļas vēlreiz, brūk virsū. Upurējas un spītīgs, kaut gan jūt galu nākam.

 

Nākotne

V Iet pašā ienaidniekā. Nogrimst tumšos dziļumos, bet tauta vai dēls uzzied starptautībā. Šī pasaule iet bojā, tad nāk jauna citā sistēmā, jo tikumisks garīgais spēks [1 nesalasāms vārds].
Jēdzieni mainās, aug: māja, ģimene, zeme, Saules sistēma, bezgalība.
Ginta, tauta, tautu cīņas, starptautība, vientulība patriarhālība, feodālisms, manufaktūra, kapitālisms, kopdarbs klausība atmošanās uz darbu mažo ļaužu sabiedriskums mazo ļaužu augšana uzvaras domas pašatzīšana

 

Eshila sistēma (?????? lasīt)

III un IV Kļūst bagāts, dzīvo zaļi, lakstojas, pārgalvība, atkrīt no idejas, domā visu panācis, negrib mūžīgi attīstīties, nu atdusēties, baudīt baudas dēļ, Mācītāja meita, nezin vairs tālāka ceļa, kurp iet, jau laime sasniegta. (Kapitālisms.)
(Tā pati Prometeja vaina? Ādama ābols?) Spītīgs pats
[1 nesalasāms vārds].

egoisms dzīvnieka        pirmā          altruisms          starptautiskais          plašums
dabisks: ēst dzert         tiklība          tautība
                                   spaidi                                egoisms
zvēriskums
bērna labsirdība

Cilvēku dzimuma traģēdija, cita problēma [?], ĪI. traģika, ka viņš piedzimis par zvēru, viņam jāatbrīvojas.
Vecā lāča daba, plošņa kāre vienmēr parādās, sīkais [?].
Filoģenētiskais likums. Nākotnes embrijs iziet cauri
visām pasaules attīstības fāzēm.
Lielu darba dziesma (darba ritms), pamata meldija.
Vairāk reizes, ik cēlienā parādās mazie ļaudis iz Īliņa mājām, pat sapnī: vēl tu neesi izpildījis, vēl tāpat nabagi un nebrīvi.
Beigās, kad viņš upurējies: nu esi izpildījis, laimīgs mirst cerībā.
Iz tumsas dziļuma gaisma aust. dzied [?]: viss kritis, viss vītis.

Shēma vispārējā vēsture.

- - -

Tautas ciešanu reprezentants, personifikācija; ja esi beidzis ciest, tas nozīmē: esi miris, bet atdzimis priekam.

- - -

 

Nebeidzamās attīstības ideja

Kustība un spēks kļūst latenti. Dabas sastingums, nāve, tikai gars atdzīvojas jaunajā paaudzē un jaunajā Saules sistēmā.

- - -

Vai tiekšanās pēc lielā. nezināmā, ko Īl. beidzot atrod sevi. Saules bērnam.

(23108/92)

 

Ziemas pāreja uz pavasari: mazas ledus lāses, atkusušās lāses atkal sasalušas, sitas ar vēju viena pret otru un pret zariem, un stumbru, skan nedzīvi, kā dzelzs.
Pavasara sniega apsniguši bērzi, atsaluši no rītus, kā baltus kreklus apvilkuši.

(23108/93)

 

Visuzskatāmākā doma - ideja uzvar, varonis iet bojā. Strādnieku dziesma kā pamattonis, kā caurviju melodija ir ideja, kas uzvar, t. i., pieņemas spēkā, atjaunojas, varonim ejot bojā.
Varonis ienes jaunas, uzvaras noskaņas.

- - -

Dievam Īl. ir ierocis cīņā pret Jodu, lāci.

- - -

Sauciens Hai ho! vai arī lāča cīņas sauciens viņam vienmēr jāatkārto, rēkšana.
Lācis, ķepās paņēmis, piena spaini izdzer.
«Vīrs ar basām kājām.»

(23108/94)

 

Viņš atraisās no burvības, kura ir iedarbojusies uz citiem. Tas rādīts jau iepriekš.
Nepazīst rūpes, nau ļaunais Hāgens un mazisks filistrs. Tic godīgumam.
sarkandarim ir Hāgens: tikai iznīcība, proti - senā rupjība un barbarība.
Ģēnijs radītājs praktiskā darbā.

(23108/95)

 

Traģika: vienenieks, arī vislielākais, nevar neko paveikt līdz galam, to spēj tikai masa, turpinājums, labās sēklas un labo, gatavo augļu izšķiešana, vienīgi suga spēj uzvarēt. līdzīgi arī Visumā: zemes izzūd, lai arī cik attīstītas tās būtu; rodas citas, pirmatnējas, kuras no priekšgājējām pārņem ļoti maz noderīga. Cik daudz no sevis zemes atdod citām zvaigznēm? Romiešu kultūra pilnīgi pagrima, un tikai pakāpeniski un vēlāk tā iedarbojās uz kristīgo. Kristīgā kultūra sākās pilnīgi no sākuma, kaut gan tai līdzās vēl spīdēja grieķu kultūra: filoģēniskā. Katrs indivīds izdzīvo sevī visu pasauli.

- - -

Kādēļ vienenieks neko nesasniedz? Tam ir individuāli iemesli: viņš pārvērtē savus spēkus, izlieto tos nelietderīgi (arī izšķērdēšana tāpat kā dabā), šablonizējas kā Napoleons.

- - -

Nežēlība, ar kādu daba iznīcina skaisto un labo, ja tas nau īsti atbilstošs, tūlīt neaizstājot to ar kaut ko labāku vai līdzvērtīgu.

Saules bērns

Ģēnijs sasniedz piepildījumu, tikai sevi personiski pārvarot. Apzināta tieksme pēc pašiznīcināšanas turpretī Īliņš negrib to atzīt un iet bojā. Saules bērna spēks ir vēl lielāks, ne titānisks, bet apzināts un tāds, kas ziedojas idejai.
Bēklina Nāves sala.

- - -

Īliņš reprezentē dzīvības spēku, zemi.
Saules bērns - ģēniju, koku, kas izaug no šīs zemes, augstāko dzīvības spēka izpausmi.
Īliņš ir neapzinīgs, dumjš, tiecas pēc gara, iegūst to un atzīst attīstību tikai mirstot: dēls viņu turpinās. Arī to negrib. Īliņš gribēja ar paša spēkiem pārvarēt ļaunumu un nāvi, velnus, kuri dzīvo kā cilvēki starp cilvēkiem, tāpēc aizmirsa tuvāko: vāciešus, kuri iekaro Latviju. Neapspiež ļaunumu, redz, ka tas nepieciešams, jo ir ceļš uz jauno (nau skaidrs), domā, ka dēls to izdarīs, atriebs viņu, tāpat kā viņš atrieba māti. Īliņš grib visu panākt ar paša spēkiem, cīnās arī tad, kad redz, ka tas ir veltīgi. Nedaudz līdzīgs Hāgenam.
Saules bērns Īliņa dēls. Darbība notiek latviešu senatnē (Viņi dzīvo mūsu vidū, nau redzami, agrāk tos varēja redzēt.)

- - -

Īliņš iznīcina, lai panāktu savu mērķi.
Saules bērns skaidri redz, ka viņam jātiek iznicinātam, iet uz to, aiz iznīcības redz jauno suuli.

- - -

Vecais dzīvības spēki cer pārvarēt nāvi, nepazīst neiespējamību. Tikai tā dēls, ģēnijs, atzīstneiespējamību un, redz, ka nakts gan uzvarās, bet pēc tās nāks jauna dzīve, jo pastāv mūžība un bezgalība. Flammarions.

- - -

Vecajam dzīvības spēkam nau mūžības un bezgalības (šaurs redzesloks, Vidusjūra - grieķu pasaule), tāpēc tas spītē nāvei, kas tam nozīmē visu lietu pamatu, <un reizē klanās tās priekšā, saceļas pret to. Lācis ir vienīgi sīks dzīves noliedzējs, nāves un nakts līdzgaitnieks, kuru Īliņš pārspēj vispirms, pēc tam dzirnavu velnu, un tagad Īliņš cer, ka spēs pārvarēt visu, pat veco nāvi un nakti.> Pārāk tic sev, atstāj novārtā tautu, masu un sugu un tāpēc iet bojā. neatzīst, ka masā ir bezgalība un mūžība. Nau domas par mūžību. Neskaidri nojauš to un baidās no tās. (?)
Vectēvs ir mūžības gaisma un dzīvības spēks? Vectēvs do Īliņam spēku, lai viņš cīnītos pret nakti. Īliņš aiz neizpratnes pārkāpj viņa prasības, Dievs atstumj Īliņu, tāpat kā daba atstumj nederīgu skaistumu.
III daļa: tomēr uzvar nakts. Visi spēki pamazām aprimst, latents spēks, un kas, pēc tam?

- - -

Dievu mijkrēslis, pēc tam tomēr jaunā dzīve.

- - -

<Visas briesmas, ar kurām Īliņš cīnās, ir ļaunuma sūtītas.>

(23108/96 - 97)

 

Cilvēka domāšana un rīcība arvien enerģiskāk pievēršas visas īstenības izdibināšanai un pārvaldīšanai, fantāzija un dzeja visos laikos uzņemas Ikara lidojumu, lai pāri visām robežām nokļūtu nezināmajā un tomēr zināmajā dzīvības avota, nākotnes, aizsaules, gaismas, laimes un pārpilnības zemē.
Īliņš - aizvien uz priekšu (bet viņš nau fantasts, ir patiesības izzinātājs?).
Saules bērns - Ikars, kas dodas uz nākotnes zemi.

- - -

Viņa zvaigzne ir Orions, redz to gaišā dienā tāpat kā Napoleons. Varons = kareivis, ne kūlēji.
Cf. Flammariona Stellu nodaļu, kur aprakstītas zvaigznes.

- - -

Darbadziesmas priekšstāvis kāds pelēks zemnieciņš: tu esi par daudz liels, ta vari tik ar mums iet, mēs esam tie daudzie, tas visums. Tu no mums cēlies, no mums tikai ceļas viss lielums un labums. Ar vidējiem tev nau nekā kopīga, pie mums tev jāatgriežas. Mēs tavu piemiņu paglābsim, kā ???? ???????.
- Es viens jūsu tūkstoti apsitu. Nāks 10 000, es tos ar pārspēšu. - Nāks 100 000, tos tu nepārspēsi. Mēs esam visi, neskaitāmi, nemirstīgi, jūs mirstat, u nau jums vietnieka, mums uz katru 10 vietnieki.
Nevajag tev meklēt spēku iekš tā, ka 1000 apsit, bet kā 100 000 atdzīvina uz labāku, augstāku dzīvi.

- - -

Ģēnija vientulība: no tevis atšķelsies pēc drauga draugs. Kungi - varoņi atstāj viņu nesaprazdami.
Ģēnijs satiekas vislielākā vientulībā ar pūli, ar vismazāko un zemāko, ar naivitāti, ģēnijs pats ir naivs. Īliņš pašās beigās sarunā par augstākajām filozofiskajām problēmām ar bērniem, sievām un veciem algādžiem.

(23108/98)

 

<Īliņš pāradās tīrs, t. i., šķīstīts, kļūst atkal netīrs un šķīstās nāvē.>

- - -

Lācis ir labsirdīgs, stiprs, bet mīl medu. Māte izbēguse no viņa; pievildama ar saldumiem.

- - -

Īliņš: pavasara vējš. Marta viesulis.
Uzbudne. Lācis atkal aiznesis kādu jaunavu, varbūt līgavu. Skats.

- - -

Īl. var tikai vēlāk pateikt, ka viņš ir lāča dēls, - satraucoši.
Uzzina tikai kādā svarīgā brīdī, ka viņš ir dēls.
Apvērsums dvēselē, upuris kļūst lielāks.
Cīņa ar lāci kā kulminācija.
Sasit rokas.
Pagrieziens III (varbūt redz dzīrēs, garām vedot, sasietu mīļāko.

(23108/99-100)

 

I - II patiesu mīlestība, vecais lācis, uzvar milzt.
III dzīres, mācītāja meita apbur viņu, aizmirstas kaislībā, lakstojas ar citiem, ar viņa mācekļiem,
greizsirdība, atriebība un mācītāja meita.
IV vācu ielaušanās, siets liktens bedrēs, patiesā mīlestībā ziedojas.
V Uzvara, uzvaras gājiens, sastop arī nāves gājienu, patieso mīlestību, visu uzzina, negrib palikt viņai
pateicību parādā, Dievs tas kungs augstībā atstumj Īl., velni iegūst pār viņu varu.

(23108/101)

 

Raksturi

Īliņš  (Viesuls, Lāčaugains, Niedrīts).
Māte - -Brunhilde, stiprā sieva.
Vecais lācis - labsirdīgs nezvērs, medusnesējs, gardēdis.
Mācītāja meita - Kikre, kultūra.
Atsvabinātā meitiņa - latvietes tips.
Sarkanadris sveša, krievu, igauņu rakstura, nekā maiga, straujš, sīksts.
Kalna Kāpējs?
Vecais ubags = Dievs, baltu zirgu, lēns un rāms, kā jau latviešu dievs, bet suns aiz ādas.

- - -

Liela nežēlība pret velniem, kaut gan tie ir diezgan labsirdīgi.
Aiziedams iedur nazi bērzā, kurš sāk asiņot, sarūst, kad lielās sprangās.
Melnajā zirgā dzenas pakaļ alnim, kurš aizmāna liktens bedrēs (?).
Alnis bija vecas dinastijas velns, kurš gan tādējādi ieved postā Īliņu, bet arī glābējs pret gribu, jo cita glābiņa nau.

- - -

Lībiešus pārvarēt pietika Īliņa iedzimtā spēka, vāciešus, t. i., kultūras - ne, tur vajaga pašam kultivēties, precē vācieti tumš[os?] dziļum[os?], tikai dēli uzvarēs.
Uzvar jaunā dinastija. Pērkons pret jodu, velnu, bet pats tiek uzvarēts no ārzemju kultūras.
Personīgi par mani, ko Iliņa dēvē par manu pakļaujošo spēku.

- - -

I cēliena beigas, sēstas mugurā baltajam zirgam un, gavilēdams ha! hei!, aizjāj. <Kaut gan māte brīdina un lūko atturēt; viņai pareģots, ka «tumšos dziļumos» būs jābeidzas viņas dēlam.>
Vecais lācis viņu ar varu nolaupījis, nīst mīl varmācīgo vīru. Atgriežas pie laulātā, neieredz bērnus no tā. Pareģojumus ska plašāk dēlam, bojā iešana, tas tomēr grib pasauli redzēt. Viņa šis pārgalvības dēļ mīl dēlu vēl vairāk.
II Klausībā tiek caur skaistu mācītāja meitu, bet, kad visu izpildījis, viņam apnīk skaistā meita. Viņš III grib darboties vispārības labā, bet arī tas apnīk, IV grib vēl vairāk, arvien tālāk, aizvest uz Indiju, bet tiek par palaidni. Kādēļ? Pārgalvība. Tādēļ, ka tas pavēlēts no pareģiem?
Meklē augstāko tiklības likumu, tiklisku brīvību, kas nau nepieciešamība.
Tie mērķi mazi tikuši, griežas pats pret sevi, jo nau citu cienīgu pretnieku.
Pamatmotīvs: arvien tāļāk! svaigu gaisu elpot, brīvība.
- Nu man (III) ir brīvība, citiem vēl nau, vēl nau svaigs
gaiss, iet vēl plašākā pasaulē paskatīties, tauta brīva, jātiek cilvēcei brīvai. Tādēļ IV iet atkal tālāk (bet aiz viscilvēces aizmirst tuvāko: tautību, grib viens un par ātri sasniebg, tā ir traģiskā vaina).

(23108/102-103)

 

Tauta krīt atkal verdzībā IV, jo agrākie kalpi tikuši par kungiem.

- - -

Sievietes vienmēr mīl pārmaiņu: Tu esi vienmēr cits un jauns. Sievietes sajūsminājas priekš evolūcijas idejas.

- - -

Darbības, nevis domas Fausts (?)

- - -

Gara prātošana kavē domas īstenošanu, darbošanās kavē attīstību.

- - -

Tieksme pēc darbošanās (alnis jeb briedis uz Vāciju) kavē praktisko darbību. Cīņa pret vāciešiem. Pakļaušanās kapitālismam. Bet kapitālisms nes mums augstāku kultūru, un tikai augstāka kultūra var mums palīdzēt.

- - -

Atziņa, ka mēs esam maza tauta, drīz varam mirt: mērķis izglābties no nāves.

- - -

Saules bērns

Aizvien augstāka attīstība no jaunekļa lāča un lempja zemnieka par gara cilvēku, kurš beidzot noraida jebkuru rupju varu un rīcību, noliedz, pats sevi un tādējādi iet bojā, lai kā tīri garīga būtne atdzimtu citā pasaulē.

- - -

Lāča pazīmes: sasit rokas pirms cīņas un katra pasākuma, arī mīlas apskāviena.

- - -

Mērķis: smalks, labsirdīgs, gudrs humors, arī greznība, bet izsmalcinātāka.
III Bagātīga ēšana un dzeršana, Karnaho kāzas, holandiešu skola, spēcīga tautas dziesma, homēriski varoni, ziedoši spēki. Kauj arī ribas, plēšas, tādēļ mēris.

- - -

<Saskarsme ar svešām sievietēm noved Īl, pie izsmalcinātības, atgriešanās pie dzimtenes sievietēm un mīlestības, kad arī viņas pašas izsmalcinājušās.>

- - -

IV Kapitālisma cīņai jau nepieciešami jauni ieroči, ar veco rupjo spēku vairs nepietiek. (Arī vācieši nāk ar augstāku kultūru, ar vācu sievietes garīgo spēku un garīgo mīlestību, ar kuru vecie dabas spēki nevar mēroties.)
<Ne tā ir Īl. vaina, ka viņš atkāpies no tēvu tikuma, bet tā, ka viņš par maz tiecies pēc jaunā. Īl. ir pievērsies tikuma principiem, bet viņam tos nebūtu vajadzējis ievērot.>
Ar viena vīra spēku nepietiek, Īl. ir aizmirsis, kā jāceļ visu tauta, tāpēc viņu pārspēj, jo viņš ir viens. Jau ar Sarkandari Īl. paliek viens, jo kalnu kāpējs uzbēg kokā. Īl. par to dusmojas, bet jūtas glaimots, ka viņš ir vienīgais ģēnijs. Tikai vēlāk viņš saprot, cik grūti tas ir.

- - -

 

I

Vecais lācis pēc viņas izbēgšanas laupa citas meitas, greizsirdība no viņas puses, naids un mīla. Liek dēlam atriebt māti: veco lāci nosist (atsvabina jaunu skaistuli, uz kuru māte arī greizsirdīga), savāds viņas prieks un bēdas, ieraugot lāča ādu.
Cīņa ar veco lāci. Vecais lācis arī raksturs, pazīst no spēka savu dēlu un no roku rokā sišanas. - Mūsu cilts caur sevi pašu izdeldēsies un attīstīsies. Jūs, cilvēki, no mums cēlušies. Embrija stadijā jau vecajā arī dēla visa vēsture. Caur nāvi atjaunoties un augstāk pacelties. Lācis dzer no savām asinīm.

(23108/104 - 105)

 

Kļūt neuzticīgam sev pašam - tā ir traģika, kuras dēļ mirst jebkurš varonis.
Kur šī traģika ir Īlam? Viņš ir šaubījies par sevi I, tad sācis arvien stiprāk ticēt saviem spēkiem, pārvērtējis tos IV, nau ieturējis mēru. Gribējis iznīdēt nāvi, kura taču ir dzīvības un attīstības moments, tātad ir apkarojis pats sevi vai: traģika: vispārēja nepilnīga pasaules kārtība.

(23108/106)

 

Cilvēka tapšana ir notikusi labvēlīgos apstākļos, bez cīņas ar plēsīgiem zvēriem, tātad miers ir progress, ne karš. Saules bērns panāk mieru, visaugstāko.

(23108/107)

 

Progresējošās mūžības dziņa.

Mūžīga darbošanās, mūžīgs spēks, enerģija, kura tikai maina savu veidu, bet nekad neizzūd (tā gan tiek saistīta, kļūst latenta, lai, no jauna ierosināta, atkal aizkavētos.) Drāmas princips, sevi izsmeļoša darbība.
Īl. - drāma kā tāda, darbības drāma, drāmas drāma.
Hamlets - domas drāma.

- - -

Īl. spēks izsmeļ sevi, bet dziņa doties uz priekšu paliek, viņš liks zemei straujāk griezties, līdz tās lielajai sadursmei ar sauli; revolūcija. Īl. visu apaugļo, rada, dod iniciatīvu darbībai, viņš atraisa visus snaudošos spēkus, arī Dievu, domu, arī masu, miesu.
Bet no kurienes nāk darbība? spēks? dzīvības spēks, pirmatnējā kustība, osmotiskais spiediens, ķīmiskā afinitāte, - tātad no masas, no tukšuma. Vai absolūts tukšums vispār pastāv?

(23108/108)

 

IV Īl. Tu tik raugs masā, pasaulē, tu vari augsti pacelties pār viņu, bet brīvs tiksi tikai līdz ar viņu. Tā ir indivīda traģika.
Pārvar I apkārtni, sociālo, II mīlestību, veco tikumu (tēvu), III dievu jeb savu radīto, IV pats sevi, bet IV un V pret masu, necerēto pretnieku, nievāto muļķību, zaudē, ar masu atkal savienojas, un no viņas, izrūgušas, nāks glābiņš.

- - -

Spēkus salauzi pamazajā cīņā, līdz nāc pie brīva ceļa, kur vari attīstīt savu ideju; nu tev vairs nau diezgan spēku priekš idejas izvešanas, tie patērēti. Bet tu panācis to, ka tavs sagatavošanas darbs - pa daļai - dara citiem vieglāku sagatavošanos. Mikel - Andželo.

(23108/110)

 

Vai ikdienas tecēšanu kas spēj aizturēt? Vai karš, vai miers, vai varons uzvar, vai tautas mirst - aizvien veci māte skalos savus netīros autus un māte vārīs pusdienu, un vīrs tirgosies un krāps, un naudu rausīs. Aizvien ēdīs un dzers, un par vēderu gādās.

- - -

Vai varons dzimst, vai mirst, vai pareģis nākotni rāda, vai vēstnieks priecas vēsti vēsta, vai jaunu dzīvi dzejo dzejnieks, vai jaunu skaistumu gleznotājs radu.

(23108/111)

 

II. Mērķiem, kas nekad nespiež, nerunā līdz, bet dzīvo to dzīvi, ko citi priekšā izdzīvojuši. Ja arī visa tauta vēl nedzīvo jauno lielo dzīvi, ja lielākā dala vēl vecā parašā, tad tomēr jaunais jau ir uzziedējis, kad viņš parādīsies nedaudzajos. Tā vācu uzplaukuma laikmets, kad bija Šillers un Gēte, kaut gan tie cīnījās pret vecajiem Klopštokiāniem, Lesimgiāniem un pat Gotšediāniem.

(23108/112)

 

Dzird vienmēr, it kā kas nāktu, jātu (pats savus soļus).
Cīnās pret kalpības garu.
Ļaudis svešus dienderus bija vairāk nekā Īl.

(23108/113)

 

3. cēlienā jau nākotnes valsts, 4. cēlienā fantastisks tālums, 5. cēlienā atgriešanās.

(23108/114)

 

Īl. Koki tāpat šalks, saule spīdēs, kad manis nebūs, - ir kas paliekošs, un es ar.

- - -

I Īl, pirms romantiķis, bēg no dzīves, ieklausa viņā iekšā savas vaidas, tad dzird aicinošas balsis, daba laba, visu sola.
II mīl nakti, tad tik vēl dienu.
III uzspiež citiem savus ideālus, nevis bēg no dzīves.
Vēlāk novēro dabu un viņas likumus.
Daba nepretojas romantiķa gribai, tādēļ mīļā, mīļākā, tāpat pagātne, svešatne. Romantiķim daba ir simbols; viņā vajga iejusties iekšā.
IV romantiķis meklē visur sevi, neatzīst un nevēro cita, dabas priekšmetu īpatnības.
Tiek nenoteikts, jo viņa dvēseles saturs nenoteikts.
Dvēsele tiek par vispasaules dvēseli.
Pasaules gars pats sevi uzskata.

(23108/115)

 

Zemes malai garām braucot, neredzot debešu vairs, bet tik bezgalīga jūra un tumsība. jūrā dimantkalns, virsgals tālu redzams, tur nedrīkst virsū kāpt. Tad atkal debess un dienas gaisma: vai antipodi? Jauka sala, kura pievelk un neatlaiž: vai Nāves sala. Īl. aizbrauc līdz antipodiem, nonāk aiz ziemeļpola, zemes otrā, apakšpusē un redz, ka nau ne antipodu, ne svēto alas, bet zeme apaļa un otrā pusē arī zeme nekrīt.

- - -

Ledus kalni nodreb, kad ceļas pēc ilgas guļas ziemeļtēvs.

- - -

Zemes malā - debess vārti un elles vārti.
Pērkoņdēlu mājas, kur zeltu kaldina.
Saules dārzi saules meitas sargā zelta ābolus.
saule guļ nakti dimantlaivā, kumeļus jūrā peldina, sēd kalniņā, zelta groži rokā.
Laimīgi, nevainīgi cilvēki.
saules dārzu spožums nepanesams.

- - -

Aiz debess un zemes malas iebrauca tumšā jūrā, no tālienes spīd dimantkalns.
Ap dimantkalnu krēsla. «Ak tu dieviņ, cik še jauki!» It kā vēja spārniem aizskrejot nozuda. Atrauts paliek mēms (dzejoļa tēma) (skatās turp, grib projām, ilgās pārvēršas).

- - -

Mežu aizpūta par trim jūdzēm, lai klajums, kur spēkoties.

- - -

Staburadzes spoguls pārvērš akmenī.

- - -

Īl. III beigās vai IV sākumā.
Īl, pats iemin pili zemē, kā kapu Artai.
III pārvar pats sevi, no rupja spēkavīra kļūst par garīgu skeptiķi un meklētāju.
Pa starpām mazas idilles.
nomet savu kroni: man tie nestāv labi. Es visu atdevis, ko jūs? pēc katra zaudējuma prasa vēl jo vairāk, beigās visu.
Īl, IV Ziedīte, kaut nesaprazdama - iešu tev līdz. V - Nemin' Artu, tā svēta, es viņu kāvu, bet viņa piepildījās un es. Kad tu piepildīsies? - dzīvodama mūžu. Es nespēju tik strauji līdzi.
IV Īl. deva par daudz uz reizi: brīvību no dieva, tāļākais ir vēl vairāk, ne Ziedīte, ne tauta nespēja tik daudz uzņemt. Īl. par daudz uzvarējis. Bet dotais neiet postā, tas tik guļ un gaida, kad tiks lietots, nekas garīgs neiet postā. Īl. guļ kā zemes uguns, zemes spēks, kurš patstāvīgi silda. (?) Dimanta zemes kodols.

- - -

<Putni bieži, kaivas, beigās bezdelīgas, sākumā kraukļi.
Pēc gadskārtām arī zvēri un puķes.>
Ziedīte ir Staburadzes laimīga meita, pēc kādām visi kāro.
Liek v. nogrimušo piliuzcelt.
Lācis burvju aizdzinējs.
Īl. pāri ceļ pār lielo ūdeni (Stigsu).
Mācās pie burtnieka Burtnieku pilī.
3 milži sniegu maļ, ledu kaļ, (krusu kuļ kā zirņus).
Ziemeļmeita (? la valkīra) vētrā, jūrā, ziemeļblāzmā.
Viņas tēvs guļ ledus paspārnē.
Gulēs visu mēnesi (pus gadu: ziema).
Uguns blāķis iz zemes vidus, oāza ledū.
Saules dārzi, kur tā rītos uzlec.
Debesis tur tik zemu, ka ar roku var aizsniegt.
Alās jāslēpjas, jo saules stari sadedzina.
Karotes aizbāž aiz mākoņiem.
Velējot vāles metas debešos.
(Īl. atrod, ka nau debess malas, bet ka aiz zemes sākas lielā pasaule. Apmānīts, izmisums, bet tad lepnums: mēs tik mazi, bet varam saprast, izdibināt lielo pasauli.)

(23108/118 - 119)

 

Īl., tāpat kā visi lielie gari, arī beigās kļūst vientuļš.
III visu saprot vienīgi Arta, bet arī redz, ka viņai līdz ar to jāiet bojā, tomēr rīkojas. Pierādījums Ziedītes bažām. Arta izjūt lielo piepildījuma svētlaimi, bet mirst no tās, jo viņa grib vēl vairāk nekā piepildījumu. Ziedīte nevar gūt piepildījumu, viņa kā viduvējība ir vienmēr apmierināta, negrib augt, vienīgi pašās beigās viņa sajūt ilgas pacelties sev pāri.

- - -

Katram cilvēkam jāizvirza sev augstāks mērķis, citādi viņam nebūtu jēgas dzīvot pēc mērķa sasniegšanas. Lielie, nemirstīgie, tiklīdz sasniegts viņu mērķis, dzīvo pāri savai dzīvei.

- - -

Varonim jāgrib neiespējamais, tā ir viņa atšķirība no masas.
Bet ģēnijam nau jārūpējas par sīko mērķu sasniegšanu, jo visi sīkie mērķi ir tikai līdzekļi lielā mērķa sasniegšanai - izdzīvoties (?) (vismaz mēs nevaram aptvert viņa uzdevumu). Tātad arī Īl. varētu būt bez noteikta mērķa. Vai varbūt: uzvarēt jaunumu, tāpat kā Buda, vai nāvi (bet nāve ir atdzimšana un Jaunums - dzinulis): Vai pacelt masu - pozitīvs mērķis. Vai vest uz apsolīto zemi pēc tam, kad šeit viss vai labākais, t. i., pils, nogrimusi, bet, ja tas neizdotos, pils atkal uzcelt; pie tam viņš pats nogrimst.

- - -

Uzvar viduvējība, tā vienīgā paliek, taču tā nau ģēnija turpinājums, bet vienīgi jaunā, t. i., sēklas, sargātāja.
Pacelt viduvējību!

(12781/51)

 

II Īl. ir visu uzvarējis. III turnīrs, tiek ievesti uzvarētie ienaidnieki.
Žēlošanās, ka nekā vairs nau ko darīt. Arta: tev ir mierīgs kultūras darbs (Napoleons, Aleksandrs Lielais, Pēteris Lielais), Īl.: pārāk lēns, kur lai paliek mans straujums? Man it tāds spēks, ka tas mani atrauj no zemes. Alkas uzzināt, kas ir tur viņā pusē, vai tur nau darbs.
Viņa briesmīgā vaimanāšana un taujāšana, viņa griba atsauc šurp Dievu. Dievs grib nosargāt debesis.
Veco vīriņ brūnos svārkos,
Ā, tu esi tas pats vecais!
Dievs ir ironisks, kā jūdiem (Allgemeine Zeitung).
- Esmu tev spēku devis un ņēmis, ja tev tā par daudz, atkal atņemšu.
Īl. Es gribu vēl vairāk, - man arī ir vairāk, nekā tu devi - šeit [?] no Artas krūts esmu iesūcis.
Lapas birst, altāri paši kūp, ūdens tiek sarkans traukā, atskrien Īl., sasit trauku, Arta dod viņam savu krūti, un uzvar.

(123781/52)

 

II Īl. un tautu uzcēluši pili: milzis un rūķi. Saņem savu algu: Īl. pilnību vai mieru, rūķi - labu iztikšanu. Bez turnīra redz pili.
Ziedīte nāk līdz, bet nespēj izsekot viņa plāniem (II nožēlo rūķus, bet Īl. darbs ir bijis rotaļa). III Īl. nespēj viņu aizraut sev līdz. Īl. - lai masa ziedojas tāpat kā es. Ziedīte. To tu drīsti prasīt tikai no sevis. Arī greizsirdība un Mācītāja meitas intrigas, Ziedīte iet atpakaļ uz mežu pie tautas. IV Kad Mācītāja meita mirst, Ziedīte nāk atpakaļ, lai palidzētu Īl., bet pati atkrīt, kad Īl. nonāvē tēvu.
Ziedīte tikai viņa dzīves pagrieziena punktā.

(123781/53)

 

IV - Jūs esat iemīlējuši šīs vietas un negribat tās pamest; jūs sakāt, ka es jums tās atņemot. Bet kurš tad šis vietas ir padarījis tās mājīgas, kurš dziļos, dūksnainos mežus ir pārvērtis saulainos tīrumos, kurš ir nonāvējis veco lāci? Es, un tas bija mans tēvs.

- - -

III Īl. jāredz darbā.

- - -

III Dzīres, nu es esmu jūs pabarojis. - Jā, bet tas mums parasti ir katru dienu tāpat kā tev, kā slimība, nāve. Tad Īl. dusmās nolemj kaut ko nedzirdētu, ar vienu rāvienu izskaust jaunumu.

- - -

V Nāk atpakaļ, redz tautu pils priekšā ubagojam un ciešam badu. Iemīda pili zemē, bet tad arī pašam jānogrimst, cīnoties pret plašo, lielo.

(123781/54)

 

Augstos kalnos: pacilāta noskaņa.
IV vai V Spēka un enerģijas sajūta, sasniegts mērķis:
Kungs, kurš iekaro sev pasauli.
Neapjaustas dzīves burvība un mūžīgums.
Ja pasaule aizietu bojā līdz ar mums,
mēs paņemtu sev līdz lieluma iespaidu,
it kā mēs piedzīvotu tos gadu tūkstošus,
kas ietverti šajā nospiedošajā skaistumā,
pagājis miljoniem gadu,
un tomēr tas viss mums pieder.
Paņem sev līdz brīnišķīgās atmiņas,
kas tevi dara vienmēr faunu.
Jūras - zemes acis, kalni - baltas krūtis, zaļi zelta mati.
Zeme ir lielāka (arī šis attēlojums ir par mazu). Visuma māte nau vairs persona, bet jēdziens.
Vispirms pazūd kalni, tad skaņas, tad vairs tikai strauti, lielas birzes. Tad liels klusums, auksti, aizrauj elpu, nesamaņa, redz savu aprobežotību.

- - -

Vai Īl. nes sev līdz nāves priekšnojautu ir parādījis, ka cilvēks nevar neiespējamo, bet arī tad viņš redz, ka mērķis vēl ilgi nebūtu sasniegts, ja arī viņš būtu panācis neiespējamo, - tiekšanās ir mūžīga, kur tās iespējas beidzas, tikai tur pa īstam sākas viņa uzdevumi., mierinājums: viņa neiespējamā tiekšanās nebija veltīga, priekšā lieli mērķi, tur vairs nau naida.

(123381/56)

 

III Dieva pērkoņi uz reizi apklust, kad Mācītāja meita upurējas un Īl. iedzer viņas asinis, Dievs vairs neielaižas cīņā, Īl. ņirgājas, izsmej Dievu sāpēs, ka viņš nespēj atriebt mīļākās nāvi. IV Tātad tomēr ir pretinieks, bet tas nerādās: cilvēks pats sev pretinieks, t. i., viņa pagātne, aizspriedumi, muļķība, vēsture, paša izdomātais dievs.
IV Pils nogrimst: lai viss nogrimst, es esmu vienu ieguvis; mīlestību, kultūru, atziņu, ka vienīgi es pats esmu sev pretinieks; nu tik pacelties sev pašam pāri. Spēki izšķiesti, kļuvis vecs, bet nau zaudējis dūšu: iegūts labākais: iespēja iet uz priekšu.
Spēki izšķiesti, bet masās sēta sēkla.
V Uzvar zemiskums, zeme, nekustīgais, masa, bet nau tomēr ir pavirzīta uz priekšu.

- - -

IV Ezers gāžas pār pili.

- - -

II Tiek būvēta mācītāja pils, Īl. arī paverdzināts. (III Viņš padara viņus [tautu?] par vergiem, lai atbrīvotu.)

(123781/57)

 

Pils - tā ir nākotne vai ku!tūra? vai autonomā kultūra? Tāda nau bijusi.

- - -

II Arta māca Īl. dabaszinātnes, vēsturi, zooloģiju.
Tēvs = mācītājs, t. i., burvis, pils arī burvja, pazūd
līdz ar viņu [Artu?]; kas zinās vārdu: brīvība.
Pils ar 1000 telpām visiem.
IV Tēlo jums: kā ezers nāk pa gaisu.
IV visa manta, arī mazo ļaužu, pilī, viss nogrimst, sacelšanās pret Īl. No upurvietas redzama nogrimšana.
Īl. zaudējis drosmi, tad: viens iešu.
Viņš jūt tuvojamies galu.

(123781/58)

 

IV

Stāv uz zemes un grib to pacelt, nāk no masas un grib to pacelt: nozāģēt zaru, uz kura sēž.

(123781/59)

 

Progress un reakcija,
reālisms - romantisms,
<metafizika - mistika>,
materiālisms - ideālisms
sekos viens otram arvien īsākos atstatumos,
līdz atnāks vienotā patiesība.
Ikviena attīstība tagad noris ātrāk.

(123781/103)

 

Lielas darbošanās te vēl nau, tauta vēl nau uzcelta, tam vēl nau apstākļu. Īl. spiests uz maziem darbiem, tas viņam nepatīk, fantazē.

(123781/104)

 

I. Saīgums un bads (Konts).
2. Nāve - progresa faktors, dabiskā izlase (Veismans).
Īl. pats ir dzīve, tātad maiņa, viņam tātad nau jāgrib aizkavēt vai novērst nāvi - pārveidošanās līdzekli. Tā ir atkrišana pašam no sevis, cīņa ar sevi. Bez nāves garlaicība.
Dzīve pārāk īsa: tas kavē darba pabeigšanu.
Īl. arī nepabeidz, tomēr viņš ir paplašinājis dzīves robežas, ne vairs uz īsu laiku, un devis tai dziļāku saturu, kas aizvieto dzīves garumu.
3. Straujš iedzīvotāju pieaugums: ātra atjaunošanās, maza vecuma atšķirība, maz autoritāšu.
Uzskatu sadursme dzīvāka, progress straujāks.

- - -

 

Garīga attīstība rada sociālu attīstību.

(123781/105)

 

Varonis un masa, iesīkstējusi, kūtra, ietiepīga, dumja. Varonis iedveš tai savas domas skaistos tēlos (pretinieki lieto to pašu līdzekli, tikai seklāk, ikdienišķāk, tātad saprotamāk).
IV Īl. ar karaspēku dodas ceļā, visi pamazām atstāj vietu, pēdējos viņš atlaiž pats: Nu es esmu viens un stiprs.
Hoi ho! pakaļ alnim, nokāpt pazemē.
IV Viens: ne aiz spītības, bet traģēdijas, nespējas palīdzēt! Viņš pasaka tiem visu, bet viņi to nesaprot, jūt vienīgi kaut ko nomācošu Īl. (tāpēc viņš atlaiž pēdējos, viņam šķiet, ka arī Ziedītei V ir šī sajūta vai līdzjūtība, bet viņai Īl. vajadzīgs, tikai nespēj viņam sekot). Paliek neziņā, kaut gan viņai ir spēja zināt, Kārlaila traģēdija 33.
- Ja es nespēju pacelt, aizraut masu, tad es daru varoņdarbu, mēģinu neiespējamo, uzveikt nāvi, pie kā arī viņiem jānonāk. Masa un visi Īl. pretinieki te ir viņu pašu labad, visi ir pret Īl., viņam ir tie un daba jāpakļauj, jāuzvar. Sākumā viss šķiet neiespējami, un tad tomēr izdodas.
Kārlails 1-12.

- - -

Ļaužu masa ir mierā, ģēnijs tajā ienes dzīvību;
pasaules masa ir miers, kvēlojošā saule nes dzīvību;
aizraut masu ir viss.

- - -

IV Īl. ir uzvarējis Dievu, bet nespēj uzvarēt priesterus.

(123381/106)

 

IV Īl. visi savi spēki jāatdod mazajiem ļaudīm, masai, jāuztic tai savas domas, jūtas, jāsaista tā pie sevis, jāizplata ap sevi kultūra. Cilvēkam ik mirkli jābūt gatavam uz mūžīgo (uz diženo, kas vērsts uz vispārību, uz nākotni).
Pie tam viņš pats tiecas pēc bezgalīgā, fantastiskā, neiespējamā: nost nāvi!
V viņš dzird it kā ūdens brāzmošanu: Ā, tie ir jūras ūdeņi, vaļā tikuši, es pārāk stipri raustījos, būs kāpas pārtrūkušas.
IV Kad III Dievu uzvarējis, saceļas priestri, un Īls redz, ka viņš tikai viņu rīks bijis.
Kāda revolūcija? Strādnieki dziesma? Pret Īlu? vai pret dievu? Neapzinīgi, tādēļ pret Īlu? Nodedzina pili? Aizdedz visu zemi? Liels skaists skats!
Īls: projām iet, neiespējamā projekti, nāvi iznīcināt.
Masa vēl negatava.

(123781/107)

 

II cēliens

Rostāns. Samariete. Atkārtot! saucieni, parādoties Kristum.
Darba dziesma Haupmaņa «Audējos».

(123781/112)

 

Ziedīte

baras pretī, sīkas intreses, tad izvedīga, enerģiska, i2erobežotas ilgas, bet pamatos jau uzlūkojamas kā pilnība, grib tikai reformas, ne revolūciju.
Saprot Īl. arī sākumā, ka nau arājiņš, bet karavīrs, bet vēlāk neseko viņa pārmērīgajiem plāniem.
Pilsoniski krietna. Ikdienišķas rūpes kā [Īla] tuvākajam. Tauta nau gatava upurēties, ir fatālistiska, tāpēc Īls upurētas.

- - -

Zemes bites barojušas ar savu medu.

(123781/113)

 

Ziedīte. Jautras, naivas, bet spēcīgas dabas. Nespēj palikt mājās, arī varones dzīve? Vēlāka sastapšanās ar Īl.
Vai viņa mīl vairāk viņu vai lietu?
Varone vai sieviete? Pēc tagadējam lugas beigām: varone. Bet varbūt iespējams abas savienot? Kas ir Iniņa? Ne varone. Bet ir tomēr tik briesmīgi stipra? Vai tā nav jaunā sieviete?

(123781/114)

 

Ziedīte

Arta dieva (dēla) meita?
Ziedīte tipisks tautas dziesmu tēls, bārenīte.
Īl. satriec dievticīgo Ziedīti. - Es dievu nokāvu. V -
Nu tu dievs, palīdz' nu mums.
Ziedīte bārenīte, meža meita, arī lāča meita, bet nau raudule, tīšām gavilē.
Īl. māte kā pamāte.
Trakuliņa?
Ziedīte jautra rakstura, zelta vidusmērs; Grietiņa, bet tomēr lielāka.

(123781/124)

 

II (I) Grēka skats ar rožu vītnēm; rāda viņam spoguli un skūpsta attēlu, tad burvība.

(123829/17)

 

Īl 2. (?) Spēlējas ar 5 pirkstiem, katram savs vārds vai teiciens.
II Arta spēlējas ar Īl. kā zemnieku zēnu, apmāca viņu mīlestībā, lempīgs, tad viņš pielec kājās. Kad Īl. prom, viņa cērt kāju pie zemes un skaišas uz mājas ļaudīm un tēvu.

(123829/18)

 

<III Man trūkst vienotas, pabeigtas, vienkāršas darbības, tās vietā darbību komplekss, tiekšanās uz darbību.
Vai komplekss nevar sasniegt kulmināciju vienā darbībā?
Vai šo darbību nevar ņemt tādu, kas vītos cauri jau no paša sākuma?
III vājš, vismazāk izstrādāts.

Pēdējie dramatiskie momenti.

I. Katastrofai nevajag jaunus efektus, jo katastrofu vai sižetu - varbūt Dieva vai melnā zirga parādīšanos - esmu licis nojaust jau iepriekš (Hamleta zobena saindēšana).
2. Pirms katastrofas vēl kāds atslābums, kāda uzvara, cerība.
Nozīmīga cerība.

- - -

Katastrofai

gan jābūt ar nākotnes perspektīvu, bet Īl, iznīcināšanai jābūt brutālai, pēdējo jautājumu, vissvarīgāko, neatstāt neatbildētu.
Gala vārdi: tas bija kaut kas vispārfilozofisks.
II Maiņas skats. Īl. izvairās no cīņas ar milžiem, tie izsmej viņu par gļēvumu, nelabprāt, starp citu Īl. tos nonāvē, humoristisks skats.
Ziedīte viņu atlaiž, sūta projām ar smagu sirdi: uz darbu, uz citu atbrīvošanu. Īl. gribētu sevi ierobežot, attīstīt labsirdību, viņu ceļi tādēļ šķiras, tā ir viņu abu kļūda un vaina.>

(123829/54)

 

 

DATĒTIE TEKSTI

20.6.6.

Viss pārgrozās, viss nezināms, visu vajaga pastāvīgi aprēķināt un lietot pēc vajadzības un gadījuma, droši zināma, negrozāma tikai nāve.
Vai nāve arī ir droši zināma?
Dzīve tūkstots veidos, nāve viena.
Vai visi 1000 dzīvības veidi nau viens? Dzīvības spēks, kopojums, harmonija, kopdarbība, komplicēta, ne vienspēks.
Un vai nāve nau arī daudzveidīga? Vai arī nau vienatnējs, bet salikts, komplicēts spēks, kā dzīve?
Vai vispār patstāvīgs spēks? Jeb tik negācija?
Tikai nekas, tukšums. Vai tad tas arī spēks?
Vai vienīgais spēks nau tik dzīvība vien?
Vai viela vien?

- - -

Dzīvības jautājums vispār lielākais Īlā.
Arī ilgs mūžs (?). Jeb vai tas ir Zukunftsmensch jautājums?

(123381/5)

 

1.7.6.

Īl. paredz beigās, V, ka viņu un dievu, un visu pasauli atsvabinās izglītība, apziņa, kura ieies gluži zemajos, visos, masā. Masa pate sevi atsvabinās. Ģēniji ir tikai sēklas graudi, masai, t. i., zemei, tie jāaudzē un jāatdod 1000 kārtīgi. No vienas saujas graudu nevar paēst. Jāsviež zemē (izmisumā), un liekas pazuduši, bet tad dīgst un daudz briesmām cauri izaug, sabriest un baro masu.

(123781/2)

 

10.12.6.

Īl. sēdējis ne septiņi, bet septiņi simti gadu, pats nemanījis, kā pieaudzis. (Dieviņš to saka.)

(123781/3)

 

26.3.7.

Lācis arī Kanibāls. Jocīgs skats, kur žēli nostāsta, ka bads bijis un vajdzējis apēst savus bērniņus, bet bijuši labi audzināti, dikti garšīgi (jeb vai to stāsta kāds sumpurnis). Lācis par to beigās, tāds bijis Īl. vectēvs no mātes puses, tas bijis mērkaķis, sumpurnis no siltām zemēm.

- - -

Primitīvas kauna jūtas: kaunas, kad apsedz kaunumu, kad apmauc biksas. Kaunas atklāti ēst.
Primitīvas goda jūtas: ienaidnieku var mānīt, apzagt, nokaut, draugu ne.

(123781/20)

 

19.4.7.

Lielu garīgu spēku var arī simbolizēt ar lielu miesas spēku. Īls.
Man liekas, to pa daļai darīja mītu radītāji, Herkuls. tautas varons, visu tautas garīgu spēku paraugs, simbols.
??? ??????? tāpat. Abi turklāt tikumiska, t. i., garīga, spēka nesēji, to laiku tautu ideālā darba darītāji.

(123781/19)

 

16.6.7.

Īl.. nāk līdz atziņa, ka nau nekā valdoša: valstis aiz zvaigznēm, valdošais gars, valdošā daile, gara valdnieki
utt., nau valdnieku un monarkijas.
Nau nekādu ideālu, nau nesaprotama! nau dieva, bet fantāzija naliek un: sāk apkarot nāvi un atsauc garus: atkal ideāls!

(123781/18)

 

30.6.7.

Īl. III uzveicis dievu, IV uzveic nāvi - atsaukdams Artas garu, skats kā Eshila Persi.
Īl. pie Artas kapa, tumšs, liels kurgāns, sarunājas, ar savu lielo dvēsles spēku piespiež iznākt: Īl. jādod tagad tev savas asins. Tas būs tev nāve, es velis, veļi vajā dzīvos un velk līdzi, es nevarēšu vairs dusēt un daudzus vilkšu lejā: kā brīvība, nākotnes ideāls.
V nevar uzveikt mūžīgo dzīvi: pašam jāmirst, lai nāktu jauna dzīve; jākrīt, lai uzveiktu mazie, vājie - masa, ikdienība, - pretī arī ideālam materiālisms, ēšana, vēders uzvar galvu. Vēders jāpārvar. Tas ir pēdējais kungs; tas krīt no kundzības, kad nemaz vairs nau nekādu kungu.

(123381/17)

 

29.7.7.

«No dabas cilvēka (klejoņa) top par zemes kopēju - kultūras cilvēku (tas ir ēst no zināšanas koka). Daudz iegūst: valsti, pilsētas, bet zaudē mākslu un radīšanas spēju, ceļas lielā melu mācība par absolūto; pats sevi atceļ no dievības. Filozofijas mācības rada cilvēkā pašā niecības, iznīcības jūtas un domas, pasaule mehāniska, un cilvēks mazs ritentiņš.
Ilgas pēc paradīzes, dabas, dzīves koka.»
Tas viss greizs un sagrozīts. Pedantisms ir tradīcija. Pastāvīga atbrīvošanās no absolūtā līdz Dīcgenam.
Nē, jautātājs ir Īls, jo jautāšana ir aktīva, ir ierocis, ir asa. Tā sagrauj veco tradīciju un verdzību. Viljama Bleika sēdētājs ir priestris ar savu ņirdzīgo gudrību.

(123381/28)

 

29.3.7.

Kur Īlā lielais jautātājs?
«Lielais pasaulsmīklu vērpējs, nekā nezinātājs, caur kuru nāve nāca pasaulē.» (Pedantisms.)
Pēc bībeles: cilvēks plūc ne no dzīves koka (lai tiktu nemirstīgs), bet no zināšanas koka (uz čūskas pavedumu: tas tas jautātājs?).
Dievs baidās, ka cilvēks tiktu nemirstīgs un nenogāztu Dievu no troņa. Bet tad cilvēks ēd no zināšanas koka, un prāts un zināšanu kāre liek dziļu pašmānīšanu uz viņa dvēseli.

- - -

Īl. jautājumi ir dzīvi, cīņas pilni, skaisti.
III cīņā Dievs ir tas jautātājs vai ubags, kura veidā paslēpies Dievs. (Vairākkārtējas pārveidošanās kā Protejam - dažādība personās!)
Īls uz pedantiskiem jautājumiem atbild kā Sokrats uz sofistiem: paceļas un iet vai sit ar dūri.
«Kas ir dzīvība?» Īls atbild: (zeme vai) saule. Kas ir pasaule? - Zeme. Kas ir daba? - Zemziede. Kas ir Dievs? - Saule, es pats. Kas māksla (skaistums)? - Arta. Kas tiklība? - Zemziede. Ideāls. - Cīņa. Patiesība. Viela. Gars?

(123781/16)

 

29.7.7.

Jūs lasījāt šaubas, sāpes, izmisumu, smiekli, satīra, maigums, mīla, labsirdība, - tas es vēl neesmu viss, jūs lasījāt dusmas, cīņu, sagraušanu, - tas es vēl neesmu viss, -uzbūvēšanu, - vēl neesmu viss, es tur visur esmu iekšā ar visu sirdi, miesu un dvēsli, bet tas vēl nau viss: vientulība, pats sevī ieslēgts, kaunība garīga un miesīga, bailība no sevis šķirties. Es gribētu teikt, tas mani spiež, sāp, ka nau kam teikt, tas būs tik nākotnē, kad varēšu visu teikt, tādēļ tā laužos padzīt uz priekšu vēsturi, uz nākotnes cilvēku, lai varētu tam atklāties, visu teikt kā brālim, kā mīļākai, kā sevim pašam. Cik es tevi mīlu, mans svešais brāli.

(123781/23)

 

11.8.7.

Dievs - priekš manis personifikācija no visa, kas zems, nešķīsts, liekulīgs, varmācīgs: viss vecs un pārdzīvojies, kas vēl karājas klāt un apspiež jauno attīstību. Tā saprast Īla cīņu pret Dievu.
Holderlin man tuvu. Nietzsche. Novalis pretīgs.

(123381/22)

 

15.8.7.

Īls mūžīgais cīnītājs: pārvar visu vecu kārtību (saimniecisku), varbūt klejošanu, patriarkālismu, varbūt pirmo komunismu, tad pašu vecuma principu: vēsturi, pagātni jeb dievu, kas agrāk visu bija turējis, visa laba devējs: konservatīva politika; bet iekš paša vēl paliek pāri bailes, atlikums no ticības, padibeņi no vecā, no pagātnes: tikpat visam draud liktens, kas arī tikai sakrājušies kauzalitātes iemesli, cēloņi: jāpārvar kauzalitāte.

*

Iespējams, kad zina pašas kauzalitātes cēloņus, visus spēkus un viņu kustības likumus, - tad var viņai likt darboties pēc savas gribas, kā katram dabas spēkam. Tad tomēr paliek neizbēgamā nāve, bailes no iznīcības, riebums no tukšuma, vislielākā personības nicināšana: tu guli zemē, un tevi kājām min pat visvājākais pretnieks, kuru tu neturēji vērts ne uzskatīt. Nu viņš tevi nicina, tas mēslis. Tam nebūs būt.
Īla iekšējās balsis smejas par viņu: tu taču neizbēgsi nāvei, tā tevi valdīs; sušķu ņirgāšanās par Īlu (kā tārpi uz kungiem). Īls briesmīgi sašutis, cērt dusmās (varbūt V), un smiltis smejas. «Jūs taču neuzvarat. Kaut arī mani veicat, es nemirstu pats, tas ir gadījums, kas mani pieveic.» «Jā, bet tu tik vājš pretoties gadījumam, agrāk tu varēji, tagad tu esi nolietojies, patērējis savus spēkus. Tagad tu mirsti aiz iekšējiem cēloņiem, aiz spēka patērējuma.» «Es varu spēkus vienmēr atjaunot.» «Nu, tu vairāk izdod. Tik tas dzīvo mūžīgi, kas nekustas, kas netērējas - tā ir nakts, kas visu uzvar, tā ir pagātne, dievs, liktens, nāve.» «Bet ja tomēr vingrināju un vairāk atjaunoju.» «Tu radi un dzemdē, tiklīdz rada, jāmirst.» «Tad es nemirstīgs savos bērnos un savā tautā.» «Jā, bet ne tu pats.» «Gribu pats, kā tas vecais koks «Baubis», kā vecie tēvi kas bij 200 gadu veci.» «Tu nevari, esi izdevies, tu tik ceļa sataisītājs.» «Tad lai mani atriebj dēls.» «Tevi mirušu kājām mīs.» Tad lielās dusmās pats grib dzīvot, nepaļaujas uz dēlu un raustīdamies nosit dēlu, ierauj smiltīs, arī pēdējā cerība beigta. Bet apmēšļo zemi, no zemes Zemziede ieņem sēklu, un tomēr paliek dēls, nevar iznīcināt dzīvību un saules uzvaru. Dēls «saules bērns» tad uzņem tēva ciņu pret nāvi, ne ar varas, bet ar gara ieročiem, ne sociālisms, bet pāri par to. Sociālisms ir vislielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls. Bet sociālisms un Īls tik sataisa ceļu, pretnieki pareizi teikuši. Nu tik jaunajā mierā un vaļā (brīvībā) var garīgi cīnīties un izvest to, ko gribēja, cerēja sociālisma laikmetā, bet nespēja aiz cīņas, nu karš pret pagātni, likteni jeb kauzalitāti, ne pret nāvi. Daudzu atjaunotu, īsa mūža cilšu vajdzēja cīņai. Tās izpildīja savu vajdzību, pienākumu: dzemdēja un cīnījās, un tad varēja tūliņ mirt, tagad nau jāmirst ātri, jo nau jādzemdē un nau jācīnās. Var izkopt vairāk personas dzīvi (bet garlaicīgi - tā tā traģika), nau vērtībā dzīvē, labprāt to atmet Saules bērns, tas arī viņu var uzveikt. Saules bērns pēta augus un lopus, lai atrastu nāves likumus, upurējas pats un atrod mūžīgu dzīvi un pašu mūžību.
Saules bērnā viens no galveniem momentiem - prieks par atradumu, par nāves pārvarēšanu, varbūt V, kad uzceļas pils, bet pats no prieka mirst, un pēcnācējiem jāpapildina un jāizcīna galīgi, jāiegūst mūžīga dzīve, kura caur viņa atradumu tikai darīta iespējama, kā Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas.
Tātad Īls = Markss, un Saules bērns = līdzīgs citam atradējam - Mečnikovam. (Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs?) Tikai līdzība. (Marksu kā varoni citā darbā). Īls tautas un cilvēces cīņu varons.

(123781/26 - 23)

 

11.2.8.

II cēlienā novērst līdzību ar U. u. N.
1) 2 sievietes, 2) mācīšana, 3) izraujas, lai meklētu līgavu.
1) 3 sievietes (māte) vai vēl trešā, vai 50 sievietes kā
Herkulam vai , vai caur lauku, pilnu sieviešu,
2) Herkuls pie Omfales un Eiristena, kalpošana vai
varbūt iekarošana arī Artas,
3) tūliņ pakaļ dzenas Zemziedei?
Atstāj Zemziedi pēc mīlestības nakts?
Dzelžu Mārtiņš un Nekte: tumsā, dekorācija: uguni Mārtiņš, kliedz, Nekte, smalka, caurspīdīga, elektr., zilgans sejs un miesas, neaiztiekama (ils sadauza).

- - -

Izrauj Artai noslēpumu, kā jādarbina Dzelžu Mārtiņš un Nekte.

- - -

Īls dzenā meitenes, Arta saista viņu ar savu matiņu.
Kad nemīl vairs vai varonība saceļas, tad var saraut, elektriskas dzirkstes sprēgā.

- - -

II 2. skats. Māte līdzi: grib, lai nokauj, bet arī lai glābj lāci, būs ļauni, ja nokaus. Žēlo un mirst, kad nokauj; pareģo trīs valstis: lāča ala, tēva māja un Artas pils, - ceturto vairs nesniegs, t. i., nākotnes valsti.
Ziemeļu vadzis I, kad griež apkārt pasauls koku.

(123781/129)

 

13.2.8.

Katra brīvība, katris ideāls top pats par apspiedēju. - Kristus bij revc3luc.ionārs, bet viņa baznīca. tagad apspiež.

(123781/130)

 

13.2.8.

Īls vēl tic, arī I1I, tādēļ cīnās ar fantāziju. IV aust viņam atziņa, ka tie tik māņi, viņa paša radījums, bet nu jau paša spēki lauzti, un viņš neuzvarēs. Tomēr iet, tā ir varonība: uzvarēs bērni.
(Vai viņš paceļ Izidas plīvuri vai Saules bērns?)
Varbūt IV ar to izpildīt, liels skata: sauc iekšā un pats atskan, pirms tumšs, tad pierod, redz spoguli, t. i., gludo vairogu, spodrinātu.
Priesteri paši (kūrēji) nezin to noslēpumu, paši izbaidās, kad sevi ierauga, domājuši taču kādu svētumu, ienaidnieka atstāts vairogs pēc zaudētas kaujas (laime pārgājusi uz uzvarētājiem).

- - -

Saules bērns ar tūliņ skeptiķis kā jaunības dzejās, bet atmet visus ideālus un uzdevumus visās trijās drāmās: viltības atzīšana, ar gudrību, asprātību cīnās pret viltību un muļķību.
Saules bērns arī pāri pār sociāldemokrātiju.

- - -

Jāuzmeklē vēsturē, kad bijuši laimīgi laiki, un tad jāizzina viņa cēloņus.

- - -

Īl. procentu ņemšana, mesli no ļaudīm priekā priesteriem un valdniekiem, mazu drusciņu tikai par atlīdzību, - bet priestri un kareivji top par varu. Un Īls pats ticis par
valdītāju.
Kā to dilemmu izšķirt? Īls = kapitālisms vai Īls = cilv.
garam.

(123781/134)

 

16.2.8.

Alastor

Saules bērns, mājā sēdēdams, visu redzējis un zina: pētī dabas noslēpumu, grib to izraut, dabū piespiest: skūpstā ar mīļāko, altruismā, drauga aplaimošanā, sevis piespiešanā pie darba, pie vienas domas; sevi aplūkojot un novērojot, bet tad iznāk poēts, ne griba, bet miers, jābūt poētam ar gribu un kustību: t. i., izgudrotājam, ne vien zinātnieks un poēts, bet arī darītājs.

(123781/138)

 

5.3.8.

IV II. top par valdītāju, skats, kā visi atsvabinātāji līdz tam arī: sociālisms top par inteliģences mācību un inteliģence pate par kungu.
Strādnieku dziesma skan tāpat tāļāk arī V. Īls to III vairs negrib dzirdēt.

(123781/62)

 

24.3.8.

I Ilgi sēdot un vērojot: var izšķirt visas sīkas skaņas: kuri putni dzied, kura koka zīle, kurš balodis dūgo, kurš
suns rej, kurš lācis; kā pumpuri sprāgst, kā lauskis sper, kā zāle aug.
Smejas: ļoti grūti dzirdēt, citi pārskan, bet lietas [?], liels daudzums, čaukst, dīc kā bites, spriežas, kāpj uz augšu (simbolizē mazo ļaužu kāpšanu).

- - -

V krīt no dēla rokas.
Īl. nespēj vairs apmierināt Zemziedi.
Kapitālisms nespēj vairs veicināt attīstību.
Kad ir savā augstākā varas pakāpē, izrādās nespēja, pretrunas sevī pašā un Īla raksturā (varas kāre, padošanās Artai, asins iz krūts zīsta).
Arī augstākā pakāpē, vēl V, bet jau dēls var viņu pieveikt, ar zemes smilšu palīdzību.
- Vai Īls kapitālisms vai inteliģence?

(123781/136)

 

3.4.8.

Īl. I meklē un dzird visur tik varu, brīvību, jo brivība ir vara darīt pēc sava prāta, lauzt cilvēku varu, celt savu atbrīvotāja, inteliģences, taisnības varu. Meklē cilvēks, top valdnieks, jo ir ģēnijs.
Bet masa grib visus līdzi taisīt, lai ir brīvība, bet lai arī ģēnijs, inteliģence nevalda. Īl. iziet pēc brīvības, bet nes nebrīvību, savu pretspēku. Jātop līdzīgam masai. Nevar. Top no masas nomākts. Viņa vārds paliek mūžīga ciņa.

- - -

Saules bērns pārnes mūžīgo cīņu no cilvēka uz dabu, kad ir atzinis, ka ģēnijs arī nau pārāks par citiem cilvēkiem. Padevies masai, bet rokas brīvas pret dabu.
Īls dzird dabā tik cīņu, varu.
Saules bērns dzird tik mieru.
Saules bērns dzird dabā tik brālību, ne cīņa pret dabu, bet dabas atslēgšana, noslēpuma atklāšana caur mīlestību kā meiteni. Māla u pēdējais spēks. Īl. Alastor 50. lp, Mīlēt dabu kā sevi pašu, ar viņu un cilvēkiem vienoties, nākt tuvāk, tā ir vienīgā kustība, cīņa. Bez Īla to nevarēja, tas krizdams izcīnīja vienl5dzību, pacēla sev līdz citus.
Jānis Vīrs atšķīra cilvēku kultūru no dabas, kustoņas, lai attīstītos cilvēks (Īls), lai būtu kultūra, kas pārgroza dabu, lai pašus cilvēkus organizētu. Saules bērns atkal savieno dabu ar cilvēku, tad pilnība. Brīvprātīga miršana
kā ??????????.
Ledus laikmets atkal.
Jānis Vīrs iesākas pēc ledus laika.
Scenerija no ledus laika.
Saules bērns arī iziet no latviešu teikas, bet iekšā arī Eiropas kultūra, tā pati Arta. Lācis un Īls ir ziemeļu kultūra pēc ledus laika, vispār cilvēces spēks.
Arta ir dienvidu kultūra, kas Ēģiptē, sumeriešiem bij jau tad, kad ziemeļos vēl ledus.
Īls cilvēces mūžam atjaunotais spēks.
Arta mūžam senais, tālāk dotais spēks, kultūras mantojums.
Zemziede vagā atrasta.
Arta gaisā, dvēselē.
Kur Faihilla? fantāzija?
Kas Saules bērna - sievietes pretstats, brīva mīlestība uz laiku? Vai viņa paša dvēsele. Alastor, 54. Saules bērnā izšķirta ikdienas cilvēka traģika, kurš nevar radīt, jo visi līdzīgi: radīšana netiek algota ne ar naidu (nau vajadzīgs, jo ēst vissiem līdzīgi), ne ar slavu (jo slava ir valdībai, inteliģencei, un tā vairs nevalda), paliek tik alga iekš sevis paša, radītāja prieks un sāpes, un došana citiem jeb mīla. (Vīrišķais un sievišķais prieks, arī seksuālais jautājums, liela starpība, izšķirts.)

- - -

Saules bērns tā pārvar ģēnija vientulību, savienodamies ar masu, atsacīdamies no visām priekšrocībām, bet beigas tomēr vientuļas, kamēr nau visi vienlīdz labi un ģeniāli, - stipri. Tomēr tikai kompromiss. Vientuļš ir ģēnijs.
Kā Alastors ar savām ilgām rāda uz viņsauli.
Īls pārvar visu veco: lāci, Artu, tad pašu dievu, bet no
Artas aizņēmies spēku, pats tam piekrīt [?]. Caur ciņu un uzvaru pār pretnieku top no kritušā pārvarēts (Roma no Grieķijas, kristība no hellēnisma, sociāldemokrātija no valdības, kad pate sāk valdīt).
Kvantitāte top par kvalitāti, negācija sevi neģē.
IV Īls meklē citu cīņu, V pēdējs vārds: cīņa, bet citāda (kāda, nesaka, to atrod Saules bērns).
Saules bērnā beigās baltais putniņš ir ledus putnis, ledus laika vēstnesis.
Izšķirt zinātni kā šablonizētāju, sistematizētāju, kārtotāju, pārskata devēju no mākslas kā atradējas, radītājas (- to dot simbolos, atrast Ssimbolus, personas priekš mākslas un zinātnes utt.).
Lpl. uz ētiskiem, estētiskiem jautājumiem.
Īl. cīņa sociāla.
Lpl. III kļūda, ka novēršas uz soc. pusi.

- - -

Lpl. iet bojā, ka nespēj mainīties un Spīdolai klausīt.
Īl. caur to, ka mainās, pieņem no Artas.

- - -

Tautas teikās cīnās varas tik pret velnu, žīdiem vieniem Jēkabs pret dievu, Hiobs, Īls arī pret Dievu.

- - -

Arta kā Nikomis (Hiawatha) bijusi zvaigzne.
(Kalevipoegā bijusi vārnas spalva).

(123781/140 - 145)

 

4.4.8.

Tautietes raksturīgās īpašības: Zemziede.
Sārti vaigi, melnas acis (zilas).
Ārdena valoda, jautra.
Ļaunu dienu pamīdīja zem savām kājiņām.
Liku bēdu uz akmeņa.
- Žēlotāja, Ārons 23.
sudraba lindraciņi

(123781/133)

 

10.4.8.

II skudras, putni utt. kā Pelnrušķītei palīdz uzcelt pilis un muižas, un kultūru, palīdz arī uzvarēt lāci un pašu kultūru, bet kad Īls, inteliģence, pats par valdnieku, tad atmetas kā Kola Rienzi.
IV Īls priekš viņa vēl grib darīt tāļo, neiespējamo, bet jau pretestība, tad V nogremdēšana, visas vecās kultūras
iznīcināšana, lai celtos pēc jauna.
(Varbūt III pils paliek, bet viņas dvēsele Arta nost, tiek no skudrām pamati pierakti un V grimst.)
IV - Mēs, strādnieki, esam tās skudras. - Nevar jūs aizraut uz lielumu. - Jā, tas nebūs mums par labu, bet tev, tavai valdībai, mēs gribam sevi. - Vajga vad5tāja.
- Nevajdzēs, būsim visi gudri.

- - -

II Artai jaunas, neredzētas puķes, lopi, putni, pāvi, ķirši, āboli, oranžas, III palmas.

(123781/31)

 

l0.4.8.

Īlā - dabas drāma
gada drāma
sociāla drāma
Cilvēces attīstības drāma
<Personas mūža drāma>
Ģēnija drāma

- - -

Visos viens pats likums jeb gaita, jeb ritms (pakāpenība).
Galvenā     intrese     ne      simboli,     bet      personas     liktens.

I                      II              III                              IV                 V

Aufstieg. Kampf. Sieg. Abstieg. Kampf. Niederlage.
Hoffnung, d. h. Fortsetzung ins Unendliche.
Visas 3 drāmas: mūžīga maiņa jeb cīņa, jeb attīstība.

- - -

Jānis Vīrs                                  Īls                              Saules bērns
ziemeļi                              dienvidi (II Roma)                  visa zeme
latvieši maza tauta              citas tautas -                          visas tautas
(jo visas tautas                      vai Ēģipte,                          ir dzimtene
sākumā mazas)                      vai Bābele                          visas viena liela
                                        (Alexander Zug)                          tauta

(123781/147)

 

27.4.8.

(Liels rūgtums, arī niknums pret saimnieku.
Lielas bailes, bet liela pārgalvība)

- - -

<Vīrs. Ko tad mēs tagad dabonam vairāk kā bēralu, zemi ar pabirām, gramzdu un nātres, un lapas. (cf. Pusideālistā ēšanu).
Vecākais. Mīksta maize nau priekš jums, bet priekš
zemlikas, priekš veļiem un viņas dēla.
Cits. Tam liekēdim sen vajdzēja būt pie veļiem.
Cits. Uz ragutiņām uzkraut un izvest mežā.
Cits. Lai tur auklē viņu atradene, pametene, lai tin savās villainēs.
Cits. Runā tik tu, kuces dēls, tev labi pieder.
Cits. Kas tam varvērsīm var kaitēt, viņš tur mežā no lāča melmeņiem vien dzīvos.
Cits. Būs auksti, nomauks lācim kažoku.
Cits. -Vilku iejūgs ragavās, brauks uz Vāczemi.
- Viņš staigās sūbru zābakos, viņš nicina to vīru ar basām kājām.
- Ē, lāčaplēsējs, vai nevari atkal paraut kādu lāci.
- Ej atpestī mūs drusku atkal no briesmām.
- Labi būs, lai kurš kuru saplēš, viena liela ēdēja būs mazāk.
- Bet, kad lāci rauj, nepārrauj atkal vēderu.
- Tādu pušu pārrautu vēderu nevar pēc nemaz pilnu piebāzt.
- Mēles jau garas, bet nagi īsi.
- Viņš jau kož.
- Ej, lācēn, parūc drusku. Celies, nāc darbā.
- Strādājam priekš saimnieces, varam arī priekš tā kropļa.
- Dod, es vien kāju izvilkšu taisnu.
- Es otru aizstiepšu uz mežu. Īls rūc.
- Saimniece tik pabārtos vien, kad viņai izdarītu to prieku.
- Vajga ar ķekšiem vilkt, lai netiek klāt kost.

- - -

- Īliņ, vai zāle jau aug, paklausies.
- Aug asni, sulas plūst zem sniega segas.
- Dzi, Īlin, ko teic putni. - Krauklis ķērca
Jau vakar, pēkšņi nākšot brīkšu vētra.
- Ko lapsa runā. - Pošas pavasari.>

(123829/11 - 12)

 

22.5.8.

- Uzvarēs, kad beigsies cīņa. - Vai necīnīties? - Bez cīņas nau uzvaras. - Tu dod divas atbildes. - Vieno tās abas. - Kā lai to zinu? - Visiem jāzina, tad uzvarēs. - Kā visi zinās? - Visiem cīnoties. - Man paliek nakts priekšā. - 'i'iksi dienā. - Ticību dod kā priestri. - Netici man, bet sev.
- Priestrim divi zobeni, man viens ar diviem asminiem.
- Priestri stāv uz divām laivām, kad laivas attālināsies, viņi kritīs ūdenī.

(123781/149)

 

22.5.3.

IV Klerikālās ideoloģijas divkosība.
Priestri atvelk ļaudis no Īla, tiklīdz tas ir pret dievu.
Īla autoritāti viņi atzīst kā absolūtu, bet viņam jākalpo dievam.
Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkam.
I Visiem cilvēkiem tiesība maizi ēst un dzīvot.
II Absolūti valda dievs un viņa izteicēji.
Ir pret katru valdnieku, kas grib būt patstāvīgs, tā pret lāci, kas neatzina citu kā sevi, tā pret Īlu, kad tas saceļas kā ļaužu vietnieks.
I proletārisks elements
II valdītājs elements } īstā reliģijā
Vecais dziedātājs - prolet., vecais ubags - dieviņš, vecais dziedātājs (aizrāda, ka dieviņš nāks).

(123781/148)

 

23.5.8.

Narcisu krūtiņas. (Vārīgi apejas Īls ar Artu. Artai beigās no ha skūpsta smaržas dēls. Līdz tam nesmaržoja puķes, bez dvēseles.)

(123781/l09)

 

23.5.8.

III Īls pārvar pagātni, bet IV viņa atkal dzīva. Kādēļ? Īls pārveicis sava paša pagātni (?) un veco kultūru, bet vietā neliek pašu tautu, liek savu valdību, atkal citu valdošu kultūru. Dieva nau, paliek priestri. (Voltaira materiālisti; Hackels - Dievu nost, valdība paliek, tā ceļ atkal Dievu.) Priestri smejas par Īla māņu cīņu. Tauta arī smejas. Jo Īls postījis tik inteliģenci. Tauta nezināja ne no priestru, ne Artas kultūras; viņai nebija pagātnes, tikai tagadne un nākotne. Viņai vienaldzīga cīņa pret Dievu, lai mainās, kā grib kungi. Kultūra - pagātne arī nesniedz līdz tautai, ne kaitēdama, ne labdarīdama. Sveši priestri un Arta, tuva Zemziede.
Īls upurēja visaugstāko: Artu. Tauta saka: velti, mums tas nelīdz. Nebūs Dieva, būsi tu pats arī kungs. - Bet lielie darbi: jūras pārvarēšana, lāča, svešu tautu?
Aršana un putras vārīšana svarīgākas. - Iz tautas jānāk kultūrai. Vai Arta nau iz tautas? - Jā, bet svešas,
citas zvaidznes. - Taču no Artas arī ņemts.
- Jā, tik ārišķais un kopīgais.
Īls nesaprot, kā sevi pašu negatīvi noliegt, pārvarēt kā Dievu? Kā lai iztiek bez valdības? Niknums pret nesajēdzīgo masu.

(123781/135)

 

12.1.9.

IV Ta kā nāve ir pagājība, tad Īls redz arī Dieviņu, Artu, Lāci. - Nāve un dzīve ir viens. Tādēļ nevar nāvi
pārvarēt, jo tas ir dzīvi pārvarēt. III domā visu pārvarējis, traģika, ka nau vairs pretnieka, nevar vairs augt, lielāks tapt, un IV redz, ka nau nekā pārvarējis, Dieviņa vara tikpat dzīva priestros. Iekšējs dzinuls kāpt zemē ir meklēt sev darbu, augšanu, ārējie dzinuļi: atvest Artu atpakaļ un cīnīties pret priesteriem pašā saknē.
Audējs auž pūram, beigās ne kāzām, ne krustībām, bet
pārklāj miroņiem pāri.
V Grimst tekošās smiltīs, tās bijušās krāsns drupas, krāsns atriebjas, uz viņu, viņš atgriežas?? Pāraugusi drupu smilts ar zāli: lūk, dzīve tomēr uzvar.
Īls aktīvs spēks, Lpl. pasīvs, Īlam sava griba un mērķis,
Lpl. cita, Īls arī krizdams uzvar.

- - -

Meklē vienu un atrod citu - tas virzina drāmu un dod Spannung (uztrauktību, gaidību?).

(123381/98)

 

[Pēc 28.1.9.]
Kad būs tik viena asara, atkal pils nogrims.
V uzceļas, bet nogrimst atkal. Nu var pacelt tikai tie daudzie. Viņi skatās uz Īlu kā uz vadoni, kad tas nespēj noturēt, tad neviens nepalīdz.

- - -

Saules bērnam pils jau ir pate augšā, nau jāceļ, iznāk, kad upurējas tas, kas nau lējis asinis. Gaišums celsies, kad nodzisīs gaišums.

(123781/95)

 

2.2.9.

Lāču ala

Zemziede un meitenes. Pa klints plaisām ienāk gaisma. Lasa kviešu graudus, loba riekstus, maļ. - Šodien lācis atnāks, atvedīs jaunas 3 meitas. No mums 3 apēdīs. Tēlo, kā ir apēdis. -- Es viņam melno muti apglaudīšu. - Es viņam pinku galvu paieskāšu. - Es viņa basās kājas sasildīšu.
Zemziede. Es viņa ausis saplēsīšu. Es viņa basās kājas ar piestu nogrūdīšu, es viņa acis izskrāpēšu. - Vai tev nau bail. - Es gribu, lai mani saplēš, kāds viņš man mīļākais. Man ir balts un liels, un gluds. Kad tas atnāks, tas lāci sažņaugs kamolā, nosviedīs kā melnu dūdarmaisu, ka nodūdos vien. - Kur tad tavs varans ir? Ziņu devi kopš 3 dienām. Viņam bail no visu varenā lāča. Viņam balta un gluda, un apzeltīta Karaļmeita. Viņam nevajag no zemes paceltas meitenes,, ar zemes smaku, ar zemes melnumu, viņam no gaisa nekritusi zvaigznīte. Varbūt viņš vēl lielāks lācis. Smird kā lācis. Zemziede. Es jūs visas izkaušu (pasviež gar zemi). Tu lingas pabira, zemes pika, vārnu knābums. (Aiz trokšņa nedzird, ka akmens atsprāgst.)
Meitenes aizbēg. Īls. A! u! a! u! (Rūc kā lācis.) - Lācis, lācis, lācis. Vai, kur nikns! Zemziede. Kas tā par balsi? (Bailes tēlot.) Īl. A u, nāc laukā, a u! Māte nokrīt ceļos. - Es tev pāri darījusi. Atvaino mani. Atpestī mani, ved mani uz manu pilnību.

(123829/62)

 

3.2.9.

Īls. Nu, celies nu, ko nokriti. [Māte.] Ko? es nokritu! Es nekrītu. Dari, ko teikšu. Skaties, kur viņš nāks. [Īls.] <Vai nu> es tev pa prātam izdarīju? Vai nu es spēju? Māte. Sauc nu uz cīņu. Īls. Septiņus gadus mirku, kad citi saulē gozējās un mielojās, un rotājās. Māte. Ko piemini, rīkoties, kā tev likšu. Īls. Vai esmu tagad izdzēsis, ka septiņus gadus mirku kā grauds lietainā zemē. Tagad es rīkošos, kā vajdzēs man. Māte. Kas ir? Ko nenāk? Vai nosprādzis? Tad es viņa kažoku gribu plosīt. Īl. Tu viņa neaizskarsi. Māte. Tu esi mans dēls, un tev jāklausa. Īl. Es arī viņa dēls un es pats tagad savs.

(123829/60)

 

4.2.9.

Meitenes: dzird: sit. nost. Mūs sitīs nost. - Viņš vēl lielāks liekas - negantāks - diktāka balss. Zemziede. Vai tas varētu būt viņš. Klusat. Meitenes. Sievietes arī ir,
tās mūsu vietnieces. Zemziede. Klusu. Īls. Au - nāc laukā. Zemziede. Au, nāc iekšā. Īls. Kas tā par balsi. Māte. Neej, lāci geib tevi vilt iekšā, tās ir viņa meiteņu balsis. Īls. Au, nāc. Zemziede. Au. Meiteņu balsis. Zemziede. Mēs nevaram iet, lācis saodis svaigu smaku pie mums un mūs saplēsīs. Īl. Au, Zemziede, es nāku. Māte metas priekšā: neej, cīnoties lāča alā, kritīsi pašā sākumā. (Īls ir no mātes ieņemts pirtiņā, pakaļdzenoties.) h, Es nāku pāri pār māti, apskaujas ar Zemziedi. Māte. Viņš tevis dēļ nācis? ne manis dēļ? To tev būs atmaksāt.

- - -

Kalpošana Īlam tik līksma kā mācīšanās. Nau viņā rūgtuma. Tas tik beigās.

- - -

Idilliska scēna. Zemziede. Kāda tad tev galva pinkās. Starpā melni mati. No kā tie? Kur tava josta? Kur cimdi? Kas tevi aplāpīja? kas ēdināja, dzirdināja, guldināja. Kam tie melnie mati? Meitenes. Īliņ, atpestī mūs. Neēd meitas. Bēgsim.

(123829/60)

 

4.2.9.

IV Kamēr Īls pie nāves lejā, tikmēr augšā priestri un valdnieki kauj ļaudis un Īlā brīvo garu. Melnais suns ož asins smaku. Steigerung96: nodreb, rēc, tad sāk pilēt asinis no augšas, melnas, uguņainas, kam uzkrīt, tie iekaucas: tās ir tās elles mokas.
Īls jūt elles mokas, jau dzīvs būdams: viņam uzpil viņa paša ļaužu vai dēla paša asinis. (Kas nau asinis lējis, tam neuzpil?) Kam uzpil, tam jāiet atkal virs zemes.
Kad Īls nonāk lejā, jau nau bijis asins. Nu atkal sākas.
Vai Karaļmeita nau Arta?
Kas skaidrs, no tā kā zvaigznītes atlec asins piles.
Bet faktiski nau ne atmaksas, ne algas, ne atriebšanās - kur un kā to izteikt, vai te?

- - -

Sociāldemokrāti dara neloģiski, kad izskaidro visu kā šķiru cīņas vajadzību un soda darbus no kādas vispārējas morāles stāvokļa. Nau vispārējas morāles, bet daudzas šķiru morāles.

- - -

Tautas psiholoģija man nesaprotama: Sēja par naudu nepateicas.

- - -

IV Kad asins sāk līt, Īls redz, ka viņa darbu posta augšā, un iet atkal uz zemi. V atrod tikai drupas, veco burtnieku, varbūt kādu kūrēju un Zemziedi.

- - -

IV Dzinies pēc nesasniedzamā un aizmirsis apturēt asinsslūžas.

- - -

- Lai nu tu kā gribētu, dzīvs tu vairs nevari tikt (uz lāci IV).
IV Lācis sēd kopā ar apēstām meitenēm. - Šī man bij tā mīļākā, tik maiga un mīksti kauliņi.
Māte vienmēr niknā un stalta, arī nāvē nevar piedot ne lācim, ne dēlam.
II Arta laiž ziepju burbuļus: tāda ir mana dzīvīte.
I un II Īlam jābūt lielam mērķim, kas dzen II prom no Ziedītes un laimes.

(123781/93)

 

9.2.9.

Tēvs pagalvī, māte kājgalī, laimīte vidū.
Māte grib mātes valdību primitīvo.
Īls ļauj Zemziedei vairoties.
Mātei, Zemziedei, Artai - mīlestība nau viss, kurai ir viss? Vajga tādas meitenes.

- - -

Īls. Negribu bēgt, man lācis jāuzvar. Zemziede. Tev jādzer viņa spēka avots, tad uzvarēsi. Māte. Viens tu nespēj arī tagad. Īl. Nedzeršu. (Māte ienīst kāras bērnu un kā viņas varas lauzēju.) Zemziede iedod viņam spēka malku, pate dzerdama un ar skūpstu iedodama. - (Man spēka tiks no šīs mutes dvašas.) Spēka avots ļaužu sviedri. Mirst no tiem nespēcīgie (?).
Tad lācis nāk. - Au! Ko durvis vaļā? (Ienāk un aizgrūž cieti.) Meitenes. Kur nu izbēgsim? Lād Īlu. Tad cīņa un Īla uzvara.
Meitenes ir grieķu koris.
Gājuši pie spēka mucas, smēķē pēc sviedriem.
Muca ar akmeni virsū, spēks iet pāri rūgdams.
Cilvēku šķiņķi.
- Lācim viegla roka, neraudi.

(123829/61)

 

17.2.9.

Selig sind, die reines Herzens sind.
Savādais, pasīvais spēks.
Saules bērns visu pacieš, bet arī visu var upurēt. Viņam nekā nevar padarīt, nevar atņemt, jo nekā lieka nau.
Epiktets.
Ģēnijs, kas negrib valdīt kā Napoleons, kas atpērk ģēnija grēku pret pūli, kas neliek just savu pārākumu, kas cieš par visiem ģēnijiem, kas negrib ar varu piegriezt pie savas patiesības, kas dod pūlim laiku pamazām nākt pie atziņas. Pacietība, nemācīšana, nesprediķošana.
Nevajga pašam attīstīties, ir jau no sākuma gatavs.
Tikai meklē jauno.
Tikai cīņa pret dabu.
Iztiek bez sviedru dzeršanas. Visu tikai pats.

(123781/94)

 

10.10.10.

Īlā iešana uz 3. valstību; karo pret ticību, ka pagātnē bijusi zelta laikmeta valsts. 1000 gadu burtnieks arī to pravieto: pēdējās dienas un uzvaras. Jāni Virā gandris to pravieto, un ezis negribot, kā pretnieks, arī atzīst.
Galvenā ideja gar nākamo uzvaru. Visa drāmas gaita ir vēstures pašas gaita filoģenētiski kā katrā embrionā.
Artai meita no ĪIa skūpsta: tā ir fantāzija, ideāls, kas aļņa ragos iet viņa priekšā.
Lācis ir velna dēls, no Jāņa meitas vai otrādi. Cilvēku dzimums caur Jāni top neatkarīgs no dieva un velna, bet atjaunojas arvien no abiem, no velna dabū zemes spēku, no dieva debess spēku.

(123781/78)

 

15.10.10.

III Arta ieņem meitu no ha skūpsta; izdveš viņu mirstot. - Tagad neredzi, gan tu redzēsi viņu:
Meita tātad ir organisks sakars kam ar Kultūru, ir abu kopojums: ideja, fantāzija. Pēc tās Īls dzenas.
IV Meita, mātes Artas veidā, parādās aļņa ragos.
Īla ilgas.

(123781/79)

 

6.5.12.

Īls sevī audzis, un spēks sastrēdzies, kā tanī spēka mucā lāča alā. Muca noputojusies, nočūlojusi, pa ķimeņiem, pa spundu spiežas cauri sastrēdzies spēks. Visas stīpas izstiepušās un sasprēgājušas uz plīšanu. Velti būtu viss izgaisis, būtu vēl gaidījis. Lācis priecājas, ka izgaisīs. Bet dievs uzcēlis laikā, sev par labu, bet Īls to izlieto savā labā.

(123781/32)

 

6.5.12.

Īlā ievest arī Velnu blakus Lācim. Arī Zalkti, zemes zemais spēks, pats pamats, no tā taisa dievs cilvēku, dabas pamatviela - zeme, pamatdziņas un jūtas, pirmie instinkti - ēšana un mīlēšana.
Zemziede augstāka pakāpe, Īls vēl augstāka, Daudzas radu kombinācijas starp zemi un debesi, velnu un dievu; cīņa un radošanās, un jauna, trešā, Īla un dēla radīšana:
Pazaudējis cīņu, velns lien zem akmeņiem kā jods, vajāts no pērkoņa, zalktis lien zemē, lācis alā. Visa kustoņa, kas velna, lien tumsā, lopi dieva gaismā.
Arī vampīrs. (Jeb vai labāk «Mūžībā».)
Arī Hermess (miroņu vedējs, peklē).

(123381/13)

 

28.5.13.

I Dieviņš ar dzērienu dod viņam spēku; bet tas tik simbols. Jau iepriekš staipa locekļus, pats sev apnicis ar savu gulēšanu un ar bailēm no smiekliem, no mātes apbēdināšanas. Ar vēl lielākiem smiekliem, ar dusmām top no dieviņa provocēts uz celšanos.
Jārāda, ka dieviņam vajdzīga viņa celšanās.
Brīnums paliek tikai kā redzams simbols darbībai, ne vairs izšķirošs motīvs.

(123381/33)

 

28.4.14.

I                  II           III           IV                             V
Ziema, pavasars, vasara, pēcvasara (aizvasara), ziema
Divi gadalaiki: ziema - vasara.
Ziemas svētki, lielas dienas, vasaras svētki, atpļāvības.

- - -

Ungebotenes Ding III
Sapulce, kad sākas siltas dienas, nāk visi bez paziņojuma.
Sapulcē notiek visas svarīgas lietas:
par visa gada uzņēmumiem
karagājieniem
tiesas spriešana
ķildas
ražojumu apmaiņa
tirgus
amatniecība
laulības
svētki
mūzika, deja
dzeja
talkas
liela kopēšana, apēd ziemas atlikušās krājas

(123381/33)

 

28.4.14.

Visu ziemo zemes alās, pirtīs, neēd, nekurina, dzīvo no zemes siltuma, kas sasmelts pa vasaru.

- - -

Apsievošanās vagā, lai zeme kļūtu auglīga.

- - -

Nagi, mati, ēdienu drumslas, izkārnījumi der nomaitāšanai.
Dabūt daļu no ienaidnieka ķermeņa - ir viņu pašu dabūt.
Arta no Īla.

(123381/35)

 

10.12.14.

Dzīvojuši rījā. Latviešu pasakas V, 58. lpp.
Laima lemj, ka mirs, kad sadegs pagale. Nodod to glabāt vedeklai, tā dusmās iemet ugunī. (Tā arī var nemirstību uzturēt, Imanta.)

- - -

Krusu novērš, saucot «Spundu uz augšu».

- - -

Vienači, vienkāji.

- - -

Nāvcirkste akla, visu zin, kas viņu izvāra un apēd.
Dievs un velns ir brāļi, spēkoti brāļi.

(123781/38)

 

10.12.14.

Jūra putās baita vārās.

 

11.12.14.

Pirmā ir Laima liktens lēmēja vai Saule, vai abas vienā. Jānī Vīrā garu radīšana. Mazākie dievi: Pērkons, dažādās mātes, svētie ozoli. Miroņu veļu kultu nodibina Jānis Vīrs vai Īls?
Dieva dēli.
Saules meitas.

- - -

Ievads: pasaules ķermeņu griešanās, sadursmes un sauļu celšanās.

(123781/36)

 

12.12.14.

384. lp. pasaka.
Malkas cirtējs: kukainis, kas mežā grauž kokus.
Milzis = lielais vīrs.

(123781/39)

 

27.12.14.

Īls varētu arī tapt par Daugavu kā par upi vai
par Kalnu (pie krāsmatas. Milzu kalns Tukumā).
Pret ienaidniekiem:
iekšējie: laupītāji,??????? ?????????
garīgie: elki, ???????
ārējie: ????? ????

- - -

Pērkons = no pērt,??????
Kaujā nemirs.

(123781/40)

 

28.12.14.

Zemniecību vajga simbolizēt kā ?????? ???????????
????? ??????????, ??? ?????? ???? ????????????.

(123381/45)

 

28.12.14.

Īl. valoda

Izskrien rēkdams, sēkdams, klūp virsū kā negaiss.
Saņēma sausas dusmas.
Lielais tēviņš = milzis.
Lielās sprangās.
Pasauls plošņi.
Palaidnis.
Vāczemes liktens bedre.
Tumšos dziļumos paliek (citā pasaulē).

(123781/41)

 

28.12.14.

Es, Īl., izgāju pasauli paskatīt, skaidru gaisu paelpot.

- - -

Rījā sēd uz krāsns.
3 reiz liek mēģināt celties.
Ozolu apgriezt: tā ir mēraukla.
Dieviņš iecērt ozolā, ar ozola sulu dzirda Īlu.
- Tagad tu mans kalps. Iesim tāļāk.

- - -

Nokaļ dzelzs nūju uz ceļgala ar dūri bez uguns.

- - -

Priežu rāvējs. Kalnu kāpējs.
Kalnu grāvējs. Krūmu kodējs.
Simtpūru sējējs.
Sarkandaris igauns. Prokrustes.

- - -

Dzelzs muiža.

- - -

Bārdu iever ozola celmā vai zem pils stūra.

- - -

No vēršu ādas siksnas.

- - -

Spēka mazgājamais trauks pirtī.

- - -

Niedrīts
Lāčaugains
Īliņš
Kurbads
Vecīts ar garo bārdu ir velns.
Velnus noslīcina bezspēka traukā.

- - -

Citā pasaulē pieiet pie jūras un meža. Lielais koks, zem kura pazūd gaisma, kā mācies debess. Liels pērklis = mākons.

- - -

Ērglis, apēdis ha miesas gabalu, saka: tagad man vairs tevis nepārvarēt.

- - -

Lācim nomauc ādu un pakar ievā žaudēt.

- - -

Milzis = lielais tēviņš.
- Kā tu drīsti runāt ar lieliem cilvēkiem?

- - -

I Celšanās.
II Kalpu gūšana, dara II labu kustoņiem; tie vēlāk palīdz.
III Nobrauc zem zemes pie vecā pundura; 2 mucas, meita.
Atstāts peklē.
IV Ērglis iznes uz augšzemi.
II a Mežā braukšana.
Velna dzirņās.
Velnēns aiz kājām.
Vecim uguns pagali mutē iegrūž.
II b Uz Roju, tur atvarā naudas kaste.
Īls atnes naudu un pūķi maisā.
III a Iet tuksnesī un saietas ar pasauls plošņiem.
Velns - milzis. Rokas iever bluķī.
Klausība pie mācītāja.
IV a Sāk viens staigāt un brīnumus darīt.
Vāczemē palaidnis laužas ar velnu.
Vāczemes liktens bedrē.
Velns pieņem Īla izskatu un aizved līgavu.
IV b Brauc ellē, tumšos dziļumos.

(123781/42-44)

 

5.1.15.

Jānis Vīrs - dabas cilvēks
Īl. - varonis
M[ūžnieks?] - dzejnieks
Arvien augstāk cilvēks pakāpies.
Jeb vai M[ūžnieks?] ir ģēnijs = meklētājs?
Sakrīt pelnos, no tiem izceļas balts putniņš.
Paliek - putniņš: dziņa
            un gredzens: mīla.

(123781/47)

 

10.2.16.

Vecais: Es tevi pazīstu. Ko tu slēpies aiz Īla liekā vaiga; tu esi Ardžuna vai grieķis, vai ēģiptiets.

*

Jānis, Īls, mūž[nieks?) visi viena latviešu ģimene. Nau ietvertas citas tautas un kultūras.

(123781/48)

 

3.10.16.

Bērnībā izspēris šūpolim grīdu un krizdams samaitājis mazo pirkstiņu.

- - -

Vecais burtnieks Jēkabs skatās akās un dīķos, tur zvaigznes tuvāk redzamas naktī nekā debesīs.

(123781/49)

 

4.11.16.

Īls cilāts pusdienu: Vajdzēja rakstīt, nebij tik grūti agrāk. Nu grūtāk, un jo vēlāk, jo grūtāk. To sajūtu vairs nedabū, un bez tās jāpārtaisa i fabula, i raksturi.
Trohejs 5 pēdis neder, Tagad skaidrāk redzams. Par smagu, vienmuļīgu; vērš uz sevi visu uzmanību, domas grūtāk izteikt teikumos, gramatika apgrūtināta.
Jambs tuvāk ikdienas valodai, nevērš uz sevi tik daudz uzmanības; var vairāk sekot domai un gleznai.
Arī atskaņas neder; par vieglu. Bet mainīt labi.

(123781/12)

 

11.11.16:

Lācis no ziemas guļas novājējis. Grib dzert spēku no ziedoņa mucas. Īls atgrūž - tā mana.

(121001/1)

 

18.4.18

Kurbads
Vecbrālis - vilks.

(123829/30)

 

2.6.18.

Meitas tiek rīkotas uz aizvedi lācim.
Arī Zemziede. Vai māte ar nodomu liek Zemziedi, lai kaitinātu Kurbadu.

(123829/42)

 

2.8.18.

Dievs taisa cilvēku no zalkša, zalktis no zemes. Zalkša milti piejaukti mālam. Lācis no sūnām taisīts. Zivs no jūras putām.

(123829/28)

 

13.9.18.

Kurbads

Ceļa nauda, tilta nauda top noprasīta aizcirtnes mežā.

 

 

NEDATĒTAS RADĀMĀS DOMAS

 

Īl. un epus. Dievs arī grib ko labu, loģisku; priestris un bende jau vairs ne tā, tie palaižas uz to, ka viens Dievs vai citi to zina, kas labs, un dara savus asinsdarbus aiz asinskāres, aiz varas jūtām, aiz seksuālisma, aiz zvēriskuma, kas vēl ir cilvēkā. Barani aiz ilga paraduma: medības, verdzināšana, un aiz izvirtuma.

- - -

Īls nāk no lāča un saules. ĪIs, dievs, velns, lācis, pērkons, - visi ir viens, jo ir cilvēks un vina emanācijas; cits, pretējais, ir tikai dabas aklie spēki: un arī tie beigās nau nekas cits kā cilvēka dzemdētāji, kā viņa miesa. Tas, kas ir specifiski cilvēcisks un izliekas kā pretstats ārējai, neapzinīgai pasaulei, ir tikai cilvēka gars, ir Īls. - Bet kas ir šis gars? Elektriska kustība? Matērijas kustība, enerģija (Ostvaltls)? Matērijas pamata spēks? Matērijas veidotājs, t. i., pārvarētājs, tādēļ ienaids. Gars saka: Ļauj tik man brīvi kustēties, neslēdz mani važās. Matērija atbild: Katra tava kustēšanās ir pret mani vērsta, veido, pārvar mani. Kā lai es tev dodu brīvību? Gars. Bet, kad es nekustos, tu neveidojies, tu mirsti, tiec par lopu, par augu, par akmeni. Jeb vai gars ir saule, kas nāk no ārpuses un taču no iekšas, jo uguns ir vispasaules gars, kustība.

(123381/6)

 

Priesteris, vecs un gudrs. Padevies velns, atzinis dievu pārvarību, tādēļ trīc.
Tas pats vecais velns, ar kuru cīnījies Jānis Vīrs. Velns ar dievu salīdzis, abi pret cilvēku.
Velns tagad padevības, autoritātes cienīšanas sludinātājs; priesteris.
Kā feodāli padevušies kapitālisma mamonam.
Lasīt Holderlin 82 un Horāciju.

(123781/7)

 

III Vai cīņā Īl. neatņem Dievam uguni, novelk pašu sauli tā zemē. (Jeb vai to jau izdarījis Jānis Vīrs?)

- - -

Kur paliek Persefone?
Sēkla apakšzemei nodota.

- - -

Bakchant 17. lp. cepšana simbolizēta. Tā vajadzētu simbolizēt mūsu augstākās kultūras darbības.

- - -

Grāpis kā persona.

- - -

Bakchant 19, 20.
H. tiek par demokrātu, ne Herakles, bet Bakhs.

(123781/15)

 

Dzelžu Mārtiņš vēlāk top par fabriku, kas visu aprīj, - kalps un rīks top par kungu.
Tā jau Jānis Vīrs pret Dievu.(?) Tā Lācis pret Dievu, Īls pret lāci.

- - -

Jānāk Dzelžu Mārtiņam pārvarētājam.

- - -

Domāšanu un dzīvi aizņem visvairāk mežs, Daugava, purvi, jūra (?), smiltis.

- - -

Daugava - kultūras centrs, kā Eifrats un Nils.l

(123781/21)

 

II Lācis ir arī pērkons - arī pats dieviņš vai dieviņa tēvs (dievs =dieviņa dēls, lācis velna dēls), dūdas, pērkoņa un lāča balss (bet nu lācis pērkons = dievs, ? = velns, kurš tiek dzenāts no dieva. Kāds milzis? Lācis izdzen velnu.)
Pērkons brauc ar dzelzu ratiem ar akmeņiem.
Dievs uz zemes, kurš iet kopā ar negaisu.
Ūdens dara nekaitīgu zibeņi = pērkons par zvejnieku.

(123381/34)

 

Īla cīņa pret tapušo, das Gewordenene, vēsturi, veco taisnību.
Arta: nevar visu ēst, visu redzēt, nēsāt [?]; instinktīvi paģērējumi. Kā Iniņam, man nē.

(123781/50)

 

Im Kampfe - Gott: Ich bin das Geschick, aber es gibt mehrere Gtitter: Velns un citi. Īl. in hochster Kraftanstrengung erkennt, dass Gott Einbildung des Volkes ist u. da stirbt Gott, zergeht in Luft. Geschöpf wird schliesslich Lenker des Schöpfers.
Īl. pārmet Dievam netikumus: Velnam atņēmis govis, liek ciest taisnajam, pat Karals nevar palīdzēt, nenāk palīgā Īl. pret igauņiem un vāciem. Sakars ar sauli, mitoloģiski noziegumi, pārāk lēnīgs, nespēcīgs.
Cilvēki labāki par dieviem (Eiripides, Zukunft, 1903, Nr. 31 ).
Dievu ?????? ? ??????.

(1237131/55)

 

Berserkerwut no mušmiru dziras, dabū lielāku spēku, pēc nejūt sāpes.
                III?

(123381/61)

 

Īl. otrenieks, viņa atdalītā dvēsele, tas, kas darbojas sapņos, kas viņu moca un ved uz priekšu, dzen. Pēc viltīgs otrenieks.
Divas pasaules, otrenieks iz viņas saules. Mēs arī izšķiram sevī: aktīvo un pasīvo cilvēku, jūtošo, mēģinošo un analizējošo.
Tautas cīņa pret netaisnību un spaidiem, zemību un gļēvulību, tumšību un bailēm. Ticība, ka cilvēka būšana dara templi.

- - -

Heroisms - pats sevī meklē stimulu cīņai, iz savas vientulības smeļ spēku.

(123781/63)

 

Īl. jautājumi

1. No kurienes mēs cēlušies?
2. { Kādas robežas mūsu varai pār dabu?
Kādas viņai pār mums?
3. Uz kādu mērķi mēs cenšamies?

(123781/64)

 

III

Jeb varbūt pils grimst IV, Mācītāja meitas bērēs, caur dieva roku: laupa tam visdārgāko.

(123781/65)

 

III Ziedīte lūdz izmisusi. lai to nerauj uz priekšu, neprasa zila gaisa nodomus: atstāt dzimteni, celt pilis un pilsētas, dzīvot nepazīstamu gaismas, svešas saules dzīvi.

- - -

III Kad zeme, zemes meita, pretojas, nespēj tālāk pacelties, tad palīdz kultūra, māksla, kas pārvar zemes smagumu, bet pate atkal var pazust, nogrimt zemē atpakaļ.
Kultūra arī upurējas, kad jāuztura dzīvesspēja tautai, kultūra var nogrimt un tauta palikt: grieķi, romnieki, žīdi. Mācītāja meita: Tev, Īliņ, zemes smaka. Art pour l'art Māksla cenšas atsvabināties no dzīves.

- - -

Cilvēks - Īliņš starp dabu un mākslu, pie dabas tam jāatgriežas, bet māksla to paceļ, tā palīdz debesis pārvarēt.

- - -

Īl.: Es esmu pārvērties (pēc III), manī ir svešas asinis, es viņas ieguvu grūtā gara cīņā, mans labākais ieguvums, tas pāries uz manu dēlu.

(123781/66)

 

V Gals, pils nogrimšana, tad II Saules bērnā būtu mēģinājums pacelt, un III pacelšana.

- - -

Galvenais: cīņa ar Dievu. III - Tu nedevi man visu spēku, es sūcu spēku iz sievas krūts.
- Tu neesi tik varens (Heine, Adam I), tev rūpēja ne tauta, bet tava paša valstība. III vecis parādās, saruna un cīņa ar viņu, aicina uz divkauju, vecis pazūd. (Varbūt pēc turnīra, kad Īl. lielās, ka viņam nau pretnieka, iznāk vecis, dara brīnumus.) Cīņa paliek neizšķirta vai Īl. uzvar, bet tad tiek saukts pats Liktens pret Īliņu, un nospriež viņa galu (pēc turnīra garu sapulce). Salīdzināt teiku im Sagenbuch: kādēļ nogrimst vecā. godība (varoņi dievam par lielu un nepaklausīgi).

- - -

Īl. iet viens bez Ziedītes, tādēļ. pazaudē cīņu. Emancipācija ir sievas līdzdarbība pie cilvēces izkopšanas. Tāpat viņš neņem diezgan līdzi i tautu.

- - -

III Cīņa ar dievu, nau citu Gegenspieler. Hohepunkt. Īl. visus izaicina, noskumst, ka viņam nau pretnieka vēl. Dievu pārvarējis, iet atkal meklēt pretnieka (viņa dziņa viņa pretnieks, viņam to vajadzēja pieveikt un sev kalpināt, 'bet dziņa viņu kalpina, tas ir traģisms). Dievs apskauž Īl. un grib pazemot, Īl. viņa mērķiem nekalpo vairs. Tādēļ cīnās, bet tiek ievainots. Nu nevarēs arī vairs pretī atstāvēt vācu dievam. Grib 3V vēl ar priesteriem un kareivjiem., muižniekiem Īl. nomākt, savienojas ar savu pretnieku veco nāvi, feodālismu un barbarismu, kuru cerēja ar Īl. apkarot. Stāsta tai, ka Īl. viņiem abiem briesmīgs.
III Ciņa: put pār lauku, apzeltī malas, viss apklājas ar putekļu mākoņiem, dzird tikai rībam pērkoņus, skatuves priekšā turnīra publika, 3 liktens trauki, Ziedīte iet palīgā, kad parādās asins; tad trauks tiek skaidrs, sāk spīdēt iz trauka. Īl. uzvarējis. Priestri, tūdaļ brēkas, ka dievu aizskāris, zaimojis. III vai IV nolād Īl. par šo grēku, jo nu vāci uzvarēs.
IV Cīna no priestriem un kareivjiem pret it.
V Pils nogrimst. - Jūs mani gan uzveicāt, bet es jūs visus lejā līdz novilkšu, lai uz zemes tiek miers.
III Mākoņu priekšpusē garu sapulces, nāve neredzama.
- Tu pats caur sevi tikai klusi veikts - vecis sacījis I. - Par tevi stiprāka neviena nebūs.
III sākumā, pirms cīņas: vārdu maiņa ar dievu, pārmetumi, ko viņš ļauna darījis tautai, nelaizdams to uz.
priekšu, labs, bet patvarīgs tēvs.
Tauta tiks pārvarēta tikai caur sevi, kad tiks neauglīga miesīgi un garīgi.

(123781/67 - 68)

 

Kleopatra arī masa pret ģēniju Antoniju. Tā Arta, tā Ziedīte, bet abas nau naidīgas vien, viņas ir no ģēnija pārvērstas, gan nepilnīgi, apaugļotas, sāk viņu saprast, viņam palīdzēt. Atjaunotā zeme: Ziedīte nesīs tālāk viņa sēklu.

- - -

Dievs nespēj atbildēt un nevar aizkavēt jautāšanu, jo Īl. bez mēra traucas pēc atbildes un darba, novērš viņa uzmanību, jo citādi būtu pasauls gals, paša Dieva gals. Ar viltu novērš: piem., tautu sakūda: sāk kūpēt altāri, kokiem lapas sāk birt, saule aptumšojas, visi jūtas sabaidēti. Metas Īl. virsū, tad tas atlaižas. Jo viņš jau priekš viņiem cīnījies, un nu viņus draud nonāvēt.
Jeb vēl labāk: viņš tiek no pašiem ļaudīm norauts zemē, no sievām, kurām nevar pretī turēties (varbūt Ziedīte).
Vai pārcērt loku pušu, kurš Dievu nelaida ārā no cīņas (skauģis, otrs Hāgens). Vai nogrimst viņa pils.
(III Dievs bija gribējis viņu pārvarēt ar zemes, miesas spēkiem, nebija apdomājis, ka Īl. jau pieaudzis gara spēkā, tas ir pārsteigums drāmā. Ar jautājumiem Īl. nu Dievu veic, ar cilvēces zināšanas dziņu, kas iznīcina visus dievus un vecās pasaules.)

(123781/69 - 70)

 

I darba dziesma: vienkārša, pāris rindiņu, takts stipri izjūtama, melankoliska: darba nasta, medības, karš, paralēlisms, kā ebrejiem.
Kustoņu teikas: Daugavas rakšana.
IV kūrēji - burvji un dzejnieki: reliģija, senās teikas, ārstniecība, visādi vārdi: asins, čūska, vīveles.
Īls citāds dzejnieks, dzejnieks iz apspiestās šķiras.
Rakstu atrašana - nāk par labu kastas nostiprināšanai. (Īls var atrast piemiņu rakstīdams, aizejot no Zemziedes.)

- - -

Īls -- visa vēlākā filoģenētiskā attīstība.

(123781/72)

 

Pirts - svētās Māras istabiņa; svēta vieta, kur dzīvo gariņš.

(123781/81)

 

Īl. atsaucas uz to, ha visniecīgākā būte nau bez iespaida, t. i., atsaucas uz masu, jūt savu sakaru un kopību ar masu un viņā savu spēku kā Antejs Gejā.

(123781/87)

 

Priestris: 10 000 gadu priekš mums bija veca kultūra, mēs nekā nezinām; šur tur uzķeram pa vienam akmentiņam, mēs visu aizmirsām, ledus un ūdens gāja pa virsu.
Īl. Es gribu zināt.
Priestris. Labi, ka aizplūda, aizmirsām, cilvēks nevar nest šo zināšanas smagumu.
Īl. Man spēka visu nest.
Priestris. Bet nevar izraut noslēpumu iz zemes iekšām.
Īl. Es kāpšu zemes iekšās.
Priestris. Varbūt iekāpsi, bet zeme nedod neko atpakaļ, viņa glabās tevi, tāpat kā to pagātnes noslēpumu.
ĪI. Es salauzīšu zemi, pāršķelšu viņas vēderu.
Priestris. To nevari. Tik saule zemi var uzveikt.
Īl. Tad es grūdīšu zemi pret sauli, zems sadrups, un es iznākšu ārā smiedamies.

(123781/89)

 

IV cēliens. Īl. pie Voluspas (Stimmen der Völker, 228. s.) vai pie Sibilas (Edda), kas visu vaco filozofiju māca (cf. arī indiešu Ragaphati, Müller).
Īl. šaubās par Voluspas veco gudrību, kas appelējusi, tā nevar vēl būt patiesība, tai jābūt dziļāk: Tad nogrimsti dziļāk, tu nešpetnais, kam nau nekas diezgan, iegrimsti zemes iekšās un kuņģī.

(123781/90)

 

IV Disputs ar veco aizstāvi, kurš saka: Ko ta nu panāci?
Īl. Iznīcināju dievu un tumsu. Priestris. Vai tad viņa tiešām nau vairs? Varbūt viņš aizbraucis, varbūt dusmīgs un nerādās. Kas redzēja, ka viņš mira? Kas ticēs? Un, ja viņa nau, esam mēs. Viņš mums vajadzīgs, un, ja nau, tad jāizdomā.
Saruna a la Edda, Voluspa, Nībelung, Wotan.
4. cēlienā sapņi. Atosas sapnis Perser.
3. cēlienā Zukunftsstaat.
4. cēlienā fantastisks tālums.
5. cēlienā atgriešanās.

- - -

IV ĪI. bijis mūžībā, pagājuši 600 gadi.

- - -

Mušmiras dod lielāku spēku, saka priestris (ka varēja dievu veikt, tas bija trakuma darbs).

(123781/91)

 

Īls piespiež uz jaunu.
Tad nevar arī pats iztikt bez svešas asins un bez sviedriem.
Spēku muca apgāzta, bet no vidutājiem atkal uzcelta.
III Īls nevar bez tās iztikt pie pils celšanas (sviedri to velk lejā) vai IV atdot savas asinis, lai nomazgātu sviedrus no pils? Tur aiziet Īla spēks, ko bija dzēris no dieviņa, un nu viņš paliek tikai cilvēcisks. Bet vēl nau asaras izpirktas. Lāča daba ir vara, un vara neļauj viņam upurēties - Vai tad uzcelsies pils pate? - Nē. Jāceļ. - Kas cels? - Tie vājie. Ha! Ha! - Vai tad vairs negrims? - Grims. - Lies atkaI asaras? Kas būs lējēji? - Vidutāji. - Es iznīcināšu- - Nē. Tu pats vidutājs. - Nē, es īsti cēlies. - Kopš dzēri asaras. - Ko tad palīdz mans upuris - Nomazgājis asaras vecās. Citādi nekad nebūtu bijis iespējams glābiņš.

(123381/92)

 

(III) Liela vasaras gatavība, karstums arī cīņā un uzvara. IV. zeme izdegusi pēcvasarā: revolūcija, tad lietus. Pacificēšana. V pēc pacificēšanas = tukšums. Tad IV sākumā iesāk pļaujas bagātību, tad IV otrā pusē - lauks kails, tukšs, septembris - novembris, sēras, spēki izdoti, izšķērdēti, gribētu vēl ko dot, pildīt tukšumu, bet tik izklaidējas, iet uz neiespējamo, jūt nomiršanu, bet negrib to atzīt, saka: nu lauks plašs un brīvs, nau vairs labība priekšā, nu laba medīšana, laba kaušanās, skriešanās (pasauls plosnis.)
Bet nāk pāreja, nāve un atpūta. Viens nespēj bezgala censties un augļus dot.
Mūžīga maiņa un atkalnākšana, atjaunošanās.
V Laukā abi ar Zemziedi atrod zaļu asniņu.
III Jāņu svētki 12. jūnijā par godu saules augstākai pakāpei. Augstākā pakāpe arī pašam Īlam, mīlestības svētki.

- - -

cf. Homer 23. dziedājumu, svētki Patroklam par godu.
Cīņa mīklās.

(123781/96)

 

IV Īl. dievu iznīcinājis tāpat kā savu tēvu - pāri ticis pār savu pagātni, pār: zemes un debesu pagātni; bet pilnīgi vaļā nevar atraisīties: zeme un vēsture viņu tura kā Zemziede, kā masa, kā viņa paša pagātne, mantojums, iedzimtība.
Nu debess viņu tura kā kultūra (Artas piemiņa) un kā fantāzija (Artas tēls), tiek fantastisks.
Kultūru vēl augstāk pacelt: IV vai V. Un IV pārmērīga cīņa ar dabu, pret nāvi, tad atjaunošanās.
Arta - dieva meita, mītiska, kā Kristus, dieva dēls.
Zemziede - lāča meita, Īl. māsa.
(Īl. nokauj «lāča bērnus plakanām kājiņām». Zemziedes šūpļa dziesma. Skats: auklē, lāči rēc. Spēlējas, lūdzas. Šekspīra König Johann.)

(123781/99)

 

Tumsa uzvar gaišo sauli, Bet reiz telpā divas tumšas un mirušas saules sadursies un atkal uguns uzlēks, un piepeši staros apžilbinoša jauna, divkārt lielāka saule. Arī tā dzisīs pēc mūžības, kad mūžība piepildīsies. Ja pēc mūžības, līdz tam daudz laika.

(123381/99)

 

Vecis viņu mierina uz mērenību. Vai tad viņam tiešām tik miera vajga, tik sīkumu, uzreiz labāk lielu, visu dabūt. - Ar viltu noraut pa mazam kumosiņam. - Nē, viņu pašu noraut, visu ņemt.

(123781/102)

 

Īl. II iziet pret lāci:
                                                Lakstīgala skaisti dzied
                                                Zobentiņa galiņā.

(123381/108)

 

III dievi grib teokrātiju, vispasaules baznīcu. ????????

- - -

I Ne aizkrāsnē, bet pirtiņā vai namiņā (kā veči pirtiņā: bieza putra, tauka gaļa utt.).

- - -

Pār tevi dienas allažība.
Jābūt visai dzīves gaitai un filozofijai iekšā.

- - -

Par mirušajiem metriskas dzejas iz I ielikt III (fragmenti).
III .Jāņu dienas.
IV Suņu dienas. Sirius.
Revolūcija un pacificēšana.

(123781/110)

 

III Arta noņēmusi lāča ādu, kura izkārta uz krustu kokiem, uz šķēpa un zobena; kā biedēklis, kā mīļš tēvs; Arta noņēmusi un paklājusi sev zem kājām: Nu, tu lielais zvērs! Īls iztrūcies baxas. - Tas mans tēvs. - Neesi pats kā lācis. Īl. sievietes nežēlība.

- - -

Mūsu varoņi visi lāču dēli kā grieķiem dažādu dievu dēli. Tā.dēļ vienādība ar Lāčplēsi.

- - -

III Arta balta, smalka, nevar piedurties. Erbsenprinzessin. Maziņa. Viens piliens, malks asiņu miesās, viss cits mēnesstari.
IV - nevar uz zemes dzīvot, tu jau izdzēri visas manas asinis. Iekš tevis dzīvoju un rādos mēnesstaros, man vairs nau saites ar zemi, kā tik caur tevi.

- - -

Zemziede. Meluksnēja, zemes krāsā, lieli, skaisti locekļi, Junona.
V salasījusi visus Īla dēlus, arī no citām mātēm. - Visi
man līdzīgi, pazīstami. - Mēs visi tavi dēli. - Es uz jums nedomāju. - Mēs uz tevi. - Un mani dēli no citiem tēviem.
Lācis Zemziedi nau vēl aizskāris, respektē.

(123781/111)

 

V Viss izmiris, nevar vairs pazīt to vietu, kur pils nogrima: smiltis tek un put, purvi dēd un pūst.
IV bijis mūžībā, pagājuši 600 gadi.

(123781/119)

 

Nogrimst Rīgas jūras līci, no kurienes Īl. jūru izspiedis, sākot pat no Jelgavas. Jūra nu grib atpakaļ savu īpašumu, visas dabas varas sakūdītas no pārspētā dieva, vai arī Īl. viņas citādi sakaitinājis, vai ticis vājāks IV cēlienā.
Garīgais un morāliskais spēks Īlam audzis, bet fiziskais mazinājies.
3 dienas kauc jūra. Dekorācija kā decembri: kūpot jūrai dusmās jāatkāpjas pret salu un Īlu, tad sagrauzusi ledus kalnus un šļāc spricēdama ūdeņus pāri, atkal skaļi kaucieni pretī dobjajiem (kad nespēja veikt). Īls muldā grib pili celt augšā, satricina pats kāpu vaļņus, tā ka jūra izlaužas cauri.

(123781/122)

 

Pie jūras mēs dzīvojuši 5000 gadus.
Alstieši.
Beigās bezdelīgas vai atkal kraukļi, kas domīgi sēd 300 gadus.

(123781/123)

 

III

Ziedīte dzimusi tīruma vagā, iz zemes, zemes melta, reprezentē zemes pastāvību, nemirstību, mūžīgo jaunību, bet arī smagumu, nepaceļamību, pretošanos kustināšanai.

(123781/125)

 

Stipri padziļināt šādu sarunu, tur lai viss dramatiskais spēks.

- - -

Lpl. rupjš dabas cilvēks, neapzinīgs spēks. Īls gudris, apzinīgs, enerģisks, ar sava paša mērķiem.
Zina: spēks kalpina sev masu. Bet nepietiek. Kā lai masa pate tiek apzinīga un patstāvīgā kā ģēnijs?

- - -

Ar šo filozofēšanu un spožo poēziju pildīt IV, fantastiska filozofija, kura par agri grib sintēzi. Tādēļ fantastiskais brauciens caur debesi un elli, cīņa pret nāvi, lai iekarotu sev masu. Bet visa tā masai nevajga, tik maizes un brīvības, Īls nesaprot, ko domā tauta - sfinksa, mēmā zeme. Tādēļ V lec iekšā atvērtā zemes mutē simboliska cīņa ar smiltīm).
Fausta gala domas: kultūras darbs ar svešām rokām.
Īla cīņa pret tādu kultūru, visa noārdīšana? (Kā kristīgā māksla sākas patstāvīgi, no gala.)

- - -

Bet kristīgā ticība ir romiešu valdības sistēmas piepildīšana, jaunā testamenta vecā piepildīšana.
Budisma, bramanisma.

(123781/135)

 

Liels paralēlisms: Īls pārvar Lāci, bet dēls Īlu.
Īla māte nīst un mīl Lāci.
Zemziede Īlu.
IV Īls (buržuāzija) dzenas pēc fantāzijām, kuras var izpildīt tikai sociālisms: mūžīgs miers, nāves pieveikšana (t. i., slimību iznīcināšana caur labiem apstākļiem priekš visiem).
Īlā pasakas, jo tā ir senatnes gudrība.

(123781/137)

 

II Īls pēc savienošanās ar Zemziedi klausās, kā Sulas kūso no saknēm, kā spēka muca atsprāgst, kā uguņi viļņo, akmeņi zied. Zemziede nododas šīm jūtām: tas ir augstākais, par nākamo paaudzi. Īls - vietas vajga attaisīt nākamai paaudzei, ceļu tīrīt, nākotnes plāni. Zemziede laimes jūtās iemieg. Īls - sargā mūsu dēlu, audzē; es iešu viņam ceļu taisīt.

(123781/151)

 

III tiesas sēde arī, spriedumi a la Salaman Talmudā.
Mīklu minēšana ir cīņa.
Izida sameklē Ozirisa locekļus (sacirstais mēnesis).
III priesteri baltos svārkos ar sarkaniem traipiem.

(123781/152)

 

III Dzelžu Mārtiņš cīnās pret dabas spēkiem: Simtpūru sējēju, Kalnu gāzēju, Ozolu rāvēju. Viņš, ejot vilkties, aizvelk visus. Zobus griež, pūš un svilpj, dūmi kūp pa muti.
II Kad uzrunā, tad tik atšiepj zobus.
- Nu, Mārtiņ, kā iet? Tad sāk stampāties.
- Mārtiņ, gribi ēst? Griež zobus.
Bāž mutē malku, žagarus.
III Viņu pārvar tikai Nekte: zila, caurspīdīga, nemaz nerunā, izskatās pēc nāves. Visi baidās, no viņas, arī
Dzelžu Mārtiņš.
IV Mārtiņu viegli vadīt, vada tumsoņi pret ļaudīm, šauj. Tāpat veda Nekti. Pret vadītājiem jācīnās Īlam tā, tā valdība, vara, kura jāiegūst Īlam.

(123781/153)

 

IV Chidher. Alexander meklē den Lebenswasser, lai atdzīvinātu Artu, ceļ ,augšā pili, grib nonāvēt nāvi. - Nositi dievu. Ko panāci? Gaisā siti, spoku nositi, viņš tagad bezveida, vēl dzīvāks katrā cilvēkā nekā agrāk. Un
Dievs bija ļaudīm ideāls, visaugstākais cilvēks, to tu nositi. Īl. Nau vajdzīgs ideāls. -

(123781/154)

 

Salīdzināt: Šekspīru, Gēti pret Hebelu: gluds, bet grib būt stiprs kā Šekspīrs.

- - -

Daudz lasīt tautas dziesmas.

(123781/155)

 

III Dievs ir viss vecais, arī vecā sabiedriskā kārtība; tā pate jau sevi dibina uz dievu, dievs tā nolicis, viņš tas kungs. Viņš gan sakne, bet dzīvo arī bez saknes, viņš jau iekšā ļaužu prātos un sirdīs.
Dievs, materializēta ideja, visas idejas, domas materiāli dzīvas.
Nepietiek pagātni (dievu) garīgi pārvarēt, nonicināt, vajaga to iznīcināt ļaudīs, ilga laika darbs.

- - -

Agrākais likums: ražošanas veida neapzinīga pārvēršanās, tagad apzinīga pārvēršana: nau vairs tas pats likums.

(123781/156)

 

īsi viļņi - gaiši zils - augsta skaņa
vidēji - zaļš, dzeltens - vidus skaņa
gari - sarkans - zema skaņa
dienas aušana: vienmuļīga zuzēšana
saules lēkšana: piepeši troksnis, ka jālec no gultas, skaņu juceklis
sarkanie priekškari - bass skaņas
baltas durvis - elles troksnis

- - -

dzird puķu skaņas un sakopo harmoniski, acīm patīkami
gleznas ar dzīvu darbību: stiprs troksnis
gleznas no Bēklina - patīkama meldija
- zaļa meža krāsa: vienāda patīkama skaņa
skaidra debess: sidraba zvārgulīši.
lietus mākoņi: dobja skaņa
mūziku dzirdot: patīkami krāsu sakopojumi

(123781/157)

 

Īl. - ir birģeliskais materiālisms, kurš pārvar dievticību, bet nespēj to iznīcināt.
Saules bērns proletāriskais materiālisms.

(123781/158)

 

Īl. valoda un psiholoģija kā zemnieku.
Arta - pilsētniece, dzimusi iz kristāla lodes stariem, iz varavīksnes, iz puķes ziediem, turp atkal aiziet. Ir arī dabas spēks, tikai sen, sen apstrādāts.
Valoda - mīklās.
III arī cīņa mīklās.
Sūta viņam dāvanas svešas zemes: Herun - al - Rašids (ūdens pulkstenis).
Mikroskops: ūdens piliens mazā metāla plates caurumiņā.
Varbūt Saules bērnam un tālskatis Īlam.
Visādā ziņā tā viņi šķiras: lielās pasaules iekarošana un mazās un sava paša iekšējās aplūkošana.
Īla pētījumi ar dzintaru, viņa pievilkšanas spēju.
Bākas jau Odisejā.
Individuāli dzīvie tikai caur nāvi piepildās. Īl. cīnās vēl ar masu, lūko tik no tās atšķirties, bet arī pie tās saistīties, - tādēļ negrib mirt, negrib individuāli piepildīties, grib darboties masā tāļāk.
Saules bērnam nau gribas darboties masā, to virzīt, viņš grib piepildīties; tādēļ - mirt. Tā arī visa Saules bērna persona mīlīga un traģiska, bezdarbīga, atdevīga.

(123781/159 - 160)

 

II Īl. smejas par Artas mazajām rociņām un kājiņām; kā mans viens pirksts, kā sprādzes dzelons.
Īl. stāv izbrīnījies, muti atp1ē`tis uz Artu, uzlūko kā spēles lietiņu.
Arta ar Īl. un citiem kultūras kavalieriem, kuri zobojas par Īl., tura viņu par Joku milzi. Viņš atkal ar tiem spēlējas. Tos nerro Artas priekšā par nevīriem (impotentiem) un muļķiem, kas redzējuši tik prieku, bet ne darbu.
Inter folia fructus. Greiner. An Klingers Frau: nur Freude.
Arta māca Īl. zinātnes, stāsta vēsturi: padarītos darbus, Īl. atkal fantazē, stāsta nedarītus darbus (dabas spēku pieveikšanu, kā viņš zemi apgriezis, naivi, un ko vēl darīs, sauli nonesīs zemē, izcels iz zemes apakšas, jo tur tā guļ).
Bet Arta zina apmēram grieķu un viduslaiku kultūru, Ptolemeisko sistēmu: Zeme viduspunkts visam, bet saule iet apkārt visam, neguļ nekur naktis. Īl. Kā tas? Vienmēr kvēlot, kvēlot un negulēt?
- Tu pats tā kvēlo.
Arta māca grieķu prieku (Aspazija), vecais priesteris - dabas Vēsturi: dieva nau. Monisms.

- - -

II Kultūras pārākums parādās, smalkas valodas nepareizā ņemšanā, arī Īl., bet vēlāk pats izlieto šo kultūru savā labā, liek tai kalpot, kaut gan atzīst viņas pārākumu.

(123829/15)

Īl. muß man an der Arbeit sehen, -wie er (kāpas ceļ, pili būvē...)

- - -

Īl. pavadoņi Simtpūru sējējs, Kalnu rāvējs utt.: dabas spēki.
Artas: Dzelžu Mārtiņš - tvaiks un Nekte - elektrība.
Liek Īlam tos izkait un atrast.
Dzelžu Mārtiņš: liels, neveikls, muļķis: tikai pūš vien, kad uzrunā, lokomotīves acis, dūmu nāsis, zobi: riteņu zobi, riteņi mutē griežas apkārt, klaudz dzelži, kad iet.

(123929/16)

 

Nežēlība teikās pret velnu; gluži naiva: ko ļaunu žēlot.
Man tā trūkst!
Pret tēvu - lāci.

(123829/20)

 

III Cīņa jāredz - te galvenais motīvs.
Putekļi un mākoņi sedz, zobeni žib kā zibeņi, saucieni un lāča rūcieni kā pērkons.
Dievs dažādos veidos: kareivis, pēc ubags. Īls pārvar dievu, bet tad dievs izrādās - māņi, pārvar īsti pats sevi.
IV priesteru cīņa, Bar - Kohba.
Meklē nāvi, tā pazemē, pagājībā: tur sastop lāci, māti, Artu, visu savu līdzšinējo dzīvi:
Kā Odisejs Hadesā, Meterlinka Zilais putnis.
Izrauj no nāves rokām Artu. Bet uz zemes virsas tā atkal nozūd, kā aina aļņa ragos.
(Bet būs līdzīgs «Ug. u. N.» IV cēlienam.)
Tātad pašu nāvi nāvēt!
Nāve ir tikai pagājība, ne iznīcība, nāk atpakaļ, bet citādā veidā.
V Īl. atzīst, kas ir nāve un pagājība, īsti ir uzvarējis.
- Nāve, kur tavs dzelons? Bet tad viņa paša pagājība viņu nonāvē, jo citādi viņš nonāvētu jauno dzīvi, viņš īsti izdara pašnāvību domās par labu nākotnei, dēlam masai; bet taču cīnās vēl pret veco krāsni. Vai tas pats kas alt und wohlbetagt un grib mirt? Arta iet pie dēla? Bet izrādās, ka Arta ir viņa pate dvēsele.

- - -

Strindbergā nau neviens augstāks par otru, salīdzinot ar pasaules lielumu.

(123829/38)

 

Kurbads

Sviedrus nau redzējis, ne noslaucījis.
Kas vārīts un celts, nenāk tā gudrībā, kā tas, kas zaļš ēsts.
Bezdelīgu un kustoņu onomatopoētiskas runas darbībā iepītas.
- Pūt klajumā; lai redz, cik naudas vari izpūst no patiltes, mana naudas maka.
Nopūš sieka vietu ar zelta naudu.
Milzim pa priekšu ziņnesēji: suns kvēkdams un vanags svelpdams.
- Ko, Ķekargalva, vaiksties.
Izpūsto naudu salasa.

- - -

Jaunā istabā. Tilts - cīņas vieta.
Raganas par gultu, avotu, čūsku.

- - -

Pirtī pazudušas 3 meitas. Tur meklē.

- - -

Apakšzemē velna māja.
Putras katlā iegrūž velnu.

(123329/65)