RAINIS
LELLĪTE LOLĪTE
VIŅAS DZĪVE UN GALS
LAIMIŅAS ILGAS
Laimiņa mazā var laimīga būt,
Bet vienas ilgas sirsniņa jūt:
«Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi
Dabūt mazu, mazu lellīti!»
- «To ziemsvētku vīrs varbūt atnesīs -»
«Vai drīz viņš atnāks? vai itin drīz?
Es vēstuli gribu tam uzrakstīt,
Lai atnāk šogad tūlīt, tūlīt!»
- «Būs, būs!» tu saki, «pie durvīm viņš jau!»
«Bet ziemassvētku kā nau, tā nau.
Un, kad tie nāks, - vai ar lellīti?
Man gribas tā briesmīgi, briesmīgi!»
LEĻĻU TIRDZIŅŠ
Nāc, māmiņ, pa ielām paklejosim,
Leļļu tirdziņu drusku, drusku aplūkosim!
No visiem tas man visvairāk tīk,
Kaut skatīties citos ar neapnīk.
Tev nebūs jāpērk, nāc, nebaidies,
Es tiešam tāpat tik, tik skatīties.
Rau, leļļu bērniņus tur, tos glītos,
Pieiesim tuvāk, lai apskatītos!
Viena balta lellīte meitiņa,
Kā viņa kājiņas kustina!
Un tur tā mazā, tai kleitiņa rozā, -
Vai redzi, viņa pat galviņu groza!
Tik zilas acis! un kā viņa smaida!
Es tiešām teiktu, ka mani tā gaida.
Bet es jau klusu, - lūk, mājiņu!
Tur lellīte skatās caur lodziņu.
Tur skaisti trauki! tur leļļu kanna!
Tur pat priekš lellēm vēl peldu kanna!
Ak, visi skaistie, skaistie daiktiņi!
Kaut nāktu jel drīzāk tie ziemsvētki!
Kaut man jel to ķēķi, to kannu un slotu, -
Kad varētu - arī to lellīti dotu!
«Kad rātna būsi un paklausīsi,»
Teic māte, «gan svētkos ko atradīsi.»
ZIEMSVĒTKI
Visu gadu bērniņi gaidīja,
Nu ziemassvētki atnāca!
Jau visur dedzina eglītes,
Mirdz vienās guntiņās pazares;
Spīd svecītes, zilas un sarkanas,
Un kādas tur saliktas mantiņas!
Un lellīte ar! - rozā kleitiņa!
Ak, ak, nu es būšu tai māmiņa;
Es šūpulītī to ieguldīšu,
Es negantās mušas projām dzīšu,
Un dziesmiņas es viņai dziedāšu
Par zelta sapnīšu valstību!
Tas ir man, ko tirgū tik apskatījos,
Par ko pat sapņos padomāt bijos!
Ij Antiņš saka: «Labs svētku tirdziņš!
Man tas, kas visvairāk tīk, - šis zirdziņš!»
Lai Antiņš! Man sirsniņa priecīga:
Man ziemsvētki lellīti atnesa!
NO RĪTA
No rīta, tikko acis ver,
Jau Laimiņa pēc lelles tver:
«Kā gulējusi maziņā?
Vai silti bija sedziņā?»
Te arī brālīts Antiņš klāt,
Nāk māsiņu jau sveicināt;
Ij Tālvars galvu liec: «Labrīt!
Kā klājas, lellīt jaunkundzīt?»
LOLĪTE
Manu lellīti
Sauc Lolīti.
Viņas actiņas
Zilas, spīdošas.
Lolīte labiņa,
Klausa uz vārdiņa.
Kad gulēt nolieku,
Nebrēc ne drusciņu
Un nekust nemaz,
Lai to vēl izdara kas?
LELLĪTE SLIMA
«Kā tad nu lellītei
Šodienu iet?»
Māmiņa gluži
Uztraukta šķiet.
Lellīte slima,
Ārsts galvu krata,
Pulsiņu rauga,
Pēta un skata.
Beigās nosaka abi:
«Rītu būs atkal labi.»
NOSLĒPUMS
Pagriez, Lolīti, austiņu!
Ko es tevim pateikšu.
Tikai klusi, klusiņām!
Ka to nesaki nekam!
Pincei ir trīs incīši
Tavā šūplī ielikti!
Akli vēl, bet rāpjas jau,
Visi pīkst un ņaud: ņau! ņau!
Skriesim skatīt, Loliņa!
Vēl neviens to nezina.
NEMIERĪGAS MĀJAS
Lellīte Lolīte dodas uz pusdienas dusu,
Lai nu visi stāvētu klusu!
Bet kas to dos
Mūsu Mazlellīšos?
Tiku taku pulkstenis sit,
Ritu, ritu riteņi rit,
Gigu gagu zostiņas dēdina,
Ar troksni spārnus vēdina.
Ar to vēl nepietiek,
Neviens mierā nepaliek:
Pēkš, pēkš pīlītes čāpo,
Ķer tārpus, kas zemē rāpo;
Kla, kla, kla kladzina vistiņas,
Kikrikī gailītis nosaucas;
Visi kliedz, viens par otru traucoties,
Trokšņo, viens caur otru jaucoties.
Tāds gigu gagu, tiku taku,
Tāds kikrikī un kliku klaku -
No paša agra rītiņa
Lellītei nau miera neviena brītiņa.
LEĻĻU ĶĒĶĪ
Nāc, pamācies nu, Lolīti,
Kā rīkot leļļu ķēķīti!
Es lielā ķēķī vārīt protu,
Kaut man tik mamma vaļu dotu.
Tāds katliņš viegli apmaisīts,
Kaut nebūtu tik augsta plīts.
Bet tev ir leļļu ķēķis ērts, -
Par labu ķēkšu būt ir vērts.
LABU NAKTI!
Nu, Lolīt, labu nakti!
Tev vajga gulēt iet.
Stāv māmiņa uz vakti,
Ver droši acis ciet!
Tev šūpulī būs mīksta guļa;
Ar dziesmām tevi guldīšu.
Bet rīt tu neesi man tūļa!
Jau agri tevi piecelšu.
SUNĪTIS MĀCĪBĀ
Nāc šurpu, sunīt, uzmanies,
Nu pakaļkājās atsēdies
Un ķepu dod man rokā!
Tā sēdi mēmi, nekusties
Un pielūko, ka izmācies,
Jo šoreiz nau vis jokā.
Es vieglu došu darbiņu,
Tik izdari ar apdomu,
Tev pašam derēs lieti,
Es brangu cukurgabalu
Uz deguna tev uzlieku,
Svied up! un grāb to cieti!
Ja tu to gaisā saķersi,
Tad tūdaļ apēst varēsi,
Tad es to tevim ļauju.
Bet tikai to tu pieraugi,
Ka zemē manim nemeti,
Jo tad tev tiks ar sauju.
LOLĪTE BARO PUTNIŅUS
Iesim nu, Lolīti,
Jābaro putniņi!
Zīlītes, zvirblīši -
Tek, tek, tek, nākat!
Še jums būs graudiņi,
Lasat, ko mākat!
Sniedziņš ir uzsnidzis,
Laukus ir apklājis,
Ogas ir norāvis, -
Tek, tek, tek, nākat,
Še man vēl palicis,
Lasat, ko mākat!
Žēlīgas, bēdīgas
Skan putniņu balstiņas.
Nau mīļas vasaras, --
Tek, tek, tek, nākat,
Še labas mantiņas,
Lasat, ko mākat!
SKOLĀ
Man posts ar tevi, lellīti,
Kur likšu tādu uli?
Tu nemācies man ābeci,
Tik skraidi vien un guli.
Nu, galvu nodūrusi, sēd
Un neatbild, kad prasa.
Jā, kūkas gan tu labprāt ēd, -
Kas grāmatu lai lasa?
Lūk, skaistas raibas glezniņas
Še burtu starpā lika, -
Nāc, bij man ar tā jāmācās,
- Tu domā, ka man tika?
LOLĪTEI JĀIET SKOLĀ
Lūk, tev zīda kleitiņa,
Ziedu kronīts skaidra zelta!
Vai tev trūka saulsarga? -
Ziedu lapa rokā celta.
Baltas glāžu kurpītes,
«Lūk, cik vēlīga es eju!
Ko? Kas trūkst no princeses?
Lai nāk princis, ved uz deju!»
Nē, manu Lolīt, alojies,
Ne uz balli tevi pošu.
Skolā būs tev mācīties,
Skolotājai tevi došu.
Bērnu dārzā vedīšu,
Tur būs bērnu paprāvs bariņš,
Glītu, rātnu, tīrīgu,
Tur tev tiks, tu, nemiergariņš.
NOPIETNA MĀCĪBA
Sasēstat glīti man apkārt rindā!
Nesaspiežaties vienā blindā!
Nu, turaties klusu, bērniņi,
Lallīti, Lellīti, Lolīti!
Sēd blakus man, lielā meita Lu-lu!
Neskrien un nespārdies, zirdziņ Nū-tprū!
Neviens lai nerunā man dikti,
Par mēmiem klausītājiem jūs likti.
Es tagad mācīšos nopietni,
Lasīšu skaisto ābeci,
Kad zināšu visu un gudra tikšu,
Tad visus jūs arī pie grāmatas likšu.
CIEMĀ JĀIET
Nu aši vajag uzposties!
Vairs ilgāk nevar kavēties.
Te ziepes līdz ar ūdens bļodu,
Ko mazgāt manu Lolīti;
Un spoguli te arī rodu,
Ko paskatīties ģīmīti.
Vēl lellei vajag matus pīt, -
Uz ciemu jāiet būs tūlīt.
Jau sunīts nepacietīgs skraida,
Un visi tikai lelli gaida.
CIEMĀ
Laimiņa ciemā pie Mirdziņas,
Pie Ainiņas un Smaidiņas, -
Nu vedas valodas.
Laimiņa Loliņu
Tura klēpī, līdzi atnestu.
«Vai veseli bērniņi?
Kā māju kustoņi?»
- «Paldies par vaicājumu!
Vienmēr daudz pūļu un uztraukumu.
Loliņai deguns nobučots nost;
Sunītis grib viņai kājiņā kost;
Lācītim vēdera vīles pušu;
Incīts apēda nelabu mušu.
Incīts plēš Lolītei kleitas ar skrāpu,
Es lai vienmēr tās lāpu!
Krancis ar inci vienmēr ap lelli,
Rej, ņaud, ceļ troksni kā elli.»
«Tev vajga Lolītei aizstāvja,
Kāda kareivja vai brālīša!»
- «Kur ņemšu?» - «Lai uztaisa Antiņš no koka, -
Viņam ir nazis un veikla roka.»
STUĻĢĪTIS
Stuļģim ir galva, pogas un mētelis,
Stuļģis ir gatavs kučieris,
Artiņš papa spieķi pārlauzis,
No pusspieķa to izgriezis;
Papiņš gan neganti rājās,
Bet nu atkal miers ir mājās.
Stuļģis ir ļoti derīgs un labs,
Kur noliek, tur stāv kā stabs.
Mierīgi sēd uz ratiņu bukas,
Neskraida aplam un neceļ jukas.
Kad incis aizskar Lolīti,
Tas tiek kauts ar Stuļģa spieķīti.
Ar Stuļģi es roku dārziņu,
Veļu baļļā samērcu,
Butelei muti aizbāžu.
INCIS AR KRANCI
Incis ar krancīti saplēsās,
Lolīte notālīm skatījās.
Teic incis uz krancīti:
«Ko plēsi lellīti, atbildi dodi!»
Teic krancis uz incīti:
«Ko pats tu lellītei kājiņā kodi?»
Krancīts nelabiem vārdiem rēja,
Incis pretī kūkumu slēja;
Šis zobus šiep, tas ar ķepiņu krāva,
Iet incis ar kuplu asti kā pāva.
Tik Stuļģis abus izšķīra,
Ar spieķi tiem Mirdziņa sadeva,
Tad Stuļģi pie Loliņas nostādīja,
Loliņa mīļi pasmaidīja,
Kā jau tai allaž parasts bija.
LABAS MĀCĪBAS
Lolīte rotājās ar inci,
Sauca to par savu princi.
Stuļģītis netīšām krita,
Lolītei galviņu pušu sita.
Laimiņa Stuļģīti apsauca,
Labas mācības mācīja:
Brālītim ar māsiņu
Vajga mīļi satikt,
Otru darīt priecīgu
Vajga vienmēr patikt;
Ne tiem bārties, rāties,
Tikai labināties!
MAZĀ LELLĪTE
Tu esi viena pati, Lolīte,
Es gribu, lai tev arī ir lellīte
Tāpat kā tu man. -
Padomu radīsim gan.
Tevi man nopirka māmiņa,
Stuļģīts ir izgriezts no Artiņa,
Tevim es lellīti taisīšu pati:
Man linu diegi, tie būs tai mati;
Bumbu par galvu balti aptīšu,
Ar tinti muti un acis ievilkšu;
Linu ērkulīts
Būs tai augumiņš glīts;
Piešūšu kājas vēl līdzās rokām,
Apģērbšu bruncīšus ar krokām;
Kājās vēl kurpītes
No sarkanas drēbītes;
Bet zoles no papīra, - ātri gan plīst,
Bet tagad jau labākas nepazīst.
Še tev nu mazā lellīte, labi to kopi,
Pati par krietnu audžmāti topi.
LALLĪTE
Kā sauksim tavu lellīti?
Kā citād' kā par Lallīti.
Kur labāku tā vārdu gūs?
Par krusttēvu tai incīts būs.
To guldi mīkstā gultiņā,
No rīta silti nomazgā.
Steidzies tad lellīti pabarot,
Māci, lai pati drīz paēst prot.
Teic: «Ņem nu nazi un dakšiņas,
Tev ēst kā visiem ir jāmācās;
Ņem arī vēl karoti,
Ar to tu pati muti atrodi! »
Tad apģērb Lallītei mētelīti,
Mufi un siltu cepurīti
Un izved to pastaigāt,
Bet pati vienmēr esi klāt.
LOLIŅAS ŠŪPOLES
Šūpo žū, žū!
Bailes ū! ū!
Loliņa smejas, kā līgo.
Šurp - turpu skrien,
Turies tik vien:
Šūpoles čūgo un čīgo.
PAVASARA DARBI
Nāk pavasars, zeme jau sausa,
Viss plaukst un zaļo, kas spēj;
«Pie darba!» - un visi tam klausa,
Un stāda, un dēsta, un sēj,
Ne kūtrākā roka nau gausa.
Ij Lolīte nestāv pa dīku,
Grib stādīt sev puķītes,
Nāk katrs ar darba rīku,
Rok Stuļģītis dobītes,
Ij incis rok ar muguru līku.
LEĻĻU VEĻAS DIENA
Cik darbu daudz! manu dieniņu!
Es šodien leļļu veļu mazgāšu.
Tik daudz pa nedēļu sakrājas,
Lellītei vēl mazgāt nevedas.
Nu silti spīd saule, tad labāk sokas,
Nu visu tik baļļā, kas vien pie rokas:
Lelles krekliņi, biksītes, svārciņi
Visi jānes uz lielo toveri.
Tad tik viss ziepēts un berzēts tiks,
Ne melnumiņa vairs nepaliks:
Pēc ņemšu visu tīrā ūdenī skalot,
Vēlāk izkāršu saulē balot.
Kad veļa būs sausa,
Tad ar darbība nekļūs vēl gausa:
Tad rullēšu,
Gludināšu gludinu,
Glīti to lellītes skapītī sakāršu.
SATIKŠANĀS SABIEDRĪBĀ
«Kā iet Jums?» - Pateicos, tā tā.
Un Jums kā? - «Ak, ne šā, ne tā!
Mājsaimniecībā darbs cauru dienu,
Nau miera ne acumirkļa, neviena.
Un Jums kā ar darbiem, ja jautāt ļauts?»
- Ak, vīriešiem jau nu gan darba daudz;
Desmit biedrībās sēdēs sēdu,
Ne kārtīgi guļu, ne ēdu,
Tādu bēdu!
«Nu, sievietēm arī darba nau maz,
Ka vīriešiem vairāk - tik iedomas!
Bērni un lopi, un vīrs vēl arī,
Nezini, kā visu paspēt vari.
Par sabiedrību ar gribas ko zināt,
Jūs pats par biedrības darbību minat.
Vēlēšanās arī ir jāņem daļa,
Jāmācās, jāseko visam, - kad vaļa?
Ij meitenes arī lai mācās man!»
- Būs labākas mātes, - jā gan! jā gan!
INČA ĢĪMETNE
Bērni incīti runcīti pušķoja:
«Ak, cik nu skaists viņš no vaiga!»
Tam lentu un krādziņu uzlika:
«Cik ūsas kuplas, un šlipse cik maiga!»
Pašapzinīgi un cienīgi
Sēd runcis nu, izgāzis krūti:
«Nu, gleznojat manu ģīmetni, -
Tik skaistu kā es - būs gan grūti.»
LOLIŅAS NELAIME
Ak, manu mīļo Loliņu,
Kādu es tevi atrodu!
Laikā tu nepārnāci man, dārgā!
Nu tevi jāredz tik lielā vārgā!
Skaistā kleitiņa saplēsta,
Gludā galviņa sajaukta,
Guļ mana lellīte pamesta zālē,
Balti sarkanie vaidziņi bālē!
Kas tevim, lellīt, to darījis?
Būs kāds zvērs tevi plosījis.
Ak, kam laidu es tevi no mājas!
Lellītes mazās tik smalkas un vājas.
Tāli tevim uz tirgu ko iet,
Tur zirgi var skriet, tur suņi var riet, ~
Es citu reizi līdzi tev iešu!
Tu zini, kā es tevis dēļ ciešu.
BAŽAS PAR LOLIŅU
Klusi, lellīt, neraudi!
Es tev vāru zupīti.
Tad likšu tevi gultiņā,
Tu migsi maigā miedziņā.
Tur dieva dēls krata kociņus,
Ber zemē zelta sapnīšus.
Pa miegu sapnī redzēsi,
Ka veseli tev locekļi.
Ka kleitiņas daudz skaistākas,
Ir zelt' un sudrabšūdītas,
Nu, aijā, lellīt, aijājā!
Tu miedzi sa1dā miedziņā!
SIRGA UN NEATSPIRGA
Lolīte sirga, sirga
Un neatspirga.
Tika zārkā guldīta Lolīte,
Zārks bij papus cigāru kastīte.
Krancis un incis dziedāja,
Bēdīgi ņaudēja, gaudoja,
Stuļģīts ne vārda neteica,
Gluži stīvs, mēms stāvēja.
Laimiņai asaras bira:
«Kur nu mana Loliņa ira?»
Tik papiņš teica: «Kaut galviņa šķelsies,
Tā tomēr reizi augšām celsies!»
KAS TĀLĀK NOTIKA?
Tā bija Lolītes dzīve un gals,
Un te man arī apraujas balss.
- Jūs prasāt, kas tālāk notika?
- Kur visi citi palika?
«Nu, Lalliņa krietni mācījās,
Par lielu darbnieci izvērtās.
Incis kreima podā noslīka,
Bet vēl laikā to izvilka;
Krancis bez uzpurņa izskrēja,
Sašāva, bet ārsts saglāba.
Ar Stuļģi krāsni maisīja,
Kājas nodega, bet viņš nekā neteica.»
Jūs prasāt vēl, kas ar Laimiņu tika?
Tā pieauga, vidusskolā to lika.
«Un tad? un tad?»
«Paši tai paprasat!
Kad skolā satiekat.»